Piezvani man

Pagājušā nedēļa paskrēja Pateicības dienas ietekmē – tas nozīmē – bizness praktiski apstājās, jo daudzi nedēļu ņēma brīvu un brauca apciemot radus. Arī mēs strādājām tikai līdz trešdienai, un tad pienāca jaukā, garā nedēļas nogale, kuras centrālais notikums bija lielā izēšanās draugu un ģimenes lokā. Jo Pateicības diena ir ģimeniski svētki, kad pie viena galda sasēžas visas paaudzes. Varbūt kaut kas līdzīgs Ziemassvētku vakariņām Latvijā. Pateicības dienas tradīcija ir cēlusies no tiem laikiem, kad Eiropā vajātie ticīgie izcēlās kaut kur Amerikas austrumkrastā, kur skarbos apstākļos pavadīja pirmo gadu. Izdzīvot viņiem esot palīdzējuši vietējie indiāņi. Svētceļnieki sākuši svinēt Pateicības dienu, kad bija gadu tur izdzīvojuši un viņiem ēdamais jau bijis tik daudz, ka varējuši sarīkot kārtīgu ballīti. Katrā ziņā visa svētku jēga ir pateikties Dievam un visiem, kuri ir palīdzējuši izdzīvot. Es Amerikā vēl neesmu nodzīvojis gadu, tādēļ Pateicības dienu svinu mazliet tādā kā avansā.

Padomju gados un arī pirmajā laikā pēc neatkarības atgūšanas mūsu ģimenei daudz palīdzēja mana vecmāmiņa Lauma Berga. Viņa bija sakņu veikala vadītāja. Karjeru tirdzniecībā kaut kad sešdesmitajos gados uzsāka kā zārku veikala vadītāja, tādēļ labi zināja, ka vasarās pieprasītāki ir baltie zārki, jo cilvēki vairāk slīkst vai nositas. Vēlāk viņa pārmetās uz dārzeņu tirgošanu, un šī nodarbe gluži labi spēja uzturēt mūsu ģimeni visus liesos padomju gadus. Lauma nomira pirms 2 gadiem, vien daži gadi pietrūka, lai viņa sasniegtu 100 gadu vecumu (ko viņa allaž gribēja izpildīt).

Par Laumu atcerējos tādēļ, ka līdz 14 gadu vecumam es gulēju ar viņu vienā istabā, jo citur mūsu mājās vietas īsti nebija. No rītiem es modos, klausoties kā viņa apzvana sakņu piegādes bāzes, pūloties sarunāt, lai viņai tiktu tā labā prece. Tie bija deficīta laiki, kad veikalos normāli nekā nebija un bija vajadzīgas izcilas komunikācijas iemaņas un labas attiecības, lai kaut ko dabūtu. Tajā laikā tas man briesmīgi krita uz nerviem – vai tiešām visas šīs garās un teatrālās runas (viņa runāja teatrālā balsī) ir vajadzīgas tādā rīta agrumā?

Biznesa asinsrite ir laba komunikācija. Ja komanda savā starpā nesazinās, tad ir ļoti daudz pārpratumu, izniekotu resursu, neizmantotu iespēju, konfliktu, sarūgtinājumu un divos naktī rakstītu garu e-pastu vismaz uz 2 lapas pusēm. Katrs dara kaut ko savā nodabā, un – tavā sakņu veikalā ir tikai puspuvuši kartupeļi.

Denvera. Darba dienas vienmēr sākas ar skype 7am – tad Latvijā ir jau 4 pēcpusdienā. Parasti manas skype aktivitātes ar Latviju turpinās līdz kādiem 9 am. Tad jau Latvijā darba diena beidzas un var pieslēgties Amerikai. Varētu jautāt – vai tad nepietiek ar e-pastiem? Asinhronā komunikācija un iespēja pārprast e-pastu padara par nejauku laika zagli. Daudz ātrāk ir piezvanīt un sarunāt un tad jau norunāto piefiksēt rakstiski e-pastā. E-pasts ir labs, lai pasūtītu konkrētas lietas, sūtītu atskaites, prasītu kaut ko pilnīgi konkrētu, saņemtu apstiprinājumus. E-pasts ir slikts, lai kaut ko kopīgi izdomātu, lai paskaidrotu iemeslus, kāpēc tu kaut ko gribi, vai, lai noskaidrotu, ko grib otra sarunā iesaistītā puse.

Esmu sapratis, ka, lai kaut kas notiktu, ar cilvēkiem ir jārunā. Piemēram, vairāki no mūsu klientiem šeit ir biržas kompānijas. Tuvojas gada beigas, un viņi ļoti streso (10x vairāk kā esmu redzējis stresojam Latvijā), lai paspētu saņemt preci no mums un paspētu to atkraut saviem klientiem. Lai saprastu, ko tas sastresotais biržas klients īsti grib, man nepietika ar nedēļu garu saraksti un vairākām telefona sarunām pa vidu. Mani mierina vienīgi tas, ka kolēģi Latvijā, kuri tajās piedalījās, arī nesaprata klienta vajadzību. Un tikai pēc pusstundu garas sarunas es beidzot sapratu, ko un kāpēc tas klients grib un ka patiesībā mēs to viņa gribēšanu arī varam viegli apmierināt. Kas rezultējās palielā papildu pasūtījumā.

Amerikā cilvēki slikti komunicē e-pastos un īsziņās. Tāpēc nevajag apvainoties, ja tev uz tiem neatbild. Vienkārši jāņem rokā telefons, jāzvana un jārunā. Vēl pie labā toņa pieder norunāt laiku, kad to “call” vislabāk sarīkot. Un tam gan var izmantot e-pastu.

Te mans “avansā” baudītais tītars, kura gatavošanā arī pats piedalījos.File 29.11.15 17 14 56

 

5 Comments on “Piezvani man”

  1. Mēs cenšamies mūsu ASV partnerus “dresēt”, ka ja viņi grib, lai mēs pērkam no viņiem izejvielas, tad viņiem jāmāk izcili komunicēt epastos, jo tā Latvijā esam pieraduši (mūsu latviešu programētāji daudz labāk raksta epastus, nekā saszvanās). Bieži vien sākumā visi ASV partneri saka, ka ar to nebūs problēmas, bet pēc tam puse dara tieši kā tu saki – uz epastiem neatbild un ja kaut ko tiešām vajag jāzvana.

    Patīk

Komentēt