Par nodokļiem un mākslīgo intelektu

Šī nedēļa bija savāda. Pēc ilgāka pārtraukuma to pavadīju Denverā un nekur nebraucu. Izbaudīju vientulību un atpūtos no biežajiem viesiem un nepieciešamības socializēties. Parasti man patīk kompānijas un tusiņi, bet dažreiz uznāk sajūta, ka ir labi arī baudīt klusumu un vientulību. Interesantāka kompānija par sevi jau arī nemaz nevar būt, veltīju brīvo laiku grāmatām un komforta līmeņa paaugstināšanai dzīvoklī. Piemēram, ieviesu gaisa mitrinātāju, jo gaiss Denverā ir tik sauss, ka visu laiku jākasās. Atradu labu vietējo kafijas grauzdētavu. Izlasīju labas grāmatas. Sportoju. Iesniedzu savu pirmo ASV nodokļu maksātāja deklarāciju.

Par deklarācijas aizpildīšanas termiņa tuvumu liecina visai uzmācīgās radio reklāmas, kurās možās balsīs vīterojošie pieteicēji aicina pārliecināties, vai tavs grāmatvedis (viņi to sauc par CPA: Certified Public Accountant) tiešām specializējas uz nodokļu deklarācijām un, pats galvenais, ja IRS (Internal Revenue Service) klaudzinās pie tavām durvīm, vai deklarācijas aizpildītājs atrotīs piedurknes un metīsies aizstāvēt savu veikumu. Konkrētā radio reklāma izskan ar pilnīgi neatvairāmu “value proposition“, kas aicina potenciālo klientu atnest pagājušā gada deklarācijas sagatavošanas rēķinu un sola šajā gadā to pašu darbu paveikt tikai par pusi no iepriekšējā gadā samaksātās summas. Tā kā iepriekšējā gadā ASV es vēl deklarācijas negatavoju, tad arī rēķina, kuru būtu iespēja samazināt uz pusi, man nav. Pietrūkst nekaunības izmēģināt aiznest baltu lapu un prasīt, lai viņi pastrādā par nulles cenu. Reklāma mani sakūda tikai uz jautājumu savam Džefam, vai viņš būs gatavs cīnīties līdz galam, ja IRS mani mēģinās aiztikt. Džefs atbild, ka cīnīsies kā lauva, un tad es arī izlemju uzticēt savu nodokļu rēķināšanu viņam.

Visa nodokļu lieta sākas pavisam nevainīgi. Ir standarta gada atskaite, kuru darba devējs izsniedz savam darbiniekam, tajā uzskaitītas visas algā saņemtās bruto summas, samaksātie nodokļi u.tml. Līdzīgu atskaiti Latvijā darba devēji uz pieprasījumu dod saviem darbiniekiem, no Horizon to var izdrukāt ar vienu pogas spiedienu. ASV gadījumā tā pat nav jāprasa, varu ieiet savā darbinieka interneta portālā un šo atskaiti paņemt. ASV mēs esam mazs uzņēmums, algu aprēķinus un izmaksas mums nodrošina ārpakalpojuma sniedzējs, kura pienākumos ietilpst arī “salary slips” un citu darbiniekiem nepieciešamo atskaišu nodrošināšana “on-line” portālā. Problēmas ar deklarāciju sākas, kad uzzinu, ka ir jādeklarē arī pilnīgi visi bankas konti un to maksimālās vērtības pagājušā gada laikā, visi izsniegtie aizdevumi, uzņēmumos piederošās daļas un gūtie ienākumi visā pasaulē – algas, dividendes, un tamlīdzīgi. Pie tam ienākumu deklarācija ir jāiesniedz gan federālajam ienākumu dienestam IRS, gan arī Kolorado štata ienākumu dienestam, jo katrs no viņiem iekasē sava veida nodokļus. Grāmatveža Džefa veikums pēc mēnesi ilgas komunikācijas un dažādiem precizējumiem aizņem 70 lapas. Man nav ne mazāko cerību spēt pārbaudīt, cik pareizi viņš visu ir aprēķinājis un saskaitījis, bet gala atlikumā iznāk, ka man mazliet ir jāpiemaksā gan IRS, gan arī Kolorado štatam. Pašu 70 lapu biezo deklarāciju var iesniegt elektroniski un kā elektroniskais paraksts tiek izmantots Adobe Cloud nodrošinātais pakalpojums. Amerikā nav tāda “oficiālā valsts e-paraksta”, tā vietā viņi izmanto normālus, komerciālus pakalpojumu sniedzējus, domāju, ka arī Latvijā būtu jābeidz līdzekļu izšķiešana, būvējot visādas “valsts oficiālās e-pasta platformas” un tā vietā pilnīgi viss, ko var atdot, jāatdod privātajiem pakalpojumu sniedzējiem. Ticiet man, privāts uzņēmums vienmēr efektīvāk apsaimniekos līdzekļus un, galvenais, veidos produktus, kuri tiešām būs ērti un vajadzīgi, nevis ko kāds “eksperts” būs iespecificējis iepirkuma specenē.

Atgriežos pie Amerikas. Tātad deklarāciju var aizpildīt un iesniegt elektroniski, parakstot ar Adobe parakstu. Nodokļu samaksu gan visērtāk veikt, uzrakstot čeku un nosūtot to uz abiem nodokļu dienestiem pa pastu. Doma, ka deklarācija varētu jau būt aizpildīta vismaz ar tiem datiem, kuri jau ir valsts rīcībā, liekas kā nesasniedzams sapnis. Salīdzinot ar Ameriku, Latvija ar savu VID EDS izskatās kā ērtuma un vienkāršības paraugs.

Nesen ASV viesojās igaunijas premjers Taavi Roivas. Kā jau igaunis, viņš paspēja uzstāties dažādos televīzijas sarunu šovos un izreklamēt Igauniju kā progresīvu, jauneklīgu un ārkārtīgi “cool” vietu. Pastāstīja par bezmaksas pieejamo bezvadu internetu un on-line nodokļu deklarāciju aizpildīšanu. Intervētājs brīnījās, ka deklarācijas aizpildīšana aizņem tikai 5 minūtes, bet Roivas viņu izlaboja, ka 5 minūtes esot bijušas vajadzīgas senāk, tagad, pēc sistēmas uzlabošanas, deklarāciju varot aizpildīt 3 minūtēs. Interviju variet apskatīties šeit, vismaz no Amerikas saite darbojas: http://www.cc.com/shows/the-daily-show-with-trevor-noah/interviews/sbjjbj/exclusive-taavi-roivas-extended-interview

Kas atliek mums, latviešiem? Teikt, ka mums viss ir vēl labāk, tikai mēs neesam tādi lielībnieki un gaisa grāpšļi kā igauņi? It kā jau mēģinām, bet īsti neskan. Latvijā ir jāatrod kaut kāda sava, pasaulei interesanta tēma, kas sistemātiski jāstumj un jāpopularizē daudzu gadu garumā. Atceros, pirmā igauņu e-valdības sistēma tika izveidota 1998. gadā, tā bija pavisam elementāra dokumentu vadības sistēma, bet jaunums tajā laikā bija, ka viņi pasludināja, ka valdība esot pilnībā pārgājusi uz bezpapīru tehnoloģiju. Varbūt Latvijā ir laiks iecelt kādu ar mākslīgo intelektu apveltītu robotu par ministru, vai pieņemt likumu, ka viss valsts sektors pāriet uz pašbraucošajiem Google autiņiem?