Par papīriem un Trampa mikropeni

Beidzot arī Denveru ir sasniedzis pavasaris. Par to liecina gan ziedošie ķirši un ābeles, gan gaisa temperatūra, kas pēcpusdienā jau stabili pārsniedz +20 grādus pēc Celsija, gan arī nevaldāmā kāre braukt ar motociklu vai velosipēdu un vispār – uzturēties ārā, priecāties un nopurināt ziemas putekļus un drupačas.

Nedēļas sākumā biju divu dienu komandējumā uz Sietlu. Tā ir liela pilsēta Amerikas ziemeļrietumos, Vašingtonas štata galvaspilsēta. Pazīstama kā Bila Geita dzimtā pilsēta. Starbucks, Amazon, T-Mobile un daudzi citi pazīstami biznesi dzīvo šeit. Kādreiz Sietlas apkaimē bija arī Boinga štābs, bet tagad viņi ir pārcēlušies uz Čikāgu. Aviācijas nozarē šajā štatā gan joprojām darbojas daudzi uzņēmumi.

No visām Amerikā redzētajām pilsētām Sietla man visvairāk atgādināja Latviju. Laikam tādēļ, ka bija vēss, lietains, ļoti zaļš un visapkārt daudz ūdens. Diemžēl mans ceļojumu režīms neļauj pārāk labi iepazīties ar dažādajām vietām, kuras apmeklēju. No rīta atlido, iečekojies viesnīcā, skrien uz sarunātajiem mītiņiem, vakarā vakariņas, atkrīti viesnīcā un nākamajā rītā jau brauc uz lidostu, lai dotos uz nākamo pilsētu. No pilsētas redzi pavisam maz, paliek vienīgi kaut kādas netveramas sajūtas un asociācijas. Tad lūk – Sietla man asociējās ar Latviju. Un vēl arī ar Mobiju Diku, kurš bija tik laipns, mazliet pasprauslāja un pat pavēra manā virzienā savu lielo aci.

Latvijā lielākā šīs nedēļas ziņa bija par publiskotajiem Panamas kompānijas Mossack Fonsecka papīriem. Amerikā šim notikumam tikpat kā nepievērš uzmanību. Tāpēc, ka tajos dokumentos nav atrodami slavenu amerikāņu vārdi. Viņi saka – jā, tur Putins apdāvinājis savus draugus, Porošenko, vēl kādi diktatori un Eiropas politiķi. Bet amerikāņu tur nav, tādēļ nekādas sensācijas nesanāk. Vai tos dokumentus nopludināja kāds tiešām godīgs cīnītājs par taisnību, vai krievu vai amerikāņu specdienesti, to mēs laikam neuzzināsim nekad, vai arī varēsim to skatīties pēc gadiem kādā aizraujošā spiegu filmā. Katrā ziņā šī noplūde ir daudz kaitīgāka demokrātisko valstu politiķiem, kuriem ir jāuztraucas par savu tēlu, vēlēšanu un referendumu iznākumiem. Bet no otras puses – demokrātija tomēr ir laba ar to, ka dažādi slīpi politikāņi nevar pārāk dziļi iesakņoties. Darbojas pašattīrīšanās mehānisms. Citi atkal saka, ka svarīgi ir nevis vārdi, kuri ir papīros, bet gan tie, kuri nav. Jo varbūt pie kāda ir tā papīru nepublicētā daļa, un tad jau sanāk pavisam skaista šantāža, vai ne?

Šonedēļ Amerikā daudz lielāka ziņa bija, ka Bērnijs Sanders uzvarējis Vaiomingā priekšvēlēšanās, un intrigas, kādas vērpj Republikāņu grandi, lai novērstu Trampa nominēšanu par partijas prezidenta kandidātu. Man grūti iedomāties, ka Latvijā varētu būt šāda ņemšanās un politiskā konkurence. Pārāk mazs mums tas pīļu dīķītis. Svarīgās lietas mūsu tēvoči nolemj klusos kabinetos vai zoodārzos, un pārsteigumi gadās reti. Amerikā cīņa un pārsteigumi ir gandrīz katrās vēlēšanās, jo šeit to tēvoču ir daudz vairāk. Galu galā arī Obama tika tur, kur tika, pateicoties tautas atbalstam un harizmai, nevis savas partijas mašinērijai.

Citi atkal priecājas par Trampa kailportretu ar mikropeni, kuru uzgleznoja māksliniece Ilma Gore, izklausās pavisam latviski, vai ne? Bildi variet aplūkot šeit: Mākslinieces mājas lapa, un kurš tagad ir aizceļojis uz kādu Londonas mākslas galeriju:  Ziņa par izstādi Londonā. Vienu vārdu sakot, pavasaris ir atnācis un dzīve sit augstu vilni!