Kā atrast darbinieku Amerikā?

Mazliet vairāk nekā pirms gada es diezgan burtiski nokritu no gaisa Denverā ar uzdevumu attīstīt SAF biznesu ASV. Pēc deguna apsildīšanas sapratu, ka steidzami jāatrod jauni darbinieki, jo kantori nācās mazliet patīrīt un tīrīšanas rezultātā zaudēju arī tādus cilvēkus, kurus nemaz nevēlējos zaudēt.
Mana darba karjera Latvijā sākās 90. gadu sākumā. Lielisks laiks, kad vecā iekārta sabruka un jauniem zaļknābjiem visi ceļi bija vaļā. Bija tāda datoru firma Fortek, no kuras pumpurojās visdažādākie ar tehnoloģijām saistītie biznesi, arī SAF Tehnika. Sanāk, ka visu savu karjeru esmu aizvadījis ar Fortek saistītos uzņēmumos. Mana filozofija bija ļoti vienkārša — es aicināju strādāt cilvēkus, kurus pazinu, kuriem uzticējos un kuri man patika. Tā ir viena no lielākajām uzņēmējdarbības privilēģijām, ka vari izvēlēties, ar ko kopā strādāt. Darbā pavadām vismaz pusi nomoda dzīves. Tāpēc pats lielākais stulbums un noziedzība pret sevi ir šo laiku pavadīt ar cilvēkiem, kuri nepatīk. Latvijā tas man darbojās pavisam labi — savāc cilvēkus, kurus pazīsti no skolas, studijām, iepriekšējiem darbiem vai hobijiem. Esi godīgs, kultivē interesantu, foršu darba vidi, un viss notiek.
Svešā valstī ir citādi — nav jau to skolas biedru un pazīstamo cilvēku. Bet darbiniekus vajag. Un ātri.
Pirmie trīs mani ASV pieņemtie darbinieki bija tieši saistīti ar Denveras latviešu kopienu. Es aizgāju uz vietējo latviešu baznīcu, un pēc neilgas socializācijas man bija pirmais jaunais darbinieks, kurš atveda nākamo, kurš atkal atveda nākamo. Kā tādā ķekarā pie manis atnāca trīs cilvēki, kuri bija pazīstami jau sen un cits citam uzticējās. Ir grūti, ja cilvēkus vieno tikai darba pienākumu apraksts un vēlme nopelnīt dienišķo iztiku. Jābūt arī kopējām vērtībām un dziļākai uzticībai, jo tā visu padara daudz vienkāršāku — nevajag samocītus kontroles mehānismus, instrukcijas un noteikumus.
Man ir skeptiska attieksme pret personāla atlases kompānijām. Ir naivi cerēt, ka tās spēs atrisināt problēmas, kuras tu pats nespēj. Domāju, ka personāla atlases konsultantus var lietot tikai divos gadījumos. Pirmais — ja skaidri zini, ko tev vajag, bet konsultants tiek piesaistīts vai nu konfidencialitātes dēļ, vai tāpēc, ka tev nav resursu pašam veikt visu procesu. Otrs iemesls ir vēlme noņemt atbildību un piesegt pakaļu. Piemēram, vadošu darbinieku meklēšanā, kur publikai jāparāda, ka process ir caurskatāms un cilvēks pieņemts pēc spējām, nevis draugu būšanas. Diemžēl Latvijā bieži amatos liek draugus un radus pēc principa, ka lojalitāte ir svarīgāka par kompetenci un darba spējām.
Uz rekruteru grābekļa uzkāpu arī ASV. Rudenī mums savajadzējās klientu atbalsta inženieri. SAF bizness ir stipri tehnisks un specifisks. Denveras latviešu kopienā šādi speciālisti negadījās. Tāpēc aizgāju uz Colorado Technology Association. Viņi ieteica vietējo «galvu mednieku» kantori, kas protot sameklēt labus tehniskos speciālistus. Denveras centra pīrādziņu ēstuvē iepazināmies un salīgām. Maksa par atrašanu bija 20% no gada algas ar garantiju — ja kandidāts neder, tad meklēs, kamēr atrod īsto, vai atdos daļu naudas atpakaļ. Pirmais kandidāts bija ļoti runīgs, bet pēc mēneša ievērojām, ka viņš laiž gar ausīm aptuveni pusi no informācijas, turklāt darba laikā aktīvi tirgojas ar automašīnu rezerves daļām. Acīmredzot viņam bija savs mazais biznesiņš, kurš aizņēma krietnu daļu uzmanības. Pa starpu paspēju viņu aizsūtīt uz Latviju apmācībā. Vārdu sakot, izmaksās kopā ar algu, komandējumu un rekruteru honorāru saskrēja ap 20 tūkstošiem dolāru. Nākamais rekruteru atvestais — izbijis armijnieks, ļoti pieklājīgs un centīgs. Taču pēc divām nedēļām es no viņa saņēmu e-pastu (tajā laikā biju atvaļinājumā), ka viņš vairs nestrādās un kantora atslēga esot viņa galda augšējā atvilktnē. Pazuda bez paskaidrojumiem, neatvadījies no pārējiem kolēģiem.
Ievietoju darba sludinājumu Denveras Craigslist, uzrakstīju precīzu darba pienākumu un nepieciešamo kompetenču aprakstu. Craigslist var pirkt un pārdot visu, un vienkāršajiem darbiem šī ir populārākā sludinājumu vieta. Ielikām smuku bildi ar debesskrāpjiem, pievilcīgu kompānijas aprakstu un norādījām, ka maksāsim labu algu. Laba alga tehniķiem — tie ir 50 tūkstoši dolāru gadā. Arī darba sludinājums ir reklāma, šajā gadījumā kompānijai jāpārdod sevi. Sludinājums maksāja 140 dolāru. Pirmie pieteikumi sāka birt minūti pēc sludinājuma publicēšanas. Lielākā daļa no saņemtajiem pieteikumiem bija aptuveni tāda paša līmeņa, kā atrada rekruteris par 20% no gada algas. Nedēļas laikā savācās kādi 50 normālas kvalitātes kandidāti. Ticu, ka darbinieku noteikti atradīsim. Jā, ir liels darbs tos izskatīt, veikt sākotnējās intervijas pa telefonu un tad izveidot īso sarakstu ar cilvēkiem, kurus uzaicināt uz klātienes intervijām. Taču rūgtā pieredze mani māca, ka uzņēmējam pašam jāspēj atrast sev darbiniekus. Tikai tad, ja spēj to izdarīt pats, vari mēģināt strādāt ar konsultantiem. Un arī tikai ar tādiem, kurus pazīsti un kuriem uzticies. Citādi būs daudz jāmaksā, un laimīgs nebūs neviens.

Šis raksts pirmo reizi ir publicēts žurnāla IR Nauda 2016. gada augusta numurā!

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!