Par lielu un mazu ASV uzņēmumu medīšanu
Šīs nedēļas eksperiments uzskatāmi pierādīja, ka žurnālistiem un ziņu pārdošanas organizācijām tīk publicēt negatīvas ziņas. Mans gluži nevainīgi iecerētais pagājušās nedēļas raksts piesaistīja kādas piecas reizes vairāk apmeklētāju nekā pārējie šīs sērijas raksti, kā to rāda Worldpress bloga platforma. Gan jau, ka arī Delfi savāca stipri vairāk klikšķu uz rakstiņa par “Neefektīvajiem latviešiem”. Saņēmu gan atbalstu un piekrišanu, gan arī pārmetumus par vaimanu kora balstīšanu un pat par politizēšanos. Katrs jau tajos tekstos ierauga un saprot kaut ko sev aktuālu un nebūt ne obligāti saskanošu ar maniem nodomiem. Protams, nekad jau arī nevar izslēgt kaut kādas zemapziņas vai kolektīvās apziņas iespraukšanos tādā raksta gabalā.
Paldies dievam, politikai es pievērsties netaisos, tāpēc arī šeit vienā mierā varu atļauties rakstīt, ko domāju, un pat vēl trakāk – mainīt savas domas kaut vai trīs reizes dienā. Un pagājušajā nedēļā man šķita, ka Latvijā kaut kas nav kārtībā ar vadītājiem un vadības zinībām kā tādām, ka valda milzīga prokastinācija, slikta plānošana, slikta sadarbošanās, utt. Un tad vēl kaut kādi atpakaļrāpuļi uzbrūk teju vienīgajai jēdzīgajai vadītāju skolai Latvijā. Ar to es, protams, domāju Zviedrus. Nu labi, vēl arī RBS ir puslīdz jēdzīga, bet vairāk, jau, piedodiet, nekā laba mums tajā menedžmenta izglītībā nav. Un jābūt galīgi aptaurētiem, lai čakarētu to pašu mazumiņu, kas ir. Mums vajag vadītājus, kuri mierīgi paņems pie dziesmas zviedrus, norvēģus vai amerikāņus, nopirks viņu kompānijas, pelnīs lielu naudu un nodokļus maksās Latvijā. Nevis tādus, kuri, kūkumus uzmetuši, kaut ko latviski vai krieviski pa stūriem purpinās, jo citas valodas nezinās, un arī savas sajēgšanas un pašcieņas šiem nebūs. Bet toties skaļi un izjusti kliegs, ka ārzemniekus Latvijā laist iekšā nedrīkst, jo nacionālais kapitāls tak ir dikti labs un saudzējams. Bet nodokļus maksā tikai muļķi.
Šonedēļ esmu krietni izceļojies pa Bostonu un Ņujorku un skats uz dzīvi ir mazliet mainījies. Pirmdien Austrumkrastā plosījās sniega vētra un vēl otrdien daudzi lidmašīnu reisi bija atcelti. Cilvēki nīka lidostās un daudzas norunātās tikšanās izjuka. Tomēr trešdien laiks kaut cik nomierinājās, un es aizkratījos līdz Bostonai, kura bija iesnigusi sniega vaļņos un arī krietni sasalusi. Mani vēl arvien fascinē, kāda katastrofa amerikāņiem izveidojas, kad uzsnieg kāds maziņš sniedziņš. Jo ziemas riepas šeit nav obligātas pat tādā kalnu štatā kā Kolorādo. Brīva zeme, un katrs ir brīvs sisties un slidināties, kā vēlas.
Ikdienā ASV man iznāk darīšana ar divu veidu uzņēmumiem. Maziem vai vidējiem, kur varu runāties ar īpašniekiem, un lieliem, kur darbojas algots menedžments un saimnieki ir tālu vai pat nav nosakāmi. Kam, piemēram, pieder AT&T? Vai lielās televīzijas studijas? Neslēpšu, ka ar pirmā veida uzņēmumiem sadarboties ir daudz vienkāršāk un patīkamāk. Tur parasti viss ir gluži skaidrs un tiek pateikts tiešā, bravūrīgā tekstā. Šādi ģimenes uzņēmumi gadā apgroza līdz 50-100 miljoniem dolāru. Tā ir vislielākā ASV priekšrocība, ka tādi kantori viņiem ir. Ja vien iespējams, centieties sadarboties vidējiem, privātiem ģimenes uzņēmumiem, jo ar tiem viss notiks daudz vienkāršāk un saprotamāk. Ko norunāsiet, tiks pildīts. Viņi būs lojāli un savu reputāciju vērtēs augstu. Darījumu noslēgsiet ar rokas spiedienu, un nekādi uzvalkoti juristi jums smadzenes nečakarēs. Reti šādā uzņēmumā satiksi kādu biznesa skolas beidzēju. Drīzāk dieva doti vadītāji. Un līdz kādiem 100 darbiniekiem šāds menedžments ir vislabākais. Bez bulšita, bez smukiem vārdiem un ļoti mērķtiecīgi. Tādos uzņēmumos parasti strādā skolas biedri, studiju biedri, ģimenes locekļi. Pilnīgi normāli, ka uzņēmuma vadītāja dēls būs pārdevējs vai inženieris, bet sieva pieskatīs finanses vai marketingu.
Bet kādā brīdī tā ģimeniskā uzņēmuma īpašniekam sagribas baudīt Floridas saulīti. Vai arī dēli vai meitas izauguši par saimniekot nespējīgiem plānā galdiņa urbējiem. Un uzrodas šlipšotie biznesa skolu beidzēji. Piesaista lielo kapitālu un sapērk uzņēmumus. Un sāk menedžēt ar gudrajām menedžmenta metodēm. Brandingi, re-brandingi. Restrukturizācijas un uzņēmumu pārņemšanas. Finanšu inženērija. “Uz datiem balstītais” menedžments. Totālā kvalitāte un sešas sigmas. Šādi ir viņu ieroči varas pārņemšanai un noturēšanai. Līdzīgi kā marksisms – ļeņinisms un šķiru cīņa palīdzēja valdīt komunistiem. Un sākas politika un daudz bulšita.
Veidot biznesu ar šādiem zvēriem ir pavisam citādi kā ar vienkāršajiem un racionālajiem ģimenes uzņēmumiem. Varbūt līdzīgi kā pārdot valsts uzņēmumiem vai valsts iestādēm Latvijā. Kā tiek izlemts, ko viņi vispār pirks? Kas pieņem lēmumus? Pēc kādiem kritērijiem pieņem lēmumus? Un tur ir vajadzīgi gudrie loči, kuri prot izvadāt pa šādu uzņēmumu labirintiem. Un tādu gudru un ne tik gudru loču šeit ir pa pilnam. Un dažbrīd pat grūti pateikt, kuri ir īsti, kuri viltvārži. Bet laiks iet, un nauda kūst kā sniega čupas Bostonas saulē.
Daba ir radījusi visādus zvērus – gan prusakus, gan arī krokodilus. Un ēdami ir abi divi, vienīgi nomedīšanas metodes atšķiras. Un laikam jau vispareizāk ir saprast, kāds medījums tev vislabāk garšo, vai kādu tu spēj samedīt un tad nu trenēties un izkopt tās medīšanas metodes. Jo atceries, ka ne jau tu viens esi mežā tāds izsalcis, bet slikti mednieki parasti ilgi nedzīvo.
Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
bergsblogo 
Pilnīgi piekrītu domai par to, ka latviešiem jābūt kā pasaules iekarotājiem (labā nozīmē), nevis purpinatajiem sliktā angļu valodā un pukstētājiem, ka ārzemnieki “izsaimnieko mūsu zemi”. Es gribu redzēt Latviju kā Zviedriju, Somiju vai Singapūru – ar atbilstošu attieksmi un atbildību no katra iedzīvotāja – nevis turpināt vaimanāt par drūmajiem apspiestības gadiem, zaglīgo valdību un visu pārējo.
PatīkPatīk