Par darba intervijām

Amerikā šī nedēļa bija visai nemierīga. Gan Tramps un Ziemeļkorejas vadonis viens otram izjusti un krāšņi padraudēja, gan arī Virdžīnijā (ASV Dienvidu štatā) izcēlās nemieri. Tur valdīšana taisās novākt Pilsoņu kara laika Konfederātu pieminekli un vietējie “white supremacists” sarīkoja grautiņus un nemierus, pretī iznāca “black lives matter” un citi antirasisti, un rezultātā daudzi cilvēki ievainoti, viens nogalināts, pilsētā izsludināts ārkārtas stāvoklis un ziņu kanāliem ir ko raidīt un ziņot.

Man pēdējās divas nedēļas ir pagājušas, nodarbojoties ar rekrutēšanu. Domāju, ka esmu sasniedzis līmeni, kad spēju visai veikli sameklēt darbinieku pārdošanā vai dažādās atbalsta profesijās. Rekrūteri par darbiņu ņem savus 25% no atrastā darbinieka gada algas, sanāk, ka darbinieka atrašana izmaksā 15 – 20 tūkstošus dolāru. Tajā pašā laikā viens darba sludinājums Craigslist maksā ap piecdesmit dolāriem. Lēti, un strādā ļoti efektīvi. Tiklīdz darba sludinājumā norādīsi algu, kas ir mazliet dāsnāka par tirgus vidējo, no strādāt gribētājiem nevarēsi ne atkauties. Craigslist ir Latvijā slavenā ss.lv ASV analogs. Viņu gada apgrozījums ir gandrīz 700 miljoni dolāru un peļņas marža ir 80%, tā ka pat ar salīdzinoši zemajām sludinājumu cenām viņi ir vispelnošākā “classified ads” kompānija pasaulē. Pamēģināju arī Ziprecruiter, tādu populāru darbinieku meklēšanas sistēmu, kas mazliet arī automatizē atlases procesu. Piemēram, rāda visus pieteikumus vienā sarakstā. Ļauj izdarīt piezīmes, atķeksēt statusus un pielikt pie kandidātiem īkšķi augšā vai īkšķi lejā. Ja pieliec īkšķi lejā, tad kandidāts no saraksta pazūd. Ar šo smalko tehnoloģiju Ziprecruiter noslauca no manis kādus dolārus piecsimt, bet kandidātu tur bija stipri mazāk nekā Craigslist, turklāt ar izcilību neizcēlās.

Atlasi veicu pēc visai vienkāršas sistēmas. Vispirms apskatos CV. Ja cilvēkam ir kaut vai attāli līdzīga pieredze kā man nepieciešams, tad piezvanu. Sarunai man ir mazs špikerītis, kuram cenšos iziet cauri. Piemēram, pajautāju, vai kandidāts ir izlasījis darba sludinājumu. Ieskatījies mūsu mājas lapā. Diezgan pārsteidzoši, cik daudz cilvēku vienkārši visur izmētā savus CV, bet pat nepapūlas paskatīties, ko darba devējs īsti meklē. Ja cilvēks spēj sakarīgi pārstāstīt manu darba sludinājuma saturu un arī aprunāties par SAF Tehnikas biznesu, tad pirmo testu viņš jau ir izturējis. Tālāk taujāju par iepriekšējo darba pieredzi. Ja pēdējos trīs četros darbos cilvēks ir pavadījis gadu katrā, tad arī parasti sarunu neturpinu, jo man ir vajadzīgi stabili kadri, nevis kaut kādi laimes meklētāji vai neveiksminieki. Ja telefona saruna ir bijusi kaut cik sakarīga un pretendents spējis izraisīt interesi, tad aicinu viņu uz biroju, uz interviju klātienē. Desmit dienu laikā es runāju pa telefonu ar kādiem trīsdesmit pretendentiem, no kuriem astoņus uzaicināju uz biroju. Atšķirībā no latviešiem amerikāņi prot skaisti runāt un rakstīt. Viņu CV ir pilni ar tādiem epitetiem kā: “Relationship building skills”, “Personal integrity with strong business ethics”, “Creative with the ability to think outside the box”. Daži CV ir sakarīgi, bet daži ir tādi, kurus varētu izmantot “bullshit bingo” spēlē. Tāpēc darba intervija ir visai reglamentēta. Visiem palūdzu piereģistrēties SAF Tehnika mājas lapā, izvēlēties kādu produktu un sagatavot par to prezentāciju, kas būtu adresēta kādam potenciālajam distributoram. Tas ir, būtu jāpastāsta par produktu un jāpārliecina, ka to būtu labi tirgot. Kad aicinu cilvēku uz biroju, visai sīki izstāstu gan par mājas darbu, gan to, ka intervijas laikā tiks doti testi un vaicāju, vai tas ir pieņemami. Uzdevumiem un testiem piekrīt visi, bet triks ir tāds, ka es jau redzu, vai cilvēks ir piereģistrējies mājas lapā, vai nav. Un visai pārsteidzoši, ka apmēram puse tā arī mājas lapā nepiereģistrējas, bet uz interviju tomēr atnāk. Intervijas laikā neko daudz cilvēkam par sevi runāt neļauju, bet cenšos noskaidrot, ko tieši viņš iepriekš ir darījis, kas viņam ir paticis un kas ne. Kas ir bijis labākais viņa iepriekšējais darbs un kāpēc. Un tad vienkārši palūdzu noprezentēt mājas darbu, dodu uzdevumus, kas prasa koncentrēties, loģiski domāt un mazliet padarboties ar Excell. Beigās palūdzu, lai nosauc kādus trīs cilvēkus, kuri varētu kaut ko par viņu pastāstīt. References ir ļoti svarīgas, esmu dažkārt iekritis, noslinkodams piezvanīt un aprunāties ar kandidāta iepriekšējiem priekšniekiem vai kolēģiem, un tad kandidāts ir izrādījies ne visai atbildīgs vai profesionāls. Tieši rakstura īpašības – pacietība, strādīgums un godīgums, ir īpašības, kuras meklējam savos darbiniekos, jo visu citu ir iespējams iemācīties.

Secinājumi visai skumīgi – ar uzdevumu risināšanu amerikāņiem veicas švaki. Tikai daži spēja nodemonstrēt kaut cik sakarīgu loģisko domāšanu, bet pilnīgi pareizi uztaisīt tāmi, sastāvošu no trīs rindiņām ekselī, spēja tikai viens no uzaicinātajiem kandidātiem, kurš cita starpā bija profesors un senos laikos strādājis par kriptogrāfu Nacionālajā drošības aģentūrā.

Cilvēki, kas piesakās darbā, iedalās divās vecuma grupās. Jaunuļi vecumā no 25 līdz 35 gadiem. Tie parasti ir entuziastiski, enerģiski, interesējas par straujām karjeras iespējām, bet nav pārāk pieredzējuši. Otra kategorija ir “večuki”, virs četrdesmit pieciem gadiem. Tos parasti dzīve ir apdauzījusi, viņiem nav nekādu īpašu ilūziju, viņi ir pieredzējušāki, vairāk zina, saprot un vienkārši meklē dzīvē stabilitāti. Bieži šie vecie ir strādājuši labos darbos, bijuši priekšnieki vai speciālisti jomās, kuras vairs nav pieprasītas. Citiem vārdiem sakot, viņi ir “overqualified”. Un man veidojas dilemma – izvēlēties jaunuli, kuru es apmācīšu, un tad viņš gribēs stipri lielāku algu vai arī aizskries, kur maksās vairāk, vai izvēlēties večuku, kurš nekur īpaši neskries, bet nebūs arī milzu enerģisks un, iespējams, viņam galvā jau būs saviesušies tarakāni un nekādus jaunus trikus viņam iemācīt nevarēs.

Saka, ka Denverā bezdarbs esot ļoti zems un ASV šobrīd piedzīvo ekonomikas uzplaukumu. Skatoties uz maniem darba kandidātiem, es nekādi to neredzu. Cilvēki ir noguruši no daudziem pagaidu darbiem bez sociālajām garantijām. Ja arī darbs ir pieejams, tad, lai cik arī smagi tu strādātu, šobrīd vairs nevar nopelnīt tik daudz, lai, piemēram, varētu atļauties savu māju un vidusšķiras cienīgu dzīvi. Un tuvākā nākotnē vēl daudzi darbi izzudīs, jo tos paņems roboti. Man ir sajūta, ka mēs esam kaut kādu ļoti pamatīgu, neatgriezenisku pārmaiņu vidū un grūti pat iedomāties, kā izskatīsies pasaule pēc nieka pieciem gadiem.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!