Par pateicību

ASV novembris ir viens no aizņemtākajiem mēnešiem, jo jāpaspēj nosvinēt gan Latvijas dzimšanas diena, gan arī amerikāņu Pateicības diena. Pateicības diena ir gada lielākās svinības, un vairums cilvēku cenšas šo dienu atzīmēt ar kārtīgu izēšanos ģimenes un draugu lokā. Šajā ceturtdienā Denverā jau ap četriem pēcpusdienā visas ielas bija tukšas kā izslaucītas, un pat tie veikali, kuri parasti strādā visu diennakti, jau vērās ciet.

Mēs Pateicības dienu svinējām kolēģa Pētera mājās. Pēteris ir dzimis Filadelfijā, mamma no Latvijas, tētis no Itālijas, latviski runā perfekti, bet vieglāk izteikties viņam ir angliski, kā jau valodā, kurā izglītojies un runājis skolā un darbā. ASV esmu sastapis daudzus ievērojamus latviešus, par kuriem Latvijā zina retais. Piemēram, viens no Pētera draugiem, Gunārs, ilgus gadus ir strādājis NASA un bijis viens no galvenajiem Mēness misijas cilvēkiem, kurš pieņēmis lēmumu par to, ka viss ir gatavs, lai sūtītu ASV astronautus ekspedīcijā uz Mēnesi. Vai arī Mineapolē dzīvo ārsts Visvaldis Nagobads, kurš bija tās leģendārās ASV hokeja izlases galvenais ārsts, kurā spēlēja studenti – amatieri, un kas uzvarēja Leikplesidas olimpiskajās spēlēs, sakaujot par neuzvaramu uzskatīto PSRS izlasi. Būtu interesanti apkopot šādus dzīves stāstus, jo ASV ir daudz ievērojamu latviešu, ar kuru veikumu mēs varam lepoties un no kuriem iedvesmoties. Apbrīnojami, cik maz Latvijā zina par izciliem ārzemju latviešiem un arī otrādi, man ir sajūta, ka daļa ASV latviešu nemaz nezina Latvijas prezidentu vai izcilākos sportistus un māksliniekus. Nu labi, Porziņģi zina visi, bet brīžiem tomēr ir sajūta, ka Latvijas un ASV latviešu kopienas dzīvo katra savu dzīvi. Es nezinu, kādi pasākumi ir paredzēti Latvijas re-emigrācijas programmās, bet redzu skaidri, ka būtu jāpalīdz organizēties dažādām ārzemju latviešu biedrībām un jāveicina dzīvošana vienotā informatīvā telpā.

Pateicības dienas pusdienās visi ēd tītaru un skaita pie galda pateicības lūgšanu. Kopā ar tītaru nāk arī daudz citu ēdienu, piemēram, dzērvenes ar riekstiem un visādām vēl garšīgām piedevām – noteikti vērts šādu kombināciju ieviest Latvijā; kukurūzas maize un dažādi salāti, uzkodas un deserti. Tītars ir izpelnījies galvenā cienasta godu, jo bijis brīvā dabā noķerams putns un bagātīgi apveltīts ar mīkstu, garšīgu gaļu. Vietējie apgalvo, ka tītara gaļa esot arī veselīga, jo tam nevarot sabarot visādu draņķu barību, tad tas nobeidzoties. Līdz ar to, ēdot tītaru, esot liela iespēja, ka gaļa ir kvalitatīva. Vispār Pateicības dienas tradīcija ir cēlusies no tā, ka eiropiešu ieceļotāji ASV izdzīvoja pirmo ziemu un nolēma to pienācīgi atzīmēt. Un viņiem esot palīdzējuši indiāņi, mācījuši, ko var ēst, bet no kā jāturas pa gabalu. Viņi arī esot ierādījuši baltajiem ķert un ēst tītarus. Kā tas iet kopā, ka pēc tam eiropieši indiāņus masveidā izkāva, par to runāts netiek. Bet nepateicība jau ir pasaules alga, un varbūt, ka tie bija citi baltie cilvēki un arī citi indiāņi. Katrā ziņā doma, ka reizi gadā ir jāpasaka paldies, par to, ka tu un tavi tuvie ir dzīvi un paēduši, man šķiet vērā ņemama, un pasaule droši vien no tā kļūst mazliet labāka. Varbūt arī Latvijā nenāktu par sliktu uzsākt šādu Pateicības dienas tradīciju? Pateikties par to, ka esi paēdis, ka ir pajumte, ir sava valsts, vari ceļot, kur gribi un virināt knābi – runāt, ko gribi, un par to nekas nav. Pavisam labi atceros, kā mani vecāki visus padomju gadus svinēja Ziemassvētkus. Šķiet, kādā otrajā vai trešajā klasē skolā lepni izpļāpājos, ka mūsu mājās eglīte ir jau uz Ziemassvētkiem un ģimenes lokā vienmēr tos svinam. Sekoja bargs skolotājas zvans vecākiem ar norādi, lai taču iemācot bērnam, ko drīkst skolā runāt un ko ne, un lai neplātoties ar ģimenes pretpadomiskajām tradīcijām.

Bet nākamo dienu pēc Pateicības dienas praktiskie amerikāņi ir nosaukuši par “Black Friday” – ar milzu atlaidēm esot jāiepērkas un tā jākompensē vainas sajūta par pastrādātajām gastronomiskajām un alkoholiskajām pārmērībām. Šogad esot bijuši rekordlieli pirkumi internetā – dienas pasūtījumi pārsnieguši piecus miljardus dolāru. Arī mēs ļāvāmies vispārējai sajūsmai un nopirkām labas tējas un sporta aprīkojumu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-11-23 17.04.46

6 domas par “Par pateicību

  1. Prieks, ka skolā Jums bija LABA skolotāja, kas strādāja vecāku līmenī. Man nācās piedzīvot ka, 1986.gadā tehnikuma pasniedzēji rakstīja uz VDK ziņojumus par to, ka daži kursabiedri nesāja Latvijs karodziņu pie apģērba.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s