Kāpēc viņi man neatbild?

Aizgājusī nedēļa bija visai nemierīga gan Latvijā ar vairāku pazīstamu cilvēku aiziešanu mūžības laukos, gan arī pasaulē – ar cepšanos par Jeruzālemi, ar vienkārši neiedomājamiem ugunsgrēkiem Kalifornijā un nebeidzamiem seksa skandāliem, kuru dēļ kongresmeņi un senatori, nemaz nerunājot par aktieriem, krīt kā dihlofosa appūstas mušas. Vienu brīdi gribējās jautāt, kādēļ gan Latvija neseko pasaules modei, bet tad atcerējos, ka mums jau bija savs pedofilu skandāls, tā ka šajā jomā varbūt pat esam apsteiguši amerikāņus. ASV politikas lielākā aktualitāte ir otrdien gaidāmās senatora vēlēšanas Alabamā, kur republikāņu kandidāts Rojs Mūrs ir apsūdzēts par uzmākšanos mazgadīgām meitenēm. Tramps, to neņemot galvā, viņu ir “endorsējis”, liberāļi un demokrāti,  protams, kviec kā aizkauti sivēni, un politikas vērotāji aizturētu elpu gaida, kas nu tur būs. Alabama ir tāds štats, kur 2008. gadā par Obamu balsoja tikai 15% vēlētāju, t. i., normālos apstākļos demokrātiem tur vispār nav ko darīt. Seksa skandālu virtene un pikantie faktiņi par Mūru ir kārtīgi samaisījuši kārtis. Pirms šī vēlēšanu stāsta par Alabamu zināju vien Foresta Gampa filmā redzēto, ka tur ķer garneles, taču vēlēšanas štata atpazīstamību ir cēlušas.

Visā apsūdzību un politkorektuma kakofonijā man visvairāk žēl par talantīgā aktiera Kevina Speisija aiziešanu pa kauna taku, un kopumā nepamet sajūta, ka plašas un varenas “spindoktoru” armijas nenogurušas meklē tēmas, kuras var pavirzīt svaru bultiņas par milimetra daļām vienā vai otrā virzienā. ASV seksa skandālu analogs Latvijā ir čekas maisi. Uz to, protams, var atbildēt, ka tāds jau ir marketologu un sabiedrisko attiecību speciālistu darbs – meklēt un aktualizēt sabiedrībai svarīgas tēmas. Galu galā, kamēr cīņa notiek ziņu pārraidēs un interneta portālos, tikmēr taču demokrātija strādā, jo lēmumu pieņem vēlētājs, vai ne?

Viena no raksturīgākajām iezīmēm biznesā ASV, pie kuras grūti pierast, ir tā, ka uz tavām e-pastu vēstulēm vai zvaniem neatbild. Un parasti neatbild, ja tu atrodies pārdevēja čībās. Ja gribi kaut ko nopirkt, atbildi saņem zibenīgi, un tev zvana un followapo un lien vai no ādas laukā, lai tu būtu apčubināts un laimīgs.

Rīt dodos uz Austrumkrastu apraudzīt turienes klientus un partnerus. Rakstu palielam klientam Ņujorkā, ka gribu viņu satikt. Atbildes vietā klusums, bet pēc kādas ceturtās aizsūtītās e-pasta vēstules atnāk apmēram šāda atbilde: “Jā, jā drīz jau sūtīsim to plānoto pasūtījumu, bet tikties mums vienalga nav laika.” Latvijā neatbildēšana skaitās nepieklājīga, un mēs esam sliecīgi apvainoties, iedomāties nezin ko – ka mūs nemīl vai neciena. Amerikā šāda neatbildēšana nenozīmē pilnīgi neko. Visticamāk, cilvēks ir aizņemts ar savām lietām un tavu vēstuli vai zvanu ir palaidis garām kā nesteidzamu un nesvarīgu. Lietas pagriežas par 180 grādiem mirklī, kad tavam klientam kaut ko vajag no tevis. Vai nu ātrāku piegādi, vai kaut kas ir nosprādzis vai saputrots. Tajā mirklī ieslēdzas kauceklis un parasti inertais un uz e-pastu vēstulēm neatbildošais cilvēks kļūst hiperaktīvs, sūta pa desmit vēstulēm dienā, zvana, kliedz, lamājas un ir gatavs grauzt sliedes. Tu iespringsti, centies darīt to labāko, bet, vienalga, ir liela varbūtība, ka jau nākamajā vai aiznākamajā dienā uz tavām vēstulēm vairs atbildēts netiks, jo amerikānim ir iestājusies nākamā prioritāte un tu kā darba uzdevums esi aizmirsts. Formula ir dzelžaina – ja es zvanu grāmatvedim, juristam vai apdrošinātājam, viņš man atbildēs, jo esmu viņa klients. Ja es zvanu esošam klientam, viņš man atbildēs varbūt 30% no visām reizēm, ja zvanu tikai potenciālam klientam, tad atbildi saņemšu varbūt 3% no visiem kontakta mēģinājumiem, un vienīgā iespēja, kā šo procentu paaugstināt, ir atrast kādu, kurš var tevi ieteikt vai arī meklēt iespēju satikt interesējošo klientu vaigu vaigā. Protams, lielāka iespēja uzsākt sarunu ar nepazīstamu klientu ir tad, ja ar viņu kontaktējas amerikānis, vai arī tevi pie klienta aiz rociņas aizved kāds, kurš viņam raisa uzticību. Tāpēc iebraucējiem no Latvijas šeit kaut ko pārdot ir divtik grūti, un, ja rocība atļauj, pārdošanas darbiem labāk algot amerikāņus.

Kamēr rakstu šo blogu, esmu saņēmis kādus trīs piedāvājumus izgatavot spiestās plates vai pirkt lētas elektroniskās komponentes, kā arī pāris piedāvājumu no marketologiem izdevīgi reklamēties un pavisam lēti nopirkt dažādas “decison maker” datu bāzes. Nu ko tie mērkaķi piesārņo manu pasta kasti un uzbāžas ar saviem mēsliem, kamēr man svarīgākas lietas, ko darīt? Tādiem es neatbildu nekad.

Esmu uzsācis apkopot ASV piedzīvojumos gūtās atziņas, un šī varētu būt viena no pirmajām. 2018. gada 4. janvārī es piedalīšos IR Darbnīcā ar tēmu “Desmit atziņas par biznesu, kuras esmu guvis, strādājot ASV.” Ja ir interese par šīm tēmām padiskutēt klātienē, tad droši piesakies: https://irir.lv/ir-notikums/desmit-atzinas-par-biznesu-kuras-esmu-guvis-stradajot-asv

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi skati šobrīd ir ikdiena Kalifornijā (ROBYN BECK/AFP/GETTY IMAGES)