Par naftinieku pilsētiņu Teksasā un pūķiem.

Vazājoties apkārt pa pasauli, esmu ievērojis, ka  cilvēki iedalās kādos desmit tipos, un, pat klaiņojot pa Reinjonas salu Indijas okeānā, kurā lielākā daļa iezemiešu ir šokolādes krāsā, bet ar kino aktiera Belmondo vaibstiem, pat tur var sastapt ļaudis, kuri izskatās un arī uzvedas kā mūsu pašu Uldis, Aleksis vai Antra.

Līdzīgi ir arī ar pilsētām un organizācijām. Piemēram, nekas nelīdzinās sajūtām, kādas pārņem, ienākot dzelzceļnieku štābos – vai tas būtu Latvijas, Lietuvas vai kāds ASV dzelzceļš. Daudzās vietās pat smaka koridoros ir līdzīga. Šī iemesla dēļ es esmu liels “nozaru vertikālās specializācijas” piekritējs, gadījumos, ja ir jāorganizē kāda produkta izstrāde vai, it īpaši, pārdošana. Diemžēl, neesmu vēl nekur izlasījis grāmatu – kā pārdot Dzelzceļam, Bankai vai Finanšu ministrijai, bet esmu ievērojis, ka ēku smaku pārzināšana un ļaužu pazīšana sniedz lielas priekšrocības biznesā.

Pagājušajā nedēļā United aviokompānija mūs aizveda uz Teksasas pilsētu San Antonio, un pēc tam Thrifty auto nomā saņemtais Ford Escape auto uz tuvējo piejūras pilsētiņu Corpus Christi. Viena no retajām nomadu dzīves priekšrocībām ir tāda, ka, daudz ceļojot, sakrājas bonusa punkti. Man par tiem sanāca gandrīz nedēļu garš ceļojums diviem, ieskaitot  arī auto nomu un viesnīcas. Jauks veids, kā aviokompānija rūpējas, lai “road warriors” izvēlētos tieši viņu pakalpojumus, jo, lai arī ceļojumi notiek biznesa uzdevumos, punkti ir izmantojami tikai individuāli.

Viens no maniem nu jau gadus desmit senajiem hobijiem ir kaitošana. Ziema un aukstums man kopumā riebjas, un kaitošana kalpo par lielisku ieganstu apceļot dažādas siltas eksotiskas piejūras zemes. Pārvākšanās uz Denveru nodarīja lielu postu šim hobijam, jo šeit ir kalni, brāzmains vējš un auksti ezeri. Savukārt kaitošanai vajadzīgs stiprs un stabils vējš, ūdens plašumi un ļoti jau vēlams arī silts laiks un ūdens. Tā pēdējos trīs gadus virsroku ņēma sniega dēlis un augstie Klinšu kalni. Tomēr šajā gadā kaitbords atkal piedzīvoja renesansi – saņēmos un pārsūtīju savu inventāru no Rīgas garāžas uz Denveras SAF Tehnikas noliktavu, kur vietas visdažādākajam hobiju inventāram ir atliku likām.  Iegūglēju: “Best kitespots in USA” un visā piedāvājumu dažādībā izbirst arī Corpus Christi vārds. Tuvākā lielā pilsēta ir San Antonio, uz kuru ir tiešais lidojums, vairs nedomāju daudz – pasūtu gan biļetes, gan auto, gan viesnīcas. San Antonio slavenākās tūristu atrakcijas ir “River walk” – ar krodziņiem, suvenīru bodēm un dzertuvēm  apbūvēta kādu jūdzi gara upmala un daži savienojošie kanāli, pa kuriem kursē mazliet pēc Venēcijas dvesmojošas motorlaivas. Otra pilsētas atrakcija – Alamo cietoksnis, kurā Meksikas kara laikā deviņpadsmitā gadsimta sākumā iebarikādējās un savas dzīvības atdeva vairāki simti amerikāņu karavīru. Par to šodien atgādina piemineklis un cietokšņa muzejs pilsētas galvenajā laukumā.

Bet ne jau uz San Antonio mēs braucām. Thrifty nomā, kura izrādās gandrīz tas pats, kas Hertz un Dollar, jo lieto vienas un tās pašas automašīnas, un, kā noskaidrosies vēlāk, arī “ceļu negadījuma formas” un auto servisu, tiek paziņots, ka rezervētā Toyota Corolla nav dabūnama, bet, tikai desmit dolārus dienā piemaksājot, var dabūt pusdžipu no Forda. Saruna notiek vakarā, lidostā, man nav noskaņojuma ar viņiem strīdēties, piekrītu. Tad tiek paziņots, ka jāpērk apdrošināšana, tā esot Teksasas štatā obligāta. Tā no “auto paņemts par punktiem” nonāku līdz nepilniem trīssimt dolāriem, kas jāpiemaksā. Auto noma ir  gandrīz tāda pati mistērija, kā kādreiz bija mobilo telefonu tarifi, ar kuriem pārdevējs dara visu, lai klients galīgi nespētu saprast, cik un par ko tas maksā. Bet, liekas, ka auto nomas šajā ziņā ir gājušas vēl tālāk, un ne tajā patērētājiem draudzīgākajā virzienā. Industrija gluži vai prasās pēc kāda īstermiņa auto nomas AirBnB analoga. Tā pukodamies un sodīdamies, bet negribēdams tērēt laiku un maitāt brīvdienu noskaņu, paņemu “upgreidoto” Fordu, kura nākamā jaukā īpašība izrādās “ātruma ierobežotājs”. ASV uz autostrādēm šoferi parasti pārvietojas, pārkāpjot ātruma ierobežojumu caurmērā par kādām 5-10 jūdzēm stundā. Tam uzmanību nepievērš arī policija, kura zibenīgi parādās, ja to pasauc vai notiek kāds negadījums, bet  par “mazajiem” ātruma pārkāpumiem klāt nesienas.  Mans “upgreidotais” Fords ar ātruma ierobežošanas fīču, kas izpaužas nejaukā pīkstēšanā un brīdinājumā uz tablo, mūs nosoda vilkties aiz pašām lielākajām fūrēm un speciālo kravu transporta auto, jo visi pārējie šoferīši, priecīgi svilpodami, mums paskrien garām.

Galvenā sajūta, iebraucot Corpus Christi – esmu nokļuvis Ventspilī. No visām pusēm mūsos noraugās milzīgas cisternas, torņi un caurules. Naftas cenas pasaulē ir augšā, un naftiniekiem atkal darba pilnas rokas. Sūkņi dūc, un caurules vibrē. Kādreiz deviņdesmitajos gados uz Ventspils naftu braucu vairākas reizes mēnesī, un sajūta ir tieši tāda pati, kā satiekot cilvēku, kurš ļoti līdzīgs kādam, ko labi pazīsti.

Izslavētākais kaitspots atrodas vietējās marīnas teritorijā, samaksā piecus dolārus, un tavā rīcībā ir gan pleķis, kurā  pacelt pūķus, gan saldūdens šļūtenes, pie kurām nomazgāties, gan pats galvenais – milzīga, līdz viduklim dziļa lagūna, kurā vējš pūš gandrīz cauru gadu, spēcīgi  un  stabili. Ūdens no aprīļa vidus ir tik silts, ka nekādi hidrotērpi nav vajadzīgi. Darba dienā spotā dzīvojās kādi 10-15 braucēji, lielākoties senioru gados, atbraukuši ar treileriem, jaunāki ļaudis parādījās pret vakaru un brīvdienās. Daži stāstīja, ka dzīvojot šeit pa sešiem mēnešiem gadā –  kaitspotos sajūta ir līdzīga kā marīnās vai uz jahtām, pēc pāris stundām aizmirstas visas ikdienas rūpes  un uztraukumi par pārdošanas rezultātiem, par to, vai kaut kas izdosies vai nē. Norit prātīgas sarunas par inventāra kvalitāti, vēju, vēja prognozi, tām vai citām vietām, kurās būts, un piedzīvojumiem, kādi piedzīvoti.

Vakarā, braucot mājās no vietējo gastronomijas piedāvājumu baudīšanas, netālu no mūsu ceļmalas viesnīcas tuvu priekšā braucošā automašīna strauji parauj pa kreisi, un dažu metru attālumā uz  braucamās joslas ieraugām skaistu metāla krēslu uz riteņiem. Vairāk nekā puse no transporta līdzekļiem Teksasā ir tie ar kravas kastēm aprīkotie džipi, kuros iezemieši pārvadā, kā dažreiz liekas, visu savu iedzīvi. Līdz ar to šis tas paliek mētājamies ceļmalās un arī uz ceļa. Kas būs, būs, atliek tikai turēt stūri taisni un mēģināt nabaga pamesto sēžamo izraut cauri riteņiem. Atskan nelaba žļerkstēšana, šķīst dzirksteles. Piesardzīgi apstājos, padodu atpakaļ. No krēsla izdodas nobraukt, atstāju to ceļmalā, pieliecos pie radiatora un secinu, ka, jauki guldzinot, no tā tek dzesēšanas šķidrums. Tā kā negadījumā cietušo nav, un viesnīca ir dažu minūšu attālumā, aizbraucu līdz stāvvietai un nolemju, ka auto nedienas risināšu nākamajā dienā. Galu galā – visa atbildība ir apdrošināta, un naktī auto nomas tāpat guļ.

Nākošajā dienā pieredzēju vienu no ASV jaukumiem – ja par kādu pakalpojumu esi samaksājis, tad ar vislielāko varbūtību saņemsi teicamu servisu un tevi neviens nečakarēs. Stundas laikā atbrauc lielais vilcējs, no kura šofera angļu valodas es saprotu labi ja pusi. Aizvizināmies līdz lidostai, nometam auto Hertz servisa pleķī, kur priekšā jau bariņš ar sasistām nomas mašīnām. Neviens pat neieskatās ne manā “negadījuma pieteikumā”, ne arī uzdod kādus jautājumus. “Ak, krēsls uz ceļa, nu, ko darīt sēr, tā gadās…”  Pēc piecām minūtēm tiek izsniegta jauna automašīna, šoreiz bez ātruma ierobežotāja, un ceļojums var turpināties.  “Zini, šajā pilsētā pilnīgi visas viesnīcas pieder trim džekiem, pie mums viss ir sadalīts”, uz atvadām nosaka eļļainais vilcēja šoferis, un šoreiz es viņa sacīto saprotu bez mazākās piepūles.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!