Par iedvesmojošām nometnēm, kas ir labs priekšnieks un aizklapēto ASV valdību

Sensenos laikos, kad man bija kādi gadi sešpadsmit, savu klases audzinātāju Daci Rozentāli es spēju novest izmisumā ar, manuprāt, visai elementāru jautājumu: “Bet skolotāj, kāda tam visam ir jēga?”. Lieki piebilst, ka šo jautājumu es ar visnevainīgāko sejas izteiksmi regulāri uzdevu dažādās klases sanāksmēs, lai dotu savu konstruktīvo ieguldījumu klases darba organizēšanā. Tagad, kad esmu paaudzies un jau  gadus divdesmit pats priekšniekoju, mana attieksme pret šādiem sokrātiskiem vaicātājiem ir nocietinājusies.

Pagājušā vasarā mani uzmeklēja pasaules jauniešu nometnes “2 x 2” rīkotāji. Viņi meklējot uzņēmējdarbības ievirzes vadītāju – kādu, kurš nedēļas garumā nometnes dalībniekiem spētu iemācīt kaut ko lietderīgu par uzņēmējdarbību. Par šādām nometnēm kaut ko pa ausu galam biju dzirdējis – ka notiekot jau kopš sešdesmitajiem gadiem, to organizē ārzemju latvieši un tam ir kāds sakars ar latvietību, dziedāšanu un dancošanu. Tā kā savās biznesa gaitās ASV esmu saņēmis diezgan daudz palīdzību no šejienes latviešiem, tad nolēmu sekot senajam sakāmvārdam “dots devējam atdodas” un piekritu starp Ziemassvētkiem un Jauno Gadu nedēļu dzīvot nometnē, meža vidū, kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Draugi un radi man teica, ka esmu pilnīgi traks, jo tā jau tikai uz dažām nedēļām esmu atbraucis uz Latviju un tad vēl no visiem noslēpšos mežā.

Nerakstīšu tagad detaļās par nometni, variet paši sagūglēt un mājas lapā apskatīties gan programmas, gan bildes, gan visādu citādu noderīgu informāciju. Teikšu vien, ka ļoti, ļoti daudzus gadus es neesmu tik labi atpūties, kā pavadot nedēļu šajā nometnē un ar šiem cilvēkiem. Vislabākais kritērijs kaut kādas pieredzes izvērtēšanai ir – vai tu to darītu atkal un vai ieteiktu saviem draugiem un tuviniekiem. Un uz šiem jautājumiem es varu atbildēt apstiprinoši. Domāju, iemesls tam ir ārkārtīgi augstā rīkotāju un dalībnieku motivācija un tiešām kvalitatīvais saturs. Visu nedēļu dalībniekiem nav gandrīz nevienas minūtes brīva laika garlaikoties un skumt. Visi grib, lai būtu maksimāli forši, un, turklāt, neviens no dažādo ieviržu un projektu vadītājiem par savu darbu nekādu samaksu nesaņem, līdz ar to nometnē uz piecdesmit dalībniekiem strādāja kādi divdesmit organizatori. Tā kā visi strādā par baltu velti, tad īpašu izmaksu pieaugumu tas nerada, un ļauj visu nedēļu piepildīt ar teicamu saturu.

Protams, šādas nometnes atmosfēra un intensitāte nevarētu pastāvēt ikdienā. Tomēr, labākajās vietās, kur esmu strādājis, ir izdevies sasniegt tādu iesaisti, kad cilvēki strādā ar misijas apziņu un jūtas piederīgi kaut kam lielākam, nekā tikai nepieciešamībai saņemt eiro kaudzīti mēneša sākumā vai beigās. Nometnes pieredze un arī manas paša vadītāja gaitas lika man nedaudz pameditēt par tēmu, kas tad ir labs vadītājs? Jo no mūsu vadītājiem dikti daudz ir atkarīgs – viņi mūs moka, spīdzina un atņem enerģiju vai, gluži otrādi, iedvesmo, attīsta un uzlādē vismaz astoņas stundas katru darba dienu. Tātad priekšnieks ir vismaz tikpat svarīgs kā ģimene, nu labi, varbūt arī ne gluži tik svarīgs, jo no draņķīga priekšnieka ir daudz vieglāk tikt  vaļā kā no sačakarētas ģimenes.

Tagad īsi uzrakstīšu, kādas man šajā brīdī liekas laba vadītāja būtiskākās īpašības. Pirmā un svarīgākā īpašība ir neuzmest cilvēkus. T.i., nepievilt uzticību.  Ja viņš saka, ka kaut ko pie noteiktiem apstākļiem izdarīs, tad tā arī izdarīs. Ja darbinieks var ticēt, ka tā tas tiešām notiks, tad strādāt būs daudz vieglāk, nekā, ja nekad nevar paredzēt, kas tad īsti notiks un vai vispār tas priekšnieka teksts ir pareizi saprasts. Turklāt labs vadītājs arī nekautrēsies pateikt “Es nezinu” , jo tikai Dievs tas Kungs zina visu, bet mēs, parastie cilvēki, esam nepilnīgi un ierobežoti savā saprašanā. Šajā “neuzmešanā” ir arī kāds cilvēcīgs aspekts – ja priekšnieks “neuzmet”, tātad viņš pret padoto izturas kā pret cilvēcisku būtni, nevis nomaināmu resursu.

Nākošā būtiskā īpašība ir, ka vadītājs nenodarbojas ar mikromenedžmentu. Nelūr visu laiku par plecu un nekritizē, bet kopumā ļauj cilvēkiem pašiem darīt savu darbu. Galu galā, kādēļ gan ir vajadzīgs darbinieks, ja priekšnieks uzskata, ka viņš pats visu zina labāk un ir gudrāks par visiem? Man liekas, ka vadītāja uzdevums daudz vairāk ir radīt tādus apstākļus, lai tā padotie varētu būt veiksmīgi un labi darītu savu darbu, un nekādā gadījumā nedarīt darbu to vietā.

Trešā būtiskā laba vadītāja īpašība ir spēja iedot atpakaļsaiti. Galu galā, kā lai es zinu, vai es strādāju labi vai slikti, ja ar mani nerunā? Neviens pasaules ģēnijs nespēj uz sevi objektīvi paskatīties no malas. Paņemiet savu smartfonu un nofilmējiet, kā jūs runājat ar klientu pa telefonu vai uzstājaties sapulcē. Paši pabrīnīsieties, cik tizli skan jūsu balss un sagumuši ir jūsu pleci. Bet ar dažiem nelieliem uzlabojumiem varētu taču izskatīties labāk, vai ne? Un tad dzīve paliktu vieglāka.

Šīs trīs lietas droši vien nav viss, kas labam vadītājam jādara. Gudras grāmatas saka, ka vadītāja uzdevums esot plānot, organizēt, komunicēt un motivēt. Katrs ar šiem vārdiņiem, protams, saprot kaut ko drusku citu, bet tas ir apbrīnojami, cik maz par šīm elementārajām lietām tiek runāts menedžeru skolās un valsts augstāko ierēdņu apzinātības treniņos.

Tikmēr ASV federālā valdība kopš 22. decembra strādā “izslēgtā režīmā”, kad 800 tūkstoši federālo darbinieku nesaņem algas, jo politiķi Vašingtonā nespēj vienoties, vai un kādu sienu būvēt uz Meksikas robežas. Tāpēc nepieņem budžetu. Bet ASV ir tā – ja budžets nav pieņemts, tad arī rēķinus apmaksāt nevar. Tā kā viedokļi par sienas nepieciešamību ir pilnīgi pretēji, tad risinājums ir acīmredzams – aizklapēsim to valdību ciet un paskatīsimies, kuram pirmajam nervi neizturēs. Tikmēr daudzi muzeji ir slēgti, bet nacionālo parku atejās krājas neizvesto sūdu kalni. Katrā zemē ir savas nacionālās īpatnības.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

4 Comments on “Par iedvesmojošām nometnēm, kas ir labs priekšnieks un aizklapēto ASV valdību”

  1. Visu cieņu ka veltīji laiku mūsu jaunatnei. Tagad jau esmu pensionārs, bet mana pirmā 2×2 bija kā padsmitniekam un turpināju piedalīties studenta gados. Joprojām mūsu draugu lokā ir 2x2nieki no tiem sākuma gadiem.

    Manā dzīvē 2×2 bija pagrieziena punkts, kad zināju tālu prom no Tēvzemes un pat 30+ gadus pirms Latvijas brīvības, ka tomēr gribēju palikt latvietis. Satiku savu sievu 2×2. Abi mūsu bērni ir bijuši 2x2nieki. Pats rīkoju septiņus 2×2 seminārus Ziemeļamerikā.

    Lai gan pēdējā 2×2 Ziemeļamerikā bija 2010. gadā Malibu, Kalifornijā, prieks ka semināri sekmīgi tiek rīkoti Latvija, kur piedalās vietējie jaunieši un jaunieši no daudzām diasporas valstīm. 2×2 atgriezīsies Kanādā šovasar pirms Kanādas dziesmu un deju svētkiem.

    Atbalstīsim mūsu jaunatni ~ dosim iespēju piedalīties 2×2!

    http://2x2pasaule.lv/

    Aivars Osvalds
    Vašingtonā DC ASV

    Patīk

  2. Kaut kā biju palaidis garām 2×2 iespēju. Esmu piedalījies 3×3, bet jebkurā gadījumā labs pasākums ne tikai ārzemju, bet arī vietējiem latviešiem, lai paplašinātu apvārsni un sadraudzētos.

    Patīk

  3. “[..] jo tikai Dievs tas Kungs zina visu, bet mēs, parastie cilvēki, esam nepilnīgi un ierobežoti savā saprašanā.”

    Kas par skaistiem vārdiem, Jāni! Beidzot no Jūsu mutes viena riktīgi laba lieta, kas tieši atspoguļo WHAT AMERICA IS ALL ABOUT tās pašā CORE un pamatā.

    Patīk

Leave a reply to Engineer Atcelt atbildi