Par taukainām roķelēm

Ir reti brīži, kad vairums  latviešu tautas no sirds  lepojas  ar savu zemi un tautu, jo ikdienā visi ir aizņemti, ķidājot dažādas nejēdzības, sūrojoties par nodarītajām netaisnībām vai šausminoties par blēžiem un neliešiem valdībā un citos augstos plauktos. Par gejiem, krieviem, hsenofobiem, fašistiem, melnsvārčiem, kreisajiem un Stambulas konvenciju.

Tie retie brīži, kad visi spēj vienotā priekā uzgavilēt, ir, kad Latvijas hokeja izlase uzvar kādā Pasaules čempionāta spēlē vai kad kāds sportists vai mūziķis gūst panākumus starptautiskajā arēnā. Porziņģis noslēdzis līgumu par 158 miljoniem dolāru. Vijai Celmiņai mākslas darbu izstādes Toronto, Ņujorkā un Sanfrancisko, un viņas darbi ir pārdoti par vairāk nekā 4 miljoniem dolāru gabalā, protams, ar Marku Rotko viņai šai ziņā nesacensties.

Nesen manu uzmanību piesaistīja BBC raksts par Vairu Vīķi-Freibergu:“From child refugee to President”. Ļoti daudz cilvēku ar to dalījās tviterī un citos “tīklos”. BBC mājaslapā kādas pāris dienas tas nostāvēja pat kā otrais visvairāk lasītais raksts. Neapšaubāmi, šī raksta parādīšanās vien daudzos cilvēkos izraisīja pozitīvas emocijas un vēlmi ar to dalīties. Es  ar Vairu Vīķi-Freibergu  pirmoreiz iepazinos Soltleiksitijas olimpisko spēļu laikā 2002. gadā, kad kopā ar draugiem apceļoju ASV, un viena nedēļa no episkā ceļojuma bija veltīta arī olimpisko sacensību vērošanai. Atceros, tajā reizē gan iedraudzējāmies ar bobslejistiem, gan “iestājāmies” alkohola klubā, jo Jūtas štatā bija tāds jocīgs pussausais likums. Un mums visur bāros prasīja uzrādīt dokumentus, ne jau tāpēc, ka jauni izskatītos, bet likums liek tos prasīt visiem. ASV ir jocīga vieta – katrs idiots var nopirkt automātu, ar ko nobliezt nezcik cilvēku, bet alu, lūk, pārdod tikai no 21 gada vecuma. Vēl kaut kur ir saglabājusies bilde, kur man ir uzmālēta seja Latvijas karoga krāsās un es izgāzies sēžu klubkrēslā blakus Prezidentei. Vairai piemīt ne tikai teicamas runas dāvanas, bet arī lieliska izjūta par vietu, laiku un pasākumiem, kad ir jābūt kopā ar tautu. Varētu rakstīt kārtīgu grāmatu par to, kas padarīja viņu par tik izcilu prezidenti, bet vienu lietu viņa pateica arī šajā intervijā: “Es nebiju ieinteresēta pelnīt naudu, vai ko tamlīdzīgu, bet vienkārši darīt to darbu.” Vairas gadījumā cilvēki juta, ka tā tas tiešām ir, un tas kopā ar viņas inteliģenci, stāju, pieredzi un neviltoto patriotismu arī padarīja viņu par mūslaiku populārāko Latvijas prezidenti.

Protams, var rasties jautājums –  kā atšķirt cilvēkus, kuri “vienkārši dara darbu” un tos, kuri ir ieradušies kārtīgi “uzvārīties.” Galu galā, ministrijas, valsts uzņēmumi un cienījamie valsts pasūtījumu izpildītāji ir pilni ar cilvēkiem, kuriem actiņas ir viltīgas-viltīgas, un, kuros klausoties, saproti, ka netici nevienam viņu vārdam.  Kaut vai nesenais stāsts par Jaunā Rīgas Teātra rekonstrukciju, lauztiem līgumiem un karu pret “būvnieku mafiju” nekādu lepnumu un tautas vienotību neveicina, taču lieliski ilustrē vidi un situāciju, kādā atrodamies. Par lielo, “valstisko” IT projektu realizāciju es droši vien kādreiz vecumdienās sarakstīšu memuārus, ja vien atmiņa tajā laikā vēl darbosies, bet vienu esmu ievērojis – kopš esmu ASV, dzīvoju  krietni mierīgāk,  dažbrīd jūtos kā  kūrortā, un nav tās greizo spoguļu karaļvalsts sajūtas.

Kādreiz padomju laikos, kad nebija Netflixa, cilvēki sevi virtuvēs izklaidēja ar šņabi un anekdotēm.  Viens tāds jociņš bija, kad dēls jautā tēvam – lielam menedžerim (un tas būtu jāstāsta krieviski). “Tēti, tēti – kā tu nopelni naudu?”  Tēvs pieiet pie ledusskapja, izņem ārā speķa gabalu, pagroza rokās un noliek atpakaļ. “Bet tēti, kur tad naudiņa nopelnīta?”  Tēvs viltīgi pasmaida, parāda rokas un saka: “Re – speķis ledusskapī, bet rociņas taukainas.”  Es pagaidām spēju taukaino rociņu un darba rūķu cilvēkus sašķirot tikai pēc intuīcijas un kaut kādām psihiloģiskām niansēm. Cik vienkārši un nesamudžināti viņi runā. Vai sarunās vairāk lieto vārdu “es” vai “viņi”, jo atsaukšanās uz kaut kādiem mistiskiem “viņiem” gandrīz vienmēr liecina, ka cilvēks nav patiess. Pastāvīgi melot ir ļoti grūts darbs, tāpēc ar taukainām rociņām salasītā bagātība nāk arī par savā ziņā dārgu cenu.

Cita lieta ir, kā uz naudu skatās vairums cilvēku. Mēdz teikt, ka “nauda nesmird” un arī “mērķis attaisno līdzekļus”. Ja seko šīm gudrībām, tad tiešām, kāda starpība, kā atnācis tas piķis.  Zelta poršs vai villa jau būs gandrīz tā pati. Bet ir jau arī teicieni “Viegla nauda laimi nenes” un, ka nauda nav vis mērķis, bet tikai blakus produkts  kaut kam, kas tiek darīts pareizi un no sirds. Vai kāds, kurš ir sashēmojis lielas naudas, tiek uzskatīts par gudru un uzņēmīgu cilvēku vai vienkārši par sūdu mušu, kura nespēlē pēc noteikumiem un tāpēc nav pelnījusi nekādu cieņu?

Zinu, ka daudzi no šiem menedžeriem  ir gudri un sakarīgi cilvēki un viņi teiks – šajā vidē citādi nav iespējams izdzīvot. Partiju finansējums ir nepietiekams, un, pie tam, ja es esmu nonācis tajās aprindās, kur pieņem lēmumus un dala lielu naudu, tad ir jāspēlē pēc to noteikumiem. Vilku barā esi, neblēj kā aita. Un pēc brīža jau sāk spēlēt nākošais likums, kas saka, ka kopīgs grēks vieno – tie, kas kopīgi ir kādus sūdus sastrādājuši, ir saistīti nesaraujamām saitēm. Tādas domas uzvirmo, lasot par notiekošo Latvijas Universitātē,  Rīgas Domē un daudzkur citur.

Liekas, ka risinājums šīm problēmām tomēr parādās kaut kādos pakāpeniskos sistēmas uzlabojumos. Latvijā ir normāla, funkcionējoša, liberāli demokrātiska iekārta, daudz labāka, nekā jebkur uz austrumiem no mums. Es neticu revolūcijām un nedomāju, ka Latvijā tāda šobrīd ir vajadzīga. Tādēļ pirmais un pats būtiskākais būtu padarīt visu šo taukaino rociņu lietu ļoti neērtu un bīstamu. Menedžeriem ir jāmaksā labas algas, bet gadījumos, kad viņus pieķer, tad viņiem žigli vien ir jāiet pasēdēt uz kādiem gadiņiem būrī, un sodam ir jābūt  ātram un neizbēgamam, turklāt karjeras iespējām pēc atsēdēšanas diezgan limitētām. Tas, kas Latvijā notiek ar politiski – ekonomisko noziedznieku tiesāšanu desmitu gadu garumā, arī ir galvenais faktors, kas uztur un baro taukaino rociņu sistēmu.

Lai cik arī nebūtu derdzīgi lasīt par visām šīm masu šaušanām Amerikā – katrā valstī ir sava vājā vieta, tomēr tiesu sistēma tur ir stipra un neatkarīga. Trampa tuvie sabiedrotie/rokaspuiši Pauls Manaforts un Maikls Koens jau sēž un skatās uz rūtainu saulīti. Vai mēs varam kaut ko līdzīgu iedomāties Latvijā?

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

sticky fingers

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: