Par izstādēm un roadtripiem

Variet trīs reizes minēt, kur es atrodas, kad rakstu šīs rindas? Jā, pareizi – kā parasti lidostā, šoreiz Ņuarkas, tā ir viena no trim Ņujorkas starptautiskajām lidostām.  Atkal esmu izvazāts pa pilsētu pilsētām, sausu muti skaidrojies ar lidsabiedrību aģentiem, lai sazvanītu United Premier servisa helpdesku man trijos naktī nācās klausīties viņu gaidīšanas mūziku aptuveni pusotru stundu,  gulējis esmu tikai dažas  stundas un ar diennakts nokavēšanos, ceru, ka pēc neilga laika  beidzot tikšu lidmašīnā, kura mani aizvizinās uz Eiropu. Sīkāku stāstu plānoju uzrakstīt nākamajā  bloga rakstā, jo  šajā reizē tēvocis Mērfijs patiesi parūpējās par ļoti plašu un izsmalcinātu neveiksmju virkni, kurai nekādi nevarētu noticēt, ja tā tiešām nebūtu noticis. Šīs ir  neērtības, ar kurām jārēķinās katram aizokeāna iekarotājam, ja vien viņš nav tik bagāts, ka var lidināties ar savu “private jet.”

Izgājušo nedēļu esmu pavadījis Ohaio štata galvaspilsētā Kolumbus, kura ir slavena ar savu lielo universitāti, kas piedod dzīvīgumu un modžo  kopumā garlaicīgi pāķiskajam Ohaio štatam. Mēs šeit piedalījāmies lauksaimnieku izstādā “Cultivate 2019”. Izstādes man ir tuvas, jo gadā SAF Tehnika Ziemeļamerikā kādās divdesmit tādās piedalās. Neskatoties uz visām digitālajām klientu ķeršanas tehnoloģijām,  joprojām izstādi uzskatu par pašu efektīvāko veidu, kā “ģenerēt līdus” – t.i. iegūt sarakstu ar reāliem klientiem, kuri ir izrādījuši nopietnu interesi par tavu produktu.

Pēdējos pāris gadus SAF Tehnika ir aktīvi attīstījusi jaunu produktu –bezvadu sensoru sistēmu Aranet. Viena no mūsu “vertikālēm” ir siltumnīcas. Sensori ļauj audzētājiem mērīt un kontrolēt  siltumīcā vides parametrus – temperatūru, CO2, augsnes mitrumu un viskautko citu, ko nu kurš audzētājs ir atradis par nepieciešamu vai vēlamu. Mērķis – ar iespējami mazām izmaksām izaudzēt iespējami dārgi pārdodamus augus. Eiropā Aranetu   ar labiem panākumiem tirgojam jau kādu laiku, bet tagad pienācis laiks iestartēt Ziemeļamerikā. Tādēļ arī ar stendu piedalamies  vienā no lielākajām ASV siltumnīcu izstādēm “Cultivate 2019”. Izstādes rīkotājs ir asociācija AmericanHort, kura dižojas, ka atbalstot savus biedrus jau vismaz 220 gadus. Tā ka šī nav nekāda plāno galdiņu urbēju sanākšana, bet cienījama sabiedrība ar senu vēsturi.

Tātad – esam  atbraukuši  uz tādas nozares izstādi, kuru mēs nepārzinam un kur neviens nezin tādu SAF Tehniku vai Aranetu.  Domāju, ka līdzīgā situācijā atrodas jebkurš Latvijas uzņēmums, kurš atbraucis ieradies iekarot jaunu tirgu.

Pirms kāda pusgada man palaimējās iepazīties ar latviešu izcelsmes kundzi vārdā Maija, kura tagad jau ir pensijas gados, bet pirms pensionēšanās divdesmit gadus strādāja lielā, varētu pat teikt vadošā amerikāņu uzņēmumā, kurš siltumnīcām ražo plastmas puķu podus un visādus citus plastmas izstādājumus, kurus izmanto siltumnīcās. Neatceros, kur es ar viņu iepazinos, bet morāle šeit ir tāda, ka svešā mežā vienmēr noder vietējo taku zinātājs. Un tos var atrast meklējot un runājoties ar cilvēkiem. Vārdu pa vārdam un sarunāju, ka Maija mums palīdzēs “iestartēt” horikultūrā – uztaisīs pārskatu par tirgu, sazināsies ar galvenajiem spēlētājiem un palīdzēs cienīgi piedalīties izstādē. Maija šo visu uztver kā aizraujošu piedzīvojumu un mēs salīgstam konsultāciju līgumu uz četriem mēnešiem, kura ietvaros es maksāju nelielu, bet taisnīgu ikmēneša maksājumu un papildus prēmijas par dažādu “ceļa mērķu” sasniegšanu.

Izrādās, ASV hortikultūrā ir kādas četras senas holandiešu izcelsmes ģimenes, kuras kontrolē lielu daļu no tirgus. Iedraudzēsies ar viņiem – dabūsi labu tirgus daļu pārdodot pa tiešo. Savukārt daudziem maziem un vidējiem audzētājiem materiālus piegādā kādi 4-5 vadoši vairumtirgotāji, kuri ASV ir sadalījuši teritoriāli. Kāds darbojas austrumos, savukārt cits Kalifornijā un tādā garā. Atkodām, ka katram stendā ienākušam audzētājam ir jāpaprasa, no kā viņš pērk savus materiālus. Ja bieži dzirdam vienus un tos pašus vārdus, tad skaidrs, ka arī mums ir ar šiem vairumtirgotājiem jāaprunājas – jāpastāsta, ka daudzi viņu klienti (nosaucot vārdos) interesējas par mūsu sensoriem un jāpavaicā, vai viņi nevēlētos tos tirgot visiem klientiem, piebilstot, ka  viņu peļņa no mūsu produktiem būs pavisam laba. Visu izstādes laiku mūsu Maija pucē apkārt pa izstādi (viņai jau laicīgi ir sagatavots saraksts, ar kuriem cilvēkiem pēc svarīguma ranga mums ir noteikti jāaprunājas). Daži ir pat tik svarīgi, ka mūsu enerģiskā Maija ir bijusi viņu stendos kādas desmit reizes un lielais priekšnieks elsdams un pūsdams nāk pie mums un, rāda vizītkarti un saka “that woman, that woman sent me here.” Nu ja, sakām, ja no mums nepirksi, viņa nāks pie Tevis atkal. Tālākais jau, protams, ir mūsu ziņā, cik mēs labi protam parādīt savus sensorus un atraktīvi par tiem izstāstīt. Starp citu, Walmartā par 13 dolāriem nopirktā tūristu ugunskura trejkājī iekarināts zemeņu pods (par velti no cita dalībnieka sarunāts tur pat izstādā), kurā sasprausti visi mūsu dažādie sensori izskatās nesalīdzināmi atraktīvāks, kā, ja tie paši sensori būtu ielikti kādā dārgām lampiņām izgaismotā vitrīnā.

Izstādes rezultātā esam savākuši tuvu pie simts līdiem, iepazinušies ar lielākajiem audzētājiem, vairumtirgotājiem, siltumnīcu būvētājiem, dažādu konkurējošu vai papildinošu produktu ražotājiem ar kuriem mums vai nu “jāintegrējas”, vai jākaujas.

Pēc trim dienā stendā jūtos kā ievērojams eksperts – esmu pat iemācījies vārdus “perennial” un “annual”, par “cannabis” nemaz nerunājot. Zinu, kuras pilsētas ASV un Kanādā ir svarīgas no horikultūras industrijas viedokļa un viens otrs konkurējošu uzņēmumu pārstāvis ir devis vizītkartes un pasūdzējies par savas vadības izpratnes trūkumu.

Ir iegūts labs pārskats par spēlētājiem, notikumiem tirgū. Tagad Maijai noīrēta mašīna un viņa dodas trīs nedēļu “road tripā” ar pilnu bagažnieku ar sensoriem, jo dzelzis ir jākaļ, kamēr tas ir karsts.