Par to, kas mainās Latvijā

Nemirstīgā romāna “Meistars un Margarita” sākumā ir aina, kurā Volands ar saviem svītas biedriem vēro un apspriež maskaviešus. Kā cilvēki ir mainījušies, kā rīkojas un uzvedas, par ko sapņo un pēc kā ilgojas.

Kaut kādā ziņā es septembrī jutos līdzīgi, vizinoties ar velosipēdu pa Rīgas pieblīvētajām ielām un nedaudz anonīmi vērojot ļaudis. Nenoliedzami transports pilsētā ir kļuvis daudz demokrātiskāks – cilvēki pārvietojas gan ar divriteņiem, gan ar skrejriteņiem, pie tam tādi, kādi senāk nemūžam uz šādiem verķiem virsū nekāptu – gan hipsterīgos uzvalciņos tērpušies jaunie profesionāļi, gan ņipras kundzes cienījamākos gados. Un Rīgā publika kļūst  svešzemnieciskāka – vēl pāris gadus atpakaļ eksotiskus vaibstus pilsētā redzēt nevarēja un šeit laikam jāsaka paldies Latvijas universitāšu starptautiskajām mācību programmām, IT uzņēmumiem un, iespējams, arī faktam, ka paši  latvieši vairāk maisās riņķī pa pasauli un tad brauc mājās ar eksotiskām otrajām pusēm. Ļoti uzkrītoša Rīgā ir konsekventā ķiveru nevalkāšana un divriteņu braucēju pārgalvīgā traukšanās pa trotuāriem, kas apdraud savu un gājēju drošību. Atšķirībā no Rīgas, Denverā gandrīz visi velosipēdisti valkā ķiveres un uz trotuāriem nelien, bet jāatzīmē arī, ka Denverā veloceliņu ir stipri vairāk.

Iedvesmojies no riteņu renesanses Rīgā, nolēmu šo labo praksi izmēģināt arī Denverā. Pirmajā dienā nolēmu, ka braukšu ar riteni pa to pašu maršrutu, kā esmu paradis ar mašīnu – tas laikam pēc attāluma iznāk taisnākais ceļš, vienīgi jābrauc tikai pa ietvi vai arī pa ielu. Kā allaž, izbraucu agrā rīta krēslā, lepni traucos pa 11. avēniju, un, tā kā gaismas neesmu pielicis, tad braucu pa ietvi un tikai pēdējā brīdī pamanu kādu tantiņu naski soļojam, protams ar “ausīm” un trotuārā nodurtu skatienu. Sabremzēju, bet viņa mani pamana tikai tad, kad esmu jau blakus. Sirmā kundzīte palecas kādus 3 metrus uz sāniem un velta man baisus kliedzienus un lamas angļu valodā, labi, ka tikām cauri bez upuriem un šautām brūcēm, kas Denverā nevienu nebūtu pārsteidzis. Šis laikam bija vienīgais ievērības cienīgais notikums, pārējais pusstundu garais brauciens līdz birojam pagāja bez starpgadījumiem. Atbraucis līdz birojam, izstāstu kolēģim par savu noziegumu pret mierīgo amerikāņu kājāmgājēju. Labāk tomēr atzīties, citādi sirdsapziņa grauzīs un neliks mieru. Jā, kolēģis saka – tev tomēr labāk braukt ar ķiveri, nopirkt ritenim lampiņu un braukt pa veloceliņiem, jo, izrādās, ka Denverā riteņbraucējiem ir aizliegts braukt pa trotuāriem un tramdīt gājējus, tādēļ arī tie ir tik izlaisti un var atļauties slāt pa ietvi, neskatoties. Pēc šī atgadījuma apkarināju  riteni ar lampiņām un atstarotājiem, turklāt atklāju, ka ir vismaz divi veidi, kā varu aizmīties  uz biroju, nepārkāpjot noteikumus un pat baudot acij tīkamus skatus. Pie tam ne tikai no mājām uz darbu, bet arī no darba līdz pilsētas centram, tam patērējot aptuveni tikpat daudz laika kā braucot ar mašīnu, tikai daudz veselīgākā un galvu iztīrošākā veidā.

Cits mans Latvijas vērojums  ir vismaz dažu valsts iestāžu un uzņēmumu orientācija uz eksportu, ārzemju kontaktu un sakaru dibināšanu. Kaut kā pamazām un paklusām Latvijā vadošos amatos notiek paaudžu maiņa un arvien vairāk parādās vadītāji, kuriem ir interese eksperimentēt, piedalīties projektos un mainīt lietas. LMT enerģiski vico pa pasauli un trešo pasaules valstu operatoriem mēģina iepārdot produktus un risinājumus, kurus paši jau ir ieviesuši Latvijā. VASES (VAS Elektroniskie Sakari) jau otro gadu rīko 5G tehnoloģijām veltītu pasākumu “5G Techritory”:  https://www.5gtechritory.com/

Man ir zināma profesionāla interese par to, kāda līmeņa starptautisku forumu ir iespējams sarīkot Latvijā, ja rīkotāja ir valsts iestāde, bet pats forums notiek zem premjera patronāžas un tā atklāšanā piedalās vismaz trīs valdības ministri.

Telekomunikāciju pasaulē ar pasākumiem viss ir vienkārši – pavasarī jābrauc uz Barselonas Mobile World Congress un rudenī uz Losandželosas MWC.  Jo uz turieni brauc visi un tas nozīmē iespēju pāris dienās satikt visus  “who  matters”,  jo tur pulcējas visi ekosistēmas augstākā ranga cilvēki. Gribi kaut ko sadīlēt vai vismazs burzīties ar svarīgiem cilvēkiem – brauc uz turieni. Protams, tev jābūt savam stāstam un sajēgai, kāpēc tu uz turieni brauc, jo aizbraukt un sērīgi kvernēt mazā stendiņā ir visai neproduktīvi un, godīgi sakot, demotivējoši. Domāju, ka Latvijā ir iespējams sarīkot saturīgu 5G pasākumu, jo laiks patreiz tam ir pareizs, Latvijā ir labi attīstīta infrastruktūra un, iespējams, ka pasaules varenie var pavilkties uz piču, ka pie mums viss ir mazs, tāpēc esam ideāls placdarms testēšanai un eksperimentēšanai. Ka pie mums ātri var pieņemt vajadzīgos likumus un tāpēc Latvijai ir lemts kļūt par telekomunikāciju jauno tehnoloģiju izmēģināšanas placdarmu.

Var jau būt, ka tā arī ir, un mums viss ar šo konceptu izdosies. Vienīgi eksperimentēšana un jaunu lietu bīdīšana automātiski nozīmē arī neizbēgamas kļūdas un neveiksmes un prasa spēju ātri kustēties un arī ātri pieņemt lēmumus. Tā gluži vienkārši ir fundamentāla inovācijas procesa sastāvdaļa. Cik toleranta pret kļūdām un neveiksmēm ir Latvijas publiskā pārvalde?  Cik ātri tā spēj kustēties?

Mana sieva Vineta darbojas Denveras latviešu kultūras centrā. Kādu brīdi atpakaļ viņiem atsūtīja no Latvijas valsts iestādes mazu izstādīti – kaudzīti ar A1 izmēra planšetēm. Izstāde dažus mēnešus priecējusi Kolorādo latviešu centra/baznīcas apmeklētājus, un nu pienācis laiks to sūtīt tālāk uz Kalifornijas latviešu centru. Latvijas valsts iestāde vēlas maksāt par sūtīšanu, tikai tam vajadzīgi piedāvājumi no trim dažādiem ASV kurjerpastiem, lai varētu izraudzīties lētāko. Dienas beigās bez maz vieglāk samaksāt tos simts vai cik tur dolārus pašiem, nekā tērēt laiku tik muļķīgam un neproduktīvam pasākumam.

ASV ap otrā pasaules kara laiku notika  brīnums – tika palaista DARPA (The Defense Advanced Research Projects Agency). Tā bija valsts radīta, bet gluži trakā veidā menedžēta programma, kuras redzamākie izgudrojumi bija radars, internets un GPS. Un datori un vēl šis tas. Manās rokās nesen nokļuva Safi Bahcall grāmatiņa “Loonshots” , kurā ļoti interesanti stāstīts par pārsteidzošu faktu – vieni un tie paši cilvēki kādā vienā vidē ir traki aizņemti ar rāpšanos pa karjeras kāpnēm un iekšējām troņu spēlēm, un precīzi tie paši cilvēki citā vidē ir visaktīvākie un progresīvākie inovatori. Citiem vārdiem sakot – vaina ir nevis cilvēkos, bet gan struktūrās un sistēmās. Varbūt pienācis laiks arī Latvijā paskatīties uz mūsu struktūrām un sistēmām?

Es vadu  www.saftehnika.com   Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

IMG_3789

2 Comments on “Par to, kas mainās Latvijā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: