Par spaini, naglām un smaku 

Kad novembra sākumā uzrakstīju savu iepriekšējo ziņojumu par mājas remontu Denverā, biju iedomājies, ka nākamais sacerējums par līdzīga apjoma projektu Rīgā sekos pavisam drīz. Tomēr pēc atgriešanās dzimtenē  sapratu, ka Latvijā lietas reti kad notiek, kā iecerēts. Šķiet, galvenā atšķirība starp remonta organizēšanu Denverā un Rīgā ir tā, ka Denverā visi darbi sākās un beidzās plānotajos divarpus mēnešos, kamēr Rīgā tie ievilkās vismaz uz mēnešiem sešiem.  

Mans brālis Normunds ir slavens ar saviem neatlaidīgajiem aicinājumiem: “Bērni, mācieties fiziku!” Pret šādu uzstādījumu man nekas nav iebilstams – fizikas un matemātikas zināšana patiešām ļoti palīdz audzināt prāta noturību pret dažādiem māņiem un ezotēriskām muļķībām. Turklāt cilvēki ar labu eksakto izglītību vieglāk atrod dāsni apmaksātu darbu gan Latvijā, gan arī ārzemēs un līdz ar to mazāk sūdzas un lamājas, tādejādi uzlabojot kopējo noskaņu valstī. 

Rīgas remontu problēmas gan neradās fizikas vai matemātikas nezināšanas dēļ. Mani Denveras Dienvidamerikas izcelsmes meistari, visticamāk, bija saņēmuši daudz pieticīgāku izglītību nekā latviešu darbarūķi. Visuzkrītošākā atšķirība tomēr izpaužas  plānošanas un komunikācijas prasmēs. Ja Amerikā celtniecības darbu vadītājs spēj ļoti precīzi pateikt, kas kurā brīdī notiks, un lietas tā arī notiek, tad no latviešiem jebkādi plāni un paskaidrojumi par padarīto ir jāvelk laukā kā ar knaiblēm un tiek uztverti kā aizvainojoša piekasīšanās. 

ASV remonta laikā bija dienas, kad mājā strādāja 5–6 darbinieki vienlaicīgi, bet, ja kāds saslima vai strādāja nekvalitatīvi, tā vietā tika žigli atrasts aizvietotājs. Latvijā visu remontu veica 2–3 cilvēki un, ja kāds saslima vai bija aizņemts kur citur, visi darbi apstājās uz nenoteiktu laiku. Tamdēļ arī minētie 6 un vairāk mēnešu darbam, ko ASV padara divarpus mēnešos. 

Interesanti, lai arī ASV darba algas ir daudz lielākas nekā Latvijā, abu celtniecības objektu izmaksas izrādījās visai līdzīgas. Domāju, ka Latvijas darba veicēji nopelnīja daudz mazāk nekā amerikāņi – peļņu noēda muļļāšanās un dažādi neplānoti sarežģījumi. Jāpiebilst, ka amerikāņi nekad nekautrējas paprasīt papildu naudu par sākotnējā tāmē neplānotiem darbiem vai kaut kādiem apstākļiem, kuri atklājās darba gaitā. Latvieši ir vāji komunikācijā un arī bez ticības, ka kaut ko vispār šajā sarežģītajā un juku pilnajā pasaulē ir iespējams plānot. Latviešu kautrīgums un vainas sajūta nereti neļauj paprasīt naudu pat situācijās, kur amerikānis to darītu nešauboties. 

Es nedomāju, ka minētajām  problēmām ir kādi viegli un ātri risinājumi, tās drīzāk var kalpot kā padoms, kā strādāt ar latviešu vai amerikāņu darbiniekiem un piegādātājiem. Latvieši nereti ir vājāki organizatori, bet parasti daudz vispusīgāki un radošāki par amerikāņiem. Pieejamo resursu trūkums ir radījis spēju uztaisīt no veca spaiņa un pāris sarūsējušām naglām kārtīgu radiouztvērēju, ar kuru klausīties ārzemju balsis un to iespaidā lamāt pastāvošo iekārtu, tomēr, kad un vai vispār šādu radioaparātu izdosies uztaisīt, paredzēt nav iespējams. 

Mūsu Rīgas mājā pēdējos piecus gadus bija vēl kāda problēma – atsevišķos brīžos un vietās bija jūtama smaka. Saprotams, dažādie meistari apgalvoja – vai nu smakas nemaz nav, vai arī tās esamība nekādi nav viņu vaina. Tad nu šajā reizē, pēc lielas pierunāšanas un cīniņiem, tika izvirzīta hipotēze, ka vaina ir nelielā sūcē, kura varētu būt radusies pirms vairāk nekā desmit gadiem, remontējot vannasistabu citā mājas stāvā. Liels bija meistaru izbrīns, kad, uzlaužot flīzes, atklājās, ka zem tām ir nevis slikti pievienota caurule, bet vienkārši vaļējs kanalizācijas caurules izvads, kurš vispār nekādi nebija aiztaisīts. Piebildīšu, ka toreiz remontu veica ļoti cienījams un sertificēts būvniecības uzņēmums, kuru vēl uzraudzīja atsevišķi līgts būvuzraugs. Daudzi sacīs, ka vajadzēja pašam visu labāk pieskatīt, citi, ka rūpīgāk izraudzīties meistarus, bet man šķiet, ka šī stāsta morāle ir vienkārša – ja jūti smaku, nekavējoties ņem rokās lauzni! 

Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV. 

Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem! 

4 Comments on “Par spaini, naglām un smaku ”

  1. Skarbi bet 100% patiesi. Varbūt 0,1% latviešu spēj saorganizēt kaut ko. Nevis darīt – jo to māk – bet tieši saorganizēt. Un te nejaukt ar sashēmot kas ir pilnīgi pretējā galā. Saorganizēt, lai lietas notiktu secīgi, savlaicīgi, konstruktīvi, paredzami ar plānoto rezultātu. Nav būtiski vai tas ir meistars vienpatis, vai milzīgs uzņēmums – haoss it visur ir katastrofāls.

    Publicējis 1 person

  2. Labs situācijas raksturojums. Katram, kas Latvijā taisa remontu mēdz būt samērā līdzīga pieredze ar darbu pabeigšans termiņiem. Vai latviešu strādnieki par neplānotajiem darbiem neprasīja neko papildus un uzsauca bezmaksas remontu?

    Patīk

  3. Atbalsojums: Latvijas blogāres apskats #233 (13.01.-19.01.) | BALTAIS RUNCIS

  4. Atpūtinot prātu no ITIL un citas IT ezotērikas, sava prieka pēc mācos par būvinženieru studijās. Runājot ar kursabiedriem, kuriem būvniecība ir maizes darbs, jāatzīst, ka mums vēl tāls ceļš ejams sākot prasībām pasūtītāja pusē un beidzot ar efektīvu darbu organizāciju un kvalitatīvu rezultātu.
    Galvenās lietas, kas būtu jāmaina pasūtītājiem – cieņa pret savu laiku un naudu.
    Būvniekiem gan būtu jāmainās daudz vairāk, taču te ir līdzīgi kā ar IT, tas ir darba ņēmēju, nevis darba devēju diktēts tirgus un te nu nesāpīga un ātra risinājuma nav. Normālā tirgū konkurence šo sakārtotu.

    Patīk

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: