Par Havaju salām, psihologiem un trakajiem.

Denveras lidostā ievēroju vīru ar makšķeri. “Vai uz Havajām?” jautāju. “Nē, uz Aļasku,” atbild raibajā aizsargtērpā ģērbies onka. Lielākā daļa amerikāņu nekad nav bijuši ārpus savas valsts, ja ir, tad varbūt vienīgi Meksikā. Nav jau arī viņiem īpašas vajadzības triekties uz ārzemēm – savā zemē viņi var izbaudīt visas iespējamās klimata zonas un vislielāko dabas dažādību. Iekšzemes lidojumi ASV ir stipri lētāki nekā starptautiskie, bet serviss, kā minēju iepriekšējā blogā, ir vislabākais.

Aloha! Dzīvojot Latvijā, brauciens uz Klusā okeāna eksotiskajām salām šķita pārāk tāls un dārgs. Amerikāņiem Havaju salas ir 50. štats un tikai nieka 5 stundu lidojuma attālumā no Losandželosas. Šo iemeslu dēļ nepavisam nebēdājos par to, ka noslēdzošais izmēģinājuma projekta posms ar lielo klientu notiek Honolulu. Varu pat atzīties, ka labprāt to pagarinātu par kādām 2-3 nedēļām. Diemžēl salās uzkavējos tikai 3 dienas un šīs rindas rakstu lidmašīnā, jau lidojot atpakaļ uz Denveru.

Par Havaju salām varētu rakstīt garus un krāšņus aprakstus, ko šī bloga formāts īsti nepieļauj. Tādēļ uzrakstīšu tikai dažus atslēgas vārdus. Tātad – sērfošana, makšķerēšana, dzīvajā izpildītas smeldzīgas dziesmas, niršana, lielie bruņurupuči, vaļi, svaigi eksotiskie augļi, daudzas aziātu kāzas, labs seafood, mūžīgā ballīte, Pearl Harbour un amerikāņu serviss. Jau pirmajā dienā klienta birojā mūs pārņēma tāda kā sapņaina sajūta, un visi lietišķie nodomi kaut kur pagaisa sarunās par sērfošanu, vietējiem aliem un citām jaukām lietām, bet nogurdinošie izmēģinājumi tika saīsināti un ietaupītais laiks tika lietderīgi izmantots vietējā “Brewerie Pub”.

Ceļā uz Havaju salām man atgadījās neliels piedzīvojums, kurš izkristalizēja jau sen gruzdošu atdziņu, ka gada laikā Amerikā esmu sastapis vairāk trakos nekā desmit gados Latvijā. Trakums šeit ir daudzveidīgs un izsmalcināts, un tālāk minētais ir tikai viens neliels piemērs. Es pat varētu rakstīt atsevišķu blogu “Par trakumu”, vienīgais, kas mani no tā attur, ir ierobežotais laiks un tēmas delikātums.

Tātad sēžu lidmašīnā no Denveras uz Honolulu. Īsi pirms pacelšanās pie manis pienāk stjuarte un aicina pārsēsties uz biznesa klases sēdvietu. Esmu ļoti taupīgs un par SAF akcionāru naudu lidoju tikai ekonomiskajā klasē. Bet gada laikā esmu sakrājis pietiekami daudz bonusa punktu, kuri dod dažas patīkamas priekšrocības. Piemēram, visai biežus “upgreidus” uz biznesa klasi. Priecīgs dodos uz mazo paradīzi, kur lielo ādas krēslu var izlaist gandrīz pilnīgi guļus un kur alkohols tiek liets bez ierobežojumiem. Kā jau Amerikā pieņemts, sāku sarunu ar blakussēdētāju, kura rādās patīkama kundze labākajos gados. Noklausos gan par viņas nodarbošanos, gan par to, ka viņai pieder divas mājas Havaju salās, apskatu viņas telefonā gan māju, gan baseinu un pat vīra fotogrāfijas. Lidmašīna pa tam jau labu laiku kā lido, esam gardi paēduši, tiekam apčubināti visjaukākajā veidā un tukšojam jau kādu trešo džinu ar toniku. Pēkšņi mana jaukā blakus sēdētāja izķeksē MacBook datoru un sāk kaut ko drudžaini rakstīt. Lidmašīnā grūti neiemest aci blakus sēdētāja datora ekrānā. Par lielu pārsteigumu pamanu, ka tiek rakstīta sūdzība United kompānijas prezidentam. Sūdzība ir par seksismu apkalpojošā personāla uzvedībā, jo mani stjuarte esot apkalpojusi daudz labāk, pievērsusi vairāk uzmanības, vairāk smaidījusi un izturējusies daudz jaukāk. Varbūt esmu biezādains, varbūt vienkārši neaptēsts, bet nekādu seksismu apkalpošanā nemanīju. Vairāku stundu garumā tapušais darbs aizņem 4 lapaspuses, tajās visos sīkumos aprakstīts lidojums, atsauce uz kādu jau 2012. gadā aviokompānijai rakstītu sūdzību, uz kuru viņa esot saņēmusi pienācīgu atbildi un cerot uz tūlītēju rīcību un atbildi arī šajā gadījumā. Sūdzībā pieminēts, ka pēc aizrādījuma izteikšanas stjuarte esot sarunājusies ar pārējiem aviokompānijas darbiniekiem un tā zīmīgi uz viņu skatījusies. Tuvojoties lidojuma noslēgumam, mana kaimiņiene tika aplēkāta no visām pusēm un viņai pat tika atnesta apsveikuma kartiņa ar smukiem lācīšiem, kuru bija parakstījuši visi kabīnes stjuarti. Par ko viņa manāmi atmaiga, aizvēra savu datoru un sāka ar mani runāties, it kā nekādas četru lapu sūdzības vispār nebūtu bijis un it kā viņa pat nenojaustu, ka, sēžot blakus, ir grūti neredzēt visu šo scēnu.

Izkāpjot no lidmašīnas, es piegāju pie nabaga stjuartes, iedevu savu vizītkarti un teicu, ka, ja par viņu sūdzēsies, esmu gatavs liecināt, ka pēc 3 džiniem ar toniku veselais saprāts manu kaimiņieni bija pametis, bet varbūt, ka tāds viņai nekad arī nav bijis. Varētu jau šķist, ka šāds notikums ir tīrais sīkums, bet sūdzībnieces nodarbošanās bija “Forensic psychologist”, viņa man stātīja, ka bieži tiekot pieaicināta armijas personāla tiesās, kas saistītas ar izvarošanām un dažādiem citiem noziegumiem. Armijnieki jau ir diezgan orientēti iekulties dažādās nepatikšanās. Uz viņas ekspertīzes pamata tiesas pieņem lēmumus par cilvēku vainu vai nevainību. Protams, vai tā tiešām bija viņas nodarbošanās vai tikai fantāzijas auglis, es arī īsti drošs būt nevaru, jo gadās jau, ka cilvēki sastāsta vistīrākos pekstiņus.

Nevaru pateikt kādu vienu konkrētu šī stāsta morāli, bet pārdomas ir vairākas. Gan par to, ka būtu labs pētījums par cilvēkiem, kuri regulāri lido biznesa klasē. Vai par to, cik normāli un morāli noturīgi ir psihologi, tiesneši, skolotāji, ārsti – cilvēki, kuri zina, kā ir pareizi un māk autoritatīvi pamācīt, nosvērt un novērtēt mūs, parastos mirstīgos.

2016-05-19 16.49.432016-05-20 17.57.062016-05-21 14.38.05

2 domas par “Par Havaju salām, psihologiem un trakajiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s