Par Rīgas stāstiem

Esmu jau trešo nedēļu Latvijā, un šajā laikā viens aplis apiets, katru dienu satiekot kādu no plašā paziņu loka. Daži nāk un jautā par ASV skolām un augstskolām, jo grib uz turieni sūtīt mācīties savus bērnus, citi atkal interesējās par iespēju braukt un strādāt, saņemt vīzu vai zaļo karti. Kādas ir algas, cik maksā veselības apdrošināšana, pārtika un izpriecas? Par šīm tēmām arī cenšos rakstīt savos blogos un ceru, ka tie palīdz ne tikai man saprast, kas notiek Amerikā, Latvijā un pasaulē. Latvijā rakstīt blogu ir daudz grūtāk nekā ASV, jo tuvums pamatīgi sašaurina skatu leņķi. Lai labāk saprastu notiekošo, vajag kaut kur aizbraukt, ja ne uz ārzemēm, tad vismaz uz laukiem. Citādi vērojumi sanāk kā tādai mušai, kas pastaigājas pa gleznu.

Pagājušās nedēļas lielais notikums Rīgas intelektuāļu dzīvē bija TEDx konference, ja neesiet par to dzirdējuši, iepētiet viņu mājas lapu: http://2016.tedxriga.com. TED atšifrējas kā “Tehnoloģijas, izglītība un dizains”. Rīgā šādas konferences tiek rīkotas jau piekto gadu pēc kārtas, un viss organizatoru kodols grozās ap SSE Rīga augstskolas absolventiem, pasniedzējiem un studentiem. Runātāji – organizatoru sameklēti cilvēki, kuri uzstājas ar “savas dzīves runu”, lai “rādītu pasaulei ideju spēku”. Iepriekšējo gadu runas varat atrast konferences mājas lapas arhīvu sadaļā, bet šī gada uzstāšanās gan jau parādīsies tuvāko mēnešu laikā.

Cilvēki no mērkaķiem atšķiroties tieši ar savu spēju stāstīt stāstus un tiem ticēt. Mērkaķi to nevar un tāpēc nespēj saorganizēt vairāk nekā 50 indivīdu baru. Cilvēki, pateicoties stāstiem, var saorganzēties tautās, partijās, reliģijās un fanātiskos futbola fanu klubos, kuri apvieno daudzus tūkstošus vai pat miljonus indivīdus. Galu galā arī tas, ka ir tāda nauda, ir tikai stāsts, kuram tic gandrīz visi pasaules cilvēki, neraugoties uz to, ka šos papīrīšus vai cipariņus datora ekrānos nevar ne ēst, ne arī dzert. Arī tas, ka ir Latvija vai Eiropas Savienība, ir tikai stāsti. Tikai daudzi cilvēki tiem tic, ir gatavi cīnīties, upurēties, ziedot vai apmaiņā pret naudas stāstu dot pavisam taustāmas un reālas lietas. Tāpēc pret idejām un stāstiem ir jāizturas ļoti nopietni.

TEDx Rīga konferences apmeklējums bija lieliska iespēja pagājušo piektdienu pavadīt kinoteātra Splendid Palace apkārtnē un šajā laikā parunāties ar krietnu duci pazīstamiem cilvēkiem. Turklāt arī ar alu tur cienāja par velti, jo viens no sponsoriem bija Aldaris. Šis, apvienojumā ar dažiem patiešām interesantiem stāstiem, piemēram, par putnu bioloģiju vai mākslīgo intelektu, pagājušo piektdienu padarīja par vienu no manām jaukākajām šī gada jūnija dienām.

TED konferences visā pasaulē notiek vienādā formātā, turklāt angļu valodā, kas ļauj atnākt uz konferenci jebkur pasaulē un visu saprast tikpat labi kā Rīgā. Vai arī tikpat slikti, atkarībā no angļu valodas saprašanas līmeņa. Katrā sevi cienošā pilsētā var atrast TEDx konferenci. Intereses pēc google meklētājā ierakstu “TEDx Denver.” Nekavējoties izbirst viņu mājas lapa: http://www.tedxmilehigh.com. Ar nelielām skumjām redzu, ka pasākums notiks 25. jūnijā, tātad es uz to aiziet nevarēšu, jo vēl uzturēšos dzimtenē. Bet zinu, ka, ja kādā citā pasaules pilsētā aiziešu uz TEDx, noteikti tur satikšu interesantus cilvēkus un lieliski pavadīšu laiku.

Kāds bloga lasītājs ierosināja, lai veltu atsevišķu rakstu par Amerikā sastaptajiem trakajiem. Tos arī plānoju nākošajā nedēļā aprakstīt, bet ja vēlies ierosināt kādu sev interesējošu tēmu, tad droši ej uz bloga mājas lapu un raksti savu ierosinājumu komentāros. Mājas lapas adrese ir: http://www.bergsblogo.com

Par Latvijas garšu un smaržu.

Latvijā ēdienam daudz labāka garša, gaiss smaržo, naktīs var izgulēties un vispār, jau pēc 24 stundām šeit Amerika izliekas kā tāla un ne visai reāla mirāža. Nu ko tie amerikāņi zvanās vakarā, sākot no pieciem vai sešiem, kad par darbu nemaz vairs negribas domāt un kur nu vēl iedziļināties, pacietīgi uzklausīt, vai pat kaut ko izdarīt. Vakarā izdarīt jau arī īsti neko nevar, jo Eiropā gan piegādātāji, gan arī pašu darbinieki jau izklīduši ielās un nemaz negaida kādus ar darbu saistītus zvanus. Šī iemesla dēļ nav reāli taisīt biznesu ar Ameriku, tur neesot uz vietas. Ar e-pasta vēstulēm neko daudz nokārtot nevar, ir jāzvana, jārunā, jābrauc un jāsatiekas.

Sākumā mani pārsteidza, kāpēc amerikāņi tik vienaldzīgi izturas pret Latvijas kārumiem, kā maizi, medu vai kaņepju sviestu. Pašam jau arī Amerikā šie produkti tik labi vairs negaršo. Toties pazīstama austrāļu ģimene jūsmo par kaut kādiem īpašajiem pīrāgiem, kas man šķiet vienkārši pretīgi, mīklas pikās iecepti cīsiņi. Viņi pat ir gatavi braukt gandrīz 100 kilometrus uz īsto bulku ceptuvi, jo tikai tur tos prot pagatavot īsti un pareizi.

Pie Latvijas laika zonas es pierodu burtiski dažu dienu laikā un vienmēr naktīs guļu nevainojami. Amerikas paziņas saka, ka viņi ātri pierod pie savas laika zonas, bet šeit, Eiropā, gulēšana sagādājot vienas mokas. Tad pār mani nāca ģeniāla atklāsme: katram savs. Ja esi dzimis Latvijā, tad šejienes ēdiens un laiks būs tīkams un ērts, bet tas nepavisam nenozīmē, ka kāds amerikānis vai austrālis to pratīs novērtēt un otrādi – kas viņiem šķiet foršs, mani var atstāt pilnīgi vienaldzīgu. Ar šo faktu vienkārši ir jāsamierinās un nav nekādas vajadzības kādam censties iestāstīt, kas ir labi un kas nē. Amerikā un kapitālismā kopumā šo problēmu lieliski risina nauda. Ja kādam kaut kas liekas labs, viņš par to ir gatavs samaksāt un par to, kas atstāj vienaldzīgu, nemaksā. Pārliecināšanas mehānismi ir reklāma un sabiedriskās attiecības. Šis princips labi darbojas gan attiecībā uz precēm, gan cilvēkiem, gan arī valstīm.

Dzīvojot Latvijā, pārāk daudzi cilvēki ir sliecīgi bēdāties un gausties, cik šeit viss ir slikti. Daži dzīvo dārgās mājās un vismaz četras reizes gadā apmeklē eksotiskas valstis, bet gaužas vēl sirsnīgāk nekā trūcīgie. Veselības aprūpe sagrauta, politiķi zog, ministrs, draņķis tāds, lien pie daktera bez rindas un vēl melo. Līšanu bez rindas viņam noteikti piedotu, bet klaji politiķa meli mūsdienās Latvijā vairs cauri neiet. Baidos, ka šis atgadījums latviešu vēlmi gausties tikai pavairos, lai gan varētu priecāties – demokrātija pie mums darbojas. Šodien CNN ziņās izlasīju, ka ASV tiek tiesāts Alabamas parlamenta priekšsēdētājs (House Speaker) Maiks Hubbards. Viņš izspiedis no uzņēmējiem 600k naudiņas un vēl pārkāpis visādas ētikas normas. Ironiski, ka ievēlēts kā reizi ar saukļiem, ka pret šādām lietām jācīnās, un cēlis ētikas latiņu jaunos augstumos. Tā jau nereti ir – kas pret kaut ko ļoti publiski cīnās, tas, visticamāk, arī sevī nes to ļaunuma sēklu. Ja lasiet angliski, tad šeit ir raksts: http://edition.cnn.com/2016/06/11/us/alabama-house-speaker-convicted/index.html

Kā redziet, Amerikā viss, par ko raud mūsu tautieši, arī ir. Ziņās regulāri stāsta par korupciju, blēdīgiem politiķiem, uzņēmējiem, krāpniekiem, mafiju un bandītiem. Amerikāņu filmās nekas daudz pārspīlēts nav – tur tiešām skrien, šauj, dzīvo vislielākie nelielši un arī vislielākie ideālisti. Tādi ārprāti kā svētdien Orlando naktsklubā pastrādātais, varbūt mazākā mērogā, notiek pietiekami bieži. Mēs Latvijā esam laimīgi, jo tauta šeit nav bruņota un arī teroristi mūs vēl nav sasnieguši.

Šeit neticams, bet patiess stāsts par to, kā lietas tika kārtotas Kentuki štatā astoņdesmito gadu vidū un šis tas arī par Lasvegasu: https://www.amazon.com/Bluegrass-Conspiracy-Inside-Story-Murder-ebook/dp/B01CKHIJDU/ref=sr_1_1?s=books&ie=UTF8&qid=1465656147&sr=1-1&keywords=blue+grass+conspiracy

Būtiskākā atšķirība ar Latviju ir, ka ASV tiesas darbojas daudz ātrāk un efektīvāk un neliešus un nelaimes putnus regulāri sēdina cietumos vai vismaz padzen no amatiem. Latvijā – ne nu regulāri un ne arī sēdina. Vēl arī palīdz fakts, ka federālās iestādes nepakļaujas savējo klubiņiem štatos. Ir FIB, federālās tiesas un tamlīdzīgas institūcijas. Pēc analoģijas varētu sākt domāt par Eiropas Savienības KNAB vai līdzīgas ķecerīgas domas, kuras, protams, tiks kaislīgi noraidītas, pamatojoties uz valsts suverenitāti, nacionālo interešu aizstāvību un tamlīdzīgiem argumentiem.

Jauki, ka Amerikā vairums cilvēki ir pozitīvi. Daži tic Dievam, citi atkal konstitūcijai, ģimenei, daudz mazāk saviem politiķiem, taču gandrīz visi ir patrioti un mīl savu valsti, ko arī novēlu mums Latvijā.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par tarakāniem un atomkaru.

Sēžu lidmašīnā Vašingtona – Frankfurte un dodos uz mēnesi apciemot Latviju. Tik ilgi pēdējā gada laikā Latvijā uzkavējies neesmu, tādēļ sajūtas ir īpašas. Lidmašīna pilna ar indiešiem un šoreiz pārmaiņas pēc arī ar brēcošiem zīdaiņiem. Tiklīdz viens apklust, tā pretējā pusē sāk taurēt cits. Šādi ceļojot par bērnu draugu kļūt nevar. Vienīgais, kas glābj – divas vīna glāzes, divas konjaka glāzes, uzliktas austiņas, kuras atskaņo meditatīvu mūziku, un iegrimšana jaunā bloga rakstīšanā. Tas palīdz izveidot norobežojošu burbuli un izolē no salona trakomājas.

Pametu Denveru kā bomzis – no vecā dzīvokļa šorīt izvācos, bet jauno dzīvokli īrēšu no 1. jūlija, visa pa gadu sakrātā iedzīve samesta kastēs un nolikta SAF noliktavas tālākajā kaktā. Var tikai pabrīnīties, cik daudz krāmu sakrājas gada laikā. Atceros slaveno citātu no “Trīs vīri laivā” par to, kas īsti šajā dzīvē ir svarīgs. Pateikšu priekšā, ka ne jau mantu daudzums.

Interesanti, vai visi saorganizētie piegādātāji spēs savest mēbeles un uzstādīt tā, lai ielidojot jūlija pirmajās dienās es nokļūtu pilnībā aprīkotā dzīvoklī? Būs interesants tests amerikāņu servisa spējām un manam organizatora talantam. Vispār, dzīvokļu īre Amerikā ir pretīga padarīšana. Tev visur prasa kredītreitingus, depozītus, apdrošināšanas polises, Xcel Energy kontus un ko tikai vēl. Liek parakstīt 20 lapu līgumu, kurā izīrētājam ir visas tiesības un tev nekādas. Jāreģistrējas kādos četros portālos (mājas portāls, elektrības kompānijas, auto stāvvietas portāls, paciņu saņemšanas portāls, interneta pakalpojumu sniedzēja portāls). Droši vien, ka kaut ko šajā sarakstā piemirsu pieminēt. Dulls var palikt, lai atcerētos visas adreses, login vārdus un paroles. Turklāt katrs šis portāls grib paņemt kādu naudiņu pie reģistrēšanas un tad kaut ko arī katru mēnesi. Bet daži vēl grib pārbaudīt tavu kredīreitingu un pārdomāt, vai vispār sieties ar tevi. Vienu vārdu sakot, dārgi un čakarīgi.

Visu gadu esmu strādājis, lai SAFam ASV uzbūvētu efektīvu komandu. Tādu, kas spēj pacelt ar katru dienu vairāk. Janvāra beigu blogā: Janvāra blogs es lielīju Bena Horovica grāmatu par startupiem. Tajā viņš saka, ka ir cilvēki, kuri ir labi direktori servisa kompānijām un tad atkal tādi, kuri ir labi “software kompānijām”. T.i., dažādu veida biznesiem piemēroti atšķirīgi savi cilvēki. Lieliem valsts uzņēmumiem sava tipa cilvēki, ministrēšanai savi un lattelekomiem atkal citādi. Iznāk gluži kā dabā – ir lauvas, lapsas, lāči un viltīgie bruņrupuči. Un, dabiski, arī tarakāni, tādi, kuri pārdzīvos atomkaru.

Par sevi esmu sapratis, ka mana specialitāte ir uzņēmumi, kuri ir straujas augšanas stadijā. Kantorīši no 1-200 darbiniekiem būtu mans “sweet spot”. Ja vajag kaut kur iegriezt virpuli, nosvilināt kaudzi naudas un uzbūvēt kaut ko interesantu, varat droši griezties pie manis. Apstākļi, kad viss tikai veidojas un visās malās stirkš vīles – ja vienā stūrī ir sakārtots, tad otrā jau vīles plīst. Un visu laiku ir viegls haoss un visi kaut kur skrien. Un vadītājs ir ugunsdzēsējs, jo kaut kur deg visu laiku. Un attiecības ir dziļi neformālas. Un cilvēki neskaita darba stundas, bet dara to, kas ir jādara un nelasa savus darba pienākumu aprakstus, jo tie tāpat mainās katrus pāris mēnešus.

Amerikā esmu sastapis visdažādākos vadītājus un uzņēmējus. Gan tādus, kuri uzskatīja, ka pārdevēja efektivitāti raksturo tas, cik tikšanās dienas laikā viņš spēj sarunāt. Un saviem darbiniekiem viņš lika ģērbties mazliet noplukušākās drēbēs, lai pats varētu izcelties uz viņu fona un katrs uzreiz redzētu, kurš tajā kantorī ir galvenais. Gan arī pilnīgi “boot strapojošus” uzņēmējus, kuri paši ir gan vadītāji, gan darītāji. Sametuši visu savu naudu un mauc pa 15 stundām dienā un cieši tic, ka šodien ieguldītie 100 000 ASV dolāri pēc diviem gadiem būs vismaz 8 miljoni.

Biznesā kaut ko var sasniegt tikai tad, ja esi pilnīgi iekšā, laiku neskaiti un dari ar pilnu atdevi. Domāju, ka tas ir tāpat kā sportā – pie rezultāta tiek tikai tie, kuri sevi nežēlo. “Lai paliktu uz vietas, tev jāskrien cik spēj, bet lai tiktu mazliet uz priekšu, jāskrien vēl divreiz ātrāk!”. Tas citāts no “Alises Brīnumzemē.”

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com