Par digitālo identitāti un sarkanajiem un zaļajiem zīmodziņiem

Pirms padsmit gadiem kāds ar Latvijas galvaspilsētu saistīts uzņēmējs mani mācīja, ka vislabākais ir uztaisīt biznesu, kur par sarkanu un zaļu zīmodziņu uzspiešanu cilvēki maksā naudu, pie tam tā, lai šie zīmodziņi būtu nepieciešami daudziem. Tagad gan minētais pilsonis no pašvaldības biznesa ir projām un, šķiet, sludina Igaunijas priekšrocības, kauninādams latviešus par birokrātiju un atpakaļrāpulību. Gan laiki, gan arī cilvēki mainās, un tas iepriecina.

Daudzi biznesi Latvijā strādā pēc šī vilinošā modeļa. Piemēram, notāru saime dzīvo jauki un labklājīgi, automašīnu reģistrēšanas, uzskaites un tehniskās apskates nozare par bada trūkumu nesūdzas, nemaz nerunājot par maksātnespējas administratoru nozari, kurā gan pēdējā laikā manāmas krīzes pazīmes. Esmu pārliecināts, ka eksistē vēl desmiti un varbūt pat simti profesiju vai licenzētu uzņēmumu, kuru galvenā funkcija ir droši un autoritatīvi apliecināt, ka kaut kas ir balts, pūkains vai īsts, šādā veidā sniedzot sabiedrībai nenovērtējamu labumu un vairojot tajā kārtību un uzticēšanos.

Pēdējās nedēļās Latvijā sastaptie ļaudis man stāstīja, ka tuvojoties vērienīgas Eiropas Savienības personas datu aizsardzības regulas ieviešana Latvijā. Apmācību uzņēmumi jau pilnā sparā pārdod kursus, kā biznesi ar šo regulu varēs sadzīvot, jo pārkāpumu gadījumā sodi var sasniegt pat miljonus eiro, jo tiks rēķināti kā procents no pārkāpjošā uzņēmuma apgrozījuma. Uzņēmumiem vajadzēšot algot personas datu aizsargāšanas speciālistus un ziņot par visām sistēmām, kurās tie uzkrāj personu datus. Vienu vārdu sakot, izskatās pēc daudz un ļoti “produktīva” darba zaļo un sarkano zīmodziņu speciālistiem, bet laimīgie Latvijas pilsoņi varēs gulēt mierīgā pārliecībā, ka neviens par viņiem pilnīgi neko neuzzinās, ja vien viņi paši to negribēs.

Šajā ziņā ASV kontrastē. Es neesmu drošs, vai tādi notāri vispār ir, vismaz man ne ar ko tādu nav iznācis saskarties, lai arī investēju un līgumus tur slēdzu aktīvi. Automašīnām tehniskā apskate it kā esot jāiziet, kad auto tiek pārdots, vismaz tā man stāstīja puisis ar lielāku pieredzi šajos jautājumos, katrā ziņā tāda regulārā tehniskā apskate tur nav. Tiesa, nodoklis, pie tam visai trekns, ir jāsamaksā katru gadu, pretī saņemot uzlīmīti, ko pielipina pie numura zīmes. Par laimi, visu to var nokārtot pa pastu vai tiešsaistē – garās rindās sēdēt nav nepieciešamības. Arī līgumus ASV galvenokārt paraksta, ieskenējot un aizsūtot pdf failu pa e-pastu. Nekādu “drošo” parakstu vai “uzticamo” notāru nav. Toties, ja sanāk domstarpības, tad viens un divi tevi aizstiepj pie tiesneša, un, ja būsi krāpies, visticamāk, uz ilgāku laiku tevi iebāzīs cietumā. Tāpēc krāpjas reti. Ja esi bailīgs, tad papildus drošībai pieejami dažādi maksas pakalpojumi. Piemēram, radio bieži reklamē “digitālās identitātes” sargāšanas pakalpojumu par desmit dolāriem mēnesī, kur pakalpojuma sniedzējs apņemas tevi nodrošināt pret krāpniekiem, kuri tavā vārdā varētu saslēgt dažādus falšus līgumus, izdarīt pirkumus, ņemt kredītus, utt. Vēl jaukāka reklāma bija, kur par taisnīgiem dolāriem mēnesī varēja nopirkt digitālo apsardzību īpašumam. Lai neviens nesāk to atsavināt, ieķīlāt vai kā citādi apskādēt. Liekas, ka ASV valsts nodrošina pakalpojumu minimumu, bet par papildu drošību un ērtībām katram ir jārūpējas pašam, un šādu pakalpojumu nodrošināšana tad ir privātā biznesa ziņā.

Trampu var kritizēt par atteikšanos no ASV morālās līderības pasaulē, draudzēšanos ar diktatoriem, bet zīmodziņu vairošanu viņam pārmest nevar.

Patreizējās administrācijas politika ir vēl vairāk samazināt dažādo normatīvo regulējumu skaitu un arī valsts aparāta izmēru. Kas lielā mērā vieš cerības, ka totalitārisms un diktatūra ASV nedraud, jo parasti jau visi autoritārie valdnieki grib visu nacionalizēt un vairot varas kontroli pār cilvēkiem. Šajā ziņā republikāņi un Tramps iet pretējā virzienā.

Interesanti, vai Latvijā ir kaut viens politisks spēks, kas iestājas par drastisku zīmodziņu izskaušanu un valsts aparāta un izdevumu samazināšanu? Tādam es ļoti labprāt atdotu savu balsi.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par zemajām debesīm un svilstošo pakaļu

Pēc mazliet ilgāka pārtraukuma atkal esmu nokļuvis Rīgā un uzkavēšos šeit gandrīz līdz jūlija beigām. Pagaidām jūtos apdauzīts gan no nepārejošā džetlega – no rītiem ilgi jāguļ, bet vakaros nevar aizmigt, gan arī no tā, ka pat savās mājās es vēl tā īsti nejūtos kā mājās, bet kā mazliet dīvainā, pasvešā vietā.

Lai uzplauktu, man ir nepieciešams “actions”, un šādā režīmā es varu sevi iedzīt tad, kad kārtīgi svilst pakaļa un mutē ir asiņu garša. Piemēram, uzņēmuma kontā nauda ir tik daudz, lai izvilktu vēl kādu nedēļu, un jāskrien pa galvu, pa kaklu, lai no draudzīgiem klientiem izlūgtos priekšapmaksu vai pasūtījumu. Vai arī projekta nodošanas termiņi tuvojas vēja spārniem un visiem ir jāsāk maršēt nāves maršs, lai izmuktu no tuvojošās katastrofas.

Varbūt tāpēc arī es aizbraucu uz Ameriku, lai permanenti justu to asiņu garšu mutē? ASV dzīve izmaksā vismaz 4 reizes vairāk nekā Latvijā, tāpēc, lai turētos līmenī, jāskrien ātri un visu laiku jābaidās izkrist no karuseļa. Iespējas iegriezt pamatīgu virpuli ir lielas, bet arī konkurence milzīga. Tāds motivējošs kāmju trenažieris ir Amerika.

Nesen izlasīju grāmatu “Elon Musk: Tesla, SpaceX, and the Quest for a Fantastic Future.” Lai arī pati grāmata ir uzrakstīta draņķīgi, tomēr tajā aprakstītie fakti ir ārkārtīgi interesanti. Masks bija Paypal lielākais akcionārs. 2002. gadā viņus nopirka eBay, un Masks par to saņēma 165 miljonus dolāru. Tā arī bija pirmā lielā nauda, ko šis Dienvidāfrikā dzimušais un augušais puisis nopelnīja, pirms tam viss viņam bija gandrīz kā kādā mūsdienu Latvijas startapā. Tā vietā, lai nopirktu kādu glītu jahtu un pāris villas, viņš visu šo naudu, un vēl mazliet aizņemoties, iegrūda raķešu iesācējuzņēmumā SpaceX un elektrisko auto uzņēmumā Tesla. Pie tam tajā laikā viņam bija maza sajēga par raķešu vai auto būvi, bet milzīga vēlme uztaisīt nu kaut ko tādu… Un viņi centās visas tehnoloģijas veidot paši, tā, lai izmaksas būtu zemas un viņi nebūtu ne no viena atkarīgi. Nekāds autsorsings, visu paši! Šodien SpaceX vērtība ir 12 miljardi dolāru, bet Teslas 60 miljardi dolāru. Piemēram, Ford maksā tikai 44 miljardus. Bet ko nu es te pārstāstīšu grāmatas saturu, labāk izlasiet to paši. Un izdomājiet, kā mainīsiet pasauli. Un, to darot, paliksiet pasakaini bagāti. Jo bagātība nav nekāds kauns. Piemēram, man viens pazīstams puisis, kurš pēdējos piecos gados nopelnīja divdesmit miljonus, par to stāstot, visu laiku atkārtoja, ka viss esot noticis ar Dieva ziņu, svētību un palīdzību. Bet nu tagad gan viņš gribot no biznesa iziet un nopirkt skaistu rančo Teksasā.

Pagājušās nedēļas “Ir” varējām lasīt tās interesantās sarunas un aplūkot sārtos sivēnus uz žurnāla vāka. Arī Amerikā tādu sivēnu netrūkst, vienīgi sabiedrība ir mazāk pacietīga un tiesu sistēma ir funkcionējoša. Bet mierina tas, ka uz katriem 1000 sivēniem atrodas arī viens trakais, kurš visu naudu iegrūž trakos projektos. Jo nauda nav nekāds pašmērķis, bet tikai līdzeklis, kas ļauj čāpot uz fantastisko nākotni.

“Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis.”, teica Kārlis Skalbe savā pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par vēlēšanām un pārmaiņām

Pagājušās pāris nedēļas pagāja drudžainā steigā daudz un dažādos darbos, tā ka rakstīt blogu nebija ne laika, ne arī iedvesmas. Turklāt vēlēšanas, prognozes un rezultāti noskaņojumu mainīja tik strauji, ka tēmas pavediens neturējās prātā ne sitams. Lai arī Latvijas vēlēšanām līdzi sekoju, godīgi sakot, kas ievēlēts par Rīgas mēru, manu dzīvi ASV ietekmē maz. Ja nu kaut ko Latvijas pašvaldību vēlēšanas parādīja, tad to, ka ērtāk ir visus sadalīt krievos un latviešos un īpaši nepiepūlēties ar kādu gudrāku plānu bīdīšanu. Galu galā lielākā daļa pasaules dalās tā vai citādi. Katoļos un protestantos vai šiītos un sunnītos, un liekas, ka mūsu dalījums vēl ir draudzīgs, maigs un pūkains. Esmu pārliecināts, ka, ja tagad Latviju kāds okupētu, tad pēc gadiem četrdesmit cilvēki atcerētos, cik jauki un daudzīgi sadzīvoja pirmskatastrofas laika latvieši un krievi. Gluži kā tagad viens otrs atceras brīnišķos ulmaņa laikus un tās pasaules pavisam citādos krievus.

Arī ASV cilvēki dalās demokrātos un republikāņos, un viņu ticība lielām valdībām un mazām valdībām vai ieroču netraucētai pieejamībai brīžiem liekas pavisam nesaistīta ar veselo saprātu. Šobrīd ASV prezidents un viņa gaitas manu labsajūtu ietekmē krietni vairāk nekā vēlēšanu kaislības Latvijā. Diemžēl, jo tālāk laiks iet, jo bēdīgāk viss izskatās. Ja Trampa prezidentēšanas sākumā bizness aplaudēja, akciju tirgi kāpa un kompānijas raudzījās nākotnē optimistiski, tad tagad to ir nomainījusi sajūta, ka visticamāk nākošie četri gadi paies nemitīgās izmeklēšanas komisijās, arvien pieaugošā kauna sajūtā un realitātes šovos, ko rādīs ziņu kanāli. Savukārt ekonomika vai nu stagnēs vai atnāks kārtīga krīze, jo nekādas radikālas izmaiņas likumdošanā izbīdīt neizdosies.

Daudz mazāk ticams, ka Tramps pats vai piespiests atkāpsies un tad ASV politiķi sadosies rokās, atmodīsies no šī murga un izbīdīs tik nepieciešamās nodokļu reformas, sastimulēs ekonomiku un iestāsies laimes un labklājības nākamie trīsdesmit gadi. Pavisam neticami liekas, ka Tramps pēkšņi paliks “prezidetāls”, pārstās vārīt ziepes un panāks šo solīto ekonomikas uzplaukumu, mieru Tuvajos austrumos, uzcels sienu un izdarīs visu, ko viņa vientiesīgākie atbalstītāji aizturētu elpu vēl gaida.

ASV republikāņiem patīk runāt par “mazu valdību.” Un dažbrīd tā patiešām ir pārsteidzoši maza. Varbūtība, ka pie manis vadītā ASV kantora atnāks vietējā “VID” audits, ir apmēram reizi tūkstots gados. Viņu Elektrosakaru inspekcijas analogā iestādē, ko sauc par FCC, uz astoņiem štatiem strādā viens darbinieks. T.i., pēc analoģijas tad līdzīgā kantorī Latvijā būtu jāstrādā kādam 0.01 darbiniekam. Tas ir pārsteidzoši, ka pie šāda aparāta cilvēki ir daudz godīgāki un krāpjas nesalīdzināmi mazāk nekā Latvijā. Uzskatāms piemērs, ka sociālā uzticēšanās ārkārtīgi efektivizē sistēmu.

Katrā ziņā demokrātija ir laba un veselīga lieta, pat ja vēlēšanu rezultāti mums ne vienmēr ir pa prātam. Tikai nomainoties cilvēkiem, var atnākt pārmaiņas. To derētu atcerēties visu līmeņu vadītājiem, kuri sēž tajā pašā vietā gadus desmit vai vairāk. Veci suņi slikti mācās jaunus trikus. Tāpēc kustieties draugi, jo nekad nav par vēlu izmēģināt kaut ko jaunu.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!