Kā atrast darbinieku Amerikā?

Mazliet vairāk nekā pirms gada es diezgan burtiski nokritu no gaisa Denverā ar uzdevumu attīstīt SAF biznesu ASV. Pēc deguna apsildīšanas sapratu, ka steidzami jāatrod jauni darbinieki, jo kantori nācās mazliet patīrīt un tīrīšanas rezultātā zaudēju arī tādus cilvēkus, kurus nemaz nevēlējos zaudēt.
Mana darba karjera Latvijā sākās 90. gadu sākumā. Lielisks laiks, kad vecā iekārta sabruka un jauniem zaļknābjiem visi ceļi bija vaļā. Bija tāda datoru firma Fortek, no kuras pumpurojās visdažādākie ar tehnoloģijām saistītie biznesi, arī SAF Tehnika. Sanāk, ka visu savu karjeru esmu aizvadījis ar Fortek saistītos uzņēmumos. Mana filozofija bija ļoti vienkārša — es aicināju strādāt cilvēkus, kurus pazinu, kuriem uzticējos un kuri man patika. Tā ir viena no lielākajām uzņēmējdarbības privilēģijām, ka vari izvēlēties, ar ko kopā strādāt. Darbā pavadām vismaz pusi nomoda dzīves. Tāpēc pats lielākais stulbums un noziedzība pret sevi ir šo laiku pavadīt ar cilvēkiem, kuri nepatīk. Latvijā tas man darbojās pavisam labi — savāc cilvēkus, kurus pazīsti no skolas, studijām, iepriekšējiem darbiem vai hobijiem. Esi godīgs, kultivē interesantu, foršu darba vidi, un viss notiek.
Svešā valstī ir citādi — nav jau to skolas biedru un pazīstamo cilvēku. Bet darbiniekus vajag. Un ātri.
Pirmie trīs mani ASV pieņemtie darbinieki bija tieši saistīti ar Denveras latviešu kopienu. Es aizgāju uz vietējo latviešu baznīcu, un pēc neilgas socializācijas man bija pirmais jaunais darbinieks, kurš atveda nākamo, kurš atkal atveda nākamo. Kā tādā ķekarā pie manis atnāca trīs cilvēki, kuri bija pazīstami jau sen un cits citam uzticējās. Ir grūti, ja cilvēkus vieno tikai darba pienākumu apraksts un vēlme nopelnīt dienišķo iztiku. Jābūt arī kopējām vērtībām un dziļākai uzticībai, jo tā visu padara daudz vienkāršāku — nevajag samocītus kontroles mehānismus, instrukcijas un noteikumus.
Man ir skeptiska attieksme pret personāla atlases kompānijām. Ir naivi cerēt, ka tās spēs atrisināt problēmas, kuras tu pats nespēj. Domāju, ka personāla atlases konsultantus var lietot tikai divos gadījumos. Pirmais — ja skaidri zini, ko tev vajag, bet konsultants tiek piesaistīts vai nu konfidencialitātes dēļ, vai tāpēc, ka tev nav resursu pašam veikt visu procesu. Otrs iemesls ir vēlme noņemt atbildību un piesegt pakaļu. Piemēram, vadošu darbinieku meklēšanā, kur publikai jāparāda, ka process ir caurskatāms un cilvēks pieņemts pēc spējām, nevis draugu būšanas. Diemžēl Latvijā bieži amatos liek draugus un radus pēc principa, ka lojalitāte ir svarīgāka par kompetenci un darba spējām.
Uz rekruteru grābekļa uzkāpu arī ASV. Rudenī mums savajadzējās klientu atbalsta inženieri. SAF bizness ir stipri tehnisks un specifisks. Denveras latviešu kopienā šādi speciālisti negadījās. Tāpēc aizgāju uz Colorado Technology Association. Viņi ieteica vietējo «galvu mednieku» kantori, kas protot sameklēt labus tehniskos speciālistus. Denveras centra pīrādziņu ēstuvē iepazināmies un salīgām. Maksa par atrašanu bija 20% no gada algas ar garantiju — ja kandidāts neder, tad meklēs, kamēr atrod īsto, vai atdos daļu naudas atpakaļ. Pirmais kandidāts bija ļoti runīgs, bet pēc mēneša ievērojām, ka viņš laiž gar ausīm aptuveni pusi no informācijas, turklāt darba laikā aktīvi tirgojas ar automašīnu rezerves daļām. Acīmredzot viņam bija savs mazais biznesiņš, kurš aizņēma krietnu daļu uzmanības. Pa starpu paspēju viņu aizsūtīt uz Latviju apmācībā. Vārdu sakot, izmaksās kopā ar algu, komandējumu un rekruteru honorāru saskrēja ap 20 tūkstošiem dolāru. Nākamais rekruteru atvestais — izbijis armijnieks, ļoti pieklājīgs un centīgs. Taču pēc divām nedēļām es no viņa saņēmu e-pastu (tajā laikā biju atvaļinājumā), ka viņš vairs nestrādās un kantora atslēga esot viņa galda augšējā atvilktnē. Pazuda bez paskaidrojumiem, neatvadījies no pārējiem kolēģiem.
Ievietoju darba sludinājumu Denveras Craigslist, uzrakstīju precīzu darba pienākumu un nepieciešamo kompetenču aprakstu. Craigslist var pirkt un pārdot visu, un vienkāršajiem darbiem šī ir populārākā sludinājumu vieta. Ielikām smuku bildi ar debesskrāpjiem, pievilcīgu kompānijas aprakstu un norādījām, ka maksāsim labu algu. Laba alga tehniķiem — tie ir 50 tūkstoši dolāru gadā. Arī darba sludinājums ir reklāma, šajā gadījumā kompānijai jāpārdod sevi. Sludinājums maksāja 140 dolāru. Pirmie pieteikumi sāka birt minūti pēc sludinājuma publicēšanas. Lielākā daļa no saņemtajiem pieteikumiem bija aptuveni tāda paša līmeņa, kā atrada rekruteris par 20% no gada algas. Nedēļas laikā savācās kādi 50 normālas kvalitātes kandidāti. Ticu, ka darbinieku noteikti atradīsim. Jā, ir liels darbs tos izskatīt, veikt sākotnējās intervijas pa telefonu un tad izveidot īso sarakstu ar cilvēkiem, kurus uzaicināt uz klātienes intervijām. Taču rūgtā pieredze mani māca, ka uzņēmējam pašam jāspēj atrast sev darbiniekus. Tikai tad, ja spēj to izdarīt pats, vari mēģināt strādāt ar konsultantiem. Un arī tikai ar tādiem, kurus pazīsti un kuriem uzticies. Citādi būs daudz jāmaksā, un laimīgs nebūs neviens.

Šis raksts pirmo reizi ir publicēts žurnāla IR Nauda 2016. gada augusta numurā!

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par uzticēšanos 2

Pagājušās nedēļas bloga ieraksts “Par uzticēšanos” bija vislasītākais un visvairāk komentētais ieraksts, kopš uzsāku šo rakstu sēriju 2015. gada vasarā! Manuprāt, tas liecina tikai par to, cik ļoti uzticēšanās tēma lasītājiem liekas svarīga. Citi teica, ka es dzīvojot zelta būrī, kur paciņas no durvju priekšas nezog, lai pamēģinot atstāt paciņas rajonos, kur Floridas vienkāršā tauta mitinās, un tamlīdzīgi. Citi atkal piekrita, ka Amerikā tiešām cilvēkam vairāk uzticoties nekā Latvijā, citi atkal mūsu uzticības trūkumu pamatoja ar vēsturisko bagāžu, garajiem apspiestības un okupācijas gadiem un tamlīdzīgiem argumentiem.

Cilvēki, kas daudz ceļojuši pa pasauli, saka, ka visgodīgākie un sirsnīgākie cilvēki esot tieši tie nabadzīgākie un vienkāršākie. Ka ļoti jauki un sirsnīgi ļaudis esot gan tālās Sibīrijas nomalēs, gan arī ārkārtīgi nabadzīgos Dienvidamerikas ciematos. Arī Bībelē taču ir rakstīts, ka vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. Tāpēc neesmu pārliecināts, vai ir pareizi saistīt uzticēšanos ar cilvēka materiālo nodrošinājumu, tad jau iznāktu, ka bagātie ir tie visgodājamākie un uzticību pelnošākie cilvēki. Šajā blogā es rakstu par savu personīgo pieredzi un pārliecību. Un man personīgi patīk cilvēkiem uzticēties. Es daudz ātrāk tieku uz priekšu un arī labāk jūtos, ja uzticos, un es gribētu, lai Latvijā cilvēki cits citam uzticētos. Pat ja mani reizi par reizei piečakarē, tad tas ir nekas, salīdzinot ar daudzajām reizēm, kad es aiztaupu laiku, nervus un gūstu pozitīvas emocijas. Domāju, ka Latvija tikai iegūtu, ja kaut kur Satversmē uzreiz aiz Preambulas tiktu deklarēts princips “Mēs nemetam cilvēkus”.

Protams, viena lieta ir uzticēties, ka paciņu var atstāt pie mājas durvīm, vai meistars godprātīgi paveiks savu darbu, bez nepieciešamības viņam visu laiku skatīties uz nagiem un kotrolēt, vai visu dara pēc priekšrakstiem, vai izmanto labus materiālus, vai nenodarbojas ar pieskaitījumiem. Tad nākamais līmenis ir, vai es uzticos saviem priekšniekiem, saviem politiķiem, savām valsts iestādēm. Vai es uzticos savam padotajam, kurš sola izpildīt plānu un atnest peļņu? Un te rodas jautājums par profesionalitāti un par atbildīgu solījumu došanu un arī par veselo saprātu – saprast, kādi solījumi ir reāli un kādi – pasakas. Bet pasakām taču gribas ticēt, vai ne? Un ir tik patīkami arī stāstīt pasakas un gūt iepriecinājumu no bērnu mirdzošajām acīm. Nav jābūt nekādam ģēnijam, lai saprastu, ka ar uzticēšanos priekšniecībai un valdībai mums ir pilnīgā pakaļā. Pietiek tikai paskatīties uz valdības, uz parlamenta reitingiem, lai redzētu, ka tur nekādas uzticēšanās nav. Protams, jo augstāk barības ķēdē sēdi, jo grūtāk ir kādu neuzmest. Ja esmu autoservisa meistars un apsolu, ka kārtīgi saremontēšu mašīnu, bet jaunu detaļu vietā salieku daudz lētākas, lietotas, tad es esmu žuļiks. Šāda līmeņa uzticēšanās problēmu ļoti viegli risina rekomendācijas, it īpaši mūsdienu interneta laikmetā. Publiska, caurspīdīga rekomendāciju sistēma ātri vien izsijā žuļikus un neprašas. Savukārt valdības kolektīvais solījums “nepaaugstināt nodokļus” saduras ar gluži utilitāru “a naudu ta vajag”, vai solījumu paaugstināt algas, pensijas un pabalstus. Un tā nu sanāk, ka, jo augstāk indivīds sēž, jo lielāka iespēja, ka viņa dotie solījumi ir pretrunīgi un nav iespējams izpildīt vienu solījumu, neuzmetot kādus citus. Uber vai AirBnb atsauksmi dod gan klients par pakalpojuma sniedzēju, gan arī pakalpojuma sniedzējs par klientu, un šīs atsauksmes ietekmē gan pakalpojuma sniedzēja iespējas nākotnē atrast klientu, gan arī pakalpojuma pircēja iespējas saņemt pakalpojumu. Vai nebūtu pienācis laiks līdzīgu sistēmu arī ieviest darba vietās un politikā?

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par uzticēšanos

Arvien uzmācīgākās labdarības akcijas liecina par strauju Ziemassvētku tuvošanos. Dažādie mediju pasākumi, kuri izceļ cilvēku labos un varonīgos darbus, ļauj labdarības organizācijām savākt naudiņu un mēdijiem celt savus reitingus. Amerikāņu politiķu jājamzirdziņš ir veterānu aizstāvēšana, tā šajā sezonā ir plaši cilāta tēma. Nu un Trampa jājamzirdziņš ir iet un sarunāt ar kādiem tur kondicionieru ražotājiem, lai tie neaizvāc 1000 darbavietu uz Meksiku. Pat 100 – 200 darbavietu saglabāšana ir nacionālo mediju cienīga tēma. Kas ir Latvijas politiķu jājamzirdziņš, to es diemžēl no Denveras īsti nespēju sadzirdēt. Liekas – bilžu grāmatu izdošana, egles iedegšana, vai jūsmīga lāpu gājienu organizēšana.

Patīkami atšķirīga lieta Amerikas biznesā ir kopumā ļoti augstais uzticības līmenis, tas ir, cilvēki tic, ko viņiem saka vai apsola. Tam ir ļoti nozīmīgas sekas ikdienas dzīvē. Piemēram, tagad ir Ziemassvētku laiks, lielais smēliens tirgotājiem. Dāvanas tiek pirktas uz nebēdu. Kārtīga amerikāņa mājas pagrabs ir piekrāmēts līdz griestiem ar visiem labumiem, kurus viņš sapircis uz iepriekšējajiem Ziemassvētkiem. Pastnieki nosvīduši iznēsā amazonos, bestbajos un ebajos sapirktās kastītes. Vispārpieņemts paciņu piegādes veids ir vienkārši atstāt tās pie mājas vai dzīvokļa durvīm. Neviens nesatraucas par pavadzīmēm, parakstiem un tamlīdzīgām formalitātēm. Piegādātāji rēķinās ar to, ka kādu daļu no mantām nozags, vai tās vienkārši pazudīs. Bet tas nav nekāds “big deal”. Ja saņēmējs teiks, ka nav saņēmis, tad viņi bez tielēšanās atsūtīs vietā jaunu mantu.

Nesan nopirku lietotu automašīnu, jo Amerikā katram ģimenes loceklim vajag savu braucamo. Mans plāns iztikt ar vienu auto izrādījās iluzors. Aizeju pie automašīnu tirgotāja, saku, ka gribu noskatīto mašīnu aizvest uz citu servisu, lai uztaisītu ekspertīzi. Tirgotājs iedeva atslēgu un teica – brauc, tikai atved mašīnu līdz vakaram atpakaļ. Kad izlēmu pirkt – uzrakstīju čeku par pilnu auto cenu, tirgotājs sarakstīja papīrus un atdeva mašīnu. Nebija nekāda gaidīšana, kad nauda ienāks kontā vai baidīšanās, ka es varētu būt blēdis, kurš izsniedz čekus par neesošu naudu. Tajā pašā laikā lēmumus par aizdevumiem, līzingiem un kredītiem Amerikā pieņem, pamatojoties tikai uz visiem pieejamu indivīda kredītreitingu. Pamēģini noīrēt dzīvokli vai paprasīt bankā kredītkarti, ja tev nav normāls kredītreitings. Plaši izplatītas ir aplikācijas, kurās cilvēks var katru dienu sekot sava kredītreitinga izmaiņām un saņemt vērtīgus padomus tā uzlabošanai. Piemēram – paņem vēl vienu vai divas kredītkartes. Jo vairāk parāda, jo augstāks kredītreitings. Bet pieejamo kredītu neizmanto vairāk nekā 20% apmērā, jo lielāka izmantošana reitingu atkal samazina. Ironiski, ka viena no populārajām kredītreitinga pārbaudīšanas aplikācijām saucas “Credit Karma.”

Pagājušajā nedēļā potenciāls klients izlēma taisīt eksperimentus ar mūsu (SAF Tehnikas) aparatūru. Šim nolūkam viņam vajadzēja mēriekārtas vairāku desmitu tūkstošu vērtībā. Larijs dzīvo Losandželosā, mēs esam Denverā. Tuvu – nieka divu stundu lidojums. Tā Larijs sakrāmē savus loriņus kastēs un pa pastu aizsūta uz Denveru. Lieki piebilst, ka mums nav nekādu rakstisku līgumu vai vienošanās par materiālajām atbildībām vai ko tādu. Divas dienas notiek eksperimenti un mērīšanās, Larijs tā aizraujas un aizkavējas, ka viņam nākas pa galvu pa kaklu skriet uz lidostu, lai nenokavētu lidmašīnu. Mantas paliek izmētātas pa mūsu biroju un atvadoties mēs apsolam, ka visu sakrāmēsim viņa kastēs un aizsūtīsim atpakaļ uz Losandželosu. Apmēram tā Amerikā notiek sadarbība biznesu starpā – vairāk paļaujoties un sarunāto un uzticoties, nevis rakstot garus līgumus.

Latvijā mēs esam ļoti formāli un sliecīgi izdomāt garas, sarežģītas procedūras, bet ja kaut kas atgadās, tad tāpat vainīgo atrast nav iespējams, jo visiem pa riņķi ir kāda laba atruna, kas ļauj izšmaukt no bargā soda. Latvijā ir līdzīgi kā Krievijā – likumu bardzību kompensē to ievērošanas neobligātums. Savukārt Amerikā attiecības vairāk sakņojas fundamentālā ticībā, ka cilvēki ir godīgi. Manuprāt, daudz mazāks ļaunums ir, ja tevi vienā no simts reizēm apmāna, nekā dzīvot nemitīgās bailēs un stresā un pieņemt, ka katrs pretimnācējs ir potenciāls blēdis, tāpēc vai nu nevajag neko darīt, vai arī vajag no visām pusēm aizsegties ar papīru kalniem. Iedomājieties, kādu postu ekonomikas produktivitātei un mūsu labsajūtai nodara šis marasms.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!