Par tirgošanās paradoksiem un stikloto Toronto

Pusnedēļa Toronto aizkrējusi nemanot, un pašreiz lidinos mājup uz Denveru. Toronto ir brīnišķīga pilsēta. Īpaši patika gan centrā sabūvētie stikla torņi, gan daudzie parki un smalkie pieminekļi. Tik spīdīgus stikla torņus šādā skaitā neesmu redzējis nevienā citā pasaules pilsētā, turklāt naktī ar gaišajiem logiem tie izskatās pavisam citādi nekā dienā saules apspīdēti. Vēl – vecās mājas, vieglā, drusku dekadentiskā sajūta, kuru pastiprina centrā jūtamais marihuānas aromāts. Kanāda būs pirmā attīstītā valsts pasaulē, kura nacionālā līmenī legalizēs marihuānu jau tuvākajā laikā, bet reālajā dzīvē tā jau ir tikpat kā legāla. Citi varbūt teiks, ka Kanāda personificē liberālos, izvirtušos rietumus un šādam pasaules uzskatam un dzīvesveidam nav nākotnes. Pagaidām gan nekas neliecina par norietu vai kādām sociālām vai ekonomiskām problēmām tuvā nākotnē.

Šādi īsi braucieni un klientu apmeklējumu mani ļoti motivē. Klienti Ziemeļamerikā novērtē, ja ražotājs viņus apciemo un, satiekoties otro vai trešo reizi, tu jau jūties kā viņu vecs čoms. Tas ir paradokss mūsdienu interneta tirgošanās laikmetā. Jā, šodien daudz preču tiek pirktas bezpersoniski, internetā, un pārdotas, izmantojot zīmolu spēku, bet joprojām lielākā daļa biznesa, kurā uzņēmums pārdod uzņēmumam, notiek, balstoties uz kontaktiem, attiecībām un reputāciju. Īpaši jau telekomunikāciju klienti sagaida, ka viņi varēs piezvanīt konkrētam cilvēkam un tā atbildes reakcijas laiks nepārsniegs stundu. Protams, internetam un automatizācijai arī šajās attiecībās ir nozīmīga loma, jo tie padara transakcijas lētākas un pārskatāmākas. Pārdevēji šādā modelī ir vairāk tie, kuri uzbūvē attiecības, saslēdz vajadzīgās pārmijas, lai preču vagoni maksimāli automātiski ceļotu vajadzīgajos maršrutos. Iedomājieties, ka jebkam, ko radījis cilvēks, aizmugurē stāv kāds pārdevējs, kurš ir domājis, cīnījies un centies, lai notiktu tā, kā ir noticis un par to saņēmis sūri grūti nopelnīto komisiju. Amerikas pārdevējiem, viņu darba kultūrai un dzīvesveidam es plānoju veltīt pavisam atsevišķu bloga ierakstu, jo šīs būtnes ļoti kontrastē ar Latvijā sastopamajiem, un noteikti ir pelnījuši vismaz atsevišķu eseju.

Toronto esmu izbaudījis kopālietošanas ekonomikas priekšrocības pilnā apjomā. Lietoju Uber automašīnas un maksāju par transportu ne vairāk par pusi no normālo takšu cenas. Dzīvoklis stikla tornī Spadina avēnijā, tikai kvartāla attālumā no ezera, izmaksāja mazāk par vienu trešo daļu no cenas, ko maksātu par viesnīcu. Turklāt sava virtuve un veļas mazgājamā mašīna ir liela priekšrocība, īpaši, ja patīk no rītiem paskriet un pēc tam staigāt tīrās drēbēs. Mazliet gan izbrīnīja izīrētāja Dāvida uzstājīgie atgādinājumi, lai turoties “low key” un mājas menedžmentam acīs nerādoties, jo kādi iepriekšējie klienti esot sacēluši kārtīgu traci, slikti uzvedušies un pat skraidījuši pliki pa koridoriem un liftiem. Tā nu uzdodu sev jautājumu, vai Dāvids maz ir šī dzīvokļa īpašnieks, varbūt tikai apakšīrnieks, un kā vispār būt drošam, vai uzturies noīrētajā dzīvoklī legāli. Protams, šādas detaļas piešķir ceļojumam tādu kā piedzīvojuma garšu. Un galu galā gan Uber, gan visās citās koplietošanas platformās neviens nav anonīms – gan pakalpojuma sniedzējam, gan klientam ir īsts profils, identifikācijas dokumentu kopijas un kas būtiskākais – iepriekšējo klientu sniegtās atsauksmes un reitingi. Līdz ar to kopējā servisa kvalitāte un drošība ir augstāka nekā veclaicīgajiem servisa sniegšanas veidiem. Turklāt norēķini ir tikai un vienīgi elektroniski, un nav nekādu problēmu rēķinus piestādīt darba devējam vai vēl labāk – uzreiz maksāt ar uzņēmuma kredītkarti. Liekas, ka nākamais solis koplietošanas platformām būtu vakariņas pie kāda mājās, par to samaksājot vien kādu kripatu no restorāna cenas, gan jau, ka šāds serviss eksistē, tikai nav tik iecienīts kā iepriekš minētie.

Atšķirībā no ASV, Kanādā Tramps ir briesmīgi nepopulārs, satiktie kanādieši viņu izsmēja un teica, ka Trampa ievēlēšanas gadījumā viņiem nākšoties būvēt sienu ar ASV, lai nodrošinātos pret imigrantu pūļiem, kuri tad gribēšot bēgt no ASV uz Kanādu.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

3 domas par “Par tirgošanās paradoksiem un stikloto Toronto

  1. Labvakar Jāni! Paldies par interesantu stāstījumu un novērojumiem. Cilvēki bieži aizraujoties ar mākslīgo intelektu sāk ticēt tam, ka viņi tam radīti, nevis tas viņiem. Cilvēks nav robots, jo spēj izjust lietas un pienemt emocionālus lēmumus, kas nereti balstīti uz intuīciju vai sajūtām. Cits jautājums, ka mākslīgais intelekts var uzlabot dzīves kvalitāti un pie mums Latvijā šo iespēju nepelnīti neizmanto biznesā un ikdienā. Ispējams attīstītās valstīs ir citas pieprasījums dzīves kvalitātei un attiecīgi piedāvājums. Bet Latvijā ja ne patērēt, tad vismaz ģenerēt un dot pasaulei mēs kaut ko varētu 🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s