Start up cilvēki un korporāciju cilvēki

Šonedēļ apkārt nedauzos, rātni dzīvojos pa Denveru un risinu organizatoriskus biznesa jautājumus. Piemēram, darbinieku rekrutēšana. Latvijā man bija samērā viegli – sociālais kapitāls strādāja. Pietika palaist ziņu, un lieliski darbinieki ātri pieteicās paši. ASV mans sociālais kapitāls pagaidām ir ļoti niecīgs (bet ceru, ka progress ir). Līdz ar to atrast darbiniekus pats īsti nespēju, un caur Craigs list piesakās, maigi sakot, visai interesanti kadri. Līdz ar to izmēģinu headhunterus. Ar tiem ir līdzīgi kā Latvijā. Standarta fee ir 20% no gada algas. Sāk meklēt, pat neparakstot līgumus, mutiski sarunājot. Jau iepriekš rakstīju, ka Amerikā cilvēkiem uzticas daudz vairāk nekā Latvijā. Bet, ja tu viņu piečakarēsi, tad gan tiesāšanās var sanākt pa pirmo. Gada algas šeit iedalās aptuveni tā: cilvēks bez izglītības, vienkāršais darba rūķis ap 30k. Ar izglītību, vidējas kvalifikācijas biroja darbinieks ap 40-50k. Izglītotāks un ar pieredzi: 60-80k. Šajā kategorijā ietilpst arī normāli inženieri un tehniskie spečuki. Labs pārdevējs ar lielu pieredzi: ap 100-120k. Profesionāls uzņēmuma vadītājs: 250k. Amerikā ar algu no 80k un uz augšu dzīvot var gluži labi. Iznāca saskarsme ar diviem personāla meklētāju kantoriem – viens atnāca un pacienāja mani ar kafiju, īpašnieks Robs un dekoratīva meitene vārdā Ali, kas tika stādīta priekšā kā pārdevēja. Pavaicāju Ali, kāda ir viņas izglītība. Viņa saka, esot beigusi mākslas skolu. Prasīju, kādēļ tad viņa pie headhunteriem strādā, uz ko viņa atbild, ka ēst jau kaut ko vajagot. Tā nu Robs un Ali diezgan žigli sameklēja man cienīgu kandidātu uz Tech support vietu, bet pārdevējus viņi nemeklējot, vispār viņu specializācija esot programmētāji. Labs Java programmētājs ASV pelna ap 120k USD gadā, tāpēc nav brīnums, ka arī headhunterim patīk sameklēt šādi atalgotus darbiniekus. Headhunter pakalpojumos ietilpst arī “back ground check” – pārbauda, vai kandidāts nav bijis krimināli sodīts, narkomāns vai vienkārši traks. Šis, ticiet man, ir noderīgs pakalpojums.

Pārdevēju meklēšanai man iesaka headhunteri Evu. Eva man arī godīgi piezvana tajā pat dienā. Es saku, ka vajadzētu satikties, lai es labi varu paskaidrot, ko man vajag. Viņa sāk irgot un saka, ka patiesībā viņa esot Floridā, bet pārdevējus viens un divi varot atrast viskautkur. Man tas tomēr liekas kaut kā pavirši un aizdomīgi. Es skaidri iztēlojos, kādu cilvēku es meklēju, bet viņa par to pat nepainteresējas. Līdz ar to arī sadarbība mums neizveidojās. Bet, ja jums ir zināma kāda darbiniece Denverā, kura varētu būt drusku kā marketings (izstādes), drusku “Inside sales” un drusku vēl konkrēta produkta pārdošanas menedžere, tad droši padodiet man ziņu.

Amerikā es esmu startups – esam maz cilvēku, līdz ar to visiem ir jābūt elastīgiem, jāvalkā dažādas cepures, jāstrādā komandā. Ļoti striktu “job description” es neesmu spējīgs uzrakstīt, jo pēc pāris mēnešiem tas arī būs jau novecojis. Tāda ir start up specifika, un tas arī ir lielākais kaifs – savākt nelielu bariņu ar cilvēkiem, sākt kult virpuli, un pēkšņi lietas sāk notikt. Tā ir dīvaina sajūta, kad paņem cilvēkus, ir brīdis, kad liekas, ka nekas nenotiek. Jo startupos dzīvi nediktē ārēji notikumi, startupos no ārpuses nekas nenotiek, ir pašiem jālaužas uz āru kā tādam cālim no olas čaumalas. Tā laikam arī ir lielākā atšķirība no korporācijas, kur visu dzīvi diktē kaut kādi ritmiski, paredzamāki ārēji notikumi – klientu pieprasījumi, iekšējā birokrātija. Tāpēc korporācijā, lai cik arī liels būtu cilvēku skaits, visiem parasti vienmēr ir ko darīt, ir hierarhija, struktūra. Varas spēles. Kas pārvalda un interpretē informāciju, tam arī vairāk varas. Kas sēž apakšā un pie informācijas netiek, tas vientiesis. Start up visi zina visu vai gandrīz visu. Korporācijā informāciju kontrolē un dozē izredzēto kasta. Tāda, lūk, ir atšķirība. Esmu pabijis abās vietās, un kaut kā vienmēr man ir labi gājis startupos un ne labi korporācijās. Līdz ar to esmu sapratis, kur ir mana īstā vieta, un pie tās arī pieturēšos. Interesanti, ka Amerikā es pa pilnam redzu abu veidu iestādes un satieku daudzus gudrus, pārtikušus cilvēkus, kurus ne ar kādām lamatām neievilināsi korporācijā. Un otrādi. Bet ir jau arī startupi, kuri izaug līdz korporācijai, bet vadoņi paliek tie paši. Tas pats Google, Facebook un gandrīz visi harismātiskie Technology uzņēmumi. Hmm, gan jau līdz savai korporācijai vēl tikšu.

Mans pagājušās nedēļas prieks bija Ben Horowitz grāmata “The Hard Thing About Hard Things: Building a Business When There Are No Easy Answers”. Saite Amazonā ir šeit: Grāmata

Ja ir laiks, noteikti izlasiet. Gandrīz visu, ko viņš tur apraksta, esmu personīgi piedzīvojis, vienīgi tie cipariņi man bija pāris kārtu mazāki. Ļoti vērtīgas pārdomas, par to kā vadīt savu start up, kāda ir sajūta, to darot un kādas ir īstās problēmas, īstie jautājumi, uz kuriem tev jārod atbilde gadījumos, kad faktiskajā situācijā pieejamās informācijas apjoms ir tikai kādi 10% no tā, ko apraksta Harwarda biznesa skolas case studies.

Benzīna cena Denverā 0,56 eirocenti par litru. Var mierīgi pirkt lielu auto 🙂2016-01-28 16.27.54

Mūsdienu klaidoņi

Pagājušajā nedēļā Amerikas austrumkrasts piedzīvoja sniega vētru, kādu tas nebija pieredzējis vismaz pēdējos 70 gadus. Satiksme paralizēta Ņujorkā, Vašingtonā un citās lielajās pilsētās. Vietām sniega biezums sasniedz pat divus metrus. Laimīgā kārtā uz Ņujorku biju aizbraucis pirms nedēļas, un šī nedēļa tika pavadīta, apceļojot klientus un partnerus Kalifornijā. Siltās ziemas drēbes atstāju mājās, jo temperatūra šeit kā pavisam normālā Latvijas vasarā.

Klienti Amerikā novērtē, ja pie viņiem aizbrauc, un parasti pēc šādām vizītēm tālākā sadarbība attīstās daudz straujāk, arī es esmu ļoti ieinteresēts satikt un redzēt gan klientus, kuri izmanto mūsu dzelžus, gan arī partnerus, kuri tos pārdod. Ir starpība, vai spēlē zoli internetā vai visu nakti nosēdi kompānijā pie īsta kāršu galda. Nekas nevar aizstāt pāris stundu sarunu klātienē, protams, ja esi sagatavojies un zini, ko gribi panākt un ko grib tavs partneris. Atslēga jebkādai sekmīgai sadarbībai ir kopēju interešu atrašana un mērķtiecīga tālāka darbošanās, ko varētu salīdzināt arī ar virpuļa uzkulšanu. Starp citu, pats grūtākais jau arī pēc šādiem mītiņiem ir panākt, lai seko turpinājums, tālākie soļi, kas ved uz attīstību. Man ārkārtīgi patīk analoģija ar bumbas speršanu uz priekšu – satikāmies, sarunājām un aizspērām bumbu uz nākamo lauciņu. Bet varbūt drīzāk pat tas ir kā sist golfa bumbu uz nākamo bedrīti? Jo ar mazāk sitieniem salasi tās bedrītes, jo labāk. Bet atkal jābūt ļoti fokusētam – nedrīkst iegriezt vairāk virpuļu, nekā pēc tam ir laiks un resursi apstrādāt. Saka jau, ka veiksmīgi cilvēki prot pateikt “nē” lielākajai daļai iespēju, paņem tikai tās īstās, un arī noved tās līdz sekmīgam iznākumam. Es ienīstu tukšrunātājus, kuri paķer vienu, otru, trešo lietu, mūžīgi skrien pēc šī mirkļa gaišākajām maldugunīm, bet nav pacietīgi iesākto novest līdz galam. Citi gan atkal saka, ka īsteni startupi ātri sāk un arī ātri nofeilo. Ej nu saproti, kur slēpjas īstā patiesība.

Losandželosa ir TV, filmu un mediju pilsēta. Lai arī uz centru, kur tās betona flīzītes ar aktieru roku nospiedumiem, pat neaizbraucu, sajūta, ka esmu pasaules kino galvaspilsētā, ir uz katra stūra. Pilsētas ielās par to liecina gan nosauļotie un sakačātie cilvēki, gan daudzie dārgie sporta auto un kino tēmai veltītās reklāmas. Laimīgā kārtā viesnīcu biju paņēmis kādu pusjūdzi no okeāna un arī Santa Monica piepilsēta bija turpat aiz stūra. Īpašs kaifs bija no rīta izskrieties gar okeāna krastu un paēst brokastis smiltīm piebirušā meksikāņu uzkodu būdiņā. Tāpat kā pie mums Latvijā, tur vēl jo izteiktāk viss bija “organic”.

Viens no maniem LA mītiņiem bija saorganizēts “kopā strādāšanas” birojā. Tas ir tāds moderns ofiss, kur vari noīrēt darba vietu un nejusties kā vientuļais vilks. Visā Amerikā šādas vietas ir saaugušas kā sēnes pēc lietus. Minētajā LA kantorī “brīvais galds” maksā 500 USD mēnesī, bet, ja gribi īrēt konkrētu darba vietu, tā maksās jau 1500 USD mēnesī. Toties pretī iegūsti pieklājīgu ofisa adresi, iespēju tusēt, piedalīties sociālajā dzīvē un normālu biroja infrastruktūru – internetu, apspriežu telpas, utt. Parunājos ar pasākuma īpašnieku – izrādījās, ka viņam pieder vairāki šādi biroja pa visu Kaliforniju, un šis esot ļoti labs bizness. Zelta meklētāju nodrošināšana ar instrumentiem un drēbām var būt pat labāks bizness nekā pati zelta meklēšana.

Pēc 2 intensīvām dienām LA pārlidoju uz Sanfrancisko. Tur laiks, kā jau parasti, ir vēsāks un lietaināks. Mazāk acīs krīt filmu švauksti, toties vairāk var saost hipsterus, programmētājus un dažādus pasaules mainītājus. SF ir Uber dzimtene, tāpēc izlemju, ka auto neīrēšu, bet pārvietošos ar Uber. Pasaule strauji iet uz “sharing economy”, tāpēc SF Uber piedāvā pakalpojumu “Uber pool” – vari izsaukt taksi un pateikt, ka esi gatavs ar to dalīties ar kādu citu, kurš dodas tajā pašā virzienā. Attiecīgi mašīnu no lidostas līdz SF centram dalu ar vācu puisi, kurš tikko ielidojis no Minhenes un sodās par grūto dzīvi, jo viņa “girlfrend” dzīvojot šeit, un tā biežā braukāšana izmaksājot nesamērīgi dārgi. Toties mūsu “Uber pool” izmaksā vien nieka 20 dolārus. Katrā ziņā, gan no izmaksu, gan ērtības viedokļa pārvietoties ar “Uber” ir izdevīgāk nekā īrēt auto. Ja vien netaisies braukt simtiem jūdžu. Bet par ērtu ceļošanas mākslu uzrakstīšu atsevišķu blogu, jo tā ir dziļākas pārspriešanas vērta tēma.

Vai nav tā, ka cilvēki daudz mazāk sākuši lietot Facebook un Twitter? Vismaz man izskatās, ka oriģinālais saturs iet mazumā, cilvēki vairumā pārpublicē visādus propogandas sūdus, bet savas lietas patur pie sevis. Sanfrancisko man Facebook palīdzēja – vispirms pamanīju, ka sens, labs bijušais FMS darbinieks Raimonds S ir Sanfrancisko, un arī mans Microlink laika boss un cīņu biedrs Allans Martinsons dzīvojās tepat. Attiecīgi piektdienas vakara programma sastādījās ļoti viegli, kas gan noveda pie pamatīgām galvas sāpēm sestdienā.

Džeka Londona “Klaidoņu stāstos” grāmatas varoņi cits citam caur atstātiem uzrakstiem uz ūdens torņiem pie dzelzceļa stacijām sūtīja ziņas, bet tie, kuriem bija nepaveicies pazaudēt kādu locekli zem vilciena riteņiem, sēdēja ceļmalās, rādīja cits citam savus stumbeņus un stāstīja savus stāstus, kur un kādos apstākļos tie pazaudējuši locekļus. Līdzīgas sajūtas pārņem, satiekoties ar sen neredzētiem cilvēkiem svešās pilsētās. Serendipity.

San Francisco ar stāvajiem pauguriem un turpat esošo okeānu ir viena no manām mīļākajām ASV pilsētām.2016-01-23 16.56.41

LA ir skaistas smilšu pludmales un bezgalīgi velo celiņi. Ne jau par velti filmuzvaigznēm šeit patīk.2016-01-20 12.08.12.jpg

Svētdien no rīta atgriežoties Denverā nevar nepamanīt daudzos amerikāņu futbola fanus. Denveras “Broncos” uzvarēja pusfināla spēlē un februārī spēles Super Bowl. Visa Denvera līksmo!2016-01-24 09.00.45

 

 

 

 

 

Porziņģis rullē

Pagājušās nedēļas nogali pavadīju Ņujorkā kopā ar draugu. Plāns – apskatīt metropoli, aiziet uz Knicks spēli un klātienē redzēt slaveno Porziņģi. Tāpēc jau nākamajā rītā pēc ielidošanas Denverā sēdāmies vecajā labajā United Boingā un lidojām uz Newark International Airport, kas atrodas aptuveni 40 minūšu brauciena attālumā no Manhetenas.

Pazīstu daudzus cilvēkus, kuri saka, ka Ņujorka ir viņu mīļākā pilsēta. Tajā ir īpašā atmosfēra, sajūta, ka tā ir dzīva pilsēta ar savu pašapziņu, kaprīzēm un tradīcijām. Pilsēta, kura nekad neguļ, un kurā katrs var atrast kaut ko sev īpašu.

Mēs apmetāmies viesnīcā uz Brodvejas un 55. ielas stūra – daži kvartāli līdz Centrālparkam, daži līdz Taimskvēram. Turklāt mūsu mītnes jumta stāvā pa naktīm darbojās bārs un diskotēka. Varētu teikt, ka augstākās klases izpriecas bija pieejamas rokas stiepiena attālumā.

Noejam gar 5. avēnijas lepno veikalu skatlogiem, ja nauda nav ierobežojošs faktors, tad drēbes un dažādus citus ķinķus ir labi pirkt šeit. Arī pati iepirkšanās ir ērts un tīkams piedzīvojums. Ieejam Ņujorkas Trump Tower – tur var nofotografēties ar kartona Trampu un bārā iedzert Trampa vīnu vai viskiju. Pavaicājam tumšādainajai bārmenei, vai viņa balsos par Trampu. Viņa sāk smieties un atbild, ka laikam jau pienāktos teikt, ka balsos, bet…

Iepriekšējo reizi Ņujorkā biju 2011. gadā. Arī tagad ar bezmaksas prāmi uz Staten Island var nobraukt gar Brīvības statuju, metro tas pats, muzeji tie paši, daudzas teātra izrādes tās pašas. Pamanāmākā atšķirība ir pilsētā izbūvētie veloceliņi un ēku, muzeja un iepirkšanās centru komplekss, kas uztapis Dvīņu torņu vietā. Tātad – veloceliņi ir ne tikai Rīgā, bet arī satiksmes pārblīvētajā Manhetenā, un zaļais dzīves veids iet savu uzvaras gājienu.

New York Knicks un Milwaukee Bucks spēle pagājušās svētdienas vakarā notika Madison Square Garden. Tas varētu būt viens no pasaulē slavenākajiem stadioniem, šeit notiek hokejs, basketbols, koncerti un tamlīdzīgi pasākumi. Biļete uz spēli maksāja 130USD, un zāle bija gandrīz pilna. Un jā, Kristaps Porziņģis patiešām ir slavens. Katrā Manhetenas sporta preču veikalā Knicks krekliņi ar 6. numuru un uzrakstu “Porzingis” ir nolikti priekšplānā, arī līdzjutēji visvairāk bija ģērbušies Porziņģa krekliņos un visādos veidos pauda viņam savu atbalstu. Knicks tajā spēlē uzvarēja ar 100 pret 88, tapēc vēl jo vairāk bija iemesls pēc spēles kārtīgi nosvinēt uzvaru. Kristapam ir tikai 20 gadi, tātad visdrīzāk viņu gaida vismaz 10 gadu žilbinoša karjera NBA. Pat Denveras sporta klubā mans skvoša partneris zināja pateikt: “Tu esi no Latvijas, tā tak tā pati valstiņa, no kuras tas slavenais Porziņģis nāk…” Sports Amerikā ir liela lieta, svarīgāka nekā Latvijā. Lai arī Denverā visi jūk prātā par vietējo amerikāņu futbola komandu Broncos, es tomēr nopirku “NBA pass” uz Kincks spēlēm un tagad tās skatos savā Apple TV.

Kaut kā nav iznākusi neviena bilde no spēles, bet starpbrīžos glītas meitenes ar tādiem lielgabaliem šāva publikai krekliņus. Baskatebols ir šovs.2016-01-10 21.28.16

NYC skatoties no Centrālparka. Lietus mūs kārtīgi saslapināja.2016-01-10 15.23.07

 

 

 

 

 

 

 

Novēlējums Mērkaķa gadā

Rīgā 4 no rīta, ielas piesnigušas, ārā auksts. Pusaizmidzis taksists aizmeimuro uz agro Frankfurtes reisu. Frankfurtes lidostā jānīkst kādas piecas stundas līdz Denveras reisam. Tradicinālā lidostas kafenē dabonamā Minhenes Weißwurst  ir apēsta, un laiks pildīt vecajā gadā dotos solījumus un turpināt rakstīt blogu.

Lidojums no Frankfurtes uz Denveru ilgst gandrīz 10 stundas. Lidmašīna pārbāzta, lielais Boing 747. Kaut kur pie Islandes salonā sākas jezga – skraida stjuartes ar ugunsdzēšanajiem aparātiem, lidmašīna sasveras uz sāniem un sāk samazināt augstumu. Pēc trīs izdzertām asiņainajām mērijām, fonā ļerošajām James Bond filmām viss šis liekas kā kārtējā epizode no bojevika. “We all gonna die”, bubina amerikāņu puisis blakus krēslā. Atslābinos un domāju, ka ietekmēt šeit tāpat neko nevaru, tāpēc ir kā ir, un būs kā būs. Tomēr pēc 10 minūšu jezgas lidmašīna pārtrauc samazināt augstumu, un pilots paziņo, ka ugusngrēks ir apdzēsts un lidmašīna turpina ceļu uz Denveru.

Trijās nedēļās svētku laikā, dzīvojot pa Latviju, iznāca satikt un apskriet daudzus jaukus, pazīstamus cilvēkus. Dzīve Latvijā ir brīnišķīga – izskatās, ka naudas cilvēkiem ir palicis drusku vairāk, svētku galdi bagātīgāki un konfekšu papīrīši spožāki. Bangojošajā pasaules okeānā Latvija izskatās kā tāda miera osta. Nokrita valdība? Nu, nekas jau traks nav. Beļģija dzīvojusi bez valdības vairāk nekā gadu, un nekas slikts viņiem nav noticis. Neviena jauna valdība tāpat pārāk daudz no iepriekšējās neatšķiras, un apritē esošo cilvēku ir smieklīgi maz.

Tas, ka Irānā dedzina Saūda Arābijas vēstniecību un Saūda Arābija izraida visus Irānas diplomātus, mūs neskar, jo Tuvie Austrumi ir tālu. Ziemeļkoreja saka, ka izmēģinājusi ūdeņraža bumbu un varot to palaist no zemūdenes. Ziņas no Krievijas ar katru mirkli kļūst arvien sirreālākas – tas arī liekas tālu un uz mums neattiecas. Jo mēs maziņi, gan jau Eiropas Savienība un NATO mūs pasargās un, vispār, jāsteidz apgūt jaunie Eiropas fondi, jo tie būs pieejami tikai līdz 2020. gadam. Kas būs pēc tam, neviens nezina, bet līdz tam jau arī ļoti tālu. Brīžiem mani pārņem tādas dīvainas domas – diez, kā Latvijā jutās Benjamiņa kundze un viņas draugi 1938. gadā? Ar kādām domām viņi sagaidīja jauno, 1939. gadu? Var jau būt, ka tās tādas stulbas domas, ka tagad situācija ir pavisam cita, jo mūs sargā NATO un Eiropas Savienība. Organizācijas, kuras ir uzbūvētas pēc kara, balstoties uz liberālajām vērtībām, kuras tagad skaļi aprej arvien lielāks ļaužu pulks Latvijā, man par nožēlu, arī labi pazīstami un Latvijā cienīti cilvēki. “Velcomeri”, “Liberasti” – hmmm, liekas gan, ka alternatīva ir nometnes, cilvēku diskriminācija pēc tautības, reliģijas vai kāda cita “taga”. Tāpēc pa galvu šaudās 1938. gads un viss, kas sekoja pēc tam. Jo, pēc manām domām, Latvija kā valsts pastāv tikai tādēļ, ka pēc 2. Pasaules kara Eiropā un ASV uzvarēja liberālās vērtības, un, protams, tāpēc, ka mēs gribējām savu valsti.

Latvijā satiktie cilvēki teica apmēram tā: “Naudas projektiem pietiek, konkurence nav pārāk liela un vispār, kopš zināmām pārmaiņām Jāņa karjerā, dzīve IT nozarē Latvijā ir kļuvusi garlaicīgāka”. Īsti noticēt tam es, protams, nevaru, jo pateicoties dažādiem fizikas un cilvēku dzīves likumiem, vieta nekad nepaliek tukša. Ar neaizstājamiem cilvēkiem ir pilni kapi, to labi katram atcerēties, kad lepnības velns pārlieku uzkarsē smadzenes.

Lai arī esmu Amerikā, tomēr par Latviju visu laiku domāju. No vienas puses – daudzi kliedz un vaimanā, ka konkurence Latvijā ir briesmīgi sīva un jauniem uzņēmējiem kaut ko nopelnīt ir grūti. No otras puses, citi eksperti apgalvo, ka konkurence Latvijā ir briesmīgi maza, līdz ar to uzņēmumi nav konkurētspējīgi, produktivitāte zema un cenas nesamērīgi augstas. Konkursos uzvar vieni un tie paši, katrā nozarē ir mazie draugu klubiņi, kas visus labumiņus sadala. Tad kā īsti ir – Latvijā ir liela konkurence vai maza?

Amerikā arī ir līdzīgi – lai kaut ko pārdotu valdībai vai lielam mobilajam operatoram, ir vajadzīgi gadi un mērķtiecīgs darbs / investīcijas. Iezemieši saka, ka jebkurā vertikālē ir jāpavada kādi trīs gadi, tad tu nonāc apritē, telefons sāk zvanīt un kaut kas sāk notikt. Galvenā atšķirība ar Latviju ir, ka jebkurš maziņš tirgus segments, īpaši jau patērētāju tirgū, ir tik liels, ka tavs labais produkts var aiziet, un pat bez galiem un sakariem tu vari palikt bagāts un tikt saulītē. Latvijā šāda iespēja gandrīz nepastāv – resnais tirgus gals ir pārāk maziņš priekš nopietnajiem starptautiskajiem spēlētājiem, daži vietējie to ir aizņēmuši un jaunajiem īpaši iespēju tur ielīst nav, jo viņi ir pārāk maziņi. Vieglāk ieņemamās vai jaunās tirgus nišas ir par mazu, lai jaunas kompānijas izaugtu un kaut kas prātīgs sanāktu.

Tāpēc vienīgā iespēja ir taisīt “startupu”, iet uz lielajiem tirgiem un īpaši necerēt, ka Latvijā iespējams nopelnīt lielu naudu, cilvēku šeit nav daudz, pirktspēja maza, un cīņa pie esošajām silēm ir sīva un ne pārāk tīra.

Visiem kolēģiem Latvijā novēlu – pārvariet slinkumu un pamēģiniet kaut ko uztaisīt un pārdot ārzemēs, 2020. gads atskries drīz, un dzīve pēc fondiem ir miglā tīta.

Tā izskatījās lidojuma maršruts ekrānā uz priekšējā sēdekļa atzveltnes.2016-01-06 18.00.11

Un šī ir pati lidmašīna pēc nosēšanās  Denverā. Lufthansa tālajiem lidojumiem izmanto jaunas un ērtas lidmašīnas.2016-01-06 15.44.50