Par tirgošanās paradoksiem un stikloto Toronto

Pusnedēļa Toronto aizkrējusi nemanot, un pašreiz lidinos mājup uz Denveru. Toronto ir brīnišķīga pilsēta. Īpaši patika gan centrā sabūvētie stikla torņi, gan daudzie parki un smalkie pieminekļi. Tik spīdīgus stikla torņus šādā skaitā neesmu redzējis nevienā citā pasaules pilsētā, turklāt naktī ar gaišajiem logiem tie izskatās pavisam citādi nekā dienā saules apspīdēti. Vēl – vecās mājas, vieglā, drusku dekadentiskā sajūta, kuru pastiprina centrā jūtamais marihuānas aromāts. Kanāda būs pirmā attīstītā valsts pasaulē, kura nacionālā līmenī legalizēs marihuānu jau tuvākajā laikā, bet reālajā dzīvē tā jau ir tikpat kā legāla. Citi varbūt teiks, ka Kanāda personificē liberālos, izvirtušos rietumus un šādam pasaules uzskatam un dzīvesveidam nav nākotnes. Pagaidām gan nekas neliecina par norietu vai kādām sociālām vai ekonomiskām problēmām tuvā nākotnē.

Šādi īsi braucieni un klientu apmeklējumu mani ļoti motivē. Klienti Ziemeļamerikā novērtē, ja ražotājs viņus apciemo un, satiekoties otro vai trešo reizi, tu jau jūties kā viņu vecs čoms. Tas ir paradokss mūsdienu interneta tirgošanās laikmetā. Jā, šodien daudz preču tiek pirktas bezpersoniski, internetā, un pārdotas, izmantojot zīmolu spēku, bet joprojām lielākā daļa biznesa, kurā uzņēmums pārdod uzņēmumam, notiek, balstoties uz kontaktiem, attiecībām un reputāciju. Īpaši jau telekomunikāciju klienti sagaida, ka viņi varēs piezvanīt konkrētam cilvēkam un tā atbildes reakcijas laiks nepārsniegs stundu. Protams, internetam un automatizācijai arī šajās attiecībās ir nozīmīga loma, jo tie padara transakcijas lētākas un pārskatāmākas. Pārdevēji šādā modelī ir vairāk tie, kuri uzbūvē attiecības, saslēdz vajadzīgās pārmijas, lai preču vagoni maksimāli automātiski ceļotu vajadzīgajos maršrutos. Iedomājieties, ka jebkam, ko radījis cilvēks, aizmugurē stāv kāds pārdevējs, kurš ir domājis, cīnījies un centies, lai notiktu tā, kā ir noticis un par to saņēmis sūri grūti nopelnīto komisiju. Amerikas pārdevējiem, viņu darba kultūrai un dzīvesveidam es plānoju veltīt pavisam atsevišķu bloga ierakstu, jo šīs būtnes ļoti kontrastē ar Latvijā sastopamajiem, un noteikti ir pelnījuši vismaz atsevišķu eseju.

Toronto esmu izbaudījis kopālietošanas ekonomikas priekšrocības pilnā apjomā. Lietoju Uber automašīnas un maksāju par transportu ne vairāk par pusi no normālo takšu cenas. Dzīvoklis stikla tornī Spadina avēnijā, tikai kvartāla attālumā no ezera, izmaksāja mazāk par vienu trešo daļu no cenas, ko maksātu par viesnīcu. Turklāt sava virtuve un veļas mazgājamā mašīna ir liela priekšrocība, īpaši, ja patīk no rītiem paskriet un pēc tam staigāt tīrās drēbēs. Mazliet gan izbrīnīja izīrētāja Dāvida uzstājīgie atgādinājumi, lai turoties “low key” un mājas menedžmentam acīs nerādoties, jo kādi iepriekšējie klienti esot sacēluši kārtīgu traci, slikti uzvedušies un pat skraidījuši pliki pa koridoriem un liftiem. Tā nu uzdodu sev jautājumu, vai Dāvids maz ir šī dzīvokļa īpašnieks, varbūt tikai apakšīrnieks, un kā vispār būt drošam, vai uzturies noīrētajā dzīvoklī legāli. Protams, šādas detaļas piešķir ceļojumam tādu kā piedzīvojuma garšu. Un galu galā gan Uber, gan visās citās koplietošanas platformās neviens nav anonīms – gan pakalpojuma sniedzējam, gan klientam ir īsts profils, identifikācijas dokumentu kopijas un kas būtiskākais – iepriekšējo klientu sniegtās atsauksmes un reitingi. Līdz ar to kopējā servisa kvalitāte un drošība ir augstāka nekā veclaicīgajiem servisa sniegšanas veidiem. Turklāt norēķini ir tikai un vienīgi elektroniski, un nav nekādu problēmu rēķinus piestādīt darba devējam vai vēl labāk – uzreiz maksāt ar uzņēmuma kredītkarti. Liekas, ka nākamais solis koplietošanas platformām būtu vakariņas pie kāda mājās, par to samaksājot vien kādu kripatu no restorāna cenas, gan jau, ka šāds serviss eksistē, tikai nav tik iecienīts kā iepriekš minētie.

Atšķirībā no ASV, Kanādā Tramps ir briesmīgi nepopulārs, satiktie kanādieši viņu izsmēja un teica, ka Trampa ievēlēšanas gadījumā viņiem nākšoties būvēt sienu ar ASV, lai nodrošinātos pret imigrantu pūļiem, kuri tad gribēšot bēgt no ASV uz Kanādu.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par par politisko stāvokli ASV, hokeju un dalīšanās ekonomiku Toronto

Denverā ir svētdienas pievakare, viena no jaukajām atvasaras dienām, kad debesis ir zilas, saule spīd un gaiss uzsilst līdz kādiem trīsdesmit grādiem. ASV šī nedēļa nebija pārāk jauka – bumbas sprādziens Manhetenā, sadurti cilvēki Minesotas lielveikalā, un tikai 50 dienas atlikušas līdz prezidenta vēlēšanām. Patreiz Tramps ir izvirzījies vadībā, vēlēšanu iznākums ir pilnīgi un galīgi neparedzams un liekas, ka šādi sprādzieni un duršanas tikai uzlabo Trampa izredzes, jo viņš taču vispirms sasauks ģenerāļus un liks viņiem izstrādāt plānu, kā trīsdesmit dienās uzveikt visus teroristus un tad uzcels brīnišķīgo sienu, kura paglābs amerikāņus no visiem noziedzniekiem, bandītiem un citiem mošķiem, turklāt atdos amerikāņu izvārgušajai vidusšķirai labi apmaksātos darbus, kurus patreiz nozog visādi imigrantu draņķi. Apmēram tā. Hilarijas plaušu karsonis nekādi viņas ievēlēšanas izredzēm nepalīdz, jo kam ir vajadzīgs slimīgs prezidents, turklāt laikā, kad nepieciešama enerģiska rīcība? Šobrīd visas aptaujas uzrāda tik tuvus rezultātus, ka ārkārtīgi grūti paredzēt tālāko notikumu attīstību. Pirmās debates prezidenta amata kandidātiem ir plānotas 26. septembrī, kopā būs trīs prezidenta kandidātu debates un vienas vice-prezidenta amata kandidātu debates. Pēc šiem šoviem droši vien aina mazliet noskaidrosies vai gluži pretēji – galvas visiem būs saputrotas pilnīgi un galīgi.

Bet ko tur daudz uzraukties par lielajām pasaules problēmām. “Ir, kā ir, un būs, kā būs,” teica mamma galvenajam varonim zviedru komēdijfilmā “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda.” Manas šīs nedēļas praktiskās problēmas bija saplānot ceļojumu uz Toronto. SAF kanādiešu partneris tā sapriecājās par vienu nelielu piekāpšanos mūsu tirdznieciskajās attiecībās, ka novēlēja, lai Latvijas izlase Pasaules kausa turnīrā ieņemtu otro vietu, protams, aiz Kanādas. Diemžēl prieki izrādījās īsi, jo atklājās, ka tajā Pasaules kausā Latvijas komada nemaz nespēlē, bet kopā ar pierastajām, stipro hokeja valstu komandām kā Zviedrija, Somija, Čehija, ASV, Kanāda, spēlē arī Eiropas komanda un Ziemeļamerikas komada. Katrā ziņā Eiropas komandā neviens spēlētājs no Latvijas nespēlē. Šajās dienās Toronto norisinās Pasaules kauss, un tas varētu būt iemesls, kādēļ pilsētas centrā nevienā viesnīcā nevarēja atrast brīvus numurus. Pareizāk sakot, varēja atrast vai nu numurus tādās vietās kā Trump Tower vai Four Seasons par nieka 700 USD vai vairāk par vienu numuru par nakti, vai arī hosteļos par 50 USD par nakti. Neviens no šiem variantiem man īsti pie sirds negāja, katrā ziņā nakšņošanu Trampa tornī noteikti neatbalstītu SAF’s, ne jau politisku, bet finansiālu apsvērumu dēļ, savukārt piecdesmitdolāru hostelī palikt nebūtu cienīgi kaut vai uzņēmuma prestiža dēļ.

Nebraucu jau arī es uz Toronto skatīties hokeju, bet kaut ko pārdot, lai mazliet uzlabotu Latvijas tirdzniecības bilanci. Bet kaut ko zināt par hokeju, futbolu vai kādu citu sporta veidu nemaz nenāk par sliktu. Runāt tikai par darbu, produktiem, pirkšanu un pārdošanu ir sliktais tonis. Ir nepieciešamas sarunu tēmas vakariņu laikā vai sēžot bārā. Sports ir viena no labākajām tēmām, jo gandrīz katrs Amerikā fano par kādu sporta veidu. Protams, vislabāk ir atklāt, ka esi ar kādu gājis vienā skolā, dzīvojis vienā pilsētā un fano par to pašu sporta veidu. Tādam kā man šādas ekstras nespīd, tāpēc jāizdomā temati par sportu, makšķerēšanu, ceļojumiem vai robotiem. Vai jāiegaumē vismaz pāris pikantu anekdošu. Esmu gan ievērojis, ka pajēlie jociņi, kuri liek krieviem vai baltiešiem smieties, krītot pie zemes, amerikāņus labākajā gadījumā var atstāt pilnīgi vienaldzīgus vai sliktākajā gadījumā – neizpratnē blisinot acis. Par šo domājot, prātā nāk filma par kazahu žurnālistu Boratu, kura man liek smieties vēderu turēdamam, bet Amerikā īpaši populāra nav. Tāpēc varu tikai aicināt cienījamos vecākus Latvijā – sūtiet savus bērnus skolās un augstskolās ārzemēs, vēlams lielās, bagātās zemēs, jo tikai šādi viņi sapratīs šo valstu kultūras un spēs vērpt izklaidējošas runas, satiekoties ar lielo valstu iezemiešiem.

Hoteļu dilemmas risināšanā man talkā nāca dalīšanās ekonomika. AirBnb piedāvāja “studio” apartamentu pašā Toronto centrā, kura izīrēšana uz piecām dienām izmaksā aptuveni trešdaļu no summas, par kādu es varēju dabūt viesnīcu lidostas tuvumā. Vienu vārdu sakot – ja kompānija, kura sastāv no diviem vai vairāk cilvēkiem, grib palikt svešā pilsētā trīs vai vairāk dienas, tad AirBnb īrēts dzīvoklis vienmēr būs nesalīdzināmi izdevīgāks un labāks darījums. Jau dzirdu, kā piktie viesnīcnieki murdošā korī sāk pātarot par drošību, garantijām un labu servisu, bet teikšu godīgi, līdz šim mana pieredze ar kopālietošanas platformām ir tāda, ka tas ir lētāk un kvalitatīvāk. Vienīgi žēl, ka šīs platformas ir uzcēluši un visu peļņu savāc ASV kapitālisti. Varbūt vienīgi Ķīnā ir stipri platformu konkurenti, bet visā pārējā pasaulē dominē tikai un vienīgi amerikāņi.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par robotiem un mākslīgo intelektu, kuri izglābs Latviju

Ir pagājis apaļš gads, kopš pirmo reizi kā SAF North America pārstāvis piedalījos CTIA izstādē Lasvegasā. CTIA nozīmē “Cellular Telephone Industries Association.” Es pats šodien ar interesi izlasīju, ko par CTIA rakstīju pirms gada: https://bergsblogo.com/2015/09/15/lasvegasa-deja-vu/.

Pamanāmākais šajā apmeklējuma reizē ir, ka uz Stripa tiek būvētas vairākas jaunas, lielas viesnīcas un redzams, ka pilsētai klājas ļoti labi. Vēl šīs reizes atklājums ir viesnīca Vdara, kas ir salīdzinoši nedārga, ultra moderna, atrodas uz Stripa pie Cosmopolitain viesnīcas un pats lieliskākais, ka tajā nav kazino. Ja brauc strādāt, tad piepīpētie un cilvēku pilnie kazino ātri sāk krist uz nerviem.

Šī gada izstādes devīze ir Everything wireless, bet fokuss no dzelžu un infrastruktūras risinājumu ražotājiem ir pārvirzījies uz divām galvenajām tēmām: visādi sīki gadžeti ap mobilajiem telefoniem, kā paši telefoni, pulksteņi, virtuālās realitātes uzpurņi un tamlīdzīgi krāmi, un – Internet of Things, jeb IoT kā to ērti saīsina industrijas eksperti. Šis termins ietver sevī gan pašas “gudrās” ierīces, gan arī ļoti daudz software. No programmēšanas un programmētājiem nevar tikt vaļā nekur, un ļoti uzkrītoši redzams, ka ASV lielie operatori, kā T-Mobile, AT&T un Verizon arvien vairāk pārvēršas par programmēšanas un projektu vadības kompānijām.

Mobilais telefons gandrīz katram mūsu planētas iedzīvotājam ir pārdots, bet tāpēc jau nozares izaugsme apstāties nevar. Tādēļ nākamais solis ir ielikt SIM karti arī katrā fiziskā priekšmetā un iemācīt tos savā starpā sarunāties. Ja pagājušajā gadā tas bija tikai mazliet un ne tik uzkrītoši, tad šogad visi lielie operatori savos stendos runāja tikai un vienīgi par IoT. Gudrās pilsētas – visi luksofori, apgaismes stabi, atkritumu konteineri un novērošanas kameras ir pieslēgti tīklam, nepārtraukti raida informāciju par apkārtni un savu stāvokli. Dati tiek uzkrāti operatoru mākoņos, kur tos skatās un pēta mākslīga intelekta programmatūras, ekspertu sistēmas un tamlīdzīgi mošķi, kuri tad sūta attiecīgajiem dienestiem dažādus trauksmes ziņojumus un pieņem tajā mirklī nepieciešamos lēmumus. Reja Bredberija “Marsiešu hronikās” aprakstītās vīzijas sāk materializēties reālajā dzīvē.

Kastes ar austerēm tiek aprīkotas ar sensoriem, kuri kontrolē temperatūru, kastes novietojuma leņķi un austeru svaiguma pakāpi no ieguves vietas līdz resorāna galdiņam un rūpējas par to, lai amerikāņu patērētāja muti kārums sasniegtu svaigs un pareizā kondīcijā. Atsevišķs liels fokuss ir arī ap lauksaimniecības automatizāciju, piemēram, sensori kontrolē augsnes sausumu, klimatiskos apstākļus un citus parametrus un sūta lauksaimniekam instrukcijas, kad un cik ir jālaista vai jāveic kādas citas manipulācijas. Protams, lai šo nodrošinātu, ir jāuzlabo infrastruktūra, tādēļ visi aktīvi runā par jaunās paaudzes 5G tīkliem, kuri nodrošinās vismaz 10x lielākus datu pārraides ātrumus, bet tam, protams, vajadzēs daudz vairāk bāzes staciju un visu citu datu pārraižu un IT tehnoloģiju. Līdz ar to industrija gatavojas jaunam investīciju vilnim un tas, protams, visus sajūsmina. Izstādē ir skaidri pamanāms, kā labi koptie amerikāņu menedžeri ar spoži izbalinātajiem zobiem nēsājas no mītiņa uz mītiņu un spino cits citam savus stāstus. Interesanti, ka pāris tiešām sekmīgu un bagātu cilvēku, ar kuriem iznāca aprunāties, izskatījās ārēji visnecilākie un stāstus nevērpa nemaz.

Lielākais labums no šādu izstāžu apmeklējuma ir iespēja dažās dienās satikt ļoti daudz vajadzīgu cilvēku. Kas notiek stendos, ir stipri otršķirīgi, būtiski ir tieši saprast, ko tu gribi satikt un atrast veidu, kā šīs tikšanās noorganizēt. Tā nakstsklubā satieku vienu no saviem partneriem, kurš pļāpā ar kādu puisi un saka – iepazīsties, šis ir Simons, mans draugs no kompānijas ABC, bet Simons stāsta, ka dzimis Izraēlā, bet pēdējos 10 gadus dzīvojoties pa ASV, un Asads piebalso, esot no Pakistānas, bet nu jau daudz vairāk amerikānis. Zīmīgi, ka vizuāli abus vīriņus varētu noturēt par dvīņu brāļiem.

Šādas konferences un izstādes ir labs veids, kā mazliet izkāpt no ikdienas pienākumu jezgas un paskatīties uz lietām no malas. ASV problēma ir katru mēnesi radīt aptuveni 100 000 jaunas darba vietas, tas ir viņu darba spēka pieaugums dzimstības un migrācijas dēļ. Tajā pašā laikā viss tiek automatizēts uz nebēdu – roboti, lietu internets un tamlīdzīgi. Īstermiņā tehnoloģijas samazina darba vietu skaitu, bet atkal ilgākā termiņā tās samazina visu produktu un pakalpojumu cenas, kas rada lielāku pieprasījumu un līdz ar to arī jaunas darba vietas.

Latvijā situācija ir sarežģītāka – cilvēku skaits arvien samazinās zemās dzimstības un negatīvās migrācijas dēļ. Līdz ar to, lai uzturētu esošo dzīves līmeni, ir nepieciešama kārtīga modernizācija. Īpaši jau Nacionālajai apvienībai būtu jāiestājas par valstisku modernizāciju un robotizāciju, jo vīzija, ka visu darbu mūsu zemē dara roboti, bet tiesu spriež un valsti vada godīgs, neuzpērkams mākslīgais intelekts, kamēr tautieši kopj un attīsta latvisko dzīvesziņu, taču ir ļoti vilinoša, vai ne?

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par būvēšanos Rīgā un Denverā

Desmit dienas Rīgā paskrēja vēja spārniem un tagad jau esmu atpakaļ Denverā. Pārmaiņas pēc nerakstu lidmašīnā, bet gan sēžot savā viesistabas dīvānā. Kā parasts, pirmā nedēļa šajā dīķa pusē paiet, cīnoties ar miegu agri vakaros, mošanos ap 3 naktī, kad celties vēl par agru, bet aizmigt vairs nav iespējams. Vienīgā recepte, ko esmu atradis, ir kārtīgi sportot pirms gulēšanas un, naktī pamostoties, iedzert miega zāles. Šādi rīkojoties, džetlegs pāriet aptuveni nedēļas laikā un arī dienā galva strādā normāli, nav tā pretīgā neizgulēšanās un noguruma sajūta.

Esmu jau iepriekš rakstījis, ka Denvera ir “boom city”. Šeit gadā iebrauc ap 100 000 jauni iedzīvotāji, un pašlaik Denverā kopā ar piepilsētām dzīvo ap 3 miljoni iedzīvotāju. Pēc “Business Insider” veidotā ASV pilsētu reitinga Denvera ir dzīvošanai vislabākā pilsēta ASV. Saite uz labāko pilsētu reitingu ir šeit: http://www.businessinsider.com/us-news-best-places-to-live-in-america-2016-3/#50-columbus-ohio-1. Denverā ir gan sakārtota transporta sistēma, gan kalni, gan augoša ekonomika. Vienu vārdu sakot, var gan pelnīt, gan arī labi atpūsties. Un ir arī strauji augoša marihuānas industrija, kas nerada īpašas problēmas ne iedzīvotāju veselībai, ne arī kriminogēnajai situācijai. Politiski Kolorādo štats ir “swing state”, tas nozīmē, ka šeit aptuveni vienāds skaits iedzīvotāju balso par republikāņiem un demokrātiem.

Viens no Denveras valdīšanas lepnuma objektiem ir vietējā “light rails” transporta sistēma. Tas ir kaut kas pa vidu starp tramvaju un dzelzceļu un savieno pilsētas centru ar lielākajām priekšpilsētām un lidostu. Denverā ievācos pirms aptuveni pusotra gada un tad vēl nebija uzbūvēta dzelzceļa līnija ne uz lidostu, ne arī uz rajonu, kur atrodas SAF Tehnikas birojs. SAF Tehnika īrē biroju un noliktavu Auroras priekšpilsētā, kur vēsturiski ir liela meksikāņu un afroamerikāņu koncentrācija, bet nesen šeit uzbūvēts milzīgs Kolorādo universitātes hospitālis, aptuveni kā 100 Stradiņa slimnīcas jaunie korpusi, nu un arī budžets un budžeta pārtēriņi atbilstoši. Līdz ar to vide ap mūsu biroju ir visai eklektiska – mazas vecas mājiņas ar dzelzs restēm uz logiem mijas ar ultra modernām slimnīcu būvēm un tām piegulošām iepirkšanās ielām, turpat kaimiņos arī Denveras cietums ar lielu darbinieku autostāvvietu un ceļa zīmēm, kuras nekādā gadījumā nerekomendē uzņemt balsotājus. Vēl iesāņus – garlaicīgās, plakanās biroju un noliktavu celtnes, kurās mitinās visi iedomājamie mazie biznesi. Sākot no kosmētikas preču noliktavām un beidzot ar tarakānu un citu kaitēkļu iznīdēšanas firmām. Un visam pa vidu – pļavas, pa kurām skraida truši un alas rok prēriju suņi, tādi mazi susliki ar tireklīgām astītēm ritenī, kuri veido milzīgus alu labirintus un savā starpā sazinās, spalgi pīkstot.

Bet, turpinot par dzelceļu – aptuveni pirms gada, gar lielo ielu, kura piegulst SAF birojam, sāka būvēt jaunu dzelzeļa līniju. Ir pagājis nepilns gads, un tā jau ir pabeigta – sliedes, dzelzceļa stacijas, pārvadi. Viss ir uzbūvēts. To pašu varu arī teikt par visa cita veida celtniecību. Pilsētā gadā ievācas 100 000 cilvēku, tāpēc ir jāuzbūvē daudz. Un celtniecības temps ir acīmredzams. Paiet daži mēneši un vietā, kur skraidelēja prērijsuņi, jau slejas rindu mājas, vai ir uzbūvēts kārtējais velo celiņš. Uz šo skatoties, neviļus nākas salīdzināt ar Latviju. Jo atbraucu uz šejieni kādas reizes četras vai piecas gadā. Tātad bieži, bet arī pietiekami reti, lai redzētu pārmaiņas. Es redzu, Rīgā gan viss mainās 10x lēnāk kā Denverā. Vienīgā pamanāmā jaunbūve centrā ir tā kroplā māja uz Barona un Lāčplēša ielas stūra, kurai garām ejot, gribas pievērt acis. Nu un nebeidzamie ielu remonti, īpaši jau Barona ielas. Šajā augustā Rīgā man visa šī ielu remonta darba organizācija likās tik apšaubāma un ielās esošā darba drošība tik diletantiska, ka varam būt tikai laimīgi, ka kāds traktors neuzbrauca mašīnai vai ceļu rullis kādam strādniekam.

Citādi Latvija izskatās pēc sakārtotas un pārtikušas Rietumu valstiņas. Ne tikai Rīgā, bet arī ārpusē kūsājošie ceļu remonti un sakopšanas darbi skaidri signalizē par pašvaldību vēlēšanu tuvumu un arī, iespējams, kādu Eiropas fondu atvēršanos. Vienīgais, ko gribētu novēlēt, ir parūpēties arī par kārtīgu plānošanu un projektu vadību, kas acīmredzami ir visu Latvijas projektu vājākā vieta. Pārāk bieži mūsu ierēdņi un viņus pieskatošie politiķi un politiķus pieskatošie krustēvi uzskata, ka projekts ir realizēts mirklī, kad noslēgts līgums ar laimīgo konkursa uzvarētāju un atsistas visas IUB sūdzības, bet, tā kā konkursa nolikumi ir saķīmiķoti tā, lai uzvarētu tie, kuriem jāuzvar, tad pēc līguma noslēgšanas arī daudz neko no projekta realizētāja paprasīt nevar, jo nečakarēsi jau savējo, turklāt jānopelna jau arī kaut kas ir.

Diemžēl es nevaru iedot recepti, kā to vērst pa labu, jo šī saimniekošana ir dziļi iesakņojusies mūsu sabiedrības kultūrā. Tas ir apmēram tāpat kā mājas, kur kāpņu telpas ir piečurātas un liftā sadedzinātas stāvu pogas. Var jau izdot likumu vai normatīvo aktu, bet no tā parasti šīs kāpņu telpas skaistākas nekļūst.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Vecās Auroras mājeles.2016-09-13-11-16-44-1

Prērijsuņu pļaviņa.2016-09-13-11-15-12

SAF North America pieticīgais birojs.2016-09-13-11-11-43

Jaunuzbūvētā Auroras dzelzceļa līnija2016-09-13-11-21-17