Par aģentiem

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera martā uzaicināja mani piedalīties konferencē par latviešu biznesu ASV. Izrādās, Latvijas eksports uz ASV vismaz divas reizes atpaliek no Lietuvas vai Igaunijas eksporta. Tātad ir, kur augt! Vēl interesanti, ka visām Baltijas valstīm ir kāds viens štats, ar kuru katrai ir vislielākais tirdzniecības apjoms. Piemēram, Latvijas rādītājus ļoti ietekmē Latvijas balzama  produkcijas eksports uz ASV.

Domāju, ka pazīstamākā Latvijas eksportprece ASV ir Stoli degvīns, kuru var redzēt katrā bārā vai alkohola veikalā.

Kāds no runātājiem konferencē stāstīja par parasto ASV iekarošanas ceļu. Vispirms aizbrauc uz trade show jeb nozares izstādi. Labāk brauc uz vienu un to pašu izstādi daudzas reizes, lai tavu seju iegaumē, nekā pārskrien vairākām pilsētām pa virsu. Nav jēgas viena brauciena laikā apceļot daudzas vietas, katrā uzkavējoties nepilnu dienu. Tas būtu apmēram tāpat kā staigāt pa bāriem, lai meklētu sievu.

Amerikā man partneri mācīja — lai iekļūtu kādā nozarē, nepieciešami trīs gadi. Tu pacietīgi braukā uz vienām un tām pašām izstādēm, ej uz pieņemšanām, sūti preču paraugus, iesaisties nelielos izmēģinājuma projektos. Un vienā brīdī tevi sāk sveicināt, telefons sāk zvanīt. Šāds trīs gadu cikls labi saskan ar pilnīgi jebkuru biznesu, kādā man ir iznācis iesaistīties. Protams, pastāv arī iespēja uzvarēt loterijā, bet 20 gadu laikā man nekad nav izdevies izveidot sekmīgu biznesu straujāk, un neesmu redzējis, ka kādam citam izdotos izveidot godīgu biznesu īsākā laikā.

Tātad tu gribi ieiet jaunā tirgū. Vispirms aizbrauc uz kādu izstādi apostīt gaisu. Ja izstāde liekas piemērota, nākamreiz izveido stendu kā pilnvērtīgs dalībnieks. Ņem vērā, ka Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra atbalsta uzņēmēju dalību ārvalstu izstādēs, līdz ar to, ja nav slinkums rakstīt pieteikumus un pārskatus, ap 50% no dalības izmaksām var dabūt no valsts. Piedaloties izstādē, saproti, vai šeit ir pircēji un sadarbības partneri. Ja ir, jādomā par tālāko. Dārgais variants — dibināt savu uzņēmumu, meklēt darbiniekus, kārtot vīzas. Lētais — sākt ar aģentu.

SAF Tehnika dažādos tirgos strādā ar aģentiem. Arī ASV ienācām ar aģenta palīdzību. Tu piedalies izstādē, stāvi savā mazajā 10×10 pēdu stendiņā (jo parasti lielākam naudas nav, un to arī nevajag). Pie stenda pienāk uzvalkā ģērbies kungs, sāk uzdot dažādus ļoti ieinteresētus jautājumus. Sarunā pakāpeniski atklājas, ka kungam ir 30 gadu pieredze vajadzīgajā industrijā ASV. Viņš ir strādājis lielos amatos kompānijās, kuras ir vai nu tavi konkurenti, vai arī klienti, kuriem pārdot tu varētu tikai sapņot. SAF Tehnikai šādi klienti varētu būt T Mobile, AT&T, Sprint vai tamlīdzīgi giganti. Sarunas biedrs ar burvju mākslinieka vieglumu sāk vilkt no sava cilindra puķu pušķus, kuri pārvēršas baltos trusīšos un raibos papagaiļos. Tu esi saticis nopelniem bagātu nozares veterānu!

Nav vienas labas receptes sadarbībai ar aģentu. Cilvēki ir dažādi, un arī produkti ir dažādi, tūkstošiem faktoru var ietekmēt projekta veiksmi. Tomēr ir daži vienkārši, veselā saprāta diktēti principi, kuri veiksmes iespēju ievērojami palielina.

Cik iespējams, centies izvairīties no fiksētas atlīdzības maksāšanas, daudz labāk maksāt kādu procentu no produkta realizācijas. Vai komisija ir 3% vai 30%, ir atkarīgs no produkta veida, tava uzcenojuma, industrijas prakses. Parasti ir kāds kombinēts variants — daži tūkstoši dolāru mēnesī fiksēta samaksa un procents no realizācijas. Aģents, protams, prasīs iespējami lielu mēneša maksu uz iespējami ilgu periodu. Nekādā gadījumā nevienam nepiešķir ekskluzīvas tiesības. Gadījumā, ja no ekskluzivitātes nevar izvairīties, precīzi jāuzskaita klienti, uz kuriem tā attiecas, kā arī ekskluzivitātes pārtraukšanas nosacījumi. Piemēram, ja noteiktu laiku klients neko nav pircis. Svarīgi arī noteikt, ka eksluzivitāte piešķirta uz galīgu laika periodu, piemēram, 18 mēnešiem, maksimums uz 36 mēnešiem. Aģentiem ir jānorāda viņa mērķa klienti. Jānorāda arī klienti, kurus viņiem ir aizliegts aiztikt. Agri vai vēlu tirgū parādās «kanāla konflikti», un tu negribi, lai tos pašus klientus apstrādātu vairāki tavi aģenti, vai arī komisijas būtu jāmaksā vairākiem aģentiem par vienu un to pašu darījumu.

Tavās interesēs ir prasīt, lai aģents gatavo regulārus pārskatus, informē par visiem saviem kontaktiem, apgūst produktu. Lai ievērotu konfidencialitātes noteikums un nepārstāvētu konkurējošus ražotājus. Aģents savukārt centīsies tevi turēt tumsā, visu laiku atklāsies dažādas jaunas iespējas, kuras prasīs neplānotus un arvien augošus izdevumus. Parādīsies dažādas idejas, kas palīdzētu produktu pārdot. Svarīgi saprast, kad šīs idejas ir konstruktīvas un tiešām nepieciešamas, lai pārdotu, un kad tā ir tukša gaisa tricināšana, ar kuru aģents demonstrē savu kompetenci un pamato sliktos pārdošanas rezultātus. Cilvēka dabā ir vienmēr atrast vainīgos, tādēļ nepastāv tāds aģents, kurš godīgi atzītu savu nespēju vai neprasmi. Gluži otrādi, godājamais industrijas veterāns vienmēr mācēs pierādīt, kādēļ tavs produkts ir slikts vai tu pats — nekompetents.

Kādā brīdī aģentu skaits pieaug un sajūta ir kā stāvot izsalkušu kaķu bara priekšā. Viņi ņaud, glaužās gar kājām, cenšas uzlēkt uz galda un nočiept tavas pusdienas, bet nejaukākie un nekaunīgākie pietaisa tavas čības. Tādēļ iesaku veidot un kopt precīzu sistēmu aģentu atlasei un vadībai. Tas attiecas gan uz kritērijiem aģentu izvēlē, metodēm kā tos rekrutēt, kā apmācīt, kā motivēt. Arī visnešpetnāko kaķu baru ir iespējams savaldīt, viss atkarīgs no dresētāja mākslas un ieguldītā darba.

Šis raksts pirmo reizi ir publicēts žurnāla IR Nauda 2016. gada aprīļa numurā!

 Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par zelta torni un Latvijas dzimšanas dienu

Tramps savā zelta tornī rosās un ķibina kopā jauno valdību, kam visi Amerikā ar aizturētu elpu seko, komentē un apspriež. Trampisti saka, ka viss būs lieliski, kamēr liberāļi zīmē apokaliptisku pasaules gala ainu. Domāju, ka valdīt un noturēt varu Trampam būs stipri grūtāk, nekā uzvarēt vēlēšanās. Populistu problēma ir doto solījumu neizpildāmība. Tauta ātri zaudē ilūzijas un nākošajās vēlēšanās ievēl kādu citu. Tādēļ Trampam vienīgā iespēja, kā valdīt vairāk par vienu termiņu, ir mainīt spēles noteikumus un padarīt sevi par neizbalsojamu. Bet tam ir vajadzīgas baigās aknas, un jebkurā gadījumā spēle tomēr ir ļoti riskanta. Daži mīl Trampu salīdzināt ar Hitleru, bet man tomēr liekas, ka viņi ir pavisam atšķirīgi personāži. Hitleram bija sava saliedēta partija, fanātiski sekotāji, ideoloģija un paramilitāras organizācijas. Arī demokrātiskās institūcijas Vācijā bija ļoti vājas. Amerikā nākošos četrus gadus Trampu gaida visai nejauka vazāšanās pa tiesām un nemitīgas sabiedrisko attiecību krīzes. Viņa elektorāts – tie dusmīgie pusmūža baltie vīrieši, gaidīs, lai viņiem kaut kas dzīvē paliek labāk. Vecos laikos karavadoņi šo problēmu risināja tā, ka ļāva savam karaspēkam izlaupīt iekaroto pilsētu un iegūt vietējās sievietes, bet jebkādu dumpi apspieda ar zobenu un uguni. Grūti pateikt, vai kaut kas tāds ir iespējams Amerikā. Daudzās vietās pasaulē šie paņēmieni arī mūsdienās darbojas pavisam labi, piemēram, Donbasā vai Sīrijā, ļoti ceru, ka Latvija no kaut kā tāda būs pasargāta.

Tikmēr Latvijas dzimšanas diena ir nosvinēta godam, un no Denveras izskatās, ka Rīgas salūts izdevies krāšņāks nekā amerikāņu sarūpētais 4. jūlija Neatkarības dienā. Mūsdienu tehnoloģijas paver nebijušas iespējas dzīvot Amerikā, bet justies gandrīz kā Latvijā. Atliek tikai lasīt Delfus, piesekot tviterī attiecīgajiem viedokļu līderiem un katru dienu uzskaipot dažiem draugiem vai radiniekiem. Nopērkot labas izķirtspējas kameru ar mikrofonu, piemēram Logitech HD Pro Webcam C920 par $60, virtuālo realitāti var baudīt pavisam apmierinošā izšķirtspējā un skaņas kvalitātē. Var, piemēram, nolikt uz galda datoru un kopā ar tālajiem draugiem viņpus ekrāna baudīt ēdienu un atspirdzinošus dzērienus. Skaipā, starp citu, pavisam labi var saštepselēt kādus piecās dažādās vietās esošus korespondentus un uztaisīt kārtīgu virtuālo ballīti.

Šādā virtuālā pasaulē iespējams dzīvot ar pavisam minimālu saikni ar ārpusē valdošo realitāti. Savu fizisko ledusskapi var piebāzt ar šprotēm, krievu šķiņķi, leišu biezpienu un “Kārums” sieriņiem, kuri netālajā krievu bodē ir pieejami gluži plašā izvēlē. Arī rupjmaize, šnabis un melnais balzāms. Apaļīgas formas krievu vecmāmiņas tevi apkalpos gluži kā kādā krievu mazpilsētas veikalā, un lieki piebilst, ka visa komunikācija notiks skaidrā krievu valodā. Latviešu diemžēl ne, jo mūsu fiziskā koncentrācija šeit ir pārāk maza. Skatoties nākotnē, labi redzams, ka virtualizācijas tendence tikai pastiprināsies. Nākotnes ražotāji mums ausīs ieliks nemanāmus skaņu implantus, uz acīm uzliks brilles, kuras papildus fiziski redzamajām lietām projicēs vērtīgu informāciju, kura mūs padarīs vēl efektīvākus, palīdzēs pieņemt pareizus lēmumus, vai vismaz izklaidēs un palīdzēs uzveikt nogurdinošo un izmisīgo garlaicību, kura saēd mūsu dzīvi.

Diemžēl arī Amerikā, tāpat kā Latvijā, lielākā daļa cilvēku nevar atļauties pārlieku komfortabli dzīvot savā digitālajā burbulī, jo šādai dzīvei nepieciešams priekšnosacījums ir noteikta garuma skaitļu virknes digitālajā bankas kontā. Viss darbojas teicami līdz brīdim, kamēr bankas kredītkartē pietiek dolāri. Tajā brīdī, kad dolāri izbeidzas, viss pārsteidzošā ātrumā apstājas. Kādas divas reizes šeit esmu runājis ar darba meklētājiem, kuri uz jautājumu par dzīvesvietu ir atbildējuši, ka dzīvo savā automašīnā.

Lielāko pasaules problēmu atrisinās cilvēks, kurš atradīs veidu, kā nodarbināt dusmīgos, baltos vīriešus, pie tam tādā veidā, lai viņiem par darbu varētu labi samaksāt, lai darbs celtu viņu pašcieņu un lai tas būtu tik interesants, ka viņi šādu darbu arī gribētu darīt. Iedomājieties – nākotnē arvien vairāk visu varēs izdarīt roboti. Pakalpojumi kļūs labāki un lētāki, un vienkāršais darba darītājs šo pakalpojumu nodrošināšanai vairs nebūs vajadzīgs. Bet cilvēkiem vajadzēs naudu, lai kaut ko nopirktu, un arī kādu jēdzīgu nodarbošanos.

Kamēr lielākie domātāji cenšas šo vispasaules dilemmu atrisināt, man nekas cits neatliek kā kustināt rociņas un kājiņas un rūpēties par to, lai digitālajā bankas kontā cipari pieaugtu, jo citādi var iznākt pārvākties uz automašīnu vai arī dzīvot cerībā, ka tāds Tramps no sava zelta torņa atrisinās visas manas problēmas.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par maģisko gaismu

Sveiciens visiem Latvijā! Šobrīd sēžu mašīnā, esam atceļā no Albukerkes uz Denveru. Brīvdienās noorganizējās neliels roudtrips uz Rufusa Veinraita koncertu Albukerkē. Jau sen gribēju redzēt mākslinieku dzīvajā – pirms pāris gadiem viņš muzicēja Rīgā, tad uz koncertu netiku, vēlāk speciāli braucu uz Romu, kur koncerts tika atcelts, jo Rufusa lidmašīna aizkavējās laika apstākļu dēļ. Bet trīs lietas ir labas lietas, un ar trešo mēģinājumu man arī izdevās gan koncertu noskatīties, gan arī pēc koncerta rīkotajā pieņemšanā iedzert šampanieti un pastāvēt māksliniekam pavisam blakus. Rufusiņš gan bija bēdīgs, tāpat kā zālē esošā kulturālā publika, jo gandrīz visi bija atbalstījuši vēlēšanās Klintoni, un pāris dienas pēc vēlēšanām sajūta ir apmēram tāda, kā atmostoties ar briesmīgām paģirām. Rufuss no skatuves stāstīja par nesenu koncertu Aspenā, kur zālē sēdējusi Ivanka Trampa un par “bad vibe”, kuru radījuši šie cilvēki. Bet ir kā ir, un būs kā būs. Un koncerta beigās tikām pie Hallelujah, jo Veinraits ir ģimeniski saistīts ar Koenu, un, viņu godinot, šo dziesmu nodziedāja, kaut arī, kā pats atzina, bija nosolījies to nedziedāt, ja Klintone zaudēs.

Albukerke ir Ņūmeksikas jeb “Enchanted state” galvaspilsēta. Štatā dzīvo tikai 2 miljoni cilvēku, un tas visvairāk ir pazīstams ar savām mākslas tradīcijām. Kopš divdesmitā gadsimta sākuma Ņūmeksikā strādājuši slaveni ASV mākslinieki, bet Santa Fe joprojām ir apmēram jūdzi gara iela, kuras abās pusēs sabūvētas visdažādāko stilu mākslinieku galerijas. Varētu pat būt, ka tur ir vislielākā mākslas koncentrācija pasaulē.

Domāju, ka Latvijā ir diezgan daudzi seriāla “Braking Bad” cienītāji. Katrā ziņā es piederu šo fanu pulciņam. Aizraujošā seriāla darbība risinās Albukerkē un arī tā lielākā daļa ir filmēta šajā tuksneša un maģiskās gaismas pilsētā. Tagad tur turpina filmēt citu visai slavenu juristu seriālu “Better call Saul”. Amerikāņi ir ļoti servisa orientēta un praktiska tauta, tādēļ, ņemot vērā seriāla popularitāti, uzņēmīgi ļaudis piedāvā “Breaking Bad” tūri pa seriāla slavenākajām vietām. Ekskursijas vajadzībām iegādāts tādas pašas markas RV busiņš, kurš aprīkots kā narkotiku izgatavošanas laboratorija. Brauciena laikā tiek rādītas slavenākās epizodes no seriāla, kura filmēšanas vietas var aplūkot pa busiņa logu. Vienu vārdu sakot, sajūtas tiek atveidotas diezgan pilnīgi.

Jāpiebilst, ka Ņūmeksikā tiek uzņemtas daudzas filmas, jo štats piedāvā atmaksāt 30% no tajā iztērētajiem filmu uzņemšanas izdevumiem. Liekas, šī politika labi strādā komplektā ar mākslas tradīcijām, štatā esošo universitāti, kura gatavo kadrus filmu industrijai, un arī faktu, ka Kalifornija ir tuvu un izmaksas tajā ir briesmīgi augstas. Domāju, ka šeit būtu arī ko pamācīties Latvijas ekonomikas attīstītājiem – par to, ka izglītības sistēmai, imidžam, tradīcijām un biznesam ir jādarbojas saskaņā.

Bet ar mākslu vien nepietiek. Ņūmeksika ir pazīstama arī ar to, ka tajā tika izgatavota un izmēģināta pasaulē pirmā atombumba. Atombumbas muzeju gan apmeklēt neiznāca, jo dažās dienās visu paspēt nevar. Līdz ar to arī Latvijai papildus operas un koru dziedāšanas tradīcijām vajadzētu padomāt par kaut ko tehnoloģisku, ar ko iemantot pasaules slavu. Starp citu, pirms pāris nedēļām Denverā izmēģināja pirmo bezšoferu fūri – tā atveda alus kravu no Coors brūža Goldenā.

Pirms nedēļas sev solīju, ka par politiku un Trampu vairs nerakstīšu, jo cik tad var malt vienu un to pašu. Bet Donaldiņš pārsteidza, un par sevi tik viegli aizmirst neļauj. Nevar noliegt arī to, ka Tramps rukāja no sirds – pēdējās nedēļās viņš mauca pa 4-5 rallijiem dienā, kamēr Klintone knapi aizčāpoja uz vienu dienā un arī tad komplektā ar visādiem muzikantiem. Es esmu pussprādzis, ja man nedēļas laikā ir jāaizbrauc uz 3-4 pilsētām ASV, Tramps pamanījās aizskriet uz 20-25. Protams, privāta lidmašīna, helikopteri un visas pārējās labās lietas nodrošina kādu komforta līmeni, bet tomēr 70 gadu vecumā tas ir ļoti cienījams spars.

To, ka Trampam ir labas izredzes vinnēt, es rakstīju jau pirms nedēļas: https://bergsblogo.com/2016/11/06/par-nakotnes-paregosanu/

Šajā Trampa stāstā ir zināma analoģija ar ASV prezidentu Trumenu. Viņš bija kara laika viceprezidents, kurš tika par prezidentu pēc Ruzvelta nāves 1945. gadā. 1946. gada vēlēšanās arī visi pareģotāji prognozēja Trumena sagrāvi. Viņš bija sīkuzņēmējs no ASV dienvidiem, runāja un uzvedās drusku pāķiski, kas lika augsti izglītotajai elitei raukt degumus. Analoģija ar Trampu ir tāda, ka arī Trumens mauca ar priekšvēlēšanu vilcienu krustu šķērsu cauri visai Amerikai, viņš runāja ar mazo, vienkāršo cilvēku, un mazais cilvēks pavilkās un balsoja par viņu. Arī Trumena gadījumā nākošajā rītā pēc vēlēšanām daudzas avīzes sadrukāja pirmās lapas, kurās apsveica viņa oponentu ar uzvaru. Šeit gan arī analoģijas beidzas, jo Trumens bija demokrāts un tieši viņš iedibināja pēckara pasaules kārtību – ANO, NATO un Māršala plānu. Bet pasaulē, kā zināms, viss iet pa riņķi, un izskatās, ka Tramps būs tas, kurš šo kārtību nojauks, bet kādu viņš uzbūvēs, to mēs varēsim vērot, elpu aizturējuši.

Trampa ievēlēšana uzdod daudzus pavisam praktiskus jautājumus. Kas notiks ar darba vīzām un uzturēšanās atļaujām? Vai uzņēmējiem no ārzemēm tiks likti kādi jauni šķēršļi, ievedmuitas vai gluži vienkārši nacionālistisks sentiments? Galu galā – kas notiks ar dolāra kursu un ASV ekonomiku kopumā? Denveras sporta kluba ģērbtuvēs vietējais banķieris prognozēja, ka ekonomikai pēc Trampa ievēlēšanas vajadzētu iet uz augšu. Un ne tik daudz, ka banķieris bija nez kāds Trampa piekritējs, bet tādēļ, ka pirmo reizi pēc daudziem gadiem republikāņiem ir gan prezidents, gan Kongress, gan Senāts. Tas nozīmē, ka viņi savus plānus kādus pāris gadus varēs netraucēti realizēt, kamēr demokrāti jau ir sākuši iekšējās “razborkas”. Partijai būs jauna vadība, tiks izvērtētas kļūdas, domāts par jauniem virzieniem. Konkurence gan ekonomikā, gan politikā līdz šim ir nodrošinājusi Amerikas attīstību. Bez tam amerikāņi ir praktiska tauta, viņiem patīk “get things done”, un ar šo savu īpašību tā patīkami atšķiras no lielākās daļas citām pasaules valstīm.

Viena no man pārsteidzošākajām lietām šajās vēlēšanās bija milzīgais ātrums, ar kādu viss bija galā. Jau vēlēšanu vakarā ap deviņiem bija skaidrs, ka Klintonei ir beigas. Naktī Tramps pateica savu uzvaras runu, nākošajā dienā savu zaudējumu atzina Klintone, bet jau aiznākošajā dienā Obama pieņēma Trampu Baltajā namā un solīja visu atbalstu varas pārņemšanā. Tikmēr prese un sociālie tīkli ražo materiālus ar virsrakstiem “Kādēļ Tramps uzvarēja?”, bet sarūgtinātākie vēlētāji bloķē satiksmi Denveras un citu lielo ASV pilsētu centros.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Breaking Bad tūres busiņš apstājies pie Valtera automazgātuves un demonstrē zilos dūmus.2016-11-12 16.58.41.jpg

Par nākotnes pareģošanu

Rakstu šo tekstu sestdienas rītā, kad līdz ASV prezidenta vēlēšanām ir palikušas tikai trīs dienas. Šovakar Denverā viesojas Tramps, bet es iešu uz operu. Interesanti, vai, aizejot uz Trampa ralliju, man izdotos samainīt biļetes? Viegli nebūtu – kas gan ir Pučīni opera “Meitene no Rietumiem” (La Fanciulla del West) pret iespēju uzlādēt baterijas pūlī un korī kliegt “Build the Wall!”, “Drain the Swamp!” (labi rīmējas ar “Tramp”), “Make America Great Again”, “Lock her up!” Nespēju no galvas atcerēties nevienu Hilarijas kampaņas lozungu, bet redziet, cik daudz vērtīgas Trampa idejas atcerējos, rakstot tikai vienu šo teikumu. Liekas, ka abu sarīkojumu entuziasti pēc sava profila tomēr īpaši nepārklājas. Biļešu cenas gan ir aptuveni vienādas – Tramps pārdod 2 biļetes par 200 dolāriem, un operas biļetes atkarībā no vietas maksā līdzīgi. Kulturālu un politisku sarīkojumu apmeklēšana ASV ir dārga. Interesanti, ka, lai tiktu uz Trampa ralliju, biļetes jāpērk internetā un lai tiktu līdz pirkšanai, ir jānorāda visai sīka informācija – gan e-pasta adrese, gan mobilā telefona numurs. Šīs vēlēšanu kampaņas laikā kandidāti ir ieguvuši apjomīgas savu atbalstītāju datu bāzes, un gan jau komerciāli nadzīgais Tramps tās pratīs lietderīgi izmantot arī tad, ja vēlēšanās zaudēs, bet varbūt, ka tieši tad viņš šo informāciju pratīs izmantot īpaši sekmīgi.

Šo ASV vēlēšanu centrālā tēma nav kādas lielas idejas, bet nelāgs un prasts rasisms un ksenofobija. Jo es nespēju ieraudzīt neko citu, kas varētu vienot viņa atbalstītājus. Tradicionāli republikāņi ir reliģiozi, aizstāv indivīda brīvības, iestājas par maziem nodokļiem un pret valsts pārmērīgu iejaukšanos cilvēku dzīvē. Tramps runā par sienu celšanu, meksikāņu izvarotāju deportācijām un kādas mistiskas varenības atjaunošanu un tieši šo saukļu dēļ arī cilvēki uz viņu pavelkas – daļai liekas, ka, ja izdarīs kā pēc saukļiem, tad varēs idilliski praktizēt tās augstāk uzskaitītās vērtības, citi atkal dziļi sirdī ir pārliecināti, ka krāsainajiem ir jāierāda viņu vieta un sievišķiem jau arī vieta ir pie plīts. Diemžēl viņi nesaprot, ka, iedodot Trampam varu un cenšoties īstenot kaut daļu no viņa solījumiem, iestāsies tāds bardaks un jukas, ka dzīve pie Obamas liksies kā paradīze. Nesen izlasīju Ērika Larsona dokumentālo grāmatu In the Garden of Beasts: Love, Terror, and an American Family in Hitler’s Berlin.” Un lai arī ASV nav trīsdesmito gadu Vācija, tomēr zināmas paralēles es ieraudzīt varu.

Aptaujas gan joptojām pareģo, ka uzvarēs Klintone. ASV politiskā sistēma un naudas daudzums, kāds tiek ieguldīts vēlēšanās, ļauj plaši izvērsties visdažādākajiem sabiedriskās domas izpētes ekspertiem, statistiķiem un “lielo datu” analītiķiem. Jau šodien zināms, ka vēlēšanās jau nobalsojuši stipri lielāks procents latīņamerikāņu, kas ir laba zīme Klintonei, bet daudz mazāks daudzums afroamerikāņu, kas atkal ir viņai slikta zīme. Trampa kampaņa apgalvo, ka esot liels daudzums “slēpto” Trampa atbalstītāju, kuri aptaujās kaunas atdzīties, ka viņi balsos par Trampu. To pašu apgalvo arī Klintones kampaņa – esot arī tādi, kuri kaunoties teikt, ka balsos par Klintoni. Un vēl jau arī ir Senāta un Kongresa vēlēšanas, kuru rezultāts ir gandrīz tikpat svarīgs kā prezidenta vēlēšanu rezultāts. Un vēl arī pieci ASV štati šajās vēlēšanās balso par marihuānas legalizāciju un marihuānas uzvaru vēlēšanās paredz gandrīz visi analītiķi un sabiedrības pētnieki. Lai jau tauta pīpē un necepās tik daudz.

Trešdienas rītā mēs ASV diezgan droši zināsim šo vēlēšanu rezultātu. Iespējams, tā būs Klintone, pirmā sieviete ASV prezidenta amatā. Viņai uzvaru paredz aptaujas un arī viņas vēlēšanu kampaņas budžets ir kādas četras reizes lielāks nekā Trampam. Viss tiek darīts profesionāli, pareizi un plānveidīgi. Klintoni atbalsta gan lielais bizness, gan intelektuāļi, gan arī gandrīz visi respektablie preses izdevumi.

Bet tikpat iespējams tas var būt arī Tramps – jo šis ir underdogu gads. Neviens nopietni neparedzēja Brexitu, bet tas notika. Arī Čikāgas beisbola komanda Cubs šajā nedēļā ieguva “Pasaules kausu”, tā noņemot 108 gadus ilgušo “lāstu”, jo pēdējo reizi viņi šo kausu ieguva 1908. gadā. Trampam ir mazāk naudas, bet viņš ir iekurinājis daudzu sirdīs liesmu. Un viņš mauc – iedomājieties nedēļām ilgi četri ralliji dienā, krustu šķērsu pa visu ASV. Tam vajag kārtīgas iekšas. Tāpēc neko droši pareģot nevar. Vienu gan es zinu pavisam noteikti – jau mirkli pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas parādīsies jūra ar ekspertiem, kuri vienā balsī kliegs “es jau teicu” un “tas taču bija acīmredzami”. Bet viens no lielākajam dzīves skaistumiem ir tas, ka dzīvojam uz priekšu, nevis atmuguriski, un nākotni mums zināt nav lemts. Un labi, ka tā.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!