Piezvani man

Pagājušā nedēļa paskrēja Pateicības dienas ietekmē – tas nozīmē – bizness praktiski apstājās, jo daudzi nedēļu ņēma brīvu un brauca apciemot radus. Arī mēs strādājām tikai līdz trešdienai, un tad pienāca jaukā, garā nedēļas nogale, kuras centrālais notikums bija lielā izēšanās draugu un ģimenes lokā. Jo Pateicības diena ir ģimeniski svētki, kad pie viena galda sasēžas visas paaudzes. Varbūt kaut kas līdzīgs Ziemassvētku vakariņām Latvijā. Pateicības dienas tradīcija ir cēlusies no tiem laikiem, kad Eiropā vajātie ticīgie izcēlās kaut kur Amerikas austrumkrastā, kur skarbos apstākļos pavadīja pirmo gadu. Izdzīvot viņiem esot palīdzējuši vietējie indiāņi. Svētceļnieki sākuši svinēt Pateicības dienu, kad bija gadu tur izdzīvojuši un viņiem ēdamais jau bijis tik daudz, ka varējuši sarīkot kārtīgu ballīti. Katrā ziņā visa svētku jēga ir pateikties Dievam un visiem, kuri ir palīdzējuši izdzīvot. Es Amerikā vēl neesmu nodzīvojis gadu, tādēļ Pateicības dienu svinu mazliet tādā kā avansā.

Padomju gados un arī pirmajā laikā pēc neatkarības atgūšanas mūsu ģimenei daudz palīdzēja mana vecmāmiņa Lauma Berga. Viņa bija sakņu veikala vadītāja. Karjeru tirdzniecībā kaut kad sešdesmitajos gados uzsāka kā zārku veikala vadītāja, tādēļ labi zināja, ka vasarās pieprasītāki ir baltie zārki, jo cilvēki vairāk slīkst vai nositas. Vēlāk viņa pārmetās uz dārzeņu tirgošanu, un šī nodarbe gluži labi spēja uzturēt mūsu ģimeni visus liesos padomju gadus. Lauma nomira pirms 2 gadiem, vien daži gadi pietrūka, lai viņa sasniegtu 100 gadu vecumu (ko viņa allaž gribēja izpildīt).

Par Laumu atcerējos tādēļ, ka līdz 14 gadu vecumam es gulēju ar viņu vienā istabā, jo citur mūsu mājās vietas īsti nebija. No rītiem es modos, klausoties kā viņa apzvana sakņu piegādes bāzes, pūloties sarunāt, lai viņai tiktu tā labā prece. Tie bija deficīta laiki, kad veikalos normāli nekā nebija un bija vajadzīgas izcilas komunikācijas iemaņas un labas attiecības, lai kaut ko dabūtu. Tajā laikā tas man briesmīgi krita uz nerviem – vai tiešām visas šīs garās un teatrālās runas (viņa runāja teatrālā balsī) ir vajadzīgas tādā rīta agrumā?

Biznesa asinsrite ir laba komunikācija. Ja komanda savā starpā nesazinās, tad ir ļoti daudz pārpratumu, izniekotu resursu, neizmantotu iespēju, konfliktu, sarūgtinājumu un divos naktī rakstītu garu e-pastu vismaz uz 2 lapas pusēm. Katrs dara kaut ko savā nodabā, un – tavā sakņu veikalā ir tikai puspuvuši kartupeļi.

Denvera. Darba dienas vienmēr sākas ar skype 7am – tad Latvijā ir jau 4 pēcpusdienā. Parasti manas skype aktivitātes ar Latviju turpinās līdz kādiem 9 am. Tad jau Latvijā darba diena beidzas un var pieslēgties Amerikai. Varētu jautāt – vai tad nepietiek ar e-pastiem? Asinhronā komunikācija un iespēja pārprast e-pastu padara par nejauku laika zagli. Daudz ātrāk ir piezvanīt un sarunāt un tad jau norunāto piefiksēt rakstiski e-pastā. E-pasts ir labs, lai pasūtītu konkrētas lietas, sūtītu atskaites, prasītu kaut ko pilnīgi konkrētu, saņemtu apstiprinājumus. E-pasts ir slikts, lai kaut ko kopīgi izdomātu, lai paskaidrotu iemeslus, kāpēc tu kaut ko gribi, vai, lai noskaidrotu, ko grib otra sarunā iesaistītā puse.

Esmu sapratis, ka, lai kaut kas notiktu, ar cilvēkiem ir jārunā. Piemēram, vairāki no mūsu klientiem šeit ir biržas kompānijas. Tuvojas gada beigas, un viņi ļoti streso (10x vairāk kā esmu redzējis stresojam Latvijā), lai paspētu saņemt preci no mums un paspētu to atkraut saviem klientiem. Lai saprastu, ko tas sastresotais biržas klients īsti grib, man nepietika ar nedēļu garu saraksti un vairākām telefona sarunām pa vidu. Mani mierina vienīgi tas, ka kolēģi Latvijā, kuri tajās piedalījās, arī nesaprata klienta vajadzību. Un tikai pēc pusstundu garas sarunas es beidzot sapratu, ko un kāpēc tas klients grib un ka patiesībā mēs to viņa gribēšanu arī varam viegli apmierināt. Kas rezultējās palielā papildu pasūtījumā.

Amerikā cilvēki slikti komunicē e-pastos un īsziņās. Tāpēc nevajag apvainoties, ja tev uz tiem neatbild. Vienkārši jāņem rokā telefons, jāzvana un jārunā. Vēl pie labā toņa pieder norunāt laiku, kad to “call” vislabāk sarīkot. Un tam gan var izmantot e-pastu.

Te mans “avansā” baudītais tītars, kura gatavošanā arī pats piedalījos.File 29.11.15 17 14 56

 

Ziemas pelde

Kamēr Latvijā visi sociālajos tīklos ievieto un apjūsmo apsarmojušu stiebru attēlus, arī Denverā beidzot ir atnākusi ziema. Nedēļas sākumā uzsniga un bija kādi -4 pēc Celsija. Tāpat kā Latvijā, varbūt vienīgi amerikāniski izjustāk, tika pasludināts, ka ceļi ir ļoti bīstami, ziema ir pārsteigusi cilvēkus nesagatavotus un tāpēc  vēlams no mājas ārā nebraukt. Tajā dienā uz darbu aizbraucu 10 minūtes īsākā laikā  nekā parasti, jo uz ceļa bija manāmi mazāk mašīnas – daudzi tiešām baidījās iziet no mājām. Šodien pusdienlaikā Denverā bija jau +15 pēc Celsija (nespēju piešauties pie tiem Fārenheitiem) un no sniega vairs nav ne vēsts.

Nedēļas vidū nolēmu iemēģināt kā Klinšu kalnos jūtas mans vecais, labais Burton dēlis – pirmās slēpošanas trases  atvērās jau pirms nedēļām trim. Šonedēļ kalnos daudz sniga un nupat jau visi galvenie centri ir vaļā. Esmu iegādājies slēpošanas sezonas abonentu, ko sauc par Epic Ski pass – Kolorado iedzīvotājam tas maksā aptuveni 700 dolārus un, prinicipā, nodrošina gandrīz neierobrežotu slēpošanu visā apkaimē. Tāpēc skaidrs, ka šoziem es dēļošu bieži. Vietējie gan sūdzās, ka cenas esot ļoti augstas, vecajos labajos laikos slēpošana bijusi daudz pieejamāka.

No šīs nedēļas trešdienas paņēmām viesnīcu tādā slēpošanas miestā http://www.breckenridge.com , tas ir kādu pusotru stundu no Denveras. Viesnīcas divvietīgais numurs maksāja 230USD par dienu. Domāju, ka ar Airbnb var sameklēt arī lētākas naktsmājas, bet viesnīca bija gluži OK un tajā divstāvīgajā numurā mierīgi varētu palikt arī 4 cilvēki. Līdz pacēlājam bija jāiet 3 minūtes, līdz pilsētiņas centram 10 minūtes. Slēpošanas autobusi pārvadā cilvēkus bez maksas. Pilsētas  galvenā gājēju iela pilna ar foršiem bāriem, veikaliem un restorāniem. Ja sanāk tur būt, noteikti vakarā ejiet iedzert uz bāru  Apres  – viņi dod 30 šķirnes izlejamā alus un atmosfēra ir ļoti piemērota tādai tīkamai iedzeršanai un vietējo tenku noskaidrošanai. Turklāt viņiem bija pavisam lieliski Kolorado viskiji – Breckenridge burbons un tāds “291” viskijs, kas patiešām bija gardum gards dzēriens. To bāru pat zināja veikala pārdevējs 20km attālajā Frisko. Bez labā bāra vēl acīs krita kuplās, labi barotās lapsas, kuras kā tādas rudas bultas šaudījās pāri ceļam un atpakaļ. Lāci gan nevienu nesastapām, varbūt tāpēc, ka pārāk īsu laiku tur sabijām. Vēl – gandrīz visi ciemati ir vismaz 3km augstu, līdz ar to naktīs īsti nevarēju pagulēt, mocījos ar elpas trūkmu. Slēpošana notiek kādos 3500 – 3900 metros, kāds laiciņš ir jāierēķina uz aklimatizēšanos. Sniegs ir mīksts un pūkains, Rocky kalnos esot labākais pūderis pasaulē. Trases ir labi koptas un serviss ir labāks, nekā Alpos, nu, varbūt Šveicē tas ir tik pat labs. Vienīgi, atšķirībā no Alpiem, nekāda pļēgurošana pie trasēm novietotos krogos šeit nenotiek un arī pa bāru letēm neviens nedanco, bet paēst var nedārgi un garšīgi un apkalpošana ir ļoti draudzīga.

Denverā es dzīvoju pašā pilsētas centrā, 37. stāvā. No balkona redzu gan pilsētu, gan apsnigušos kalnus. Mājai ir savs sociālais portāls, kur var komunicēt ar kaimiņiem un uzzināt, ka ir pienākusi paciņa, vai ka mājas komiteja rīko īrnieku sanāksmi. Tad nu šajā trešdienā, kad bijām jau kalnos, saņēmu ziņu, ka notikusi katastrofa – mājas 12. stāvā ir saplīsis maģistrālais ūdensvads un nopludinājis visus stāvus uz leju. Dzīvokļi ir līdz 9. stāvam, zemāk ir stāvvietas. Četros mājas stāvos ir izpostīti gandrīz visi dzīvokļi. Viena dzīvokļa cena ir ap 500k – 800k USD, tad nu variet parēķināt nodarīto skādi. Pirmajās dienās nedarbojās neviens lifts, tagad jau palaiduši vienu. Praktiski tas nozīmē, ka uz savu 37. stāvu pārvietojos kājām J. Šo notikumu sakarā atcerējos, ka uzreiz pēc ievākšanās pirmais apdrošinātājs mani “pasūtīja”, teikdams, ka šajā mājā dzīvokļi mēdzot applūst, tāpēc viņi šeit neko neapdrošinās. Pēc īres līguma, man bija jāiegādājas tā saucamā “Tenants insurance”, kuru otrais uzrunātais apdrošinātāju kantoris bez īpašām iebildēm par 130USD gadā arī pārdeva. Par laimi, man nekas applūdis nav, tāpēc nav jānoskaidro kā praktiski tā apdrošināšana strādā.

Vispār, mājokļa īrēšana Amerikā ir atsevišķa stāsta vērta tēma. Viens no maniem lielākajiem aplauzieniem pašā sākumā bija, kad smalkā Cherrycreek īres nama pārvaldnieks mani vienkārši pasūtīja, viņu neinteresēja pat iespēja, ka es par īri samaksātu visu gadu uz priekšu. Arī līgumus viņiem patīk rakstīt biezus, sistēma un likumi ir veidoti, lai aizsargātu namīpašnieku īntereses un nabaga iebraucējam tikt pie dzīvokļa nav vienkārši. Bet par šo es varbūt uzraksīšu kādā citā reizē.

Patīk man  vecie plakāti!2015-11-19 19.33.39

Sestdien bija vienkārši superīga slēpošana, tikai no rīta mazliet pavēsi, ap -15.2015-11-21 09.59.54

Meitene Apres  bārā par viskiju zināja daudz :)!2015-11-19 18.40.08

Šādi izskatās mans nabaga applūdušais nams.2015-11-22 10.45.31

Kā atrast darbiniekus Amerikā

Aizbraucot uz Kolorado, cerēju, ka šejienes saulainajā un sausajā augstkalnu klimatā cilvēki slimo retāk, un arī mana veselība pieturēsies. Lika pagaidīt – divu nedēļu laikā ar gulēšanu mājās izslimoja viss mūsu nelielais kolektīvs un rudens saaukstēšanās slimība sasniedza arī mani. Par to, ka vīruss klejo apkārt, liecina arī visur izliktās reklāmas par “flu shots” un dažādu citu ciešanas atvieglojošu medikamentu pieejamību lielveikalos. Ko lai dara – pēdējās dienās dzeru citronu sulu, dažādus pretsāpju un pretiesnu līdzekļus un no mājām izeju reti. Tad vēl notikumi Parīzē, kur uztraukumu pastiprina tas, ka šobrīd tur uzturas gan tuvi radinieki, gan draugi. Vienu vārdu sakot – riebīga nedēļa. Amerika, protams, no Eiropas raizēm tālu – armija spēcīga un nekādus apdraudējumus šeit nejūt. Tikai dažādie naudas ieguldīšanas un pārvaldības speciālisti sirēnu balsīs vilina – neturi naudu Eiropā, Amerikā tas ir daudz drošāk. Mūsu fonds darbojas jau 150 gadus, visus satricinājumus pārdzīvojis, utt. Ir, par ko aizdomāties.

Pēdējās nedēļas intensīvi meklēju jaunus darbiniekus. Viena no populārākajām vietām ir Craigs list. Mazliet paklikšķinot pa piedāvāto darbu sarakstu, un acīs iekrīt, piemēram, šāds sludinājums: http://denver.craigslist.org/ofc/5314674275.html

Meklē executive asistentu ar 75k$ algu. Algas Amerikā ir augstas – vienkārši noliktavas darbinieki maksā ap 30k$ gadā, koledžu beiguši, izglītoti cilvēki jau 50k$ un uz augšu. Stabila, pieklājīga alga skaitās 100k$ un vairāk. Startup pasaulē, kur, saprotams, svilina investoru naudu, algots vadītājs jau saņem 250k$. Tāpēc arī nav brīnums, ka 1-2 miljonu dolāru investīcijas startupos nav nekas īpaši liels – noalgo vadītāju un 8 programmētājus, un gadā miljons nosvilst, ka gailis pakaļ nedzied. Kur nu astoņus, – piecus programmētājus, grāmatvedi, divus marketologus, labo vadītāju, un miljons gadā aizskrien kā pa reni. Visi, runājot par šīm algām, ar to saprot brutto gada algu. Ja tev “uz papīra” gadā ir 100k USD, tad mēnesī “uz rokas” dabūsi ap 6000 USD, t.i., 72 000 gadā. Tātad 28% aiziet nodokļos un vēl papildus 10% (t.i., ap 10 000 USD gadā) samaksā darba devējs. Vienalga, tas ir stipri mazāks nodokļu slogs nekā Latvijā. Patīkami ir ar atlaišanām – darba devējs var atlaist darbinieku bez kāda pamatojuma. Vienkārši pasaka – tu esi atlaists, un viss. Kompensācija – ja darba devējs samaksā 1-2 nedēļu darba algu, tad tas jau ir devīgi. Atvaļinājums standartā – 2 nedēļas gadā. Cita lieta, ka daudzi jau ir gana izlaidušies un uzskata piektdienu par tādu kā īso dienu, un tad ar darbu īpaši neiespringst. Amerikā darba devējam daudz vairāk jāpiesargās no visa, kas saistīts ar nevienlīdzīgu izturēšanos vai seksuālu uzmākšanos. Bija viens gadījums, kad man zināms liels priekšnieks tā dēļ kā korķis izlidoja no darba. Dažbrīd man šķiet, ka šis korektums ir pacelts līdz gandrīz nedabiskai pakāpei. Bet pati Amerika uzskata, ka viņi ir tur, kur ir, tāpēc ka te likuma vara ir stiprāka, un gan mazie, gan lielie ir vienlīdzīgi likuma priekšā.

Dažiem lielajiem Denveras uzņēmumiem pirms pāris gadiem bija grūtie laiki. Kādā uzņēmumā (neteikšu kā sauc, jo ceru tam vēl kaut ko pārdot) katra mēneša trešā piektdiena esot bijusi iesaukta par “Black Friday”, jo tad vienmēr esot atlasti cilvēki. Tagad gan dzīve atkal ir aizgājusi uz labo pusi, ekonomika aug, un bezdarbs ir pavisam mazs.

Viena no vietām, kur regulāri piesakās potenciāli aģenti un darbinieki, ir izstādes. Ja sēdi stendā, vari būt diezgan drošs, ka pāris dienu laikā savāksi padaudz arī šādus interesentus. Linkedin arī ir vieta, kur cilvēki mēdz paši pieteikties darbā. Protams, man vienmēr ir licies, ka pats drošākais veids ir caur personīgām rekomendācijām, caur cilvēkiem, kuru spriedumam uzticies. Nesen pierakstījos Kolorado tehnoloģiju asociācijā: http://www.coloradotechnology.org. Principā, tāda Amerikas LIKTA variācija vien ir. Tāpat cīnās par štata likumdošanu, rīko tīklošanās pasākumus biedriem, dažādas konferences un labdarības pasākumus. Ieliku savus darba sludinājumus arī viņu lapā, būs interesanti, vai kāds no turienes pieteiksies. Asociācija arī  katru mēnesi rīko tādu 2 stundu garu pusdienu – bulciņu pasākumu, kurā vari izstāstīt klātesošajiem par sevi, noklausīties citu pičus un, iespējams, sameklēt kaut sev ko noderīgu. Piemēram, juristu, rekrūteri vai apmācību kantori. Šīs nedēļas pasākumā es satiku puisi, kurš meklēja “jaunus izaicinājumus”. Uz viņa vizītkartes bija rakstīts “pārdošanas vice -prezidents”. Interesants piegājiens – cilvēks meklē darbu, bet uz vizītkartes amats jau uzdrukāts :)! Amerikāņu apsēstība ar amatu nosaukumiem ir apbrīnojama. Visi var nezcik ilgi cepties par to, vai un par kādu viceprezidentu viņu sauks un kā to rakstīs vizītkartē. Vajadzēs man izdomāt kādu netradicionālu amata nosaukumu sev.

Lielais vairums darba meklētāju ir cilvēki vecumā starp 45-65. Redzams, ka viņiem kaut kas pēdējos gados ir sagājis grīstē, sākuši regulāri mainīt darbus un sfēras. Pastrādā skaistumsalonā, tad remontē jumtus, tad tirgo apdrošināšanu, utt. Kas laikam liecina par to, ka ir daudz cilvēku bez spēcīgām sociālām saitēm, bez labas reputācijas un arī bez īstas profesijas. Var jau būt, ka starp viņiem ir arī labi un čakli, bet kaut kā tā dzīve visus sašķiro pa kastītēm. Un nauda, kas tiek prasīta, katrā kastītē ir ļoti atšķirīga.

Otra kategorija ir jaunie un nepieredzējušie. Arī tiem darbu atrast nav viegli, bet tomēr man liekas, ka darba devēji Amerikā dod priekšroku jaunībai un enerģijai.

Daudz sastopami ir arī “nopelniem bagātie”, kuri grib lielu algu par “market development” un kuri speciāli meklē milzīgā Amerikas tirgus sakārdinātus vientiešus no trešās pasaules valstīm. Viņiem ir iespaidīgs “Rolodex” – tas ir  “karuselis”, kurā sabāž daudzās vizītkartes; viņi prot ļoti gudri izteikties un uzrakstīt iespaidīgu CV. Vairumā gadījumu viņi tevi vārīs kā vardi un arvien atradīs atrunas, kāpēc rezultāti nav tādi, kā sākumā cerēts. Visbiežāk iemesls būs gluži objektīvs – tavs produkts ir sūds vai kas tamlīdzīgs. Protams, gadās sastapt arī godīgus un produktīvus industrijas veterānus un apsviedīgus un strādīgus jauniešus. Galu galā, panākumu ķīla ir tavs veselais saprāts un spriestspēja.

Beidzot atradu leģendāro Southpark 🙂2015-11-11 16.42.44

Bye, bye mana hipiju bankas karte

Labu brīdi jau gribēju uzrakstīt rakstu galu par bankām un kredītkartēm. Šīs nedēļas notikumi izskatās, ka ir zīme, ka pienācis laiks to izdarīt.

Ja brauc uz Ameriku kā tūrists, tad Tev pilnīgi pietiks ar Latvijā izdotām kredītkartēm, ar kurām vairumā gadījumu būs pilnīgi pietiekami, lai par visu norēķinātos. Citādāk būs, ja plāno Amerikā uzturēties ilgāk. Kaut vai par dzīvokļa īri, komunālajiem maksājumiem vai automašīnas nomu. Kad būsi ticis tik tālu, sapratīsi, ka nepieciešams savs konts vietējā bankā un Amerikas kredītkakrte, vai vismaz debetkarte. Pirmā atklāsme, kad gribi par kaut ko samaksāt ir, ka Amerikas bankas IBAN nepazīst. Veikt pārskaitījumu no sava Swedbankas Latvijas konta nozīmē atstāt bankai vismaz vairākus desmitus eiro. Vietējie vispār par tādiem SWIFT vai IBAN kontiem neko nav dzirdējuši. Amerikā maksājumiem lielākoties lieto tā saucamo ACH sistēmu, kurā figurē bankas routing numurs un tava konta numurs. Pateikt savu konta numuru kādam skaitās milzīga uzticība, parasti cilvēki savus kontu numurus nenorāda, jo ja kāds uzzin Tavu konta numuru, tad iespējama diezgan viegla krāpniecība. Tāpēc arī kontus sauc par “Saving” un “Checking”, kur pirmajā tiek turēti uzkrājumi un tā numurs tiešām nekad nevienam netiek izpausts, bet otrais tiek lietots ikdienas tēriņiem. Čeki joprojām ir ļoti izplatīti. Privātpersonas viena ar otru ļoti bieži norēķinās ar čekiem, jo tas ir pats vienkāršākais – uzraksti uz papīriņa saņēmēja vārdu un lieta darīta. Lai saņemtu naudu par čeku savā kontā, tas ir jāaiznes uz banku vai vienkārši jānofotografē ar bankas mobilo aplikāciju. Privātpersonām visa darbošanās ar čekiem ir bez maksas, nekādas komisijas netiek ņemtas. Līdz ar to banka “vārās” uz uzņēmumiem un izsniegtajiem kredītiem. Debetkartes arī tiek izdotas bez maksas.

Lai atvērtu kontu ASV bankā, “Social security” nav nepieciešams. Principā, jebkurš var aiziet uz banku ar pasi, atvērt kontu un ieskaitīt tur naudu. Tā arī es savas ierašanās pirmajā nedēļā šeit izdarīju – apskatījos internetā, ka kā cilvēkiem visdraudzīgākā banka šeit ir novērtēta US Bank (un arī nosaukums tāds Amerikānisks), apvilku savas dārgākās drēbes, uzliku labāko pulksteni un devos atvērt kontu gan sev, gan arī sevis pārstāvētajam uzņēmumam. Par uzņēmuma piedzīvojumiem ar bankām šeit uzrakstīšu citreiz, jo tas ir atsevišķs pastāsts, bet man kontu atvēra un čeku grāmatiņu izsniedza bez īpašām problēmām. Nauda no Latvijas atceļoja kādās 3 dienās. Debetkartes bankas met pakaļ vispār bez kādām problēmām – vari piezvanīt pa telefonu vai atķeksēt Internetā. Kartes piesūta pa pastu, piegādes laiks ir 2 nedēļas. Bieži kartes tā arī pasta kastē nenonāk – t.i. pazūd pa ceļam, kas tiek uzskatīts par pilnīgi normālu parādību un vienkārši tiek sūtīta jauna karte. Kopumā liekas, ka bankās šeit valda pamatīgs haoss, reti ko izdodas nokārtot ar pirmo piegājienu. Swedbankas internetbanka ir kaut kāds Ferrari, salīdzinot ar Amerikāņu internetbankām.

Nav problēmu pie tā paša konta piekabināt arī kādam radiniekam izdotu kartīti uz cita vārda. Pasaki vārdu un banka uztaisa karti. Atnākot jaunai kartei ir “default” pin kods, ko visi zin. Drošības dēļ to es šeit neteikšu. Tas liekas tā visai scary, vienīgi jauna karte ir jāaktivizē. To dara vai nu caur internetbanku vai pa telefonu. Pa telefonu tiek uzdoti visādi viltīgi identificējoši jautājumi, no kuriem visslepenākais ir Tavs “Social Security” numura pēdējie četri cipari. Ja kāds uzzin visu Tavu Social Security numuru, tā ir milzīga bēda un “Identity Theft”. Lai dabūtu naudu no bankomāta, ir jāzin pin kods. Maksājumi internetā ir smieklīgi – nekādi kodu kalkulatori vai paroles drošiem maksājumiem internetā, jāzin tikai kartes numurs, security kods un adreses pasta indekss. Daudzi pieņem kartes pa telefonu. Interesanti, ka pērkot biļetes internetā vai mobilajos appos, lielākoties ir jāmaksā “convenience fee”, t.i. papildus samaksa. Kino tie ir kādi 3 dolāri, par hokeja biļetēm var būt pat 10 dolāri. Vispār, Amerikā iepērkoties atklājas daudz un dažādas slēptās izmaksas, kuras neuzkrītoši tiek uzmestas reklamētajai cenai, tā ka beigās var arī samaksāt divas reizes vairāk kā sākumā norādīts.

Veikalos ir dažādi – citur prasa pasta indeksu, citur pin kodu, citur liek tikai parakstīties. Patreiz Amerikā ieviešas pin kodu sistēma arī mazumtirdzniecībā. Kad biju Latvijā, manai Amerikas debetkartei gan nekur neprasīja pin kodu, pietika tikai ar parakstu.

Cits stāsts ir ar kredītkartēm. Savu pirmo privāto kredītkarti nokārtoju pavisam nesen, tam ir nepieciešams Social Security numurs, ienākumu vēsture, attiecības bankā un tamlīdzīgi. Banku neinteresēs, kāds ir līdzekļu atlikums Tavā kontā. Vispār, ierindas amerikānim viens no svarīgākajiem jēdzieniem ir viņa “Credit”. Ja Tev “Credit” nav, tad neko uz līzinga nedabūsi, kredītkarti nedabūsi un bankā aizdevumu ne tik. Jebkurš bērns, vai iebraucējs saskaras ar problēmu, ka viņam iesākumā nav “Credit” un tas ir jākopj un jāveido. Nedod dievs nokavēt kādu maksājumu, tas var samaitāt visu “Credit”. Tas šeit ir tāds bubulis, kam pieiet ļoti nopietni. Šeit var palasīties par šo mehānismu: https://en.wikipedia.org/wiki/Credit_score_in_the_United_States

Vienkārši sakot – jo vairāk Tu esi parādā, bet laicīgi maksā parādus, jo labāks Tev “Credit”. Es, piemēram, moci varēju nopirkt, izrakstot čeku par visu summu. Uz līzingu es to bez kāda amerikāņu galvotāja paņemt nevarētu, neraugoties ne uz kādiem maniem ienākumiem vai kontu atlikumiem. Vienīgais uz ko var spēlēt ir kundziska izturēšanās un dārgs apģērbs, parasti šie atribūti nodrošina labāku attieksmi gan veikalos, gan bankās.

Savu pirmo debetkarti, kura ir parādīta bildē, es izvēlējos tādās hipiju krāsās, par ko arī daudzos bāros saņēmu komplimentus. Vienu vārdu sakot tāda mīļa karte. Tad nu sēžu vakar es birojā un spārdu biznesa bumbu uz priekšu, atskan zvans. No US bankas karšu krāpšanas nodaļas. Esot daži jautājumi par maksājumiem. Vai esot pircis biļetes “bilesuparadize” kaut kādā Lafija. Es saku, nu jā, tāda lieta bija un to valsti izrunā “Latvija”. Vīrs otrā galā atplaukst – nu viņš zināšot kā izrunāt vārdu “Latvija” un ka ir tāda valsts. Bet vai es vakar esot iepircies Mičiganas lielveikalā par 500USD? Kamēr runājam, atveru bankas softu, tur visas transakcijas var redzēt reālā laikā. Tiešām, ar manas hipijkartes numuru ir iepriekšējā dienā pirkts Mičiganā, kur es bijis neesmu. Saku: “Anulējiet transakcijas un karti.” Vīrs telefonā saka: “Tā arī daram un izsūtam jums pa pastu jaunu debetkarti.”

Par laimi, atvilknē man stāvēja otra rezerves karte, jo kā sacīju, kartes šeit banka dala par brīvu. Diemžēl, satraukumā aizmirsu pateikt, lai jauno karti sūta hipiju krāsās, tāpēc nāksies dzīvot ar garlaicīgi tumši zilo.

Glītā hipiju karte nu jau pieder vēsturei.

2015-11-07_13_29_57

Savu konta numuru Amerikā neviens nesaka, jo tad gluži viegli kāds var sākt izrakstīt čekus Tavā vardā. Arī adresi un mobilo nesaka, jo tad drīz nevar atkauties no marketeriem.

check

Briesmīgais Helovīns.

Latviešu Vikipēdija informē, ka “Latvijā Helovīnu svētkiem nav sava vēsturiska un nacionāla pamatojuma un principā balstās uz bērnu vēlmi iegūt kādus saldumus”.

Denverā Helovīns gan ir liels, “vēsturiski un nacionāli” pamatots pasākums. Labs iemesls nolaist tvaiku un atraisīt spārnus fantāzijai.

Jau pirms vairākām nedēļām veikalos parādījās ķirbji, spoki un tā specifiskā Helovīnu smarža, kas manam degunam atgādināja latviešu piparkūkas un Ziemassvētkus. Tiku uzaicināts uz mājas ballīti, tāpēc gāju meklēt kostīmu, jo būtībā jau Helovīns tāds karnevāls vien ir. Denverā ir vismaz 10 veikali, kur var nopirkt masku balles tērpus. Devos iepirkties uz http://wizardschest.com/wordpress/. Divstāvīgā bode atrodas Cherry Creek, tas tāds Denveras biezo rajons, kaut kas līdzīgs Mežaparkam. Izvēle tur visplašākā – redzēju gan baltu un pūkainu truša kostīmu, gan briesmīgi pretīgu rozā šimpanzes tērpu. Nezin kāpēc nepameta sajūta, ka esmu redzējis tos arī kaut kādā sakarā Latvijā, bet tas nu tā. Cilvēku daudzums veikalā bija apmēram tāds kā Rīgā, kad Stokmanā ir “Trakās dienas”, t.i. kārtīga “tolkučka”, tik bieza, ka beigās izlēmu, ka mans moču tērps būs gana labs Amerikāņu ballītei.

Pasākums notika kādu 40 min (Amerikā viņi attālumu mēra minūtēs) attālumā no Denveras centra. Nolēmu izmēģināt sabiedrisko transportu – 6 mēnešu laikā vēl ne reizi to nebiju darījis. Denveras Light Rail ir pavisam jēdzīgs, ātrs tramvajs. Nākošā gada sākumā viņi palaidīs vēl dažas līnijas, un tad tas jau būs pavisam ērti. Tātad sapucējos, ieliku somā ciema kukuli – 1 litru Kolorādo burbona pudeli – un devos uz tramvaja pieturu. Internetā viņi lepni lielījās, ka biļešu automāti esot katrā pieturā un maksāt visur varot ar kredītkarti. Gribēju jau rakstīt, ka Amerikā skaidra nauda tikpat kā netiek lietota – praktiski visur tiek maksāts ar kartēm, bet tavu bēdu, tramvaja biļeti varēja nopirkt tikai par skaidru naudu, kuras man, saprotams, līdzi nebija. Tā nu patērēju kādu pusstundu, meklējot bankomātu, kuru beigās atradu benzīntankā “Cirkle K”. Lasīju Delfos, ka drīz Latvijā visus Statoilus tiešā tā arī saukšot. Tad nu šajā ziņā mēs Denverā esam Latviju apsteiguši, un Latvijā drīz parādīsies vēl viens amerikāņu brends.

Tā nu skaidrās naudas trūkums tikai nedaudz aizkavēja manu nokļūšanu uz notikuma vietu. Tramvajā pieturās iekāpa un izkāpa dažāda aizdomīga izskata subjekti – ar asiņainām sejām, ragiem un raganu cepurēm. Biļeti neviens nepārbaudīja, varēju mierīgi braukt pa zaķi. Piepilsētā lielākā daļa mājas tematiski izrotātas – ar raganām, zombijiem un izgrebtajiem ķirbjiem. Katrā otrajā mājā savs tusiņš. Pēc Amerikas sabiedriskā transporta piedzīvojuma esmu nokļuvis līdz viesmīlīgajiem saimniekiem. Māja izrotāta, arī saimnieku suņi pārģērbti par skorpioniem vai kaut ko tikpat atbaidošu. Savā moču tērpā jutos iederīgs starp raganām, laupītājiem un tamlīdzīgiem mošķiem. Viena no oriģinālākajām maskām bija puisim, kurš bija uzvilcis Adidas treniņtērpu – melno ar balto strīpu un ap kaklu aplicis zelta ķēdi. Tā nu man radās iespēja paspīdēt ar savām lingvistiskajām zināšanām un pamācīt dažus šai maskai piestāvošos vārdiņus un izteicienus. Jāatzīst, ka Kolorado burbons arī ir patīkams atklājums – dzēriens sildīja, reibināja, bet tādā patīkamā, garastāvokli uzlabojošā veidā. Garšoja pēc saldas, mīksti liesmojošas uguns, un, pats labākais – šodien nav nekādu paģiru!

Šādā tērpā jūtos ierasti

2015-10-31 21.31.13

Masku veikals Cherry Creek. Kaut kur pircēji paslēpušies, bet ticiet man, cilvēki bija daudz.

2015-11-01 19.17.20

Circle K mums te ir pa pilnam.

20110728__circle-k-2-photo~p1