Starp mašīnām moci neparkot!

Nedēļa, kā jau daudzas iepriekšējās, paskrēja ātri. Atgadījās daudzi ievērojamāki un mazāk ievērojami notikumi. Pirmo reizi saņēmu algu no Amerikas kompānijas – esmu pavisam legāls. Iestājos Denver Atletic club – rūpējos par veselību un socializējos. Ar darba kolēģiem sarīkojām galda tenisa vakaru – 17. Avēnijā mums ir bārs, kurā ir kādi 10 ping – pong galdi, labas uzkodas un dzērieni. Team building Amerikā ir pavisam tāds pats kā Latvijā.

Iegādājos Harley Davidson Road King moci. Blakus ir kalni, Kolorado gadā esot 300 saulainas dienas, un ziema ilgst tikai 2-3 mēnešus. Kur vēl lai atrod piemērotāku vietu mocim? Līdz Las Vegasai ar roku padot – nieka 754 jūdzes un esi Sin City. Atceros, pirms gadiem piedalījos Hermey izbraucienā, kur 36 stundās bija jānobrauc 1500 jūdzes – tas saucās “Iron Butt” brauciens: www.ironbutt.com/. Tātad – uz Vegasu varu aizlaist 18 stundās.

Pats motocikla iegādes process droši vien ir atsevišķa stāstiņa vērts, jo apbraukāju visas Denverā atrodamā Harley bodes: Avalanche HD, Mile High HD un Sun HD. Kā redziet, nosaukumi atbilst Kolorado specifikai. Tagad nerunāšu par katra šī veikala īpatnībām, pārdošanas tehnikām un piedāvāto sortimentu. Tas visvairāk varētu interesēt Gati Panavu no “Motofavorīta”. Vienīgi pateikšu, ka Avalanche ir lielākais dīleris, ar visplašāko izvēli. Dienā viņi pārdodot ap 10 močiem, un paši apgalvo, ka neviens cits dīleris Amerikā vairāk nepārdod. Kopumā pirkšanas process bija tīkams, jo saistījās ar daudziem testa braucieniem, lai arī beigās, kad tikām līdz cenai, tas sāka atgādināt čūsku indes tirgošanu. Lai kā arī būtu – paliku pie Avalancha, un spožais Hārlis tagad stāv Spire mājas daudzstāvu garāžas 6. stāvā.

Mocis man ir, bet kur dzīvojot pilsētas centrā to turēt? Uz ielas – nozags vai sapostīs. Varētu SAF noliktavā, bet gribas, lai mocis būtu pa rokai. Izpētīju, ka publiskajā garāžā pāri ielai varu nopirkt mēneša abonentu par 130$ – sālīti, vai ne? Bet šeit viss ir dārgs – šorīt nopirku pienu un apelsīnu sulas paku un samaksāju par to 8 dolārus.

Izlēmu – pamēģināšu atrast pleķīti savā mājā, jo mums ir 7 stāvu garāža, varbūt kāds būs ar mieru izīrēt. Manai smalkajai mājai ir savs sociālais tīkls – iemītnieki liek dažādus ziņojumus un ir sociāli iekļauti. Ja atnāk pasta paka vai ierakstīta vēstule – mājas sociālā sistēma par to paziņo. Vienu vārdu sakot, progress. Izlēmu, ka ielikšu sludinājumu par nabaga expatu no trūcīgās Latvijas, kurš grib stāvvietu savam mocim. Ieliku sludinājumu un linku uz savu LinkedIn profilu. Nākošā dienā saņemu atbildi – kungs ir gatavs izīrēt par 150$ savu parkošanās vietu, viņam mājā pieder vairāki dzīvokļi un viens kādus pāris mēnešus būs bez īrnieka, tam piederošu auto vietu es varot dabūt. Uzaicina pie savis uz kafiju, pastāsta par dažādām biznesa idejām, kurām meklējot kompanjonu. Vienu vārdu sakot – parādās perspektīva vai risks, atkarībā no skatu punkta. Mājas stāvvietā no mana auto pa kreisi stāv maziņš Smart auto. Izmērs kā radīts, lai padalītos ar lielu, melnu Hārli. Aizeju uz mājas “reception”, palūdzu, vai viņi var nodot ziņu auto īpašniekam par manu vajadzību. Viņi nodošot. Paiet dažas dienas – nekāda reakcija. Nolemju neatstāties – uzrakstu mazu vēstulīti, ka maksāšu 130$ mēnesī par iespēju parkot moci kopā ar Smartu un aizlieku to aiz minētā auto logu tīrītāja. Tās pašas dienas vakarā pienāk e-pasts. Cienījams arhitekts raksta, ka čeku par minēto summu es drīkstot atstāt pie “reception”, un viņš ar lielu prieku man ļaujot parkoties viņa pleķī. Jā – čeku izrakstīšana man kļuvusi par parastu lietu. Tas ir visērtākais samaksas veids un arī izklausās tā smalki.

Pirmajā vakarā ieparkojos pa vidu – starp savu Passat un kaimiņa Smartu. Aizņemu varbūt kādus 10cm no kaimiņa teritorijas. Mani sākt mākt skopums – kāpēc maksāt 130$ par tādu nieku. Uzrakstu arhitektam, ka atradu ģeniālu parkošanās veidu, kas tikpat kā neapgrūtina viņu (kas gan ir 10cm?), ka labprāt viņam uzssaukšu pāris pudeles dārga vīna, un lieta nokārtota. Uz ko seko nekavējoša atbilde – ka mājas noteikumi aizliedzot parkoties pa vidu starp mašīnām, pat ja īpašnieki to savā starpā esot saskaņojuši. Vienīgā legālā iespēja man esot parkoties viņa pleķī priekšā viņa auto. Izlasu šo ziņu, drusku noskumstu un padodos. Galu galā – alternatīva ir par tādu pašu cenu atstāt moci pāris kvartālus no manas mājas, droši vien stipri nedrošākā garāžā. Uzrakstu čeku, atstāju to reception un ieloku moci “pareizi”, bet daudz neērtāk.

Amerikāņiem patīk nauda, arī turīgi cilvēki labprāt taisīs darījumus par nelielām summām un nekādos sentimentālos žestos neielaidīsies. Latvijā vai Krievijā visticamāk neviens tev naudu par moča nolikšanu šādā situācijā neprasīs.

Šeit ir savādāk – nauda ir dievs, un privātīpašums svēts. Tos Amerikā ciena. Ja noteikumos teikts, ka nedrīkst likt moci pa vidu starp mašīnām, tātad nedrīkst.

Mājas sociālais tīkls gandrīz katru dienu ziņo: “Aizvilkta nelikumīgi noparkotā mašīna ar tādu un tādu numuru, īpašnieks var kontaktēties ar aizvilcēju kompāniju tur un tur.”

Jaunais mocis – esmu atbraucis pie draugiem Highlands Ranch

2015-08-22 14.12.08

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s