Stikla griesti.

Denvera ir novietota pašā Amerikas viducī. No ziemeļiem uz dienvidiem valsti šķērso i25 ceļš, pa to pirms nedēļas braucām Meksikas virzienā. Šajās brīvdienās izlēmām braukt pa i70 uz Rietumiem. I70 šķērso Ameriku gandrīz visā garumā: https://en.wikipedia.org/wiki/Interstate_70 , un īpaši posms no Denveras līdz Jūtas štata robežai tiek uzskatīts par inženieru brīnumdarbu. Tā nu kāpām uz moča un laidām cauri kalniem, garām Veilas, Kīstonas un Aspenas slēpošanas kūrortiem līdz pat piedzīvojumu meklētēju pilsētelei Moab, kura atrodas netālu no Kolorādo upes un kurai visapkārt ir sarkani kanjoni, sālsezeri un dažādi mūsu acij neparasti dabas veidojumi. Moab: https://en.wikipedia.org/wiki/Moab,_Utah dzīvo ap 5000 patstāvīgo iedzīvotāju, bet gada laikā uz to atbrauc vairāk par miljonu piedzīvojumu meklētāju. Ar lielajiem pikapiem, piekabēm ar močiem, riteņiem, džipiem un visdažādākajiem bezceļa transporta līdzekļiem, ar kādiem var izbraukt tikai Amerikā.

Attālums no Denveras līdz Moab ir 570km, raiti braucot, kādās 6 stundās to var pieveikt. Vienīgi Denveras tuvumā ceļš tiek nemitīgi remontēts, līdz ar to jārēķinās ar vairāku stundu nīkšanu sastrēgumos. Ar moci tas ir pavisam nepatīkami. Amerikāņi ir likumpaklausīgi – starp mašīnu rindām neviens mocis nelien, un arī braukšana pa servisa joslu izpelnās visai nosodošus skatienus.

Braukt 6-7 stundas ar moci ir visai meditatīvs pasākums. Ātrums uz trases ir kādi 110 – 130 km/h (70-80 mi/h); ja sākumā līkumi, daudzās joslas un blīvā kustība šķiet bailīga, tad pēc dažām stundām uz ceļa tas liekas pierasti un pavisam normāli. Turklāt blīva satiksme ir tikai ap pilsētām, kuras mūsu ceļā ir tikai 2 – Denvera un Grand Junction. Starp citu, viens no labākajiem restorāniem, kādā esmu ēdis Amerikā, gadījās tieši Grand Junction. Ja gadās braukt cauri, noteikti sameklējiet Bin 707 Foodbar un pamēģiniet “Crumble Pie”.

Tātad – braucu ar moci un meditēju. Lielāko daļu savas karjeras esmu strādājis un arī darīšana man visvairāk ir bijusi ar “inženieriskiem” uzņēmumiem. Arī šeit, Amerikā, mūsu klienti ir kārtīgi sakarnieki. Pat tādi, kur saimnieks pats ar džipu ved iekārtas uz torni, rāpjas augšā un skrūvē mūsu šķīvjus masta galā. Vienu vārdu sakot – praktiski cilvēki. Ir arī uzņēmumi, kuri kādreiz, savos ziedu laikos, ir apgrozījuši miljardus, tad vide ir mainījusies, uzņēmumi pārdoti, restrukturizēti, apvienoti, bet vecie inženieri sirmām galvām var stundām runāt par vecajiem labajiem laikiem. Jo inženieri ir kā kaķi – mājas maina nelabprāt, un ir pārliecināti, ka saimnieks ir, lai kalpotu viņiem, un nevis otrādi. Tas ir – saimnieki mājai mainās, bet kaķi paliek.

Strādājot ilgu laiku inženieriskos uzņēmumos, esmu novērojis dažas tipiskas parādības. Inženieriem daudz labāk patīk risināt tehniskas problēmas, nekā komunicēt ar cilvēkiem. Nu varbūt vienīgi ar sev līdzīgiem, lai salīdzinātos. Līdz ar to visai izplatīts ir uzskats, ka “klients ir nekompetents”, un vērojama pārliecība, ka “tas jau tāpat bija jāzina.”

Inženieriem ļoti nepatīk pieņemt lēmumus, ja visu nevar ļoti precīzi izmērīt un izanalizēt. Jo kā gan tu vari kaut ko aprēķināt un uzzīmēt, ja puse no izejas parametriem nav zināmi?

Biznesā viss ir pretēji – informācijas nekad nav pietiekami, lēmumi jāpieņem ātri un jānodrošina disciplīna, lai tie arī tiktu izpildīti, jo zināms, ka “vision without execution is hallucination”.

Šie faktori, manuprāt, arī nosaka to, ka tipiski inženieru uzņēmumi ir vāji komunikācijā un plānošanā. Bet, ja inženieri ir labi, tad šos trūkumus kompensē produkti, kuri darbojas labi.

Arī Apple pirmsākumos bija divi Stīvi – viens, kurš prata uztaisīt, un otrs, kuram padevās to pasākumu saorganizēt un nopārdot. Un tas arī ir galvenais veiksmes faktors – labi inženieri apvienojumā ar labiem organizatoriem. Ja šādu apvienojumu izdodas panākt, tad nekādi stikla griesti vairs netraucē un pasākums aizrullē.

Šodien nogāju gar Apple Store Cherry Creek – stāvēja paprāva rindiņa ar jaunā iPhone 6s kārotājiem, lai nopirktu, vajadzēja pierakstīties. Un niķīgie amerikāņi pacietīgi gaidīja rindā, lai tiktu pie kārotā gadžeta.

Sireālās ainavas  Arches National park pie Moab pilsētiņas.

2015-09-26 18.49.26 2015-09-26 08.51.28

2015-09-26 10.55.56

Tā viņi moka tur nabaga džipus.

2015-09-26 18.03.05

Skype Down

Pagājušajās brīvdienās mēs ar Vinetu ceļojām – aizbraucām uz kaimiņu štatu New Mexico un brīvdienas pavadījām Taosā un Santa Fe. Tādēļ mans plāns bija rakstīt šo blogu par šīm pārsteidzošajām un pilnigi neamerikāniskajām vietām. Tomēr cilvēks domā, bet Dievs dara.

Mani darba dienu rīti Denverā ir ļoti pakārtoti regulārajiem Skype mītiņiem ar kolēģiem Latvijā. Mums ar Latviju ir 9 stundu atšķirība. Tas nozīmē, ka pats populārākais laiks, lai ar kādu vai kādiem pulcētos, ir 7 un 8 no rīta, jeb 4 un 5 pēcpusdienā Rīgā. Tādēļ ikdiena izskatās aptuveni šādi – pamostos ap 6 no rīta. Apskatos telefonā – pa nakti sabiruši apmēram 40-50 e-pasti. No tiem kādi 3-4 ir būtiski, pārējie kā fona troksnis. Ja esmu pamodies pirms 6, man ir divas iespējas – vai nu eju skriet vai vingrot, kas ir labi, jo tad visu dienu jūtos žirgts, vai arī sāku aktīvi komunicēt un atbildēt uz e-pastiem, kas ir slikti, jo tad visu dienu jūtos sagumzīts un saguris. Tā kā mītiņi ir 7os, tad parasti pirms tiem pa galvu pa kaklu eju dušā, vāru kafiju un cenšos uzspēt paēst brokastis. Tāpēc nebrīnieties, ka Skype sesijās izskatos nedaudz aizelsies.

Kopumā, laikam ejot, tendence ir mosties aizvien vēlāk, tātad, nosveros no veselīgāka dzīves veida uz neveselīgāku. Aktīvā, lietišķā kominikācija ar Latviju turpinās līdz kādiem 9 rītā, tad Latvijā darba diena beidzas, un es labākā gadījumā varu pārķert kādu draudziņu jau vakara noskaņās – t.i. ne pārāk nopietnu labākajā gadījumā, vai dienas sagruzītu tipiskajā gadījumā.

Bet atgriežoties pie komunikācijas – šis rīts bija šokējošs ar to, ka Skype bija uzkāries. Nestrādāja. Iegooglēju “skype down” un tieku aizsūtīts uz vietni http://heartbeat.skype.com. Mani pārņem lepnums redzot, ka puisis, kurš visai pasaulei stāsta, kas par bēdām un ka problēmas nav skārušas “Skype for Business” lietotājus, saucas Leonas Sendrauskas. Galu gala, mana vecmāmiņa bija migrante, kura labākas dzīves meklējumos, no Druskeninkai 30-os gados parcēlās uz Latviju. Bet lepnums par Skype runasvīra tautību neatsver vilšanos par izpostīto rītu, jo pirmdienas regulārais mītiņš iespējams tikai Skype – tur piedalās bariņš cilvēku, tiek izmantotas HD kameras, kas klātbūtnes efektu ievērojami pastiprina. Divas citas ieplānotās darba intervijas izdevās saglābt, vienu pārceļot uz Viber un otru uz WhatsUpp. Šeit uzskatāmi pierādās daudzu platformu izmantošanas priekšrocības. It īpaši, ja šo platformu izmantošana neko nemaksā. Te gan mazliet pārspīlēju, jo tieši nelaimīgajam Skype maksāju naudiņu par iespēju zvanīt no Skype uz “parastajiem” telefona numuriem. Tā tomēr ir tāda ērta un stipri lētāka alternatīva, nekā maksāt alkatīgajiem telefonu operatoriem. Turklāt Skype 3G un LTE mobiljos tīklos funkcionē pavisam labi. Nav nekādu problēmu, braucot uz darbu, no Skype piezvanīt uz kādu Latvijas numuru un visu ceļu tarkšķēt, kaut vai, lai īsinātu laiku, ko arī parasti daru tajās reizēs, kad uz darbu braucu ar mašīnu, nevis moci.

Šī rīta atgadījums manī modināja tādas eksistenciālas pārdomas par to, cik ļoti viss ir mainījies, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem vai senāk. Mans vectēvs savu dzīvi pēc kara nodzīvoja Kanādā. Saziņas veidi tad bija 2 – vēstules un apciemojumi. Vēstules no/līdz vectēvam ceļoja kādu mēnesi. Un vēl viņš reizi divos vai trijos gados brauca ciemos. Tā arī pa lielam bija visa saziņa. Un cilvēki dzīvoja, sazinājās, priecājās un bēdājās un daudz labāk integrējās vietējā sabiedrībā. Kur es patiesībā esmu, pateicoties šīm tehnoloģijām – Denverā? Latvijā? Bet varbūt kādā virtuālā Facebook ziņu lentā? Lai nu kā tas arī būtu, mēs ar saviem radio linkiem, datorprogrammām un ieguldījumiem tehnoloģiju uzņēmumos esam tie, kas šādu pasauli ir padarījuši iespējamu. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet katrā ziņā nevajadzētu brīnīties par to, ka Sīrijas bēgļiem ir mobilie telefoni un ka arī viņi dzīvo kaut kādā savā realitātē.

Santa Fe ir lieliska uzdzīves vieta cilvēkiem, kuri visu dzīvē jau sasnieguši

2015-09-19 18.04.25

New Mexico bezgalīgais ceļš.

2015-09-19 09.08.13

Tilts pār Rio Grande. Pirms lekt – varbūt piezvani?

2015-09-19 12.54.28

Lasvegasa, déjà vu

2014. gadā Lasvegasā notikušas 22 103 konferences, kuras apmeklējuši 5,1 miljons delegātu. Ar sīkāku statistiku par Sin City sasniegumiem viesu piesaistes jomā variet iepazīties šeit: http://www.lvcva.com/stats-and-facts/

Arī es visu pagājušo nedēļu nodzīvoju Lasvegasā – piedalījos pirmajā izstādē Amerikā, kopš strādāju SAF Tehnikā. Izstāde saucas CTIA un tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām Ziemeļamerikas izstādēm, kur “zem viena jumta satiekas visa mobilo sakaru industrija”. Pasākuma mājas lapa ir šeit: http://www.ctia.org/ctia-show

Pirmās sajūtas, ielidojot Lasvegasā – “Déjà vu”, esmu šeit bijis jau neskaitāmas reizes. Vienā gadā uz Microsoft konferenci, citā gadā uz Hewlett Packard un vairākus pēdējos gadus uz Microstrategy konferencēm, kur mēs FMS laikā ņēmām izstādes vietiņu un mēģinājām pārdot savu mazo “Writeback Plugin” produktiņu. Teikšu uzreiz – bez kantora Amerikā mēģināt taisīt biznesu ir diezgan nereāli. Ja nu vienīgi, ja ir savi ļoti labi izplatītāji.

Labākā viesnīca uz Strip droši vien ir Encore vai Wynn. Bet kā teica meitene apģērbu veikalā Cosmopolitan hotelī – Wynn gan ir viena no labākajām viesnīcām, bet tur ir tāda “mellow” atmosfēra, ja gribi, kur ir “vibe”, jauni cilvēki un enerģija, tad paliec Cosmopolitan. Jāpiebilst, ka neviens apģērba gabals, vai tas būtu krekls, vai bikses, vai vestīte tajā veikalā nemaksāja lētāk par 200 dolāriem. Bet Cosmopolitan tiešām ir forša vieta – enerģiska mūzika, smalka dizaina interjers, stilīgi veikali un restorāni. Iesaku apmeklēt STK steikhousu: http://togrp.com/restaurant/stk-las-vegas/, viens no labākajiem Vegasas restorāniem, protams, arī cenas ir atbilstošas.

Dalība izstādē pati par sevi ir labs komandas saliedēšanas treniņš. Visiem ir laikā jāsapulcējas, stends jāsaliek un jānovāc. Stendā ir jāstrādā – jāvienojas par lomām, jāvāc kontakti, jāprezentē kompānija. Arī šis man ir tāds “déjà vu”. Latvijā un Baltijā IT un sakaru jomā izstādes ir praktiski nosprāgušas. Atceros, 90.-o gadu beigās, 2000. gadu sākumā aktīvi piedalījos Baltic IT&T, Infobaltā. Tie bija Fortech, Microlink laiki. Tagad esmu apmetis pilnu loku un atgriezies dzelžu biznesā, tikai šoreiz nevis tirgotāja, bet ražotāja statusā un – nevis Batijā, bet Amerikā. Starp citu, Amerikā strādāt pie ražotāja skaitās ļoti cienījami. Visi grib būt pie ražotāja. Iztādes nav izmirušas – ir lielās Visamerikas izstādes kā CTIA, un ir simtiem reģionālu izstāžu, veltītas noteiktai nozarei, noteiktiem produktiem. Un tas joprojām, arī interneta laikmetā, ir labākais veids, kā atrast klientus, iepazīties un pārdot.

Par CTIA izstādi – pirmais, kas pārsteidza, cik ātri un efektīvi tajā milzīgajā šķūnī viss tika atvests un aizvests. Redzams, ka izstādes organizēt šeit tiešām prot – viss notiek ātri, precīzi, un nekas nepazūd.

Otrais, kas pārsteidza – cik mobilā industrija pasaulē ir maza. Visas trīs dienas pie mums nāca dažādi ražotāji un teica apmēram šādus vārdus – “tajā un tajā produktā jūs lietojat mūsu antenas, pasveicini Māri.” Vai arī: “Jūs lietojat mūsu čipus, pasaki Ventam, ka pēc jaunā gada mums būs tāds super – duper izstrādājums, jums noteikti to vajag iepētīt.” Vai: “ Esmu bijis Rīgā, jūsu rūpnīcā, vai tiešām krievu laikā tajā jūsu rūpnīcā ražoja raķetes? Kādi trīs man teica kaut ko tādu kā: “Esmu pirmais SAF klients Amerikā, zinu visu jūsu vēsturi”. Un katrs pastāstīja kādu interesantu un pat pikantu stāstu.

Šādi mēs izskatījāmies atklāšanas dienā, man mute vaļā aiz brīnumiem.

2015-09-09 10.47.18

Mazliet jāatvelk elpa

2015-09-11 11.09.41

Citi piesaista uzmanību bāžot savus ķinķus akvārijā un laistot ar ūdeni (jo konkurentam turpat blakām ūdenī aparāts izbeidzas, teica Tonijs, Sunsighta CEO)

2015-09-11 12.42.29

Ar dievu, Vegasa – tā tā izskatās no lidostas! Gan jau drīz tiksimies!

2015-09-12 12.33.14

Kaimiņu kaķus nebarot!

Bloga rakstīšanai ir savas priekšrocības, jo lasītāji sāk man dot dažādus noderīgus padomus – kā ietaupīt uz nodokļiem, kā labāk paveikt kādas citas praktiskas lietas. Dalās ar saviem kontaktiem. Paldies, dārgie lasītāji – jūs esiet brīnišķīgi un jūsu informācija man noder.

Esmu pietiekami daudz paceļojis un saticies ar dažādiem klientiem, lai varētu sākt vispārināt un izdarīt secinājumus. Kaut kur jau minēju, ka amerikāņi ir ļoti melnbalti. Tikai šeit klients vienā teikumā var pateikt, ka tavs produkts ir pēdējais mēsls un divus teikumus tālāk turpināt, ka tu esi lielisks un tava kompānija ir “awesome” vai otrādi. Par sīkumiem tev prasīs naudu, bet daudzi cilvēki ar vislielāko nesavtību metīsies palīdzēt un nekādu naudu neprasīs.

Bieži izteikti var sajust – vai esi kastītē “klients” vai “ne-klients”. Pirmais saņems uzmanību, laipnību un labu attieksmi, ja tiksi otrajā kastītē – tu kļūsi neredzams un tevi vienkārši ignorēs. Lai būtu kastītē “klients”, jāprot atstāt atbilstošs iespaids. Ka tev ir nauda, ka zini, ko gribi, utt. Amerikā ļoti pavelkas uz dārgām drēbēm, gadžetiem, zelta pulksteņiem un kundzisku izturēšanos. Pelēkie cibiņi šeit nav cieņā.

Cilvēki Amerikā ir godīgi, ko apsola, to arī izpilda. Gandrīz visi mūsu klienti maksā laikā, izņemot dažus bēdu brāļus, kuri nemaksā nekad laikā, toties māk labi “vārīt vardi”, barot ar solījumiem, raudāt un lūgties. Ja kaut kur aizmirsīsi maku – visticamāk, tev to atdos. Pamēģini Latvijā vai kaut kur austrumeiropā kaut ko aizmirst… Cilvēki piepilsētās durvis mājām neslēdz. Galu galā – kurš līdīs svešā mājā, zinot, ka gandrīz katram mājās ir šaujamais.

Pamācošs stāsts par izpalīdzību tepat Denverā. Kādam vietējam Denveras latvietim, sauksim viņu par Andri, kaimiņiene palūdz pabarot kaķi, kamēr viņa apciemos radus citā pilsētā. Protams, kaimiņiem izpalīdzēt ir svēta lieta, un arī kaimiņiene ir maza, jauka kundzīte.

Andris ir mazliet izklaidīgs, dažas dienas pēc apsolījuma viņš attopas, ka kaķis droši vien mirst badu, un vēlā vakarā dodas uz kaimiņienes māju. Ārā tumšs, apkārt viss kluss. Iela guļ. Atslēdz durvis, iet uz virtuvi saukt astaini. Kamēr viņš tur rosās – virtuvē parādās ēna. Pēc brīža skaļš blīkšķis, asas sāpes vēderā un Andris ir gar zemi. Pie viņa pieskrien pārbijusies mājas saimniece, purina un vaicā, vai viss esot kārtībā? Izrādās, Andris mazliet saputrojies ar datumiem – kaimiņiene vēl nekur nav aizbraukusi. Naktī pamodusies, nodomājusi, ka zagļi mājās, paņēmusi stroķi, vispirms izšāvusi un tad gājusi skatīties kas un kā. Andris vēl tagad staigā ar lodi vēderā, bet kaimiņu kaķus vairs nebaro.

Tādēļ īsti neesmu sapratis, vai amerikāņi ir godīgi, jo tā audzināti, vai tāpēc, ka tic Dievam vai vienkārši baidās dabūt lodi vēderā. Bet varbūt arī, ka viss kopā.

Šādas plāksnītes var redzēt pie viena otra auto vai privātmājas.

Nothing_Inside_Worth_Your_Life_with_Gun_Car_Truck_Window_Vinyl_Decal_Graphic___eBay

Jauni piloti un veci piloti

Šonedēļ cītīgi nodarbojos ar Colorado Drivers licence iegūšanu. Amerikā neatzīst citu valstu tiesības, tāpēc man viss ir jākārto no nulles, jo “International” tiesības ir derīgas tikai 60 dienas kopš iebraukšanas valstī. Tiesa, zinu cilvēkus, kas braukuši ar Latvijas tiesībām gadiem un bez problēmām, jo neesmu manījis, ka policija bieži pārbaudītu autobraucējus.

Man tomēr gribas Amerikas ID dokumentu, vismaz nebūs visur pase jānēsā līdzi. Arī apdrošināšana ir lētāka, ja ir vietējās tiesības. Piemēram, par moča apdrošināšanu uz gadu no manis noplēsa 1400USD.

Tiesības Amerikā iegūst elementāri. Tās var saņemt no 16 gadu vecuma. Lietot alkoholu un pīpēt marihuānu Kolorado var tikai no 21 gada vecuma, par ieroču iegādi un lietošanu man vēl jāveic pētījumi. Teorijas eksāmens – 25 jautājumi, drīkst pieļaut 5 kļūdas J. Ja ir interese – variet šeit papraktizēties:  http://driving-tests.org/colorado/colorado-permit-practice-test/

Braukšanas eksāmens ar auto – 10 minūtes izbraucienas pa mazām ieliņām, cena, ko prasa autoskola, ir 50 USD. Instruktore bija kundzīte virs 60, maza auguma, bet amerikāniski apaļa. Pēc nelielas pavizināšanās pa šķērsielām ap autoskolu, apmēram kā Rīgā, Bauskas ielas apkārtnē, Kethy saka: “You are OK, I can share the road with you.” Ar to arī eksāmens ir galā.

Ja gribētu tikai auto vadīšanas tiesības, visu varētu nokārtot 1 dienas laikā. Man process aizņem aptuveni nedēļu, jo gribu arī moča tiesības. Tas prasa iziet vienas dienas “Safe motocycle” teorijas un braukšanas kursu, kam galā eksāmeni. Cena – 175 USD. Man paveicās, jo uz kursiem bija brīva vieta šīs pašas nedēļas sestdienā. Moča pasākums bija mokošs, jo bija “Another beautiful Colorado day”, kas nozīmē saule, + 34 grādi. Iznāca pavadīt kādas 8 stundas klajā laukā, ķiverē, zābakos, ādas jakā. Brrr. Un visu laiku jābrauc figūras, vai jārāda ieinteresēta seja, klausoties pasniedzēja teorijas pauzēs. Viss tomēr beidzās labi – eksāmenu nolika visi 11, ieskaitot vienīgo mūsu kompānijas dāmu, kādu interjera dizaineri.

Abi instruktori – 65 gadus veci puikas nostiprināja manu pārliecību, ka Amerikā instruktēšana ir tāds pensionāru bizness.

Vai, kā reiz teica pazīstamais lidmašīnu pilots un instruktors Voldemārs: “Ir labi piloti un ir slikti piloti, ir jauni piloti un veci piloti, bet vecu un sliktu pilotu nav.”

Gatavošanās moču eksāmenam

2015-08-29 08.07.15