Kaimiņu kaķus nebarot!
Bloga rakstīšanai ir savas priekšrocības, jo lasītāji sāk man dot dažādus noderīgus padomus – kā ietaupīt uz nodokļiem, kā labāk paveikt kādas citas praktiskas lietas. Dalās ar saviem kontaktiem. Paldies, dārgie lasītāji – jūs esiet brīnišķīgi un jūsu informācija man noder.
Esmu pietiekami daudz paceļojis un saticies ar dažādiem klientiem, lai varētu sākt vispārināt un izdarīt secinājumus. Kaut kur jau minēju, ka amerikāņi ir ļoti melnbalti. Tikai šeit klients vienā teikumā var pateikt, ka tavs produkts ir pēdējais mēsls un divus teikumus tālāk turpināt, ka tu esi lielisks un tava kompānija ir “awesome” vai otrādi. Par sīkumiem tev prasīs naudu, bet daudzi cilvēki ar vislielāko nesavtību metīsies palīdzēt un nekādu naudu neprasīs.
Bieži izteikti var sajust – vai esi kastītē “klients” vai “ne-klients”. Pirmais saņems uzmanību, laipnību un labu attieksmi, ja tiksi otrajā kastītē – tu kļūsi neredzams un tevi vienkārši ignorēs. Lai būtu kastītē “klients”, jāprot atstāt atbilstošs iespaids. Ka tev ir nauda, ka zini, ko gribi, utt. Amerikā ļoti pavelkas uz dārgām drēbēm, gadžetiem, zelta pulksteņiem un kundzisku izturēšanos. Pelēkie cibiņi šeit nav cieņā.
Cilvēki Amerikā ir godīgi, ko apsola, to arī izpilda. Gandrīz visi mūsu klienti maksā laikā, izņemot dažus bēdu brāļus, kuri nemaksā nekad laikā, toties māk labi “vārīt vardi”, barot ar solījumiem, raudāt un lūgties. Ja kaut kur aizmirsīsi maku – visticamāk, tev to atdos. Pamēģini Latvijā vai kaut kur austrumeiropā kaut ko aizmirst… Cilvēki piepilsētās durvis mājām neslēdz. Galu galā – kurš līdīs svešā mājā, zinot, ka gandrīz katram mājās ir šaujamais.
Pamācošs stāsts par izpalīdzību tepat Denverā. Kādam vietējam Denveras latvietim, sauksim viņu par Andri, kaimiņiene palūdz pabarot kaķi, kamēr viņa apciemos radus citā pilsētā. Protams, kaimiņiem izpalīdzēt ir svēta lieta, un arī kaimiņiene ir maza, jauka kundzīte.
Andris ir mazliet izklaidīgs, dažas dienas pēc apsolījuma viņš attopas, ka kaķis droši vien mirst badu, un vēlā vakarā dodas uz kaimiņienes māju. Ārā tumšs, apkārt viss kluss. Iela guļ. Atslēdz durvis, iet uz virtuvi saukt astaini. Kamēr viņš tur rosās – virtuvē parādās ēna. Pēc brīža skaļš blīkšķis, asas sāpes vēderā un Andris ir gar zemi. Pie viņa pieskrien pārbijusies mājas saimniece, purina un vaicā, vai viss esot kārtībā? Izrādās, Andris mazliet saputrojies ar datumiem – kaimiņiene vēl nekur nav aizbraukusi. Naktī pamodusies, nodomājusi, ka zagļi mājās, paņēmusi stroķi, vispirms izšāvusi un tad gājusi skatīties kas un kā. Andris vēl tagad staigā ar lodi vēderā, bet kaimiņu kaķus vairs nebaro.
Tādēļ īsti neesmu sapratis, vai amerikāņi ir godīgi, jo tā audzināti, vai tāpēc, ka tic Dievam vai vienkārši baidās dabūt lodi vēderā. Bet varbūt arī, ka viss kopā.
Šādas plāksnītes var redzēt pie viena otra auto vai privātmājas.
bergsblogo 