Stikla griesti Nr2 jeb kāpēc pie mums neizšauj

ASV karstā vasara jau iegājusi otrajā puslaikā, kamēr  futbols izbeidzies jau tās pirmajā pusē. Vieni apgalvo – tagad gan futbols ASV izšaus tā pa īstam, kamēr citi visgudri smīn un saka, ka īstais futbols ir tas, kur bumba garena un augumā raženi puiši mēģina viens otram salauzt ribas, bet apaļās bumbas turnīru rīkojušās pilsētas draud sūdzēt tiesā FIFA, jo neesot saņēmušas tiem apsolītos “business development” miljonus.  ASV ir valsts, kurā patīk tiesāties – to arī ikdienas bizness ar apskaužamu regularitāti man neļauj aizmirst.

Latvijā gan neviens nesatraucas par ovālās bumbas futbolu, toties uzkrītoši daudz var redzēt mazus puišeļus pusgarās futbola zeķēs un dažādu izlašu vai futbola klubu marķētos krekliņos. Vēl arī Latvijā šajā vasarā biežāk nekā citus gadus dzirdu sarunas ar atslēgas vārdiem “stikla griesti” un “kāpēc pie mums neizšauj.” Piemēram, sarunu festivālā Lampa notika uzņēmēju tusiņš, kura laikā šo tēmu pārrunāju ar vairākiem klātesošiem uzņēmējiem. Mazliet paskaidrošu kontekstu – “stikla griesti” nozīmē, ka uzņēmums sāk strauji augt, uzņem pat apgriezienus, bet atduras pret 5-10 miljoniem gada apgrozījuma un pie tā apstājas. Attiecīgi “izšaušana” notiek tad, ja izdodas šos stikla griestus izdauzīt un izaugsme turpinās līdz simtiem miljonu vai pat miljardiem gada apgrozījuma. Lai saprastu, par ko es runāju: ASV vērtīgākais uzņēmums ir NVIDIA, Vācijas – SAP, Francijas – LVHM, Lielbritānijas –  AstraZeneca, Dānijas – NovoNordisk. Latvijas vērtīgākais uzņēmums  ir Latvenergo, kas labi ilustrē, ka mums vēl ir brīva vieta saviem vienradžiem!  Arī SAF Tehnikā esmu vairākas reizes piedzīvojis izrāvienu –  kāds produkts “izšauj”, tā pārdošanas apjoms ļoti strauji aug, bet vienmēr arī esam atdūrušies zemākos vai augstākos “stikla griestos”. Agrīnajā radiolinku laikā, 2005. gadā, griesti (vai pat kraujas mala) bija Ķīnas tirgus apstāšanās ar sekojošu produktu nokopēšanu, vēlāk jau COVID pandēmijas beigas, kad cilvēkus mazāk uztrauca gaisa kvalitāte to mājās un apstājās helikopteru naudas, utt. Runājot ar kolēģiem, nonācu pie atdziņas, ka teju vai vienīgais Latvijas uzņēmums, kuram ir izdevies izlauzties caur šiem stikla griestiem, ir Mikrotik, kuram kopumā gan apgrozījums, gan arī peļņa pēdējos 10 gadus ir stabili ir pieauguši, lai gan  arī viņi, izskatās, ka pēdējos gados ir atdūrušies savos stikla griestos, tiesa stipri augstākos, nekā pārējie.

Par stikla griestiem es domāju jau savas blogera daiļrades pirmsākumos tālajā 2015. gadā: https://bergsblogo.com/2015/09/29/stikla-griesti/  . Kopš tā laika daudz ūdeņu ir aiztecējis, bet toreiz rakstītajam varu piekrist arī šodien. Vienīgi – esmu sapratis, ka ar labiem inženieriem un labiem produktiem  nepietiek. Augoši uzņēmumi parasti atduras cilvēkresursu, naudas vai zināšanu trūkuma “stikla griestos”, kurus nespēj pārvarēt savas organizatoriskās un mentālās mazspējas dēļ. To, ka Latvijā ir šādas problēmas, ļoti uzskatāmi var redzēt teju jebkura valstiska projekta realizācijas peripetijās. Reti kurš Latvijas uzņēmuma īpašnieks vai top vadītājs ir  personīgi piedzīvojis, kā lietas notiek pie vadības grožiem starptautiskā uzņēmumā, ļoti straujas izaugsmes laikā. Tie pavisam nedaudzie tagad mentorē jaunuzņēmumus un dala tiem nelielas  biznesa enģeļu  investīcijas vai diskrēti aizgājuši agrīnā pensijā un praktizē naudas tērēšanas mākslu saskaņā ar mūsdienās populārās grāmatas “The Art of Spending Money” by Morgan Housel priekšrakstiem. “Nauda mīl klusumu,” viņi saka.

Latvijā esam pieraduši vispirms salīdzināties ar kaimiņiem – lietuviešiem un igauņiem. Šķiet, ka tur situācija ir līdzīga, tomēr, līdzīgi kā daudzās citās jomās, labāka. Piemēram, Igaunijas vērtīgākās kompānijas ir vai nu Wise vai Bolt, Lietuvā – Revolut vai Vinted, salīdzinājumam Latvijas līderis lietotu apģērbu tirdzniecībā ir Andele Mandele, kas izvēlējās citu ceļu un  atrodas citā svaru kategorijā. Tehnoloģiskajā kategorijā mums šajā sarakstā viennozīmīgi jāliek Mikrotik, neraugoties uz augstāk minētajām pēdējo gadu augšanas grūtībām.

Situācijai var atrast dažādus  – ekonomiskus, vēsturiskus un antropoloģiskus skaidrojumus, bet daudz svarīgāk par cēloņu noskaidrošanu ir izdomāt – ko darīt?  Es neredzu reālistisku risinājumu faktam, ka pie mums ir pārāk maz cilvēku, lai izveidotos kritiskā masa kaut kam lielam. 2021. gada COVID vasarā pavadīju dažas dienas Liepājā. Bijām aizlaidušies no ASV uz tajā brīdī stipri mierīgāko Latviju un atgriezties ASV pēc tam nevarējām veselu gadu, jo ASV līdz pat 2022. gada vasarai bija slēgta, ielaida tikai pilsoņus vai Green Card turētājus. Tad lūk, lai kur mēs tajās dienās Liepājā gājām, visur redzējām vienas un tās pašas sejas, un kaut kad jau naktī ievēroju, ka čalis, kurš pirmajā krogū bija bārmenis, ir paspējis pārģērbties un vakara noslēdzošajā daļā kļuvis par apmeklētāju citā bārā. Sajūta bija sirreāla – apmēram tā, it kā es būtu dalībnieks kādā uzvedumā, kur vieni un tie paši aktieri dažādās vietās tēlo apmeklētājus un apkalpojošo personālu vienlaicīgi.

Tāpat arī Latvijas biznesā un sabiedrībā – bailes kaut ko palaist garām (FOMO) mums liek “smērēties plānās kārtiņās”, uzņemties pārāk daudz ar pārāk maz cilvēkiem. Cilvēks – orķestris ir gan Latvijas spēks, gan arī lielākais vājums. Līdztekus SAF Tehnikai es  aktīvi nodarbojos ar Latvian-Amercian Chamber projektiem – kopš pagājušā gada novembra šai organizācijai ir LIAA oficiālā pārstāvja ASV statuss (tātad arī es esmu cilvēks – orķestris, nemaz nerunājot par vismaz 4 dažādām lomām SAF Tehnikā). Strādājot ar šiem projektiem, redzu, ka, lai cik arī tie nebūtu dažādi, tajos iesaistās un aktīvi darbojas gandrīz vieni un tie paši cilvēki. Sajūta ir līdzīga kā tajā karstajā vasaras naktī Liepājā, kad, lai kurā bārā arī neieietu, visur pavīd tās pašas sejas.

Viens risinājums – fokuss uz kaut ko vienu. Ved pie nelieliem, nišas un pat ļoti pelnošiem uzņēmumiem. Tas jau tagad tā notiek, varu no galvas noskaitīt daudzus to īpašniekus, kuri  visticamāk, kādā brīdī tos ienesīgi pārdos par desmitiem miljonu un ies lasīt augstāk pieminēto grāmatu. Otrs risinājums – mācēt deleģēt, būvēt struktūras, strādāt ar investoriem. Šis var aizvest pie “izšaušanas”, bet tam nepieciešamas ambīcijas, spēja sadarboties un māka padalīties, un šīs īpašības nav gluži tās, kuras ierakstītas latviskajā dzīvesziņas kodā. Tātad tās būtu kaut kā valstiski jāaudzina un jākultivē. Varbūt Kulbergam savā valdībā jāievieš nacionālās sadarbošanās un ambīciju ministra portfelis? Varbūt valstiski būtu jātaisa saraksts ar “izšaušanas” kandidātiem un tad atbalsti būtu jākoncetrē tikai uz tiem? Vienu gan zinu droši – jo vairāk Latvijā būs jau “izšāvušu” uzņēmumu, jo vairāk šeit parādīsies pieredze, zināšanas un līdz ar to arī iespēja ieraudzīt brīnumkrāšņu salūtu!

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Sabiedriskā kārtā strādāju par Latvijas-ASV Tirdzniecības kameras līdzprezidentu: www.latvianchamber.com

Pārējos mana bloga ierakstus, kurus rakstu kopš 2015. gada, vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!