Stikla griesti.
Denvera ir novietota pašā Amerikas viducī. No ziemeļiem uz dienvidiem valsti šķērso i25 ceļš, pa to pirms nedēļas braucām Meksikas virzienā. Šajās brīvdienās izlēmām braukt pa i70 uz Rietumiem. I70 šķērso Ameriku gandrīz visā garumā: https://en.wikipedia.org/wiki/Interstate_70 , un īpaši posms no Denveras līdz Jūtas štata robežai tiek uzskatīts par inženieru brīnumdarbu. Tā nu kāpām uz moča un laidām cauri kalniem, garām Veilas, Kīstonas un Aspenas slēpošanas kūrortiem līdz pat piedzīvojumu meklētēju pilsētelei Moab, kura atrodas netālu no Kolorādo upes un kurai visapkārt ir sarkani kanjoni, sālsezeri un dažādi mūsu acij neparasti dabas veidojumi. Moab: https://en.wikipedia.org/wiki/Moab,_Utah dzīvo ap 5000 patstāvīgo iedzīvotāju, bet gada laikā uz to atbrauc vairāk par miljonu piedzīvojumu meklētāju. Ar lielajiem pikapiem, piekabēm ar močiem, riteņiem, džipiem un visdažādākajiem bezceļa transporta līdzekļiem, ar kādiem var izbraukt tikai Amerikā.
Attālums no Denveras līdz Moab ir 570km, raiti braucot, kādās 6 stundās to var pieveikt. Vienīgi Denveras tuvumā ceļš tiek nemitīgi remontēts, līdz ar to jārēķinās ar vairāku stundu nīkšanu sastrēgumos. Ar moci tas ir pavisam nepatīkami. Amerikāņi ir likumpaklausīgi – starp mašīnu rindām neviens mocis nelien, un arī braukšana pa servisa joslu izpelnās visai nosodošus skatienus.
Braukt 6-7 stundas ar moci ir visai meditatīvs pasākums. Ātrums uz trases ir kādi 110 – 130 km/h (70-80 mi/h); ja sākumā līkumi, daudzās joslas un blīvā kustība šķiet bailīga, tad pēc dažām stundām uz ceļa tas liekas pierasti un pavisam normāli. Turklāt blīva satiksme ir tikai ap pilsētām, kuras mūsu ceļā ir tikai 2 – Denvera un Grand Junction. Starp citu, viens no labākajiem restorāniem, kādā esmu ēdis Amerikā, gadījās tieši Grand Junction. Ja gadās braukt cauri, noteikti sameklējiet Bin 707 Foodbar un pamēģiniet “Crumble Pie”.
Tātad – braucu ar moci un meditēju. Lielāko daļu savas karjeras esmu strādājis un arī darīšana man visvairāk ir bijusi ar “inženieriskiem” uzņēmumiem. Arī šeit, Amerikā, mūsu klienti ir kārtīgi sakarnieki. Pat tādi, kur saimnieks pats ar džipu ved iekārtas uz torni, rāpjas augšā un skrūvē mūsu šķīvjus masta galā. Vienu vārdu sakot – praktiski cilvēki. Ir arī uzņēmumi, kuri kādreiz, savos ziedu laikos, ir apgrozījuši miljardus, tad vide ir mainījusies, uzņēmumi pārdoti, restrukturizēti, apvienoti, bet vecie inženieri sirmām galvām var stundām runāt par vecajiem labajiem laikiem. Jo inženieri ir kā kaķi – mājas maina nelabprāt, un ir pārliecināti, ka saimnieks ir, lai kalpotu viņiem, un nevis otrādi. Tas ir – saimnieki mājai mainās, bet kaķi paliek.
Strādājot ilgu laiku inženieriskos uzņēmumos, esmu novērojis dažas tipiskas parādības. Inženieriem daudz labāk patīk risināt tehniskas problēmas, nekā komunicēt ar cilvēkiem. Nu varbūt vienīgi ar sev līdzīgiem, lai salīdzinātos. Līdz ar to visai izplatīts ir uzskats, ka “klients ir nekompetents”, un vērojama pārliecība, ka “tas jau tāpat bija jāzina.”
Inženieriem ļoti nepatīk pieņemt lēmumus, ja visu nevar ļoti precīzi izmērīt un izanalizēt. Jo kā gan tu vari kaut ko aprēķināt un uzzīmēt, ja puse no izejas parametriem nav zināmi?
Biznesā viss ir pretēji – informācijas nekad nav pietiekami, lēmumi jāpieņem ātri un jānodrošina disciplīna, lai tie arī tiktu izpildīti, jo zināms, ka “vision without execution is hallucination”.
Šie faktori, manuprāt, arī nosaka to, ka tipiski inženieru uzņēmumi ir vāji komunikācijā un plānošanā. Bet, ja inženieri ir labi, tad šos trūkumus kompensē produkti, kuri darbojas labi.
Arī Apple pirmsākumos bija divi Stīvi – viens, kurš prata uztaisīt, un otrs, kuram padevās to pasākumu saorganizēt un nopārdot. Un tas arī ir galvenais veiksmes faktors – labi inženieri apvienojumā ar labiem organizatoriem. Ja šādu apvienojumu izdodas panākt, tad nekādi stikla griesti vairs netraucē un pasākums aizrullē.
Šodien nogāju gar Apple Store Cherry Creek – stāvēja paprāva rindiņa ar jaunā iPhone 6s kārotājiem, lai nopirktu, vajadzēja pierakstīties. Un niķīgie amerikāņi pacietīgi gaidīja rindā, lai tiktu pie kārotā gadžeta.
Sireālās ainavas Arches National park pie Moab pilsētiņas.
Tā viņi moka tur nabaga džipus.
bergsblogo 
Šodienas ieraksta publicēšanas moments saskanēja ar ierpiekšējo savā ziņa’. Ja tad skype bija down, tad vakarnakt facebook bija down. Varēja katu kā iepīt šo notikumu : )
Un paldies par rakstiem, vajag arī Lauri L. piedabūt rakstīt vairāk šādu info.
PatīkPatīk