Par “Skin in the Game”

ASV vēlēšanas ir nonākušas finiša taisnē un patreiz atgādina kaut ko līdzīgu Anakina Skaivolkera sacensībām filmā “Star Wars: Episode I – The Phantom Menace”. Sacīkste mainās tik strauji un pavērsieni ir tik negaidīti, ka neņemos prognozēt šo vēlēšanu iznākumu. Ja tagad uzrakstīšu kaut ko par FIB izmeklēšanu Klintones e-pasta vēstuļu lietā, tad, visticamāk, rīt vai parīt jau būs kāds jauns notikums, kuru visi TV kanāli iztirzās dzīvajā, aizrīdamies un siekalas šļakstinādami. Runā, ka CNN, pateicoties Trampa fenomenam, esot nopelnījis 100 miljonus dolāru vairāk nekā parastā vēlēšanu gadā. Tamdēļ visi ilūziju pārdevēji ir ieinteresēti uzturēt spriedzi līdz pat 9. novembra rītam, lai runājošajām galvām TV ekrānos būtu iespēja analizēt katru pateikto teikumu un nākt klajā ar vispretrunīgākajiem notikumu skaidrojumiem, savukārt TV kanāli varētu gūt rekordlielus reklāmu ieņēmumus no kompānijām, kuras grib pārdot savas picas vai pretkrākšanas līdzekļus elpu aizturējušajai Amerikas tautai, vienalga vai tie būtu Trampa vai Klintones kvēlie atbalstītāji. Daudzi SAF Tehnika klienti ASV ir TV studijas, tāpēc fakts, ka šis ir rekordieņēmumu gads industrijai, ir pozitīvs arī mums un caur to kāda drupača no ASV vēlēšanu svētku galda nokļūst arī Latvijas valsts budžetā.

Šajā vēlēšanu gadā viena no ieteicamajām lasāmvielām ir Edward Bernays 1923. gadā sarakstītā grāmata Crystallizing Public Opinion. Izlasot šo grāmatu, saproti, ka publiskajā telpā nejaušas ziņas tāpat vien pašas no sevis nenonāk. Piemēram – ir paklīdušas baumas, ka kāds hotelis grasās pārtraukt savu darbību, un šo baumu dēļ samazinās klientu skaits. Risinājums – publiski paziņot, ka viesnīca slēdz līgumu uz 5 gadiem ar slavenu pavāru un no līguma slēgšanas uztaisīt šovu, kurš netiešā veidā pateiktu, ka runas par drīzu galu ir tikai tukšas baumas. Pateikt tieši nevar, jo tas publikai liks domāt pavisam pretējo. Kapu Tramvajs – piemērs nesenai Latvijas sabiedrisko attiecību kampaņai un gan jau, ka cīņa šeit ir starp nekustamo īpašumu attīstītājiem un, iespējams, starp dažādu projektu lobijiem, kuri pretendē uz pieejamo finansējumu, un, protams, iespēja paspārdīt Nilu arī daudziem ir patīkama.

Amerikā es bieži sadarbojos ar   konsultantiem un aģentiem, kuri piedāvā savus pakalpojumus, lai pārdotu SAF produktus. Tāpēc esmu pieradis uzklausīt stāstus par grandioziem projektiem, kurus sadarbības partneris varētu atnest, nepieciešams vien tāds nieks kā kādi divdesmit tūkstoši dolāri pētniecībai vai mūsu apmaksāts ceļojums, piemēram, uz Barselonas vispasaules mobilo tehnoloģiju izstādi, kurā būšot unikāla iespēja satikt visus pasaules mobilās industrijas vissvarīgākos viceprezidentus un šīs tikšanās tad vedīšot pie kādas lielas un pasakainas laimes.

Situācijās, kad kāds cenšas tevi pārliecināt par savu ideju, ir jāuzdod viens vienkāršs jautājums – no kā šī persona pārtiek un kas mainīsies viņa situācijā, ja notiksies tas, par ko šī persona tik ļoti iestājas. Visbiežāk izrādīsies, ka minētā persona iegūs kaut ko ļoti prozaisku – piemēram, minētos divdesmit tūkstošus dolārus vai ceļojumu uz Barselonu, bet tu attiecīgi no tā šķirsies. Tāpat arī ir vērtīgi padomāt, ar ko kādā debatē iesaistītie cilvēki riskē, ja lietas aizies vienā vai otrā virzienā. Nevajag ņemt nopietni “ekspertus”, kuri ne ar ko neriskē, bet vienīgi cer dabūt labi apmaksātu darbu, ja viņu bīdītais projekts izdosies, vai kas vienkārši “zīmējas”, lai uzturētu savu “eksperta” tēlu, kurš viņiem nodrošina šādu vai tādu iztikšanu vai pašapziņas līmeni.

ASV tauta tikmēr gatavojas Helovīniem, kuri ir vieni no iecienītākajiem un visplašāk šeit svinētajiem svētkiem. Nav nekāds pārsteigums, ka šogad populāri ir Hilarijas un Donalda ķēmu kostīmi, bet priekšpilsētu savrupmājas ir apvītas ar trekniem zirnekļu tīkliem, un mauriņi ir izrotāti ar glītām, uz izpārdošanām pirktām antīku kapakmeņu replikām.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par Mafinu un čūsku indes pārdevējiem

Pagājušo nedēļu pavadīju Čikāgā, kur piedalījos nelielā, bet ļoti interesantā izstādē un konferencē, kuru organizēja FIA – “Futures Industry Association” https://expo2016.fia.org. Kā var saprast no nosaukuma, pasākumā satikās specifiskas “finanšu instrumentu” nozares naudas cilvēki.

Čikāgā atrodas vairākas biržas, kurās tirgo “atvasinātos finanšu instrumentus” un citus brīnumus, kuru nosaukumi normālam cilvēkam Latvijā ir pasveši. SAF Tehnika šajā pasaulē ir nonākusi caur to, ka ražojam vienas no pasaulē ātrākajām mikroviļņu datu pārraides sistēmām, kuras šīs nozares spēlētāju konkurētspējai ir vitāli nepieciešamas. Katrā biznesa jomā unikālai informācijai ir cena, tikai šajā nozarē sacenšanās notiek par to, kura spēlētāja dators saņems informāciju mikrosekundi vai pat kādas 100 nanosekundes ātrāk, nekā konkurenta dators.

Mūsdienās lielu daļu no visiem akciju pirkšanas un pārdošanas darījumiem realizē datori. Nav vairs tie laiki, kad biržu tirgotāji klaigāja, vicinājās ar rokām un pirka un pārdeva savus vērtspapīrus lielos tirgošanās plačos. Analoģija ar citām jomām, kurās datori, roboti un mākslīgais intelekts aizstāj cilvēkus, ir acīmredzama. Vienīgie, bez kuriem nekādi neiztikt, ir frīkainā paskata pilsoņi, parasti ar labu matemātiķu vai programmētāju izglītību. Tipiski viņi strādā kopā ar pieredzējušiem biznesa cilvēkiem, kuri “var pateikt, ko vajag” un aizvest pie lielā un bagātā klienta, kuram iepārdot viņu radīto brīnumaino produktu.

Kā jau noprotams, tad idejas kā pelnīt naudu vērtspapīru tirgošanās jomā var būt visdaudzveidīgākās. Tādēļ arī liels daudzums izstādes dalībnieku piedāvāja savu “īpašo algoritmisko produktu”, vai savus “tirgu izpētes rezultātus”. Mākslinieciska izskata puisis no Izraēlas visur pičoja savu “automātisko investīciju sistēmu”, kuru Citibank jau paņēmusi izmēģinājumam un ja patiks, tad ieskrūvēs savā internetbankā un piedāvās visiem bankas investīciju produktu klientiem. Neviļus nāk prātā analoģijas par čusku indes vai mūžīgās jaunības eliksīru pārdevējiem, vai kādiem Renesanses laika afēristiem, kuri ceļoja pa Eiropas galmiem un piedāvāja karaļiem savas inovācijas. Piemēram, Fellīni filma “Kazanova” (http://www.imdb.com/title/tt0074291/?ref_=nv_sr_1) ir labs materiāls, lai saprastu šajā Čikāgas eklektiskajā pūlī valdošo noskaņu.

Pavisam eksotisks bija puisis vārdā Maikls, ar kuru iepazināmies pirmajā konferences vakarā, viesnīcas jumta bāra pieņemšanā. Vīrs bija neliela auguma, viņa ķermeņa forma atgādināja halloween ķirbi un pats viņš lepni teica, ka visi draugi viņu saucot par Mafinu. Mafins stāstīja, ka visu dzīvi esot pavadījis Čikāgā tirgojoties ar fjūčeriem un tirgotāju dzīve esot tik vētraina un grūti paredzama, ka izdzīvojot tikai stiprākie un nekaunīgākie. Piemēram, ja kaut kur parādoties ēdiens, tad visi Čikāgas tirgotāji tam metoties virsū kā izsalcis šakāļu bars, jo lēnākie un pieklājīgākie nomirstot badā. Jāpiebilst, ka visi stāsti tika bērti tādā tempā un ar tādu Čikāgas akcentu, ka arī klāt esošie amerikāņi apgalvoja, ka viņi saprotot labākajā gadījumā pusi no sacītā. Uz Mafina vizītkartes stāvēja rakstīts, ka viņš ir investīciju kompānijas prezidents un jau pašā pazīšanās sākumā viņš lepni paziņoja, ka iepazītināšot mūs ar visiem, kuri kaut ko šeit nozīmē. Tā nu nākošie divi vakari pagāja drudžainos pārskrējienos starp dažādiem krogiem un klubiem, kuros konferences dalībnieki rīkoja pieņemšanas. Tas nekas, ka mūsu vārdi nekur nefigurēja aicināto viesu sarakstos, jo Mafina šarmamam pretoties nespēja neviens, turklāt visur viņš mūs stādīja priekšā kā pasaulē labākos radio ražotājus un pretējā pusē neizbēgami bija kāds cits, “pasaulē labākais”, piemēram matemātiķis, vai kviešu fjūčeru tirgotājs.

Dūmakainajos klubos vairāki pilsoņi piedāvāja pirkt viņu konsultāciju pakalpojumus, kuri variēja no “digitālo marketinga kanālu” pārzināšanas, līdz solījumiem piesaistīt finansējumu, jo gan jau mums vajagot kādu pieklājīgu cilvēku, kurš var stādīt mūs priekšā Blackrock vai kādiem tik pat prominentiem naudas maisiem. Bet parunājot mazliet ilgāk, “konsultanti” atvērās tik tālu, ka bija gatavi nekavējoties nākt strādāt par viceprezidentiem pie “pasaulē labākajiem radio ražotājiem”, bet iedzerot vēl divas glāzes sāka lamāt Klintonus un lielīt Trampu. Esmu ievērojis, ka liela daļa Trampa atbalstītāju Amerikā ir dzīvē vīlušies lūzeri, kas man īsti neiet kopā ar Trampa “uzvarētāja” kultivēto tēlu.

Čikāgas FIA izstāde un konference notiek katru gadu un viena no tās īpašām iezīmēm ir fakts, ka ēdienu un alkoholiskos dzērienus visur izstādes hallēs izvieto jau no pusdienlaika. Tas, lai mūžam skrienošie un izsalkušie finanšu šakāļi būtu motivētāki izmest loku gar finanšu nozares čūsku indes tirgotāju stendiem.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

 

2016-10-17-17-28-18

Par ģērbtuvēm un vāverēm

Viesuļvētra Metjū šajā nedēļā atkāpās, tā arī nenodarījusi nekādus vērā ņemamus postījumus, vienīgi Floridā tās dēļ pagarināja “early voting” balsošanas termiņus.

Agrā balsošana nozīmē, ka līdz noteiktam datumam balsotājs var nosūtīt savu vēlēšanu biļetenu pa pastu un vēlēšanu dienā nestāvēt garā rindā. Bet rindas ASV vēlēšanās vietām mēdz būt tādas, ka, lai nobalsotu, jāstāv bezmaz vai visa diena. Tāpēc balsošana pa pastu ir populārs risinājums. Amerikāņiem tīk ērtības visās jomās. Tiek lēsts, ka šajās vēlēšanās apmēram 40% no visiem balsošanas biļeteniem tiks aizsūtīti pa pastu, līdz ar to var teikt, ka balsošana ASV jau notiek pilnā sparā, kas nav mazsvarīgi, ņemot vērā šī brīža situāciju vēlēšanu kampaņā. Interesanti, ka neviens šeit nerunā par e-vēlēšanām un viss balsošanas un balsu skaitīšanas pasākums ir viens kārtīgs, oldskūlīgs process. Ņemot vērā dažādās hakeru aktivitātes un izzagto un publicēto e-pastu vēstuļu skaitu, liekas, ka labi vien ir, ka balsošana notiek šādi, jo decentralizētu sistēmu sabojāt ir daudz grūtāk. Tas atsauc atmiņā karstās debates Latvijā pirms gadiem 5, kad IT sabiedrība aktīvi strīdējās, vai kopēt igauņu e-vēlēšanas, vai palikt pie vecās papīrīšu sistēmas. Toreiz viedais profesors Borzovs visus nolika pie vietas, sakot, ka nav ko izaicināt likteni. Un varbūt, ka taisnība arī viņam bija.

Šajā nedēļā parādījās dažādi angļu valodas vārdi un izteicieni, kas tika daudz skandināti. Populārs teiciens bija “locker room talk” jeb ģērbtuvju runas. Šo izteicienu tagad var droši lietot, ja kāds ir ierakstījis un bāž degunā tavus privātās dzīves situācijās teiktos tekstus. Ja nav iespējas noliegt un izmeloties, tad jāstāsta, ka tā bija ģērbtuvju runa un tas it kā padara pateikto par neteiktu vai vismaz mazāk nozīmīgu. Ir tiešām aizkustinoši vērot, ka Trampu aizstāvošās runājošās galvas TV kastēs visas vienā balsī saka, ka jākoncentrējas taču ir uz svarīgāko un nav ko tur kavēties pie šīm “ģērbtuvju runām”. Tiem, kuri neseko ASV vēlēšanu seriālam, atgādināšu, ka tika izvilkts kāds 2005. gada ieraksts, kurā Tramps stāsta, kā viņš mēģinājis iegūt kādu precētu sievieti (un sūdzās, ka neesot izdevies) un ka viņam ļoti patīkot ķerties pie skaistu sieviešu vāverēm. Tā kā viņš esot ļoti slavens, tad tas viņam viegli izdodoties un viņš varot darīt gandrīz jebko. Apmēram šāds bija tās ierakstītās ģērbtuvju runas saturs, kurš sacēla nebijušu traci visā vēlēšanu cirkā.

Šai sakarā atceros, šķiet, 2005. gadu. Lattelecom bija tikko iegādājies Microlink, uzņēmumu, kuru tajā laikā vadīju. Pusgads pēc Microlink pārdošanas man palicis atmiņā ar nemitīgām “integrācijas” sapulcēm. Atgādināšu, ka tajā laikā Lattelecom vadīja Nils Melngailis un vadības komandā bija visai ievērojams Amerikas latviešu īpatsvars, jeb pavisam konkrēti – Nila komanda no PWC laikiem. Tā nu es ieeju šādas sapulces telpā un pavisam nevainīgi paziņoju: “Es apsēdīšos starp meitenēm”. Uz ko turpat uz vietas no vienas dāmas saņemu ledainu aizrādījumu, ka Amerikā mani par šādu izteikšanos mierīgi varētu iesūdzēt tiesā un lai es turpmāk domājot, ko sakot. Toreiz biju pilnīgi šokēts, jo prātā nebija nācis kaut kādi pazemot vai noniecināt klāt esošās sieviešu dzimuma personas, bet tā arī bija laba mācība, ka ar svešas kultūras pārstāvjiem vajag uzmanīties un muti labāk virināt mazāk. Protams, tagad es arī saprotu, ka konkrētā replika bija vēlme parādīt, kurš tajā telpā ir saimnieks. Pirms pusotra gada, kad tikko ierados ASV, apciemoju vienu no SAF Tehnika lielākajiem distribūtoriem. Kā jau parasts – vakarā restorāns, patīkamas sarunas ar kantora prezidentu un pārdošanas vadītāju. Pārdošanas vadītājs aizrautīgi klāsta, kā desmit gadu laikā plāno trīskāršot apgrozījumu un kādi viņam lieli nākotnes plāni. Prezidents apmierināts sūc vīnu un māj ar galvu. Tieši pēc nedēļas pienāk ziņa, ka pārdošanas vadītājs ir atlaists. Izrādās, kāda šī uzņēmuma darbiniece ir cēlusi prasību pret tiešām solīdā izskata kungu par seksuālu uzmākšanos. Un ASV tas ir “big deal” – vīrs izlidoja no darba kā šampanieša korķis, un industrijā neko labu vairs neatrada. Dabūja darbu kādā Austrālijas uzņēmumā, pavisam citā industrijā, par pārdevēju. Un tajā uzņēmumā pēc tam sešus mēnešus darbiniekus esot sūtījuši speciālos “neuzmākšanās” kursos, to man pastāstīja draudzīgie insaideri. Viņi bija nikni par kursiem, un nabaga patriektajam pārdevēju virsvadonim vai viņa uzmākšanās upurim līdzi nejuta. Liekas, ka Latvijā šādu kursu vēl nav, tā ka, ja tēma aktualizēsies, tad šī ir laba ideja mūsu izsalkušajai konsultantu kopienai, par ideju nekādu samaksu neprasu.

Otrs noderīgais angļu valodas vārdiņš, ko iemācījos šajā nedēļā, ir “Unendorse”. ASV priekšvēlēšanu laikā kandidāti vāc “endorsmentus”. Tas ir slavenu cilvēku publiski izziņots atbalsts konkrētam kandidātam. Savukārt, ja viņi ir atbalstījuši, bet pēcāk pārdomājuši un grib darīt zināmu, ka vairs neatbalsta, tad tiek lietots vārds “unendorse”. Tā nabaga Tramps šonedēļ ir saņēmis veselu kaudzi “unedorsments” no paša partijas biedriem. Jo novembrī ir ne tikai prezidenta vēlēšanas, bet tiek vēlēti arī daļa no Kongresa un Senāta, un Republikāņi tagad ir pārbijušies, ka Trampa vāveru un ģērbtuvju sarunu dēļ var pazaudēt savu vairākumu abās parlamenta palātās.

Vēlēšanu aptaujas rāda, ka, ja ASV vēlētu tikai vīrieši, tad Tramps tiktu ievēlēts bez mazākās šaubu ēnas. Bet 51% ASV vēlētāju ir sievietes, un šis fakts Trampa izredzes samazina kādu strēķi zem 10%. Tā nu veči – par mūsu nākotni lems sievietes, un izskatās, ka arī Brīvo pasauli vadīs viena no viņām.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Kāpēc latviešiem neiet

Šī nudien ir iespaidiem un notikumiem bagāta nedēļa! ASV Austrumkrastā turpina pieņemties spēkā viesuļvētra Metjū, un vairākiem miljoniem Floridas un Dienvidkarolīnas iedzīvotāju tiek silti ieteikts pamest mājokļus un ņemt kājas pār pleciem. Viesuļvētras, sniega vētras un zemestrīces ASV piemeklē gandrīz katru gadu un arī Kolorādo štats, kurā es mitinos, nav nekāds izņēmums. Laiku pa laikam vietējā apziņošanas sistēma, nelabi pīkstēdama, mobilajā telefonā izmet lodziņā ierāmētus paziņojumus par viesuļvētras tuvošanos un iesaka tuvumā dzīvojošajiem slēpties patvertnēs. Patvertnes parasti ir izvietotas tualetēs, jo amerikāņi savas mājas paraduši būvēt no papīra, un tad nu mazmājiņa ir visdrošāk nostiprinātā telpa. Tagad es labāk saprotu, kāpēc Amerikā grāmata un filma “Oza pilsētas burvis” ir tik populāra; darbība taču sākas ar viesuli un kādas mazas meitenes aizpūšanu uz pasaku valstību.

Arī privātajā frontē nedēļa visai bagātīga. Viena no foršākajām izklaidēm Denveras apkaimē ir braukāšanās ar kalnu velosipēdiem. Trases šeit ir visdažādākās, sākot ar līdzenām un rāmām un beidzot ar stāvām, akmeņainām un stipri ekstrēmām. Šī ir atrakcija, kuru noteikti varu ieteikt mūsu štata viesiem. Braukšana ar kalnu divriteņiem ir kas tāds, ko Latvijā tik labi baudīt nevar, bet, kad vienreiz izmēģini, tad gribas braukt vēl un vēl. Vienīgi mana šīs nedēļas vizināšanās beidzās ar visai nepatīkamu kritienu, kā rezultātā celis ir stipri jēls un strutojošs. Šo rakstu nevis, lai pažēlotos, bet lai ieķeksētu karodziņu – kad pēc gadiem šo tekstu pārlasīšu, labāk šo nedēļu atcerēšos.

Par ASV politiku pat baidos kaut ko rakstīt, jo otrās prezidentu kandidātu debates plānotas šīs svētdienas pēcpusdienā, bet es blogu esmu iesācis rakstīt piektdienā. Tā ir laba atslodze no nemitīgas sēdēšanas Skype telekonferencēs vai vārīšanās pa telefonu angļu valodā. Esmu nonācis pat tik tālu, ka daļa sapņu rādās angliski. Tad nu šis blogs ir tāda kā nabas saite ar Latviju. Bet par politiku. Šodienas ziņās griežas kārtējā kompromātu porcija par to, ko Tramps savas karjeras laikā ir teicis par sievietēm, un Vikilīks kārtējo demokrātu e-pastu vēstuļu publiskojumi. Amerikas un Krievijas nepārtrauktā attiecību pasliktināšanās, kas izpaužas gan militārās demonstrācijās, gan arī abpusējās verbālās caurejās.

Uz visa šī fona liekas, ka arī Latvijā nevienam nav garlaicīgi. Notikumi Jūrmalā, Jūļa atklāsmes un topošās grāmatas piesaukšana atdzīvina rāmo latvju purvu. Jau kādu laiku internetā un mēdijos tiek apspriests fakts, ka ārzemju investīcijas Latvijā esot samazinājušās trīs reizes un kā valdībai vajadzētu uz to reaģēt. Domāju, tas nav nekāds īpašais brīnums. Jebkurš investors iegulda, jo grib nopelnīt. Pie tam iegulda vietās, kur var cerēt nopelnīt vairāk, bet risks pazaudēt ir mazāks. Ģeopolitiskais risks pēdējo gadu laikā ir pieaudzis – Krievijas rīcība ir agresīva, Eiropas Savienība kļuvusi vājāka un ASV vēlēšanu iznākums nav skaidrs. Juku laikos cilvēki nesteidzas ieguldīt savu naudu ilgos projektos. Pērk zeltu vai gluži pretēji – notriec naudu šodien. Piemēram, The Economist ziņo, ka luksusa jahtu nozarē esot liels uzplaukums.

Esmu diezgan drošs, ka ārzemju investīcijas apmēram tādā pašā apjomā ir samazinājušās arī Lietuvā un Igaunijā, jo risks ir pieaudzis un citur pelnīt drošāk, tāpēc pārlieku pārmest mūsu valdībai laikam nebūtu pamats.

Protams, ir vairākas lietas, kuras var darīt, lai investīcijas palielinātu. To vidū, pati būtiskākā, ko valdības Latvijā ilgstoši nedara mums visiem par sliktu, ir rūpēties par to, lai spēles noteikumi būtu visiem vienādi un godīgi, jo kurš tad pie pilna prāta esošs ārzemju investors gribēs nākt ar savu naudu, ja zinās, ka ir liela iespēja, ka vietējie viņu pa taciņu iemānīs purvā un tad ļaus nogrimt akacī. Bet neviens nenogrims, ja kāds vietējais zinātājs pratīs cauri purvam izvest. Uz to taču balstās visa neatkarības gadu polituzņēmēju prasme. Par to gan līdz apnikumam jau ir runāts un acīmredzot nav arī tik slikti, lai tauta saņemtos kaut ko mainīt.

Otra acīmredzamā lieta ir visiem spēkiem atbalstīt eksportējošos uzņēmumus. Tie parasti ir produktīvāki, pelnošāki un caurmērā maksā lielākas algas saviem darbiniekiem. Šie uzņēmumi arī daudz vairāk investē savā attīstībā, jo galu galā, valsts ekonomikai jau ir vienalga, vai investīcijas nāk no ārpuses, vai no pašu uzņēmumiem. Interesanti arī būtu papētīt, kādi investori stāv aiz Kipras vai citām statistikā uzrādīto valstu investīcijām. Katrā ziņā valsts interesēs ir, lai būtu daudz spēcīgu, eksportējošu uzņēmumu, jo tie rada rosību un šķiet interesanti arī ārzemju investoriem.

Valsti varētu salīdzināt ar restorānu. Ir tādi kā Vincents vai Bibliotēka Nr 1, kur cilvēki rezervē galdiņus laicīgi, jo zina, ka tur labi apkalpos un garšīgi pabaros, un ir arī tādi, kur ilgi jāgaida, kamēr ēdienu vispār atnes, atnestais ēdiens ir negaršīgs un beigās vēl zupā peld mati. Interesanti, ka tajos štruntīgajos restorānos arī darbinieki ir nelaimīgi, algas mazas un kadru mainība liela, bet bārmenis kā tāds polārlācis būvē no ledus sev māju.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Par sienām, skaistuma karalieni un politisko porno

Amerikā vēlēšanu vājprāts turpina pieņemties spēkā, un šīs nedēļas politiskā tēma ir Trampa publiskā apsaukāšanās ar bijušo Miss Universe Alicia Machado, kura apgalvoja, ka Tramps viņu nosaucis par resnu cūku un visādi pazemojis, uz ko Tramps atbildēja, ka viņa bijusi vissliktākā Miss Universe, kāda viņam bijusi, un sāka zīmīgi runāt par porno filmām, kurās šī skaistule esot iemūžināta. Šī ņemšanās ir tik smieklīga, ka šķiet, Tramps speciāli grib zaudēt, tikai vēlētāji nekādi negrib viņam to atļaut.

Sadzīviskās situācijās, piemēram, sporta klubā, man gadās sarunāties ar amerikāņiem par politiku un vēlēšanām. Viņi bieži prasa, ko domāju par Trampu un es parasti atbildu, ja viņu ievēlēs, tad mani no Amerikas patrieks, jo tāds pus-imigrants vien šeit esmu. Tad sarunu biedri drusku samulst un atbild, ka mani jau projām Tramps nedzīšot, jo tieši šādus imigrantus viņš gaidot ar atplestām rokām. Tā nu sirdī es gribu viņiem teikt, ka tiešām ir jābūt pilnīgi aptaurētiem, lai prezidenta amatā ievēlētu klaunu un muldoņu, bet kožu mēlē un izlīdzos ar samierniecisku vervelēšanu, jo skaidri redzu, ka savi 50% amerikāņu atbalsta Trampu, lai kādas arī muļķības viņš gvelztu. Tā kā mani skvoša oponenti ir baltie pusmūža vīrieši, tad šajā grupā Trampa fani ir vismaz 66%. Tā ir demokrātijas ēnas puse, ka kādā brīdī vēlētāji zaudē spēju domāt. Nezinu, kā tur bija senajā Grieķijā vai Romā, bet gan jau, ka vēsturnieki pateiks, ka bija reizes, kad ievēlēja kādu no labas ģimenes nākušu zirgu vai pilsētas klaunu.

No šīs nedēļas Klintones un Trampa debates man visvairāk atmiņā palika mirklis, kad Klintone skatījās ekrānā un teica visiem klausītājiem Amerikā un pārējā pasaulē, ka Amerikas vārds kaut ko nozīmē, ka uz to var paļauties. Tas tika teikts kontekstā ar NATO 5. pantu un kontrastā Trampa pozai, ka visiem, kuri gribēs ASV aizstāvību, par to būs kārtīgi jāmaksā. Ja nemaksās, ko prasa, tad lai vaino paši sevi.

Es varu saskatīt analoģijas Klintones nepopularitātei un, piemēram, Vienotības zemajiem reitingiem Latvijā. Cilvēkiem ir apnikuši gludi sasukātie un pareizi runājošie profesionālie politiķi. Latvijas vistuvākais analogs Klintonei ir Sarmīte Ēlerte. Protams, ASV politiķiem ir cits līmenis, cita nauda. Šajās vēlēšanās prezidenta kandidātu budžeti tuvojas miljardam dolāru, bet tendence, manuprāt, ir tā pati. Gudras, teicamnieciskas un intelektuālas sievietes daudziem vēlētājiem nepatīk. Palaidnīgi skolnieki diez vai ievēlētu par savu vadoni skolas bargo učeni. It īpaši laikos, kad arī ļoti gudri cilvēki ir atklājuši, ka patiesība slēpjas sienu sliešanā, svešo apkarošanā, bet sievietēm vieta ir pie plīts sārtvaidzīgu bērnu pulciņa vidū. Ir jau arī sava taisnība tiem, kuri saka, ka profesionālie eksperti un politiķi ir jādzen pupās, jo viņiem nav “skin in the game.” Tā ir sena diskusija, kam ticēt vairāk – skolotiem baltrocīšiem vai kārtīgiem praktiķiem, un pēdējā laikā šī diskusija ir nosliekusies uz to pusi, kuri māk visnekaunīgāk solīt.

Mans šīs nedēļas jaukākais atklājums ir Discovery seriāls “Harley and The Davidsons.” Tā ietekmē visu nedēļu braukāju tikai ar motociklu. Divdesmitā gadsimta sākumā automašīnas un motocikli bija kaut kas līdzīgs datoriem, robotiem un mākslīgajam intelektam mūsdienās. Un katrā laikmetā ir traki cilvēki, kuri cīnās un ņemās, līdz pasaule kļūst citāda. Tāpēc aicinu pārtaukt ņemties ar sienām, bet paskatīties tām pāri, jo pasaule nekad neatgriezīsies pagātnē un sienām, ticiet man, nav nākotnes.

Es savukārt šajā svētdienā skatīšos filmu “The Wall” – “Siena”, jo ar to es esmu uzaudzis, tāpat kā daudzi cilvēki no manas paaudzes. Liekas, ka ir pienācis pēdējais laiks tai noslaucīt putekļus.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com