Par turību un kad vienreiz pietiek

Esmu drošs, ka 90% cilvēku kādā brīdī galvā ir pazibējusi doma – nu vai tad viņam (viņai) nepietiek, ko var vēl ņemties. Vienalga, vai tas būtu par Lembergu, Šķēli, Bilu Geitu vai miljonāriem – maksātnespējas administratoriem. Lielais vairums raujas un sitas, domā, kā savilkt galus kopā, un miljons, varbūt pat simts tūkstoši viņiem liekas pats laimes kalngals. Dabūšu to piķīti, un tad gan iestāsies “laimes zeme.” Bet tā nekad nepienāk, jo, parādoties turībai, parādās arī jauni draugi (draudzenes) ar saviem projektiem un tuviem radiniekiem; izrādās, vēl ir arī sapņi, kurus gribas piepildīt, nemaz nerunājot par jauniem hobijiem, interesēm un biznesa projektiem. Patiesība ir tāda, ka, reiz ierauts  straumē, tu nemaz tik viegli no tās laukā tikt nevari. Esmu ievērojis, ka daudzi pie turības tikuši cilvēki ātri vien savu naudiņu iegulda dažādos jaunos projektos. Atkarībā no vientiesības un stulbuma pakāpes viņi to pakāš (ļoti bieži), tiek cauri ar izbailēm, bet atgūst (retāk), vai labi nopelna arī nākamajos apļos un dzīvo bagāti un laimīgi (pavisam reti). Uz šo vēlmi sevi atkārtoti pierādīt balstās visa biznesa enģeļu padarīšana. Mēdz teikt, ka nekas cilvēku nebiedē vairāk, kā tapt nokristītam par lūzeri, un tāpēc jauni projekti pārvēršas par narkotikām, jo vajag sevi pierādīt un gūt panākumus vēl un vēl.

Pie turības cilvēki parasti tiek, izveidojot un pārdodot uzņēmumu, spekulējot ar kādiem  aktīviem vai arī caur politiku,  tiekot pie varas vai informācijas un izdevīgiem darījumiem. Katrā atsevišķā gadījumā atšķiras īpašības, kādas nepieciešamas, lai sasniegtu iecerēto rezultātu. Vienam pietiek ar veiksmi un pareiziem sakariem, citam ar nekaunību un vispārpieņemtu normu ignorēšanu, kādam ar disciplīnu un izkoptiem principiem, bet vēl citam ar milzu darba spējām, neatlaidību un talantu. Vai arī ar visa augstāk minētā sajaukumu dažādās proporcijās un kombinācijās. Lai kāds arī būtu ceļš, sasniegto turību parasti ir grūti saglabāt un pavairot. Tieši tāpēc tādā kā anekdotiskā līmenī tiek stāstīts par loteriju uzvarētājiem, kas laimējuši miljonus un kuriem visa lielā nauda pavisam ātri izgaisusi, bet paši laimīgie loterijas uzvarētāji izdarījuši pašnāvību vai nodzērušies līdz nāvei. Būtu interesanti ieskatīties pētījumos un pārliecināties, vai šie stāsti ir tikai žurnālistu fantāzijas, vai arī tiešām nejauši iegūta liela nauda cilvēkiem nodara vairāk ļauna nekā laba. Instinktīvi man šķiet, ka tā tas arī ir.

Šajās brīvdienās manos nagos nonāca Ray Dalio grāmatiņa “Principles”, autors ir miljardieris, viens no simts pasaules bagātākajiem cilvēkiem, un bagātību iemantojis ar savu investīciju kompāniju “Bridgewater Associates.”  2008. gadā viņš bija viens no retajiem, kurš paredzēja finanšu krīzi, un viņa ieguldījumu fondi  krīzes laikā kārtīgi nopelnīja, kamēr vairums finansistu piķi pakāsa. Grāmata ir interesanta, jo visai sīki izstāsta gan autora biogrāfiju, gan principus, pēc kuriem viņš vadās investīcijās,  menedžmentā un dzīvē. Viņš stāsta, kā un kāpēc pie tiem nonācis, parasti tas ir noticis caur dažādiem aplauzieniem un neveiksmēm.

Vairums cilvēku dzīvo savu dzīvi, parasti ilgodamies pēc labākas. Bet priekšā ir džungļi, un aiz džungļiem ir lieliskā dzīve. Vai tev ir drosme riskēt, lauzties cauri, zinot, ka varbūt tevi apēdīs lauvas vai tu noslīksi purvā un pilnīgi noteikti daudz sāpēs? Bet, lai izlaustos un tiktu nākamajā līmenī, lieliskajā dzīvē – ir jābūt drosmei, iekšējam atomreaktoram un draivam. Dalio savā grāmatā argumentē, ka svarīgāk par visu esot spēja mācīties, reflektēt par tēmām, kas strādā un kas nestrādā, un  konkrētā situācijā, balstoties uz principiem, spēt pieņemt pareizo lēmumu. Pie tam tā, lai, pareizi paredzot, kas notiks, tavs ieguvums vai “peļņa” būtu maksimāls, savukārt nelabvēlīga scenārija gadījumā zaudējumi būtu iespējami minimāli. Tas ir par visu olu nelikšanu vienā grozā, par neiešanu uz “visu banku”. Tieši mācīšanās, principu pielietošana ilgtermiņā atšķirot nejaušus veiksminiekus no ilgtermiņa uzvarētājiem.

Dalio  pirmais princips ir šāds: Domā pats, pirms  izlem: 1) Ko tu gribi? 2) Kas ir patiesība? 3) Kas tev jādara, lai sasniegtu pirmo, ņemot vērā otro?

Es būtu aiztaupījis sev daudz sāpīgu kritienu un pazemojumu, ja laicīgi dzīvē būtu sekojis šim padomam. Beigu galā, ja tu nezini, uz kurieni ej, tad pilnīgi vienalga, kādu ceļu izvēlēties.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kadrs no Monty Phyton – The Meaning of Life