Par Mērijas Džeinas dzimšanas dienu

Pēdējos divus gadus dzīvoju Denverā, kas atrodas kādas stundas brauciena attālumā no ASV labākajiem slēpošanas kūrortiem, tādēļ jau labu laiku plānoju uzrakstīt pāris rindiņu par šejienes ziemas priekiem.

Amerikāņi apgalvo, ka viņu Rokijos jeb Klinšu kalnos esot labākais pūderis pasaulē. Liekas, daudz arī melots nebūs, vismaz šo pēdējo divu gadu laikā par sniega trūkumu žēloties nav bijis pamata. Slēpošanas sezona ilgst no novembra līdz pat aprīļa vidum. Salīdzinot ar Alpiem, Rokijos slēpošana notiek augstāk. Tipiski kalna apakša ir kādu 2500 – 2600 metru augstumā, un pacēlāji līdz virsotnēm uzbrauc 3200-3400 metru augstumā. Pārsteidz, ka, atšķirībā no Alpiem, Rokijos egles aug arī trīs tūkstošu metru augstumā, tāpēc daudzās vietās var labi izvizināties starp eglītēm.

Divas pazīstamākās slēpošanas vietas Denveras tuvumā ir Aspena un Veila. Par šīm vietējie mēdz teikt, ka miljonāri tajās vairs nevarot atļauties vasarnīcas, tagad tās pa kabatai esot tikai miljardieriem. Amerikāņiem padižoties ar mājiņu kalnos skaitās prestiži, un vienam otram vietējam latvietim arī ir sava kalnu villa, kuru viņš čaklā darbā vai veiksmīgā biznesā sarūpējis. Aspenā slēpot neesmu bijis, vien pāris reižu vasarā brīvdienās esmu tur ieskatījies. Veilā gan pāris dienas paslēpojām, un no visām tuvējām slēpošanas vietām man tur viss patika, izņemot cenas. Divu guļamistabu apartamenta īre uz divām brīvdienu naktīm izmaksāja 1100 dolārus. Lai dabūtu kādas sakarīgākas cenas, vietējie savas slēpošanas brīvdienas rezervē jau vasarā, kad kaut ko vēl var atrast par samērīgākām cenām, jo pēdējā brīža cipari ir diezgan skarbi. Trašu Veilā daudz, gan labi koptas, gan arī nekoptas bļodas pūdera cienītājiem. Pilsētiņā pilns ar glauniem veikaliem un pārlieku dārgiem restorāniem, bet kopumā šeit var atrast gan trases, gan arī izklaides katrai gaumei. Vienas dienas pacēlāja karte, ko pērc pie kases, maksā kaut kur starp 120-150 dolāriem (cenas kūrortos atšķirīgas), jāpiebilst, lielākā daļa vietējo pērk sezonas kartes par kādiem 500 dolāriem, atkarībā no tā, cik laicīgi tas abonements ir nopirkts. Sezonas biļete atmaksājas, ja gadā plāno pavadīt uz kalna vismaz piecas dienas. Šī cena esot tik pievilcīga, ka sportisti no Latvijas brauc uz šejieni trenēties, jo tas ir lētāk, nekā gādāt sezonas biļeti Alpu kūrortos.

Kas brauc slēpot uz Alpiem, zina turienes jautros krodziņus un valdošo bezbēdīgo atmosfēru. Cilvēki iedzer, priecājas un uz dienas beigām daudzās vietās jau dejo uz bāra letēm. Amerikā slēpošana ir nopietna padarīšana, un nekādas Alpu izvirtības šeit redzēt nevar. Nu varbūt dažviet ir pa kādam bāriņam, kur jau no rīta slēpotāji pļumpē Mimozas un Bladijmērijas, bet tas arī notiek kaut kā klusi un diskrēti.

Tiesa, šīs brīvdienas pavadīju Vinterparkā, kas ir apmēram stundas brauciena attālumā no Denveras. Maziņš ciematiņš, bet viņiem ir arī slēpotāju vilciens. Tā ir diezgan populāra lieta, jo sestdienas rītos un vakaros ceļā var iznākt pavadīt četras stundas, normālās pusotras stundas vietā. Sastrēgumi ir nejauki, tāpēc no Denveras slēpot ir jāizbrauc vai nu piektdienas vakarā vai sestdien kādos piecos no rīta. Nu un atpakaļ jābrauc vai nu svētdienas pusdienlaikā vai arī pavisam vēlu vakarā.

Vakar Vinterparkā svinēja Mērijas Džeinas dzimšanas dienu, kalna krodziņā spēlēja vietējā grupa, un Džeks Daniels cienāja visus slēpotājus ar savu dziru par baltu velti. Tāpēc teikt, ka Amerikā izpriecas uz kalna ir nūģiskas, tā pavisam droši nevar. Amerika ir kontrastu zeme, un šeit brīžam kaut kas izliekas vienādi, bet pēc brīža pavisam citādi. Mērija Džeina 30.-os gados bijusi pazīstama krogus dāma un dzelzceļnieku un raktuvju strādnieku iepriecinātāja, kura savu darbu darījusi tik labi, ka viņai kalnos uzdāvināts zemes gabaliņš. Tagad uz tā iekārtotas Vinterparka slēpošanas trases un katru gadu tiek svinēta Mērijas Džeinas dzimšanas diena. Interesanti, ka, lai arī nekādas dejas pa galdiem šeit nenotiek, ceļā no stāvvietas uz pacēlāju visapkārt vēdī tāds saldens marihuānas mākonis. Slengā Mērijas Džeinas vārds apzīmē marihuānu, bet vai tas apzīmējums ir izcēlies no šīs dāmas vārda, vai no kaut kā pavisam cita, to gan es nezinu.

Attieksme pret drošību Amerikāņiem ir pavisam īpatnēja. No vienas puses daudz kur tiek pacietīgi skaidroti drošības noteikumi, tirgotāji rūpējas, lai klients neapdedzinās ar kafiju, nenospiež kādu nepareizo pogu uz tostera mašīnas vai arī neiebāž pirkstu rozetē. Tajā pašā laikā kalnos viena laba daļa krēslu pacēlāju ir tādi, kuriem nav pat nolaižamās barjeras, vai arī, ja tā barjera ir, tad neviens to nenolaiž. Lielākajai daļai vietējo mājās ir vismaz pāris šaujamo, un viņi uzskata, ka nav nemaz tik slikta doma kādu šaujamo paķert kabatā uz saviesīgu pasākumu – ja nu uzrodas kāds terorists vai parasts burlaks?

Tikmēr Tramps izdevis pavēli par aizliegumu ielaist Amerikā iebraucējus no Irānas, Irākas, Sīrijas un vēl dažām valstīm. Atbalstītāji priecājas, jo Prezidents pilda solījumus. Pretinieki kliedz, protestē un demonstrē, un es esmu pārliecināts, ka tuvākos gadus man šeit garlaicīgi nebūs.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-01-28-12-51-392017-01-28-15-07-42

Par inaugurāciju

Pagājušā gadā man tā apriebās priekšvēlēšanu kampaņas, ka nolēmu par politiku kādu brīdi nerakstīt. Taču Trampa inaugurācija piespieda šo apņemšanos mainīt. Televīzijas kanāli skaitīja un salīdzināja, cik lieli cilvēku pūļi piedalījušies Trampa inaugurācijas svinībās Vašingtonā, cik lieli bijuši Obamas inaugurācijā, un cik lieli nākošajā dienā, kad daudzās pasaules lielajās pilsētās notika sieviešu pret-Trampa demonstrācijas. Stāstīja, ka Klintonei mugurā bijusi baltas krāsas kleita, un ko tas nozīmē. Ka Trampa dēliņš Barrons ir neparasti garš saviem desmit gadiem, un viņš labi turējies.

Sadzīviskās situācijās sastaptie cilvēki Denverā mēdz aprunāties par Trampu. Parasti vecāka gada gājuma amerikāņi ir acīmredzami Trampa piekritēji, un nesenie iebraucēji, minoritātes vai tehnoloģiju nozares pārstāvji, ir kategoriski Trampa pretinieki. Parasti šīs sarunas beidzas ar “nu, jā, jādod viņam iespēja”. Vai arī: “iespējams, ekonomikai tas būs labi, jo Tramps taču ir uzņēmējs un arī Kongress un Senāts ir viņa pusē.” Bet šajos tekstos var apjaust arī tādu kā nedrošību un nepārliecību.

Tā attieksmes līnija iet līdz ar globalizāciju. Ja cilvēks uzskata, ka globalizācija viņam palīdz, tad viņš būs pret Trampu. Ja uzskata, ka globalizācija ir posts, kas aizskalo tradicionālās vērtības, nozog darbu un atnes bīstamus svešiniekus, tad cilvēks būs Trampa piekritējs. Pirms gadiem pieciem globalizācija bija tik pašsaprotama lieta, ka tās pretinieki likās kā jocīgi margināļi. Eiropas Savienība, paplašināšanās, vienotais tirgus. Miers un labklājība visai pasaulei. Tagad tas pendelis ir nosvārstījies pretējā virzienā. “Kā, vai tad tu savu māju pārvērtīsi par iebraucamo sētu? Kur katrs vazaņķis varēs nākt un ņemt, ko gribēs? Un vēl nākt ar savām pātaru grāmatām? Nekā. Durvis aizslēgsim un svešos atštaukāsim. Ja ne mēs viņus, tad viņi mūs!” Labā ziņa ir, ka šādai attieksmei būtu jāveicina latviešu atgriešanos tēvzemē, jo visi tie Anglijas, Vācijas un ASV latvieši jau tādi paši vazaņķi vien ir.

Savā inaugurācijas runā Tramps tā arī pateica, ka līdzšinējā kārtība ir bijusi asinspirts amerikāņu tautai un tagad “Amerika būs pirmajā vietā.” Domāju, ka viņš savus priekšvēlēšanu solījumus arī centīsies pildīt ļoti burtiski. Tas atkal mobilizēs “progresīvos”, globalizācijas piekritējus, ko var redzēt ASV ielās jau dienu pēc inaugurācijas. Vienu vārdu sakot, interesants laiks un grūti teikt, vai Tramps ir neliela atraudziņa neapturamajā vēstures gaitā, vai arī vēsture ir pagriezusies pavisam citā virzienā. Diez vai kāds 1914. gadā, kas arī pirmajā pusē bija lielisks gads globalizācijai un vispasaules tehnoloģiskajam progresam, varēja pateikt, ka sekos komunisma ideoloģijas uzplaukums, fašisms, pasaules kari un visi pārējie lielie sūdi, kuri mocīja cilvēci visu divdesmito gadsimtu.

Salīdzinot ar Latviju, ASV cilvēki ir daudz aktīvāki un vairāk iesaistījušies politikā. Viņi organizējas, iet ielās, ziedo, vāc ziedojumus un rosās. Liekas, ka tas arī padara ASV par tādu dinamisku valsti, kura ir spējusi uzplaukt un no visiem sūdiem izkārpīties. Latvijā attieksme pret politiku ir vairāk kā pret kādām sporta spēlēm. Iedzeram aliņu, pakritizējam spēlētājus un, ja nepatīk, izslēdzam televizoru. Un, kamēr paši daudz aktīvāk neiesaistīsimies, gan ar idejām, gan ar darbu, gan ar naudu, tikmēr nekas īpaši nemainīsies.

Tikmēr Denverā jau 111. gadu pēc kārtas notiek “National Western Stock Show” – gigantiska lopkopības izstāde un izsole. Kurā var nopirkt gan buļļus, gan bizonus, gan ponijus, gan visvisdažādākās lauksaimniecības iekārtas. Izsole, milzīgs cirks un izstāde, kas notiek divas nedēļas bez pārtraukuma. Varbūt kādam piedzīvojumu meklētājam no Latvijas ir vērts uz šejieni atkulties un mēģināt kaut ko notirgot. Jo tirgotāji jau ir cieņā visos laikos – ja arī sēta ir aizslēgta, tad eksotisku mantu atvedējiem un kumēdiņu rādītājiem tās durvis mēdz atvērt.

Par lopkopju izstādi var paskatīties šeit: http://www.nationalwestern.com/about/history/

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Lopiņu izsole Stock šovā2017-01-18-14-39-05

Bloga autors. Foto: Valdis Zebauers2017-01-21-11-49-56

Par ugunsdzēsējiem

Amerikāņi ir apsēsti ar ugunsdzēsējiem un to lielajām, spīdīgajām mašīnām, kuras šeit brauc taurēdamas un mirdzēdamas. Pirms gadiem piecpadsmit man iznāca paceļot pa Ameriku kādā diezgan jautrā latviešu kompānijā. Viens no ceļojuma pieturas punktiem bija Lasvegasa, kur pavadījām aptuveni nedēļu. Nez kāpēc no tā ceļojuma visspilgtāk atceros pie New York, New York viesnīcas izveidoto piemiņas stūrīti varonīgajiem ugunsdzēsējiem. Mūsu ceļojums notika neilgi pēc teroristu uzbrukuma Ņujorkā, un, dzēšot Dvīņu torņus, bojā aizgāja arī daudzi ugunsdzēsēji. Tā nu piemiņas stūrītī bija gan ziedi, gan fotogrāfijas, gan bezgala daudz Amerikas karodziņu un visādu citu priekšmetu, kuri pauda cieņu, mīlestību un pateicību. Par ugunsdzēsējiem atcerējos, jo pagājušajās brīvdienās mūsu namā izcēlās ugunsgrēks. Svētdienas pusdienlaikā piepeši sāka nešpetni gaudot signalizācijas sirēnas, tik nešpetni, ka nācās pamest dušu, uzvilkt, kas nu pa rokai pagadījās un doties laukā pagalmā. Tur jau pulcējās mūsu milzīgā īres nama iedzīvotāji. Vieni turēja rokā putnu būrīšus, citi kaķus, bet citi vienkārši stāvēja šortos, halātos vai T-kreklos. Pagalmā varēja labi redzēt arī visas jezgas cēloni. Kāda 2. stāva balkonā nelabi dūmoja un smirdēja puķu pods ar novītušu augu paliekām. No balkona griestiem jauki spricējās ūdens migliņa. Praktiski visas publiskās vietas un arī jaunākās mājas ir aprīkotas ar šādiem ūdens sprikstītājiem. Kaste uz balkona dūmoja, ūdens no griestiem sprikstēja, cilvēki ar interesi pulcējās pagalmā, daži fotografēja, daži filmēja. Aptuveni pēc 3 minūtēm ieradās četras ugunsdzēsēju mašīnas, un vīri ķiverēs metās ritināt šļūtenes un locīt trepes. Tikmēr kāds cilvēks ar kāju atspēra balkona durvis, iedarbināja mazo rokas ugunsdzēšamo aparātu un minūtes laikā dūmojošo puķu kasti nodzēsa. Vēl pēc piecpadsmit minūtēm visas četras lielās mašīnas aizbrauca, sirēnas izbeidza gaudot, un cilvēki ar saviem kaķiem un papagaiļiem sāka piepildīt mūsu no ugunsnelaimes izglābto māju.

Pagājušajā vasarā pie mums viesojās SAF kolēģis Laimonis, kurš bija kvalificējies piedalīties Ledvilas ultramaratona sacensībās. Tās tādas nelielas skriešanās sacīkstītes, kur cilvēki noskrien pa kalniem aptuveni 160 kilometrus, bez pārtraukuma. Ledvila šādu sportistu aprindās ir iemantojusi kaut kādas ikonas statusu un katru gadu pulcina trakos, kuri grib pierādīt, ka cilvēka rumpis ir visai izturīgs veidojums un noteiktos apstākļos spēj uzveikt zirgus un stirnas. Laimonis ieradās pie mums kādu nedēļu pirms sacensību dienas, lai aklimatizētos un arī lai mazliet padarbotos SAF Denveras noliktavā. Tā kā SAFs apmaksāja Laimoņa braucienu, es izmantoju šo vizīti un palaidu savu noliktavas pārzini Dezirē atvaļinājumā. Laimoņa aklimatizācijas programmā ietilpa ikdienas skrējiens uz darbu, tas no manām mājām līdz ofisam ir kādi 20 kilometri. Nieka iesildīšanās cilvēkam, kurš pēc nedēļas grasās noskriet 160 kilometrus. Brīvdienās norunājām, ka kāpsim fortīnerī. Viena no Denveras vasaras izklaidēm ir kāpt tajās četrpadsmit tūkstošu pēdu virsotnēs, kas ir kādi 4200m virs jūras līmeņa. Diezgan pagrūts kāpiens pat pašās vieglākajās virsotnēs, galvenokārt jau augstuma dēļ. Ja neesi pieradis, tad tuvāk virsotnei katrs solis prasa nelielu uzvaru pār sevi. Tā nu mēs ar Vinetu lēni, savā tempā, čāpojam kalnā, kamēr brašais Laimonis aizskrien, jo viņa mērķis ir aklimatizēties un trenēties. Kaut kur pusceļā Laimonis skrien jau mums pretī, pa to laiku viņš ir paspējis uzskriet kalnā un nu skrien atpakaļ. Mēs samājamies un sarunājam, ka sazvanīsimies pie mašīnas. Stāvvietā vēl zona ir, bet kalnā nekur nekādas zonas nav. Vispār Amerikā laba zona mobilajam ir tikai pilsētās, kalnos lielākoties zonas nav. Tāpēc GPS iekārtas ar topogrāfiskajām kartēm ir ļoti noderīga lieta, ko paķert līdzi gan pastaigā, gan arī izbraucienā ar riteņiem.

Pēc kādām pāris stundām aizelsušies nokāpjam no kalna, bet stāvvietā Laimoņa nav, un arī sazvanīt viņu nevar. Nolemjam, ka droši vien viņš būs aizskrējis uz tuvējo ciematu, kas ir vēl kādus 10 kilometrus pa ceļu lejā. Iebraucam miestiņā, un tur arī beidzot viņu sazvanām. Izrādās, ka zemāk, skrienot no kalna, viņš ir nokritis un diezgan pamatīgi sadauzījies. Nobrāzis sānus, sasitis kāju, bet, tā kā kalnā jau nekā nav, tāds noskrējis līdz stāvvietai un izlēmis skriet tālāk līdz ciematam, kur meklēt dakterus. Ciematā viņam ieteikuši saukt ugunsdzēsējus, jo tie, atšķirībā no ātrās palīdzības un dakteriem, pirmo palīdzību sniedz bez maksas. Tā Laimonis bija šos izsaucis un iedraudzējies ar vietējiem ugunsdzēsējiem, kuri ne tikai apkopa viņa brūces, bet arī iedeva saites, plāksterus un burku ar ūdeņraža pārskābi, turklāt visu šo par baltu velti. Vēl čaļi bija pateikuši, ka Ledvilas sacīkstē viņi dežūrēšot medpunktā, tā ka, ja Laimonim būs kādas problēmas, tad taka pie ugunsdzēsējiem jau iestaigāta.

Nezinu, vai šāds serviss ir pieejams vienmēr un visur, bet tas, ka ugunsdzēsēji ASV atskrien ātri un ne tikai dzēš ugunsgrēkus, bet sniedz daudzus citus noderīgus pakalpojumus, izskaidro, kāpēc ugunsdzēsēji šeit ir tādā cieņā.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2016-08-14-12-51-20-12017-01-08-12-50-092017-01-08-12-50-20

Jaungada novēlējumi

Jaunais gads ir laimīgi nosvinēts, un pēc divu nedēļu ēšanas un dzeršanas maratona esmu atgriezies Denverā apņēmības pilns vājēt, sportot un domāt pārsvarā labas domas. Ielidojām 1. janvārī, jo bērnam skola sākās jau 3. janvārī un ar skolu šeit jokoties nedrīkst. Uber šoferītis, vedot mūs mājās, apgalvoja, ka Denvera esot starp top ASV pilsētām, kurās prot svinēt Jauno gadu. Tā esot nolēmuši eksperti. Jautāju, kas tad tāds īpaši speciāls notiek Denveras Jaunajā gadā, un pēc īsas pauzes šoferis paziņoja, ka Denverā salūts tiekot šauts divas reizes – deviņos un pusnaktī. Un deviņos nevis tāpēc, ka daudzi gribētu sagaidīt jaungadu pēc Karakasas laika, bet tāpēc, lai bērni varētu izpriecāties par salūtu un nemocīties, gaidot pusnakti.

Skola Denverā ir uzmanību paģēroša. Ja tiek nokavēta kaut viena mācību stunda, nekavējoties saņemu zvanu, un robots sievietes balsī paziņo, ka tāds un tāds skolnieks nav bijis stundā bez attaisnojoša iemesla. Arī špikot un nodarboties ar plaģiātismu skolniekiem īsti prātā nenāk – ja noķer, tad izlidina no skolas, bet galvenais jau laikam ir tas, ka uzdotie apjomi ir izpildāmi un skolotāji tiek cienīti un respektēti. Pirms dažiem gadiem piedalījos Iespējamās misijas stundā vienā Latvijas mazpilsētas skolā. Toreiz mani pārsteidza, ka skolas mācību pārzine vaicāja, vai citi skolotāji drīkst sēdēt manā stundā un klausīties, ko es tur stāstīšu. Parasti skolotāji negribot, lai kāds klausās. Vai nu mazvērtības kompleksi, vai nav pieņemts, vai arī kaunīgums. Tad atcerējos, ka pirms gadiem desmit piedalījos nedēļu garā Harvardas universitātes seminārā par uzņēmējdarbības mācību priekšmeta mācīšanas metodiku MBA studentiem. Un viņu pasniedzēji (kuri mazliet atgādināja rokzvaigznes) izpildīja parauglekcijas un stāstīja, kā viņi māca. Katra viņu auditorija bija aprīkota ar ierakstu aparatūru un visas lekcijas tika filmētas. Tā bija pilnīgi pašsaprotama prakse jau 2007. gadā. Šodien, protams, katru mācību stundu varētu pārraidīt Facebook kanālā, vispār bez kādiem papildu izdevumiem. Daudzi teiks, ka bērni ir dažādi un arī vecāki ir dažādi un, ja visi varēs apskatīties un noklausīties, tad skolas un skolotāji nevarēs atkauties no īpatnējiem vecākiem, kuri kaut ko vēstīs un sludinās un protestēs, kas un kā viņu bērniem tiek mācīts. Vai arī pretēji – visi ieraudzīs, cik švaks līmenis valda klasēs. Arī Latvijas Ministru kabineta sēdes kādreiz tika translētas internetā, un vai tad tas ko daudz mainīja?

Cilvēki Amerikā tiek vērtēti daudz nesaudzīgāk, un no viņiem tiek prasīts profesionāls sniegums. Gan skolotāji skolā, gan apkalpojošais personāls restorānos, gan tie paši taksisti. Visiem ir asinīs būt laipniem un pieklājīgiem. Pavaicāt, kā klājas, vai nevajag kaut ko palīdzēt un novēlēt labu dienu. Protams, ne vienmēr un visur. Piemēram, valsts iestādēs serviss parasti ir draņķīgs, ilgi jāgaida rindās, klerki nelaipni, informācija ne pārāk labi sagatavota, bet tā jau ir gandrīz visur, kur valda bezpersoniskā valsts. Pilsētās, jo nabadzīgāka vide, jo serviss štruntīgāks un apkārtne nedrošāka.

Tajā pašā laikā cilvēki ASV izvairās vērtēt citu izskatu, uzskatus vai dzīvesveidu. Un būt bagātam skaitās labi. Reti tiek teikts, ka tas un tas jau ir sazadzies un tas jau skaidrs, no kurienes tā bagātība. Jo bagāti cilvēki var palīdzēt pārējiem kaut ko iemācīt un izmainīt. Tādēļ novēlu, lai Latvijai būtu daudz vairāk bagātu cilvēku un mēs vērtētu nevis cilvēkus, bet gan viņu profesionālos sniegumus.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!