A maka ta nav….

Nesen vajadzēja apciemot klientu Bostonas apkaimē. Lieta, ko aptver šeit visai ātri, ir attālumi. Denvera ir ASV viducī. Bostona austrumkrastā. Laika zonu starpība – 2 stundas. Laiks, lai aizlidotu – 3,5 līdz 4 stundas, atkarībā no vēja stipruma un virziena.

Tātad lai apciemotu šo klientu, jāparedz 2 dienas. Klients atrodas Bostonas piepilsētā: ap 100 km attālu. Līdz šim esmu kaut ko tirgojis tikai Baltijā, kur bija ok no rīta aizšaut uz Tallinu un vakarā atgriezties, paspējot satikt 3-4 klientus. Šeit viss ir savādāk – ceļojuma budžets būs kādi 1200 usd. Mēnesī nosvilināt 5-10k USD tikai biznesa tripos ir nieka lieta.

Izlidošana uz Bostonu ir plānota 1pm. No rīta saņemu prieka vēsti – United ir problēma ar IT sistēmu, tādēļ visi reisi ir “grounded”. Nezinu, lidošu vai nē. Ērti, ka United ir tik labs, ka pacietīgi sūta e-pastus ar informāciju – jūsu izlidošana ir pārcelta, jaunais laiks ir …. Beigās ar 3 stundu kavēšanos tomēr aizlidoju. Foršums lidojumiem ASV – lielākā daļa iekšējo reisu ir aprīkoti ar Wi Fi, samaksā 2$ par stundu un sērfo vesels, vai strādā kā es šobrīd. Jo rakstu patreiz lidojumā. Sliktums – gandrīz visi lidojumi, kuros man iznāca būt, kavējas. Pirms mēneša apbraukāju lielu daļu ASV klientus – pasākums aizņēma 2 pilnas nedēļas un kādus 10 lidojumus. Bet par to braucienu citreiz.

Tātad – nolaižos Bostonā ap 11 vakarā, priekš Road Warriors tas ir ierasti. Dodos uz Avis pēc vāģa. Esmu rezervējis kompaktklases auto – kantora nauda ir jātaupa. Nonāku pie lodziņa un poļu izcelsmes Avis klerks saka – vai jums bagāža liela, saku – tikai maza soma. Vai ceļojiet viens? Viens. Varu par šo pašu naudu iedot Mustang kabrioletu. Saku Ok – nekad ar tādu auto neesmu braucis. Žēl tikai, ka ir jau pusnakts, tumšs un ne velna nevar redzēt. Uzticamais Waze, nesaprotu, kā cilvēki atrada ceļu Amerikā barbariskajā pirms Waze laikmetā? Ņemot vērā 6 joslu ceļus, viaduktus, nepārtrauktos ceļu remontus, milzīgi blīvo un ātro transporta plūsmu. Nakts vidus, neko nevar redzēt un saprast. Atrast manu 100km tuvā miesta viesnīcu bez Waze nebūtu viegli. Starp citu, šo Google produktu ASV zina tikai retais.

Nonāko galā, atkrītu. Nākošais rīts – ierastais Skype ar Rīgu, jādodas tikties. Diena birojā – par iespaidiem ar Amerikāņu biznesa cilvēkiem uzrakstīšu citreiz. Katrā ziņā, jūtos pabarots un apčubināts. Diena paskrien – pievakare. Jāskrien uz lidmašīnu. Ir silts, saule. Beidzot varu nolaist jumtu, izbaudīt Mustangu. Amerikāņi priecājas par auto kā bērni. Brauciens atpakaļ uz lidostu – esmu ceļa karalis. Vāģis rūc un mati plīvo. Apsveru, vai moča vietā labāk nenopirkt kabrioletu.

Esmu pie lidostas, vēl tikai benzīns jāielej. Nododu auto – personāls izsaka izbrīnu, ka tik ātri to atdodu, saku, ka arī mani tas pārsteidz, bet varbūt atgriezīšos un un nopirkšu šo auto no Avis, jo tāda iespēja tiek reklamēta.

Visām pārbaudēm izskrienu cauri žigli. Pie geita izdomāju nopirkt žurnālu – HBR uz vāka intriģējoši apgalvo, ka personālvadībai ir pēdējais laiks mainīties. Mani interesē, kā un uz ko? Jāmaksā – taustos gar kabatām, somā. Maks ar visu naudu un kredītkartēm pazudis. Ar manu izklaidību un cauro galvu – šī lietu pieskatīšana ir tīrais lāsts. Pārdevēja, lādzīga meksikāniete, sāk uzdot uzvedinošus jautājumus. Kur pēdējo reizi maksāji par kaut ko? Bet protams, benzīntankā!! Tātad maks ir vai nu Mustangā vai benzīntankā. Atstāju savu somu veikalā pie līdzjūtīgās pārdevējas – viņa apsola sargāt. Jo laika ir maz… Apbrīnojami, kā garlaicība var vienā mirklī pārvērsties adrenalīna pilnā ekšenā. Ko tie cilvēki velkas, vai viņi nesaprot, ka jāsteidzas? Muļļas tādi! Aizskrienu uz Avis – kur Mustangs? Pēc īsas skaidrošanās man paziņo, ka maks ir atrasts, un man to atnes bez kādas birokrātijas. Vispār cilvēki Amerikā ir ļoti godīgi, vismaz cik man ar to iznākusi darīšana.

Skrienu cauri drošībai, aizskrienu līdz avīžu stendam pēc somas. Tur priekšā bariņš ar cilvēkiem, pēta manu somu.  Nabaga avīžniecei būšot nepatikšanas, jo svešas somas ņemt nedrīksot. Man to gan atdod bez pretenzijām, bet izpalīdzīgo darbinieci esmu ieberzis. Tagad lidoju mājās un šo atgadījumu pierakstu. Nezinu, kāda ir šī stāsta morāle? Laikam, ka jābūt uzmanīgam un lidostā nevajag atstāt mantas bez pieskatīšanas. Tas gan man uzreiz sauc atmiņā kādu gadījumu ar aizmirstu slēpju zābaku somu Rīgas lidostā un sekojošu specvienību izsaukumu…

2015-07-09 15.09.02 2015-07-09 15.42.51

Viena doma par “A maka ta nav….

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s