Par Dienvidkarolīnas gardajiem siera salātiem

Visa šī nedēļa pagāja pilnīgi trakā skrējienā starp dažādām austrumkrasta pilsētām, un arī šīs rindas es rakstu ierasti, United lidmašīnā, 10 000m augstumā. Ceļojumu iesāku otrdienā un jau ceturtdien jutos tik saburzīts un noguris, ka spēju domāt tikai pat to, kā brīvdienās izgulēšos, nekur neiešu un lielus cilvēku pulkus nesatikšu. Interesanti, ka ceļojot pilnīgi mainās laika izjūta, ar prātu saprotu, ka esmu prom no mājām tikai dažas dienas, bet sajūta tāda, it kā būtu pagājis ļoti ilgs laiks.

Parasti labi saplānotā ceļojumā viss ir izdomāts precīzi pa minūtei. Ielidot vēlams ne vēlāk par astoņiem vakarā, automašīnai ir jābūt norezervētai jau iepriekš, turklāt Hertz saviem pastāvīgajiem klientiem piedāvā jauku pakalpojumu, – atsūta uz e-pastu automašīnas stāvvietas numuru, un atliek tikai doties pa taisno uz garāžu savākt mašīnu un ārā braucot parādīt savu ID. Tad, protams, arī laicīgi jārezervē viesnīca un jāpaskatās, cik tālu tā ir no autonomas un no nākamās dienas tikšanās vietas. Tāpat jānovērtē, cikos nākošajā dienā jābeidz mītiņošanās, lai mierīgi paspētu aizbraukt uz lidostu, sapildīt benzīnu, atdot mašīnu un doties uz nākošo lidojumu. Ja viss iet kā pa diedziņu, tad katru dienu līdz kādiem diviem vai trijiem pēcpusdienā var mītiņot ar klientu un skalot smadzenes viņu darbiniekiem, pēc tam rāmi doties uz lidostu, pārlidot uz nākošo pilsētu un ap deviņiem vai desmitiem rātni iekrist gultā. Nākošā dienā paspēt noskriet vai aiziet uz sporta zāli un uz desmitiem no rīta jau būt nākošajā mītiņrūmā. Tā tam teorētiski vajadzētu izskatīties, ja viss iet kā pa diedziņu. Bet pa diedziņu jau nekad neiet.

Šonedēļ viena no manām pieturas pilsētām bija Šarlote, šarmanta pilsēta Dienvidkarolīnas štatā. Sarunāju nakšņot nevis viesnīcā, bet pie viena šajā gadā iegūta laba paziņas mājās. Māja pie ezera, ar savu laivu piestātni un vīna pagrabu ar pāris tūkstošu pudeļu krājumu. Trīs suņi. Tā kā ierodos vēlu, viesmīlīgais mājas tēvs ir sarūpējis lieliskas uzkodas un īpašo, tikai Ziemeļkarolīnai raksturīgo uzkodu – siera salātus. Tiek apliecināts, ka tas ir pilnīgi unikāls ēdiens, kuru nekur citur kā šajā Dienvidu štatā dabūt nevar. Liels ir mana drauga pārsteigums, kad pilnu muti remdēju izsalkumu ar siera salātiem un stāstu, ka tādus mierīgi var nopirkt Latvijā jebkurā Rimi un tie garšo precīzi kā Latvijas ierastie siera salāti – siers, majonēze, burkāni, ķiploki. Nu labi, unikālajiem Amerikas salātiem vēl bija kāda pikantāka garšviela piešauta klāt. Bet kopā ar pagraba vīnu tie harmonēja pilnīgi lieliski. Viss jau būtu labi ar vīnu, bet namatēvs kolekcionē arī šņabi, un tāpēc vajadzēja degustēt no kādām 4-5 dažādām pudelēm. Visas vakarēšanas rezultāts – nākošā dienā smagas galvassāpes, sports izpaliek un turklāt galva sāp vēl arī aiznākamajā dienā. Tā, ka padoms vienkāršs – alkohols ir inde, nedzeriet. Bet no otras puses, vakars paskrēja vēja spārniem un arī iegūtā informācija bija tāda, kādu skaidrā nekad neuzzināsi.

Bet šādi kļūmīgi uzsāktais ceļojums arī nākošajā dienā turpinājās kļūmīgi. Lai arī ārkārtīgi draudzīgo klientu Šarlotē pametu tā, lai lidostā ierastos divas ar pusi stundas pirms reisa, notikā tā, ka kāds krāns, tas ir auto, ko izmanto celtniecībā, bija saplēsis elektrības vadus un uz centrālā ceļa, kas veda uz maģistrāli, nedarbojās luksofori un policistu, kas regulē satiksmi, nepietika, un tāpēc ceļš bija slēgts. Un mans brauciens plānoto 30 minūšu vietā ilga divas stundas. Tik vien paspēju, kā pa galvu pa kaklu ieskriet lidmašīnā.

Nākošais pieturas punkts bija lieliskie Viskonsinas štata lauki, pilni ar govīm un ābeļu dārziem. Bet lidojums no Šarlotes uz Milvokiem, kas ir Viskonsīnas štata galvaspilsēta, noritēja caur Čikāgu. Un Čikāgā ielidojot, sākās vētra un reiss uz manu galapunktu tika aizkavēts. Pie tam tā, ka ne atcelts, bet tā, ka jebkurā mirklī ar piecu minūšu gatavību viņi varot aizlidot, bet vai aizlidos vispār, neviens pateikt nevar. Šajā brīdī uzzināju, ka no Čikāgas līdz Milvokiem ir tikai pusotras stundas brauciens ar autobusu, bet ar Uber uz turieni var nokļūt par 100 dolāriem. Bet soma iesprostota lidmašīnas bagāžas nodalījumā, un lidmašīna var pacelties jebkurā mirklī. Tā, nīkstot pie izlidošanas trapa, iepazinos ar zobārstu Bilu, kurš cerēja nokļūt Milvokos uz zobārstu kongresu. Viņš man izstāstīja visu par savu pilsētu Indianapolisu un zobārstu darba kreņķiem, bet es viņam parādīju Latviju gūgle kartē un izstāstīju, kāda lieliska zeme ir Latvija. Nebijām vēl paspējuši savus stāstus pabeigt, kad pilots ziņoja, ka esot parādījies neliels “logs” starp diviem vētras mākoņiem, un tagad viņš mūs žigli aizlidināšot uz Milvokiem.

Tā Milvokos nonācu drusku pēc pusnakts, plānotā agrā vakara vietā arī nākošo dienu turpināju vēl saburzītāks un vēl sāpošāku galvu. Toties atcerējos, ka Milvokos ražo Harley-Davidson motociklus un tur ir arī liels muzejs, līdz kuram paguvu aizskriet un kādas trīsdesmit minūtes to apskatīt, bet tad jau bija jānesas uz Denveras reisu, kurš par lielu brīnumu izlidoja laikā un arī laikā nolaidās Denverā. Nākamajā dienā, braucot gar Denveras lielo konferenču centru, novēroju lielus cilvēku pūļus un uzraksti vēstīja, ka tur notiek ASV psihiatru asociācijas kongress. Nodomāju, ka nav nekāds brīnums, ka ASV šī profesija ir tik daudzskaitlīga un, tā turpinot, droši vien kļūšu par viņu klientu.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Šādi izskatījās pie HD muzeja ieejas. Kara laikā viņi, protams, ražoja kara močus.2016-08-05 13.39.392016-08-05 14.08.48

 

 

 

 

Tramps Denverā un latvieši burbulī

Sveicieni visiem Latvijā! Dzirdu, ka izrakņātās ielas Rīgā sagādā lielas rūpes, kas krietni apgrūtina pārvietošanos pa pilsētu. Tas varētu būt labs pamudinājums doties uz laukiem un baudīt vasaras atvaļinājumus. Latvieši tomēr ir laimīgi ar savām 4 atvaļinājuma nedēļām, jo vairums ASV darbaļaužu ir spiesti samierināties ar tikai divām brīvām nedēļām gadā.

ASV šajā nedēļā no politikas nebija iespējams paglābties nekur. Nedēļu pēc Republikāņu partijas saieta Filadelfijā notika Demokrātu partijas konvents. Abos konventos pirmajā dienā notika nelielas jukas, un daži sarūgtināti delegāti mēģināja izkliegt savu sāpi, ka viņu kandidāts nav nominēts. Bet abos gadījumos renegāti tika paņemti ar masu un dumpis uz kuģa novērsts. Bet ar to arī konventu līdzības beidzās, un klausītājs no malas nekādi nevarētu noticēt, ka pasākumos runā par vienu un to pašu valsti. Pēc manām domām, Demokrātu pasākums bija daudz labāk organizēts, runas saturīgākas un runātāji cienīgāki – visi vēl dzīvie iepriekšējie Demokrātu prezidenti, Obama un daudzi citi. Daudz asarainu runu, sakāpinātu emociju, bungu rībināšanas un konkurentu skarbas kritizēšanas. Interesanti, ka Demokrāti ir nocēluši Republikāņiem patriotisma kārti. Zāle ik pēc brīža skandēja “USA, USA, USA!”, runāja par konstitūciju, vērtībām un ASV īpašo vietu pasaulē. Kaut kas tāds senāk esot bijis iespējams tikai Republikāņu saietos.   Nākamies trīs mēneši rādīs, vai demokrātiem izdosies savākties vai tomēr “dusmīgie, baltie vīrieši” gūs virsroku un izmēģinās sapni par Laimes Lāci, kurš viens pats spēj atrisināt visas problēmas. Ceru, ka ASV sistēma ir pietiekami spēcīga, lai to pārdzīvotu, jo vājākās valstīs pēc šāda Lāča ievēlēšanas neko atpakaļ atgriezt vairs nevar, jādzīvo Lāča migā, kamēr tas atstiepj kājas un arī tad nereti valdīšanu pārņem kādi mazie lācēni.

Amerikas latviešu sabiedrība vēlēšanu sakarā ir stipri sadalīta. Tie, kuri ir dzimuši Amerikā un būtu pieskaitāmi pie “dusmīgajiem baltajiem”, absolūtā vairākumā atbalsta Trampu, jo viņiem riebjas Obama, kuru viņi sauc par LBT – “Little Brown Turd”, un Klintone viņu ieskatā ir vēl astoņi gadi tāpat kā pie Obamas. Tā kā viņiem īsti nav ar ko salīdzināt, ka var arī būt sliktāk, tad pēc viņu sajūtām sliktāk kā ar Obamu vispār būt nevar. Un viņi kā tādi spožas lampas apstulbinātas mušas lido lāča migas virzienā.

Kurš no kandidātiem vairāk aizstāvēs vai neaizstāvēs Latviju, viņiem ir lielā mērā vienalga, jo Latvija ir tālu un arī ir vairāk tāds sapņu burbulis, nevis kaut kas dzīvs un reāls. Cilvēki, kuri atbraukuši nesen,  pārsvarā atbalsta Demokrātus, jo sevi vairāk asociē ar imigrantiem, kuriem labvēlīgāki ir Demokrāti.

Vakar pie mums Denverā bija ieradies Tramps. Viņš uzstājās aviācijas muzejā. Ja esiet Denverā, noteikti aizejiet, tajā ir daudz spārnotu dzelžu: http://wingsmuseum.org. Muzejs ir visai netālu no mana dzīvokļa, tāpēc es uzkāpu uz velosipēda un aizbraucu pasmelties iespaidus. Varēja redzēt visai raibu sabiedrību – baikerus, kārtīgos amerikāņu večus, vecākus cilvēkus. Ielas vidū stāvēja bariņš ar anti – Trampa protestētājiem, kuri izkliedza saukļus “United not divided”, un visu šo cirku uzraudzīja Denveras policijas velopulks. Pasākumā nopērkamie tēkrekli kaut kādā mērā atgādināja Gustava Kluča mākslas estētiku – ļoti ekspresīvi propagandas plakāti. Bet kopumā noskaņa bija tāda amerikāniski pieklājīga un smaidīga, jo šeit neviens nesaka, ko patiesībā domā, viss tiek apkaisīts ar cukurotajiem smaidiem un pieklājības frāzēm.

Priekšā trīs mēneši karstu debašu un lielu emociju. Ņemot vērā milzīgo kompromitējošo materiālu daudzumu, dīvainajām hakeru aktivitātēm, situācija var mainīties tikpat strauji kā hokejā, un vēlēšanu iznākums galīgi nav paredzams.

Klintones un Trampa meitas Čelsija un Ivanka ir labas draudzenes un vēl tagad apgalvo, ka politika viņu draudzību nesabojāšot, lai arī abas ir ļoti aktīvi iesaistījušās priekšvēlēšanu kampaņās. Zinot šādus faktus, grūti saprast, kuri ir tie autsaideri un kuri insaideri, un nepamet sajūta, ka procesus ietekmē lietas, par kurām mums, vienkāršajiem cilvēkiem, ir stipri maza nojausma.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

 

2016-08-01 07.43.00

2016-07-29 20.25.43