Par uzticēšanos 2

Pagājušās nedēļas bloga ieraksts “Par uzticēšanos” bija vislasītākais un visvairāk komentētais ieraksts, kopš uzsāku šo rakstu sēriju 2015. gada vasarā! Manuprāt, tas liecina tikai par to, cik ļoti uzticēšanās tēma lasītājiem liekas svarīga. Citi teica, ka es dzīvojot zelta būrī, kur paciņas no durvju priekšas nezog, lai pamēģinot atstāt paciņas rajonos, kur Floridas vienkāršā tauta mitinās, un tamlīdzīgi. Citi atkal piekrita, ka Amerikā tiešām cilvēkam vairāk uzticoties nekā Latvijā, citi atkal mūsu uzticības trūkumu pamatoja ar vēsturisko bagāžu, garajiem apspiestības un okupācijas gadiem un tamlīdzīgiem argumentiem.

Cilvēki, kas daudz ceļojuši pa pasauli, saka, ka visgodīgākie un sirsnīgākie cilvēki esot tieši tie nabadzīgākie un vienkāršākie. Ka ļoti jauki un sirsnīgi ļaudis esot gan tālās Sibīrijas nomalēs, gan arī ārkārtīgi nabadzīgos Dienvidamerikas ciematos. Arī Bībelē taču ir rakstīts, ka vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. Tāpēc neesmu pārliecināts, vai ir pareizi saistīt uzticēšanos ar cilvēka materiālo nodrošinājumu, tad jau iznāktu, ka bagātie ir tie visgodājamākie un uzticību pelnošākie cilvēki. Šajā blogā es rakstu par savu personīgo pieredzi un pārliecību. Un man personīgi patīk cilvēkiem uzticēties. Es daudz ātrāk tieku uz priekšu un arī labāk jūtos, ja uzticos, un es gribētu, lai Latvijā cilvēki cits citam uzticētos. Pat ja mani reizi par reizei piečakarē, tad tas ir nekas, salīdzinot ar daudzajām reizēm, kad es aiztaupu laiku, nervus un gūstu pozitīvas emocijas. Domāju, ka Latvija tikai iegūtu, ja kaut kur Satversmē uzreiz aiz Preambulas tiktu deklarēts princips “Mēs nemetam cilvēkus”.

Protams, viena lieta ir uzticēties, ka paciņu var atstāt pie mājas durvīm, vai meistars godprātīgi paveiks savu darbu, bez nepieciešamības viņam visu laiku skatīties uz nagiem un kotrolēt, vai visu dara pēc priekšrakstiem, vai izmanto labus materiālus, vai nenodarbojas ar pieskaitījumiem. Tad nākamais līmenis ir, vai es uzticos saviem priekšniekiem, saviem politiķiem, savām valsts iestādēm. Vai es uzticos savam padotajam, kurš sola izpildīt plānu un atnest peļņu? Un te rodas jautājums par profesionalitāti un par atbildīgu solījumu došanu un arī par veselo saprātu – saprast, kādi solījumi ir reāli un kādi – pasakas. Bet pasakām taču gribas ticēt, vai ne? Un ir tik patīkami arī stāstīt pasakas un gūt iepriecinājumu no bērnu mirdzošajām acīm. Nav jābūt nekādam ģēnijam, lai saprastu, ka ar uzticēšanos priekšniecībai un valdībai mums ir pilnīgā pakaļā. Pietiek tikai paskatīties uz valdības, uz parlamenta reitingiem, lai redzētu, ka tur nekādas uzticēšanās nav. Protams, jo augstāk barības ķēdē sēdi, jo grūtāk ir kādu neuzmest. Ja esmu autoservisa meistars un apsolu, ka kārtīgi saremontēšu mašīnu, bet jaunu detaļu vietā salieku daudz lētākas, lietotas, tad es esmu žuļiks. Šāda līmeņa uzticēšanās problēmu ļoti viegli risina rekomendācijas, it īpaši mūsdienu interneta laikmetā. Publiska, caurspīdīga rekomendāciju sistēma ātri vien izsijā žuļikus un neprašas. Savukārt valdības kolektīvais solījums “nepaaugstināt nodokļus” saduras ar gluži utilitāru “a naudu ta vajag”, vai solījumu paaugstināt algas, pensijas un pabalstus. Un tā nu sanāk, ka, jo augstāk indivīds sēž, jo lielāka iespēja, ka viņa dotie solījumi ir pretrunīgi un nav iespējams izpildīt vienu solījumu, neuzmetot kādus citus. Uber vai AirBnb atsauksmi dod gan klients par pakalpojuma sniedzēju, gan arī pakalpojuma sniedzējs par klientu, un šīs atsauksmes ietekmē gan pakalpojuma sniedzēja iespējas nākotnē atrast klientu, gan arī pakalpojuma pircēja iespējas saņemt pakalpojumu. Vai nebūtu pienācis laiks līdzīgu sistēmu arī ieviest darba vietās un politikā?

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

5 domas par “Par uzticēšanos 2

  1. Te gan uzmanīgi – jābūt arī iespējai cilvēkiem laboties. Pasaulē ir daudz nopietnu sistēmu (parādnieku saraksti, kriminālā sodāmība, utml), kurās savu reitingu var tikai sabojāt, bet salabot – nekā. Kas nozīmē, ka vienas kļūdas dēļ Tev tiek reāli izčakarēta visa dzīve, iespējams, pat neatstājot nekādas citas iespējas, kā tikai turpināt slikto rīcību un cerēt uz to labāko. Šādas sistēmas neveicina pozitīvu sabiedrību, bet tieši pretēji, jo taciņa ir tikai vienā virzienā.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s