Par novusu un akcentu

Šī nedēļa paskrēja, pārvadājot dažādus izritināmus plakātiņus, meklējot pazudušo projektoru, pērkot krāsainus marķierus un darot vēl simts un vienu lietu, kas jādara, ja organizē pasākumu. Neesmu vēl Amerikā nopelnījis tik daudz, lai varētu atļauties sekretāri vai kādu mārketinga personu, tāpēc daudz ko nākas darīt pašam. Bet varbūt arī, ka nav nemaz tik slikti atsvaidzināt visādas praktiskas un piemirstas iemaņas.

Kaut kad iepriekš jau rakstīju, ka amerikāņiem patīk satikties, sarunāties un socializēties. Viņi nelabprāt izmanto e-pastus, labprātāk pļāpā pa telefonu vai vislabāk – satiekas, iet uz dineriem, lenčiem, runā par laiku, savu koledžu, sporta komandām un rāda telefonā bērnu vai dzīves draugu bildes. Ja arī neesi šeit skolas beidzis, tad vismaz tekoši sarunāties pa telefonu un saprast dažādus akcentus nāksies. Un arī pašam iemācīties runāt tā, lai tevi saprot. Man pirmo pusgadu bija grūti ar to telefona runāšanu, lai arī līdz tam biju augstās domās par savām angļu valodas prasmēm.

SAF Tehnikai Ziemeļamerikā ir aptuveni divdesmit partneri, kuri mūsu Latvijā ražotos telekomunikāciju produktus pārdod gala klientiem. Klienti ir interneta sakaru nodrošinātāji, finanšu institūcijas un televīzijas un radio stacijas. Vārdu sakot, mēs palīdzam Amerikai komunicēt un būvējam viņiem informācijas supermaģistrāli.

Lai pārdotu, jāspēj arī pašiem komunicēt un jāvar atrast piemērotākos partnerus. Pēc tam viņi ir jāapčubina un jākopj. Partneris, protams, grib labi nopelnīt, vēlams ar minimālu piepūli, un vēl gūstot lielu baudu no procesa. Tikai saprotot šo dīvaino likumsakarību, ir iespējams gūt panākumus.

Šajā nedēļā mēs Denverā rīkojām partneru ikkgadējo sanāksmi. Tādu rīkoju arī pirms gada. Tad atbrauca tikai četri partneri. Tāda maza un intīma sanāksmīte sanāca. Šogad jau atbrauca ap divdesmit cilvēkiem no 11 kantoriem. Tātad neliels progress ir. Ņemot vērā ASV izmērus, atbraukšana, pulcēšanās un nokļūšana mājās aizņem vismaz trīs dienas. Līdz ar to pasākumam ir jābūt lietderīgam un interesantam, citādi neviens savu laiku netērēs.

Pagājušā gada beigās mēs Denverā rīkojām SAF ASV darbinieku kopā strādāšanas nedēļu, jo trīs mūsu darbinieki strādā no mājām un dzīvo dažādos ASV štatos, pavisam tālu no Denveras. Vispār strādāšana no mājām ASV ir ļoti izplatīta. Pēc analoģijas, Latvijā teju katrs kantora darbinieks varētu tupēt savā lauku viensētā un baudīt svaigo lauku gaisu. Tas, tiesa, prasa noteiktu darba kultūru un uzticēšanos no darba devēja puses.

Lai uzturētu fizisko saiti un sajustu lielās mātes kompānijas elpu, kādas trīs vai četras reizes gadā visi mūsu ASV darbinieki brauc strādāt uz Denveras kantori. Tad parasti atbrauc arī kāds bariņš ar kolēģiem no Latvijas. Vienam no latviešu izcelsmes amerikāņiem mājās bija novusa galds, kuru, sākot strādāt SAFā, viņš laipni aiznesa uz mūsu biroju. Tā nu novusa galds stāv birojā, un mēs to ikdienā spēlējam. Bet, kad atnāk ciemiņi vai notiek kopā strādāšana, rīkojam turnīrus. Amerikāņi apbrīnojami ātri iemācījās spēlēt un darīja to ar prieku un entuziasmu. Reiz aiznesu galdu uz savu dzīvokļu māju un noliku to koplietošanas telpā. Arī nejauši garām ejoši vietējie, gan lieli, gan mazi, gribēja uzzināt noteikumus un uzspēlēt. Bet citi kolēģi sāka kūdīt, ka šai latviešu jūrnieku biljarda spēlei ir potenciāls Amerikā. Galds aizņem maz vietas, nav dārgs, bet visādas spēles amerikāņiem traki patīk. Lai nu kā arī nebūtu ar komerciālo potenciālu, bet mūsu partneru sapulces galvenā balva gada labākajam partnerim bija ekskluzīvs novusa galds. Ar iegravētiem SAF logo, protams. Un sapulces starplaikos mācījām partneriem spēlēt novusu un teicām, ka viens no partnerēšanās priekšnoteikumiem ir novusa spēles prasme. Un arī šajā reizē novuss aizlidoja. Visi spēlēja, priecājās, fotografējās un apskauda laimīgo uzvarētāju. Citi nāca klāt un zvērēja, ka nākamajā gadā viņi būšot tie, kas izcīnīs novusu. Lieki piebilst, ka mazākās balvas bija Rīgas melnais balzāms, kas tika pavadīts ar stāstiem par divsimts gadu vēsturi un trīsdesmit zālītēm slepenajā receptē.

Lai cik tas savādi liktos, amerikāņi akcentu uztver pozitīvi. Es saprotu, ka nekad nerunāšu angliski kā vietējais, bet tas arī nemaz nav nepieciešams. Drīzāk jau nēsāšu to kā pazīšanās zīmi un nākošajā gadā varbūt sarīkošu zoles turnīru vai mācīšu amerikāņiem latviešu tautas dejas.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-03-24 15.36.29.jpg

Par lielu un mazu ASV uzņēmumu medīšanu

Šīs nedēļas eksperiments uzskatāmi pierādīja, ka žurnālistiem un ziņu pārdošanas organizācijām tīk publicēt negatīvas ziņas. Mans gluži nevainīgi iecerētais pagājušās nedēļas raksts piesaistīja kādas piecas reizes vairāk apmeklētāju nekā pārējie šīs sērijas raksti, kā to rāda Worldpress bloga platforma. Gan jau, ka arī Delfi savāca stipri vairāk klikšķu uz rakstiņa par “Neefektīvajiem latviešiem”. Saņēmu gan atbalstu un piekrišanu, gan arī pārmetumus par vaimanu kora balstīšanu un pat par politizēšanos. Katrs jau tajos tekstos ierauga un saprot kaut ko sev aktuālu un nebūt ne obligāti saskanošu ar maniem nodomiem. Protams, nekad jau arī nevar izslēgt kaut kādas zemapziņas vai kolektīvās apziņas iespraukšanos tādā raksta gabalā.

Paldies dievam, politikai es pievērsties netaisos, tāpēc arī šeit vienā mierā varu atļauties rakstīt, ko domāju, un pat vēl trakāk – mainīt savas domas kaut vai trīs reizes dienā. Un pagājušajā nedēļā man šķita, ka Latvijā kaut kas nav kārtībā ar vadītājiem un vadības zinībām kā tādām, ka valda milzīga prokastinācija, slikta plānošana, slikta sadarbošanās, utt. Un tad vēl kaut kādi atpakaļrāpuļi uzbrūk teju vienīgajai jēdzīgajai vadītāju skolai Latvijā. Ar to es, protams, domāju Zviedrus. Nu labi, vēl arī RBS ir puslīdz jēdzīga, bet vairāk, jau, piedodiet, nekā laba mums tajā menedžmenta izglītībā nav. Un jābūt galīgi aptaurētiem, lai čakarētu to pašu mazumiņu, kas ir. Mums vajag vadītājus, kuri mierīgi paņems pie dziesmas zviedrus, norvēģus vai amerikāņus, nopirks viņu kompānijas, pelnīs lielu naudu un nodokļus maksās Latvijā. Nevis tādus, kuri, kūkumus uzmetuši, kaut ko latviski vai krieviski pa stūriem purpinās, jo citas valodas nezinās, un arī savas sajēgšanas un pašcieņas šiem nebūs. Bet toties skaļi un izjusti kliegs, ka ārzemniekus Latvijā laist iekšā nedrīkst, jo nacionālais kapitāls tak ir dikti labs un saudzējams. Bet nodokļus maksā tikai muļķi.

Šonedēļ esmu krietni izceļojies pa Bostonu un Ņujorku un skats uz dzīvi ir mazliet mainījies. Pirmdien Austrumkrastā plosījās sniega vētra un vēl otrdien daudzi lidmašīnu reisi bija atcelti. Cilvēki nīka lidostās un daudzas norunātās tikšanās izjuka. Tomēr trešdien laiks kaut cik nomierinājās, un es aizkratījos līdz Bostonai, kura bija iesnigusi sniega vaļņos un arī krietni sasalusi. Mani vēl arvien fascinē, kāda katastrofa amerikāņiem izveidojas, kad uzsnieg kāds maziņš sniedziņš. Jo ziemas riepas šeit nav obligātas pat tādā kalnu štatā kā Kolorādo. Brīva zeme, un katrs ir brīvs sisties un slidināties, kā vēlas.

Ikdienā ASV man iznāk darīšana ar divu veidu uzņēmumiem. Maziem vai vidējiem, kur varu runāties ar īpašniekiem, un lieliem, kur darbojas algots menedžments un saimnieki ir tālu vai pat nav nosakāmi. Kam, piemēram, pieder AT&T? Vai lielās televīzijas studijas? Neslēpšu, ka ar pirmā veida uzņēmumiem sadarboties ir daudz vienkāršāk un patīkamāk. Tur parasti viss ir gluži skaidrs un tiek pateikts tiešā, bravūrīgā tekstā. Šādi ģimenes uzņēmumi gadā apgroza līdz 50-100 miljoniem dolāru. Tā ir vislielākā ASV priekšrocība, ka tādi kantori viņiem ir. Ja vien iespējams, centieties sadarboties vidējiem, privātiem ģimenes uzņēmumiem, jo ar tiem viss notiks daudz vienkāršāk un saprotamāk. Ko norunāsiet, tiks pildīts. Viņi būs lojāli un savu reputāciju vērtēs augstu. Darījumu noslēgsiet ar rokas spiedienu, un nekādi uzvalkoti juristi jums smadzenes nečakarēs. Reti šādā uzņēmumā satiksi kādu biznesa skolas beidzēju. Drīzāk dieva doti vadītāji. Un līdz kādiem 100 darbiniekiem šāds menedžments ir vislabākais. Bez bulšita, bez smukiem vārdiem un ļoti mērķtiecīgi. Tādos uzņēmumos parasti strādā skolas biedri, studiju biedri, ģimenes locekļi. Pilnīgi normāli, ka uzņēmuma vadītāja dēls būs pārdevējs vai inženieris, bet sieva pieskatīs finanses vai marketingu.

Bet kādā brīdī tā ģimeniskā uzņēmuma īpašniekam sagribas baudīt Floridas saulīti. Vai arī dēli vai meitas izauguši par saimniekot nespējīgiem plānā galdiņa urbējiem. Un uzrodas šlipšotie biznesa skolu beidzēji. Piesaista lielo kapitālu un sapērk uzņēmumus. Un sāk menedžēt ar gudrajām menedžmenta metodēm. Brandingi, re-brandingi. Restrukturizācijas un uzņēmumu pārņemšanas. Finanšu inženērija. “Uz datiem balstītais” menedžments. Totālā kvalitāte un sešas sigmas. Šādi ir viņu ieroči varas pārņemšanai un noturēšanai. Līdzīgi kā marksisms – ļeņinisms un šķiru cīņa palīdzēja valdīt komunistiem. Un sākas politika un daudz bulšita.

Veidot biznesu ar šādiem zvēriem ir pavisam citādi kā ar vienkāršajiem un racionālajiem ģimenes uzņēmumiem. Varbūt līdzīgi kā pārdot valsts uzņēmumiem vai valsts iestādēm Latvijā. Kā tiek izlemts, ko viņi vispār pirks? Kas pieņem lēmumus? Pēc kādiem kritērijiem pieņem lēmumus? Un tur ir vajadzīgi gudrie loči, kuri prot izvadāt pa šādu uzņēmumu labirintiem. Un tādu gudru un ne tik gudru loču šeit ir pa pilnam. Un dažbrīd pat grūti pateikt, kuri ir īsti, kuri viltvārži. Bet laiks iet, un nauda kūst kā sniega čupas Bostonas saulē.

Daba ir radījusi visādus zvērus – gan prusakus, gan arī krokodilus. Un ēdami ir abi divi, vienīgi nomedīšanas metodes atšķiras. Un laikam jau vispareizāk ir saprast, kāds medījums tev vislabāk garšo, vai kādu tu spēj samedīt un tad nu trenēties un izkopt tās medīšanas metodes. Jo atceries, ka ne jau tu viens esi mežā tāds izsalcis, bet slikti mednieki parasti ilgi nedzīvo.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Neefektīvie latvieši

Vēl viena nedēļa, šoreiz Rīgā, ir aizlidojusi tā, it kā nemaz nebūtu bijusi. Es vienmēr bēdājos par to, ka laiks izslīd cauri pirktiem kā zīda lakats vai sliktākajā gadījumā kā smilšu graudi. Un to nav iespējams apturēt. Lai kā gribētos. Un katrā brīdī iepriekšējā diena liekas kā tāls sapnis, kas varbūt nemaz nav bijis. Un Elons Masks, kurš taisa Teslas auto un šauj kosmosā raķetes, apgalvo, ka esot ļoti liela iespēja, ka mēs visi dzīvojam datorsimulācijā un realitāte un laiks nemaz nepastāv. Bet tās jau tādas metafiziskas pārdomas. No sev iedalītās kārbiņas tāpat izkāpt nevar un tāpēc nemaz nav jāmēģina. Pat, ja īstenībā esi tikai ar brīvās gribas ilūziju apveltīta datorprogramma.

Gaidot lidojumu uz Stokholmu, manu uzmanību piesaistīja tvīts, kurā autors brīnījās, ka Latvijas visu uzņēmumu vidējā efektivitāte ir gandrīz divas reizes zemāka nekā ārzemniekiem piederošo Latvijas uzņēmumu efektivitāte. Citiem vārdiem, pēc pievienotā grafika (autortiesības pieder Lursoft) noprotams, ka ārzemnieki saimnieko daudz prasmīgāk, jo, nodarbinot tādu pašu daudzumu darbinieku, pamanās nopelnīt gandrīz divas reizes vairāk.

Protams, var diskutēt par datu ieguves metodiku un apstrīdēt šo datu pareizību. Mans informācijas avots ir viens tvīts un Lursoft veidots grafiks, bet tas saskan ar manī sen rūgušu pārliecību, ka Latvijā kopumā menedžmentam tiek pievērsta nepelnīti maza uzmanība. Mums vajag, un mēs varam labāk!

Menedžments rūpējas par darbu organizēšanu, lai iecerētais tā gludi izdotos. Vispirms izdomāt, tad izplānot un tad kādiem novadīt un citiem atkal disciplinēti izpildīt. Saka, ka vācieši esot ļoti labi menedžeri, viņiem visur esot kārtība, un katrs zina savu vietu. Bet pie mums – vispirms tiek sabūvētas gaisa pilis, tad iesāk darīt ar domu, ka darba procesā gan jau kaut kā tiksim galā. Plānot mums riebjas principā, un dominē viedoklis, ka neko saplānot jau arī nevar, jo nākotne taču ir neparedzama, turklāt plāns kaut kādā veidā uzliek atbildību, jo, ja tas netiek izpildīts, tad kāds taču ir atbildīgs un, nedod dievs, pat vainīgs. Tādēļ labāk, ja plāna nav, vai tas ir bezjēdzīgs, toties visi ir milzīgi strādīgi un pašaizliedzīgi. Latvietis ir gatavs strādāt garas stundas, izdarīt, tad saprast, ka garām vai ka kāds piečakarējis, un viss jādara pa jaunu. Bet, tā kā esam tādi varoņi un entuziasti, kaut kā jau galā tiekam. Bet varbūt varētu labāk izdomāt, strādāt mazāk, bet izdarīt vairāk. Vai 50% no tā, ko darām, vispār nedarīt. Un dzīvot labāk. Šajā apciemojuma reizē īpaši ievēroju šejienes pelēkās, nodzītās sejas, kuras tādas ne tikai sliktā klimata dēļ, bet arī no garajām un ne pārāk efektīvajām darba stundām. Gaisa sildīšanas.

Protams, ir vēl citi iemesli, kāpēc ārzemniekiem ir tā augstā efektivitāte. Pirmkārt jau tas, ka viņi lielākoties eksportē, viņiem to darīt vieglāk, jo ir savi “gali” lielajos tirgos. Un eksportējošie uzņēmumi parasti strādā ar lielāku peļņu nekā sarūkošajā Latvijas tirgū strādājošie vietējie pakalpojumu sniedzēji. Ārzemniekiem šeit pieder maz “dzīvesstila” uzņēmumu. Ja viņiem ir uzņēmums, tad tā sūtība ir pelnīt, un visi darbi jānoorganizē tā, lai viss būtu maksimāli racionāli un efektīvi. Turklāt viņiem ir kapitāls, ko mūsējie mēģina aizstāt ar sakariem un sarunāšanu un, protams, padalīšanos.

Cits liels iemesls mūsu uzņēmumu zemajai efektivitātei ir korupcija. Laiks, kas aiziet shēmojot, kombinējot, nauda, kas tiek nozagta vai aiznesta uz partiju kasēm, vistiešākā veidā samazina Latvijas uzņēmumu konkurētspēju. Ja labs vadītājs skaitās tāds, kurš sakārto projektus, tad kur vēl lai rastos laiks un prioritāte, lai labi organizētu darbus. Ne jau labi organizēts darbs šādā sistēmā ļauj veiksmīgi konkurēt.

Lursoft grafiku vēl vajadzētu papildināt ar ārzemju uzņēmumos samaksāto vidējo algu uz darbinieku un nomaksātajiem nodokļiem. Uzdrošinos prognozēt, ka secinājums veidotos visai skarbs. Ka daudz labāk būtu visus Latvijas uzņēmumus pārdot kādām ārzemju korporācijām. Jo izrādītos, ka ne tikai šo uzņēmumu efektivitāte ir augstāka, bet arī algas un samaksātie nodokļi šajos uzņēmumos ir lielāki. Un korupcija mazāka. Ir par ko padomāt.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-03-09 04.29.59.jpg

Par Vispasaules Mobilo kongresu un konkurenci

Pagājušajā nedēļā Barselona bija pasaules mobilo viskautko galvaspilsēta, tajā notika “Mobile World Congress”, pasaulē lielāko mobilo tehnoloģiju izstāde. Astoņās hallēs vairāki tūkstoši dalībnieku, vairāk nekā simts tūkstoši apmeklētāju. Vārdu sakot, milzīgs pasākums, kuram visu gadu gatavojas gan ražotāji, gan nozares dalībnieki, gan Barselonas viesmīlības industrija, kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī Barselonas slavenie kabatas zagļi, kuri, es domāju, ieradās uz pasākumu vismaz desmit tūkstošu sastāvā. Par viņiem rakstu, jo jau pirmajā konferences dienā, kas diezgan loģiski bija pirmdiena, es gandrīz šķīros no sava pulksteņa. Laipns puisis rīta pastaigas laikā gribēja parunāties un pastāstīt, kur atrodami labākie naktsklubi un smaržīgākā zāle, un sarunas laikā kaut kā nemanāmi mana pulksteņa sprādze atvērās, bet kaut kā dīvainā kārtā es tomēr paspēju to noķert, bet laipnais gids izgaisa, kā nebijis. Savukārt Barselonas centrā notika “pret kongresa” demonstrācija ar saukļiem “Atdodiet mums mūsu pilsētu” u.tml. Izrādās, Barselonā dzīvo diezgan daudz neprogresīvu indivīdu, kuriem nemaz nepatīk tūristu masas, jo viņiem ir sajūta, ka pamazām kļūst par šimpanzēm zoodārzā. Līdzīgi kā citiem Latvijā nepatīk Jūrmalas villas un Jaunā Viļņa publika. Tā ka nez vai Rīgai būtu labi kļūt par konferenču centru vai arī netik labi. Vai, kā jau parasti – vieniem tas būtu labi un citiem ne.

Par izstādi, un vai ir vērts uz turieni braukt. Galvenā sajūta, kas pārņem šādā vietā, ir tāds kā apjukums un varbūt pat panika. Par to, cik milzīgi daudz pasaulē ir visādu mantu un cik milzīgi daudz kompāniju viskautko dara, tāda sajūta, ka viss, ko iespējams izgudrot, ir jau izgudrots, un pasaulē nav nekādu jaunu ideju, kuras attīstīt. Un ka tik daudzi pūlas pievērst sev uzmanību un kliedz, lēkā, mirdzinās ar ugunīm un žvadzina zvārguļus, un tu saproti, ka četrās dienās nav iespējams ne visu apskatīt, ne arī lielāko daļu no apskatītā saprast. Līdz ar to sirsnīgs padoms mārketinga vadītājiem. Nekad nerakstiet izstādēs saukļus “Mēs darīsim jūs laimīgus” vai “Palīdzēsim ietaupīt pulka naudas”. Rakstiet maksimāli konkrēti, tā, lai jūsu potenciālais klients uzreiz saprot, ko jūs gribat. Varbūt pat vispirms paši izdomājat, ko jūs gribat. Reklamēt savu produktu? Atrast izplatītāju? Kādu investoru? Vai savu zīmolu? Vienalga, ko, bet ziniet, ko jūs gribiet. Un lieliem burtiem uzrakstiet to uz stenda. Aiztaupīsiet sev un apmeklētājiem laiku un varbūt arī, ka beigu beigās atradīsiet to, ko gribat. Es domāju, ka var apmeklēt izstādes ar mērķi “paskatīties, kas jauns tehnoloģijās”. Līdzīgi kā citiem patīk iet uz muzeju, izstādi vai kino. Pavadīt laiku, izklaidēties, paplašināt redzes loku. Interesanti, ka gandrīz visu lielo kompāniju stendi bija “slēgtie”, tajos varēja iekļūt tikai ar ielūgumu. Visjaukākais šajā ziņā bija kompānijas “Dolby Digital” stends. Liela kaste ar melnām, gaismu necaurlaidīgām sienām, vienā stūrītī mazas stikla durtiņas ar uzrakstu “Invitations Only”. Savi tempļi bija visiem lielajiem: “Ericsson”, “Huaway”, “Nokia”, “Google”, “Samsung”, “NEC”. Grandiozas halles, kuras apsargāja šo tempļu priesteri un atvēra durvis tikai izredzētajiem, kamēr vientiešiem bija izveidotas šo dievu ziedojumu vietas citās hallēs ar firmu jaunajiem, mirdzošajiem gadžetiem. Kalni ar telefoniem, planšetēm, robotiem, mākslīgo intelektu, virtuālo realitāti, “gudrajām” ierīcēm, kuras darīs mūs produktīvākus, gudrākus un savienotākus. Un tad, protams, visu izmēru stendi un visu specializāciju kompānijas. Sākot no paprāviem un pieklājīgiem, un beidzot ar stacijas tuneļa kioskus atgādinošiem. Un vesels žanrs bija “nacionālie” stendi, kuros attiecīgo valstu Attīstības aģentūras sapulcināja savus iesācējuzņēmumus, un kuri, protams, arī kalpoja par lielisku iemeslu bariņam ierēdņu apmeklēt viesmīlīgo Barselonu. Piemēram, nezināju, ka Alžīrijai ir savs mobilo telefonu ražošanas flagmanis, protams, stingri islāmisks. Nezkāpēc ar milzu stendu bija atkūlies Vjetnamas telekoms, kuram taču tiešām vienīgais iemesls tur atrasties bija atvest baru savu birokrātu uz uzdzīvi Barselonā. Starp citu, Latvijas nacionālo stendu nemanīju, bet mierinājumam varu teikt, ka arī igauņiem un lietuviešiem savu stendu nebija. Toties gan UK, gan skotiem, gan ziemeļīriem bija savi atsevišķi stendi. Laikam jau Breksita gaisotnē viņiem tika iedalīti ārkārtas līdzekļi valsts eksporta spēju veicināšanai.

Līdztekus tūristiem un kabatas zagļiem tādā konferencē klīst milzīgs bars ar nozares profesionāļiem. Pat ja nav sava stenda, tu vari visu nedēļu pavadīt, sēžot kādā no daudzajām kafejnīcām, gudru seju dzisinot muti, dzerot kafiju un izpildot kādus “speed dating” vingrinājumus. Profesionālis var sarunāt tikties ar savām kontaktpersonām, kuras normāli vienuviet nekad nesatikt. Un visi jau cer bīdīt lietas un atrast biznesu. Kādu naudas strautiņu. Tā pirmajā dienā Barselonā dzīvojošs vācu paziņa iepazīstina mani ar savu draugu no Lihtenšteinas, kurš ir telekomu konsultants, konsultē par uzņēmumu pārņemšanu, palīdz piesaistīt finansējumu darījumiem un vispār ir ļoti labi savienots Lihtenšteinā, kurā ir mazi nodokļi, daudz bagātu cilvēku un izprotoša firstistes administrācija. Pasēdējām ar citu amerikāņu paziņu, kuram ir ļoti perspektīvs startaps, kurš nešaubīgi pēc pāris gadiem būs miljardus vērts uzņēmums. Pēc pāris dienām lihtenšteinietis uzrodas hiperaktīvs ar ziņu, ka esot mazliet pagulējis, papētījis savus kontaktus, nozari un nācis pie atziņas, ka viņš būtu ideāls konsultants, lai bīdītu amerikāņa biznesu Eiropā. Saprotams, success fee only, jo mūsdienās par “biznesa attīstību” cerēt saņemt labu algu var tikai tādi veiksmīgie industrijas veterāni, kuriem izdodas apjāt kādas ļoti gribošas un bagātas indiešu vai ķīniešu korporācijas. Tā nu amerikānis salīgst ar jaunatrasto aģentu, kurš laimīgs dodas meklēt klientus, bet amerikānis dodas veidot savu vēl neeksistējošo produktu, kurš taču būs jāpiegādā, ja laimēsies atrast kādu maksājošu klientu.

Viena no šajā braucienā satiktajām spilgtākajām personībām bija kāds holandietis ar angoliešu un vēl nezcik raibām asinīm, kuru sastapām, skaļi sodoties par restorānu laupītājiem, pēc izputinošām vakariņām, kurās viņam atnests rēķins – par 12 garnelēm 180 eiro. Viņš atteicies maksāt un kliedzis: “Call police or fight with me!” Kā rezultātā ticis prom no restorāna, vispār nesamaksājis. Puisis bija kārtīgā kunga prātā un, protams, Mobilā kongresa apmeklētājs. Viņam piederot virs 1500 stendiem “visā pasaulē”, kuros viņš tirgojot visādus mobilos krāmus. Vadiņus, vāciņus, lādētājus. “Tikai vācu, lieliskas kvalitātes produkti.” Tie stendi esot salikti pa veikaliem, benzīntankiem, viesnīcām. Viņš daloties ar vietu īpašniekiem, bet nodrošinot pilnīgi visu sortimentu, cenas un “uzpildīšanu”. Un viņš esot ļoti bagāts. Nerakstīšu tagad šeit visus stāstus, kurus uzzinājām no jaunā paziņas, tie aizņemtu kārtīgu Čārlza Dikensa vai Viktora Igo romāna nodaļu. Pateikšu tikai, ka ar saviem stāstiem viņš mūs izklaidēja krietnu stundu, kuras lielāko daļu varēja smieties, pie zemes krītot. Un nav jau nekāda ģeniāla gudrība izdomāt un izveidot stendus, kuros tirgot mobilo telefonu vāciņus. Atšķirība laikam ir tajā, ka vieni par to tikai runā, bet citi ņem un izdara. Un, lai kaut ko tādu, vai pilnīgi jebko izdarītu, ir daudz jāstrādā, jāeksperimentē, jādomā un kārtīgi jāiespringst.

Vakarā pirms aizbraukšanas no Barselonas vēl iedzēru glāzi ar savu paziņu vācieti. Un viņš stāstīja, kā pirms vairākiem gadiem esot sācis dzīvi Berlīnē. Kur viņam nav bijis ne darba, ne arī draugu. Un tur viņš ātri iemācījies, kā ir aiziet uz kādu pasākumu un atrast darbu nākošajai dienai vai ideālā gadījumā nākošajam mēnesim. Jo, ja sēdēsi kautrīgs kaktiņā, tad paliksi bešā. Un katram šāda sevis pārdošanas pieredze būtu ļoti noderīga un attīstību veicinoša.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Laipni lūdzam Dolby stendā!2017-02-28 12.16.35.jpg

Huaway templis bija atsevišķas halles izmērā2017-02-28 12.23.43.jpg