Kā atrast darbiniekus Amerikā
Aizbraucot uz Kolorado, cerēju, ka šejienes saulainajā un sausajā augstkalnu klimatā cilvēki slimo retāk, un arī mana veselība pieturēsies. Lika pagaidīt – divu nedēļu laikā ar gulēšanu mājās izslimoja viss mūsu nelielais kolektīvs un rudens saaukstēšanās slimība sasniedza arī mani. Par to, ka vīruss klejo apkārt, liecina arī visur izliktās reklāmas par “flu shots” un dažādu citu ciešanas atvieglojošu medikamentu pieejamību lielveikalos. Ko lai dara – pēdējās dienās dzeru citronu sulu, dažādus pretsāpju un pretiesnu līdzekļus un no mājām izeju reti. Tad vēl notikumi Parīzē, kur uztraukumu pastiprina tas, ka šobrīd tur uzturas gan tuvi radinieki, gan draugi. Vienu vārdu sakot – riebīga nedēļa. Amerika, protams, no Eiropas raizēm tālu – armija spēcīga un nekādus apdraudējumus šeit nejūt. Tikai dažādie naudas ieguldīšanas un pārvaldības speciālisti sirēnu balsīs vilina – neturi naudu Eiropā, Amerikā tas ir daudz drošāk. Mūsu fonds darbojas jau 150 gadus, visus satricinājumus pārdzīvojis, utt. Ir, par ko aizdomāties.
Pēdējās nedēļas intensīvi meklēju jaunus darbiniekus. Viena no populārākajām vietām ir Craigs list. Mazliet paklikšķinot pa piedāvāto darbu sarakstu, un acīs iekrīt, piemēram, šāds sludinājums: http://denver.craigslist.org/ofc/5314674275.html
Meklē executive asistentu ar 75k$ algu. Algas Amerikā ir augstas – vienkārši noliktavas darbinieki maksā ap 30k$ gadā, koledžu beiguši, izglītoti cilvēki jau 50k$ un uz augšu. Stabila, pieklājīga alga skaitās 100k$ un vairāk. Startup pasaulē, kur, saprotams, svilina investoru naudu, algots vadītājs jau saņem 250k$. Tāpēc arī nav brīnums, ka 1-2 miljonu dolāru investīcijas startupos nav nekas īpaši liels – noalgo vadītāju un 8 programmētājus, un gadā miljons nosvilst, ka gailis pakaļ nedzied. Kur nu astoņus, – piecus programmētājus, grāmatvedi, divus marketologus, labo vadītāju, un miljons gadā aizskrien kā pa reni. Visi, runājot par šīm algām, ar to saprot brutto gada algu. Ja tev “uz papīra” gadā ir 100k USD, tad mēnesī “uz rokas” dabūsi ap 6000 USD, t.i., 72 000 gadā. Tātad 28% aiziet nodokļos un vēl papildus 10% (t.i., ap 10 000 USD gadā) samaksā darba devējs. Vienalga, tas ir stipri mazāks nodokļu slogs nekā Latvijā. Patīkami ir ar atlaišanām – darba devējs var atlaist darbinieku bez kāda pamatojuma. Vienkārši pasaka – tu esi atlaists, un viss. Kompensācija – ja darba devējs samaksā 1-2 nedēļu darba algu, tad tas jau ir devīgi. Atvaļinājums standartā – 2 nedēļas gadā. Cita lieta, ka daudzi jau ir gana izlaidušies un uzskata piektdienu par tādu kā īso dienu, un tad ar darbu īpaši neiespringst. Amerikā darba devējam daudz vairāk jāpiesargās no visa, kas saistīts ar nevienlīdzīgu izturēšanos vai seksuālu uzmākšanos. Bija viens gadījums, kad man zināms liels priekšnieks tā dēļ kā korķis izlidoja no darba. Dažbrīd man šķiet, ka šis korektums ir pacelts līdz gandrīz nedabiskai pakāpei. Bet pati Amerika uzskata, ka viņi ir tur, kur ir, tāpēc ka te likuma vara ir stiprāka, un gan mazie, gan lielie ir vienlīdzīgi likuma priekšā.
Dažiem lielajiem Denveras uzņēmumiem pirms pāris gadiem bija grūtie laiki. Kādā uzņēmumā (neteikšu kā sauc, jo ceru tam vēl kaut ko pārdot) katra mēneša trešā piektdiena esot bijusi iesaukta par “Black Friday”, jo tad vienmēr esot atlasti cilvēki. Tagad gan dzīve atkal ir aizgājusi uz labo pusi, ekonomika aug, un bezdarbs ir pavisam mazs.
Viena no vietām, kur regulāri piesakās potenciāli aģenti un darbinieki, ir izstādes. Ja sēdi stendā, vari būt diezgan drošs, ka pāris dienu laikā savāksi padaudz arī šādus interesentus. Linkedin arī ir vieta, kur cilvēki mēdz paši pieteikties darbā. Protams, man vienmēr ir licies, ka pats drošākais veids ir caur personīgām rekomendācijām, caur cilvēkiem, kuru spriedumam uzticies. Nesen pierakstījos Kolorado tehnoloģiju asociācijā: http://www.coloradotechnology.org. Principā, tāda Amerikas LIKTA variācija vien ir. Tāpat cīnās par štata likumdošanu, rīko tīklošanās pasākumus biedriem, dažādas konferences un labdarības pasākumus. Ieliku savus darba sludinājumus arī viņu lapā, būs interesanti, vai kāds no turienes pieteiksies. Asociācija arī katru mēnesi rīko tādu 2 stundu garu pusdienu – bulciņu pasākumu, kurā vari izstāstīt klātesošajiem par sevi, noklausīties citu pičus un, iespējams, sameklēt kaut sev ko noderīgu. Piemēram, juristu, rekrūteri vai apmācību kantori. Šīs nedēļas pasākumā es satiku puisi, kurš meklēja “jaunus izaicinājumus”. Uz viņa vizītkartes bija rakstīts “pārdošanas vice -prezidents”. Interesants piegājiens – cilvēks meklē darbu, bet uz vizītkartes amats jau uzdrukāts :)! Amerikāņu apsēstība ar amatu nosaukumiem ir apbrīnojama. Visi var nezcik ilgi cepties par to, vai un par kādu viceprezidentu viņu sauks un kā to rakstīs vizītkartē. Vajadzēs man izdomāt kādu netradicionālu amata nosaukumu sev.
Lielais vairums darba meklētāju ir cilvēki vecumā starp 45-65. Redzams, ka viņiem kaut kas pēdējos gados ir sagājis grīstē, sākuši regulāri mainīt darbus un sfēras. Pastrādā skaistumsalonā, tad remontē jumtus, tad tirgo apdrošināšanu, utt. Kas laikam liecina par to, ka ir daudz cilvēku bez spēcīgām sociālām saitēm, bez labas reputācijas un arī bez īstas profesijas. Var jau būt, ka starp viņiem ir arī labi un čakli, bet kaut kā tā dzīve visus sašķiro pa kastītēm. Un nauda, kas tiek prasīta, katrā kastītē ir ļoti atšķirīga.
Otra kategorija ir jaunie un nepieredzējušie. Arī tiem darbu atrast nav viegli, bet tomēr man liekas, ka darba devēji Amerikā dod priekšroku jaunībai un enerģijai.
Daudz sastopami ir arī “nopelniem bagātie”, kuri grib lielu algu par “market development” un kuri speciāli meklē milzīgā Amerikas tirgus sakārdinātus vientiešus no trešās pasaules valstīm. Viņiem ir iespaidīgs “Rolodex” – tas ir “karuselis”, kurā sabāž daudzās vizītkartes; viņi prot ļoti gudri izteikties un uzrakstīt iespaidīgu CV. Vairumā gadījumu viņi tevi vārīs kā vardi un arvien atradīs atrunas, kāpēc rezultāti nav tādi, kā sākumā cerēts. Visbiežāk iemesls būs gluži objektīvs – tavs produkts ir sūds vai kas tamlīdzīgs. Protams, gadās sastapt arī godīgus un produktīvus industrijas veterānus un apsviedīgus un strādīgus jauniešus. Galu galā, panākumu ķīla ir tavs veselais saprāts un spriestspēja.
Beidzot atradu leģendāro Southpark 🙂
bergsblogo 
Labs!
PatīkPatīk
Nedaudz vairāk kā gadu atpakaļ, atverot filiāli ASV, bijām sarunājuši tikšanos ar vietējo universitāti. Rektors sagaidīja, mūsu prasībām bija sagatavots potenciālo darbinieku saraksts no studentiem, iekšējā web’ā bija nopublicējuši, ka IT uzņēmums meklē speciālistus. Attieksme no universitātes bija lieliska, piedāvāja vai negribam vieslekciju nolasīt. Līdz brīdim, kad apjautājās vai esam daļa no kaut kāda ASV lielā uzņēmuma ar tādu pašu nosaukumu. Kad pateicām, ka nē – esam tāds Baltijas – Dānijas uzņēmums, kam ar viņa domāto ir tikai līdzība nosaukumā, tajā brīdī vietējās universitātes rektora seja izmainījās visai radikāli :0.
Bet nu jau vairāk kā gadu 2 stabili darbinieki tur strādā, pa vidu kādi 3 norotēja. Bet labie bija no universitātes ieteiktie. Varbūt arī šāda pieredze noder.
PatīkPatīk
Mūsu pieredze ar darbinieku atbrīvošanu ASV nedaudz citādā. Arī no filmām u.c. informācijas likās, ka atlaist ir viegli, bet tik un tā vajag iemeslus un “paper trail”, lai HR/payproll kompānija to atzīst par pareizu. Un tad vēl tu maksā HR/payroll kompānijai katru mēnesi apdrošināšanu par to, ka viņa algos juristus, ja kāds bijušais darbinieks sūdzēs tiesā.
PatīkPatīk
Varbūt uznāk iedvesma izveidot kādu ierakstu, salīdzinot īpatnības ASV un Latvijas darba tirgos? Varbūt vairāk arī par Tavu skatījumu uz Latvijas darba tirgu?
PatīkPatīk
Man viens amerikāņu investors tepat Latvijā ieteica vizītkartē nemaz nerakstīt savu amatu. Doma viņam bija tāda – ja tu vari panākt, ka tavu amatu neuzraksta, tad tu visdrīzāk esi kas nozīmīgs kompānijā 🙂
Paldies, Jāni, par vērtīgajiem domugraudiem vakar LTRK un par to, ka raksti šo blogu, kas man kā reizi šobrīd iedod savu insight par to, kāda virtuve ir ASV.
PatīkPatīk