Sērgas laika piezīmes

Kopš iepriekšējā ieraksta ir pagājušas nieka trīs nedēļas, bet sajūta ir tāda, it kā iepriekš aprakstītais būtu noticis jau kādā citā laikmetā. Marta sākumā paspēju vēl trīs dienas izslēpoties Kolorādo kalnos un iemācīt brālim, kā atcerēties  vārdu “cilantro”, aizbraukt business tripos uz Dalasu un Losandželosu, sajust vieglus vīrusa simptomus, atmukt uz mājām, kur jau divas nedēļas esmu pavadījis pašizolācijā, un kura, kā izskatās, turpināsies vēl nenoteiktu laiku, jo kopš vakardienas Kolorādo štats ir izdevis “Paliec mājās” pavēli. ASV īpatnība ir tā, ka ļoti daudz  jautājumu tiek risināti štatu un pat pašvaldību līmenī. Līdz ar to cilvēki Floridā vēl pagājušajā nedēļas nogalē spiedās pludmalēs un svinēja dzīvi, kamēr Kalifornija un Ņujorka jau sēdēja mājās. Lieki teikt, ka nekādi pārvietošanās ierobežojumi ASV iekšienē nav ieviesti. Vēl šodien klients no Ņujorkas stāstīja, ka vakar esot lidojis no Sandjego, un lidmašīna atgādinājusi spoku reisu – salonā  bijuši vien četri pasažieri.

Pēc slimības statistikas izskatās, ka ASV pārliecinoši iet uz pirmo vietu pasaulē saslimušo un nomirušo skaita ziņā. Domāju, ka šo epidēmiju ASV pārvarēs vai nu kā meža ugunsgrēkā −  visiem strauji pārslimojot, vai arī ar tehnoloģiju palīdzību – sabūvēs pagaidu hospitāļus, saražos pietiekamā daudzumā plaušu ventilācijas iekārtas vai arī pietiekami ātri atradīs zāles un vakcīnu pret sērgu. Kurā virzienā viss aizies, varēs redzēt jau pēc pāris nedēļām, bet pagaidām notiekošais atgādina ugunsgrēku sausā mežā. Nelielu optimisma devu  gan sagādā doma, ka zinātniskā un tehnoloģiskā jauda šeit ir kā nekur pasaulē. Piebildīšu gan, ka pašlaik puslīdz veselam cilvēkam ASV testi nav pieejami – vismaz man tādus atrast neizdevās, iespēja testēt būs vien tad, ja tfu, tfu, palikšu kritiski slims, vai arī tad, kad būs pieejami testi uz antivielu klātbūtni organismā. Šajā epidēmijas fāzē jau varbūt pat būtiskāk ir zināt, kurš pret sērgu ir ieguvis imunitāti (ja tāda vispār ir iegūstama…), nekā, kurš ir slims vai vesels.

Tāpat kā daudzi šajās trauksmainājās dienās, arī SAF Tehnika ir gandrīz pilnībā pārgājusi uz darbu no mājām. Atšķirībā no daudziem – mēs darbiniekus neatlaižam, drīzāk pat arvien vēl cenšamies aizpildīt vienu otru specifisku prasmju vakanci. Izskatās, ka šādos sirreālos sērgas laikos pieprasījums pēc telekomunikāciju iekārtām un attālinātām vides monitoringa iespējām tikai augs. Vismaz to mums pagaidām klienti stāsta un arī apstiprina ar savām prognozēm un pasūtījumiem.  Protams, atliks  tikai kādam mūsu ražotnes dalībniekam atnākt uz darbu slimam, un fabrika  būs jāslēdz karantīnā vismaz uz divām nedēļām. Tādēļ šobrīd vissvarīgākais mūsu darbiniekiem ir saglabāt veselību – mazgāt rokas, ievērot distanci un stiprināt imunitāti, un pie mazākajām aizdomām par inficēšanos nekavējoties pašizolēties. Savas saprašanas un iespēju robežās cenšamies mazināt risku, ka ražotne būs jākarantīnē – visi, kuriem nav kritiski svarīgi būt darbā, strādā no mājām. Tie, kuri ir darbā, uzturas un pārvietojas tikai noteiktās zonās. Katram cilvēkam, atnākot uz darbu, tiek izmērīta temperatūra. Pieejami ir dezinfekcijas līdzekļi, ziepes, ūdens. Ražošanas darbu cenšamies organizēt maiņās, domājam par aizvietojamību. Tiem, kuri brauc uz darbu ar sabiedrisko transportu, plānojam nodrošināt uzņēmuma transportu. Regulāri dezinficējam virsmas… Bet daudz kas paliek arī Dieva rokās…

Šīs dienas es pavadu, runājot ar darbiniekiem, klientiem un draugiem. Kāds paziņa no Čikāgas stāstīja, ka viņa draugam tur piederot  kāzu organizēšanas uzņēmums. Sākoties krīzei, draugs bijis panikā – visas kāzu svinības ir atceltas, un biznesam, saprotams, arī gals ir klāt. Tomēr pagājušas vien pāris dienas, un Čikāgas pašvaldība uz vairākiem mēnešiem noīrējusi visas viņa teltis, citu inventāru un personālu darba organizēšanai krīzes laikā. Tā dienas laikā uzņēmējs no droša bankrota nonāca pie stabila biznesa. Arī  šeit pat Denverā  apmeklētājiem slēgtie restorāni pārorientējas – kurš piegādā ēdienu uz mājām, kurš sāk gatavot saldētu ēdienu ilgstošākai glabāšanai.

Izskatās, ka šī epidēmija pasaulē būs globāla robežšķirtne un daudzas lietas būtiski mainīsies. Pirmkārt,  attālinātais darbs – pandēmija pierāda, ka pat valdības un parlamenti spēj darboties caur Zoom vai kādu nu tur vēl konferenču sistēmu. Un pat  paši konservatīvākie cilvēki, kuri teica, ka nemūžam tādus sūdus nelietošot, dažu dienu laikā ir iemanījušies gan kompi palaist, gan kameru iedarbināt un pat pavisam normālu skaņas kvalitāti saregulēt. Skolnieki un studenti var lieliski piedalīties savās mācību stundās, bet es pats personīgi jau trešo nedēļu vingroju un praktizēju jogu vietējā sporta kluba instruktoru vadītās dzīvās nodarbībās. Saruna ar ģimenes ārstu caur video aizņēma vien 15 minūtes, un nevienam nekur nebija jābrauc. Tas ir tikai laika jautājums, kad šāds telemedicīnas ārsts varēs caur kompi gan plaušas paklausīties, gan temperatūru un asinsspiedienu nomērīt un uztaisīt interesējošās analīzes. Pat Latvijas-ASV tirdzniecības kamera ir pieņēmusi lēmumu reizi nedēļā biedriem rīkot virtuālos “lunch” mītiņus. Virtualizācija, protams, nenotiks uzreiz un visur, bet pilnīgi noteikti daudz straujāk. Ar visām izrietošajām sekām nekustamo īpašumu, viesnīcu un biznesa ceļojumu nozarēm.

Otrkārt – sagādes ķēdes paliks daudz lokālākas. Kā piemēru varu minēt to čali, kurš Latvijā spēja dažās dienās noorganizēt sejas vairogu ražošanu un arī saņēma pasūtījumu kādu 10 000 vienību izgatavošanai. Esmu drošs, ka uzņēmumi daudz mazāk sūtīs izejvielas un sagataves šurpu turpu pāri visai pasaulei un daudz vairāk centīsies būt lokāli un arī spējīgi elastīgi pārorientēt savu ražošanu. Runā, ka šajās dienās Latvijā ražotie pelmeņi esot ļoti pieprasīti gan uz vietas, gan arī tuvās un tālās ārzemēs.

Krīze parāda, ka cilvēki un iestādes Latvijā var būt ļoti labi organizēti un disciplinēti. Pēc krīzes pasaule sadalīsies reģionos – vietās, kur epidēmija plosīsies ilgāk, un “drošās” vietās, kuras  ātri ar to tiks galā.  Priekšrocība būs tiem, kuri būs veseli un ražot un rīkoties spējīgi. Man izskatās, ka Latvija ir labas iespējas ierobežot epidēmiju un tad jau ražot un apgādāt tuvējo un tālāko pasauli ar saviem produktiem un pakalpojumiem. Kā vienmēr – tie, kas kritīs pesimismā un panikā, nīkuļos un mocīsies, bet tie, kas skatīsies nākotnē un meklēs iespējas, palīdzēs gan citiem, gan arī sev.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2020-03-18 13.02.01

Par COVID-19 un politiku

Dzīve, kā mēs visi zinām, ir risku un dažādu pārbaudījumu pilna. Un šī ir tā reize, kad ir vienkāršāk, ja dzīvo kaut kur nomaļos laukos un audzē  burkānus, kartupeļus un vistas. Par šādas  dzīves priekšrocībām es, godīgi sakot, laiku pa laikam aizdomājos, bet tad šo ideju atkal ielieku tālajā kastē, jo mana misija taču ir dauzīties apkārt pa pasauli, vairot Latvijas tehnoloģisko konkurētspēju un audzēt eksporta apjomus.

Pēdējā mēnesī ir tikpat kā neiespējami izvairīties no COVID-19 vīrusa, pat ja veselība ir pavisam laba, kakls nekņud un par elpas trūkumu un drudzi nav jāsūdzas. Šajā rakstā mazliet padalīšos ar sajūtām, kādas ir cilvēkiem ASV – manā šī brīža māju pusē.

Denveras vietējā avīzē “Denver Post” izlasīju, ka pret COVID-19 epidēmiju esot jāizturas tāpat kā pret sniega vētru, kas šad un tad ielaužas pie mums pilsētā. Piemēram, pirmdien tieši tāda arī ir gaidāma! Vajagot iepirkties un izveidot pārtikas produktu un suņu barības krājumus,  nolikt pa tvērienam kakla sūkājamās tabletes un citas pretsaaukstēšanās zāles un sagatavoties, ka ilgāku laiku varot iznākt pavadīt, iesprostotam mājās. Rokas vajagot mazgāt regulāri, vēlams ne mazāk par 20 sekundēm ar ziepēm, un  arī regulāri lietot roku dezinfekcijas līdzekli.

Bruņojies ar šīm zināšanām, nolēmu sestdien apmeklēt iepirkšanās centrus un sagādāt “sniega vētras” uzkrājumus un roku sanitaizerus. Sestdienas rīts, un pie Target iepirkšanās centra īsti nav kur nolikt auto. Nav tā, ka veikals būtu pilns, taču cilvēku ir manāmi vairāk nekā parasti šādā laikā. Krauj ratos rīsu pakas, pupu un gaļas konservus, bet plaukts ar Purell roku dezinfekcijas šķīdumiem ir pavisam izpirkts. Arī Amazonā rādās, ka šis produkts ir “out of stock.” Acīmredzot, Purell mātes kompānijai Gojo šie varētu būt ziedu laiki – nolemju mazliet pagūglēt un atrodu, ka Gojo ir privāts ģimenes uzņēmums no Ohaijo. Tā ka paspēt nopirkt akcijas un mazliet uzvārīties nespīd.

Tikmēr biznesa prese un TV vienā balsī vaimanā, ka pēdējās nedēļas laikā ļaunais COVID-19 ir nograuzis ASV publisko kompāniju tirgus vērtību 3.18 triljonu dolāru vērtībā un S&P 500 biržas indekss ir nokrities vairāk nekā par 10%, kas ir lielākais kritums kopš 2008. gada finanšu krīzes. Vēl ļaunāk klājas slavenā meksikāņu alus Corona ražotājam Cervecería Modelo. Lai arī ar vīrusu šim alum nekāda sakara nav, tomēr cilvēki to ir gandrīz pilnībā pārstājuši patērēt ar visām izrietošajām ekonomiskajām sekām.

Arī SAF Tehnikai ir sava dilemma – nākošajā nedēļā Denverā ir paredzēts “co-working week” – regulārs pasākums, kurā piedalās mūsu “remote employees” un kāds bariņš ar viesiem no Latvijas. Iespēja ir vai nu pasākumu anulēt vai arī iet uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis. Šajā gadījumā pieņēmām lēmumu vadīties pēc ASV valdības oficiālās nostājas, ar kuru var iepazīties valdības institūcijas mājas lapā: https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/index.html.

Šobrīd ir izlasāms ieteikums: dzīvojiet kā parasti, bieži mazgājiet rokas, un neiesakām apmeklēt smagi skartās valstis un reģionus, kā Ķīna, Irāna, Itālija, Koreja un Japāna (ar dažādām riska pakāpēm). T.i., mūsu pasākums notiks, kā plānots, lai arī darbiniekiem piedāvājām izvēlēties – ja uzskata, ka risks ir pārāk liels, tad atļāvām piedalīties attālināti. Vispār, domāju, ka šī epidēmija vēl vairāk veicinās attālinātu strādāšanu no mājām. Jau tagad ASV pilnīgi visu, ieskaitot pārtiku, pavisam ērti piegādā uz mājām. Tad nu varu viegli iztēloties nākotni, kur visu piegādi un fizisko darbu veic roboti, bet cilvēki sēž mājās, dara “knowledge workers” darbu un sazinās caur kamerām un ekrāniem. Un tad jau līdz Matrix scenārijam ir tikai pussolītis…

Mazliet sireāla sajūta rodas, skatoties uz pārpildītajiem iepirkšanās centriem, kuri paši par sevi droši vien ir riskantas vietas. Turklāt dažos veidojas rinda uz ieiešanu, jo darbinieki sagaida katru pircēju, lai notīrītu ratiņu rokturus. Tajā pat laikā lasu, ka Denverā organizatori pēdējā brīdī ir atcēluši lielu fiziķu saietu, kurā bijuši plānoti ap 10 000 dalībnieku no visas pasaules. Ironiski, ka visi ārzemju dalībnieki jau ir ielidojuši Denverā, un tagad viņiem atliks tikai nedēļu slaistīties apkārt pa pilsētu, jo gan jau, ka atceļa biļetes viņiem ir nopirktas lidojumam pēc nedēļas.

Sestdienas lielākā politiskā intriga ASV bija milzīgi pārliecinošā Džo Baidena uzvara demokrātu priekšvēlēšanās Dienvidkarolīnā. Kā saka vietējie apskatnieki – Baidena kampaņa ir augšāmcēlusies no miroņiem, kas ir super laba ziņa visiem “centristiem”, kuriem Bārnijs riebjas gandrīz tikpat šausmīgi kā Tramps.  Šajās priekšvēlēšanās par vīrusu gan tiek daudz runāts, bet nevienam nenāk ne prātā cilvēkus aicināt, piemēram, palikt mājās vēlēšanu dienā  un izsargāties no iespējas saslimt. Viņi saka – vīruss ir ļauns, esiet uzmanīgi, bet marš visi uz vēlēšanu iecirkņiem!

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Tukšais Target dezinfekcijas līdzekļu plaukts.2020-02-29 13.45.42

Par jaunajiem divdesmitajiem ASV

Jaunais gads ASV ir iesācies visai sparīgi − mēs taču ieejam divdesmit pirmā gadsimta divdesmitajos gados, un tieši šajā gadā izšķirsies, vai ASV turpinās valdīt Donalds Tramps ar savu “Amerika vispirms” uzstādījumu, sienu būvēšanu un brīžiem visai haotisko un pretrunīgo komunikāciju, vai arī politika krasi pagriezīsies uz kreiso pusi. Amerika ar lielu troksni šobrīd impīčo Trampu, bet, izskatās, ka tas beigsies ar neko, jo ASV Senātu kontrolē republikāņi un tie savu prezidentu aiztikt neļaus. Visi ar nepacietību gaida pirmās demokrātu priekšvēlēšanas, un šobrīd šķiet, ka demokrātu nomināciju saņems vai nu “sleepy Joe” jeb Baidens vai arī trakais sociālists Bārnijs Sanders. Vispār man liekas traki un visai absurdi, ka visi šobrīd reālie pretendenti uz ASV prezidenta posteni ir ekscentriski večuki virs septiņdesmit. Tiešām nesaprotu, kas notiek ar pasauli un kur palikuši visi jaunie un dusmīgie?

Kā teica kāds mans labs Eiropas institūcijās strādājošs paziņa – “Lai ko arī visi par Trampu teiktu, bet viņi  maksā”. Eiropas valstis iepērk vairāk ASV lauksaimniecības produktu, NATO dalībvalstis palielinājušas savus militāros tēriņus, kuru liela daļa  nonāk ASV korporāciju koferos, bet  tuvākie kaimiņi  Kanāda un  Meksika ir piekāpušies daudzām ASV ekonomiskajām prasībām. Arī pārējā pasaule sāk saprast, ka uz šīs administrācijas muguras vizināties nevarēs.

Pozitīvo ASV ekonomikā jūt arī vienkāršie cilvēki. Akciju tirgi aug, kas vienkāršajam cilvēkam nozīmē, ka viņa 401k – mūsu izpratnē “trešā līmeņa” pensijas uzkrājums aug pat par 15-20% gadā. Ja akciju tirgi kritīs kaut par dažiem procentiem, visi ASV mēdiji kvieks kā aizkauti sivēni, bet cilvēki ielās jutīsies apzagti un protestēs.

Arī bezdarbs samazinās, algas pieaug un kopumā ekonomika attīstās – tagad jau teju katrā veikalā vai ēstuvē karājas zīmītes, ka tiek meklēti  darbinieki. Arī  brīvdienās pa ceļam uz kalniem pa mūsu mūžīgi sastrēgušo i70 maģistrāli redzam reklāmas, kuras  aicina strādāt par tuneļa vai ceļu remonta darbinieku. Lieta gan cita – cilvēki jau negrib tajos veikalos  vai ceļu remontos strādāt – lielākā daļa  grib būt menedžeri vai kādi citi augsti atalgoti speciālisti. Un tādi darbi  zemē nemētājas. Kā likums, par katriem papildus 10 000 dolāru pie gada algas darbs ir jāmeklē vienu mēnesi ilgāk. T.i., lai tiktu pie 100 000 dolāru gada algas, kas ASV tiek uzskatīta par “pieklājīgu”, darba meklētāju rindās parasti nākas pavadīt desmit mēnešus, tas, protams, ja darba meklētājs vispār kvalificējas darbam ar tādu algu, jo 100 000 dolāri, kā visi labi saprot, ir “liela nauda.”  Tā nu daudzi paziņas sēž no gadījuma darba uz gadījuma darbu gadiem, bet pie kārotā 100 000 dolāru darba kā netiek tā netiek, savukārt strādāt bulku taisītavā viņiem neatļauj lepnums vai slinkums. No kā viņi pārtiek, es patiešām nesaprotu, jo bezdarbnieku pabalsti ASV ir pieticīgi – Kolorādo tas ir ierobežots ar 484 dolāriem nedēļā un tiek maksāts, maksimums, pusgadu.  Droši vien, ka šo labo darbu meklētāji sēž uz kakla turīgākiem radiniekiem vai laiku pa laikam atrod kādu vientiesi, piemēram, uzņēmēju no Latvijas, kurš tam samaksā kādu pusgadu par “konsultēšanām.” Piebildīšu, ka jebkādi īsto darbu speciālisti – celtnieki, elektriķi, inženieri, ārsti, programmētāji ASV ir  ļoti pieprasīti, tikai par apbēdinājumu lielā dolāra pelnītgribētājiem no Latvijas, Trampa imigrācijas politika ir izteikti nedraudzīga, un darba vīzas vai Green Cards dabūt ir kļuvis grūtāk. Gudri cilvēki saka, ka 90% no uzturēšanas atļaujām tiek iegūtas caur ģimenes saitēm, vai, vienkāršāk sakot, – apprecoties ar amerikāni.

Cienījama izeja no ilgas sēdēšanas bezdarbniekos, protams, ir  kļūt par uzņēmēju un uzsākt kādu savu pasākumu. Tiesa, arī šeit statistika ir diezgan skarba – apmēram 90% jauno uzņēmumu savu darbību izbeidz piecu gadu laikā kopš darbības sākšanas. Un visi taču saprot, ka pirmajos piecos gados reti kurš uzņēmējs var nest mājās kādu lielu naudu – visticamāk, nākas iztērēt savus ietaupījumus un vēl aizņemties no draugiem, ģimenes vai muļķiem.

Tā nu nākas secināt, ka dzīve ir skarba un briesmu pilna – vai nu kruķies, mēģini atrast labo, dāsni maksājošo darbavietu, vai uztaisi savu biznesu, vai arī samierinies un ej tirgot bulkas. Galu galā sevi pierādīt var arī kļūstot par labāko kādā datorspēlē, skrienot gargabala distances vai sakrājot iespaidīgāko alus etiķešu kolekciju vai atrodot, kur izcelties starp tūkstošiem citu nodarbju.

Pirms 100 gadiem divdesmitie gadi ASV tika dēvēti par “roaring twenties” – džeza, milzu biržas pacēluma un lielu pārmērību gadiem. Tie beidzās 1929. gada 24. oktobrī ar biržas sabrukumu, sekojošu milzu bezdarbu, ekonomisko depresiju, otro pasaules karu un noveda pie pasaules kārtības, kādā dzīvojam tagad. Arī šobrīd ASV ekonomika ir pārkarsēta, valsts budžets, neskatoties uz augošo ekonomiku, ir ar milzīgu deficītu un, kā parasti – visi ir gudri runāt par pagātni, bet neviens nezina, kas gaida nākotnē.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

LIELIE DARĪJUMI. Darījumu slēgšanas meistarklase ar Jāni Bergu

6. janvārī, no 10:00 – 13:00 mani varēs satikt Cafe Film Noir, Rīgā, kur runāšu par zemāk aprakstītajām tēmām. Lai pieteiktos, klikšķini  šeit: https://ir.lv/abonesana/lielie-darijumi-darijumu-slegsanas-meistarklase-ar-jani-bergu/ 

Microsoft dibinātāja Bill Gates māte Mary Gates darbojās vienas labdarības organizācijas valdē ar tā laika IBM Valdes priekšsēdētāju John Opel. Pateicoties šai saiknei, Microsoft noslēdza līgumu par operāciju sistēmas izstrādi IBM personālajiem datoriem. Uz tā bāzes attīstījās PC standarts, kuram pateicoties, Microsoft ilgu laiku dominēja IT industrijā.

Katrā biznesā ir “lielie darījumi”, kuri izšķiroši nosaka turpmāko attīstību. Tikai daži piemēri:

  • darījums ar investoru biznesa uzsākšanai vai paplašināšanai;
  • kontrakts ar klientu, kurš atrunā atlīdzību un iespējas sadarbību pārtraukt;
  • vienošanās ar izplatītāju, kura noteiks pārdošanas un servisa kvalitāti;
  • akcionāru līgums, kurš ļaus vai arī neļaus saglabāt kontroli pār uzņēmumu.

Sena gudrība saka: “Nevienoties nav sliktākais, kas varētu biznesā notikt. Sliktākais ir parakstīt tādu vienošanos, kuru noslēgt nevajadzēja!”

– Kā izvērtēt darījumu atdevi?
– Kā ieguvumus maksimizēt?
– Kā izvērtēt darījumu riskus?
– Kā vadīt pārrunas, lai rezultāts būtu Jūsu biznesam sekmīgs?

Par šiem un citiem jautājumiem – Jānis Bergs meistarklasē “Lielie Darījumi”.
Kam: vadītājiem un biznesu īpašniekiem, kuri plāno attīstību ārvalstu tirgos.

Dalības maksa 99 EUR (ar PVN). Cenā iekļautas nelielas biznesa brokastis no TINTO.
Žurnāla “Ir Nauda” gada abonenti darbnīcām saņem 20% atlaidi.

Informācijai: Pasākums var tikt fotografēts un/vai filmēts un pasākuma laikā iegūtie video un foto materiāli var tikt izmantoti publicitātes un mārketinga vajadzībām.

Vairāk informācijas: notikumi@ir.lv, 27734907

LIELIE_DARĪJUMI__Darījumu_slēgšanas_meistarklase_ar_Jāni_Bergu_•_IR_lv.jpg

Ko es stāstu par Latviju?

Nesen  piedalījos Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā (PLEIF), kas šogad norisinājās Valmierā. Iepriecina, ka Valmiera ir viena no jēdzīgāk vadītajām Latvijas pilsētām, ko apliecina augošais iedzīvotāju skaits un pilsētā valdošā rosīgā atmosfēra. Vēl papildu bonuss, ka no turienes nebija viegli aizmukt un tāpēc pirmā diena noslēdzās ar jaukām sarunām neformālā gaisotnē vietējos sabiedriskās ēdināšanas un dzirdināšanas uzņēmumos. Forumu rīkoja Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), un tas bija vērsts uz Latvijas uzņēmēju, valsts sektora pārstāvju un ārzemju latviešu sadarbības veicināšanu. Konferences dalībnieku skaits gadu no gada aug, un tā ir droša zīme, ka tēma ir aktuāla. Viss runātais tika arī ierakstīts, pārraidīts un, manuprāt, arī pašlaik ir atrodams tīmeklī un skatāms par baltu velti.

Šobrīd ārzemju latviešu diasporai ir pateicīgs laiks – gan  prezidents, gan premjers ir dzimuši aizjūrās. Politiski aktuāli ir arī uzstādījumi par reemigrāciju un eksporta veicināšanu, jo bez augošas ekonomikas valstī nebūs ne stabilitātes, ne kultūras, ne ārstu algu, un latviskā dzīvesziņa varēs tikai vāri vaidēt aizkrāsnē par zudušo godību un nepelnītajiem pāridarījumiem.

PLEIF konferencē piedalījos panelī: “Ko stāstīt ārzemju partneriem par Latviju” un otrajā konferences dienā dalījos arī ar savām zināšanām meistarklasē par biznesa niansēm ASV tirgū. Kopumā konferencē daudz laika tika veltīts tēmai par Latvijas zīmola un tēla izstrādi, tādēļ pie šīs tēmas pakavēšos sīkāk.

Manu ASV biznesa partneri ļoti maz interesē, vai Latvija ir magnētiska, zaļa, tīra, dziedoša vai dzintara. Ar gandrīz 100% garantiju viņš nezina, kur tā atrodas kartē, un arī par operu un augstajām mākslām neinteresējas. Tipisku amerikāņu uzņēmēju interesē tavas piedāvātās idejas par viņa iespējām nopelnīt. Ja lieta nonāk līdz kaut kā pasūtīšanai, tad interesē, lai iegādātā prece būtu kvalitatīva, pareizā cenā un ar atbilstošām īpašībām. Amerikāņiem par visu vairāk nepatīk pārsteigumi  biznesā – tiek sagaidīts, ka partneris atbilstoši komunicēs un spēs precīzi izpildīt solīto,  būs profesionāls, pieklājīgs un uzticams. Šie, protams, ir faktori, kuri ir atkarīgi no individuālajiem uzņēmējiem.

Ja nonākam pie valsti raksturojošiem parametriem, tad ASV partnerus interesēs, kādi ir riski, jo dažkārt uzņēmums var būt ļoti labs, bet valsts diemžēl ir nestabila  – augsti politiskie vai finanšu riski, kas padara darījumus pārāk riskantus.  Sankciju un dažādiem melnajiem sarakstiem ir milzu nozīme, minēšu mazu piemēru.  Starptautiskajā biznesā jebkuras sarunas parasti iesākas ar informācijas neizpaušanas līguma parakstīšanu. Nesen kāda milzīga starptautiska kompānija man uz parakstīšanu atsūtīja savu līguma piedāvājumu, kurā bija teikts, ka apņemos uzzinātos noslēpumus neizpaust noteiktu valstu pārstāvjiem, kur Krievijas, Ķīnas, Kubas un Ziemeļkorejas starpā bija minēta arī Latvija. Pēc mana neizpratnes pilnās norādes, ka pats esmu no Latvijas un, cik man zināms, Latvija nav nekādos ASV melnajos sarakstos, uzņēmums to nosauca par pārpratumu un atsūtīja citu versiju, kurā Latvijas vārda melnajā sarakstā vairs nebija. Varbūt ar šo viņi testēja, vai mēs līgumu vispār lasām, bet varbūt aiz paviršības paņēma 20 gadus vecu līguma šablonu. Ja šo kļūmi neizdotos novērst, tad mans bizness beigtos, nemaz nesācies. Pēdējā no svarīgajām tēmām ir drošība, ka tevi neapkrāps, bet, ja apkrāps, tad varēsi  ātri panākt taisnu tiesu un tiesas lēmumu realizāciju. Latvijas reputācija šajā jomā nav  spoža, tāpēc mūsu darījumu līgumos gandrīz vienmēr ir kādas citas valsts vai ASV štata jurisdikcija.

Amerikāņiem ļoti patīk “small talk”. Ja sarunas sākumā kādas 5-10 minūtes neparunājamies par laiku, sportu, brīvdienām, tad es tieku uzskatīts par nepieklājīgu, un īstā saruna nemaz nevar sākties. Šī arī ir tā īstā reize, kad varu izpildīt konferences uzdevumu un stāstīt par Latviju. Ja man ir dators, tad mēdzu parādīt karti, kurā redzama Eiropa un Latvija. Mazā tabuliņā  redzams karogs, iedzīvotāju skaits, valūta – eiro, informācija, ka esam EU, OECD un NATO un ka Latvijā atrodas NATO karaspēks. Šie fakti nav īpaši interesanti, bet ļoti nomierina. Ja gribu vairāk “small talk”, tad stāstu par Porziņģi, ka Stoli šnabis ir viens no lielākajiem Latvijas eksporta produktiem uz ASV,  un par izskatīgajām  Latvijas sporta līdzjutējām. To ilustrējot, rādu mūsu sapostās hokeja līdzjutējas.  Porziņģis viennozīmīgi šobrīd ASV ir atpazīstamākais Latvijas zīmols. Skotiju pazīst pēc viskija, Vāciju pēc Mercedes un BMW un Latviju pēc Porziņģa. Ja runāju ar kādiem nozares profesionāļiem, tad stāstu par Mikrotik (to ASV zina visi, kas saprot tēmu) un ka Ubiquity (to arī zina visi) ir reģionāls R&D centrs Rīgā, kura vadītājs Kristaps Rikāns bija mans priekštecis SAF North America vadībā. Kristaps man neļaus samelot, bet bez SAF ņemšanās pa ASV tirgu tādam Ubiquity nemūžam nebūtu ienācis prātā vērt vaļā savu R&D centru Latvijā. Ar šo es vēlos pateikt, ka spēcīgi, starptautiski pazīstami Latvijas uzņēmumi ir priekšnoteikums, lai kādi ārzemnieki vēlētos ne tikai pirkt, bet arī paši kaut ko darīt Latvijā. Un, protams, tad, ja lieta nonāk līdz reālam lēmumam, tad gan ieslēdzas valsts izvērtēšana – darba spēka pieejamība, cik viegli ārzemju darbiniekiem ir iegūt darba vīzas, cik pretimnākošas ir valsts iestādes, drošība, korupcija, skolas, dzīvokļi, transports, kultūra, dārdzība un visas citas lietas, kuras ir nepieciešamas kvalitatīvai  biznesa darbināšanai. Tad arī pienāk brīdis rādīt zīmola logotipu un slavēt mūsu mākslu, kultūru un citus jaukumus. Kuri neapšaubāmi ir svarīgi, bet nav primāri.

Vēl lēmumu uzsākt vai ignorēt sadarbības piedāvājumu parasti nosaka rekomendācijas. Pagājušajā Denveras latviešu uzņēmēju tikšanās reizē kāds vietējais finanšu konsultants teica, ka viņš esot beidzis Čikāgas universitāti un ka gandrīz visi viņa klienti nākot vai esot saistīti ar šīs universitātes absolventiem. Biznesa  tīklam ASV ir milzīga nozīme. Neviens nopietns cilvēks ar tevi nerunās, ja to neieteiks darīt kāds, bet parasti jau 3-5 kontaktpersonas, kurām viņš uzticas. Ja tev nav sava tīkla, tātad tev nevar uzticēties, tu nekas neesi.  No šejienes arī amerikāņu apsēstība uz pulcēšanos un tīklošanos. Visos platformu biznesos iebūvētas iespējas likt zvaigznītes un novērtēt saņemto produktu vai pakalpojumu, arī šis tiešā veidā nāk no amerikāņu atsauksmju kultūras. ASV esmu saticis daudzus Latvijas uzņēmējus, kuru vietējais partneris ir ASV latvietis. ASV latvieši pulcējas  ap baznīcu un kultūras centriem, bet šajā vidē nerunā par biznesa lietām. Ļoti daudzi uzņēmēji ir pārāk aizņemti un vienkārši neiesaistās. Daudzi nemaz neprot latviešu valodu. Bet kaut kāda dzirksts un interese identificēties ar Latviju ir. Reizēm dzirdu jautājumus par iespējām investēt Latvijā vai labos Latvijas uzņēmumos, kuri grib ienākt ASV. Pat ja esi latviešu uzņēmējs Denverā un Latvijas bizness tevi neinteresē, arī tad kontakti un ieteikumi Čikāgā var būt ļoti noderīgi. Tāpēc vērts piedalīties biznesa tīklā, kas savieno ASV štatus un Latviju. Kaut kur lasīju, ka tieši cilvēku sugas spēja organizēties lielos pulkos ap idejām tiem ļāva kļūt par planētas valdošo sugu. Un kādēļ lai latvieši neorganizētos ap ideju palīdzēt cits citam kļūt turīgiem un labiem uzņēmējiem?

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

LACC_CC_poster

Par Losandželosu un daiļajām mākslām

Nesen  nedēļas nogali pavadīju Losandželosā un pirmo reizi noķēru sajūtu, ka tā tiešām ir īsta, reāla pilsēta. Losandželosa – tās ir  pastaigas dienvidu kalnos, lieliskas sērfošanas pludmales un visas iespējas, kādas sniedz  filmu, mūzikas un arī tehnoloģiju nozares. Arī slaveno Tesla un Space X galvenie štābi ir šeit.  Ja alksti piepildīt amerikāņu sapni mākslā vai šovbiznesā, tad šī varētu būt īstā vieta, kur uzkavēties. Tiesa, zinātāji saka, ka iespēja gūt panākumus “tīrās”  mākslās  ir mazāka nekā vinnēt laimestu loterijā. Panākumus daudz ticamāk  gūt,  darbojoties starpnozaru projektos, un šeit  kombināciju un iespēju skaits ir neierobežots. Stīvs Džobs jau arī bija caurkritis students ar pastiprinātām interesēm par kaligrāfiju, daiļajām mākslām un apbrīnojamu talantu uzburt to netveramo un iekārojamo sapni, kurš izrādījās tik pievilcīgs, ka viņa kompāniju padarīja par planētas vērtīgāko uzņēmumu.

Piebildīšu, ka Kalifornijas lauku apvidos galvenā nodarbe ir lauksaimniecība – šeit aug pilnīgi viss, tikai daudz reižu lielākos izmēros nekā citur. Viens SAF Tehnika klients – vietējs interneta servisa nodrošinātājs audzē avokado un piedāvā mums norēķināties barterī. Vēl domāju, kā šos izcili gardos un veselīgos augļus nogādāt uz Latviju.

Apciemojuma laikā mitinājāmies nelielā Airbnb, netālu no Silverlake, Echo park un Sunset bulvāra. Iebraucam vakarā un saimniece paziņo, ka mums izīrētajā mājā notikšot koncerts. Viņa piedaloties projektā, kur māju īpašnieki piedāvājot savus pagalmus koncertu rīkošanai. Viņa, tāpat kā koncerta apmeklētāji, iepriekš nemaz nezinot, kas muzicēs, tikai to, ka koncerts notiks viņas mājas pagalmā. Tā pēc vakariņām pāris vietējo grupu priekšnesumus varam vērot pa savas dzīvojamās istabas lielo logu, kamēr ap 40 atnākušie klausītāji ir satupuši improvizētās skatuves priekšā dārzā ap baseinu. Mūzika ir meditatīva un nomierinoša, nogurums un vīns dara savu, un no muzicēšanas noslēguma neko daudz vairs neatceremies.

Esmu ievērojis, ka labākais veids, kā iepazīt kādu vietu, ir daudz staigāt kājām, braukt ar velo, iet pārgājienos un, cik iespējams, sarunāties ar vietējiem cilvēkiem. Izmantojot Airbnb, parasti jākontaktējas ar saimniekiem,  un saruna ar tiem ir labs vietas iepazīšanas starta punkts. Vēl klasiski labs informācijas ieguves avots ir taksisti un bārmeņi  – tādi tie ir bijuši vienmēr un visos laikos. Kā lai mēs aizmirstu, ka pat bargajos okupācijas gados visas Rīgas točkas un citus “point of interest” allaž labi zināja tieši taksisti.

Tā braucot no lidostas uz dzīvokli, taksists mums izstāsta, ka Losandželosa ir ļoti sašķelta – ir pārtikušie balto rajoni, trūcīgie meksikāņu un pavisam nabadzīgie afro-amerikāņu rajoni, ko nevar nepamanīt, raugoties pa automašīnas logu. Tas sakrīt ar atziņu, kuru Denverā man teica kāds nesen no LA ieceļojis cilvēks, ka Denverā  sabiedrība ir  iekļaujošāka, mazāk tādu vietu, kur ādas krāsas dēļ kādam ir jājūtas neomulīgi. Savukārt cits taksists mums pastāsta, ka bez sastrēgumiem uz lidostu var nokļūt, ja izbrauc pirms 5:30 no rīta, vēlāk jau veidojoties bezgalīgi korķi. Piebildīšu, ka braucām ap sešiem no rīta, un tas jau bija mazliet par vēlu ātrai nokļūšanai uz lidostu. Losandželosā visi “parastie” cilvēki strādā vismaz divus darbus. Runīgais šoferītis strādāja  arī viesnīcas restorānā par oficiantu. Šādi rosoties, ienākumi sanākot tīri normāli, vienīgi jāstrādā  ap četrpadsmit stundu dienā un praktiski bez brīvdienām un atvaļinājumiem. Daudzi savukārt dzīvo Losandželosā, bet strādā Sanfrancisko, tādēļ katru pirmdienas rītu lidostā veidojas milzīgi garas rindas uz izlidošanu. Sanfrancisko ir labāk apmaksāti darbi, bet arī daudz lielāka dzīves dārdzība, tā nu cilvēki vai nu lidinās bezmaz vai katru dienu, vai darba nedēļas laikā spiežas kolektīvi noīrētos dzīvokļos kā siļķes mucā, bet ģimeni apciemo tikai nedēļas nogalēs.

Pastaiga pa rajonu, kurā bijām apmetušies, deva to LA pilsētas sajūtu, kāda rodas, kad padzīvo kādā rajonā kopā ar reāliem vietējiem cilvēkiem. Šauras ieliņas, stāvi kāpumi un kritumi. Daudzās vietās kāpnes – Silverlake rajons atrodas Losandželosas kalnainajā apkaimē. Visapkārt garas palmas, kaktusi un dažādi augi, kurus pavisam mazus esam pieraduši redzēt puķpodos, taču  šeit tie sasniedz apskaužami gigantiskus apmērus. Apkārt  smaržo  pēc citrusiem, eksotiskiem ziediem un vistu mēsliem. Ne viens vien vietējais savā pagalmā audzē arī vistas un pīles.

Uzkrītoši daudz ielās var redzēt Teslas. Kādu rītu kļūstam par liecinieku, kā liela, spīdīga Tesla mēģina iegrozīties dzīvojamās mājas garāžā. Iela ir šaura un stāva, bet tieši pretī iebrauktuvei ir apstājusies pavisam veca automašīna, kurai pie stūres gulšņā apmēram tikpat vecs onkulītis. Spīdīgā Tesla cenšas iebraukt savā garāžā, pagriežas, dod atpakaļ un ar švunku ietriecas stāvošās mašīnas durvīs, tad tikpat strauji atkal dod uz priekšu. Kā šī dzīves ainiņa izspēlējās tālāk, mēs nepalikām skatīties, bet viss vilka uz emocionālu attiecību noskaidrošanu. Kā teica nesens viesis no Latvijas – “Amerikāņi ir pieklājīgi, bet principiāli.”

Apciemojuma laikā satiekam arī kādu armēņu izcelsmes kundzi, kura ir uzņēmusies Losandželosā 2020. gada pavasarī sarīkot Spotlight Latvia kārtējo pasākumu – līdzīgu, kādu mēs rīkojām Denverā šī gada maijā. Sīkāk par mūsu pasākumu variet izlasīt šajā blogā dažus ierakstus atpakaļ: https://bergsblogo.com/2019/05/09/par-denveras-pirtim-un-spotlight-latvia-biznesa-konferenci/. Amālija kādu laiku ir strādājusi Latvijas vēstniecībā Londonā un no turienes izveidojušies kontakti un interese par Latviju. Tagad pārcēlusies uz Losandželosu un nolēmusi turpināt kultivēt latviešu lietas. ASV esmu saticis ne vienu vien cilvēku, kurš teicis, ka viņam patīk latvieši un tādēļ viņš ar tiem strādā un cenšas palīdzēt. Cik nu varam, izstāstām par savu pieredzi, organizējot Denveras Spotlight, un ceram, ka Losandželosas pasākums izdosies vēl saturīgāks un lietderīgāks.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2019-10-20 15.01.47

Par to, kas mainās Latvijā

Nemirstīgā romāna “Meistars un Margarita” sākumā ir aina, kurā Volands ar saviem svītas biedriem vēro un apspriež maskaviešus. Kā cilvēki ir mainījušies, kā rīkojas un uzvedas, par ko sapņo un pēc kā ilgojas.

Kaut kādā ziņā es septembrī jutos līdzīgi, vizinoties ar velosipēdu pa Rīgas pieblīvētajām ielām un nedaudz anonīmi vērojot ļaudis. Nenoliedzami transports pilsētā ir kļuvis daudz demokrātiskāks – cilvēki pārvietojas gan ar divriteņiem, gan ar skrejriteņiem, pie tam tādi, kādi senāk nemūžam uz šādiem verķiem virsū nekāptu – gan hipsterīgos uzvalciņos tērpušies jaunie profesionāļi, gan ņipras kundzes cienījamākos gados. Un Rīgā publika kļūst  svešzemnieciskāka – vēl pāris gadus atpakaļ eksotiskus vaibstus pilsētā redzēt nevarēja un šeit laikam jāsaka paldies Latvijas universitāšu starptautiskajām mācību programmām, IT uzņēmumiem un, iespējams, arī faktam, ka paši  latvieši vairāk maisās riņķī pa pasauli un tad brauc mājās ar eksotiskām otrajām pusēm. Ļoti uzkrītoša Rīgā ir konsekventā ķiveru nevalkāšana un divriteņu braucēju pārgalvīgā traukšanās pa trotuāriem, kas apdraud savu un gājēju drošību. Atšķirībā no Rīgas, Denverā gandrīz visi velosipēdisti valkā ķiveres un uz trotuāriem nelien, bet jāatzīmē arī, ka Denverā veloceliņu ir stipri vairāk.

Iedvesmojies no riteņu renesanses Rīgā, nolēmu šo labo praksi izmēģināt arī Denverā. Pirmajā dienā nolēmu, ka braukšu ar riteni pa to pašu maršrutu, kā esmu paradis ar mašīnu – tas laikam pēc attāluma iznāk taisnākais ceļš, vienīgi jābrauc tikai pa ietvi vai arī pa ielu. Kā allaž, izbraucu agrā rīta krēslā, lepni traucos pa 11. avēniju, un, tā kā gaismas neesmu pielicis, tad braucu pa ietvi un tikai pēdējā brīdī pamanu kādu tantiņu naski soļojam, protams ar “ausīm” un trotuārā nodurtu skatienu. Sabremzēju, bet viņa mani pamana tikai tad, kad esmu jau blakus. Sirmā kundzīte palecas kādus 3 metrus uz sāniem un velta man baisus kliedzienus un lamas angļu valodā, labi, ka tikām cauri bez upuriem un šautām brūcēm, kas Denverā nevienu nebūtu pārsteidzis. Šis laikam bija vienīgais ievērības cienīgais notikums, pārējais pusstundu garais brauciens līdz birojam pagāja bez starpgadījumiem. Atbraucis līdz birojam, izstāstu kolēģim par savu noziegumu pret mierīgo amerikāņu kājāmgājēju. Labāk tomēr atzīties, citādi sirdsapziņa grauzīs un neliks mieru. Jā, kolēģis saka – tev tomēr labāk braukt ar ķiveri, nopirkt ritenim lampiņu un braukt pa veloceliņiem, jo, izrādās, ka Denverā riteņbraucējiem ir aizliegts braukt pa trotuāriem un tramdīt gājējus, tādēļ arī tie ir tik izlaisti un var atļauties slāt pa ietvi, neskatoties. Pēc šī atgadījuma apkarināju  riteni ar lampiņām un atstarotājiem, turklāt atklāju, ka ir vismaz divi veidi, kā varu aizmīties  uz biroju, nepārkāpjot noteikumus un pat baudot acij tīkamus skatus. Pie tam ne tikai no mājām uz darbu, bet arī no darba līdz pilsētas centram, tam patērējot aptuveni tikpat daudz laika kā braucot ar mašīnu, tikai daudz veselīgākā un galvu iztīrošākā veidā.

Cits mans Latvijas vērojums  ir vismaz dažu valsts iestāžu un uzņēmumu orientācija uz eksportu, ārzemju kontaktu un sakaru dibināšanu. Kaut kā pamazām un paklusām Latvijā vadošos amatos notiek paaudžu maiņa un arvien vairāk parādās vadītāji, kuriem ir interese eksperimentēt, piedalīties projektos un mainīt lietas. LMT enerģiski vico pa pasauli un trešo pasaules valstu operatoriem mēģina iepārdot produktus un risinājumus, kurus paši jau ir ieviesuši Latvijā. VASES (VAS Elektroniskie Sakari) jau otro gadu rīko 5G tehnoloģijām veltītu pasākumu “5G Techritory”:  https://www.5gtechritory.com/

Man ir zināma profesionāla interese par to, kāda līmeņa starptautisku forumu ir iespējams sarīkot Latvijā, ja rīkotāja ir valsts iestāde, bet pats forums notiek zem premjera patronāžas un tā atklāšanā piedalās vismaz trīs valdības ministri.

Telekomunikāciju pasaulē ar pasākumiem viss ir vienkārši – pavasarī jābrauc uz Barselonas Mobile World Congress un rudenī uz Losandželosas MWC.  Jo uz turieni brauc visi un tas nozīmē iespēju pāris dienās satikt visus  “who  matters”,  jo tur pulcējas visi ekosistēmas augstākā ranga cilvēki. Gribi kaut ko sadīlēt vai vismazs burzīties ar svarīgiem cilvēkiem – brauc uz turieni. Protams, tev jābūt savam stāstam un sajēgai, kāpēc tu uz turieni brauc, jo aizbraukt un sērīgi kvernēt mazā stendiņā ir visai neproduktīvi un, godīgi sakot, demotivējoši. Domāju, ka Latvijā ir iespējams sarīkot saturīgu 5G pasākumu, jo laiks patreiz tam ir pareizs, Latvijā ir labi attīstīta infrastruktūra un, iespējams, ka pasaules varenie var pavilkties uz piču, ka pie mums viss ir mazs, tāpēc esam ideāls placdarms testēšanai un eksperimentēšanai. Ka pie mums ātri var pieņemt vajadzīgos likumus un tāpēc Latvijai ir lemts kļūt par telekomunikāciju jauno tehnoloģiju izmēģināšanas placdarmu.

Var jau būt, ka tā arī ir, un mums viss ar šo konceptu izdosies. Vienīgi eksperimentēšana un jaunu lietu bīdīšana automātiski nozīmē arī neizbēgamas kļūdas un neveiksmes un prasa spēju ātri kustēties un arī ātri pieņemt lēmumus. Tā gluži vienkārši ir fundamentāla inovācijas procesa sastāvdaļa. Cik toleranta pret kļūdām un neveiksmēm ir Latvijas publiskā pārvalde?  Cik ātri tā spēj kustēties?

Mana sieva Vineta darbojas Denveras latviešu kultūras centrā. Kādu brīdi atpakaļ viņiem atsūtīja no Latvijas valsts iestādes mazu izstādīti – kaudzīti ar A1 izmēra planšetēm. Izstāde dažus mēnešus priecējusi Kolorādo latviešu centra/baznīcas apmeklētājus, un nu pienācis laiks to sūtīt tālāk uz Kalifornijas latviešu centru. Latvijas valsts iestāde vēlas maksāt par sūtīšanu, tikai tam vajadzīgi piedāvājumi no trim dažādiem ASV kurjerpastiem, lai varētu izraudzīties lētāko. Dienas beigās bez maz vieglāk samaksāt tos simts vai cik tur dolārus pašiem, nekā tērēt laiku tik muļķīgam un neproduktīvam pasākumam.

ASV ap otrā pasaules kara laiku notika  brīnums – tika palaista DARPA (The Defense Advanced Research Projects Agency). Tā bija valsts radīta, bet gluži trakā veidā menedžēta programma, kuras redzamākie izgudrojumi bija radars, internets un GPS. Un datori un vēl šis tas. Manās rokās nesen nokļuva Safi Bahcall grāmatiņa “Loonshots” , kurā ļoti interesanti stāstīts par pārsteidzošu faktu – vieni un tie paši cilvēki kādā vienā vidē ir traki aizņemti ar rāpšanos pa karjeras kāpnēm un iekšējām troņu spēlēm, un precīzi tie paši cilvēki citā vidē ir visaktīvākie un progresīvākie inovatori. Citiem vārdiem sakot – vaina ir nevis cilvēkos, bet gan struktūrās un sistēmās. Varbūt pienācis laiks arī Latvijā paskatīties uz mūsu struktūrām un sistēmām?

Es vadu  www.saftehnika.com   Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

IMG_3789

Eat Their Shit

Katra manā nozarē strādājoša pasaules iekarotāja lielais sapnis ir nomedīt behemotu, tas ir, dabūt par klientu kādu desmitiem miljardus apgrozošu industrijas flagmani. ASV gadījumā tās varētu būt tādas kompānijas kā T-Mobile, AT&T vai Verizon. Nereti, tiekoties ar Latvijas kompānijām, var dzirdēt frāzes: tajā un tajā izstādē mēs runājāmies ar Boing, un viņi solīja to un šito. Mēs strādājam ar Microsoft pie tāda vai šāda pilotprojekta un, ja tur viss sanāks, tad gan būs labi. Šādas runas nereti atgādina pusaudžu sarunas par seksu  – visi stāsta, ka to dara, visi domā, ka draugi  to dara, bet īstenībā neviens to nedara. Bet tie, kuri dara, par to nerunā.

Daudzās lielās firmās  ir izveidots speciāls “inovāciju” departaments, kura uzdevums ir komunicēt ar daudzsološiem jaunuzņēmumiem un rādīt pasaulei lielā behemota progresam atvērto seju. Ļaudis šādos departamentos ir draudzīgi, viņu uzdevums ir organizēt dažādus pilotprojektus, “feasibility” studijas  un tamlīdzīgus vingrinājumus. Iesākums ar šādiem parasti liekas ļoti cerīgs – urā, urā, esam tikuši kādā tur jaunuzņēmumu audzināšanas programmā. Un piezogas sajūta, ka lielā laime un lielie miljoni gaida tepat ap stūri. Diemžēl gandrīz vienmēr realitāte ir citāda – lielā behemota glīti sapostajā rotaļu istabā var pavadīt daudzus gadus, pie kārotajiem miljoniem tā arī netiekot. Tas tādēļ, ka pie viņiem  par inovācijām un mārketingu atbild viens departaments, bet par darbības nodrošināšanu un operācijām – pavisam cits. Pamēģiniet, piemēram, tikt pie T-Mobile “approved vendor” statusa, un ātri vien sapratīsiet, ka visos lielos uzņēmumos viņu iepirkumu sistēmas ir speciāli veidotas tā, lai caur daudziem sietu sietiem tiktu cauri tikai patiesi vajadzīgākie, neatlaidīgākie vai veiksmīgākie pretendenti.

Reizi gadā SAF Tehnikā rīkojam pāris dienu pasākumu saviem pārdevējiem, aģentiem un tuvākajiem partneriem. Tas ir festivāls, kurā atskatīties uz gada laikā paveikto, mācīties, dalīties pieredzē un runāt par nākotni. Šāds pasākums atkal notika septembra sākumā, un tajā piedalījās SAF Tehnika pārdevēji un aģenti no Eiropas, Austrālijas un bariņš ar amerikāņiem. Viesrunātāja statusā biju pasaucis kādu ASV industrijas veterānu  – vīrs gan pēc izcelšanās ir anglis, bet pēdējos divdesmit gadus godīgi dzīvo Dalasā un ASV uzskata par savām mājām.

Deiva specialitāte ir telekomunikāciju  operatori  un viss zvērudārzs, kurš apgādā šos operatorus ar izejmateriāliem un mēriekārtām.  Mūsu pasākumā Deivs uzstājās ar runu, kuras liela  daļa bija veltīta jautājumam, kā maza kompānija var pārdot savu produkciju kādai lielai kompānijai. To viņš stāstīja, pamatojoties uz personīgo pieredzi, kura iegūta, vadot kādu sākumā mazu uzņēmumu, kurš pamanījās izaugt gana prāvs un kuru vēlāk par labu naudu nopirka kāds vēl prāvāks kantoris. Kā tas arī parasti notiek. Biznesa vide ASV ir pragmatiska un nežēlīga – neviens neatbildēs uz tavu e-pastu vai telefona zvanu, ja skaidri nezinās, kāpēc tas viņam būtu jādara. Neatbildēt uz kairinājumiem nav nepieklājīgi – tam ir divi iespējami skaidrojumi. Vai nu cilvēkam nav intereses par tavu piedāvājumu, vai arī viņš šajā mirklī ir aizņemts ar ko citu. Un tas arī viss. Tātad – tu esi maza kompānija un gribi pārdot savu preci lielam klientam. Ir iespējami tikai divi veidi, kā tu vari tikt pie šāda lielā biznesa – tu spēlē golfu, kolekcionē pastmarkas vai kādā citā aspektā esi tuvāk pazīstams ar cilvēku, kurš tevi aizvedīs pie īstajiem lēmumu pieņēmējiem. Vai arī – lielajam zilonim tieši tobrīd kaut kas sāp un tavs piedāvājums ir ļoti vajadzīgs. Bet, visticamāk, ka sekmīga iznākuma nodrošināšanai ir jāsakrīt abiem minētajiem faktoriem – jābūt pastmarkas krājošajam onkulim un ļoti sāpīgai vajadzībai uzņēmumā.

Vēl ir arī trešais ceļš – neiet vis pie lielā ziloņa, jo pie tā mazajiem odiem tikpat kā nav iespējams tikt, bet iet pie puišiem, kuri jau gadu gadiem pārdod lielajiem ziloņiem. Un mēģināt sarunāt, ka viņi ņem tavu mazo produktiņu, ļauj tam uzlipināt virsū viņu cēlo logo un tad caur saviem gadiem iestaigātajiem ceļiem nogādā to lielo klientu noliktavās un angāros.

Tieši par šo paņēmienu arī mums stāstīja Deivs. Virsraksts viņa slaidam bija “Eat Their Shit.”

Stratēģija ļoti vienkārša – aizej pie liela ražotāja un saki – zinu, ka jums, puiši, ir tādas un tādas problēmas, ļaujiet man šīs problēmas risināt, jums nekas nebūs jādara, mēs par visu parūpēsimies, bet jūs tikai klausīsieties, kā naudiņa ripo jūsu kontos. No šejienes arī stratēģijas nosaukums.

Arī Microsoft kādreiz bija maziņš un knislīgs uzņēmums. Tālajos aizlaikos milzīgajam behemotam IBM nebija savas operētājsistēmas tolaik modē nākušajiem personālajiem datoriem. Turklāt personālie datori jau arī nebija nekāds peļņas ģenerators, drīzāk kāda jauna nesaprotama tirgus tendence. Tādēļ Microsoft spēja sarunāt tādu licencēšanas darījumu, ka IBM uz katra sava personālā datora lika virsū sistēmu MS-DOS un par to maksāja noteiktu summu Microsoftam. Sekas šim darījumam bija tādas, ka Microsoft no nevienam nezināma Sjetlas jaunuzņēmuma kļuva par korporāciju, kuras logo redzēja katrs personālo datoru lietotājs un ar kuras operāciju sistēmu vajadzēja sadarboties katram datorprogrammu radītājam. Pēc dažiem gadu desmitiem Bils Geits kļuva par pasaules bagātāko cilvēku, bet viņa stāsts sākās ar to, ka mazliet paēda to, ko IBM ēst negribēja.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par izstādēm un roadtripiem

Variet trīs reizes minēt, kur es atrodas, kad rakstu šīs rindas? Jā, pareizi – kā parasti lidostā, šoreiz Ņuarkas, tā ir viena no trim Ņujorkas starptautiskajām lidostām.  Atkal esmu izvazāts pa pilsētu pilsētām, sausu muti skaidrojies ar lidsabiedrību aģentiem, lai sazvanītu United Premier servisa helpdesku man trijos naktī nācās klausīties viņu gaidīšanas mūziku aptuveni pusotru stundu,  gulējis esmu tikai dažas  stundas un ar diennakts nokavēšanos, ceru, ka pēc neilga laika  beidzot tikšu lidmašīnā, kura mani aizvizinās uz Eiropu. Sīkāku stāstu plānoju uzrakstīt nākamajā  bloga rakstā, jo  šajā reizē tēvocis Mērfijs patiesi parūpējās par ļoti plašu un izsmalcinātu neveiksmju virkni, kurai nekādi nevarētu noticēt, ja tā tiešām nebūtu noticis. Šīs ir  neērtības, ar kurām jārēķinās katram aizokeāna iekarotājam, ja vien viņš nav tik bagāts, ka var lidināties ar savu “private jet.”

Izgājušo nedēļu esmu pavadījis Ohaio štata galvaspilsētā Kolumbus, kura ir slavena ar savu lielo universitāti, kas piedod dzīvīgumu un modžo  kopumā garlaicīgi pāķiskajam Ohaio štatam. Mēs šeit piedalījāmies lauksaimnieku izstādā “Cultivate 2019”. Izstādes man ir tuvas, jo gadā SAF Tehnika Ziemeļamerikā kādās divdesmit tādās piedalās. Neskatoties uz visām digitālajām klientu ķeršanas tehnoloģijām,  joprojām izstādi uzskatu par pašu efektīvāko veidu, kā “ģenerēt līdus” – t.i. iegūt sarakstu ar reāliem klientiem, kuri ir izrādījuši nopietnu interesi par tavu produktu.

Pēdējos pāris gadus SAF Tehnika ir aktīvi attīstījusi jaunu produktu –bezvadu sensoru sistēmu Aranet. Viena no mūsu “vertikālēm” ir siltumnīcas. Sensori ļauj audzētājiem mērīt un kontrolēt  siltumīcā vides parametrus – temperatūru, CO2, augsnes mitrumu un viskautko citu, ko nu kurš audzētājs ir atradis par nepieciešamu vai vēlamu. Mērķis – ar iespējami mazām izmaksām izaudzēt iespējami dārgi pārdodamus augus. Eiropā Aranetu   ar labiem panākumiem tirgojam jau kādu laiku, bet tagad pienācis laiks iestartēt Ziemeļamerikā. Tādēļ arī ar stendu piedalamies  vienā no lielākajām ASV siltumnīcu izstādēm “Cultivate 2019”. Izstādes rīkotājs ir asociācija AmericanHort, kura dižojas, ka atbalstot savus biedrus jau vismaz 220 gadus. Tā ka šī nav nekāda plāno galdiņu urbēju sanākšana, bet cienījama sabiedrība ar senu vēsturi.

Tātad – esam  atbraukuši  uz tādas nozares izstādi, kuru mēs nepārzinam un kur neviens nezin tādu SAF Tehniku vai Aranetu.  Domāju, ka līdzīgā situācijā atrodas jebkurš Latvijas uzņēmums, kurš atbraucis ieradies iekarot jaunu tirgu.

Pirms kāda pusgada man palaimējās iepazīties ar latviešu izcelsmes kundzi vārdā Maija, kura tagad jau ir pensijas gados, bet pirms pensionēšanās divdesmit gadus strādāja lielā, varētu pat teikt vadošā amerikāņu uzņēmumā, kurš siltumnīcām ražo plastmas puķu podus un visādus citus plastmas izstādājumus, kurus izmanto siltumnīcās. Neatceros, kur es ar viņu iepazinos, bet morāle šeit ir tāda, ka svešā mežā vienmēr noder vietējo taku zinātājs. Un tos var atrast meklējot un runājoties ar cilvēkiem. Vārdu pa vārdam un sarunāju, ka Maija mums palīdzēs “iestartēt” horikultūrā – uztaisīs pārskatu par tirgu, sazināsies ar galvenajiem spēlētājiem un palīdzēs cienīgi piedalīties izstādē. Maija šo visu uztver kā aizraujošu piedzīvojumu un mēs salīgstam konsultāciju līgumu uz četriem mēnešiem, kura ietvaros es maksāju nelielu, bet taisnīgu ikmēneša maksājumu un papildus prēmijas par dažādu “ceļa mērķu” sasniegšanu.

Izrādās, ASV hortikultūrā ir kādas četras senas holandiešu izcelsmes ģimenes, kuras kontrolē lielu daļu no tirgus. Iedraudzēsies ar viņiem – dabūsi labu tirgus daļu pārdodot pa tiešo. Savukārt daudziem maziem un vidējiem audzētājiem materiālus piegādā kādi 4-5 vadoši vairumtirgotāji, kuri ASV ir sadalījuši teritoriāli. Kāds darbojas austrumos, savukārt cits Kalifornijā un tādā garā. Atkodām, ka katram stendā ienākušam audzētājam ir jāpaprasa, no kā viņš pērk savus materiālus. Ja bieži dzirdam vienus un tos pašus vārdus, tad skaidrs, ka arī mums ir ar šiem vairumtirgotājiem jāaprunājas – jāpastāsta, ka daudzi viņu klienti (nosaucot vārdos) interesējas par mūsu sensoriem un jāpavaicā, vai viņi nevēlētos tos tirgot visiem klientiem, piebilstot, ka  viņu peļņa no mūsu produktiem būs pavisam laba. Visu izstādes laiku mūsu Maija pucē apkārt pa izstādi (viņai jau laicīgi ir sagatavots saraksts, ar kuriem cilvēkiem pēc svarīguma ranga mums ir noteikti jāaprunājas). Daži ir pat tik svarīgi, ka mūsu enerģiskā Maija ir bijusi viņu stendos kādas desmit reizes un lielais priekšnieks elsdams un pūsdams nāk pie mums un, rāda vizītkarti un saka “that woman, that woman sent me here.” Nu ja, sakām, ja no mums nepirksi, viņa nāks pie Tevis atkal. Tālākais jau, protams, ir mūsu ziņā, cik mēs labi protam parādīt savus sensorus un atraktīvi par tiem izstāstīt. Starp citu, Walmartā par 13 dolāriem nopirktā tūristu ugunskura trejkājī iekarināts zemeņu pods (par velti no cita dalībnieka sarunāts tur pat izstādā), kurā sasprausti visi mūsu dažādie sensori izskatās nesalīdzināmi atraktīvāks, kā, ja tie paši sensori būtu ielikti kādā dārgām lampiņām izgaismotā vitrīnā.

Izstādes rezultātā esam savākuši tuvu pie simts līdiem, iepazinušies ar lielākajiem audzētājiem, vairumtirgotājiem, siltumnīcu būvētājiem, dažādu konkurējošu vai papildinošu produktu ražotājiem ar kuriem mums vai nu “jāintegrējas”, vai jākaujas.

Pēc trim dienā stendā jūtos kā ievērojams eksperts – esmu pat iemācījies vārdus “perennial” un “annual”, par “cannabis” nemaz nerunājot. Zinu, kuras pilsētas ASV un Kanādā ir svarīgas no horikultūras industrijas viedokļa un viens otrs konkurējošu uzņēmumu pārstāvis ir devis vizītkartes un pasūdzējies par savas vadības izpratnes trūkumu.

Ir iegūts labs pārskats par spēlētājiem, notikumiem tirgū. Tagad Maijai noīrēta mašīna un viņa dodas trīs nedēļu “road tripā” ar pilnu bagažnieku ar sensoriem, jo dzelzis ir jākaļ, kamēr tas ir karsts.

2019-07-14 09.10.132019-07-15 13.45.202019-07-15 14.19.48

Par taukainām roķelēm

Ir reti brīži, kad vairums  latviešu tautas no sirds  lepojas  ar savu zemi un tautu, jo ikdienā visi ir aizņemti, ķidājot dažādas nejēdzības, sūrojoties par nodarītajām netaisnībām vai šausminoties par blēžiem un neliešiem valdībā un citos augstos plauktos. Par gejiem, krieviem, hsenofobiem, fašistiem, melnsvārčiem, kreisajiem un Stambulas konvenciju.

Tie retie brīži, kad visi spēj vienotā priekā uzgavilēt, ir, kad Latvijas hokeja izlase uzvar kādā Pasaules čempionāta spēlē vai kad kāds sportists vai mūziķis gūst panākumus starptautiskajā arēnā. Porziņģis noslēdzis līgumu par 158 miljoniem dolāru. Vijai Celmiņai mākslas darbu izstādes Toronto, Ņujorkā un Sanfrancisko, un viņas darbi ir pārdoti par vairāk nekā 4 miljoniem dolāru gabalā, protams, ar Marku Rotko viņai šai ziņā nesacensties.

Nesen manu uzmanību piesaistīja BBC raksts par Vairu Vīķi-Freibergu:“From child refugee to President”. Ļoti daudz cilvēku ar to dalījās tviterī un citos “tīklos”. BBC mājaslapā kādas pāris dienas tas nostāvēja pat kā otrais visvairāk lasītais raksts. Neapšaubāmi, šī raksta parādīšanās vien daudzos cilvēkos izraisīja pozitīvas emocijas un vēlmi ar to dalīties. Es  ar Vairu Vīķi-Freibergu  pirmoreiz iepazinos Soltleiksitijas olimpisko spēļu laikā 2002. gadā, kad kopā ar draugiem apceļoju ASV, un viena nedēļa no episkā ceļojuma bija veltīta arī olimpisko sacensību vērošanai. Atceros, tajā reizē gan iedraudzējāmies ar bobslejistiem, gan “iestājāmies” alkohola klubā, jo Jūtas štatā bija tāds jocīgs pussausais likums. Un mums visur bāros prasīja uzrādīt dokumentus, ne jau tāpēc, ka jauni izskatītos, bet likums liek tos prasīt visiem. ASV ir jocīga vieta – katrs idiots var nopirkt automātu, ar ko nobliezt nezcik cilvēku, bet alu, lūk, pārdod tikai no 21 gada vecuma. Vēl kaut kur ir saglabājusies bilde, kur man ir uzmālēta seja Latvijas karoga krāsās un es izgāzies sēžu klubkrēslā blakus Prezidentei. Vairai piemīt ne tikai teicamas runas dāvanas, bet arī lieliska izjūta par vietu, laiku un pasākumiem, kad ir jābūt kopā ar tautu. Varētu rakstīt kārtīgu grāmatu par to, kas padarīja viņu par tik izcilu prezidenti, bet vienu lietu viņa pateica arī šajā intervijā: “Es nebiju ieinteresēta pelnīt naudu, vai ko tamlīdzīgu, bet vienkārši darīt to darbu.” Vairas gadījumā cilvēki juta, ka tā tas tiešām ir, un tas kopā ar viņas inteliģenci, stāju, pieredzi un neviltoto patriotismu arī padarīja viņu par mūslaiku populārāko Latvijas prezidenti.

Protams, var rasties jautājums –  kā atšķirt cilvēkus, kuri “vienkārši dara darbu” un tos, kuri ir ieradušies kārtīgi “uzvārīties.” Galu galā, ministrijas, valsts uzņēmumi un cienījamie valsts pasūtījumu izpildītāji ir pilni ar cilvēkiem, kuriem actiņas ir viltīgas-viltīgas, un, kuros klausoties, saproti, ka netici nevienam viņu vārdam.  Kaut vai nesenais stāsts par Jaunā Rīgas Teātra rekonstrukciju, lauztiem līgumiem un karu pret “būvnieku mafiju” nekādu lepnumu un tautas vienotību neveicina, taču lieliski ilustrē vidi un situāciju, kādā atrodamies. Par lielo, “valstisko” IT projektu realizāciju es droši vien kādreiz vecumdienās sarakstīšu memuārus, ja vien atmiņa tajā laikā vēl darbosies, bet vienu esmu ievērojis – kopš esmu ASV, dzīvoju  krietni mierīgāk,  dažbrīd jūtos kā  kūrortā, un nav tās greizo spoguļu karaļvalsts sajūtas.

Kādreiz padomju laikos, kad nebija Netflixa, cilvēki sevi virtuvēs izklaidēja ar šņabi un anekdotēm.  Viens tāds jociņš bija, kad dēls jautā tēvam – lielam menedžerim (un tas būtu jāstāsta krieviski). “Tēti, tēti – kā tu nopelni naudu?”  Tēvs pieiet pie ledusskapja, izņem ārā speķa gabalu, pagroza rokās un noliek atpakaļ. “Bet tēti, kur tad naudiņa nopelnīta?”  Tēvs viltīgi pasmaida, parāda rokas un saka: “Re – speķis ledusskapī, bet rociņas taukainas.”  Es pagaidām spēju taukaino rociņu un darba rūķu cilvēkus sašķirot tikai pēc intuīcijas un kaut kādām psihiloģiskām niansēm. Cik vienkārši un nesamudžināti viņi runā. Vai sarunās vairāk lieto vārdu “es” vai “viņi”, jo atsaukšanās uz kaut kādiem mistiskiem “viņiem” gandrīz vienmēr liecina, ka cilvēks nav patiess. Pastāvīgi melot ir ļoti grūts darbs, tāpēc ar taukainām rociņām salasītā bagātība nāk arī par savā ziņā dārgu cenu.

Cita lieta ir, kā uz naudu skatās vairums cilvēku. Mēdz teikt, ka “nauda nesmird” un arī “mērķis attaisno līdzekļus”. Ja seko šīm gudrībām, tad tiešām, kāda starpība, kā atnācis tas piķis.  Zelta poršs vai villa jau būs gandrīz tā pati. Bet ir jau arī teicieni “Viegla nauda laimi nenes” un, ka nauda nav vis mērķis, bet tikai blakus produkts  kaut kam, kas tiek darīts pareizi un no sirds. Vai kāds, kurš ir sashēmojis lielas naudas, tiek uzskatīts par gudru un uzņēmīgu cilvēku vai vienkārši par sūdu mušu, kura nespēlē pēc noteikumiem un tāpēc nav pelnījusi nekādu cieņu?

Zinu, ka daudzi no šiem menedžeriem  ir gudri un sakarīgi cilvēki un viņi teiks – šajā vidē citādi nav iespējams izdzīvot. Partiju finansējums ir nepietiekams, un, pie tam, ja es esmu nonācis tajās aprindās, kur pieņem lēmumus un dala lielu naudu, tad ir jāspēlē pēc to noteikumiem. Vilku barā esi, neblēj kā aita. Un pēc brīža jau sāk spēlēt nākošais likums, kas saka, ka kopīgs grēks vieno – tie, kas kopīgi ir kādus sūdus sastrādājuši, ir saistīti nesaraujamām saitēm. Tādas domas uzvirmo, lasot par notiekošo Latvijas Universitātē,  Rīgas Domē un daudzkur citur.

Liekas, ka risinājums šīm problēmām tomēr parādās kaut kādos pakāpeniskos sistēmas uzlabojumos. Latvijā ir normāla, funkcionējoša, liberāli demokrātiska iekārta, daudz labāka, nekā jebkur uz austrumiem no mums. Es neticu revolūcijām un nedomāju, ka Latvijā tāda šobrīd ir vajadzīga. Tādēļ pirmais un pats būtiskākais būtu padarīt visu šo taukaino rociņu lietu ļoti neērtu un bīstamu. Menedžeriem ir jāmaksā labas algas, bet gadījumos, kad viņus pieķer, tad viņiem žigli vien ir jāiet pasēdēt uz kādiem gadiņiem būrī, un sodam ir jābūt  ātram un neizbēgamam, turklāt karjeras iespējām pēc atsēdēšanas diezgan limitētām. Tas, kas Latvijā notiek ar politiski – ekonomisko noziedznieku tiesāšanu desmitu gadu garumā, arī ir galvenais faktors, kas uztur un baro taukaino rociņu sistēmu.

Lai cik arī nebūtu derdzīgi lasīt par visām šīm masu šaušanām Amerikā – katrā valstī ir sava vājā vieta, tomēr tiesu sistēma tur ir stipra un neatkarīga. Trampa tuvie sabiedrotie/rokaspuiši Pauls Manaforts un Maikls Koens jau sēž un skatās uz rūtainu saulīti. Vai mēs varam kaut ko līdzīgu iedomāties Latvijā?

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

sticky fingers

%d bloggers like this: