Par izmeklēšanām un naudas varu

ASV pēdējās nedēļās apgriezienus uzņēmušas Kongresa un Senāta priekšvēlēšanu kampaņas, kurās uz kārts likts vietu skaits abās parlamenta palātās, drīz noskaidrosies, vai republikāņi saglabās savu pārsvaru, vai arī to iegūs demokrāti. Ja notiks pēdējais, tad Trampam ir sagaidāmi grūti laiki, viņš tiks pētīts un izmeklēts ar desmitkārtīgu entuziasmu, un tas gandrīz noteikti novedīs pie nopietniem impīčmenta mēģinājumiem.

Dzīvojot ASV, nepamet sajūta, ka šī ir pētnieku un izmeklētāju sabiedrība. Piemēram, šobrīd visu ziņu epicentrā nonākusi Augstākās tiesas tiesneša Brett Kavanaugh  kandidatūras pētīšana un vētīšana. Arī šajā gadījumā likmes ir augstas – republikāņi grib pagūt savu konservatīvo kandidātu apstiprināt līdz vēlēšanām, jo nevar zināt, vai pēc tam tiem pietiks balsu. Demokrāti, gluži pretēji, grib novilkt līdz vēlēšanām, jo cer, ka tad varēs izvirzīt savu kandidātu un saglabāt pārsvaru Augstākajā tiesā. Augstākās tiesas tiesnešus ieceļ uz mūžu, un viņiem pieder pēdējais vārds visprincipiālākajās un valsts attīstību ietekmējošākajās lietās.  Vēl pirms nedēļas šķita, ka kandidāts tiks apstiprināts bez aizķeršanās, viss bija perfekti  −  nevainojama  reputācija, atbilstoša kvalifikācija  un apstiprināšanai nepieciešamais balsu skaits. Taču parādījās sena klasesbiedrene, kura apgalvo, ka tiesnesis Brett Kavanaugh skolas un koledžas laikā neganti dzēris un  seksuāli uzmācies. Tas gan noticis pirms trīsdesmit sešiem gadiem, bet vai gan cilvēks, kurš jaunībā bijis šāds trakulis, ir cienīgs uz mūžu sēdēt augstākās tiesas solos? Uzpeld skolas albumi, kalendāri un parādās pikantas atmiņas. Situāciju sarežģī fakts, ka pēc  sešām nedēļām ir vēlēšanas. Ja kandidātu iebalsos bez pienācīgas apsūdzību izpētes, vēlētāji to var ņemt ļaunā, un republikāņi var pazaudēt vairākumu, bet, savukārt, ja pētīs pārāk ilgi, var netikt pie kārotā konservatīvā  tiesneša.

Tramps tikmēr televīzijā kliedz, ka labāka un cienīgāka kandidāta neesot un visas apsūdzības esot tikai “obstruct and delay” taktika. Tramps tvīto, ka demokrāti paši šīm apsūdzībām neticot un savā starpā gardi smejoties par savārīto putru. Nabaga kandidāts uzstājas ar interviju Fox Prime Timez iņu šovā un apgalvo, ka drusku jau iedzēris tajos koledžas gados esot gan, bet nevainīgs bijis vēl ilgi pēc skolas beigšanas, tāpēc nekādi neesot iespējams, ka būtu kādu izvarojis. Kas, protams, izraisa jaunu spekulāciju un ņirgu vilni. Izliecies par baznīcas kora puiku, bet, skat, skat, ko par tevi saka tā laika cīņu biedri!  Nu ka sarīkosim FBI izmeklēšanu un kārtīgi izpētīsim, kas tu par putnu biji agrā jaunībā!

Tas viss vēl notiek laikā, kad tikko notiesāja un cietumā iesēdināja astoņdemito gadu slavenāko ASV komediantu Bill Cosby – ko mīlīgi dēvēja par American Dad, visu amerikāņu tēti. Vēl pirms pāris gadiem viņa bagātību lēsa uz kādiem 400 miljoniem dolāru. Tagad astoņdesmitgadīgajam onkulim ir jāiet cietumā par trīsdesmit vai pat četrdesmit gadus seniem nodarījumiem, un, visticamāk, cietumā  viņš arī nomirs, bet visu viņa bagātību pievāks juristi un daudzās civilprasības iesniegušās nu jau ļoti cienījamos gados esošās dāmas.

Tiesneša kandidāta vētīšanā daudzi velk paralēles ar Kosbija gadījumu. Sak, kā tad tā – tiesnesi mēs taisamies apstiprināt uz mūžu bez kārtīgas izmeklēšanas, kamēr vecajam komiķim ir jāizput un jānomirst cietumā par tikpat seniem grēkiem. Protams, atšķirība tāda, ka tiesa pierādīja, ka komiķis sazāļoja un izvaroja mazgadīgas meitenes, kamēr tiesnesis varbūt tikai ballējās un palaida rokas.

Vakar Denver Post (tā ir avīze, kas vienmēr nolikta sporta kluba pirtiņā uz lāvas) izlasīju, ka  Bolderā, pilsētiņā netālu no Denveras, ir atradusies kāda dāma, kurai arī esot ko teikt par tiesneša kandidātu. Un viņas pārstāvību ir uzņēmies kāds advokāts, kurš jau ir pietiesājis prāvas naudas no vismaz četrdesmit dažādām sporta zvaigznēm, jo izrādās, ka tieši sporta zvaigznes un arī universitāšu profesori ASV esot ļoti pateicīgi subjekti, no kuriem varot piedzīt prāvas kompensācijas seksuālo noziegumu tiesu procesos un, kā visur, kur ir lieli tirgi, arī šajā jomā ir šauri specializēti advokātu biroji.

ASV ir zeme, kurā cietušie var piedzīt milzīgas naudas summas. Gan no kompānijām, gan arī no privātpersonām. Šāda prakse liek cilvēkiem būt ļoti uzmanīgiem. Piemēram, man pat prātā nenāk piedāvāt pavizināt kaimiņu bērnus ar moci, kas būtu pavisam normāli Latvijā. No otras puses, nauda piesaista lielu uzmanību.  Arī smēķēšanu ASV izskauda fakts, ka ar vēzi saslimušie no tabakas kompānijām kompensācijās varēja piedzīt desmitiem miljonu dolāru, ko arī ar entuziasmu darīja, kamēr nonāca līdz šodienai, kad ASV smēķē tikai retais.

Taisnīgumam ir tendence sekot naudai un varai un tiem spēles noteikumiem, kādi ierakstīti likumos. To mēs labi redzam arī Latvijā saistībā ar uzņēmumu bankrotiem un to mantības sadali.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Private-Investigator-Qualifications-UK1-e1443664140619_jpg__1000×570_.png

Par pārbraucienu Denvera-Losandželosa un skolām

Pagājušajā nedēļā ASV bija garā nedēļas nogale –  3. septembrī cilvēki nestrādāja un ar brīvdienu atzīmēja “Darba dienu.” Vikipēdijā atrodu, ka septembra pirmajā pirmdienā deviņpadsmitā gadsimta beigās ASV darba dienu iesāka atzīmēt arodbiedrības, rīkojot saviem biedriem parādes un tamlīdzīgus masu pasākumus. Tagad arodbiedrības vairs nav tik spēcīgas, un arī  parādes nekur nemanīju, tā vietā cilvēki ciemojas, pikniko un dodas baudīt neiztrūkstošās atlaides. Veikalniekiem  akcijas un atlaides nemitīgi piekārtojas dažādiem datumiem kalendāros. Pašlaik amerikāņi ir aizvadījuši bērnus skolas gaitās, nosvinējuši darba svētkus, un nu veikali jau sāk izlikt ķirbjus, raganas, miroņus un spokus, gatavojoties Helovīnu svētkiem. Aizejot uz veikalu, nekādi nebūs iespējams aizmirst, kāds ir gadalaiks un kādas atzīmējamās dienas tuvojas.

Mēs darba svētkus atzīmējām ar “Road trip”no Denveras uz  Losandželosu. Principā šo gabalu var novālēt vienā paņēmienā, jo no Denveras līdz Lasvegasai var aizbraukt 11 stundās, bet  Losandželosa no Lasvegasas  vispār ir rokas stiepiena attālumā –  brauciens aizņem vien četras stundas cauri vienmuļam, garlaicīgam tuksnesim, pa kuru braucot, nav iespējams nedomāt par filmu“Fear and Loathing in Las Vegas.”Losandželosā mums bija jābūt vien nākošajā dienā, tāpēc apmetāmies klasiskā ceļmalas motelī par simts divdesmit dolāriem diennaktī.  Motelī kaimiņu pārītis atgādina kaut ko no nostāstiem par Boniju un Klaidu, bet viesu uzņēmēja, jauna meksikāņu meitene, stāsta, ka krājot naudu un cerot iestāties koledžā, lai izmācītos par fizioterapeiti. Ārsti ASV pelna pieklājīgi, un šī izvēle man liekas gauži saprātīga.

Ceļi ASV ir labi, un gandrīz visos posmos mašīnas brauc ar kādām astoņdesmi jūdzēm stundā. Skaistākais gabals, neapšaubāmi, ir no Denveras līdz Lasvegasai, jo pa ceļam ir jāšķērso Klinšu kalni, kuri ir vismaz tikpat skaisti kā Alpi, un vēl pa ceļam priecē neskaitāmi kanjoni, neticamu formu un krāsu arkas, dabiski veidojušās pilis un formu un krāsu reljefi, kādus neredzējušam nav iespējams ne nosapņot, ne arī iztēloties.  Ielejās noslēpušās pilsētiņas, kurās audzē persikus, vīnogas uz visādus citus labumus, tās mijas ar raktuvēm un skarbiem, tuksnesīgiem klajumiem.

Darba svētku garajās brīvdienās ASV var sastapt daudzus ceļotājus, kuri pavada savas atvases uz studijām attālās pilsētās. Tā arī mēs aprunājamies ar kādu tēvu no Minesotas, kurš pavadīja meitu uz studijām Kalifornijā. Meita studēšot antropoloģiju. Lasot daudzos un dažādos iespējamos studiju novirzienus, mani nepamet doma, ka visas šīs koledžas, universitātes un “virtuālās” mācību iestādes ir gluži tāds pats bizness, kā viss pārējais šajā pasaulē. Skolām ir mācībspēki, vadītāji  un padomnieki, un viņu interesēs ir visiem darīt zināmu, cik ļoti šī skola ir svarīga un cik vajadzīgas ir tajā apgūstamās zinības. Nešaubos, ka viņus vada arī cēli motīvi, līdzīgi kā pārtikas industriju, kas pabaro cilvēci, vai farmācijas industriju, kas ārstē un pagarina cilvēku mūžu,  taču viņi pamanās iebarot mums arī cukurūdeņus, kotlešu maizes un atkarību izraisošus pretsāpju medikamentus, kuri kopumā cilvēkiem nodara lielu postu.  Uzņēmumu akcionāriem taču ir  jāpelna, bet vadītājiem gribas lielus  bonusus un akciju opcijas.

Manuprāt, jebkuram augstskolas audzēknim ir jāuzdod sev pavisam vienkāršs jautājums – vai skolā pavadītie gadi ļaus man nodrošināt finansiālu neatkarību un pieklājīgu materiālo dzīves līmeni nākotnē? Vai es mācos tāpēc, ka tā dara visi, tāpēc, ka nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi, vai arī man ir plāns un skolas apmeklējums ir daļa no šī plāna? Nav pārāk grūti ievākt statistiku par ienākumiem, kādus bauda tās vai citas skolas beidzēji, un šim ciparam ir jābūt svarīgam kritērijam skolas un mācāmo gudrību izvēlē. Nesaku, ka paredzamajiem ienākumiem ir jābūt vienīgajam kritērijam – vēl jau ir arī talanti, “noslieces”, fantāzijas un citi vēl netveramāki kritēriji, tomēr šīs finanšu mērauklas konsekventāka piemērošana ļautu mazināt to cilvēku pulku, kuri gaužas, ka skolās gan ir izmācījušies, bet maizītei sapelnīt nesanāk. Un ne jau sevi vai skolas viņi vaino, bet gan valsti, politiķus un visus pārējos.

Tikmēr daudzas lielās  kompānijas ASV ir pārstājušas savos darba sludinājumos prasīt obligātu koledžas diplomu –  mūsdienās ar datoru un interneta pieslēgumu, neizejot no mājas, var iemācīties ļoti daudz noderīgas lietas, arī darba devējiem nepieciešamās prasmes mainās daudz straujāk nekā jebkad agrāk. Tā kā skolas nereti māca nevis to, kas vajadzīgs darba devējam,  bet gan to, ko tām ir vienkāršāk mācīt, tad darba devējiem pašiem nākas saviem jaunajiem darbiniekiem iemācīt to, kas dotajā brīdī ir nepieciešams.

Piemēram, arī es šodien internetā atradu, kā apstrādāt reģipša sienu, kādas špakteles, krāsas un instrumentus lietot, un man pat prātā nenāca, ka šai vajadzībai būtu jāapmeklē kādi remontu kursi.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Visvairāk Denverā man pietrūkst jūras, toties Losandželosā tās ir papilnam!2018-09-02 18.26.13

Šādi izskatās kādu gabaliņu pirms Lasvegasas.2018-09-01 10.37.46

Par kaimiņiem

Ģimenes apstākļu dēļ man ievajadzējās vēl vienu auto. Labi zināms, ka jaunas mašīnas vērtība pirmajos piecos gados vidēji samazinās par vairāk nekā 60%.  Ja mašīnu vajag uz pāris gadiem un nav nekādu speciālu prasību pret auto smalkumu vai jaunumu, tad viens no izdevīgākajiem variantiem ir nopirkt kaut ko lietotu, ko, cerams, pēc pāris gadiem nedaudz lētāk varēs arī  pārdot. Vienīgi, izvēloties šādu scenāriju, jāuzmanās no pirkuma, kura uzturēšanā jāiegulda vairāk nekā maksā pats auto.

Apbruņojies ar šīm gudrībām, ķēros pie auto meklējumiem. Vispirms ir neskaitāmi auto plači un interneta lapas, tos var vai nu apbraukāt, vai arī uzlikt “trigerus”, lai tie sūta e-pasta brīdinājumus, kad mājaslapās parādās atbilstošs modelis par vēlamo cenu. Bet plačos un pārdošanas saitos var galvenokārt atrast tādas mašīnas, kuras ir pirktas izsolēs un kuras cilvēki ir “uzfrišinājuši”, cerot kādu tūkstoti “uzvārīties”.  Izdomāju, ka gribu līdz desmit gadus vecu Subaru Outback vai Forester, galvenokārt tāpēc, ka ASV šīs mašīnas ir ļoti izplatītas – visur var atrast rezerves daļas un arī cilvēkus, kuri  tos spēj remontēt. Turklāt arī paši autiņi ir ļoti  piemēroti, lai dauzītos pa kalniem un citiem neceļiem, bet braukšanai un komfortam to salonos  nav nekādas vainas.

Visi šie auto plači un garāžas man uzticību neraisīja – pārdošanā izliktie autiņi grabēja un klabēja. Pārdevēji neko daudz par autiņu vēsturi pastāstīt nespēja, bet acis tiem bija tādas viltīgas viltīgas.  ASV ir populārs sociālais tīkls Nextdoor. Tas ir orientēts uz konkrētu rajonu iedzīvotājiem un viņu rūpēm un vajadzībām. Piereģistrējos, to var izdarīt, tikai  pierādot, ka patiešām dzīvo norādītajā adresē.  Manā gadījumā bija divi iespējamie autentifikācijas  varianti – kredītkartes vai mobilā telefona  billing adrese. Acīmredzot šos datus Nextdoor aplikācija spēj pārbaudīt, saistoties ar attiecīgajiem operatoriem.  Pēc īsas ieskatīšanās redzu, ka dzīve  portālā sit augstu vilni: pazuduši suņi, atrasti maki. Kāds rīko talku vai garāžas izpārdošanu. Citam applūdusi māja un visa iedzīve izpostīta. Lūdz palīdzēt. Cilvēki piesakās, atdod savas nevajadzīgās mantas. Divas ielas tālāk ļaudis pārvācas un par smiekla naudu dala mēbeles. Paziņojumi no policijas. Dažādu “handy man” reklāmas – kas labs santehniķis tuvumā, kur vislabākais ķīniešu takeway. Aizgāju – tiešām bija labs “Little dragon”, un klienti pēc ēdiena plūda nepārtrauktā straumē, bet “Dragonam” pat nebija savas interneta vietnes  – pasūtījumi tikai pa telefonu. No visas šīs piedāvājumu bagātības mani interesē tieši auto, un tiem ir veltīta vesela sadaļa. Ielieku meklētājā Subaru, un pāris atbilstoši sludinājumi arī izbirst. Viens auto – samērā jauns (2009. g), viens “oriģinālais”  īpašnieks, labā stāvoklī, riepas jaunas, regulāras apkopes pie dīlera, utt. Cena – samērā augsta. Protams, Nextdoor pārdod paši īpašnieki, līdz ar to arī gaidas dabūt augstu cenu par savu “lolojumu” mēdz būt neadekvātas. No otras puses, visu nosaka tirgus, un, ja cena ir par augstu, tad autiņš Nextdoor stāvēs  tik ilgi, kamēr pārdevējs nāks pie prāta.  Uzzvanu sludinājumā norādītajam Neilam, sarunājam  satikties pie tuvējā lielveikala. Izbraucu – auto tiešām izskatās labi, nekas negrab un ripo teicami. Neils  saka, ka tas esot viņa vecāku auto, pats esot muzikants. Pielietoju pārbaudītu metodi – saku, ka auto ir labs, bet cena ir tūkstoti par dārgu. Šī metode strādā vienmēr, tikai pērkot ir jābūt gatavam, ka pārdevējs atteiksies kaulēties un tad viss process sāksies no sākuma. Manā gadījumā muzikants pakonsultējas ar vecākiem un piedāvā cenu “pa vidu”, kurai es atkal nepiekrītu un piedāvāju simts dolārus vairāk par savu pirmo piedāvājumu. Tādā garā nonākam pie cipara, kurš apmierina abus, taču ir stingri tuvāks manam sākumā nosauktajam. Interesanti, ka visi auto pārdevēji gribēja samaksu skaidrā naudā, liekas, ka ASV cilvēkiem ir  bailes no banku pārskaitījumiem, čekiem un ar to saistītās  krāpniecības. Un  tam nav sakara ar vēlmi izvairīties no nodokļiem, jo visi piekrīt izrakstīt darījumu apliecinošu  “Bill of Sale” un nemēģina šmaukties ar dokumentā uzrādīto  summu. Arī bankā neviens nebrīnās, kad palūdzu čupu ar dolāriem, skaidrodams, ka eju pirkt auto skaidrā naudā, tikai pajautā, vai man nav iebildumu, ka naudu viņi skaitīs “virs letes” – t.i., vai es nebaidos, ka kāds to redzēs un pēcāk mani aplaupīs. Smieklīgi, bet lielas bankas filiālē nebija naudas skaitāmās mašīnas – visus simtniekus skaitīja pa vienam un ar pirkstiem.

Tālākais jau ir pavisam vienkārši – apdrošināšana ir viens zvans aģentam, CO emisijas tests aizņem 30 minūtes, un pie jauniem numuriem es tieku apmēram stundas laikā. Vienīgais, kas ir jāuzrāda, ir mašīnas “Title” dokuments, kurā ierakstīts mans vārds, pat auto VIN numurs ir jāpārbauda tikai automašīnām, kuras pārdod no cita štata. Varētu teikt, ka ASV biznesā valda stipri daudz uzticības, un viss ir veidots tā, lai darījumi notiktu ātri un bez aizķeršanās.

Vakarā ar jauno pirkumu braucu mājās un redzu, ka garāžas iebraucamajā ceļā divas mājas tālāk uz salokāmajiem krēsliem sasēdušies kādi desmit cilvēki. Piestāju, pamāju un jautāju, ko viņi dara. “Mēs tā katru piektdienas vakaru te tusējam, nāc, piebiedrojies”. Paņemu no ledusskapja pāris pudeles vīna un eju iepazīties. Šo pasākumu organizē Džuss, viņš ir mūsu mazās šķērsieliņas “mērs” – kādiem desmit kaimiņiem pļauj zāli un izpalīdz citos mājas darbos. Vakara gaitā cilvēki nāk un iet, liekas, ka gar Džusa garāžas pleķi izrotēja visi šķērsielas iemītnieki. Skraidīja suņi un bērneļi, un sev par prieku atklāju, ka diviem kaimiņiem ir arī kaķi. Laba lieta ir tāda kaimiņu padarīšana.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kaimiņu ikpiektdienas tusiņš.2018-08-24 21.37.14

Nextdoor Lowry (tā saucas mans rajons) vietnē dzīve sit augstu vilni.2018-08-26 15.22.45

Par ticību progresam

Nesen  mani  plāni sakārtojās tā, ka dažas dienas iznāca pavadīt Sietlā, Vašingtonas štata lielākajā pilsētā.  ASV administratīvie centri nereti ir nelieli miesti, kuros mitinās vietējie birokrāti un politikāņi, bet lielās pilsētas dzīvo savu atsevišķo biznesa dzīvi. Galu galā arī ASV galvaspilsētā Vašingtonā, kuru Tramps, kā zināms, pārdēvējis par purvu,  mitinās visi šie senatori, kongresmeņi, lobisti, juristi, CIP un Pentagona krokodili, militārie un federālie kontraktori  un tamlīdzīgi purvu radījumi. Tiesa, ar purva nosusināšanu Trampam nemaz neveicas tik labi, kā viņš solīja vēlēšanu laikā, citi pat melš, ka purvs esot palicis vēl dziļāks un smirdīgāks. Vai nevarētu būt tā, ka vērts pievērst uzmanību kandidātu un valdīt gribētāju mantiskajam stāvoklim un parādu slogam un svītrot tādus, kuriem naudiņu jau nu dikti vajag? Tie, kas trūkuma spiesti, izmisuši laužas pie siles, nekādus purvus nosusināt nevar, tikai iemitina tajā savus sugas brāļus.

Izgājušo reizi, kad ciemojos Sietlā, apmetos Belvjū priekšpilsētā, netālu no T Mobile biroja.  Toreiz mana viesnīca un tuvumā esošā civilizācijas “sala”  bija tieši tāda kā pilnīgi jebkur citur ASV:  Safeway pārtikas bode, Starbuck kafija, Papa Johns picērija un tamlīdzīgi civilizācijas labumi, ar kādiem Latvijā nevienu vairs nepārsteigsi.  Tovasar  plosījās  grandiozi  mežu ugunsgrēki, un redzamība bija apmēram 100 metri, viss pārējais bija baltā miglā slēpts. Pagalam neomulīga sajūta, nemaz nerosināja uz pilsētas apskati un vasaras izbaudīšanu.

Arī pašreiz  rietumkrastā meži deg kā traki, taču  vējš pūš citā virzienā, un Sietlā redzēt var drusku tālāk, turklāt es apmetos pašā  “vecpilsētā”, kājāmgājēju attālumā no visiem galvenajiem tūristu slazdiem un atrakcijām. Visjaukākais un latviešu cilvēkam saprotamākais ir tirgus, kurā ir gan daudz svaigu zivju, gan puķu, pīrādziņu un visādu citu krāmu, kurus es sev esmu svēti apsolījis nepirkt. Toties ASV pasts sola tirgū nopirktu zivi nākamajā dienā nogādāt uz jebkuru ASV adresi.

Man patīk  pilsētu sajust  rīta agrumā, kādu stundu vai pusotru  izskrienot  krosiņu,  turklāt Sietla tam ir visai labi piemērota, jo atrodas pie ūdens, un agros brīvdienu rītos pilsētas centrs ir pietiekami tukšs, lai varētu skriet bez lielas piesargāšanās no mašīnām vai bailēm no burlakiem. Skrēju gar ostu, prāmju termināli un dzelzceļa sliedēm, un bija sajūta, ka tikpat labi arī varētu rikšot kaut kur gar Andrejsalu. Gan cilvēki ar bagāžas somām meklē takšus, gan kravas vilcieni tāpat dudina, gan arī ostas žuļiki skatās tikpat blēdīgām acīm. Lielākā  atšķirība, ka Sietlā ir  daudz bezpajumtnieku, kuri mostas un dažkārt izdod visai neadekvātas skaņas vai citādi pievērš sev uzmanību, bet, liekas, ka nav bīstami. Arī apkārtnes zaļums un lietus biežums sauc atmiņā dzimteni, tāpēc arī nav brīnums, ka Vašingtonas štatā mitinās daudzi latvieši. Kurš programmē Microsoft, kurš ņemas kādā piezemētākā kantorī, bet latviešu kopiena šeit ir gana prāva, lai arī tāpat kā citur ASV, nesen atbraukušie ekonomiskie bēgļi ar pēckara emigrantiem īpaši netusē. Visi  trimdas latviešu centri ir organizēti ap baznīcu un latvietības saglabāšanu, kas, būsim godīgi, mūsdienu lielā dolāra pelnītājus interesē stipri maz, vai arī, vēl pareizāk – viņiem ir grūti asimilēties ilgajos trimdas gados izkoptajā emigrācijas latviešu kultūrā, savukārt “ārzemju” latvieši dzīvo savā trimdas burbulī un  maz interesējas par šodienas Latviju.

Sietla ir dibināta deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē un uzplaukusi Klondaikas zelta drudža laikā – kā osta, kurā reizē ar zelta kārotāju masām nonāca Aļaskā saraktais.  Zināms, ka daudz liekāka iespēja nopelnīt bija tiem, kuri šīs masas apkalpoja – pārdeva šmigu, šuva bikses u.tml. Kur cilvēku masas, tur arī iespēja tām pakalpot, par to paņemot taisnīgus dolārus. Arī mūsdienās ap daudzajiem tehnoloģiskajiem startapiem klaiņo dažādi konsultanti, finansisti, juristi un kopāstrādāšanas telpu nodrošinātāji. Ne jau aiz tīrās labdarības.

ASV spēks slēpjas spējā nepārtraukti izdomāt jaunas lietas un cilvēku ticībā progresam. Sietla, kura reiz bija zelta drudža priekšpostenis, ir pārtapusi progresīvā, liberālā tehnoloģiju mekā, kurā mājo MicrosoftAmazon, Boeingun vēl daudzas mazāk zināmas, bet ne mazāk progresīvas kompānijas. Liela nozīme šajās pārmaiņās ir Vašingtonas štata universitātei, kura ir pat tik daudzpusīga, ka ir vienīgā ASV augstskola, kurā var apgūt latviešu valodu.

Sietlā atrodas arī pirmā Starbuckkafijas dzertuve, interesanti, ka tā dibināta jau 1971. gadā un nebūt nav kaut kāds pavisam nesenu laiku fenomens. Arī Amazon šeit sāka kā pavisam pieticīgs grāmatu tirgonis, kurš, lai taupītu naudu, saviem darbiniekiem galdus esot licis taisīt no durvīm, tā bijis lētāk, nekā pirkt normālas mēbeles. Skrienot  pa Sietlas centru, pamanu nelielu veikaliņu ar uzrakstu Amazon Go un atceros, ka viņi ir atvēruši savu “konceptveikalu”, kurā demonstrē tirgošanās nākotni – veikalā nav ne kases, ne kasieru, ne arī ratiņu. Pircējs  paņem papīra tūtu, saliek tajā visu, ko redz plauktos, un mierīgi iziet no veikala. Kameras un sensori  piefiksē visu, kas tiek paņemts no plaukta vai nolikts atpakaļ, un, cilvēkam iznākot no veikala, naudiņa tiek paņemta no Amazonkontam piesaistītās kredītkartes un čeks pienāk e-pastā. Pamēģināju – strādā bez gļukiem. Domāju, vēl kāds laiciņš paies, kamēr tehnoloģijas pieslīpēsies un izmaksas sasniegs pieņemamu līmeni. Pieņemu, ka pagaidām tehnoloģijas ir dārgas un veikals vairāk ir  Amazon mārketinga projekts.

Turpat blakus  atrodas Amazon centrālais štābs, kurā uzbūvētas  “Sfēras” – kosmiska paskata lieli stikla bumbuļi, kuros audzē dažāda veida augus – tādu tur esot ap 40 000. Telpas tiek izmantotas ofisa un sanāksmju vajadzībām, un tās izskatās gluži kā no zvaigžņu karu filmas. Iekšā netiku, jo ātrākais pieejamais apmeklējuma laiks bija septembra sākums, tik ilgi uzskavēties Sietlā neplānoju. Interesanti, ka daudzi tehnoloģiju pionieri, kuri naudiņu uztaisīja ar IT un tirgošanos internetā, arvien lielāku uzmanību pievērš pārtikas audzēšanai un pārstrādei. Piemēram, Amazon dibinātājs Džefs Bezoss ir investējis vairākus simtus miljonu “vertikālo siltumnīcu” startapā un, iespējams,  garlaicīgā tomātu un gurķu audzēšana varētu kļūt par nākošo lielo lietu. Varbūt arī mūsu investoriem un jaunuzņēmējiem laiks pārorientēties no mobilo aplikāciju ražotāju atbalsta uz kaut ko taustāmāku un garšīgāku?

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Slavenais Amazon Go konceptveikals.2018-08-18 10.41.54

Amazon Spheres – augu audzētava / birojs2018-08-18 11.02.16

Šis mākslas darbs Sietlas mākslas muzejā man patika vislabāk. (viņiem ir arī viens Rotko).2018-08-18 16.21.36

Par pelēm un ežiem

Trīs gadi ir riņķī, un man šajā nedēļā nācās apmeklēt MVD – Motor Vehicle Department, lai atjaunotu autovadītāja tiesības, kuras tādiem šaubīgiem ārzemniekiem kā es ir jāatjauno katrus trīs gadus. Jau senāk rakstīju, ka ASV nav pretīgākas iestādes par šo. Kā parasti, uzgaidāmajā zālē liels cilvēku pūlis sēž, stāv vai balsta sienas, kamēr robots monotonā balsī izsauc numuriņus un norāda, pie kura lodziņa jāiet. Paiet tikai kādas desmit minūtes, un man galva jau dūc no numuriņiem un cilvēku murdoņas. Šādu iestāžu apmeklējums ir arī iespēja izkāpt no burbuļa, kādā  dzīvoju savā birojā un dzīvojamajā rajonā, un pavērot, kā izskatās vidējais ASV pilsonis, kurš ieradies nokārtot vadītāja tiesības. Neiegrimšu garos aprakstos, tikai pateikšu, ka viņš ir pavisam citāds nekā cilvēki, kādus esmu pieradis redzēt sev tuvākajā apkārtnē.

Dažas skaļas un miesās pilnīgas kundzes šo izpriecu uztver kā bingo spēli, skaļi aplaudē un klaigā, kad nosauktais numurs sakrīt ar viņu izdomāto spēli. Bargs sargs ik pa brīdim mēģina viņas apsaukt, bet īpašu rezultātu viņa pūliņiem nav. Desmit minūtes jau būtu nieks, bet paiet trīs stundas, līdz tiek nosaukts mans numurs, un nav arī tā, ka varētu kaut kur pamukt un atgriezties, kad pienāk rinda – visu laiku jākvern zālē un jākoncentrē dzirde, līdz atskan mans R145 numurs. Tā – pase, pierādījums par adresi. Kāpēc tev ir  pasta paziņojuma par adreses maiņu kopija, nevis oriģināls? Ak neesi izdrukājis i45 formu, kundze paliek pavisam pikta. Būs jāiet uz otro stāvu, tur varēsi piereģistrēties mūsu sistēmā un izdrukāt, kāpēc viņa pati to formu nevar apskatīt savā datorā, tas paliek noslēpums, bet labāk neizaicinu likteni ar jautāšanu. Pēc pazemīgas murmulēšanas un neko nesaprotoša ārzemnieka pietēlošanas kundze mazliet atmaigst un paziņo, ka otro reizi rindā jāstāv vairs nebūšot, lai tikai pats izdrukājot to formu un nākot atpakaļ bez rindas. Turpat uz vietas aparātā pārbauda redzi (vai redzu burtus otrajā rindā, atšķiru krāsas un pamanu mirguļojošu sānu gaismu), iekasē trīsdesmit dolārus, nobildē, un tā nieka trīs stundu laikā esmu ticis pie jaunām tiesībām, un uz trim gadiem atkal būs miers.  Latvijas CSDD, salīdzinot ar šīm mokām, ir progresivitātes un lieliskas klientu apkalpošanas kultūras iemiesojums, Latvijā vispār viss, kas attiecas uz valsts iestāžu servisa līmeni, e-pārvaldi un nodokļu deklarēšanu, ir nesalīdzināmi ērtāks un labāk izveidots nekā ASV. Par medicīnas pakalpojumu un apdrošināšanas izmaksām pat nerunāšu – ASV šīs lietas ir par kārtām dārgākas. Vienīgā ASV priekšrocība – ja esi gatavs kārtīgi rukāt, tad arī pelnīt vari par n-kārtām vairāk. Bet ja gribi slaistīties, tad bezdarbniekiem un citiem grūtdieņiem dzīve ASV nudien nav nekāda saldā.

Politiskajā vidē ASV, līdzīgi kā Latvijā, notiek aktīva gatavošanās novembrī paredzētajām “mid-term” vēlēšanām, kurās izšķirsies, kura partija nākošos divus gadus kontrolēs Kongresu un Senātu. Patreiz Republikāņiem ir gan prezidents, gan arī abas parlamenta palātas, līdz ar to, būtībā viņi var izstumt cauri ļoti daudzas izmaiņas likumdošanā. Demokrāti, protams, ir sasparojušies, ka atgūs kontroli pār Kongresu un Senātu un tad varēs apturēt Trampu un, kazi, pat kārtīgi sākt viņu drāzt. It kā viņiem esot izredzes pat tādos apgabalos, kuros demokrāts nav tapis ievēlēts pēdējos trīsdesmit gadus, jo tautai Tramps esot diezgan piegriezies. Tas neraugoties uz to, ka ekonomika ASV plaukst uz zeļ un bezdarbs ir zemākais desmit gadu laikā.

ASV vēlēšanu sistēma gan ir ļoti atšķirīga no Latvijas, jo netiek balsots par partiju izvirzītu kandidātu sarakstiem, bet gan par individuāliem kandidātiem, kuri pārstāv konkrētus vēlēšanu apgabalus. Gandrīz vienmēr iecirkņos ir tikai divi kandidāti – pa vienam no demokrātiem un republikāņiem. Savukārt, to, kurš būs konkrētās partijas kandidāts, nosaka “priekšvēlēšanas”, kad cilvēki piereģistrējas, par kuru partiju tie balsos, un izvēlas no konkrētās partijas izvirzītajiem kandidātiem, kuri parasti ir kādi pieci vai seši. Tas tiek darīts ar mērķi, lai ierobežotu partiju  spices un sponsoru iespējas ielikt sev tīkamus kandidātus un dotu lielāku teikšanu  partijas biedriem un atbalstītājiem. Tieši pateicoties priekšvēlēšanām  Tramps tika pie Republikāņu nominācijas uz prezidenta vēlēšanām. Ja teikšana būtu partijas “vecbiedriem” un sponsoriem, tad nemūžam tāds Tramps nebūtu ticis līdz vēlēšanām. Vai tas ir labi vai slikti, tas jau ir cits jautājums, bet šāda sistēma spiež izvirzītos kandidātus nemitīgi kampaņot, skaidrot savu pozīciju tajos vai citos jautājumos un nemitīgi vākt naudu savu kampaņu realizācijai.  Līdz īstajām vēlēšanām nonāk tikai tādi, kuri jau ir izmalušies nezin cik atlases kārtās, bet “šoferu dēliem” vai nevienam nezināmam planktonam  ir grūti tikt ievēlētam. Intereses pēc apskatieties Latvijas partiju kandidātu sarakstus un padomājiet, kā tie ir tapuši.

Cita interesanta atšķirība ir tajā, ka, neraugoties uz  milzīgo problēmu dažādību, sponsoru un interešu skaitu, personībām  un neskaitāmajām iekšpartejiskajām frakcijām, divu partiju sistēma turas kopā, un nenotiek šķelšanās un dalīšanās sīkpartijās, jo visi labi saprot, ka atšķelšanās garantēti nozīmē izlidošanu no lielās politikas. Un arī nonākšana lielajā politikā vēl nekādas garantijas nesniedz – tā ir kā nokļūšana kādas superkonkurētspējīgas, augsta līmeņa spēles laukumā, kurā spēlēt ir ļoti cienījami, bet arī risks tikt sabradātam ir augsts.  Piemēram, vakardienas politiskais skandāls bija, ka pret Republikāņu kongresmeni, vienu no kvēlākajiem Trampa atbalstītājiem, ir celtas apsūdzības par “insider trading” – viņš it kā padevis ziņu saviem rada gabaliem, ka kādas pretvēža zāļu firmas medikamenta klīnisko testu rezultāti ir negatīvi. Un radagabali paguva savas akcijas notirgot, pirms vēl firma pati šo slikto vēsti paziņoja visai tautai. Ja kongresmeņa vainu pierādīs, viņam būs jāiet cietumā uz ilgiem gadiem… Tas ir viens no pārsteidzošākajiem ASV sistēmas elementiem  – arī ļoti ietekmīgus un lielus cilvēkus tiesā un liek cietumā, turklāt tas notiek zibenīgos tempos.

Protams, Latvija par ASV nekad nepārvērtīsies, tāpat kā peles nevar pārvērsties par ežiem. Mums ir  jāatrod sava formula, kas padarītu politisko sistēmu darboties spējīgu un tautas interesēm atbilstošu. Parasti tā attīstās ar mēģinājumiem, kļūdām un kādiem liktenīgiem notikumiem.

Tikmēr iedzersim nervu zāles, iesim vēlēt par tiem sarakstiem, kādi mums ir, un ar interesi vērosim, kā puikas un meitenes ASV uzspēlē augstākajās līgās.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

I like to move it move

Esmu atgriezies Denverā, pilsēta mani sagaidīja ar lietu un kādiem +15 grādiem pēc Celsija. Atvēsinošie prieki gan neturpinājās ilgi,  jo pārējā  nedēļa  pagāja neciešamā svelmē, pēcpusdienās gaisa temperatūra brīžiem uzskrēja arī  līdz +37 grādiem. Tipiska Kolorādo vasara.

Turpinot Amerikas apgūšanu, nolēmām, ka ir pienācis laiks iegādāties savu dzīves vietu. Īres maksas šeit ir tik augstas, ka, ja vien tāda iespēja ir, izdevīgāk īpašumu ir nopirkt.  Pēdējā gada laikā nekustamā īpašuma cenas Denverā ir augušas par 8%,un Zillow, populārs nekustamo īpašumu portāls, pareģo, ka šajā gadā cenas pieaugšot vēl par 6%.  Ticēšana pareģotājiem ir riskanta lieta, tomēr šķiet, ka visstraujāk  augošā ASV pilsētā un labā rajonā nekustamo īpašumu cenām vajadzētu pieaugt arī turpmāk.

Iesākumā izvēlējāmies nelielu divistabu dzīvokli jaunceļamā mājā, kurai ir jānāk gatavai ap novembri.  Apskatījām vietu, plānus un norezervējām stūra dzīvokli ar jauku skatu uz kalniem. Projekta attīstītāji palūdza iedot čeku par desmit tūkstošiem kā rokas naudu, un dzīvoklis bija “aizsists.” Tomēr,vasarai tuvojoties un mantu daudzumam palielinoties, piezagās tādas kā šaubas. Vai tiešām tajā dzīvoklī pietiks vietas? Un kur apmetīsies viesi, kuri mūsu pusē uzrodas visai regulāri? Un kur nolikt slēpes, riteņus, moci un visu pārējo mantību? Nu labi, nav jau uzreiz jāpērk, bet tomēr paskatīsimies, kādas mājas šobrīd piedāvā…  Un tā maija beigās mēs vienā nedēļas nogalē apskatījām kādus astoņus dažādus objektus, vecumā no simts gadiem līdz salīdzinoši jauniem.  Jau Anšlavs Eglītis savos Amerikas stāstos rakstīja, ka viena no amerikāņu iecienītām brīvdienu izpriecām ir vazāties pa pārdošanai izliktām mājām, pat, ja viņi negrasās neko pirkt. Laikam neesmu vēl pietiekami amerikānis, jo mani šī nodarbe pārāk neaizrauj, taču māju skatītāji nāca un gāja nepārtrauktā straumē.

No astoņām apskatītajām mājām mums iepatikās tieši pati pirmā, pārējās bija vai nu par vecu, vai ne tik foršā vietā vai arī ne tik pareizā izmērā. Bet pirmā māja derēja kā uzlieta,  iesēdās galvā un  negāja prom. Nu labi, es jau māju nemaz pirkt negribu, piedāvāšu stipri zemāku cenu, ja pārdevējs piekritīs, tad domāšu. Labi zināms, ka savu panākt ir stipri vieglāk tad, ja nemaz neesi īpaši ieinteresēts rezultātā. Šādu apsvērumu vadīts, nosaucu ciparu un  saņēmu pretpiedāvājumu. Turpināju kaulēties, kamēr  gluži nemanot nonācu pie tā, ka māja bija vien jāpērk nost.

Īpašuma pirkšana ASV ir visai sarežģīts un regulēts process, ar licenzētiem aģentiem, neiztrūkstošiem juristiem, apdrošinātājiem, hipotēku devējiem, “Land title” kompānijām, māju īpašnieku asociācijām, vērtētājiem, auditoriem un vēl visdažādāko pakalpojumu sniedzējiem, bez kuru iesaistes darījumi nevar notikt.  Katrā īpašumu pārdošanas transakcijā kādi 6-7% aiziet viņiem. Tātad, ja Zillow taisnība un  nekustamo cenas augs  par 6%, tad  pārdodot pēc gada, pa nullēm vien iziešu, un “nopelnījis” būšu to, ko šobrīd maksāju par īri. Interesanti, ka ASV ir stipri izplatīta krāpniecība, kad hakeri, izliekoties par pārdevējiem, māju pircējiem pamanās e-pastā atsūtīt citu bankas kontu. Tādēļ pats naudas pārskaitīšanas akts tiek šausmīgi uzraudzīts. Kontu izsniedz tikai klātienē, nekādā ziņā nedrīkst uzticēties e-pastos atsūtītiem rekvizītiem, par visu jāpārliecinās zvanot,un tādā garā.

Liekas, ka dzīvē daudzas lietas var izskaidrot ar telepātiju vai kaut kādu sakritību. Tikai dažas dienas pēc tam, kad kļuvu par “Proud Colorado Home Owner”,  saņēmu e-pastu no aģentes Kristīnes, kurai bija  mans desmit tūkstošu dolāru čeks un priekšlīgums par dzīvokļa pirkšanu. Viņa esot sagatavojusi  līgumus,un man vajadzētu iegriezties pie viņas parakstīt papīrus un apskatīt dzīvokļu mājas celtniecības progresu. Kaunīgi rakstu, ka esam sapratuši, ka dzīvoklis mums būs par mazu,un nedaudz liekulīgi piebilstu, ka tik labam dzīvoklim viņai pircēju atrast nebūs grūti. Rokasnaudas čeku nepieminu, bet īpašas ilūzijas arī neloloju – galu galā, tāpēc jau viņi tos čekus no cilvēkiem ņem, lai būtu grūtāk pārdomāt. Liels ir mans pārsteigums, kad Kristīne atbild, ka viņa  arī domājot, ka mums labāk dzīvot mājā, ka viņa novēlot visu to labāko, un čeku viņa saplēsīšot, jo nauda taču mums noderēšot, ievācoties jaunajā mājā.

Tā nu Denverā nedēļas laikā man bija jāpārceļas uz jaunajām mājām. Šī jau būs piektā adrese trīsarpus gadu laikā, šoreiz, cerams, ka tik drīz vairs nekur jāpārceļas nebūs. Lai nemocītu sevi un kolēģus, šoreiz nolemju ņemt “moverus”, ASV tas ir populārs pakalpojums, jo ļaudis te pārvācas regulāri. Viens zvans uz “moveru” aģentūru, un man sāk zvanīt ieinteresētie pakalpojumu sniedzēji. Aprunājos ar kādiem trim un izvēlos to, kurš piezvanīja pirmais un nosauca viszemāko ciparu. Kailers ir atsaucīgs, runā pieklājīgi, visu noskaidro un apsola, ka smagais ar puišiem ieradīsies precīzi noteiktā laikā un par trīssimt piecdesmit dolāriem divu stundu laikā saudzīgā veidā  pārvedīs visas manas mēbeles. Turpat pa telefonu paņem simts dolāru priekšapmaksu un saka, ka pārvākšanās dienā zvanīšot un visu koordinēšot. Tā arī tiešām notiek – Kailers pārvākšanās dienā pamanās piezvanīt reizes četras. Būdīgie nesēji ierodas laikā un divās stundās, elsdami, bet  ne reizi neapstājoties, lai atpūstos, visu žigli pārnes. Kad darbs  jau gandrīz pabeigts, uzzvana Kailers un prasa: “Nu, vai viss kārtībā?”, saņēmis apstiprinošu atbildi, saka, nu tad es novilkšu no kartes atlikušo naudu un atsūtīšu tev linku. Uzraksti par mums labu rekomendāciju, tas mums ir svarīgi.

Jaunajā adresē mani sagaida pārpildīta pasta kaste – vietējais auto serviss, ķīmiskā tīrītava, kādas divdesmit vēstules no bankām, apsardzes kompānijas, jumtu labotāji. Visi ir milzīgi priecīgi par manu ievākošanos un gatavi pakalpot. Tikai vietējā “māju īpašnieku asociācija” pikti informē, ka koku zari pie mājas esot pārāk gari un tos esot nepieciešams apcirpt. Laiks iedots līdz pagājušās nedēļas vidum, pēc tā būšot jāmaksā sods. Nu ko, arī māju īpašniekiem ir savas problēmas, iešu meklēt kaimiņu Hosē, kurš  par nelielu samaksu jau pļauj manu mauriņu. Varbūt, ka viņam būs koku zaru zāģis.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Autors kopā ar kompānijas “I like to move it move” darbiniekiem.2018-07-19 14.43.18

Par atklātību.

Pēdējā nedēļa Denverā paskrēja  mežonīgā ātrumā, gan kārtojot dažādas darba un biznesa lietas, gan arī gatavojoties pailgam braucienam uz Latviju. Šīs rindas rakstu jau lidmašīnā uz Ņujorku, un nu jau arī Latvija vairs nav tālu.

Latvijā mūzas un Pegazs mani parasti atstāj, tāpēc tagad oficiāli pasludinu, ka blogs ņem pauzi līdz jūlija vidum. Esmu ārkārtīgi pateicīgs saviem  lasītājiem, jo saņemu daudz komentāru, kritikas  un ieteikumu, kas mani tiešām motivē turpināt rakstīt. Ja vēlies satikt mani klātienē, tad informēju, ka 20. jūnijā sadarbībā ar IR rīkoju darbnīcu par to, kā attīstīt biznesu un organizēt pārdošanu ASV, kā atrast pareizos partnerus, strukturēt attiecības ar izplatītājiem; kas strādā labi, kas rada problēmas, un uz kādiem grābekļiem labāk nekāpt. Centīšos reflektēt par šo tēmu, cik nu vien plaši un labi pratīšu, un stāstīšu tikai par lietām, kuras pats esmu pieredzējis. Priecāšos, ja atradīsi laiku un atnāksi! Pieteikties vari  šeit: https://irir.lv/ir-notikums/pardosana-asv-pardosanas-strategijas-partneru-tikla-izveide-un-parvaldiba

Kādreiz, sensenos laikos, kad darbojos uzņēmumā Microlink, viena no mūsu oficiāli pasludinātajām vērtībām bija “Brutally frank”, tas nozīmē – sakām, ko domājam, bez  sacukurošanas vai aplaistīšanas ar kečupu. Amerikāņiem, starp citu, ļoti patīk visu apbārstīt ar cukuru. Viss viņiem ir “awesome”un “fantastic”, un paiet kāds laiciņš, kamēr pielec, kuros gadījumos tiešām būs kāds rezultāts un turpinājums sarunai, un kuros viss ir tikai tukšas frāzes. Bet atgriežamies pie Microlink. Atceros, ka reiz divi igauņu pilsoņi tika atsaukti no darba valdē, nedomāju, ka viņi bija kaut ko īpaši nogrēkojušies, drīzāk tās vietas pienācās kādiem citiem. Daudzu gadu garumā Microlinkā mēs mēdzām gandrīz katru kvartālu nopirkt kādu jaunu kompāniju, un reizēm dīls bija tāds, ka kādam no nopirktās kompānijas pienācās vieta valdē, bet esošajiem pilsoņiem tad nācās saspiesties. Tā nu tika sasaukta valde, kurā Urmass un Tomass (vienkāršības labad saukšu viņus šādi, bet tie nav īstie vārdi) tika informēti, ka viņu termiņš valdē ir beidzies, un kā pateicība par labi veikto darbu katram tika uzdāvināts pa skrejritenim – tā teikt, brauciet tik… Šī “brutālā atklātība”, protams, reizēm radīja problēmas – nepieraduši cilvēki  apvainojās, emocijas, asaras…. Toties lēmumi tika pieņemti ātri, uzņēmumā maz kas tika slēpts, lielākā daļa darbinieku bija “on the same page”, jutās kā viena komanda un juta  kolektīvu atbildību par notiekošo. Kļūdas un problēmas netika slēptas, drīzāk jau izceltas gaismā, un visi no tām varēja mācīties, lai nākošajā reizē jau būtu gudrāki. Domāju – tā bija Baltijas izcilākā uzņēmējdarbības skola, par to arī liecina daudzu mūsu cīņubiedru tālākās gaitas.

Par šiem atklātības vai informācijas slēpšanas jautājumiem runā visdažādākās  “menedžmenta” skolas, un tas, kā lietas notiek vienā vai otrā vietā, patiešām ir atkarīgs no uzņēmumā valdošās  kultūras. Šajos gados esmu pabijis dažādās vietās un redzējis gan šo radikālo atklātību, gan arī to, ka katram ķirmim jāsēž savā alā un priekšnieks jau tāpēc ir priekšnieks, ka viņš zina to, ko nezina padotie. Kā senajā teicienā: “Es priekšnieks – tu muļķis, tu priekšnieks – es muļķis.”

Pirms gadiem desmit, pateicoties Rīgas Biznesa skolas radītajai iespējai, piedalījos Hārvarda biznesa skolas rīkotos kursos par uzņēmējdarbības mācīšanu un “case studies” metodi. Hārvardā profesori pelna virs $200 000  gadā, studentu gada mācību maksa pārsniedz $70 000, un iespēja tikt uzņemtam ir ap 12%. Visas klases jau tajā laikā bija aprīkotas ar ierakstošo aparatūru. Pasniedzēji izpildījās kā rokzvaigznes vai augstākās klases aktieri, un ierakstītās performances bija pieejamas gan kursu dalībniekiem, gan citiem pasniedzējiem. Tā bija reize, kad ļoti uzskatāmi redzēju, kas ir izcilība. Pēc nodarbībām studenti vienmēr  atstāja savu  novērtējuma anketu, un šie vērtējumi arī ietekmēja pasniedzēju  darba atalgojumu un kopējo vietu zem Hārvardas saules.

Citā reizē atkal braucu uz kādu Latvijas skolu vadīt viesnodarbību. Mācību pārzine pacienāja ar kafiju un pazemīgi jautāja, vai citi viņu skolas skolotāji arī drīkstot piedalīties manā stundā. Teicu, protams, drīkst, kāpēc vispār šāds jautājums? “Ziniet,  mūsu skolotājiem nepatīk, ka viņu stundās piedalās svešie, tas viņus izsit no līdzsvara.”

Es uzskatu, ka veselīgā organizācijā cilvēkiem ir jāzina, kas notiek, kādi lēmumi un kādēļ tiek pieņemti. Visefektīvākā iespēja mācīties ir caur citu cilvēku godīgu vērtējumu un kritiku. Kritika cilvēkiem parasti riebjas – jo tā sāpina. It īpaši priekšniekiem riebjas, ja padotie tos atļaujas kritizēt, zinu, arī man tas nepatīk.  Bet katrs sportists zina, ka rezultātu uzlabot un mācīties var tikai caur sacensību, kritiku un sāpēm, sāpes ir tas mehānisms, kas mūs norūda, māca un dara stiprākus.

Pretēja atklātībai ir noslēpumainība. Tā ļauj ērti paslaucīt šmuces zem tepiķīša un turēties cilvēkiem savās vietiņās neatkarīgi no tā, vai viņiem tur pienākas būt, vai ne. Ja mēs gribam progresu un izcilību, tad vienīgās zāles ir atklātība. Tāpēc arī es esmu par radikālu atklātību gan uzņēmumos, gan sabiedrībā kopumā.

Viens no Trampa popularitātes iemesliem ASV ir, ka viņš saka to, ko citi politiķi nesaka, un daudzi cilvēki domā, ka viņš ir atklāts – saka, ko domā. Interesanti, kādus secinājumus no šī izdarīs Latvijas politiķi un kā tas atsauksies uz vēlēšanu rezultātiem?

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Pagājušajā nedēļā, pilnīgas atklātības garā, mūsu mazais Denveras kolektīvs taisīja nākošā finanšu gada budžetu un mazliet arī pašaudījās. Amerikāņiem tas trakoti patīk.2018-06-04 17.32.05

Par turību un kad vienreiz pietiek

Esmu drošs, ka 90% cilvēku kādā brīdī galvā ir pazibējusi doma – nu vai tad viņam (viņai) nepietiek, ko var vēl ņemties. Vienalga, vai tas būtu par Lembergu, Šķēli, Bilu Geitu vai miljonāriem – maksātnespējas administratoriem. Lielais vairums raujas un sitas, domā, kā savilkt galus kopā, un miljons, varbūt pat simts tūkstoši viņiem liekas pats laimes kalngals. Dabūšu to piķīti, un tad gan iestāsies “laimes zeme.” Bet tā nekad nepienāk, jo, parādoties turībai, parādās arī jauni draugi (draudzenes) ar saviem projektiem un tuviem radiniekiem; izrādās, vēl ir arī sapņi, kurus gribas piepildīt, nemaz nerunājot par jauniem hobijiem, interesēm un biznesa projektiem. Patiesība ir tāda, ka, reiz ierauts  straumē, tu nemaz tik viegli no tās laukā tikt nevari. Esmu ievērojis, ka daudzi pie turības tikuši cilvēki ātri vien savu naudiņu iegulda dažādos jaunos projektos. Atkarībā no vientiesības un stulbuma pakāpes viņi to pakāš (ļoti bieži), tiek cauri ar izbailēm, bet atgūst (retāk), vai labi nopelna arī nākamajos apļos un dzīvo bagāti un laimīgi (pavisam reti). Uz šo vēlmi sevi atkārtoti pierādīt balstās visa biznesa enģeļu padarīšana. Mēdz teikt, ka nekas cilvēku nebiedē vairāk, kā tapt nokristītam par lūzeri, un tāpēc jauni projekti pārvēršas par narkotikām, jo vajag sevi pierādīt un gūt panākumus vēl un vēl.

Pie turības cilvēki parasti tiek, izveidojot un pārdodot uzņēmumu, spekulējot ar kādiem  aktīviem vai arī caur politiku,  tiekot pie varas vai informācijas un izdevīgiem darījumiem. Katrā atsevišķā gadījumā atšķiras īpašības, kādas nepieciešamas, lai sasniegtu iecerēto rezultātu. Vienam pietiek ar veiksmi un pareiziem sakariem, citam ar nekaunību un vispārpieņemtu normu ignorēšanu, kādam ar disciplīnu un izkoptiem principiem, bet vēl citam ar milzu darba spējām, neatlaidību un talantu. Vai arī ar visa augstāk minētā sajaukumu dažādās proporcijās un kombinācijās. Lai kāds arī būtu ceļš, sasniegto turību parasti ir grūti saglabāt un pavairot. Tieši tāpēc tādā kā anekdotiskā līmenī tiek stāstīts par loteriju uzvarētājiem, kas laimējuši miljonus un kuriem visa lielā nauda pavisam ātri izgaisusi, bet paši laimīgie loterijas uzvarētāji izdarījuši pašnāvību vai nodzērušies līdz nāvei. Būtu interesanti ieskatīties pētījumos un pārliecināties, vai šie stāsti ir tikai žurnālistu fantāzijas, vai arī tiešām nejauši iegūta liela nauda cilvēkiem nodara vairāk ļauna nekā laba. Instinktīvi man šķiet, ka tā tas arī ir.

Šajās brīvdienās manos nagos nonāca Ray Dalio grāmatiņa “Principles”, autors ir miljardieris, viens no simts pasaules bagātākajiem cilvēkiem, un bagātību iemantojis ar savu investīciju kompāniju “Bridgewater Associates.”  2008. gadā viņš bija viens no retajiem, kurš paredzēja finanšu krīzi, un viņa ieguldījumu fondi  krīzes laikā kārtīgi nopelnīja, kamēr vairums finansistu piķi pakāsa. Grāmata ir interesanta, jo visai sīki izstāsta gan autora biogrāfiju, gan principus, pēc kuriem viņš vadās investīcijās,  menedžmentā un dzīvē. Viņš stāsta, kā un kāpēc pie tiem nonācis, parasti tas ir noticis caur dažādiem aplauzieniem un neveiksmēm.

Vairums cilvēku dzīvo savu dzīvi, parasti ilgodamies pēc labākas. Bet priekšā ir džungļi, un aiz džungļiem ir lieliskā dzīve. Vai tev ir drosme riskēt, lauzties cauri, zinot, ka varbūt tevi apēdīs lauvas vai tu noslīksi purvā un pilnīgi noteikti daudz sāpēs? Bet, lai izlaustos un tiktu nākamajā līmenī, lieliskajā dzīvē – ir jābūt drosmei, iekšējam atomreaktoram un draivam. Dalio savā grāmatā argumentē, ka svarīgāk par visu esot spēja mācīties, reflektēt par tēmām, kas strādā un kas nestrādā, un  konkrētā situācijā, balstoties uz principiem, spēt pieņemt pareizo lēmumu. Pie tam tā, lai, pareizi paredzot, kas notiks, tavs ieguvums vai “peļņa” būtu maksimāls, savukārt nelabvēlīga scenārija gadījumā zaudējumi būtu iespējami minimāli. Tas ir par visu olu nelikšanu vienā grozā, par neiešanu uz “visu banku”. Tieši mācīšanās, principu pielietošana ilgtermiņā atšķirot nejaušus veiksminiekus no ilgtermiņa uzvarētājiem.

Dalio  pirmais princips ir šāds: Domā pats, pirms  izlem: 1) Ko tu gribi? 2) Kas ir patiesība? 3) Kas tev jādara, lai sasniegtu pirmo, ņemot vērā otro?

Es būtu aiztaupījis sev daudz sāpīgu kritienu un pazemojumu, ja laicīgi dzīvē būtu sekojis šim padomam. Beigu galā, ja tu nezini, uz kurieni ej, tad pilnīgi vienalga, kādu ceļu izvēlēties.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kadrs no Monty Phyton – The Meaning of Life 

Monty Phyton - The Meaning of Life

Par naftas un zelta meklējumiem

Šī nedēļas nogale ASV ir  viena no nedaudzajām, kad mēs atpūtīsimies un laiskosimies arī pirmdien, kamēr mūsu tautieši Latvijā, cerams,  sūri grūti strādās. Tas tāpēc, ka maija pēdējā pirmdienā ASV atzīmē “Memorial day”– dienu, kad tiek godināti kritušie amerikāņu karavīri. Kaut kādā ziņā šie svētki ir līdzīgi mūsu Lāčplēša dienai, tikai amerikāņi nevis dedzina svecītes, bet rotā savu karavīru kapiņus ar karodziņiem un puķēm.  Memorial dayarī iezīmē vasaras sezonas sākumu, piemēram, daudzi āra baseini tiek atvērti tieši pēc Memorial day, un brīvdiena  ir lielisks iemesls izvilkt dārzā grilu un uzcept kādu desu vai steiku, kas, nenoliedzami, ir viena no amerikāņu iecienītākajām nodarbēm.

Garās brīvdienas pavadu no Denveras netālā kalnu pilsētiņā Nederlendā. Mazliet vairāk kā stundu garā brauciena laikā ceļš vijās gar pelēkām un sarkanīgām klintīm un skuju koku mežiem, un īpaši labs tas šķiet arī tāpēc, ka izbaudu to, braucot ar motociklu, kuru esmu “atziemojis” par godu Memorial day brīvdienām.

Pierūcinu pie pilsētiņas centrālā moteļa un noklausos, kā darbinieks informē priekšā stāvošo kundzīti no Teksasas. “Laipni lūgti mūsu pilsētiņā,  visi cilvēki šeit ir ļoti jauki un draudzīgi. Tikai istabā gan nepīpējiet, tas pie mums ir aizliegts, taču mums ir veselas četras marihuānas bodes, un tūlīt vienā sāksies happy hour, varēsiet tikai par vienu dolāru dabūt kāsi.” “Par dolāru kāsi?” – dāmīte nobrīnās. “Ziniet,” saka izpalīdzīgais moteļa saimnieks, “es neesmu tajā biznesā, tāpēc iedošu jums kāsi  tāpat, par brīvu.”  “Nē, labāk iešu uz  happy hour, būs man bildes, ko draudzenēm aizsūtīt”, prātīgi nosaka cienījamā izskata kundze un aiznes savas ceļa somas uz ierādīto istabu.

Kā vairums apdzīvoto vietu Kolorado, arī Nederlenda ir dibināta kaut kad ap 1850. gadu un sākotnēji kalpojusi  kā tirdzniecības punkts ar vietējām indiāņu ciltīm, bet vēlāk pārtapusi par zeltraču ciemu. Kā var saprast no nosaukuma,  nozīmīga loma reiz bijusi holandiešiem, bet ironiski, ka oriģinālā Nīderlande atrodas zemāk par jūras līmeni, kamēr mūsējā gozējas augstāk par  2500 metriem virs jūras līmeņa.

Pilsētiņas centrālajā laukumā motociklisti, kalnos kāpēji un kalnu velosipēdu entuziasti mijas ar dažāda vecuma un dzimuma hipiju paskata ļautiņiem, bet pie kafejnīcas, kura iemitināta vecā dzelzceļa vagonā, mundri grabina vietējo jauniešu alternatīvā roka grupa. Nederlendā gandrīz katrā nedēļas nogalē ir kādi svētki, bet vieni no dīvainākajiem ir  “Frozen Dead Guy days”, kas tiek rīkoti par godu kādam sasaldētam norvēģu vectētiņam, pilsētas vadība pat ir pieņēmusi speciālu likumu, kas aizliedz cilvēkiem glabāt jebkādus sasaldētus līķus, bet vienīgais izņēmums ir Bredo Morstøl, kura sasaldētā ķermeņa glabāšanai ir uzbūvēts pat speciāls šķūnītis. Festivāls tiek rīkots marta pirmajā nedēļas nogalē, un tajā notiek gan zārku parāde, gan skaistuma konkurss “kurš līdzīgāks sasaldētam līķim”  un tamlīdzīgas interesantas atrakcijas. Ja gribat zināt pilnu stāstu par norvēģu vectētiņu, droši iegūglējiet, tīmeklī par šo var atrast daudz informācijas.

Kolorado štatu  veidojuši no malu malām sabraukušie laimes meklētāji. Tādēļ tajā var atrast visdīvaināko tradīciju maisījumus. Vietējā vīna darītavā – jā, Nederlendā taisa arī savu vīnu no Kolorado audzētām vīnogām, aprunājos ar tur strādājošo meiteni vārdā Brī. Esot daudz ceļojusi pa ASV un paspējusi kādu brīdi padzīvot 22 štatos. “Ja nauda nebūtu problēma, kur Tu izvēlētos dzīvot?”, jautāju viņai. Es dzīvotu Nederlendā, jo šeit ir mana dzimtene un tik skaisti kā šeit, nav nekur, atbildēja Brī, kura, kā vairums amerikāņu, ārpus ASV nav bijusi.

Vai Devnera ir ASV visstraujāk augošā pilsēta tāpēc, ka tā vienkārši ir sanācis, vai arī tas ir pilsētas vadītāju un aktīvistu apzinātas rīcības rezultāts?  Kāpēc Nederlenda ir tūristus pievelkoša un forša vieta ar savu raksturu? Mans draugs Neils Balgalis  droši vien teiktu, ka vide un pilsētas ir jāplāno, ka tikai ar prasmi, izdomu un apzinātu rīcību var radīt kaut ko lielisku un aizraujošu. Šajā nedēļā viņa kompānija Rīgā rīko savu pilsētas plānošanas pasākumu: http://madcity.lv/, kuru lapbrāt apmeklētu, ja vien atrastos jūsu dīķa pusē. Būšot pat ideju ģenerēšanas konkurss ar iespēju saņemt desmit tūkstošus eiro galveno balvu.Kas zina, varbūt labākā Rīgas ideja pārspēs Nederlendas sasaldēto festivālu?

Pēdējā laikā esmu sācis pastiprināti meditēt par tēmu: “Kā vairāk un labāk pārdot ASV.” To daru gan tāpēc, ka mans darbs ir pārdot  SAF Tehnikas produktus, gan arī tāpēc, ka 20. jūnijā sadarbībā ar  žurnālu IR rīkojam semināru  “ASV: pārdošanas stratēģijas un partneru tīkla izveide.” Sīkāka informācija par pasākumu ir atrodama šeit: https://irir.lv/ir-notikums/pardosana-asv-pardosanas-strategijas-partneru-tikla-izveide-un-parvaldiba

Tā nu, meditējot Nederlendā, esmu nācis pie atziņas, ka pārdošanas stratēģijas, pareizi partneri, pārdevēji, to vadīšana un attīstīšana ir ļoti svarīga, bet, pirms tas viss sākas, ir nepieciešams uztaustīt paša biznesa būtību. Tas ir kā atrast naftu vai zelta dzīslu. Brīdī, kad tas ir noticis,  saskrien dažādi meistari un speciālisti un sākas  naftas vai zelta ieguve. Tiek organizēti strādnieki, izgudrotas un būvētas iekārtas, izkoptas metodes, dibinātas “kalnraču skolas”, “ražoti speciālisti” un tamlīdzīgi.

ASV bieži apmeklēju izstādes un konferences. Iepriekšējā reizē Čikāgā pie manis pienāca kāds solīds kungs, stādījās priekšā kā Tomijs, pieminēja pāris cilvēkus un projektus,  ar kuriem jau sadarbojos –  uzticības veicināšanai, un sāka stāstīt par kādu savu patentu un pēc manām domām pavisam fantastisku projektu. “Par cik pārdosi savu patentu?”, vaicāju Tomijam, un viņš, daudz neminstinoties atteica, ka par 150 miljoniem pārdošot, lai gan pēc pāris gadiem tas būšot miljardus vērts. Varbūt..  Vēlāk Denverā piezvanīju kopīgam paziņam, uz kuru Tomijs atsaucās, un pajautāju, vai mans jauniegūtais draugs  “ir īsts.” “Viņš ir īstāks par īstu”,  ļoti cienījams industrijas veterāns, pavisam nesen investēja palielāku naudiņu vienā citā projektā. ASV ir pilna ar labiem kontaktiem apveltītiem, izglītotiem un strādīgiem industrijas veterāniem un ambicioziem jauniešiem. Un daudzi to vien dara kā staigā un meklē, “kur nafta zem zemes”. Dažiem paveicas kaut ko sameklēt ātri, daži cīnās gadu gadiem, bet daži atmet ar roku un pārdodas tādiem, kuri savus naftas laukus jau atraduši.

Ir tāds milzīgs kārdinājums sākt būvēt sliedes vai sūkņus vēl pirms tā nafta ir atrasta  un jāatzīst, ka pats pārāk bieži esmu šādā grēkā kritis. Jo ir taču ļoti vilinoši darīt to, ko tu proti,  piemēram, zīmēt struktūras, ņemt darbā cilvēkus, veidot procedūras, gudrot  marketinga projektus, bet to ir arī  bīstami darīt, jo nekad uz priekšu  nezini, vai beigu beigās atradīsi zeltu, naftu vai čiku.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-05-26 16.07.332018-05-27 09.21.272018-05-27 05.23.48

Par nenotikušo apciemojumu

Katru gadu marta beigās Denverā organizējam palielu pasākumu Ziemeļamerikas SAF Tehnika partneriem. Šī ir reize, kad labprāt aicinām, uzņemam un lutinām viesus no Latvijas – lai uzņēmuma Rīgas darbinieki  satiktu klientus, partnerus un bez videokonferenču un e-pastu starpniecības ieraudzītu mūsu džonus, džefus un larrijus. Visus iepriekšējos gadus  svarīgs viesis bija Vents Lācars, viens no SAF Tehnikas dibinātājiem, Padomes priekšsēdētājs un Viceprezidents Biznesa attīstības jautājumos. Lielākā daļa mūsu partneru un svarīgāko klientu ir bijuši Rīgā. Parasti notiek tā – ja viņi vispār piekrīt atbraukt uz mazpazīstamo Latviju, tad pēc pāris SAF Tehnikā pavadītām dienām, ražotnes apskates, aparatūras testiem un sarunām ar  inženieriem, viņi kļūst par  ilgtermiņa un lojāliem klientiem. Vents bija šādu tikšanos neiztrūkstošs dalībnieks. Tādēļ klienti bieži jautāja: “Vai Vents atbrauks?”  Vents nemēdza gatavot prezentācijas un zīmēt smukas bildītes. Par to ar viņu dažkārt strīdējos. Bet viņš spēja uzkāpt uz kastes un stundu, divas vai, cik nu vajadzēja, runāt par tēmu. Un visi klausītāji zināja, ka viņš šo drēbi zina. Reti nākas sastapt cilvēkus ar tik dziļām un plašām zināšanām un mīlestību pret telekomunikācijām: gan tehnoloģijām, gan arī vēsturi un tirgu.

Arī šajā gadā marta beigās Vents plānoja braucienu uz Denveru. Aptuveni divas nedēļas pirms paredzētā brauciena Vents man piezvanīja un teica: “Zini, vecais, dakteri teica, ka kādu laiku man nekur braukt nevajadzētu.” Un tad es sapratu, ka lietas patiešām nav labas. Divus gadus viņš cīnījās ar riebīgo, grūti izārstējamo melanomu. Tādēļ, lai arī ar prātu sapratu, ka cerības izveseļoties vai nobremzēt procesu nav lielas, tomēr biju šokēts, kad pagājušajā piektdienā saņēmu ziņu par Venta nāvi. Tajā brīdī es atrados Čikāgas “Trading Show” izstādē un runāju ar klientiem, kuri labi pazīst Ventu, būtībā viņš ir stāvējis pie “Low Latency” radio produktu nozares šūpuļa. Vēl šokējošāk tas bija tāpēc, ka vēl dažas dienas iepriekš mēs bijām runājuši par projektiem, risinājumiem un SAF ilgtermiņa plāniem, kaut gan vismaz gadu viņš  zināja, ka dienas ir skaitītas. Tā ir reti sastopama drosme un uzticība savam aicinājumam – turpināt mierīgi darīt savu darbu arī tad, kad nāve jau elpo pakausī.

Vents ienāca manā dzīvē kaut kur ap 1992. gadu. Mēs kopā uzaugām Fortekā, tur bija sava noteikta leksika, mēs sapratām, ko nozīmē “ķert  peles”, “vārīt putru”, “vārīt vardi”  vai “zināt drēbi”. Arī tagad, satiekot vecos Fortekiešus, es jūtos kā saticis ļaudis, ar kuriem esmu uzaudzis vienā ciemā – ar viņiem raksturīgiem izteicieniem, grimasēm, stilu un vērtībām. Fortekā vairākus gadus kopā ar Ventu veidojām klientiem telekomunikāciju risinājumus. Tad nāca SAF Tehnika, un kopš uzņēmuma izveidošanas 1999. gadā Vents atbildēja par pārdošanu un vēlāk par biznesa attīstību. Kopš tā laika SAF Tehnika kļuva par viņa darbu un hobiju. Ir cilvēki, kuri dara darbu, jo par to maksā vai priekšnieks liek, un ir cilvēki, kuri kaut ko dara, jo tas viņiem patīk.  Ventam bija grūti kaut ko likt darīt, jo viņš darīja, kā uzskatīja par pareizu. Reiz pēc visai šerpām vārdu pārmaiņām es viņam jautāju: “Vent, vai Tu nebaidies, ka Tevi atlaidīs no darba?” Viņš bija patiesi izbrīnīts un atbildēja: “Nē, nemaz!” un tā ir liela laime, kas nav dota daudziem – dzīvot bez bailēm un ar pārliecību par to, ko dari. Šādi uzņēmumi mēdz būt kā organisimi – dažbrīd grūti prognozējami, bet toties dzīvi un ar milzu pielāgošanās spēju. Tāpat kā tarakāni, tie spēj pārdzīvot teju pat atomkaru.  Kā novēroja kāds jaunais SAF Tehnikas darbinieks: “SAFā idioti ilgi neturas”, un tas nav par personāla daļu vai kādām komisijām, kas vērtē un mēra.

Zinot šos faktus, 2015. gadā ar dalītām jūtām uzsāku strādāt SAFā – pirmkārt, maz ko zināju par nozari un produktiem, otrkārt, uzreiz braucu uz ASV un treškārt, mani mazliet biedēja Venta šerpā reputācija. Cik sākumā visam piegāju ar skepsi un tramīgumu, tik, laikam ejot, pārliecinājos, cik Vents ir erudīts un jauks cilvēks. Tieši pateicoties viņam mana “iebraukšana” nozares tehnoloģiskajos un politiskajos smalkumos bija ātra  un dvēseli bagātinoša. Dažbrīd mulsināja Venta stils uz jautājumiem atbildēt: “Viss  ir atkarīgs, no kuras puses  uz šo jautājumu paskatīties”, bet šādas atbildes nenoliedzami rosināja domāšanu un intelektuālu diskusiju. Varbūt tieši šī iemesla dēļ Venta vadītajā nodaļā ir tik ārkārtīgi patstāvīgi un zinoši darbimieki – to veicina organisms, kas pats atgrūž neiederīgos, komplektā ar domāt rosinošu vadītāju.

Vents bija estēts, apveltīts ar smalku gaumi, un viņa skaisti iekārtotajā mājā allaž bija patīkami ciemoties. Viens no nedaudzajiem Venta hobijiem bija ēdienu gatavošana un, tieši pateicoties viņa cienastiem un padomiem, arī es esmu apguvis lēngatavošanas noslēpumus un manu grāmatu plauktu rotā viena otra Venta ieteiktā pavārmākslas grāmata. Putras vārīt Ventam patika un arī padevās.

Otrs Venta hobijs bija WIKI katamarāns, ko viņš kopā ar  kompanjoniem nepārtraukti remontēja, pārbūvēja un uzlaboja 20 gadu garumā. Man bija sajūta, ka pats dizainēšanas un būvēšanas process varbūt pat bija svarīgāks par burāšanu, bet, tā iespējams, ir tikai mana interpretācija. Tas kuģis ir peldētspējīgs. To mēs zinām. Vismaz 1x vasarā  SAFa valde tika aizvesta līdz jūrai un arī atpakaļ.

Pēdējos gados Vents daudz laika pavadīja ar savu meitiņu. Atvēru Whatsupp un šādas ziņas, kad gribēju sazvanīties, Vents sūtīja bieži: “17:30 meitiņa no baleta jaasavaac un peec tam ritenis, jaabrauc maajaas, jaadod eest, jaamaacaas utt”.

Lielākajai daļai cilvēku ir laime nezināt, cik ilgi vēl tiem atlicis dzīvot. Vents ar  ziņu, ka laiks iztek, nodzīvoja vairākus gadus. Viņam laimējās, jo viņš darīja, ko mīlēja un bija vajadzīgs un cienīts līdz pēdējam. Izsaku līdzjūtību tuviniekiem un draugiem. Vent, satiksimies nākamajā pieturā!

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Čikāga, 2016.g. oktobris, vizinamies Ferris Wheel. Vents – smaidīgais pa labi.2016-10-17 17.59.37

Winterpark, 2017. gada marts  – pagājušā gada SAF NA partneru pasākuma laikā. Vents – vienīgais ķiverē.2017-03-25 09.06.54-1

%d bloggers like this: