Ir, kā ir, un būs, kā būs

Pagājis kāds brīdis kopš manas iepriekšējās ASV reportāžas, un pienācis laiks uzrakstīt kārtējo ziņojumu. Cik varu spriest pēc sarunām ar saviem Latvijas draugiem, tad Denverā ierobežojumi ir stingrāki –  atvērti ir tikai pārtikas, būvmateriālu, dārzkopības, alkohola un marihuānas veikali. Un benzīntanki un aptiekas. Restorāni veic tikai piegādes vai izsniedz sainīšus pa logu. Viss cits ir ciet, un cilvēki pat skrien un brauc ar riteņiem maskās. Par pulcēšanos kompānijās nav pat runas. Uz šī fona šķiet, ka Latvijā viss ir ļoti neierobežoti un liberāli.

Parādījušies dīvaini rituāli. Vismaz mūsu nostūrī. Katru vakaru astoņos visi apkaimes bērneļi gaudo un sasaucas kā tādi mazi vilcēni. Kakofonija turpinās kādas piecas minūtes, un šādu trobeli esmu novērojis jau vairākus vakarus pēc kārtas.

Visa tirgošanās ir pārgājusi uz internetu, un piegādes tiek nodrošinātas nevainojami. Visu, ko nopērkam, parasti arī nedēļas laikā saņemam. Piemēram, nopirku rakstāmgaldu Crate & Barrel  internetveikalā. Tādā ar pretenzijām uz kvalitāti mēbeļu bodē. Viņi – noņem naudu un nekādus piegādes termiņus nedod. Pēc nedēļas rakstu klientu servisam, ka gribu piegādes termiņu un, ja nedēļas laikā nevar piegādāt, tad gribu anulēt pasūtījumu. Atbildes nav. Nākamā dienā zvanu klientu servisam un atkārtoju savus draudus. Un tavu brīnumu – pēc trim dienām astoņos no rīta trīs šaubīga paskata džeki, no kuru busiņa jau rīta agrumā smaržo pēc zāles, priecīgi dungojot, atnes manu skaisto rakstāmgaldu, kurš ļurkājas gluži kā galdiņi Larry Davis pēdējās sezonas šova “Curb your Enthusiasm” nīstajā kafejnīcā. “Squeaky wheel gets the grease” – ir teiciens, kuru esmu šeit apguvis. Bet pie Crate & Barrel laikam gan neko vairs nepirkšu, jo kvalitāte un serviss ir draņķīgi, bet cenas neadekvātas.

Kā zināms, Tramps pasludināja, ka ASV drīz atvērsies biznesam. Arī Kolorādo štatā ar nākamo nedēļu sāks darboties frizētavas un citi “non essential” biznesi, kā piemēram, tetovēšanas saloni. Saslimušo un nomirušo Kolorādo štatā ir daudz, bet slimnīcas nav pārpildītas. Vispār, cilvēki šobrīd pasaulē dalās divās grupās – “mājās sēdētājos” un “laukā gājējos”. Kaut kādā ziņā robežšķirtne šajos pasaules redzējumos ir arī ideoloģiska. Pavisam nesen  Denverā un arī citās ASV štatu galvaspilsētās notika demonstrācijas pret karantīnas ierobežojumiem. Paliels pulks ar protestētājiem brauca automašīnās gar štata valdības māju, pīpināja un vicināja lozungus. Daudzi  protestēja arī zālājā, iepretim gubernatora rezidencei. Man šis pasākums izlikās komisks, jo pret ierobežojumiem protestējošie valkāja maskas un ievēroja noteikto sešu pēdu distanci. Līdzīgs “ārā gājēju” sentiments manāms arī Latvijā, tikai ielāgojiet, ka jau šobrīd Latvijā ir daudz mazāk ierobežojumu, kā būs ASV pēc patreizējo ierobežojumu atcelšanas.

Nav jau arī zināms, kas notiks, kad ierobežojumi mazināsies. Domāju, ka normāla dzīve atjaunosies tikai tad, kad būs atrasta efektīva terapija, plaši pieejami un ātru atbildi sniedzoši testi un strādājoša vakcīna. Var jau atcelt visus ierobežojumus, bet, vienalga, līdz tam daudzi tupēs mājās un apkārt nestaigās. Turklāt, atceļot ierobežojumus, visticamāk, sāksies otrais vilnis, kas visus sadzīs vēl dziļāk alās. “Ārā gājēju” galvenais arguments ir ekonomika – cik tad ilgi var sēdēt un nestrādāt. Cilvēkiem ir jārada ekonomiskā vērtība, citādi drīz būs bada nāve klāt. Jau tagad ziņo par vairāk nekā divdesmit miljoniem bezdarbnieku ASV. Tāds daudzums, liekas, nav bijis kopš lielās depresijas laikiem. Pagaidām valdība tikai drukā naudu un kaisa to no helikoptera. Tikko katrs mazo algu saņēmējs tika pie 1200 dolāru čeka ar Trampa parakstu. Diemžēl šo rindu autors neietilpa pabalstāmo skaitā, bet daži SAF North America  darbinieki to saņēma gan. Bankas cītīgi medī uzņēmumus, piedāvā kredītus, kurus, kazi pat nebūs jāatdod, – 2.5 mēnešalgu fonda apmērā. To sauc par “Paycheck Protection Program”. Kā ierasts, kredītus vieglāk saņem tie, kuriem tos nemaz nevajag, bet nabadziņi, kuriem ūdens smeļas mutē, paliek ar garu degunu.

Tirgus izpētes kompānijas gluži profesionāli vēsta, kurā krīzes nedēļā tika izpirkts tualetes papīrs, kurā konservētās pupas, un, ievērojiet – šīs nedēļas haips ir matu griežamās šķēres un mašīnītes, bet ļaudis tīklos ar lepnumu dalās ar savām jaunajām, pašu vai tuvinieku sarūpētajām frizūrām. Vienīgā bēda, ka šie gudrie konsultanti atturas ziņot par to, kas būs izpirkts pēc nedēļas, divām vai mēneša.  Arī es pagājušajā nedēļā aptaujāju SAF Tehnika lielākos klientus, uzrakstīju nelielu vēstījumu par mūsu novērojumiem un palūdzu, lai viņi padalās ar saviem iespaidiem. Prieks, ka lielākā daļa ir samērā optimistiski – jā, šobrīd ierobežojumi pastāv, bet ilgtermiņa projekti tomēr virzās uz priekšu normāli. Daudzi aktīvi breinstormo un pamato, kāpēc viņu piedāvājumi pandēmijas laikā un pēc tās beigām būs jo īpaši pieprasīti. Jāpiezīmē, ka atsevišas preču kategorijas tiešām šobrīd ir daudz pieprasītākas – tie paši datori, videokameras, internets, netflixi, videokonferences un visi pričindāļi, kuri nepieciešami darbam no mājas birojiem.

Kāds mans paziņa, kurš darbojas nekustamo īpašumu sfērā, ziņoja, ka lielās komerciālo nekustamo īpašumu kompānijas prognozējot tuvākajos gados aizpildījuma samazinājumu par 25%. Atzīšos, ka, domājot par  SAF North America vajadzībām, es sapratu, ka tik liels birojs mums nemaz nav nepieciešams, jo mēs lieliski tiekam galā arī, strādājot no mājām. Bet vēl pirms pāris mēnešiem visā nopietnībā apsvērām, vai neieguldīt $100k dažādos ofisa uzlabojumos. Tagad šīs idejas izliekas kā absurdi murgi. Skaidrs, ka arī izstāžu rīkotāji var atslābt – neviens uz tām nebrauks ilgi, pat ja varēs. Man liekas, ka saprātīgākie ieguldījumi šobrīd ir dažādās virtuālās pārdošanas platformās, visā, kas ļauj labāk demonstrēt un pārdot produktus internetā.

Savā veidā man šis laiks arī patīk, jo tāpat kā 2008. gada krīzes laikā parāda, kas ir īsts un bez kā var pavisam labi iztikt. Tā laika kroņa teiciens bija, ka “stiprā vējā arī tītari lido.”  Situācija man atgādina mazliet arī deviņdesmito gadu sākumu, kad viss bruka un mainījās. Un pavēra durvis visādiem zaļknābjiem, kuriem tad bija gadi divdesmit. Arī tagad ir pienācis laiks jaunām idejām un jauniem zaļknābjiem, jo viss pa vecam jebkurā gadījumā nebūs. Kara laikā vecmāmiņas teica “Ir, kā ir, un būs, kā būs”. Un arī mums atliek tikai izbaudīt šo mirkli un nodarboties ar to mazumiņu, ko redzam un saprotam.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

ar SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Tā mums patreiz izskatās cilvēku āra pulcēšanās vietas un apmēram šādi pastaigājas ļaudis.2020-04-26 16.53.47

Šī ir rakstā minētā protesta demonstrācija.CoronaVirus Protest Denver Apr 19 2020

Par attālināto strādāšanu

Šajā juceklīgajā laikā visi, kuriem vēl ir darbs, masveidā pārslēdzas uz attālinātu strādāšanu  no mājām. Jāpiebilst, ka nu jau mēs ne tikai strādājam, bet arī socializejamies, izklaidējamies un pat vingrojam attālināti.  Marta sākumā, kad pasaulē sākās COVID-19 pandēmija, mēs SAF Tehnikā bijām spiesti ļoti ātri evakuēt mājās daudzus komandējumos esošus darbiniekus. Laimīgā kārtā līdz 16. martam ar lielākiem vai mazākiem piedzīvojumiem mājās tika visi. Būdami apzinīgi pilsoņi, katru, kurš atgriezās, nolikām uz 2 nedēļām karantīnā, tajā skaitā arī manu brāli Normundu, kurš vēl paspēja mani sabučot un atgriezties no Denveras  ar vienu no pēdējiem Lufthansa reisiem. Sekojot situācijai, 16. martā AS  SAF Tehnika pieņēma lēmumu iespējami daudzus darbiniekus pārcelt uz attālinātā darba režīmu. Protams, ražošanā un dažās  inženieru profesijās nodarbinātie no mājām strādāt nevar, jo viņu darba veikšanai ir nepieciešamas aprīkotas darba vietas, materiāli no noliktavas, utt. Bet kāda puse darbinieku ir ofisa žurkas, kā jūsu padevīgais kalps, un tie pavisam mierīgi var strādāt no mājām. Tā nu mūsu izaicinājums ir tāds pats kā šobrīd daudziem citiem pasaulē  – kā darbu no mājām padarīt efektīvu un produktīvu. Tāpēc šo sacerējumu rakstu gan SAF Tehnika iekšējai lietošanai, gan arī, devīgs būdams, labprāt dalos ar citiem, kuriem tas var šķist noderīgi.

Kad pārvācos uz ASV, attālināto strādāšanu nācās apgūt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka mūsu komanda ģeogrāfiski ir ļoti izkaisīta, un man bija jāiemācās, kā šādos apstākļos iespējami efektīvi organizēt savu un komandas  darbu.

Vadītāja uzdevums, kā to teicis diženais teorētiķis Pēteris Drukers, ir plānot, organizēt un kontrolēt. Ja padoto ir daudz un visi strādā attālināti, tad vienīgā iespēja ir noteiktu atkārtojošos rituālu izveide un iedzīvināšana. Rituālu mērķis ir savākt informāciju, lai varētu saplānot prioritātes, uzdot darbus un tad izkontrolēt, kā un vai uzdotie darbi ir padarīti. Vēlams tādā veidā, ka darbinieki paši gan izdomā, gan saplāno, gan izdara, bet vadītājs atbild par to, lai process darbotos.

Regularitāte un kalendārs.

Vadītājam iesākumā ir jāizdomā, kādas sapulces ir nepieciešamas, kāds ir katras  sapulces nosaukums, mērķis, regularitāte, un kam šajās sapulcēs ir jāpiedalās. Būtiski, lai sapulces notiktu iespējami nemainīgi, piemēram, pārdošanas sanāksmes pirmajās un trešajās pirmdienās no 9:00-10:00 un tamlīdzīgi. Visiem nepieciešamajiem dalībniekiem šis laiks savos kalendāros ir jārezervē kārtīgu laiku uz priekšu un jābūt disciplinētiem un tehniski sagatavotiem, lai laicīgi pieslēgtos plānotajai sapulcei. Piebildīšu, ka regularitāte ir vienīgā iespēja, kā nodrošināt, ka visi nepieciešamie sanāksmes dalībnieki arī vajadzīgajā laikā ir pieejami. Pamēģiniet noorganizēt sanāksmi 5-10 cilvēkiem, un ātri sapratīsiet, ka tuvāko pāris nedēļu laikā nav iespējams atrast laiku, kad visi ir pieejami. Lai šo problēmu risinātu, cilvēkiem ir jāiemācās lietot elektroniskais kalendārs, būtībā jādzīvo saskaņā ar tā diktātu. Mūsu apstākļos visbiežāk tas ir vai nu Google vai arī Microsoft Outlook kalendārs, turklāt uzsvēršu, ka svarīgi, lai organizācijā visi lietotu vienu un to pašu rīku – tas nepieciešams, lai sanāksmes organizators redzētu, ka izvēlētajā laikā ir pieejami gan citi sanāksmes  dalībnieki, gan arī nepieciešamie resursi, piemēram, videokonferences virtuālā “istaba”.

Disciplīna un māka apieties ar tehniku.

Strādājot attālināti, visiem ir jāpieslēdzas laikā vai, vēlams, kādas piecas minūtes pirms noteiktā laika. Nekas tā nenogalina sapulci, kā gaidīšana uz kādu dalībnieku, nekvalitatīva skaņa, tehniskas problēmas pieslēdzoties vai uzkāries dators. Visiem dalībniekiem ir jābūt aprīkotiem ar normālām austiņām. Slēgt piezīmjdatoru skaļajā režīmā ir kategoriski jāaizliedz, tas gandrīz vienmēr sapulci izjauc. Vēl cilvēkiem ir jābūt perfekti gataviem pieslēgties ar vismaz 2 metodēm. Piemēram, mēģinu no kompja. Nesanāk. Bet tad es zinu telefona numuru un pin kodus, kādi ir jāsaspaida, lai sapulcē varētu iezvanīties pa telefona līniju. Ja kādu iemeslu dēļ izvēlētā konferences platforma nedarbojas, jābūt  alternatīvām metodēm. Piemēram, Skype neiet, visi pārejam Facebook video vai Google Hangouts vai uz kādu maksas platformu.

Sapulces saturs uz vadība.

Pārāk bieži biznesa sapulces ir slikti organizētas un tukšas. Ja sapulci rīkosiet virtuāli, šī problēma izpaudīsies desmit reižu spēcīgāk. Tādēļ vienīgā iespēja ir kādam vai, vēlams, visiem dalībniekiem, koplietojot sapulces darba vidi, sagatavot  darba kārtību un vajadzīgo papildu  informāciju:  dažādus ilustratīvos materiālus, statusa atskaites, lēmumu projektus. Tas nozīmē, ka katrai sapulcei ir jābūt vietai, kur šos materiālus ielikt un pierakstīt pieņemtos lēmumus.  Sekmīgai sapulces norisei  ir nepieciešams vadītājs, kurš iet cauri darba kārtībai, iesaista dalībniekus un vada diskusiju. Katrs ir sastapies ar situāciju, kad visi beidz sapulci, kaut ko izrunā, bet nākamajā dienā neviens vairs neatceras, kas tika nolemts. Vai vēl biežāk – katram ir mazliet atšķirīga versija par sapulcē runāto un lemto. Cilvēka atmiņa ir ļoti trausla un mānīga padarīšana, un katram no mums dienā ir “jāsagremo” milzīgs informācijas daudzums.  Bet vadītājam jau vajag, lai lietas notiek. Tāpēc viss ir jāpieraksta, un katra nākamā tā paša nosaukuma sapulce ir jāsāk ar visu atvērto uzdevumu statusu pārskatu. Šāda sistēma  ļoti labi motivē dalībniekus sagatavoties un pirms sapulces pārskatīt atvērtos uzdevumus, jo neviens jau negrib būt slikts un neizdarīgs darbinieks.

Tehniskie rīki.

Šobrīd daudzas videokonferenču platformu kompānijas piedāvā savus rīkus bez maksas. Šādi viņi nosacīti palīdz klientiem, kuriem jāmācās strādāt attālināti, un cer, ka nākotnē tie kļūs par kārtīgiem, maksājošiem klientiem. Tomēr pati videokonferenču platforma nav panaceja. Lai darbs notiktu, komandai ir jānodrošina tehniskie līdzekļi. Vispirms jau vienota e-pastu un laika plānošanas sistēma. Kā jau iepriekš rakstīju, šobrīd tā visbiežāk ir Microsoft Exchange vai Google Mail platforma. Nākošais elements attālinātam darbam ir labas austiņas, kuras var pieslēgt pēc vajadzības gan datoram, gan arī telefonam, vai arī sanāksmju telpu videokonferenču sistēma. Tā parasti ir kaste ar skaļruņiem un mikrofoniem, kuru liek uz galda, un labas izšķirtspējas kameras. Tā kā šajā jomā izvēle ir visplašākā, tad pieejamo aparatūras klāstu un tehniskās īpašības šeit pat nesākšu iztirzāt. Vēl, protams, ir nepieciešams dators un interneta pieslēgums vai, kā minimums, “smartfons”, kas tāds pats maziņš dators vien ir.

Nobeigumā par pašām videokonferenču programmatūrām. Ad-hoc sapulcēm, kur piedalās 2-3 cilvēki, parasti pietiek ar Skype, Google Hangouts, Facebook vai Whastupp. Bezmaksas video saziņas sistēmas ir pieejamas daudz un dažādas. Ja nepieciešams rādīt datora ekrānu, un tas parasti ir nepieciešams, tad jādomā par kaut ko labāku. No profesionālajām sistēmām populārākās ir Zoom, GoToMeeting, UberConference, tās visas nodrošina iespēju dalībniekiem dalīties ar savu ekrānu, visiem redzēt augstas izšķirtspējas video un vēl lērumu citu noderīgu un mazāk noderīgu funkciju. Korporatīvajā vidē nozīmīgs jautājums ir drošība, un tur izplatīti ir Cisco WebEx un Microsoft Skype for Business risinājumi. Tie maksā dārgāk, tiem ir vairāk derīgu funkciju, bet arī ir grūtāk lietojami, īpaši, ja sapulcēs jāpiedalās ārējiem lietotājiem – piemēram, klientiem vai partneriem. Mana pieredze rāda, ka labāk darbojas maksimāli vienkāršas sistēmas – tādas, kur uz datora nav jāinstalē speciāla programmatūra, kuras darbojas no pārlūkprogrammas un kurās arī  var vienkārši iezvanīties pa telefonu. Svarīgi, lai iezvanpieejai būtu telefonu numuri dažādās valstīs, citādi bankrotēsiet, maksājot telefona rēķinus. Vecā labā telefonu iezvanpieeja ir visstabilākā un visiem pieejamākā saziņas forma, kas neprasa ātru un stabilu interneta pieslēgumu.

Ceru, ka izklāstītie apsvērumi būs noderīgi, organizējot attālināto darbu. Mana galvenā doma ir, ka tehnoloģiskie risinājumi šobrīd ir ļoti dažādi un plaši pieejami, bet vienlīdz svarīgs ir arī organizatoriskais un lietotāju apmācības aspekts. Novēlu sekmes, un strādāsim no visurienes!

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Yoga

Kā izdzīvot mēra laikā

Kopš mana iepriekšējā raksta  pagājusi knapi nedēļa, un ir piepildījies drūmais  pareģojums –  ASV ir tālu priekšā visām pārējām pasaules valstīm konstatēto COVID-19 gadījumu skaitā, un domāju, ka nākošajā nedēļā būsim pirmajā  vietā  arī pēc nomirušo daudzuma no šīs slimības. Un tas brīdī, kad vēl pirms kāda mēneša Tramps apšaubīja, ka epidēmija ASV vispār parādīsies. Pagājušajā nedēļā viņš pateica, ka, ievērojot visus drastiskos ierobežojumus, ASV nomirs 100-200 tūkstoši cilvēku. Neievērojot – miljoni.

Sociālajos tīklos manu, ka daži cilvēki Latvijā labprāt dalās ar ierakstiem par to, ka tauta ASV milzīgi daudz pērkot ieročus, ka esot sācies marodierisms, utt. Es dzīvoju Denverā, neko tādu šeit neredzu un arī no draugiem citās pilsētās neko tādu nedzirdu. Denvera  funkcionē normāli, visu nepieciešamo var iegādāties, un arī preču  trūkums veikalos vai garas rindas nav manāmas. Trūkst tikai tualetes papīra, kā jau visur. Vēl vakar biju aizskrējis uz Target – cilvēku nebija pārāk daudz, daļa valkāja maskas, vairums ievēroja distanci, bet citādi iepirkšanās noritēja pilnīgi normāli. Un cilvēki, tāpat kā senāk, ir izpalīdzīgi un laipni. Šovakar mani kaimiņi sarīkoja mazu koncertu uz savas mājas lieveņa, un, ievērojot 2m attālumu, klausīties atnāca visa iela. Tādēļ lūdzu, lūdzu  – nedalieties ar ziņām, kurām ir skaļi virsraksti, ja neesat pārliecināti par to patiesumu.

Pēdējās dienās arī lasu viedokļus, ka Latvijā ieviestie  ierobežojumi  ir pārspīlēti, ka ar upeņu tēju un kārtīgu sēdēšanu pirtī visam vajadzētu būt OK. Nebrīnīšos, ja vēl pēc pāris nedēļām lasīsim idejas, ka jāsāk meklēt, tad arī slīcināt un dedzināt burvji un raganas, kuri šo visu ir piebūruši. Nepārprotiet, es esmu par upeņu tēju un  arī par pirti, neesmu drošs, ka eksistē burvji un raganas, bet esmu pilnīgi drošs, ka cilvēku stulbums un ignorance var būt bezgalīgi. Mana personīgā, vēl efektīvākā  ārstēšanās recepte ir tējkarote sāls uz pusglāzi karsta ūdens. Otrā glāzē ielej pusglāzi konjaka. Pietiek ar VS klases. Sālsūdeni sajauc ar ceturtdaļglāzi konjaka. Tad ilgi un izjusti skalo. Pēc tam izdzer atlikušo ceturtdaļglāzi konjaka. Ja jūties slikti, tad atkārto vairākas reizes dienā. Garantēju, ka jau pēc pirmās sesijas sajutīsies labāk. Diemžēl neizskatās, ka ASV ar to pietiks. Arī ar visiem drakoniskajiem “stay at home” noteikumiem  Ņujorkā  šajā nedēļā  visvairāk nāves gadījumu bija tieši COVID-19 dēļ. Tādēļ īpaši greizu loģiku redzu tajos “ekspertu” spriedumos, kuri saka, ka no gripas vai vēža  sezonas laikā nomirstot vairāk cilvēku. Neviens  nezina, cik cilvēku nomirtu no COVID-19, ja nebūtu nekādu ierobežojumu, jo daudz mirst arī ar ļoti drastiskiem ierobežojumiem. Nedomāju, ka ķīnieši bija idioti, kad uz 3 mēnešiem  aizklapēja veselu provinci. Patreiz mēs esam vēl tajā fāzē, kad gadījumi aug eksponenciāli, un mēs nezinām, kad tie apstāsies. Es pats daudz vairāk ticu tam, ko saka  ārsti, kuri dienu dienā ārstē COVID-19 pacientus, nevis kāds ekonomists, finansists vai cits dīvāna eksperts.

Nav nekādu šaubu, ka cilvēki šodien jūtas ļoti nekomfortabli, tajā skaitā arī es. Daudzi ir pazaudējuši darbu, parādās gluži eksistenciālas problēmas. Var pasēdēt mājās nedēļu, divas, bet pēc mēneša jau visa nauda būs beigusies, un ko tad? Arī valstis var aizņemties tikai līdz kaut kādam brīdim. Un kas notiks, kad valstij vairs nebūs naudas, par ko samaksāt kaut pieticīgās, bet tomēr šobrīd tik drošās algas skolotājiem, policistiem un ierēdņiem? Un solītās dīkstāves algas un bezdarbnieku pabalstus.

Šobrīd ar ierobežojumiem mēs pērkam laiku. Laiku, ko visprātīgāk izmantot, lai sabiedrība iemācītos ar slimību sadzīvot. Nebūs tādas burvju nūjiņas, kuru vicinot,  vīruss līdz Jāņiem ielīdīs Daugavā, visi atmodīsies kā no nelaba sapņa un dzīve turpināsies, it kā nekas nebūtu noticis. Mēs visi negribot piedalāmies vispasaules zinātniskā eksperimentā, kura iznākums nevienam nav zināms. Pie tam eksperiments aptver visplašākās sfēras: politiku, tehnoloģiju, medicīnu, finanses un menedžmentu un kultūru. Vienīgais, ko valdības šobrīd zina, ir, ka jāaizņemas nauda un viss jāaizklapē ciet, lai pietiktu laiks pirkt maskas un elpināmās iekārtas un ārsti iemācītos strādāt tā, lai paši nesaslimtu. Kamēr saslimošo skaits ik pārdienas dubultojas, nav iespējams runāt par kaut kādu plānošanu – cik tad ārstu un medmāsu ir vajadzīgs, cik gultu slimnīcā, elpināmo aparātu, utt. Pēc kāda brīža – mēneša, diviem, trim, cerams, iestāsies stabilizācija un epidēmija samazināsies. Un tad jau būs nākamais triks – kā pamazām visu iedarbināt un tā, lai nesāktu slimot un mirt tūkstoši un desmiti tūkstoši.

Viss augstāk minētais, protams, ir gudra filozofēšana, bet neko vairāk, diemžēl piedāvāt nav iespējams. Saprotu, ka  bērni jāapģērbj un jāpabaro ir šodien. Un arī ēšanu un mašīnas vai mājas līzinga maksājumu neviens nav atcēlis. Līdz ar to – saprotams, ka gaisā virmo dažādas ekonomikas glābšanas un krīzes pārvarēšanas idejas.

Šobrīd Latvija uz Eiropas un arī uz pārējo Baltijas valstu fona izskatās kā miera un kompetences oāze. Mums ir lieliskas iespējas stāstīt pārējai pasaulei savu COVID-19 veiksmes stāstu. Un kāpēc galu galā nepaņemt visu šajā gadā izstādēm un ceļojumiem paredzēto naudiņu un uzreiz jau nenovirzīt COVID-19 zināšanu klastera izveidē. Un zem šīs izkārtnes apvienot visus mediķus, sejas masku, mobilo aplikāciju, farmācijas, portatīvo telšu, vides sensoru un vēl kādu tikai produktu un zinību ražotājus? Šis ir brīdis, kad vecās “gudrības” zūd. Nāk jaunu gudrību laiks, un mums ir iespēja vai nu jāt pa priekšu vai atkal jau vilkties nopakaļus. Pirms divdesmit gadiem mēs Baltijas Tīģera un IT lielvalsts titulu atdevām Igaunijai. Tagad ir jauns moments. Es redzu un ticu, ka Latvijā ir izaugusi jauna paaudze, kurai vairs nav tā padomiskā mazvērtības sajūta un kalpu sidroms. Ir drosme un vēlme riskēt, kļūdīties, bet izmēģināt jaunas lietas, kādas neviens vēl nav darījis un radījis. Šis ir tāds laiks. Es ticu, ka mēs varam būt labākie pasaulē un to arī droši un ar pašapziņu nest.

Tagad vairāk nekā jebkad ir jānosargā un jāstiprina eksportspējīgie ražošanas, transporta un pakalpojumu  uzņēmumi. Valsts atbalsts ir abpusgriezīgs nazis, jo allaž nāk komplektā ar lobēšanu, korupciju un nepotismu. Visā raudu un vaimanu kakofonijā ir jārada mehānisms, kā cilvēkiem drošā veidā turpināt strādāt un dzīvot iespējami pilnvērtīgu dzīvi, bet valstij pirmām kārtām jānotur tie, kuriem ir vislielākās izredzes strauji augt un nodrošināt lielus nodokļu ieņēmumus  un labi apmaksātas darba vietas daudziem.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Vineta un Jānis Bergi2020-04-02 16.08.36

Sērgas laika piezīmes

Kopš iepriekšējā ieraksta ir pagājušas nieka trīs nedēļas, bet sajūta ir tāda, it kā iepriekš aprakstītais būtu noticis jau kādā citā laikmetā. Marta sākumā paspēju vēl trīs dienas izslēpoties Kolorādo kalnos un iemācīt brālim, kā atcerēties  vārdu “cilantro”, aizbraukt business tripos uz Dalasu un Losandželosu, sajust vieglus vīrusa simptomus, atmukt uz mājām, kur jau divas nedēļas esmu pavadījis pašizolācijā, un kura, kā izskatās, turpināsies vēl nenoteiktu laiku, jo kopš vakardienas Kolorādo štats ir izdevis “Paliec mājās” pavēli. ASV īpatnība ir tā, ka ļoti daudz  jautājumu tiek risināti štatu un pat pašvaldību līmenī. Līdz ar to cilvēki Floridā vēl pagājušajā nedēļas nogalē spiedās pludmalēs un svinēja dzīvi, kamēr Kalifornija un Ņujorka jau sēdēja mājās. Lieki teikt, ka nekādi pārvietošanās ierobežojumi ASV iekšienē nav ieviesti. Vēl šodien klients no Ņujorkas stāstīja, ka vakar esot lidojis no Sandjego, un lidmašīna atgādinājusi spoku reisu – salonā  bijuši vien četri pasažieri.

Pēc slimības statistikas izskatās, ka ASV pārliecinoši iet uz pirmo vietu pasaulē saslimušo un nomirušo skaita ziņā. Domāju, ka šo epidēmiju ASV pārvarēs vai nu kā meža ugunsgrēkā −  visiem strauji pārslimojot, vai arī ar tehnoloģiju palīdzību – sabūvēs pagaidu hospitāļus, saražos pietiekamā daudzumā plaušu ventilācijas iekārtas vai arī pietiekami ātri atradīs zāles un vakcīnu pret sērgu. Kurā virzienā viss aizies, varēs redzēt jau pēc pāris nedēļām, bet pagaidām notiekošais atgādina ugunsgrēku sausā mežā. Nelielu optimisma devu  gan sagādā doma, ka zinātniskā un tehnoloģiskā jauda šeit ir kā nekur pasaulē. Piebildīšu gan, ka pašlaik puslīdz veselam cilvēkam ASV testi nav pieejami – vismaz man tādus atrast neizdevās, iespēja testēt būs vien tad, ja tfu, tfu, palikšu kritiski slims, vai arī tad, kad būs pieejami testi uz antivielu klātbūtni organismā. Šajā epidēmijas fāzē jau varbūt pat būtiskāk ir zināt, kurš pret sērgu ir ieguvis imunitāti (ja tāda vispār ir iegūstama…), nekā, kurš ir slims vai vesels.

Tāpat kā daudzi šajās trauksmainājās dienās, arī SAF Tehnika ir gandrīz pilnībā pārgājusi uz darbu no mājām. Atšķirībā no daudziem – mēs darbiniekus neatlaižam, drīzāk pat arvien vēl cenšamies aizpildīt vienu otru specifisku prasmju vakanci. Izskatās, ka šādos sirreālos sērgas laikos pieprasījums pēc telekomunikāciju iekārtām un attālinātām vides monitoringa iespējām tikai augs. Vismaz to mums pagaidām klienti stāsta un arī apstiprina ar savām prognozēm un pasūtījumiem.  Protams, atliks  tikai kādam mūsu ražotnes dalībniekam atnākt uz darbu slimam, un fabrika  būs jāslēdz karantīnā vismaz uz divām nedēļām. Tādēļ šobrīd vissvarīgākais mūsu darbiniekiem ir saglabāt veselību – mazgāt rokas, ievērot distanci un stiprināt imunitāti, un pie mazākajām aizdomām par inficēšanos nekavējoties pašizolēties. Savas saprašanas un iespēju robežās cenšamies mazināt risku, ka ražotne būs jākarantīnē – visi, kuriem nav kritiski svarīgi būt darbā, strādā no mājām. Tie, kuri ir darbā, uzturas un pārvietojas tikai noteiktās zonās. Katram cilvēkam, atnākot uz darbu, tiek izmērīta temperatūra. Pieejami ir dezinfekcijas līdzekļi, ziepes, ūdens. Ražošanas darbu cenšamies organizēt maiņās, domājam par aizvietojamību. Tiem, kuri brauc uz darbu ar sabiedrisko transportu, plānojam nodrošināt uzņēmuma transportu. Regulāri dezinficējam virsmas… Bet daudz kas paliek arī Dieva rokās…

Šīs dienas es pavadu, runājot ar darbiniekiem, klientiem un draugiem. Kāds paziņa no Čikāgas stāstīja, ka viņa draugam tur piederot  kāzu organizēšanas uzņēmums. Sākoties krīzei, draugs bijis panikā – visas kāzu svinības ir atceltas, un biznesam, saprotams, arī gals ir klāt. Tomēr pagājušas vien pāris dienas, un Čikāgas pašvaldība uz vairākiem mēnešiem noīrējusi visas viņa teltis, citu inventāru un personālu darba organizēšanai krīzes laikā. Tā dienas laikā uzņēmējs no droša bankrota nonāca pie stabila biznesa. Arī  šeit pat Denverā  apmeklētājiem slēgtie restorāni pārorientējas – kurš piegādā ēdienu uz mājām, kurš sāk gatavot saldētu ēdienu ilgstošākai glabāšanai.

Izskatās, ka šī epidēmija pasaulē būs globāla robežšķirtne un daudzas lietas būtiski mainīsies. Pirmkārt,  attālinātais darbs – pandēmija pierāda, ka pat valdības un parlamenti spēj darboties caur Zoom vai kādu nu tur vēl konferenču sistēmu. Un pat  paši konservatīvākie cilvēki, kuri teica, ka nemūžam tādus sūdus nelietošot, dažu dienu laikā ir iemanījušies gan kompi palaist, gan kameru iedarbināt un pat pavisam normālu skaņas kvalitāti saregulēt. Skolnieki un studenti var lieliski piedalīties savās mācību stundās, bet es pats personīgi jau trešo nedēļu vingroju un praktizēju jogu vietējā sporta kluba instruktoru vadītās dzīvās nodarbībās. Saruna ar ģimenes ārstu caur video aizņēma vien 15 minūtes, un nevienam nekur nebija jābrauc. Tas ir tikai laika jautājums, kad šāds telemedicīnas ārsts varēs caur kompi gan plaušas paklausīties, gan temperatūru un asinsspiedienu nomērīt un uztaisīt interesējošās analīzes. Pat Latvijas-ASV tirdzniecības kamera ir pieņēmusi lēmumu reizi nedēļā biedriem rīkot virtuālos “lunch” mītiņus. Virtualizācija, protams, nenotiks uzreiz un visur, bet pilnīgi noteikti daudz straujāk. Ar visām izrietošajām sekām nekustamo īpašumu, viesnīcu un biznesa ceļojumu nozarēm.

Otrkārt – sagādes ķēdes paliks daudz lokālākas. Kā piemēru varu minēt to čali, kurš Latvijā spēja dažās dienās noorganizēt sejas vairogu ražošanu un arī saņēma pasūtījumu kādu 10 000 vienību izgatavošanai. Esmu drošs, ka uzņēmumi daudz mazāk sūtīs izejvielas un sagataves šurpu turpu pāri visai pasaulei un daudz vairāk centīsies būt lokāli un arī spējīgi elastīgi pārorientēt savu ražošanu. Runā, ka šajās dienās Latvijā ražotie pelmeņi esot ļoti pieprasīti gan uz vietas, gan arī tuvās un tālās ārzemēs.

Krīze parāda, ka cilvēki un iestādes Latvijā var būt ļoti labi organizēti un disciplinēti. Pēc krīzes pasaule sadalīsies reģionos – vietās, kur epidēmija plosīsies ilgāk, un “drošās” vietās, kuras  ātri ar to tiks galā.  Priekšrocība būs tiem, kuri būs veseli un ražot un rīkoties spējīgi. Man izskatās, ka Latvija ir labas iespējas ierobežot epidēmiju un tad jau ražot un apgādāt tuvējo un tālāko pasauli ar saviem produktiem un pakalpojumiem. Kā vienmēr – tie, kas kritīs pesimismā un panikā, nīkuļos un mocīsies, bet tie, kas skatīsies nākotnē un meklēs iespējas, palīdzēs gan citiem, gan arī sev.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2020-03-18 13.02.01

Par COVID-19 un politiku

Dzīve, kā mēs visi zinām, ir risku un dažādu pārbaudījumu pilna. Un šī ir tā reize, kad ir vienkāršāk, ja dzīvo kaut kur nomaļos laukos un audzē  burkānus, kartupeļus un vistas. Par šādas  dzīves priekšrocībām es, godīgi sakot, laiku pa laikam aizdomājos, bet tad šo ideju atkal ielieku tālajā kastē, jo mana misija taču ir dauzīties apkārt pa pasauli, vairot Latvijas tehnoloģisko konkurētspēju un audzēt eksporta apjomus.

Pēdējā mēnesī ir tikpat kā neiespējami izvairīties no COVID-19 vīrusa, pat ja veselība ir pavisam laba, kakls nekņud un par elpas trūkumu un drudzi nav jāsūdzas. Šajā rakstā mazliet padalīšos ar sajūtām, kādas ir cilvēkiem ASV – manā šī brīža māju pusē.

Denveras vietējā avīzē “Denver Post” izlasīju, ka pret COVID-19 epidēmiju esot jāizturas tāpat kā pret sniega vētru, kas šad un tad ielaužas pie mums pilsētā. Piemēram, pirmdien tieši tāda arī ir gaidāma! Vajagot iepirkties un izveidot pārtikas produktu un suņu barības krājumus,  nolikt pa tvērienam kakla sūkājamās tabletes un citas pretsaaukstēšanās zāles un sagatavoties, ka ilgāku laiku varot iznākt pavadīt, iesprostotam mājās. Rokas vajagot mazgāt regulāri, vēlams ne mazāk par 20 sekundēm ar ziepēm, un  arī regulāri lietot roku dezinfekcijas līdzekli.

Bruņojies ar šīm zināšanām, nolēmu sestdien apmeklēt iepirkšanās centrus un sagādāt “sniega vētras” uzkrājumus un roku sanitaizerus. Sestdienas rīts, un pie Target iepirkšanās centra īsti nav kur nolikt auto. Nav tā, ka veikals būtu pilns, taču cilvēku ir manāmi vairāk nekā parasti šādā laikā. Krauj ratos rīsu pakas, pupu un gaļas konservus, bet plaukts ar Purell roku dezinfekcijas šķīdumiem ir pavisam izpirkts. Arī Amazonā rādās, ka šis produkts ir “out of stock.” Acīmredzot, Purell mātes kompānijai Gojo šie varētu būt ziedu laiki – nolemju mazliet pagūglēt un atrodu, ka Gojo ir privāts ģimenes uzņēmums no Ohaijo. Tā ka paspēt nopirkt akcijas un mazliet uzvārīties nespīd.

Tikmēr biznesa prese un TV vienā balsī vaimanā, ka pēdējās nedēļas laikā ļaunais COVID-19 ir nograuzis ASV publisko kompāniju tirgus vērtību 3.18 triljonu dolāru vērtībā un S&P 500 biržas indekss ir nokrities vairāk nekā par 10%, kas ir lielākais kritums kopš 2008. gada finanšu krīzes. Vēl ļaunāk klājas slavenā meksikāņu alus Corona ražotājam Cervecería Modelo. Lai arī ar vīrusu šim alum nekāda sakara nav, tomēr cilvēki to ir gandrīz pilnībā pārstājuši patērēt ar visām izrietošajām ekonomiskajām sekām.

Arī SAF Tehnikai ir sava dilemma – nākošajā nedēļā Denverā ir paredzēts “co-working week” – regulārs pasākums, kurā piedalās mūsu “remote employees” un kāds bariņš ar viesiem no Latvijas. Iespēja ir vai nu pasākumu anulēt vai arī iet uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis. Šajā gadījumā pieņēmām lēmumu vadīties pēc ASV valdības oficiālās nostājas, ar kuru var iepazīties valdības institūcijas mājas lapā: https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/index.html.

Šobrīd ir izlasāms ieteikums: dzīvojiet kā parasti, bieži mazgājiet rokas, un neiesakām apmeklēt smagi skartās valstis un reģionus, kā Ķīna, Irāna, Itālija, Koreja un Japāna (ar dažādām riska pakāpēm). T.i., mūsu pasākums notiks, kā plānots, lai arī darbiniekiem piedāvājām izvēlēties – ja uzskata, ka risks ir pārāk liels, tad atļāvām piedalīties attālināti. Vispār, domāju, ka šī epidēmija vēl vairāk veicinās attālinātu strādāšanu no mājām. Jau tagad ASV pilnīgi visu, ieskaitot pārtiku, pavisam ērti piegādā uz mājām. Tad nu varu viegli iztēloties nākotni, kur visu piegādi un fizisko darbu veic roboti, bet cilvēki sēž mājās, dara “knowledge workers” darbu un sazinās caur kamerām un ekrāniem. Un tad jau līdz Matrix scenārijam ir tikai pussolītis…

Mazliet sireāla sajūta rodas, skatoties uz pārpildītajiem iepirkšanās centriem, kuri paši par sevi droši vien ir riskantas vietas. Turklāt dažos veidojas rinda uz ieiešanu, jo darbinieki sagaida katru pircēju, lai notīrītu ratiņu rokturus. Tajā pat laikā lasu, ka Denverā organizatori pēdējā brīdī ir atcēluši lielu fiziķu saietu, kurā bijuši plānoti ap 10 000 dalībnieku no visas pasaules. Ironiski, ka visi ārzemju dalībnieki jau ir ielidojuši Denverā, un tagad viņiem atliks tikai nedēļu slaistīties apkārt pa pilsētu, jo gan jau, ka atceļa biļetes viņiem ir nopirktas lidojumam pēc nedēļas.

Sestdienas lielākā politiskā intriga ASV bija milzīgi pārliecinošā Džo Baidena uzvara demokrātu priekšvēlēšanās Dienvidkarolīnā. Kā saka vietējie apskatnieki – Baidena kampaņa ir augšāmcēlusies no miroņiem, kas ir super laba ziņa visiem “centristiem”, kuriem Bārnijs riebjas gandrīz tikpat šausmīgi kā Tramps.  Šajās priekšvēlēšanās par vīrusu gan tiek daudz runāts, bet nevienam nenāk ne prātā cilvēkus aicināt, piemēram, palikt mājās vēlēšanu dienā  un izsargāties no iespējas saslimt. Viņi saka – vīruss ir ļauns, esiet uzmanīgi, bet marš visi uz vēlēšanu iecirkņiem!

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Tukšais Target dezinfekcijas līdzekļu plaukts.2020-02-29 13.45.42

Par jaunajiem divdesmitajiem ASV

Jaunais gads ASV ir iesācies visai sparīgi − mēs taču ieejam divdesmit pirmā gadsimta divdesmitajos gados, un tieši šajā gadā izšķirsies, vai ASV turpinās valdīt Donalds Tramps ar savu “Amerika vispirms” uzstādījumu, sienu būvēšanu un brīžiem visai haotisko un pretrunīgo komunikāciju, vai arī politika krasi pagriezīsies uz kreiso pusi. Amerika ar lielu troksni šobrīd impīčo Trampu, bet, izskatās, ka tas beigsies ar neko, jo ASV Senātu kontrolē republikāņi un tie savu prezidentu aiztikt neļaus. Visi ar nepacietību gaida pirmās demokrātu priekšvēlēšanas, un šobrīd šķiet, ka demokrātu nomināciju saņems vai nu “sleepy Joe” jeb Baidens vai arī trakais sociālists Bārnijs Sanders. Vispār man liekas traki un visai absurdi, ka visi šobrīd reālie pretendenti uz ASV prezidenta posteni ir ekscentriski večuki virs septiņdesmit. Tiešām nesaprotu, kas notiek ar pasauli un kur palikuši visi jaunie un dusmīgie?

Kā teica kāds mans labs Eiropas institūcijās strādājošs paziņa – “Lai ko arī visi par Trampu teiktu, bet viņi  maksā”. Eiropas valstis iepērk vairāk ASV lauksaimniecības produktu, NATO dalībvalstis palielinājušas savus militāros tēriņus, kuru liela daļa  nonāk ASV korporāciju koferos, bet  tuvākie kaimiņi  Kanāda un  Meksika ir piekāpušies daudzām ASV ekonomiskajām prasībām. Arī pārējā pasaule sāk saprast, ka uz šīs administrācijas muguras vizināties nevarēs.

Pozitīvo ASV ekonomikā jūt arī vienkāršie cilvēki. Akciju tirgi aug, kas vienkāršajam cilvēkam nozīmē, ka viņa 401k – mūsu izpratnē “trešā līmeņa” pensijas uzkrājums aug pat par 15-20% gadā. Ja akciju tirgi kritīs kaut par dažiem procentiem, visi ASV mēdiji kvieks kā aizkauti sivēni, bet cilvēki ielās jutīsies apzagti un protestēs.

Arī bezdarbs samazinās, algas pieaug un kopumā ekonomika attīstās – tagad jau teju katrā veikalā vai ēstuvē karājas zīmītes, ka tiek meklēti  darbinieki. Arī  brīvdienās pa ceļam uz kalniem pa mūsu mūžīgi sastrēgušo i70 maģistrāli redzam reklāmas, kuras  aicina strādāt par tuneļa vai ceļu remonta darbinieku. Lieta gan cita – cilvēki jau negrib tajos veikalos  vai ceļu remontos strādāt – lielākā daļa  grib būt menedžeri vai kādi citi augsti atalgoti speciālisti. Un tādi darbi  zemē nemētājas. Kā likums, par katriem papildus 10 000 dolāru pie gada algas darbs ir jāmeklē vienu mēnesi ilgāk. T.i., lai tiktu pie 100 000 dolāru gada algas, kas ASV tiek uzskatīta par “pieklājīgu”, darba meklētāju rindās parasti nākas pavadīt desmit mēnešus, tas, protams, ja darba meklētājs vispār kvalificējas darbam ar tādu algu, jo 100 000 dolāri, kā visi labi saprot, ir “liela nauda.”  Tā nu daudzi paziņas sēž no gadījuma darba uz gadījuma darbu gadiem, bet pie kārotā 100 000 dolāru darba kā netiek tā netiek, savukārt strādāt bulku taisītavā viņiem neatļauj lepnums vai slinkums. No kā viņi pārtiek, es patiešām nesaprotu, jo bezdarbnieku pabalsti ASV ir pieticīgi – Kolorādo tas ir ierobežots ar 484 dolāriem nedēļā un tiek maksāts, maksimums, pusgadu.  Droši vien, ka šo labo darbu meklētāji sēž uz kakla turīgākiem radiniekiem vai laiku pa laikam atrod kādu vientiesi, piemēram, uzņēmēju no Latvijas, kurš tam samaksā kādu pusgadu par “konsultēšanām.” Piebildīšu, ka jebkādi īsto darbu speciālisti – celtnieki, elektriķi, inženieri, ārsti, programmētāji ASV ir  ļoti pieprasīti, tikai par apbēdinājumu lielā dolāra pelnītgribētājiem no Latvijas, Trampa imigrācijas politika ir izteikti nedraudzīga, un darba vīzas vai Green Cards dabūt ir kļuvis grūtāk. Gudri cilvēki saka, ka 90% no uzturēšanas atļaujām tiek iegūtas caur ģimenes saitēm, vai, vienkāršāk sakot, – apprecoties ar amerikāni.

Cienījama izeja no ilgas sēdēšanas bezdarbniekos, protams, ir  kļūt par uzņēmēju un uzsākt kādu savu pasākumu. Tiesa, arī šeit statistika ir diezgan skarba – apmēram 90% jauno uzņēmumu savu darbību izbeidz piecu gadu laikā kopš darbības sākšanas. Un visi taču saprot, ka pirmajos piecos gados reti kurš uzņēmējs var nest mājās kādu lielu naudu – visticamāk, nākas iztērēt savus ietaupījumus un vēl aizņemties no draugiem, ģimenes vai muļķiem.

Tā nu nākas secināt, ka dzīve ir skarba un briesmu pilna – vai nu kruķies, mēģini atrast labo, dāsni maksājošo darbavietu, vai uztaisi savu biznesu, vai arī samierinies un ej tirgot bulkas. Galu galā sevi pierādīt var arī kļūstot par labāko kādā datorspēlē, skrienot gargabala distances vai sakrājot iespaidīgāko alus etiķešu kolekciju vai atrodot, kur izcelties starp tūkstošiem citu nodarbju.

Pirms 100 gadiem divdesmitie gadi ASV tika dēvēti par “roaring twenties” – džeza, milzu biržas pacēluma un lielu pārmērību gadiem. Tie beidzās 1929. gada 24. oktobrī ar biržas sabrukumu, sekojošu milzu bezdarbu, ekonomisko depresiju, otro pasaules karu un noveda pie pasaules kārtības, kādā dzīvojam tagad. Arī šobrīd ASV ekonomika ir pārkarsēta, valsts budžets, neskatoties uz augošo ekonomiku, ir ar milzīgu deficītu un, kā parasti – visi ir gudri runāt par pagātni, bet neviens nezina, kas gaida nākotnē.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

LIELIE DARĪJUMI. Darījumu slēgšanas meistarklase ar Jāni Bergu

6. janvārī, no 10:00 – 13:00 mani varēs satikt Cafe Film Noir, Rīgā, kur runāšu par zemāk aprakstītajām tēmām. Lai pieteiktos, klikšķini  šeit: https://ir.lv/abonesana/lielie-darijumi-darijumu-slegsanas-meistarklase-ar-jani-bergu/ 

Microsoft dibinātāja Bill Gates māte Mary Gates darbojās vienas labdarības organizācijas valdē ar tā laika IBM Valdes priekšsēdētāju John Opel. Pateicoties šai saiknei, Microsoft noslēdza līgumu par operāciju sistēmas izstrādi IBM personālajiem datoriem. Uz tā bāzes attīstījās PC standarts, kuram pateicoties, Microsoft ilgu laiku dominēja IT industrijā.

Katrā biznesā ir “lielie darījumi”, kuri izšķiroši nosaka turpmāko attīstību. Tikai daži piemēri:

  • darījums ar investoru biznesa uzsākšanai vai paplašināšanai;
  • kontrakts ar klientu, kurš atrunā atlīdzību un iespējas sadarbību pārtraukt;
  • vienošanās ar izplatītāju, kura noteiks pārdošanas un servisa kvalitāti;
  • akcionāru līgums, kurš ļaus vai arī neļaus saglabāt kontroli pār uzņēmumu.

Sena gudrība saka: “Nevienoties nav sliktākais, kas varētu biznesā notikt. Sliktākais ir parakstīt tādu vienošanos, kuru noslēgt nevajadzēja!”

– Kā izvērtēt darījumu atdevi?
– Kā ieguvumus maksimizēt?
– Kā izvērtēt darījumu riskus?
– Kā vadīt pārrunas, lai rezultāts būtu Jūsu biznesam sekmīgs?

Par šiem un citiem jautājumiem – Jānis Bergs meistarklasē “Lielie Darījumi”.
Kam: vadītājiem un biznesu īpašniekiem, kuri plāno attīstību ārvalstu tirgos.

Dalības maksa 99 EUR (ar PVN). Cenā iekļautas nelielas biznesa brokastis no TINTO.
Žurnāla “Ir Nauda” gada abonenti darbnīcām saņem 20% atlaidi.

Informācijai: Pasākums var tikt fotografēts un/vai filmēts un pasākuma laikā iegūtie video un foto materiāli var tikt izmantoti publicitātes un mārketinga vajadzībām.

Vairāk informācijas: notikumi@ir.lv, 27734907

LIELIE_DARĪJUMI__Darījumu_slēgšanas_meistarklase_ar_Jāni_Bergu_•_IR_lv.jpg

Ko es stāstu par Latviju?

Nesen  piedalījos Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā (PLEIF), kas šogad norisinājās Valmierā. Iepriecina, ka Valmiera ir viena no jēdzīgāk vadītajām Latvijas pilsētām, ko apliecina augošais iedzīvotāju skaits un pilsētā valdošā rosīgā atmosfēra. Vēl papildu bonuss, ka no turienes nebija viegli aizmukt un tāpēc pirmā diena noslēdzās ar jaukām sarunām neformālā gaisotnē vietējos sabiedriskās ēdināšanas un dzirdināšanas uzņēmumos. Forumu rīkoja Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), un tas bija vērsts uz Latvijas uzņēmēju, valsts sektora pārstāvju un ārzemju latviešu sadarbības veicināšanu. Konferences dalībnieku skaits gadu no gada aug, un tā ir droša zīme, ka tēma ir aktuāla. Viss runātais tika arī ierakstīts, pārraidīts un, manuprāt, arī pašlaik ir atrodams tīmeklī un skatāms par baltu velti.

Šobrīd ārzemju latviešu diasporai ir pateicīgs laiks – gan  prezidents, gan premjers ir dzimuši aizjūrās. Politiski aktuāli ir arī uzstādījumi par reemigrāciju un eksporta veicināšanu, jo bez augošas ekonomikas valstī nebūs ne stabilitātes, ne kultūras, ne ārstu algu, un latviskā dzīvesziņa varēs tikai vāri vaidēt aizkrāsnē par zudušo godību un nepelnītajiem pāridarījumiem.

PLEIF konferencē piedalījos panelī: “Ko stāstīt ārzemju partneriem par Latviju” un otrajā konferences dienā dalījos arī ar savām zināšanām meistarklasē par biznesa niansēm ASV tirgū. Kopumā konferencē daudz laika tika veltīts tēmai par Latvijas zīmola un tēla izstrādi, tādēļ pie šīs tēmas pakavēšos sīkāk.

Manu ASV biznesa partneri ļoti maz interesē, vai Latvija ir magnētiska, zaļa, tīra, dziedoša vai dzintara. Ar gandrīz 100% garantiju viņš nezina, kur tā atrodas kartē, un arī par operu un augstajām mākslām neinteresējas. Tipisku amerikāņu uzņēmēju interesē tavas piedāvātās idejas par viņa iespējām nopelnīt. Ja lieta nonāk līdz kaut kā pasūtīšanai, tad interesē, lai iegādātā prece būtu kvalitatīva, pareizā cenā un ar atbilstošām īpašībām. Amerikāņiem par visu vairāk nepatīk pārsteigumi  biznesā – tiek sagaidīts, ka partneris atbilstoši komunicēs un spēs precīzi izpildīt solīto,  būs profesionāls, pieklājīgs un uzticams. Šie, protams, ir faktori, kuri ir atkarīgi no individuālajiem uzņēmējiem.

Ja nonākam pie valsti raksturojošiem parametriem, tad ASV partnerus interesēs, kādi ir riski, jo dažkārt uzņēmums var būt ļoti labs, bet valsts diemžēl ir nestabila  – augsti politiskie vai finanšu riski, kas padara darījumus pārāk riskantus.  Sankciju un dažādiem melnajiem sarakstiem ir milzu nozīme, minēšu mazu piemēru.  Starptautiskajā biznesā jebkuras sarunas parasti iesākas ar informācijas neizpaušanas līguma parakstīšanu. Nesen kāda milzīga starptautiska kompānija man uz parakstīšanu atsūtīja savu līguma piedāvājumu, kurā bija teikts, ka apņemos uzzinātos noslēpumus neizpaust noteiktu valstu pārstāvjiem, kur Krievijas, Ķīnas, Kubas un Ziemeļkorejas starpā bija minēta arī Latvija. Pēc mana neizpratnes pilnās norādes, ka pats esmu no Latvijas un, cik man zināms, Latvija nav nekādos ASV melnajos sarakstos, uzņēmums to nosauca par pārpratumu un atsūtīja citu versiju, kurā Latvijas vārda melnajā sarakstā vairs nebija. Varbūt ar šo viņi testēja, vai mēs līgumu vispār lasām, bet varbūt aiz paviršības paņēma 20 gadus vecu līguma šablonu. Ja šo kļūmi neizdotos novērst, tad mans bizness beigtos, nemaz nesācies. Pēdējā no svarīgajām tēmām ir drošība, ka tevi neapkrāps, bet, ja apkrāps, tad varēsi  ātri panākt taisnu tiesu un tiesas lēmumu realizāciju. Latvijas reputācija šajā jomā nav  spoža, tāpēc mūsu darījumu līgumos gandrīz vienmēr ir kādas citas valsts vai ASV štata jurisdikcija.

Amerikāņiem ļoti patīk “small talk”. Ja sarunas sākumā kādas 5-10 minūtes neparunājamies par laiku, sportu, brīvdienām, tad es tieku uzskatīts par nepieklājīgu, un īstā saruna nemaz nevar sākties. Šī arī ir tā īstā reize, kad varu izpildīt konferences uzdevumu un stāstīt par Latviju. Ja man ir dators, tad mēdzu parādīt karti, kurā redzama Eiropa un Latvija. Mazā tabuliņā  redzams karogs, iedzīvotāju skaits, valūta – eiro, informācija, ka esam EU, OECD un NATO un ka Latvijā atrodas NATO karaspēks. Šie fakti nav īpaši interesanti, bet ļoti nomierina. Ja gribu vairāk “small talk”, tad stāstu par Porziņģi, ka Stoli šnabis ir viens no lielākajiem Latvijas eksporta produktiem uz ASV,  un par izskatīgajām  Latvijas sporta līdzjutējām. To ilustrējot, rādu mūsu sapostās hokeja līdzjutējas.  Porziņģis viennozīmīgi šobrīd ASV ir atpazīstamākais Latvijas zīmols. Skotiju pazīst pēc viskija, Vāciju pēc Mercedes un BMW un Latviju pēc Porziņģa. Ja runāju ar kādiem nozares profesionāļiem, tad stāstu par Mikrotik (to ASV zina visi, kas saprot tēmu) un ka Ubiquity (to arī zina visi) ir reģionāls R&D centrs Rīgā, kura vadītājs Kristaps Rikāns bija mans priekštecis SAF North America vadībā. Kristaps man neļaus samelot, bet bez SAF ņemšanās pa ASV tirgu tādam Ubiquity nemūžam nebūtu ienācis prātā vērt vaļā savu R&D centru Latvijā. Ar šo es vēlos pateikt, ka spēcīgi, starptautiski pazīstami Latvijas uzņēmumi ir priekšnoteikums, lai kādi ārzemnieki vēlētos ne tikai pirkt, bet arī paši kaut ko darīt Latvijā. Un, protams, tad, ja lieta nonāk līdz reālam lēmumam, tad gan ieslēdzas valsts izvērtēšana – darba spēka pieejamība, cik viegli ārzemju darbiniekiem ir iegūt darba vīzas, cik pretimnākošas ir valsts iestādes, drošība, korupcija, skolas, dzīvokļi, transports, kultūra, dārdzība un visas citas lietas, kuras ir nepieciešamas kvalitatīvai  biznesa darbināšanai. Tad arī pienāk brīdis rādīt zīmola logotipu un slavēt mūsu mākslu, kultūru un citus jaukumus. Kuri neapšaubāmi ir svarīgi, bet nav primāri.

Vēl lēmumu uzsākt vai ignorēt sadarbības piedāvājumu parasti nosaka rekomendācijas. Pagājušajā Denveras latviešu uzņēmēju tikšanās reizē kāds vietējais finanšu konsultants teica, ka viņš esot beidzis Čikāgas universitāti un ka gandrīz visi viņa klienti nākot vai esot saistīti ar šīs universitātes absolventiem. Biznesa  tīklam ASV ir milzīga nozīme. Neviens nopietns cilvēks ar tevi nerunās, ja to neieteiks darīt kāds, bet parasti jau 3-5 kontaktpersonas, kurām viņš uzticas. Ja tev nav sava tīkla, tātad tev nevar uzticēties, tu nekas neesi.  No šejienes arī amerikāņu apsēstība uz pulcēšanos un tīklošanos. Visos platformu biznesos iebūvētas iespējas likt zvaigznītes un novērtēt saņemto produktu vai pakalpojumu, arī šis tiešā veidā nāk no amerikāņu atsauksmju kultūras. ASV esmu saticis daudzus Latvijas uzņēmējus, kuru vietējais partneris ir ASV latvietis. ASV latvieši pulcējas  ap baznīcu un kultūras centriem, bet šajā vidē nerunā par biznesa lietām. Ļoti daudzi uzņēmēji ir pārāk aizņemti un vienkārši neiesaistās. Daudzi nemaz neprot latviešu valodu. Bet kaut kāda dzirksts un interese identificēties ar Latviju ir. Reizēm dzirdu jautājumus par iespējām investēt Latvijā vai labos Latvijas uzņēmumos, kuri grib ienākt ASV. Pat ja esi latviešu uzņēmējs Denverā un Latvijas bizness tevi neinteresē, arī tad kontakti un ieteikumi Čikāgā var būt ļoti noderīgi. Tāpēc vērts piedalīties biznesa tīklā, kas savieno ASV štatus un Latviju. Kaut kur lasīju, ka tieši cilvēku sugas spēja organizēties lielos pulkos ap idejām tiem ļāva kļūt par planētas valdošo sugu. Un kādēļ lai latvieši neorganizētos ap ideju palīdzēt cits citam kļūt turīgiem un labiem uzņēmējiem?

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

LACC_CC_poster

Par Losandželosu un daiļajām mākslām

Nesen  nedēļas nogali pavadīju Losandželosā un pirmo reizi noķēru sajūtu, ka tā tiešām ir īsta, reāla pilsēta. Losandželosa – tās ir  pastaigas dienvidu kalnos, lieliskas sērfošanas pludmales un visas iespējas, kādas sniedz  filmu, mūzikas un arī tehnoloģiju nozares. Arī slaveno Tesla un Space X galvenie štābi ir šeit.  Ja alksti piepildīt amerikāņu sapni mākslā vai šovbiznesā, tad šī varētu būt īstā vieta, kur uzkavēties. Tiesa, zinātāji saka, ka iespēja gūt panākumus “tīrās”  mākslās  ir mazāka nekā vinnēt laimestu loterijā. Panākumus daudz ticamāk  gūt,  darbojoties starpnozaru projektos, un šeit  kombināciju un iespēju skaits ir neierobežots. Stīvs Džobs jau arī bija caurkritis students ar pastiprinātām interesēm par kaligrāfiju, daiļajām mākslām un apbrīnojamu talantu uzburt to netveramo un iekārojamo sapni, kurš izrādījās tik pievilcīgs, ka viņa kompāniju padarīja par planētas vērtīgāko uzņēmumu.

Piebildīšu, ka Kalifornijas lauku apvidos galvenā nodarbe ir lauksaimniecība – šeit aug pilnīgi viss, tikai daudz reižu lielākos izmēros nekā citur. Viens SAF Tehnika klients – vietējs interneta servisa nodrošinātājs audzē avokado un piedāvā mums norēķināties barterī. Vēl domāju, kā šos izcili gardos un veselīgos augļus nogādāt uz Latviju.

Apciemojuma laikā mitinājāmies nelielā Airbnb, netālu no Silverlake, Echo park un Sunset bulvāra. Iebraucam vakarā un saimniece paziņo, ka mums izīrētajā mājā notikšot koncerts. Viņa piedaloties projektā, kur māju īpašnieki piedāvājot savus pagalmus koncertu rīkošanai. Viņa, tāpat kā koncerta apmeklētāji, iepriekš nemaz nezinot, kas muzicēs, tikai to, ka koncerts notiks viņas mājas pagalmā. Tā pēc vakariņām pāris vietējo grupu priekšnesumus varam vērot pa savas dzīvojamās istabas lielo logu, kamēr ap 40 atnākušie klausītāji ir satupuši improvizētās skatuves priekšā dārzā ap baseinu. Mūzika ir meditatīva un nomierinoša, nogurums un vīns dara savu, un no muzicēšanas noslēguma neko daudz vairs neatceremies.

Esmu ievērojis, ka labākais veids, kā iepazīt kādu vietu, ir daudz staigāt kājām, braukt ar velo, iet pārgājienos un, cik iespējams, sarunāties ar vietējiem cilvēkiem. Izmantojot Airbnb, parasti jākontaktējas ar saimniekiem,  un saruna ar tiem ir labs vietas iepazīšanas starta punkts. Vēl klasiski labs informācijas ieguves avots ir taksisti un bārmeņi  – tādi tie ir bijuši vienmēr un visos laikos. Kā lai mēs aizmirstu, ka pat bargajos okupācijas gados visas Rīgas točkas un citus “point of interest” allaž labi zināja tieši taksisti.

Tā braucot no lidostas uz dzīvokli, taksists mums izstāsta, ka Losandželosa ir ļoti sašķelta – ir pārtikušie balto rajoni, trūcīgie meksikāņu un pavisam nabadzīgie afro-amerikāņu rajoni, ko nevar nepamanīt, raugoties pa automašīnas logu. Tas sakrīt ar atziņu, kuru Denverā man teica kāds nesen no LA ieceļojis cilvēks, ka Denverā  sabiedrība ir  iekļaujošāka, mazāk tādu vietu, kur ādas krāsas dēļ kādam ir jājūtas neomulīgi. Savukārt cits taksists mums pastāsta, ka bez sastrēgumiem uz lidostu var nokļūt, ja izbrauc pirms 5:30 no rīta, vēlāk jau veidojoties bezgalīgi korķi. Piebildīšu, ka braucām ap sešiem no rīta, un tas jau bija mazliet par vēlu ātrai nokļūšanai uz lidostu. Losandželosā visi “parastie” cilvēki strādā vismaz divus darbus. Runīgais šoferītis strādāja  arī viesnīcas restorānā par oficiantu. Šādi rosoties, ienākumi sanākot tīri normāli, vienīgi jāstrādā  ap četrpadsmit stundu dienā un praktiski bez brīvdienām un atvaļinājumiem. Daudzi savukārt dzīvo Losandželosā, bet strādā Sanfrancisko, tādēļ katru pirmdienas rītu lidostā veidojas milzīgi garas rindas uz izlidošanu. Sanfrancisko ir labāk apmaksāti darbi, bet arī daudz lielāka dzīves dārdzība, tā nu cilvēki vai nu lidinās bezmaz vai katru dienu, vai darba nedēļas laikā spiežas kolektīvi noīrētos dzīvokļos kā siļķes mucā, bet ģimeni apciemo tikai nedēļas nogalēs.

Pastaiga pa rajonu, kurā bijām apmetušies, deva to LA pilsētas sajūtu, kāda rodas, kad padzīvo kādā rajonā kopā ar reāliem vietējiem cilvēkiem. Šauras ieliņas, stāvi kāpumi un kritumi. Daudzās vietās kāpnes – Silverlake rajons atrodas Losandželosas kalnainajā apkaimē. Visapkārt garas palmas, kaktusi un dažādi augi, kurus pavisam mazus esam pieraduši redzēt puķpodos, taču  šeit tie sasniedz apskaužami gigantiskus apmērus. Apkārt  smaržo  pēc citrusiem, eksotiskiem ziediem un vistu mēsliem. Ne viens vien vietējais savā pagalmā audzē arī vistas un pīles.

Uzkrītoši daudz ielās var redzēt Teslas. Kādu rītu kļūstam par liecinieku, kā liela, spīdīga Tesla mēģina iegrozīties dzīvojamās mājas garāžā. Iela ir šaura un stāva, bet tieši pretī iebrauktuvei ir apstājusies pavisam veca automašīna, kurai pie stūres gulšņā apmēram tikpat vecs onkulītis. Spīdīgā Tesla cenšas iebraukt savā garāžā, pagriežas, dod atpakaļ un ar švunku ietriecas stāvošās mašīnas durvīs, tad tikpat strauji atkal dod uz priekšu. Kā šī dzīves ainiņa izspēlējās tālāk, mēs nepalikām skatīties, bet viss vilka uz emocionālu attiecību noskaidrošanu. Kā teica nesens viesis no Latvijas – “Amerikāņi ir pieklājīgi, bet principiāli.”

Apciemojuma laikā satiekam arī kādu armēņu izcelsmes kundzi, kura ir uzņēmusies Losandželosā 2020. gada pavasarī sarīkot Spotlight Latvia kārtējo pasākumu – līdzīgu, kādu mēs rīkojām Denverā šī gada maijā. Sīkāk par mūsu pasākumu variet izlasīt šajā blogā dažus ierakstus atpakaļ: https://bergsblogo.com/2019/05/09/par-denveras-pirtim-un-spotlight-latvia-biznesa-konferenci/. Amālija kādu laiku ir strādājusi Latvijas vēstniecībā Londonā un no turienes izveidojušies kontakti un interese par Latviju. Tagad pārcēlusies uz Losandželosu un nolēmusi turpināt kultivēt latviešu lietas. ASV esmu saticis ne vienu vien cilvēku, kurš teicis, ka viņam patīk latvieši un tādēļ viņš ar tiem strādā un cenšas palīdzēt. Cik nu varam, izstāstām par savu pieredzi, organizējot Denveras Spotlight, un ceram, ka Losandželosas pasākums izdosies vēl saturīgāks un lietderīgāks.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2019-10-20 15.01.47

Par to, kas mainās Latvijā

Nemirstīgā romāna “Meistars un Margarita” sākumā ir aina, kurā Volands ar saviem svītas biedriem vēro un apspriež maskaviešus. Kā cilvēki ir mainījušies, kā rīkojas un uzvedas, par ko sapņo un pēc kā ilgojas.

Kaut kādā ziņā es septembrī jutos līdzīgi, vizinoties ar velosipēdu pa Rīgas pieblīvētajām ielām un nedaudz anonīmi vērojot ļaudis. Nenoliedzami transports pilsētā ir kļuvis daudz demokrātiskāks – cilvēki pārvietojas gan ar divriteņiem, gan ar skrejriteņiem, pie tam tādi, kādi senāk nemūžam uz šādiem verķiem virsū nekāptu – gan hipsterīgos uzvalciņos tērpušies jaunie profesionāļi, gan ņipras kundzes cienījamākos gados. Un Rīgā publika kļūst  svešzemnieciskāka – vēl pāris gadus atpakaļ eksotiskus vaibstus pilsētā redzēt nevarēja un šeit laikam jāsaka paldies Latvijas universitāšu starptautiskajām mācību programmām, IT uzņēmumiem un, iespējams, arī faktam, ka paši  latvieši vairāk maisās riņķī pa pasauli un tad brauc mājās ar eksotiskām otrajām pusēm. Ļoti uzkrītoša Rīgā ir konsekventā ķiveru nevalkāšana un divriteņu braucēju pārgalvīgā traukšanās pa trotuāriem, kas apdraud savu un gājēju drošību. Atšķirībā no Rīgas, Denverā gandrīz visi velosipēdisti valkā ķiveres un uz trotuāriem nelien, bet jāatzīmē arī, ka Denverā veloceliņu ir stipri vairāk.

Iedvesmojies no riteņu renesanses Rīgā, nolēmu šo labo praksi izmēģināt arī Denverā. Pirmajā dienā nolēmu, ka braukšu ar riteni pa to pašu maršrutu, kā esmu paradis ar mašīnu – tas laikam pēc attāluma iznāk taisnākais ceļš, vienīgi jābrauc tikai pa ietvi vai arī pa ielu. Kā allaž, izbraucu agrā rīta krēslā, lepni traucos pa 11. avēniju, un, tā kā gaismas neesmu pielicis, tad braucu pa ietvi un tikai pēdējā brīdī pamanu kādu tantiņu naski soļojam, protams ar “ausīm” un trotuārā nodurtu skatienu. Sabremzēju, bet viņa mani pamana tikai tad, kad esmu jau blakus. Sirmā kundzīte palecas kādus 3 metrus uz sāniem un velta man baisus kliedzienus un lamas angļu valodā, labi, ka tikām cauri bez upuriem un šautām brūcēm, kas Denverā nevienu nebūtu pārsteidzis. Šis laikam bija vienīgais ievērības cienīgais notikums, pārējais pusstundu garais brauciens līdz birojam pagāja bez starpgadījumiem. Atbraucis līdz birojam, izstāstu kolēģim par savu noziegumu pret mierīgo amerikāņu kājāmgājēju. Labāk tomēr atzīties, citādi sirdsapziņa grauzīs un neliks mieru. Jā, kolēģis saka – tev tomēr labāk braukt ar ķiveri, nopirkt ritenim lampiņu un braukt pa veloceliņiem, jo, izrādās, ka Denverā riteņbraucējiem ir aizliegts braukt pa trotuāriem un tramdīt gājējus, tādēļ arī tie ir tik izlaisti un var atļauties slāt pa ietvi, neskatoties. Pēc šī atgadījuma apkarināju  riteni ar lampiņām un atstarotājiem, turklāt atklāju, ka ir vismaz divi veidi, kā varu aizmīties  uz biroju, nepārkāpjot noteikumus un pat baudot acij tīkamus skatus. Pie tam ne tikai no mājām uz darbu, bet arī no darba līdz pilsētas centram, tam patērējot aptuveni tikpat daudz laika kā braucot ar mašīnu, tikai daudz veselīgākā un galvu iztīrošākā veidā.

Cits mans Latvijas vērojums  ir vismaz dažu valsts iestāžu un uzņēmumu orientācija uz eksportu, ārzemju kontaktu un sakaru dibināšanu. Kaut kā pamazām un paklusām Latvijā vadošos amatos notiek paaudžu maiņa un arvien vairāk parādās vadītāji, kuriem ir interese eksperimentēt, piedalīties projektos un mainīt lietas. LMT enerģiski vico pa pasauli un trešo pasaules valstu operatoriem mēģina iepārdot produktus un risinājumus, kurus paši jau ir ieviesuši Latvijā. VASES (VAS Elektroniskie Sakari) jau otro gadu rīko 5G tehnoloģijām veltītu pasākumu “5G Techritory”:  https://www.5gtechritory.com/

Man ir zināma profesionāla interese par to, kāda līmeņa starptautisku forumu ir iespējams sarīkot Latvijā, ja rīkotāja ir valsts iestāde, bet pats forums notiek zem premjera patronāžas un tā atklāšanā piedalās vismaz trīs valdības ministri.

Telekomunikāciju pasaulē ar pasākumiem viss ir vienkārši – pavasarī jābrauc uz Barselonas Mobile World Congress un rudenī uz Losandželosas MWC.  Jo uz turieni brauc visi un tas nozīmē iespēju pāris dienās satikt visus  “who  matters”,  jo tur pulcējas visi ekosistēmas augstākā ranga cilvēki. Gribi kaut ko sadīlēt vai vismazs burzīties ar svarīgiem cilvēkiem – brauc uz turieni. Protams, tev jābūt savam stāstam un sajēgai, kāpēc tu uz turieni brauc, jo aizbraukt un sērīgi kvernēt mazā stendiņā ir visai neproduktīvi un, godīgi sakot, demotivējoši. Domāju, ka Latvijā ir iespējams sarīkot saturīgu 5G pasākumu, jo laiks patreiz tam ir pareizs, Latvijā ir labi attīstīta infrastruktūra un, iespējams, ka pasaules varenie var pavilkties uz piču, ka pie mums viss ir mazs, tāpēc esam ideāls placdarms testēšanai un eksperimentēšanai. Ka pie mums ātri var pieņemt vajadzīgos likumus un tāpēc Latvijai ir lemts kļūt par telekomunikāciju jauno tehnoloģiju izmēģināšanas placdarmu.

Var jau būt, ka tā arī ir, un mums viss ar šo konceptu izdosies. Vienīgi eksperimentēšana un jaunu lietu bīdīšana automātiski nozīmē arī neizbēgamas kļūdas un neveiksmes un prasa spēju ātri kustēties un arī ātri pieņemt lēmumus. Tā gluži vienkārši ir fundamentāla inovācijas procesa sastāvdaļa. Cik toleranta pret kļūdām un neveiksmēm ir Latvijas publiskā pārvalde?  Cik ātri tā spēj kustēties?

Mana sieva Vineta darbojas Denveras latviešu kultūras centrā. Kādu brīdi atpakaļ viņiem atsūtīja no Latvijas valsts iestādes mazu izstādīti – kaudzīti ar A1 izmēra planšetēm. Izstāde dažus mēnešus priecējusi Kolorādo latviešu centra/baznīcas apmeklētājus, un nu pienācis laiks to sūtīt tālāk uz Kalifornijas latviešu centru. Latvijas valsts iestāde vēlas maksāt par sūtīšanu, tikai tam vajadzīgi piedāvājumi no trim dažādiem ASV kurjerpastiem, lai varētu izraudzīties lētāko. Dienas beigās bez maz vieglāk samaksāt tos simts vai cik tur dolārus pašiem, nekā tērēt laiku tik muļķīgam un neproduktīvam pasākumam.

ASV ap otrā pasaules kara laiku notika  brīnums – tika palaista DARPA (The Defense Advanced Research Projects Agency). Tā bija valsts radīta, bet gluži trakā veidā menedžēta programma, kuras redzamākie izgudrojumi bija radars, internets un GPS. Un datori un vēl šis tas. Manās rokās nesen nokļuva Safi Bahcall grāmatiņa “Loonshots” , kurā ļoti interesanti stāstīts par pārsteidzošu faktu – vieni un tie paši cilvēki kādā vienā vidē ir traki aizņemti ar rāpšanos pa karjeras kāpnēm un iekšējām troņu spēlēm, un precīzi tie paši cilvēki citā vidē ir visaktīvākie un progresīvākie inovatori. Citiem vārdiem sakot – vaina ir nevis cilvēkos, bet gan struktūrās un sistēmās. Varbūt pienācis laiks arī Latvijā paskatīties uz mūsu struktūrām un sistēmām?

Es vadu  www.saftehnika.com   Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

IMG_3789

%d bloggers like this: