Par to, kas mainās Latvijā

Nemirstīgā romāna “Meistars un Margarita” sākumā ir aina, kurā Volands ar saviem svītas biedriem vēro un apspriež maskaviešus. Kā cilvēki ir mainījušies, kā rīkojas un uzvedas, par ko sapņo un pēc kā ilgojas.

Kaut kādā ziņā es septembrī jutos līdzīgi, vizinoties ar velosipēdu pa Rīgas pieblīvētajām ielām un nedaudz anonīmi vērojot ļaudis. Nenoliedzami transports pilsētā ir kļuvis daudz demokrātiskāks – cilvēki pārvietojas gan ar divriteņiem, gan ar skrejriteņiem, pie tam tādi, kādi senāk nemūžam uz šādiem verķiem virsū nekāptu – gan hipsterīgos uzvalciņos tērpušies jaunie profesionāļi, gan ņipras kundzes cienījamākos gados. Un Rīgā publika kļūst  svešzemnieciskāka – vēl pāris gadus atpakaļ eksotiskus vaibstus pilsētā redzēt nevarēja un šeit laikam jāsaka paldies Latvijas universitāšu starptautiskajām mācību programmām, IT uzņēmumiem un, iespējams, arī faktam, ka paši  latvieši vairāk maisās riņķī pa pasauli un tad brauc mājās ar eksotiskām otrajām pusēm. Ļoti uzkrītoša Rīgā ir konsekventā ķiveru nevalkāšana un divriteņu braucēju pārgalvīgā traukšanās pa trotuāriem, kas apdraud savu un gājēju drošību. Atšķirībā no Rīgas, Denverā gandrīz visi velosipēdisti valkā ķiveres un uz trotuāriem nelien, bet jāatzīmē arī, ka Denverā veloceliņu ir stipri vairāk.

Iedvesmojies no riteņu renesanses Rīgā, nolēmu šo labo praksi izmēģināt arī Denverā. Pirmajā dienā nolēmu, ka braukšu ar riteni pa to pašu maršrutu, kā esmu paradis ar mašīnu – tas laikam pēc attāluma iznāk taisnākais ceļš, vienīgi jābrauc tikai pa ietvi vai arī pa ielu. Kā allaž, izbraucu agrā rīta krēslā, lepni traucos pa 11. avēniju, un, tā kā gaismas neesmu pielicis, tad braucu pa ietvi un tikai pēdējā brīdī pamanu kādu tantiņu naski soļojam, protams ar “ausīm” un trotuārā nodurtu skatienu. Sabremzēju, bet viņa mani pamana tikai tad, kad esmu jau blakus. Sirmā kundzīte palecas kādus 3 metrus uz sāniem un velta man baisus kliedzienus un lamas angļu valodā, labi, ka tikām cauri bez upuriem un šautām brūcēm, kas Denverā nevienu nebūtu pārsteidzis. Šis laikam bija vienīgais ievērības cienīgais notikums, pārējais pusstundu garais brauciens līdz birojam pagāja bez starpgadījumiem. Atbraucis līdz birojam, izstāstu kolēģim par savu noziegumu pret mierīgo amerikāņu kājāmgājēju. Labāk tomēr atzīties, citādi sirdsapziņa grauzīs un neliks mieru. Jā, kolēģis saka – tev tomēr labāk braukt ar ķiveri, nopirkt ritenim lampiņu un braukt pa veloceliņiem, jo, izrādās, ka Denverā riteņbraucējiem ir aizliegts braukt pa trotuāriem un tramdīt gājējus, tādēļ arī tie ir tik izlaisti un var atļauties slāt pa ietvi, neskatoties. Pēc šī atgadījuma apkarināju  riteni ar lampiņām un atstarotājiem, turklāt atklāju, ka ir vismaz divi veidi, kā varu aizmīties  uz biroju, nepārkāpjot noteikumus un pat baudot acij tīkamus skatus. Pie tam ne tikai no mājām uz darbu, bet arī no darba līdz pilsētas centram, tam patērējot aptuveni tikpat daudz laika kā braucot ar mašīnu, tikai daudz veselīgākā un galvu iztīrošākā veidā.

Cits mans Latvijas vērojums  ir vismaz dažu valsts iestāžu un uzņēmumu orientācija uz eksportu, ārzemju kontaktu un sakaru dibināšanu. Kaut kā pamazām un paklusām Latvijā vadošos amatos notiek paaudžu maiņa un arvien vairāk parādās vadītāji, kuriem ir interese eksperimentēt, piedalīties projektos un mainīt lietas. LMT enerģiski vico pa pasauli un trešo pasaules valstu operatoriem mēģina iepārdot produktus un risinājumus, kurus paši jau ir ieviesuši Latvijā. VASES (VAS Elektroniskie Sakari) jau otro gadu rīko 5G tehnoloģijām veltītu pasākumu “5G Techritory”:  https://www.5gtechritory.com/

Man ir zināma profesionāla interese par to, kāda līmeņa starptautisku forumu ir iespējams sarīkot Latvijā, ja rīkotāja ir valsts iestāde, bet pats forums notiek zem premjera patronāžas un tā atklāšanā piedalās vismaz trīs valdības ministri.

Telekomunikāciju pasaulē ar pasākumiem viss ir vienkārši – pavasarī jābrauc uz Barselonas Mobile World Congress un rudenī uz Losandželosas MWC.  Jo uz turieni brauc visi un tas nozīmē iespēju pāris dienās satikt visus  “who  matters”,  jo tur pulcējas visi ekosistēmas augstākā ranga cilvēki. Gribi kaut ko sadīlēt vai vismazs burzīties ar svarīgiem cilvēkiem – brauc uz turieni. Protams, tev jābūt savam stāstam un sajēgai, kāpēc tu uz turieni brauc, jo aizbraukt un sērīgi kvernēt mazā stendiņā ir visai neproduktīvi un, godīgi sakot, demotivējoši. Domāju, ka Latvijā ir iespējams sarīkot saturīgu 5G pasākumu, jo laiks patreiz tam ir pareizs, Latvijā ir labi attīstīta infrastruktūra un, iespējams, ka pasaules varenie var pavilkties uz piču, ka pie mums viss ir mazs, tāpēc esam ideāls placdarms testēšanai un eksperimentēšanai. Ka pie mums ātri var pieņemt vajadzīgos likumus un tāpēc Latvijai ir lemts kļūt par telekomunikāciju jauno tehnoloģiju izmēģināšanas placdarmu.

Var jau būt, ka tā arī ir, un mums viss ar šo konceptu izdosies. Vienīgi eksperimentēšana un jaunu lietu bīdīšana automātiski nozīmē arī neizbēgamas kļūdas un neveiksmes un prasa spēju ātri kustēties un arī ātri pieņemt lēmumus. Tā gluži vienkārši ir fundamentāla inovācijas procesa sastāvdaļa. Cik toleranta pret kļūdām un neveiksmēm ir Latvijas publiskā pārvalde?  Cik ātri tā spēj kustēties?

Mana sieva Vineta darbojas Denveras latviešu kultūras centrā. Kādu brīdi atpakaļ viņiem atsūtīja no Latvijas valsts iestādes mazu izstādīti – kaudzīti ar A1 izmēra planšetēm. Izstāde dažus mēnešus priecējusi Kolorādo latviešu centra/baznīcas apmeklētājus, un nu pienācis laiks to sūtīt tālāk uz Kalifornijas latviešu centru. Latvijas valsts iestāde vēlas maksāt par sūtīšanu, tikai tam vajadzīgi piedāvājumi no trim dažādiem ASV kurjerpastiem, lai varētu izraudzīties lētāko. Dienas beigās bez maz vieglāk samaksāt tos simts vai cik tur dolārus pašiem, nekā tērēt laiku tik muļķīgam un neproduktīvam pasākumam.

ASV ap otrā pasaules kara laiku notika  brīnums – tika palaista DARPA (The Defense Advanced Research Projects Agency). Tā bija valsts radīta, bet gluži trakā veidā menedžēta programma, kuras redzamākie izgudrojumi bija radars, internets un GPS. Un datori un vēl šis tas. Manās rokās nesen nokļuva Safi Bahcall grāmatiņa “Loonshots” , kurā ļoti interesanti stāstīts par pārsteidzošu faktu – vieni un tie paši cilvēki kādā vienā vidē ir traki aizņemti ar rāpšanos pa karjeras kāpnēm un iekšējām troņu spēlēm, un precīzi tie paši cilvēki citā vidē ir visaktīvākie un progresīvākie inovatori. Citiem vārdiem sakot – vaina ir nevis cilvēkos, bet gan struktūrās un sistēmās. Varbūt pienācis laiks arī Latvijā paskatīties uz mūsu struktūrām un sistēmām?

Es vadu  www.saftehnika.com   Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

IMG_3789

Eat Their Shit

Katra manā nozarē strādājoša pasaules iekarotāja lielais sapnis ir nomedīt behemotu, tas ir, dabūt par klientu kādu desmitiem miljardus apgrozošu industrijas flagmani. ASV gadījumā tās varētu būt tādas kompānijas kā T-Mobile, AT&T vai Verizon. Nereti, tiekoties ar Latvijas kompānijām, var dzirdēt frāzes: tajā un tajā izstādē mēs runājāmies ar Boing, un viņi solīja to un šito. Mēs strādājam ar Microsoft pie tāda vai šāda pilotprojekta un, ja tur viss sanāks, tad gan būs labi. Šādas runas nereti atgādina pusaudžu sarunas par seksu  – visi stāsta, ka to dara, visi domā, ka draugi  to dara, bet īstenībā neviens to nedara. Bet tie, kuri dara, par to nerunā.

Daudzās lielās firmās  ir izveidots speciāls “inovāciju” departaments, kura uzdevums ir komunicēt ar daudzsološiem jaunuzņēmumiem un rādīt pasaulei lielā behemota progresam atvērto seju. Ļaudis šādos departamentos ir draudzīgi, viņu uzdevums ir organizēt dažādus pilotprojektus, “feasibility” studijas  un tamlīdzīgus vingrinājumus. Iesākums ar šādiem parasti liekas ļoti cerīgs – urā, urā, esam tikuši kādā tur jaunuzņēmumu audzināšanas programmā. Un piezogas sajūta, ka lielā laime un lielie miljoni gaida tepat ap stūri. Diemžēl gandrīz vienmēr realitāte ir citāda – lielā behemota glīti sapostajā rotaļu istabā var pavadīt daudzus gadus, pie kārotajiem miljoniem tā arī netiekot. Tas tādēļ, ka pie viņiem  par inovācijām un mārketingu atbild viens departaments, bet par darbības nodrošināšanu un operācijām – pavisam cits. Pamēģiniet, piemēram, tikt pie T-Mobile “approved vendor” statusa, un ātri vien sapratīsiet, ka visos lielos uzņēmumos viņu iepirkumu sistēmas ir speciāli veidotas tā, lai caur daudziem sietu sietiem tiktu cauri tikai patiesi vajadzīgākie, neatlaidīgākie vai veiksmīgākie pretendenti.

Reizi gadā SAF Tehnikā rīkojam pāris dienu pasākumu saviem pārdevējiem, aģentiem un tuvākajiem partneriem. Tas ir festivāls, kurā atskatīties uz gada laikā paveikto, mācīties, dalīties pieredzē un runāt par nākotni. Šāds pasākums atkal notika septembra sākumā, un tajā piedalījās SAF Tehnika pārdevēji un aģenti no Eiropas, Austrālijas un bariņš ar amerikāņiem. Viesrunātāja statusā biju pasaucis kādu ASV industrijas veterānu  – vīrs gan pēc izcelšanās ir anglis, bet pēdējos divdesmit gadus godīgi dzīvo Dalasā un ASV uzskata par savām mājām.

Deiva specialitāte ir telekomunikāciju  operatori  un viss zvērudārzs, kurš apgādā šos operatorus ar izejmateriāliem un mēriekārtām.  Mūsu pasākumā Deivs uzstājās ar runu, kuras liela  daļa bija veltīta jautājumam, kā maza kompānija var pārdot savu produkciju kādai lielai kompānijai. To viņš stāstīja, pamatojoties uz personīgo pieredzi, kura iegūta, vadot kādu sākumā mazu uzņēmumu, kurš pamanījās izaugt gana prāvs un kuru vēlāk par labu naudu nopirka kāds vēl prāvāks kantoris. Kā tas arī parasti notiek. Biznesa vide ASV ir pragmatiska un nežēlīga – neviens neatbildēs uz tavu e-pastu vai telefona zvanu, ja skaidri nezinās, kāpēc tas viņam būtu jādara. Neatbildēt uz kairinājumiem nav nepieklājīgi – tam ir divi iespējami skaidrojumi. Vai nu cilvēkam nav intereses par tavu piedāvājumu, vai arī viņš šajā mirklī ir aizņemts ar ko citu. Un tas arī viss. Tātad – tu esi maza kompānija un gribi pārdot savu preci lielam klientam. Ir iespējami tikai divi veidi, kā tu vari tikt pie šāda lielā biznesa – tu spēlē golfu, kolekcionē pastmarkas vai kādā citā aspektā esi tuvāk pazīstams ar cilvēku, kurš tevi aizvedīs pie īstajiem lēmumu pieņēmējiem. Vai arī – lielajam zilonim tieši tobrīd kaut kas sāp un tavs piedāvājums ir ļoti vajadzīgs. Bet, visticamāk, ka sekmīga iznākuma nodrošināšanai ir jāsakrīt abiem minētajiem faktoriem – jābūt pastmarkas krājošajam onkulim un ļoti sāpīgai vajadzībai uzņēmumā.

Vēl ir arī trešais ceļš – neiet vis pie lielā ziloņa, jo pie tā mazajiem odiem tikpat kā nav iespējams tikt, bet iet pie puišiem, kuri jau gadu gadiem pārdod lielajiem ziloņiem. Un mēģināt sarunāt, ka viņi ņem tavu mazo produktiņu, ļauj tam uzlipināt virsū viņu cēlo logo un tad caur saviem gadiem iestaigātajiem ceļiem nogādā to lielo klientu noliktavās un angāros.

Tieši par šo paņēmienu arī mums stāstīja Deivs. Virsraksts viņa slaidam bija “Eat Their Shit.”

Stratēģija ļoti vienkārša – aizej pie liela ražotāja un saki – zinu, ka jums, puiši, ir tādas un tādas problēmas, ļaujiet man šīs problēmas risināt, jums nekas nebūs jādara, mēs par visu parūpēsimies, bet jūs tikai klausīsieties, kā naudiņa ripo jūsu kontos. No šejienes arī stratēģijas nosaukums.

Arī Microsoft kādreiz bija maziņš un knislīgs uzņēmums. Tālajos aizlaikos milzīgajam behemotam IBM nebija savas operētājsistēmas tolaik modē nākušajiem personālajiem datoriem. Turklāt personālie datori jau arī nebija nekāds peļņas ģenerators, drīzāk kāda jauna nesaprotama tirgus tendence. Tādēļ Microsoft spēja sarunāt tādu licencēšanas darījumu, ka IBM uz katra sava personālā datora lika virsū sistēmu MS-DOS un par to maksāja noteiktu summu Microsoftam. Sekas šim darījumam bija tādas, ka Microsoft no nevienam nezināma Sjetlas jaunuzņēmuma kļuva par korporāciju, kuras logo redzēja katrs personālo datoru lietotājs un ar kuras operāciju sistēmu vajadzēja sadarboties katram datorprogrammu radītājam. Pēc dažiem gadu desmitiem Bils Geits kļuva par pasaules bagātāko cilvēku, bet viņa stāsts sākās ar to, ka mazliet paēda to, ko IBM ēst negribēja.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par izstādēm un roadtripiem

Variet trīs reizes minēt, kur es atrodas, kad rakstu šīs rindas? Jā, pareizi – kā parasti lidostā, šoreiz Ņuarkas, tā ir viena no trim Ņujorkas starptautiskajām lidostām.  Atkal esmu izvazāts pa pilsētu pilsētām, sausu muti skaidrojies ar lidsabiedrību aģentiem, lai sazvanītu United Premier servisa helpdesku man trijos naktī nācās klausīties viņu gaidīšanas mūziku aptuveni pusotru stundu,  gulējis esmu tikai dažas  stundas un ar diennakts nokavēšanos, ceru, ka pēc neilga laika  beidzot tikšu lidmašīnā, kura mani aizvizinās uz Eiropu. Sīkāku stāstu plānoju uzrakstīt nākamajā  bloga rakstā, jo  šajā reizē tēvocis Mērfijs patiesi parūpējās par ļoti plašu un izsmalcinātu neveiksmju virkni, kurai nekādi nevarētu noticēt, ja tā tiešām nebūtu noticis. Šīs ir  neērtības, ar kurām jārēķinās katram aizokeāna iekarotājam, ja vien viņš nav tik bagāts, ka var lidināties ar savu “private jet.”

Izgājušo nedēļu esmu pavadījis Ohaio štata galvaspilsētā Kolumbus, kura ir slavena ar savu lielo universitāti, kas piedod dzīvīgumu un modžo  kopumā garlaicīgi pāķiskajam Ohaio štatam. Mēs šeit piedalījāmies lauksaimnieku izstādā “Cultivate 2019”. Izstādes man ir tuvas, jo gadā SAF Tehnika Ziemeļamerikā kādās divdesmit tādās piedalās. Neskatoties uz visām digitālajām klientu ķeršanas tehnoloģijām,  joprojām izstādi uzskatu par pašu efektīvāko veidu, kā “ģenerēt līdus” – t.i. iegūt sarakstu ar reāliem klientiem, kuri ir izrādījuši nopietnu interesi par tavu produktu.

Pēdējos pāris gadus SAF Tehnika ir aktīvi attīstījusi jaunu produktu –bezvadu sensoru sistēmu Aranet. Viena no mūsu “vertikālēm” ir siltumnīcas. Sensori ļauj audzētājiem mērīt un kontrolēt  siltumīcā vides parametrus – temperatūru, CO2, augsnes mitrumu un viskautko citu, ko nu kurš audzētājs ir atradis par nepieciešamu vai vēlamu. Mērķis – ar iespējami mazām izmaksām izaudzēt iespējami dārgi pārdodamus augus. Eiropā Aranetu   ar labiem panākumiem tirgojam jau kādu laiku, bet tagad pienācis laiks iestartēt Ziemeļamerikā. Tādēļ arī ar stendu piedalamies  vienā no lielākajām ASV siltumnīcu izstādēm “Cultivate 2019”. Izstādes rīkotājs ir asociācija AmericanHort, kura dižojas, ka atbalstot savus biedrus jau vismaz 220 gadus. Tā ka šī nav nekāda plāno galdiņu urbēju sanākšana, bet cienījama sabiedrība ar senu vēsturi.

Tātad – esam  atbraukuši  uz tādas nozares izstādi, kuru mēs nepārzinam un kur neviens nezin tādu SAF Tehniku vai Aranetu.  Domāju, ka līdzīgā situācijā atrodas jebkurš Latvijas uzņēmums, kurš atbraucis ieradies iekarot jaunu tirgu.

Pirms kāda pusgada man palaimējās iepazīties ar latviešu izcelsmes kundzi vārdā Maija, kura tagad jau ir pensijas gados, bet pirms pensionēšanās divdesmit gadus strādāja lielā, varētu pat teikt vadošā amerikāņu uzņēmumā, kurš siltumnīcām ražo plastmas puķu podus un visādus citus plastmas izstādājumus, kurus izmanto siltumnīcās. Neatceros, kur es ar viņu iepazinos, bet morāle šeit ir tāda, ka svešā mežā vienmēr noder vietējo taku zinātājs. Un tos var atrast meklējot un runājoties ar cilvēkiem. Vārdu pa vārdam un sarunāju, ka Maija mums palīdzēs “iestartēt” horikultūrā – uztaisīs pārskatu par tirgu, sazināsies ar galvenajiem spēlētājiem un palīdzēs cienīgi piedalīties izstādē. Maija šo visu uztver kā aizraujošu piedzīvojumu un mēs salīgstam konsultāciju līgumu uz četriem mēnešiem, kura ietvaros es maksāju nelielu, bet taisnīgu ikmēneša maksājumu un papildus prēmijas par dažādu “ceļa mērķu” sasniegšanu.

Izrādās, ASV hortikultūrā ir kādas četras senas holandiešu izcelsmes ģimenes, kuras kontrolē lielu daļu no tirgus. Iedraudzēsies ar viņiem – dabūsi labu tirgus daļu pārdodot pa tiešo. Savukārt daudziem maziem un vidējiem audzētājiem materiālus piegādā kādi 4-5 vadoši vairumtirgotāji, kuri ASV ir sadalījuši teritoriāli. Kāds darbojas austrumos, savukārt cits Kalifornijā un tādā garā. Atkodām, ka katram stendā ienākušam audzētājam ir jāpaprasa, no kā viņš pērk savus materiālus. Ja bieži dzirdam vienus un tos pašus vārdus, tad skaidrs, ka arī mums ir ar šiem vairumtirgotājiem jāaprunājas – jāpastāsta, ka daudzi viņu klienti (nosaucot vārdos) interesējas par mūsu sensoriem un jāpavaicā, vai viņi nevēlētos tos tirgot visiem klientiem, piebilstot, ka  viņu peļņa no mūsu produktiem būs pavisam laba. Visu izstādes laiku mūsu Maija pucē apkārt pa izstādi (viņai jau laicīgi ir sagatavots saraksts, ar kuriem cilvēkiem pēc svarīguma ranga mums ir noteikti jāaprunājas). Daži ir pat tik svarīgi, ka mūsu enerģiskā Maija ir bijusi viņu stendos kādas desmit reizes un lielais priekšnieks elsdams un pūsdams nāk pie mums un, rāda vizītkarti un saka “that woman, that woman sent me here.” Nu ja, sakām, ja no mums nepirksi, viņa nāks pie Tevis atkal. Tālākais jau, protams, ir mūsu ziņā, cik mēs labi protam parādīt savus sensorus un atraktīvi par tiem izstāstīt. Starp citu, Walmartā par 13 dolāriem nopirktā tūristu ugunskura trejkājī iekarināts zemeņu pods (par velti no cita dalībnieka sarunāts tur pat izstādā), kurā sasprausti visi mūsu dažādie sensori izskatās nesalīdzināmi atraktīvāks, kā, ja tie paši sensori būtu ielikti kādā dārgām lampiņām izgaismotā vitrīnā.

Izstādes rezultātā esam savākuši tuvu pie simts līdiem, iepazinušies ar lielākajiem audzētājiem, vairumtirgotājiem, siltumnīcu būvētājiem, dažādu konkurējošu vai papildinošu produktu ražotājiem ar kuriem mums vai nu “jāintegrējas”, vai jākaujas.

Pēc trim dienā stendā jūtos kā ievērojams eksperts – esmu pat iemācījies vārdus “perennial” un “annual”, par “cannabis” nemaz nerunājot. Zinu, kuras pilsētas ASV un Kanādā ir svarīgas no horikultūras industrijas viedokļa un viens otrs konkurējošu uzņēmumu pārstāvis ir devis vizītkartes un pasūdzējies par savas vadības izpratnes trūkumu.

Ir iegūts labs pārskats par spēlētājiem, notikumiem tirgū. Tagad Maijai noīrēta mašīna un viņa dodas trīs nedēļu “road tripā” ar pilnu bagažnieku ar sensoriem, jo dzelzis ir jākaļ, kamēr tas ir karsts.

2019-07-14 09.10.132019-07-15 13.45.202019-07-15 14.19.48

Par taukainām roķelēm

Ir reti brīži, kad vairums  latviešu tautas no sirds  lepojas  ar savu zemi un tautu, jo ikdienā visi ir aizņemti, ķidājot dažādas nejēdzības, sūrojoties par nodarītajām netaisnībām vai šausminoties par blēžiem un neliešiem valdībā un citos augstos plauktos. Par gejiem, krieviem, hsenofobiem, fašistiem, melnsvārčiem, kreisajiem un Stambulas konvenciju.

Tie retie brīži, kad visi spēj vienotā priekā uzgavilēt, ir, kad Latvijas hokeja izlase uzvar kādā Pasaules čempionāta spēlē vai kad kāds sportists vai mūziķis gūst panākumus starptautiskajā arēnā. Porziņģis noslēdzis līgumu par 158 miljoniem dolāru. Vijai Celmiņai mākslas darbu izstādes Toronto, Ņujorkā un Sanfrancisko, un viņas darbi ir pārdoti par vairāk nekā 4 miljoniem dolāru gabalā, protams, ar Marku Rotko viņai šai ziņā nesacensties.

Nesen manu uzmanību piesaistīja BBC raksts par Vairu Vīķi-Freibergu:“From child refugee to President”. Ļoti daudz cilvēku ar to dalījās tviterī un citos “tīklos”. BBC mājaslapā kādas pāris dienas tas nostāvēja pat kā otrais visvairāk lasītais raksts. Neapšaubāmi, šī raksta parādīšanās vien daudzos cilvēkos izraisīja pozitīvas emocijas un vēlmi ar to dalīties. Es  ar Vairu Vīķi-Freibergu  pirmoreiz iepazinos Soltleiksitijas olimpisko spēļu laikā 2002. gadā, kad kopā ar draugiem apceļoju ASV, un viena nedēļa no episkā ceļojuma bija veltīta arī olimpisko sacensību vērošanai. Atceros, tajā reizē gan iedraudzējāmies ar bobslejistiem, gan “iestājāmies” alkohola klubā, jo Jūtas štatā bija tāds jocīgs pussausais likums. Un mums visur bāros prasīja uzrādīt dokumentus, ne jau tāpēc, ka jauni izskatītos, bet likums liek tos prasīt visiem. ASV ir jocīga vieta – katrs idiots var nopirkt automātu, ar ko nobliezt nezcik cilvēku, bet alu, lūk, pārdod tikai no 21 gada vecuma. Vēl kaut kur ir saglabājusies bilde, kur man ir uzmālēta seja Latvijas karoga krāsās un es izgāzies sēžu klubkrēslā blakus Prezidentei. Vairai piemīt ne tikai teicamas runas dāvanas, bet arī lieliska izjūta par vietu, laiku un pasākumiem, kad ir jābūt kopā ar tautu. Varētu rakstīt kārtīgu grāmatu par to, kas padarīja viņu par tik izcilu prezidenti, bet vienu lietu viņa pateica arī šajā intervijā: “Es nebiju ieinteresēta pelnīt naudu, vai ko tamlīdzīgu, bet vienkārši darīt to darbu.” Vairas gadījumā cilvēki juta, ka tā tas tiešām ir, un tas kopā ar viņas inteliģenci, stāju, pieredzi un neviltoto patriotismu arī padarīja viņu par mūslaiku populārāko Latvijas prezidenti.

Protams, var rasties jautājums –  kā atšķirt cilvēkus, kuri “vienkārši dara darbu” un tos, kuri ir ieradušies kārtīgi “uzvārīties.” Galu galā, ministrijas, valsts uzņēmumi un cienījamie valsts pasūtījumu izpildītāji ir pilni ar cilvēkiem, kuriem actiņas ir viltīgas-viltīgas, un, kuros klausoties, saproti, ka netici nevienam viņu vārdam.  Kaut vai nesenais stāsts par Jaunā Rīgas Teātra rekonstrukciju, lauztiem līgumiem un karu pret “būvnieku mafiju” nekādu lepnumu un tautas vienotību neveicina, taču lieliski ilustrē vidi un situāciju, kādā atrodamies. Par lielo, “valstisko” IT projektu realizāciju es droši vien kādreiz vecumdienās sarakstīšu memuārus, ja vien atmiņa tajā laikā vēl darbosies, bet vienu esmu ievērojis – kopš esmu ASV, dzīvoju  krietni mierīgāk,  dažbrīd jūtos kā  kūrortā, un nav tās greizo spoguļu karaļvalsts sajūtas.

Kādreiz padomju laikos, kad nebija Netflixa, cilvēki sevi virtuvēs izklaidēja ar šņabi un anekdotēm.  Viens tāds jociņš bija, kad dēls jautā tēvam – lielam menedžerim (un tas būtu jāstāsta krieviski). “Tēti, tēti – kā tu nopelni naudu?”  Tēvs pieiet pie ledusskapja, izņem ārā speķa gabalu, pagroza rokās un noliek atpakaļ. “Bet tēti, kur tad naudiņa nopelnīta?”  Tēvs viltīgi pasmaida, parāda rokas un saka: “Re – speķis ledusskapī, bet rociņas taukainas.”  Es pagaidām spēju taukaino rociņu un darba rūķu cilvēkus sašķirot tikai pēc intuīcijas un kaut kādām psihiloģiskām niansēm. Cik vienkārši un nesamudžināti viņi runā. Vai sarunās vairāk lieto vārdu “es” vai “viņi”, jo atsaukšanās uz kaut kādiem mistiskiem “viņiem” gandrīz vienmēr liecina, ka cilvēks nav patiess. Pastāvīgi melot ir ļoti grūts darbs, tāpēc ar taukainām rociņām salasītā bagātība nāk arī par savā ziņā dārgu cenu.

Cita lieta ir, kā uz naudu skatās vairums cilvēku. Mēdz teikt, ka “nauda nesmird” un arī “mērķis attaisno līdzekļus”. Ja seko šīm gudrībām, tad tiešām, kāda starpība, kā atnācis tas piķis.  Zelta poršs vai villa jau būs gandrīz tā pati. Bet ir jau arī teicieni “Viegla nauda laimi nenes” un, ka nauda nav vis mērķis, bet tikai blakus produkts  kaut kam, kas tiek darīts pareizi un no sirds. Vai kāds, kurš ir sashēmojis lielas naudas, tiek uzskatīts par gudru un uzņēmīgu cilvēku vai vienkārši par sūdu mušu, kura nespēlē pēc noteikumiem un tāpēc nav pelnījusi nekādu cieņu?

Zinu, ka daudzi no šiem menedžeriem  ir gudri un sakarīgi cilvēki un viņi teiks – šajā vidē citādi nav iespējams izdzīvot. Partiju finansējums ir nepietiekams, un, pie tam, ja es esmu nonācis tajās aprindās, kur pieņem lēmumus un dala lielu naudu, tad ir jāspēlē pēc to noteikumiem. Vilku barā esi, neblēj kā aita. Un pēc brīža jau sāk spēlēt nākošais likums, kas saka, ka kopīgs grēks vieno – tie, kas kopīgi ir kādus sūdus sastrādājuši, ir saistīti nesaraujamām saitēm. Tādas domas uzvirmo, lasot par notiekošo Latvijas Universitātē,  Rīgas Domē un daudzkur citur.

Liekas, ka risinājums šīm problēmām tomēr parādās kaut kādos pakāpeniskos sistēmas uzlabojumos. Latvijā ir normāla, funkcionējoša, liberāli demokrātiska iekārta, daudz labāka, nekā jebkur uz austrumiem no mums. Es neticu revolūcijām un nedomāju, ka Latvijā tāda šobrīd ir vajadzīga. Tādēļ pirmais un pats būtiskākais būtu padarīt visu šo taukaino rociņu lietu ļoti neērtu un bīstamu. Menedžeriem ir jāmaksā labas algas, bet gadījumos, kad viņus pieķer, tad viņiem žigli vien ir jāiet pasēdēt uz kādiem gadiņiem būrī, un sodam ir jābūt  ātram un neizbēgamam, turklāt karjeras iespējām pēc atsēdēšanas diezgan limitētām. Tas, kas Latvijā notiek ar politiski – ekonomisko noziedznieku tiesāšanu desmitu gadu garumā, arī ir galvenais faktors, kas uztur un baro taukaino rociņu sistēmu.

Lai cik arī nebūtu derdzīgi lasīt par visām šīm masu šaušanām Amerikā – katrā valstī ir sava vājā vieta, tomēr tiesu sistēma tur ir stipra un neatkarīga. Trampa tuvie sabiedrotie/rokaspuiši Pauls Manaforts un Maikls Koens jau sēž un skatās uz rūtainu saulīti. Vai mēs varam kaut ko līdzīgu iedomāties Latvijā?

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

sticky fingers

Par to, kas ir bagāts

Pēc septiņu mēnešu prombūtnes atkal esmu atpakaļ Latvijā. Šoreiz uz nedaudz ilgāku laiku – ASV atgriezīšos tikai septembra vidū.

IT sistēmas, e-pasts un video konferenču tehnoloģijas diezgan labi ļauj strādāt kaut vai no meža vidus. Latvijā, salīdzinot ar lielāko daļu pasaules, dzīves kvalitāte ir augsta. Drošība, ar cilvēkiem nepieblīvēta vide, kvalitatīva infrastruktūra, pakalpojumu un dzīves ne pārāk augstā dārdzība padara Latviju par pievilcīgu valsti attālinātam darbam. Domāju, ka Latviju kā superīgu vietu dzīvošanai aizvien vairāk novērtēs “digitālie nomadi”, interesantais jautājums ir – kādai būtu jābūt valsts nodokļu politikai attiecībā uz personām, kuras gūst ienākumus un maksā  nodokļus citās valstīs, bet lielu daļu sava laika izvēlas pavadīt Latvijā?  Bet var būt arī, ka tā nav nekāda problēma, un šādi cilvēki būtu jāuztver kā ilgstoši tūristi, kuri šeit  tērē naudu  un veicina preču un pakalpojumu noietu.

Jūlija vidū nedēļu pavadīju Ohaijo štata administratīvajā galvaspilsētā Kolumbusā. Piedalījos lielākajā ASV siltumnīcu izstādē Cultivate 2019. Ja nestrādātu SAF Tehnikā, visticamāk, nekad dzīvē uz tādu Kolumbusu neaizkultos, bet SAF darbi mani aizved uz visdīvainākajiem ASV nostūriem. Ohaijo štats ir slavens ar lauksaimniecību – tur izaug liela daļa no ASV sojas pupām un kukurūzas. Vārdu sakot, meklējot analoģiju ar PSRS – Ohaijo ir ASV Ukraina. Interesanti, ka tieši šajā pavalstī ir dzimuši septiņi ASV prezidenti, ieskaitot manu iecienīto ASV pilsoņu kara uzvarētāju un astoņpadsmito prezidentu Ulisu Grāntu. Šī vīra dzīvesstāsts ir tiešām satriecošs, iesaku ar to iepazīties.

Par izstādes piedzīvojumiem un šādām tādām noderīgām metodēm, kā uzlabot atdevi no dalībām aizjūru izstādēs, varēsiet lasīt nākošajā IR Nauda žurnālā, kam jāiznāk 6. augustā. Kādā brīdī šo rakstu pārpublicēšu arī bloga platformā.

Mājupceļš no ASV uz Latviju man nebija rozēm kaisīts. Bija plānots lidojums no Kolumbusas 17. jūlijā uz Ņujorku, pēc tam uz Madridi, un pēc Madridē pavadītas nedēļas nogales – uz Rīgu. Ar lidojumiem ir tāpat kā ar darba dienas sapulcēm – ja vienā sāc kavēt, tad augsta varbūtība, ka viss kavēsies un pārcelsies visas dienas garumā. Tā notika arī šoreiz – Ņujorkā vētra un lietus, un tā rezultātā diennakti netiku laukā no Kolumbusas; nīkšana lidostās, atcelti reisi, negulēšana ir vienas no nepatīkamākajām blaknēm, ar kādām jārēķinās, bieži ceļojot ar lidmašīnām. Turklāt aviokompāniju “Premier” klientu servisi labi darbojas tikai tad, kad tie ir vismazāk nepieciešami. Manā gadījumā United klientu apkalpošanas telefona līnijā ap diviem naktī nācās karāties kādas divas stundas, kamēr izdzirdēju dzīva cilvēka balsi. Bail pat iedomāties, kas notiktu ar jebkādiem publiskajiem servisiem pilsētās lielāku katastrofu gadījumos. Bet ir arī skaidrs, ka šādos gadījumos vislabāk klāsies tiem, kuri dzīvo dziļos laukos un bauda naturālās saimniecības jaukumus. Ticiet man, naudai un statusam ekstrēmos brīžos būs ļoti maza vērtība.

Cultivate izstādes stenda apmeklētības veicināšanai biju aicinājis palīdzēt Amerikas latvieti Maiju. Viņa vairāk nekā divdesmit gadus strādājusi vadošā puķupodu un citādu plastmasas izstrādājumu ražošanas uzņēmumā, kura klienti ir daudzi lielie siltumnīcu īpašnieki un vairumtirgotāji, kuri apgādā hortikultūras uzņēmumus ASV. Maija ir pensijā, un arī SAF Tehnika nav milzīgi bagāts uzņēmums, tādēļ vienojāmies par nelielu, bet motivējošu atlīdzību. Uzsākot sadarbību, vaicāju, kā viņa ar savu pensiju iztiek, un saņēmu atbildi, kura man ļoti iekrita prātā. “Bagāts ir tas, kurš tērē mazāk, nekā saņem”, teica Maija. Man liekas, ka šajos vārdos ir baigā patiesība.

Atceros, ļoti agrā jaunībā, deviņdesmito gadu sākumā, māju, kurā atradās mana drauga ģimenes dzīvoklis, bija nopircis Armands Stendzenieks, ne reklāmists, bet viņa skandalozais pusbrālis. Latvijā plašu slavu viņš vēlāk ieguva kā viens no galvenajiem personāžiem Ventspils Naftas vekseļu lietā. Bija tāda afēra deviņdesmito gadu sākumā. Man tieši iegadījās ciemoties tajā drauga dzīvoklī, kad mājas jaunais saimnieks, uzcirties lepnā mētelī, aplūkoja jauniegūto īpašumu. Stendzenieka motto tajā laikā bija: “Nav svarīgi cik tu pelni, svarīgi ir, cik tu tērē”, un arī no viena otra paputējuša biznesmeņa esmu dzirdējis atziņas, ka pirms lielās 2008. gada finanšu krīzes vajadzēja “ņemt” krutāku auto, jo tāpat beigu beigās banka visu atņēma.

Mēs visi redzam, kur vairums šādu uzskatu piekritēju ātrāk vai vēlāk nonāk. Tāpēc es aicinu visus pieturēties pie Maijas tēvu tēvu gudrības – tērē mazāk, nekā tu nopelni, un būsi bagāts. Tas attiecas vienlīdz gan uz katru privāti, gan arī uzņēmumiem un valsti kopumā.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Tāds bija mūsu stendiņš ar trijkājī iekārto zemeņu puķu podu, kurā saspraudījām visus savus augsnes, CO2 un tamlīdzīgos sensorsu.2019-07-14 09.10.11

ASV burvība ir, ka vienā vietā un laikā var sastapt pasaules vismodernākās tehnoloģijas un cilvēkus, kuri izskatās kā no laika mašīnas iznākuši.2019-07-15 14.19.48

Par iespringšanu un ASV noskaņām

Ir divas lietas, par kurām cilvēkiem ASV nav pilnīgi nekādas intereses: Pasaules  čempionāts hokejā un Eiropas parlamenta vēlēšanas. Vienīgi mūsu dārznieks Darvins bija informēts par globālajām  hokeja aktivitātēm, un arī tikai tāpēc, ka ir no Kanādas, un kanādieši kaut kādā dīvainā kārtā ir vairāk vērsti uz ārējo pasauli, nekā pašpietiekamie amerikāņi. Eiropas parlamenta vēlēšanas, pēc maniem novērojumiem, neizpelnījās vispār nekādu uzmanību ASV publiskajā telpā – vecais kontinents ir tālu, tāds nesaprotams, un šeit visiem daudz interesantāk ir lasīt Trampa tvītus, spriest par Millera ziņojumu vai vismaz sekot līdzi Stenlija kausa finālam, kurā, kā zināms, sacenšas Bostonas un Sentluisas komandas.  Vairums līdzjutēju ir pret Bostonu, jo tās komandas tāpat jau uzvarot pārāk daudzos sporta veidos, un vispār, bostonieši esot uzpūtīgi pūšļi.

Latvijā samērā viegli var pateikt, vai sarunu biedrs būs Ušakova atbalstītājs vai nē – ja krievvalodīgais, tad visticamāk, ka balso par Saskaņu, ja latvietis, tad par kādu no simts mazpartijām. ASV ar šādu kalibrēšanu ir grūtāk – no skata vien nevar pateikt, vai sarunu biedrs ir par Trampu vai demokrātiem. Tāpēc ikdienā cilvēki vairās pieminēt politiku un atklāt savus uzskatus. Nesen sēdēju ar kompāniju pie alus glāzēm un kaut kā neviļus izraisīju politisku diskusiju, liekas, notēloju stulbo ārzemnieku, kurš no ASV politikas neko nejēdz, un sarunu biedri tad ķērās mani apgaismot un paši kārtīgi sastrīdējās, jo viens izrādījās par Trampu, bet otrs par demokrātiem, kuri, protams, arī šobrīd ir kārtīgi sašķelti, jo no viņu saimes uz prezidentiem pieteikušies kādi 20 ļoti atšķirīgu kandidātu, tai skaitā viens no Denveras – bijušais gubernators Hikenlūpers.

Uzskatu atšķirības starp demokrātiem un republikāņiem dažbrīd ir mulsinošas. Kārtīgs republikānis būs par pilnīgu brīvību pirkt un darboties ar šaujamieročiem – tas pieder pie indivīda brīvības gara, bet tai pat laikā būs kaislīgs abortu pretinieks, jo dzīvība ir svēta. Republikāņi, Trampa atbalstītāji, būs arī pret imigrāciju, īpaši krāsaino, un vismaz pēdējā laikā par to, ka importa preces jāapliek ar ievedmuitām un viss pēc iespējas ir jāražo uz vietas. Tipisks Trampa atbalstītājs nāk no mazpilsētas vai laukiem, brauc ar mašīnu, kurai ir kravas kaste,  un nav pārāk augstās skolās gājis. Kaut kur izlasīju, ka aptuveni 50% no visām ASV automašīnām ir ar tām kravas kastēm, un nākošais jautājums rakstā bija – cik cilvēkiem tavā paziņu lokā pieder šādas mašīnas?  Manā paziņu lokā droši vien 90% brauc ar parastiem sedaniem vai parketa džipiem – tātad esmu tālu atrauts no normālajiem amerikāņiem, un manējais burbulis ir izteikti demokrātisks. Var jau šausmināties par Trampa tvītiem un izteiksmes stilu, bet ekonomika un dzīves līmenis pēdējos gados ir uzlabojušies, tātad viņa tarifi, nodokļu samazināšanas un vietējo ražotāju atbalstīšana vismaz īstermiņā nes pozitīvu rezultātu. Kosmopolītiskajiem demokrātiem par prezidenta krēslu nāksies pamatīgi pacīnīties. Protams, ja vien gada laikā amerikāņu dzīvē nenotiks kas tāds, kas tautu sadusmos un liks no Trampa novērsties. Bet balstiņas, kas pareģo drīzu nepatikšanu atnākšanu, kļūst arvien skaļākas – ekonomisti pēta parādzīmju cenas, biržas svārstības, inflāciju un drūmi dudina, ka labi nebūs. Jaukums šādai pareģošanai ir, ka nākotni neviens droši paredzēt nevar un, lai kāda tā arī būs, vienmēr atradīsies kāds, kura pareģojums piepildījies, un tas tad tiks celts godā un saukts par orākulu, lai gan, visticamāk, viņam būs vienkārši palaimējies ar uzminēšanu.

Mani demokrātiskie kaimiņi sludina, ka amerikāņiem būtu vairāk jāapceļo pasaule, tad viņi dvēseliski bagātinātos un labāk izprastu citas tautas. Realitāte gan ir tāda, ka vairums amerikāņu, īpaši tie, ar kravas kastēm aprīkotos auto braucošie, nekad ārpus ASV nav bijuši. Gan atvaļinājumi īsi, gan arī cilvēkiem brīvas naudas maz. Kaut kur lasīju, ka vairumam amerikāņu neplānoti  četrsimts dolāru izdevumi jau sagādātu lielas problēmas un liktu līst kredītkaršu parādos. Pie tam: kamdēļ gan braukt uz ārzemēm, ja tepat ASV viss ir pa ķērienam?

Tā arī es pielāgojos amerikāņu garam un pagājušajās brīvdienās, kad ASV bija brīva arī “Memorial Day” pirmdiena, nolēmu aizceļot ar motociklu uz Rushmore park, kas no Denveras ir kādu sešu stundu brauciena attālumā. Tā ir tā slavenā vieta, kur Hičkoka filmā “North by Northwest” galvenie varoņi skraidīja pa klintīs izcirstajām prezidentu galvām. Divdesmitā gadsimta sākumā Dienviddakota bija dieva aizmirsts nostūris, bet situācija mainījās, pateicoties auto, mobilitātei un augošiem ienākumiem. Vietējais politikānis izdomāja, ka vajag kaut ko lielu un dižu tūristu pievilināšanai. Un tā tapa ideja, ka skaistās, melnās klintis varētu mazliet paspridzināt un tajās izkalt četru prezidentu galvas – kā pieminekli demokrātijai, ASV varenībai un lai cilvēkiem būtu interesanti atbraukt un paskatīties. Piezīmēšu, ka “Black Hills” melnās klintis jau pašas par sevi ir ļoti skaistas, un prezidentu galvu parkā ieeja ir par baltu velti, tāpēc tūristu pūļi plūst nepārtraukti.

Izbraucām ar moci no Kolorādo cauri Vaiomingas štatam un pēc apmēram 7 stundu brauciena finišējām Rašmoras parka kempingā. Ceļš vijās cauri bezgalīgām prērijām, un vietām, īpaši Vaiomingā, vējš pūta tik stipri, ka brīžiem likās, mūs aizpūtīs ar visu moci uz burvja Oza zemi. Bet citādi skats bija gluži jauks un meditatīvs. Ceļojuma galamērķī nokļuvām jau pavēlu vakarā, un internetā rezervētā telts vieta izrādījās dziļi parkā, palielā augstumā. Nav brīnums, ka šeit bija brīvas vietas, jo telts bija jāceļ kādu pēdu dziļā sniegā. Bet vakarā vairs citas naktsmājas meklēt negribējās un nolēmām izmēģināt mūsu kalnu telts un guļammaisu kvalitāti un to spēju saglabāt siltumu.

Interesanti, ka pavisam netālu no “oficiālā” prezidentu galvu parka atrodas arī “Crazy Horse” jeb “Trakā Zirga” memoriāls, kur privātā zemē indiāņi veido vēl grandiozāku pieminekli vienam no saviem virsaišiem. To uzņēmās izspridzināt un izkalt poļu izcelsmes amerikāņu tēlnieks Korczak Ziolkowski (Korčaks Žolkovskis).  Vīrs savu misiju uzsāka piecdesmitajos gados, un no tā brīža viņš, sieva un viņu desmit bērni izveidojuši virsaiša galvu, un stafeti nu jau ir pārņēmuši arī mazbērni. Acīmredzama vismaz trīs paaudžu gatavība veltīt savu dzīvi šī plāna realizācijai. Turklāt nav nekādu struktūrfondu un budžeta līdzekļu, kurus “sazāģēt” – viss notiek paralēli, gan darbs, gan arī līdzekļu meklēšana. Spriežot pēc pieminekļa ģipša modeļa un jau klintī izveidotā rezulāta, līdz tā pabeigšanai varētu paiet vēl kādi gadi divsimt vai trīssimt, bet kas gan ir pāris simti gadu pret mūžību? Turklāt parks jau tagad sekmīgi darbojas, tajā ir liels muzejs, indiāņu universitāte un kultūras centrs, un regulāri notiek dažādi kulturāli un spirituāli sarīkojumi, kuri ir allaž labi apmeklēti.

Neviļus galvā sasienas doma, ka Latvijas “Trakā zirga” līdzinieks ir Likteņdārzs, kuru vēl neesmu paguvis apskatīt, bet kurš tagad, pēc šī  ceļojuma, ir nokļuvis manu apskatāmo vietu saraksta augšgalā. Cilvēkiem ir nepieciešami simboli – iespaidīgi un ar iespringumu un upuriem nākuši. Jā, kāpēc gan tie ir vajadzīgi? Varbūt, lai ļautu apjaust, ka esam daļa no kaut kā lielāka un varenāka, un tas savukārt piešķir visiem pūliņiem un cīņām jēgu. Jo citādi – kāda gan vispār jebkam ir jēga?

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi izskatījās mūsu telts ceļojuma pirmajā vakarā.Photo May 24, 19 43 27

Klintī ir izkaltas Džordža Vašingtona, Tomasa Džefersona, Abrahama Linkolna un Teodora Ruzvelta galvas.Photo May 25, 09 35 40

Šis ir Trakā Zirga parks – modelis un tālumā redzams, cik no plāna  septiņdesmit gadu laikā ir paveikts.Photo May 26, 10 36 27 (1)

Par Denveras pirtīm un Spotlight Latvia biznesa konferenci

Šodien pēc ilgiem laikiem aizgāju uzspēlēt skvošu. Sportiskās aktivitātes vajadzēja iepauzēt, jo visa pagājušā nedēļa pagāja Spotlight Latvia konferencē – uzņemot ciemiņus, izrādot SAF Tehnika Denveras biroju, apciemojot štata gubernatoru un runājoties ar tik daudz cilvēkiem, ka tagad jau viss manā galvā ir saplūdis vienā putrā, un situāciju mazliet glābj tikai telefonā esošie “Camera Roll” un “Evernote”, jo ļauj patīt filmu atpakaļ un atcerēties, kas  ir satikts  un kā kurš izskatās. Es, starp citu, regulāri  taisu darāmo darbu sarakstus, strīpoju padarīto un pierakstu jaunos uzdevumus, jo atmiņa ir tāda gaisīga padarīšana, un es ne visai cienu ļaudis, kuri tikai runā skaistas runas, bet pēcāk viegli piemirst sarunāto un sasolīto. Kas amerikāņu vidū ir visai izplatīti, bet par to citā reizē.

Bet atgriežamies pie skvoša. Ieeju pierastajā  4. stāva ģērbtuvē, kurai blakus ir gan sausā, gan arī slapjā pirtiņa, un ar iepīkumu secinu, ka pirts puse ir izārdīta un aizklāta ar plēvēm – norisinās remonts. Pirtis, starp citu, Denverā ir samērā liels retums, tāpēc latviešu pirtniekiem šeit būtu lielas iespējas amerikāņus iepazīstināt ar mūsu izmeklētajiem rituāliem un plašajiem pirts aksesuāriem.  No publiskajām pirtīm esmu atradis vien nedaudz noplukušu iestādījumu “Izba SPA”, kas atrodas visai šaubīgā pagrabā. Tiesa, pirtnieks Andrejs bija labs un apgalvoja, ka savā laikā arī pats Sandis Ozoliņš esot pie viņa regulāri piestaigājis.

Kamēr domāju par pirtīm un pukojos par remontu, ģērbtuvē ienesas Andrew, kāds mūsu kluba regulārs apmeklētājs, kuram pieder saldētu “Fast Food” ēdienu ražošanas kompānija.  “Kas šeit notiek”, mundri iesaucas Andrew, “izskatās, ka viss ir izārdīts.” Rādu skumīgu ģīmi un saku, ka pirtēšanās mums nespīd.  “Tas gan ir lieliski,” jautri dudina mans sarunu biedrs – “beidzot mums būs izremontētas pirtis, un tad gan mēs redzēsim, par ko īsti maksājam savas biedru naudas.”

Šī mazā ainiņa man lika aizdomāties par kultūru. Esmu ASV jau krietnu laiku, un man pašam liekas, ka esmu pozitīvs un laipns. Tomēr šajā epizodē sapratu, ka kārtīgs amerikāņu uzņēmējs vienmēr būs nesatricināmi pozitīvs, kamēr manas latviskās saknes mani vienmēr grauž, kņudina un liek meklēt trūkumus, nepilnības un iemeslus, par ko pažēloties.

Kā jau minēju, skvoša spēle pagājušajā nedēļā izpalika, jo tā pagāja Spotlight Latvia un ALA kongresa zīmē. Uz Denveru atbrauca ievērojama Latvijas uzņēmēju un amatpersonu delegācija, vairumu prominento runātāju var aplūkot šeit: https://spotlightlatvia.com/speakers/.

Man par konferenci bija dubults prieks, jo tā ļāva gan “iezīmēt” kartē pagaidām Latvijā vēl maz zināmo Denveru, kura ir lieliska vieta biznesam un atpūtai, gan arī  pārliecināties, ka latvieši ASV ir nozīmīgs spēks, un Latvijas – Amerikas tirdzniecības kamera ir gana jaudīga, lai spētu sarīkot šādu konferenci un piesaistīt pietiekamu skaitu teicamu latviešu izcelsmes uzņēmēju.

Konference  notika īpaši veiksmīgā laikā, jo Latvijā arī politiķi ir pacēluši prioritārā līmenī sakarus ar ārzemju tautiešiem un cenšas stiprināt kultūras un ekonomiskās saites, kas, manuprāt, ir pareiza un tālredzīga rīcība. Teju katrā ASV štatā ir organizēta vietējo latviešu sabiedrība, un visi tikai būtu ieguvēji, ja rosīgākie šīs sabiedrības pārstāvji palīdzētu Latvijas uzņēmumiem ieiet lielajā ASV tirgū, konsultējot šos uzņēmumus vai nu brīvprātīgi,  kā algoti darbinieki vai kā akcionāri. Tādējādi augtu gan Latvijas valsts labklājība, gan arī diasporas latviešiem būtu iemesls apciemot tēvu zemi biežāk nekā tikai uz Dziesmu svētkiem. Tas ir apbrīnojami, cik daudziem Amerikas latviešiem Latvijā nav radinieku, ar kuriem uzturēt  sakarus. Denverā vien ir papilnam tādu, kuri labi ja vienu reizi ir pabijuši Latvijā.

Spotlight Latvia konference atklāja arī ko jaunu par vietējo sabiedrību. Uzzināju, ka vietējai latvietei ir gluži labas izredzes šī gada jūnijā tikt ievēlētai par Denveras piepilsētas Auroras – kurā atrodas arī  SAF birojs, mēru. Iepazinos ar kādas milzīgas vairumtirdzniecības firmas darbinieci, kuras vārds un uzvārds nekādi neliecināja par saitēm ar latviešiem, kādas nu atklājās. Pie viņu durvīm bez panākumiem tiku klauvējis kādu gadu. Šādu sarakstu ar interesantiem jauniem kontaktiem varētu turpināt vēl un vēl.

Manuprāt, ļoti pareiza ideja bija rīkot Spotlight Latvia kopā ar Amerikas Latviešu apvienības ikgadējo kongresu. Tas ļāva nokomplektēt nopietnāku Latvijas oficiālo delegāciju, jo tikai biznesa konferences dēļ no Latvijas pāri dīķim nebūtu atlaidušies tik daudz dalībnieku. Nopietna Latvijas oficiālā delegācija ļāva piesaistīt arī nopietnus uzņēmējus gan no Latvijas, gan arī no ASV, un visa šī rezultātā Denveru gandrīz nedēļu bija pārņēmuši latvieši. Pat tādā apmērā, ka mūs pieņēma štata gubernators. Jāpiezīmē, ka viņš vienīgais bija savās “signature” zilajās botās (Denverai raksturīgajā krāsā), kamēr mēs, kā jau solīdi latvieši, melnās kurpēs un baltos kreklos. Un jā, jau pēc konferences saņēmu “follow up” e-pasta vēstules gan no Denveras mēra, gan Kolorado gubernatora ofisiem, kuri pauda pateicību par atvesto latviešu pulku un interesi turpināt iesākto sadarbību, kaut vai apmainoties ar tūristu grupām.

Vēl esmu novērojis, ka ir gandrīz izzudusi atšķirība starp Latvijas un ASV latviešiem. To savā runā atzīmēja arī Sandra Kalniete. Ja laikā, kad Latvija tikai atguva neatkarību, mēs bijām kā no dažādām pasaulēm, tad tagad mēs esam gandrīz vienādi, nu varbūt akcents dažreiz nodod, un “amerikāņi” ir smaidīgi  optimisti, bet “latvieši” drūmu rūpju rievu pesimisti, bet kopumā mēs visi esam vienādi un viena tauta. Un kā teica Maija no Ohaijo, jā, mēs pulcējamies baznīcā vai dejojam tautas dejas, bet tiešām, kāpēc gan latvieši nevarētu cits citam vairāk palīdzēt arī biznesā. No tā iegūtu mēs visi.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Pie Kolorādo gubernatora Jared Polis2019-05-01 16.17.29

Spotlight Latvia ainasIMG_9721

Par uzņēmumu pārvaldību

Žurnāla IR Nauda februāra numurā apcerēju jautājumu, kādēļ ārzemēs pastrādājuši cilvēki nereti Latvijas uzņēmumus apsaukā par «čmošņiku»* kantoriem. Šeit saite uz minēto rakstu: https://bergsblogo.com/2019/03/06/par-cmosnijiem-kantoriem/

Analizēju, ka šādu kantoru galvenās iezīmes ir oportūnisms lēmumu pieņemšanā, darbinieku pieņemšana un virzīšana pēc lojalitātes, nevis kompetences un slikti vai pavisam nedokumentēti un nekomunicēti iekšējie procesi, kad «vecie» saka, ka «pie mums viss notiek tā».

Pēc raksta publicēšanas saņēmu veselu lērumu komentāru, kritisku piezīmju un ieteikumu analīzes uzlabošanai. Vispirms jau mani vecie cīņubiedri «labdien» vietā sāka teikt: «Mēs esam no tipiska «čmošņiku» kantora,» un man nācās vien atzīt, ka arī pats neesmu labāks. Bijušie darbinieki sāka publiski uzdot jautājumus par kontroversiāliem lēmumiem, kādus savās darba gaitās tiku pieņēmis. Arī mani pašu sāka mocīt domas, ka ne visu līdz galam par šo jautājumu esmu pateicis. Tādēļ vēlos pasludināt, ka tipiskos «čmošņiku» kantoros vadībai nekad nav humora izjūtas un paškritikas — tiem, kuriem šīs īpašības piemīt, šis apzīmējums tiek nekavējoties noņemts!

Vēl būtisks faktors ir uzņēmuma vadītāja godīgums un nodomi. Menedžmentam allaž ir jāprot atrast līdzsvaru starp akcionāru, darbinieku un plašākas sabiedrības interesēm. Ja kantorī tiek uz nebēdu shēmots un mahinēts, tad tas nešaubīgi ir «čmošņiku» kantoris neatkarīgi no visām pārējām pazīmēm — procesu dokumentēšanas vai dziļi stratēģiski pieņemtiem lēmumiem. Esmu pamanījis sakarību — jo lielāks kantoris, jo vairāk vadībai gribas tērēt naudu stratēģiju gatavošanai un apspriešanai. Tas rada ieaijājošu sajūtu, ka tiek strādāts, un lieliski aizstāj nepieciešamību uzņemties risku un pieņemt lēmumus.

Domāju, ka gandrīz katra jaunuzņēmuma sākumā tā vadītājs vai īpašnieks ir kārtīgs diktators un oportūnists lēmumu pieņemšanā. Tas ir normāli un bieži vien pat labi. Lēmumi tiek pieņemti ātri, un iespējas garām laistas netiek. Uzņēmējs pēc definīcijas ir cilvēks, kurš uzņemas risku.

Tipisks «čmošņiku» kantoris vienmēr blēdīsies ar nodokļiem, īpaši tas izpaudīsies, maksājot melnās algas, allaž aizbildinoties, ka visi tā dara un, godīgi strādājot, izdzīvot nemaz nav iespējams. Pačukstēšu, ka tās ir blēņas — daudzi uzņēmumi nodokļus maksā godīgi, tomēr dzīvo un attīstās. Vēlme krāpties un mahinēt drīzāk ir mentāla problēma, nevis dzīves uzspiesta nepieciešamība.

Četrus gadus es dzīvoju un strādāju ASV, un vienmēr gribas mazliet salīdzināt. Gan jau arī šeit pa pilnam ir «čmošņiku» kantoru, tomēr procentuāli tādu, šķiet, ir daudz mazāk. Piemēram, šo četru gadu laikā es nekad neesmu bijis situācijā, kad kāds prasītu vai piedāvātu kukuli. Neesmu arī ne no viena dzirdējis ieteikumus, kā nošmaukt kādu nodokli. Dažādu nodokļu konsultantu gan šeit ir papilnam, bet tas viss tiek darīts, stingri ievērojot likumus un piemērojot konsultanta zināšanas un juridiski likumīgas konstrukcijas, nevis prastu krāpšanos.

Darbinieku un uzņēmumu attiecības ir daudz racionālākas un mazāk emocionālas. Piemēram, gandrīz katrs kādā savas dzīves posmā ir ticis atlaists no darba. Štatu samazināšana tiek uzskatīta par normālu parādību — apmēram kā krusa vai sausums. Cilvēki saka: manu uzņēmumu nopirka cits, lielāks, un skaidrs, ka pusi no mūsējiem atlaida. Piebildīšu, ka ASV cilvēku var atlaist no darba bez kāda pamatojuma un nekavējoties, izmaksājot varbūt pabalstu vienas nedēļas darba algas apjomā. Uzņēmumi īpaši nekautrējoties liek darba līgumos dažādus nekonkurēšanas nosacījumus un citas prasības, kādas Eiropas sociālismā dzīvojošajiem liktos gluži neiedomājamas. Vēl tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka darbiniekam ir jāklausa priekšnieks, savukārt priekšniekam ir jāparūpējas, lai cilvēki savu darbu varētu kvalitatīvi padarīt. Esmu novērojis, ka kopumā gan darbinieku disciplīna, gan arī darbu plānošana un organizācija ir stipri augstākā līmenī nekā pie mums.

Darbinieki arī ir visai pragmatiski un racionāli — ja citā vietā maksās vairāk, tad bez īpašas nožēlas tie savu darba devēju pametīs, lai arī mazos, ģimenes tipa uzņēmumos cilvēki parasti strādā gadu desmitus, kamēr pie industrijas titāniem, piemēram, Oracle, Microsoft, Amazon, Uber cilvēki vidēji nostrādā mazāk nekā divus gadus.

Martā ASV izcēlās liels skandāls, kad atklājās, ka turīgi cilvēki maksājuši «konsultantiem», lai to atvases iekļūtu prestižās koledžās. Tikuši viltoti jauniešu testu rezultāti un sportisko kvalitāšu novērtējumi. Klientu vidū bija arī pazīstamu kompāniju augsta ranga darbinieki un vadītāji. Latvijā šādās situācijās žurnāls Ir, visticamāk, mazliet paņaudētu, un viss turpinātu savu gaitu. ASV tā nav — visi skandālā iesaistītie priekšnieki vai puspriekšnieki nekavējoties vai nu paši atkāpās no amatiem, vai tika izlidināti uz ielas. Nešaubos, ka paies kāds pusgads un cilvēki dabūs sēdēt būros uz gariem gadiem. Reputācija un uzticība ASV vēl arvien ir ārkārtīgi svarīgas lietas, neraugoties uz to, ka pašreizējā valdība Vašingtonā arvien vairāk atgādina kaut ko tādu, par ko runāju šī raksta sākumā.

* Par «čmošņiku» krievu valodā nicīgi sauc morāli un fiziski nolaidušos cilvēku. Latviešu valodā šo vārdu lieto vecāki cilvēki, kuri atceras dzīvi PSRS okupācijas laikā.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF Tehnika  bezvadu sensoru tīklu Aranet lasi  šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šis raksts ir pirmpublicēts žurnāla IR Nauda 2019. gada aprīļa  numurā.

Par «čmošnijiem»* kantoriem

Kāds mans ilgstoši ārzemēs dzīvojošs paziņa par diezgan pazīstamu Latvijas uzņēmumu izteicās, ka «tas tomēr ir diezgan «čmošnijs» kantoris». Draugs, kurš pieradis strādāt dažādās spožās ārzemju korporācijās, piedzīvoja nelielu kultūršoku, mēģinot pastrādāt Latvijā. Arī es esmu strādājis un vadījis vairākus Latvijas uzņēmumus un darbojies arī starptautiskās firmās, tāpēc šis apzīmējums man nedod mieru, un šajā slejā centīšos rast atbildi uz jautājumu, kādus uzņēmumus ārzemju pieredzi sasmēlušies ļaudis varētu dēvēt šādā nesmukā vārdā. Ceru, ka vienam otram latviešu uzņēmējam šīs atklāsmes palīdzēs pāriet uz nākamo fāzi, kad viņa organizācijā gribēs strādāt talanti no visas plašās pasaules, jo Latvijā jau viņu ir tik, cik ir, un jebkuram sekmīgam uzņēmumam kādā brīdī ir jāsāk domāt par izaugsmi starptautiskajā arēnā.

Pēc manas pārliecības, galvenās «čmošņiku» kantora iezīmes ir oportūnisms lēmumu pieņemšanā, darbinieku pieņemšana un virzīšana pēc lojalitātes, nevis kompetences un slikti vai pavisam nedokumentēti un nekomunicēti iekšējie procesi, kad «vecie» saka, ka «pie mums viss notiek tā». Parasti tas viss nāk komplektā ar nepārtrauktu naudas badu un līdz ar to arī nespēju vai nevēlēšanos maksāt konkurētspējīgas algas.

Mazliet pakavēšos pie katras no šīm īpašībām. Oportūnisms lēmumos nozīmē, ka uzņēmumam nav sava stabila attīstības plāna, tas drīzāk grozās pakaļ īpašnieka vai vadītāja sajūtām, iegribām un tam, kas nu ejot pa dzīves ceļu pretī pagadās. Arī lēmumu pieņemšana nav institucionalizēta — drīzāk ir tā, ka priekšnieks atnāk un visiem pasaka, kas tiem jādara, bet parasti aizmirst izdomāt līdz galam, kā viņa ieceri realizēt un vai tam ir visi nepieciešamie resursi.

Lojālo darbinieku virzīšana ir ļoti izplatīta gan Latvijas privātajos, gan arī valsts uzņēmumos. Jo lojālie vadoni klausīs un neapgrūtinās ar stulbiem jautājumiem vai, nedod Dievs, neiedomāsies veidot konkurenci un graut vadītāja autoritāti. Lai arī īstermiņā varētu šķist, ka ar lojāliem darbiniekiem strādāt ir daudz vieglāk, tomēr problēmas rodas, ja uzņēmumam augot ir jāpiesaista spējīgi cilvēki no ārpuses, kuriem jādeleģē lēmumu pieņemšana un dažādas atbildīgas saimniekošanas funkcijas, un ievērojamu resursu pārvaldība. Tipiski gudriem un ambicioziem cilvēkiem nepatīk strādāt vietās, kur pārējie priekšnieki un darbinieki ir paklausīgi idioti.

Uzņēmumiem augot, parādās vajadzība pēc jaunām vadības pozīcijām, filiāļu vadītājiem un citādiem puspriekšniekiem. Tipiski vecos, labos «nekorporatīvos» uzņēmumos lēmumu pieņem vadītājs vai īpašnieks, un nav nekādas vajadzības veidot komitejas, «paplašinātās valdes» un dažādas citas institūcijas, kurām deleģēt lēmumu pieņemšanu. Ja likums prasa, ka jābūt padomei vai valdei, tad autoritatīvs vadītājs tur saliek sev lojālus un paklausīgus ļaudis, un tās institūcijas ķeksīša pēc kaut ko paraksta, ko tāds pats savējais jurists ir satapinājis. Šo saimniecību gudrā vārdā sauc par korporatīvo pārvaldību. Ja tā ir īsta un laba, tad var pasargāt uzņēmumu no stulbiem lēmumiem, it īpaši juku laikos. Bet, ja nav laba, tad notiek kaut kā tā, kā varam šobrīd noraudzīties Olainfarm vai Rīgas Satiksmes bēdīgajos piemēros.

Pirms aptuveni gada es sabiju visai interesantā igauņu spa, kur iepazinos ar kādu franču uzņēmēju. Tā kā nedēļu man ar viņu iznāca pavadīt visai daudz laika kopā, uzzināju arī viņa astoņu cilvēku uzņēmuma veiksmes formulu. Īsumā tā bija šāda: «Es visiem maksāju lielas un pilnīgi vienādas algas (ap 3000 eiro uz rokas). Alga vienāda gan manam vietniekam, gan noliktavas pārzinim. Manā uzņēmumā darba diena beidzas divos pēcpusdienā. No rīta visi apsēžas pie gara galda. Es sēžu galda galā, un mans suns sēž man blakus, bet uz galda. Tad es visiem pasaku, kas viņiem tajā dienā ir jāizdara, un viņi iet un dara.» Šāda brīnišķīga menedžmenta sistēma noteikti labi darbojas, bet prasa, lai vadonis vienmēr būtu klāt un iedziļinātos katrā detaļā. Es nepajautāju, kas sēdēja galda galā tajā nedēļā, kad stāstītājs peldinājās igauņu vannās, un vai suns tajā nedēļā arī sēdēja uz galda.

Noslēgumā — jebkurš start-up uzņēmums sākumā ir «čmošnijs» kantoris. Pēc definīcijas. Esmu pārliecināts, ka arī Tesla ir un Stīva Džobsa laiku Apple bija «čmošniji» uzņēmumi, kuriem ASV korporatīvā pārvaldība uzspieda valdes, padomes un citus rāmjus, kas šos uzņēmumus savalda, padara prognozējamus un vadāmus. Līdz ar to katrs sekmīgs uzņēmums kaut kur savā serdē un dvēselē ir drusku «čmošnijs», bet apkārt tam kā koka stumbra gadskārtu riņķi apaug labā korporatīvā pārvaldība, sakārtoti procesi, organizācijas struktūras, amatu pienākumu apraksti, sistemātiska darbības analīze, KPI (Key Performance Indicator — galvenie darbības indikatori) un citi instrumenti, kuri darbavietu padara saprotamu labi izglītotiem korporatīvajiem profesionāļiem.

Bet vēl daudz briesmīgāk ir tad, ja tā mistiskā uzņēmuma serdē esošā dzirksts ir nomirusi vai sapuvusi un palikuši tikai korporatīvisma riņķi. Diemžēl arī šādi uzņēmumi ir sastopami pārāk bieži.

* Par «čmošņiku» krievu valodā nicīgi sauc morāli un fiziski nolaidušos cilvēku. Latviešu valodā šo vārdu lieto vecāki cilvēki, kuri atceras dzīvi PSRS okupācijas laikā.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF Tehnika  bezvadu sensoru tīklu Aranet lasi  šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šis raksts ir pirmpublicēts žurnāla IR Nauda 2019. gada februāra numurā. Žurnāla IR Nauda saturs  ir pieejams arī  elektroniski un šeit ir saite uz rakstu: https://ir.lv/2019/02/04/par-cmosnijiem-kantoriem/

 

Par brīvo gribu, mazām kastītēm un viltīgām lapsām.

Nezinu, kā jums, bet man brīžiem ir sajūta, ka dzīve iet pa apli vai vismaz pa spirāli. Man ir draugs Mārtiņš, ar kuru mēdzam  iedzert un apspriest  brīvās gribas jautājumu. Reizēm debatēs nonākam līdz pavisam elegantiem un oriģināliem argumentiem un pierādījumiem, diemžēl tie nāk laukā tādā  fāzē, ka nākošajā rītā gandrīz neko no smalkajiem pierādījumiem vairs atcerēties nav iespējams. Filozofija ir gaisīga lieta, gandrīz vai kā pirmie pavasara saules stari.

Šādas domas mani pārņēma pagājušajā nedēļā, viesojoties Čikāgā, Dalasā un Hjūstonā. Jā, ģeogrāfija, attālumi un mērogi manā dzīvē ir palielinājušies, bet saturs, forma un tēmas pēdējo divdesmit piecu gadu laikā gandrīz nav mainījušies. Viss grozās ap to, ka varētu pagatavot tādu vai citādu mazu elektronisku kastīti  vai uzprogrammēt kādu nebūt datorprogrammu, kas kādam  atvieglotu dzīvi vai ļautu labi nopelnīt. Saki vēl, ka cilvēkam ir brīvā griba. Daru, ko darīdams, mūku, kur mukdams, bet vienmēr nonāku atpakaļ pie mazajām kastītēm un datoriem.

Viena no kastīšu biznesa īpatnībām ir nepieciešamība dot pamēģināt. Tev ir kastīte, ko gribi pārdot. Parādās potenciāls klients vai tālākpārdevējs.  Kā zināms, pārdot kaut ko var vienīgi tad, ja tavs produkts spēj atrisināt kāda problēmu. Problēmu pasaulē ir miljoniem, viss triks ir atrast pietiekami daudz cilvēku ar vienādām problēmām, pie tam tādu, kuri gatavi maksāt par problēmas atrisināšanu pulka vairāk nekā tev maksā pagatavot produktu vai sniegt pakalpojumu. Izklausās jau vienkārši, bet ja tas tā būtu, tad visi būtu kā Bils Geits vai Stīvs Džobss.

Bet iesākumā tev ir kastīte, un klients saka, ka grib pamēģināt. Ja manta ir lēta, tad vienkārši iedod un skaties, kas notiks. Arī lielveikalos ir stendi, kuros piedāvā pagaršot jauno, gardo mērci vai nobaudīt pinģerotiņu konjaka. Mūsu biznesā diemžēl kastītes maksā tūkstošus vai desmitus tūkstošu. Klients jaunu produktu uz dullo pirkt negrib, bet, iedodot katram pamēģināt, pavisam viegli var nonākt situācijā, kad pa pasauli klaiņo un reizēm arī pazūd bez pēdām mantas desmitu un pat simtu tūkstošu vērtībā. Ja klients ir pazīstams, tad, protams, risks ir neliels, bet parasti problēmas sākas tieši ar jauniem un nepazīstamiem klientiem.

Nesen SAF Tehnika uzsāka jaunas produktu līnijas Aranet ražošanu. Tie ir bezvadu sensori, kuri mēra un ieraksta dažādus vides parametrus – temperatūru, gaisa mitrumu, gaismas intensitāti un tamlīdzīgi. Viens no daudzajiem šādu produktu pielietojumiem ir siltumnīcu automatizācijā. Interesanti, ka tieši pēdējos desmit gados pasaulē ļoti strauji attīstās siltumnīcu un tā saucamo vertikālo fermu tehnoloģijas. Tas ir, tiek veidotas audzētavas, kurās tiek pilnībā nodrošināta mākslīga vide – gaisma, apūdeņošana, temperatūra, barošana. Ar šādām metodēm var izaudzēt  simtiem un pat tūkstošiem reižu vairāk augu nekā piemājas dārziņā, turklāt neatkarīgi no gada laika un klimata. Tieši tamdēļ jau arī lielveikalos jebkurā gada mēnesī var nopirkt svaigus salātus, tomātus un garšaugus. Un ko gan ēdīs nākamie Marsa iekarotāji, kad Īlons Masks tos ar savām raķetēm būs nogādājis uz mums tuvāko  planētu, vai arī Zemes klimats būs tik tālu sagandēts, ka kaut kas augs tikai hermētiskās metāla kastēs?

Šādu jūsmīgu domu pārņemts, dodos apciemot Čikāgas pievārtē apmetušos vadošu ASV hortikultūras pionieri. Pirms pāris mēnešiem  sazinājāmies tīklos un viņš izteica vēlmi pamēģināt mūsu sensorus savās fermās. Es, saprotams, daudz nekavējos un ar lielu prieku aizsūtīju mantiņas iemēģināt un aizturētu elpu gaidīju vērtējumu, ieteikumus un pasūtījumus.

Roberts uzņem laipni – ilgi rāda slaidus un stāsta par sevi un saviem sasniegumiem. Kādus salātu audzēšanas šķūņus viņi projektē, kā eksperimentē ar receptēm un metodikām, kā viss ir izdomāts tā, lai maksimāli  efektīvi  izaudzētu mazos, gardos salātiņus. Viņa veidojums ir gluži kā tāds siltumnīcu makdonalds – process pārdomāts no augsnes sagatavošanas vienā galā līdz gatavās produkcijas savākšanai caur durvīm būves pretējā pusē. Turklāt Roberts vēl eksportē savu gudrību uz tālām aizjūras valstīm, un vadošo ASV augstskolu studenti dodas pie viņa praksē. Ar lepnumu viņš izrāda lillā krāsā izgaismotos plauktus, kur plastmasas vanniņās, apūdeņoti un mitra gaisa apvēdināti, dīgst asni, un rāda pateicīgo studentu uzgleznotos sienu gleznojumus ar dažādām simboliskām cilvēces ēdināšanas ainām.

Vienīgais, kas tikšanās laikā mani dara mazliet nemierīgu, ir tas, ka namatēvs visu laiku stāsta un liela savu biznesu, sakarus un ietekmi, bet pavisam maz ko vēlas dzirdēt par maniem sensoriem un to pielietojumu. Parasti tas ir labi, ja klients vēlas stāstīt par savu biznesu un savām problēmām – laba pārdevēja galvenais uzdevums ir klausīties, saprast un tad piedāvāt jēdzīgu, izmaksās paceļamu risinājumu, kurš tiešām problēmu atrisinās. Bet šeit es sajūtu ko nelāgu – Roberts nestāsta par savām problēmām, gluži otrādi, viņš lielās un cenšas atstāt iespaidu. Sava priekšnesuma noslēgumā draudzīgais agronoms man piedāvā izvēlēties – vai nu man jāmaksā kārtīga nauda par to, ka viņš manas mazās kastītes testēs un pārbaudīs, vai arī pateicībā par viņa ieguldīto laiku atsūtītās kastītes man viņam ir jāuzdāvina. Varianti izvēlēties tiek piedāvāti precīzi divi, bet tad arī tikšanās laiks ir beidzies – namatēvam ir jāsteidzas uz nākamo tikšanos, bet manas mantiņas ir izpakotas un iedarbinātas. Laika tās savākt vairs nav.

Sajūta pēc tikšanās ar Robertu ir kā Pinokio, jeb  padomju bērniem zināmākajam Buratino, kuram  viltīgā lapsa ieteica iestādīt zemē naudu un tad gaidīt, kad izaugs naudas koks. Esmu patērējis laiku, uzzinājis šo to jaunu par hortikultūru, guvis pieredzi un iestādījis zemē diezgan vērtīgas mantiņas. Mana viltīgā lapsa ir dabūjusi mantiņas, guvusi gandarījumu klausoties savā skanīgajā balsī, un prieku, ka aptinusi ap pirkstu vientiesi.

Mēdz teikt, ka pieredze ir kaut kas, ko mēs iegūstam tajos gadījumos, kad nedabūjam to, ko gribējām.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par Aranet lasiet šeit: http://www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Aranet___Solutions.png

%d bloggers like this: