Par pelēm un ežiem

Trīs gadi ir riņķī, un man šajā nedēļā nācās apmeklēt MVD – Motor Vehicle Department, lai atjaunotu autovadītāja tiesības, kuras tādiem šaubīgiem ārzemniekiem kā es ir jāatjauno katrus trīs gadus. Jau senāk rakstīju, ka ASV nav pretīgākas iestādes par šo. Kā parasti, uzgaidāmajā zālē liels cilvēku pūlis sēž, stāv vai balsta sienas, kamēr robots monotonā balsī izsauc numuriņus un norāda, pie kura lodziņa jāiet. Paiet tikai kādas desmit minūtes, un man galva jau dūc no numuriņiem un cilvēku murdoņas. Šādu iestāžu apmeklējums ir arī iespēja izkāpt no burbuļa, kādā  dzīvoju savā birojā un dzīvojamajā rajonā, un pavērot, kā izskatās vidējais ASV pilsonis, kurš ieradies nokārtot vadītāja tiesības. Neiegrimšu garos aprakstos, tikai pateikšu, ka viņš ir pavisam citāds nekā cilvēki, kādus esmu pieradis redzēt sev tuvākajā apkārtnē.

Dažas skaļas un miesās pilnīgas kundzes šo izpriecu uztver kā bingo spēli, skaļi aplaudē un klaigā, kad nosauktais numurs sakrīt ar viņu izdomāto spēli. Bargs sargs ik pa brīdim mēģina viņas apsaukt, bet īpašu rezultātu viņa pūliņiem nav. Desmit minūtes jau būtu nieks, bet paiet trīs stundas, līdz tiek nosaukts mans numurs, un nav arī tā, ka varētu kaut kur pamukt un atgriezties, kad pienāk rinda – visu laiku jākvern zālē un jākoncentrē dzirde, līdz atskan mans R145 numurs. Tā – pase, pierādījums par adresi. Kāpēc tev ir  pasta paziņojuma par adreses maiņu kopija, nevis oriģināls? Ak neesi izdrukājis i45 formu, kundze paliek pavisam pikta. Būs jāiet uz otro stāvu, tur varēsi piereģistrēties mūsu sistēmā un izdrukāt, kāpēc viņa pati to formu nevar apskatīt savā datorā, tas paliek noslēpums, bet labāk neizaicinu likteni ar jautāšanu. Pēc pazemīgas murmulēšanas un neko nesaprotoša ārzemnieka pietēlošanas kundze mazliet atmaigst un paziņo, ka otro reizi rindā jāstāv vairs nebūšot, lai tikai pats izdrukājot to formu un nākot atpakaļ bez rindas. Turpat uz vietas aparātā pārbauda redzi (vai redzu burtus otrajā rindā, atšķiru krāsas un pamanu mirguļojošu sānu gaismu), iekasē trīsdesmit dolārus, nobildē, un tā nieka trīs stundu laikā esmu ticis pie jaunām tiesībām, un uz trim gadiem atkal būs miers.  Latvijas CSDD, salīdzinot ar šīm mokām, ir progresivitātes un lieliskas klientu apkalpošanas kultūras iemiesojums, Latvijā vispār viss, kas attiecas uz valsts iestāžu servisa līmeni, e-pārvaldi un nodokļu deklarēšanu, ir nesalīdzināmi ērtāks un labāk izveidots nekā ASV. Par medicīnas pakalpojumu un apdrošināšanas izmaksām pat nerunāšu – ASV šīs lietas ir par kārtām dārgākas. Vienīgā ASV priekšrocība – ja esi gatavs kārtīgi rukāt, tad arī pelnīt vari par n-kārtām vairāk. Bet ja gribi slaistīties, tad bezdarbniekiem un citiem grūtdieņiem dzīve ASV nudien nav nekāda saldā.

Politiskajā vidē ASV, līdzīgi kā Latvijā, notiek aktīva gatavošanās novembrī paredzētajām “mid-term” vēlēšanām, kurās izšķirsies, kura partija nākošos divus gadus kontrolēs Kongresu un Senātu. Patreiz Republikāņiem ir gan prezidents, gan arī abas parlamenta palātas, līdz ar to, būtībā viņi var izstumt cauri ļoti daudzas izmaiņas likumdošanā. Demokrāti, protams, ir sasparojušies, ka atgūs kontroli pār Kongresu un Senātu un tad varēs apturēt Trampu un, kazi, pat kārtīgi sākt viņu drāzt. It kā viņiem esot izredzes pat tādos apgabalos, kuros demokrāts nav tapis ievēlēts pēdējos trīsdesmit gadus, jo tautai Tramps esot diezgan piegriezies. Tas neraugoties uz to, ka ekonomika ASV plaukst uz zeļ un bezdarbs ir zemākais desmit gadu laikā.

ASV vēlēšanu sistēma gan ir ļoti atšķirīga no Latvijas, jo netiek balsots par partiju izvirzītu kandidātu sarakstiem, bet gan par individuāliem kandidātiem, kuri pārstāv konkrētus vēlēšanu apgabalus. Gandrīz vienmēr iecirkņos ir tikai divi kandidāti – pa vienam no demokrātiem un republikāņiem. Savukārt, to, kurš būs konkrētās partijas kandidāts, nosaka “priekšvēlēšanas”, kad cilvēki piereģistrējas, par kuru partiju tie balsos, un izvēlas no konkrētās partijas izvirzītajiem kandidātiem, kuri parasti ir kādi pieci vai seši. Tas tiek darīts ar mērķi, lai ierobežotu partiju  spices un sponsoru iespējas ielikt sev tīkamus kandidātus un dotu lielāku teikšanu  partijas biedriem un atbalstītājiem. Tieši pateicoties priekšvēlēšanām  Tramps tika pie Republikāņu nominācijas uz prezidenta vēlēšanām. Ja teikšana būtu partijas “vecbiedriem” un sponsoriem, tad nemūžam tāds Tramps nebūtu ticis līdz vēlēšanām. Vai tas ir labi vai slikti, tas jau ir cits jautājums, bet šāda sistēma spiež izvirzītos kandidātus nemitīgi kampaņot, skaidrot savu pozīciju tajos vai citos jautājumos un nemitīgi vākt naudu savu kampaņu realizācijai.  Līdz īstajām vēlēšanām nonāk tikai tādi, kuri jau ir izmalušies nezin cik atlases kārtās, bet “šoferu dēliem” vai nevienam nezināmam planktonam  ir grūti tikt ievēlētam. Intereses pēc apskatieties Latvijas partiju kandidātu sarakstus un padomājiet, kā tie ir tapuši.

Cita interesanta atšķirība ir tajā, ka, neraugoties uz  milzīgo problēmu dažādību, sponsoru un interešu skaitu, personībām  un neskaitāmajām iekšpartejiskajām frakcijām, divu partiju sistēma turas kopā, un nenotiek šķelšanās un dalīšanās sīkpartijās, jo visi labi saprot, ka atšķelšanās garantēti nozīmē izlidošanu no lielās politikas. Un arī nonākšana lielajā politikā vēl nekādas garantijas nesniedz – tā ir kā nokļūšana kādas superkonkurētspējīgas, augsta līmeņa spēles laukumā, kurā spēlēt ir ļoti cienījami, bet arī risks tikt sabradātam ir augsts.  Piemēram, vakardienas politiskais skandāls bija, ka pret Republikāņu kongresmeni, vienu no kvēlākajiem Trampa atbalstītājiem, ir celtas apsūdzības par “insider trading” – viņš it kā padevis ziņu saviem rada gabaliem, ka kādas pretvēža zāļu firmas medikamenta klīnisko testu rezultāti ir negatīvi. Un radagabali paguva savas akcijas notirgot, pirms vēl firma pati šo slikto vēsti paziņoja visai tautai. Ja kongresmeņa vainu pierādīs, viņam būs jāiet cietumā uz ilgiem gadiem… Tas ir viens no pārsteidzošākajiem ASV sistēmas elementiem  – arī ļoti ietekmīgus un lielus cilvēkus tiesā un liek cietumā, turklāt tas notiek zibenīgos tempos.

Protams, Latvija par ASV nekad nepārvērtīsies, tāpat kā peles nevar pārvērsties par ežiem. Mums ir  jāatrod sava formula, kas padarītu politisko sistēmu darboties spējīgu un tautas interesēm atbilstošu. Parasti tā attīstās ar mēģinājumiem, kļūdām un kādiem liktenīgiem notikumiem.

Tikmēr iedzersim nervu zāles, iesim vēlēt par tiem sarakstiem, kādi mums ir, un ar interesi vērosim, kā puikas un meitenes ASV uzspēlē augstākajās līgās.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

I like to move it move

Esmu atgriezies Denverā, pilsēta mani sagaidīja ar lietu un kādiem +15 grādiem pēc Celsija. Atvēsinošie prieki gan neturpinājās ilgi,  jo pārējā  nedēļa  pagāja neciešamā svelmē, pēcpusdienās gaisa temperatūra brīžiem uzskrēja arī  līdz +37 grādiem. Tipiska Kolorādo vasara.

Turpinot Amerikas apgūšanu, nolēmām, ka ir pienācis laiks iegādāties savu dzīves vietu. Īres maksas šeit ir tik augstas, ka, ja vien tāda iespēja ir, izdevīgāk īpašumu ir nopirkt.  Pēdējā gada laikā nekustamā īpašuma cenas Denverā ir augušas par 8%,un Zillow, populārs nekustamo īpašumu portāls, pareģo, ka šajā gadā cenas pieaugšot vēl par 6%.  Ticēšana pareģotājiem ir riskanta lieta, tomēr šķiet, ka visstraujāk  augošā ASV pilsētā un labā rajonā nekustamo īpašumu cenām vajadzētu pieaugt arī turpmāk.

Iesākumā izvēlējāmies nelielu divistabu dzīvokli jaunceļamā mājā, kurai ir jānāk gatavai ap novembri.  Apskatījām vietu, plānus un norezervējām stūra dzīvokli ar jauku skatu uz kalniem. Projekta attīstītāji palūdza iedot čeku par desmit tūkstošiem kā rokas naudu, un dzīvoklis bija “aizsists.” Tomēr,vasarai tuvojoties un mantu daudzumam palielinoties, piezagās tādas kā šaubas. Vai tiešām tajā dzīvoklī pietiks vietas? Un kur apmetīsies viesi, kuri mūsu pusē uzrodas visai regulāri? Un kur nolikt slēpes, riteņus, moci un visu pārējo mantību? Nu labi, nav jau uzreiz jāpērk, bet tomēr paskatīsimies, kādas mājas šobrīd piedāvā…  Un tā maija beigās mēs vienā nedēļas nogalē apskatījām kādus astoņus dažādus objektus, vecumā no simts gadiem līdz salīdzinoši jauniem.  Jau Anšlavs Eglītis savos Amerikas stāstos rakstīja, ka viena no amerikāņu iecienītām brīvdienu izpriecām ir vazāties pa pārdošanai izliktām mājām, pat, ja viņi negrasās neko pirkt. Laikam neesmu vēl pietiekami amerikānis, jo mani šī nodarbe pārāk neaizrauj, taču māju skatītāji nāca un gāja nepārtrauktā straumē.

No astoņām apskatītajām mājām mums iepatikās tieši pati pirmā, pārējās bija vai nu par vecu, vai ne tik foršā vietā vai arī ne tik pareizā izmērā. Bet pirmā māja derēja kā uzlieta,  iesēdās galvā un  negāja prom. Nu labi, es jau māju nemaz pirkt negribu, piedāvāšu stipri zemāku cenu, ja pārdevējs piekritīs, tad domāšu. Labi zināms, ka savu panākt ir stipri vieglāk tad, ja nemaz neesi īpaši ieinteresēts rezultātā. Šādu apsvērumu vadīts, nosaucu ciparu un  saņēmu pretpiedāvājumu. Turpināju kaulēties, kamēr  gluži nemanot nonācu pie tā, ka māja bija vien jāpērk nost.

Īpašuma pirkšana ASV ir visai sarežģīts un regulēts process, ar licenzētiem aģentiem, neiztrūkstošiem juristiem, apdrošinātājiem, hipotēku devējiem, “Land title” kompānijām, māju īpašnieku asociācijām, vērtētājiem, auditoriem un vēl visdažādāko pakalpojumu sniedzējiem, bez kuru iesaistes darījumi nevar notikt.  Katrā īpašumu pārdošanas transakcijā kādi 6-7% aiziet viņiem. Tātad, ja Zillow taisnība un  nekustamo cenas augs  par 6%, tad  pārdodot pēc gada, pa nullēm vien iziešu, un “nopelnījis” būšu to, ko šobrīd maksāju par īri. Interesanti, ka ASV ir stipri izplatīta krāpniecība, kad hakeri, izliekoties par pārdevējiem, māju pircējiem pamanās e-pastā atsūtīt citu bankas kontu. Tādēļ pats naudas pārskaitīšanas akts tiek šausmīgi uzraudzīts. Kontu izsniedz tikai klātienē, nekādā ziņā nedrīkst uzticēties e-pastos atsūtītiem rekvizītiem, par visu jāpārliecinās zvanot,un tādā garā.

Liekas, ka dzīvē daudzas lietas var izskaidrot ar telepātiju vai kaut kādu sakritību. Tikai dažas dienas pēc tam, kad kļuvu par “Proud Colorado Home Owner”,  saņēmu e-pastu no aģentes Kristīnes, kurai bija  mans desmit tūkstošu dolāru čeks un priekšlīgums par dzīvokļa pirkšanu. Viņa esot sagatavojusi  līgumus,un man vajadzētu iegriezties pie viņas parakstīt papīrus un apskatīt dzīvokļu mājas celtniecības progresu. Kaunīgi rakstu, ka esam sapratuši, ka dzīvoklis mums būs par mazu,un nedaudz liekulīgi piebilstu, ka tik labam dzīvoklim viņai pircēju atrast nebūs grūti. Rokasnaudas čeku nepieminu, bet īpašas ilūzijas arī neloloju – galu galā, tāpēc jau viņi tos čekus no cilvēkiem ņem, lai būtu grūtāk pārdomāt. Liels ir mans pārsteigums, kad Kristīne atbild, ka viņa  arī domājot, ka mums labāk dzīvot mājā, ka viņa novēlot visu to labāko, un čeku viņa saplēsīšot, jo nauda taču mums noderēšot, ievācoties jaunajā mājā.

Tā nu Denverā nedēļas laikā man bija jāpārceļas uz jaunajām mājām. Šī jau būs piektā adrese trīsarpus gadu laikā, šoreiz, cerams, ka tik drīz vairs nekur jāpārceļas nebūs. Lai nemocītu sevi un kolēģus, šoreiz nolemju ņemt “moverus”, ASV tas ir populārs pakalpojums, jo ļaudis te pārvācas regulāri. Viens zvans uz “moveru” aģentūru, un man sāk zvanīt ieinteresētie pakalpojumu sniedzēji. Aprunājos ar kādiem trim un izvēlos to, kurš piezvanīja pirmais un nosauca viszemāko ciparu. Kailers ir atsaucīgs, runā pieklājīgi, visu noskaidro un apsola, ka smagais ar puišiem ieradīsies precīzi noteiktā laikā un par trīssimt piecdesmit dolāriem divu stundu laikā saudzīgā veidā  pārvedīs visas manas mēbeles. Turpat pa telefonu paņem simts dolāru priekšapmaksu un saka, ka pārvākšanās dienā zvanīšot un visu koordinēšot. Tā arī tiešām notiek – Kailers pārvākšanās dienā pamanās piezvanīt reizes četras. Būdīgie nesēji ierodas laikā un divās stundās, elsdami, bet  ne reizi neapstājoties, lai atpūstos, visu žigli pārnes. Kad darbs  jau gandrīz pabeigts, uzzvana Kailers un prasa: “Nu, vai viss kārtībā?”, saņēmis apstiprinošu atbildi, saka, nu tad es novilkšu no kartes atlikušo naudu un atsūtīšu tev linku. Uzraksti par mums labu rekomendāciju, tas mums ir svarīgi.

Jaunajā adresē mani sagaida pārpildīta pasta kaste – vietējais auto serviss, ķīmiskā tīrītava, kādas divdesmit vēstules no bankām, apsardzes kompānijas, jumtu labotāji. Visi ir milzīgi priecīgi par manu ievākošanos un gatavi pakalpot. Tikai vietējā “māju īpašnieku asociācija” pikti informē, ka koku zari pie mājas esot pārāk gari un tos esot nepieciešams apcirpt. Laiks iedots līdz pagājušās nedēļas vidum, pēc tā būšot jāmaksā sods. Nu ko, arī māju īpašniekiem ir savas problēmas, iešu meklēt kaimiņu Hosē, kurš  par nelielu samaksu jau pļauj manu mauriņu. Varbūt, ka viņam būs koku zaru zāģis.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Autors kopā ar kompānijas “I like to move it move” darbiniekiem.2018-07-19 14.43.18

Par atklātību.

Pēdējā nedēļa Denverā paskrēja  mežonīgā ātrumā, gan kārtojot dažādas darba un biznesa lietas, gan arī gatavojoties pailgam braucienam uz Latviju. Šīs rindas rakstu jau lidmašīnā uz Ņujorku, un nu jau arī Latvija vairs nav tālu.

Latvijā mūzas un Pegazs mani parasti atstāj, tāpēc tagad oficiāli pasludinu, ka blogs ņem pauzi līdz jūlija vidum. Esmu ārkārtīgi pateicīgs saviem  lasītājiem, jo saņemu daudz komentāru, kritikas  un ieteikumu, kas mani tiešām motivē turpināt rakstīt. Ja vēlies satikt mani klātienē, tad informēju, ka 20. jūnijā sadarbībā ar IR rīkoju darbnīcu par to, kā attīstīt biznesu un organizēt pārdošanu ASV, kā atrast pareizos partnerus, strukturēt attiecības ar izplatītājiem; kas strādā labi, kas rada problēmas, un uz kādiem grābekļiem labāk nekāpt. Centīšos reflektēt par šo tēmu, cik nu vien plaši un labi pratīšu, un stāstīšu tikai par lietām, kuras pats esmu pieredzējis. Priecāšos, ja atradīsi laiku un atnāksi! Pieteikties vari  šeit: https://irir.lv/ir-notikums/pardosana-asv-pardosanas-strategijas-partneru-tikla-izveide-un-parvaldiba

Kādreiz, sensenos laikos, kad darbojos uzņēmumā Microlink, viena no mūsu oficiāli pasludinātajām vērtībām bija “Brutally frank”, tas nozīmē – sakām, ko domājam, bez  sacukurošanas vai aplaistīšanas ar kečupu. Amerikāņiem, starp citu, ļoti patīk visu apbārstīt ar cukuru. Viss viņiem ir “awesome”un “fantastic”, un paiet kāds laiciņš, kamēr pielec, kuros gadījumos tiešām būs kāds rezultāts un turpinājums sarunai, un kuros viss ir tikai tukšas frāzes. Bet atgriežamies pie Microlink. Atceros, ka reiz divi igauņu pilsoņi tika atsaukti no darba valdē, nedomāju, ka viņi bija kaut ko īpaši nogrēkojušies, drīzāk tās vietas pienācās kādiem citiem. Daudzu gadu garumā Microlinkā mēs mēdzām gandrīz katru kvartālu nopirkt kādu jaunu kompāniju, un reizēm dīls bija tāds, ka kādam no nopirktās kompānijas pienācās vieta valdē, bet esošajiem pilsoņiem tad nācās saspiesties. Tā nu tika sasaukta valde, kurā Urmass un Tomass (vienkāršības labad saukšu viņus šādi, bet tie nav īstie vārdi) tika informēti, ka viņu termiņš valdē ir beidzies, un kā pateicība par labi veikto darbu katram tika uzdāvināts pa skrejritenim – tā teikt, brauciet tik… Šī “brutālā atklātība”, protams, reizēm radīja problēmas – nepieraduši cilvēki  apvainojās, emocijas, asaras…. Toties lēmumi tika pieņemti ātri, uzņēmumā maz kas tika slēpts, lielākā daļa darbinieku bija “on the same page”, jutās kā viena komanda un juta  kolektīvu atbildību par notiekošo. Kļūdas un problēmas netika slēptas, drīzāk jau izceltas gaismā, un visi no tām varēja mācīties, lai nākošajā reizē jau būtu gudrāki. Domāju – tā bija Baltijas izcilākā uzņēmējdarbības skola, par to arī liecina daudzu mūsu cīņubiedru tālākās gaitas.

Par šiem atklātības vai informācijas slēpšanas jautājumiem runā visdažādākās  “menedžmenta” skolas, un tas, kā lietas notiek vienā vai otrā vietā, patiešām ir atkarīgs no uzņēmumā valdošās  kultūras. Šajos gados esmu pabijis dažādās vietās un redzējis gan šo radikālo atklātību, gan arī to, ka katram ķirmim jāsēž savā alā un priekšnieks jau tāpēc ir priekšnieks, ka viņš zina to, ko nezina padotie. Kā senajā teicienā: “Es priekšnieks – tu muļķis, tu priekšnieks – es muļķis.”

Pirms gadiem desmit, pateicoties Rīgas Biznesa skolas radītajai iespējai, piedalījos Hārvarda biznesa skolas rīkotos kursos par uzņēmējdarbības mācīšanu un “case studies” metodi. Hārvardā profesori pelna virs $200 000  gadā, studentu gada mācību maksa pārsniedz $70 000, un iespēja tikt uzņemtam ir ap 12%. Visas klases jau tajā laikā bija aprīkotas ar ierakstošo aparatūru. Pasniedzēji izpildījās kā rokzvaigznes vai augstākās klases aktieri, un ierakstītās performances bija pieejamas gan kursu dalībniekiem, gan citiem pasniedzējiem. Tā bija reize, kad ļoti uzskatāmi redzēju, kas ir izcilība. Pēc nodarbībām studenti vienmēr  atstāja savu  novērtējuma anketu, un šie vērtējumi arī ietekmēja pasniedzēju  darba atalgojumu un kopējo vietu zem Hārvardas saules.

Citā reizē atkal braucu uz kādu Latvijas skolu vadīt viesnodarbību. Mācību pārzine pacienāja ar kafiju un pazemīgi jautāja, vai citi viņu skolas skolotāji arī drīkstot piedalīties manā stundā. Teicu, protams, drīkst, kāpēc vispār šāds jautājums? “Ziniet,  mūsu skolotājiem nepatīk, ka viņu stundās piedalās svešie, tas viņus izsit no līdzsvara.”

Es uzskatu, ka veselīgā organizācijā cilvēkiem ir jāzina, kas notiek, kādi lēmumi un kādēļ tiek pieņemti. Visefektīvākā iespēja mācīties ir caur citu cilvēku godīgu vērtējumu un kritiku. Kritika cilvēkiem parasti riebjas – jo tā sāpina. It īpaši priekšniekiem riebjas, ja padotie tos atļaujas kritizēt, zinu, arī man tas nepatīk.  Bet katrs sportists zina, ka rezultātu uzlabot un mācīties var tikai caur sacensību, kritiku un sāpēm, sāpes ir tas mehānisms, kas mūs norūda, māca un dara stiprākus.

Pretēja atklātībai ir noslēpumainība. Tā ļauj ērti paslaucīt šmuces zem tepiķīša un turēties cilvēkiem savās vietiņās neatkarīgi no tā, vai viņiem tur pienākas būt, vai ne. Ja mēs gribam progresu un izcilību, tad vienīgās zāles ir atklātība. Tāpēc arī es esmu par radikālu atklātību gan uzņēmumos, gan sabiedrībā kopumā.

Viens no Trampa popularitātes iemesliem ASV ir, ka viņš saka to, ko citi politiķi nesaka, un daudzi cilvēki domā, ka viņš ir atklāts – saka, ko domā. Interesanti, kādus secinājumus no šī izdarīs Latvijas politiķi un kā tas atsauksies uz vēlēšanu rezultātiem?

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Pagājušajā nedēļā, pilnīgas atklātības garā, mūsu mazais Denveras kolektīvs taisīja nākošā finanšu gada budžetu un mazliet arī pašaudījās. Amerikāņiem tas trakoti patīk.2018-06-04 17.32.05

Par turību un kad vienreiz pietiek

Esmu drošs, ka 90% cilvēku kādā brīdī galvā ir pazibējusi doma – nu vai tad viņam (viņai) nepietiek, ko var vēl ņemties. Vienalga, vai tas būtu par Lembergu, Šķēli, Bilu Geitu vai miljonāriem – maksātnespējas administratoriem. Lielais vairums raujas un sitas, domā, kā savilkt galus kopā, un miljons, varbūt pat simts tūkstoši viņiem liekas pats laimes kalngals. Dabūšu to piķīti, un tad gan iestāsies “laimes zeme.” Bet tā nekad nepienāk, jo, parādoties turībai, parādās arī jauni draugi (draudzenes) ar saviem projektiem un tuviem radiniekiem; izrādās, vēl ir arī sapņi, kurus gribas piepildīt, nemaz nerunājot par jauniem hobijiem, interesēm un biznesa projektiem. Patiesība ir tāda, ka, reiz ierauts  straumē, tu nemaz tik viegli no tās laukā tikt nevari. Esmu ievērojis, ka daudzi pie turības tikuši cilvēki ātri vien savu naudiņu iegulda dažādos jaunos projektos. Atkarībā no vientiesības un stulbuma pakāpes viņi to pakāš (ļoti bieži), tiek cauri ar izbailēm, bet atgūst (retāk), vai labi nopelna arī nākamajos apļos un dzīvo bagāti un laimīgi (pavisam reti). Uz šo vēlmi sevi atkārtoti pierādīt balstās visa biznesa enģeļu padarīšana. Mēdz teikt, ka nekas cilvēku nebiedē vairāk, kā tapt nokristītam par lūzeri, un tāpēc jauni projekti pārvēršas par narkotikām, jo vajag sevi pierādīt un gūt panākumus vēl un vēl.

Pie turības cilvēki parasti tiek, izveidojot un pārdodot uzņēmumu, spekulējot ar kādiem  aktīviem vai arī caur politiku,  tiekot pie varas vai informācijas un izdevīgiem darījumiem. Katrā atsevišķā gadījumā atšķiras īpašības, kādas nepieciešamas, lai sasniegtu iecerēto rezultātu. Vienam pietiek ar veiksmi un pareiziem sakariem, citam ar nekaunību un vispārpieņemtu normu ignorēšanu, kādam ar disciplīnu un izkoptiem principiem, bet vēl citam ar milzu darba spējām, neatlaidību un talantu. Vai arī ar visa augstāk minētā sajaukumu dažādās proporcijās un kombinācijās. Lai kāds arī būtu ceļš, sasniegto turību parasti ir grūti saglabāt un pavairot. Tieši tāpēc tādā kā anekdotiskā līmenī tiek stāstīts par loteriju uzvarētājiem, kas laimējuši miljonus un kuriem visa lielā nauda pavisam ātri izgaisusi, bet paši laimīgie loterijas uzvarētāji izdarījuši pašnāvību vai nodzērušies līdz nāvei. Būtu interesanti ieskatīties pētījumos un pārliecināties, vai šie stāsti ir tikai žurnālistu fantāzijas, vai arī tiešām nejauši iegūta liela nauda cilvēkiem nodara vairāk ļauna nekā laba. Instinktīvi man šķiet, ka tā tas arī ir.

Šajās brīvdienās manos nagos nonāca Ray Dalio grāmatiņa “Principles”, autors ir miljardieris, viens no simts pasaules bagātākajiem cilvēkiem, un bagātību iemantojis ar savu investīciju kompāniju “Bridgewater Associates.”  2008. gadā viņš bija viens no retajiem, kurš paredzēja finanšu krīzi, un viņa ieguldījumu fondi  krīzes laikā kārtīgi nopelnīja, kamēr vairums finansistu piķi pakāsa. Grāmata ir interesanta, jo visai sīki izstāsta gan autora biogrāfiju, gan principus, pēc kuriem viņš vadās investīcijās,  menedžmentā un dzīvē. Viņš stāsta, kā un kāpēc pie tiem nonācis, parasti tas ir noticis caur dažādiem aplauzieniem un neveiksmēm.

Vairums cilvēku dzīvo savu dzīvi, parasti ilgodamies pēc labākas. Bet priekšā ir džungļi, un aiz džungļiem ir lieliskā dzīve. Vai tev ir drosme riskēt, lauzties cauri, zinot, ka varbūt tevi apēdīs lauvas vai tu noslīksi purvā un pilnīgi noteikti daudz sāpēs? Bet, lai izlaustos un tiktu nākamajā līmenī, lieliskajā dzīvē – ir jābūt drosmei, iekšējam atomreaktoram un draivam. Dalio savā grāmatā argumentē, ka svarīgāk par visu esot spēja mācīties, reflektēt par tēmām, kas strādā un kas nestrādā, un  konkrētā situācijā, balstoties uz principiem, spēt pieņemt pareizo lēmumu. Pie tam tā, lai, pareizi paredzot, kas notiks, tavs ieguvums vai “peļņa” būtu maksimāls, savukārt nelabvēlīga scenārija gadījumā zaudējumi būtu iespējami minimāli. Tas ir par visu olu nelikšanu vienā grozā, par neiešanu uz “visu banku”. Tieši mācīšanās, principu pielietošana ilgtermiņā atšķirot nejaušus veiksminiekus no ilgtermiņa uzvarētājiem.

Dalio  pirmais princips ir šāds: Domā pats, pirms  izlem: 1) Ko tu gribi? 2) Kas ir patiesība? 3) Kas tev jādara, lai sasniegtu pirmo, ņemot vērā otro?

Es būtu aiztaupījis sev daudz sāpīgu kritienu un pazemojumu, ja laicīgi dzīvē būtu sekojis šim padomam. Beigu galā, ja tu nezini, uz kurieni ej, tad pilnīgi vienalga, kādu ceļu izvēlēties.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kadrs no Monty Phyton – The Meaning of Life 

Monty Phyton - The Meaning of Life

Par naftas un zelta meklējumiem

Šī nedēļas nogale ASV ir  viena no nedaudzajām, kad mēs atpūtīsimies un laiskosimies arī pirmdien, kamēr mūsu tautieši Latvijā, cerams,  sūri grūti strādās. Tas tāpēc, ka maija pēdējā pirmdienā ASV atzīmē “Memorial day”– dienu, kad tiek godināti kritušie amerikāņu karavīri. Kaut kādā ziņā šie svētki ir līdzīgi mūsu Lāčplēša dienai, tikai amerikāņi nevis dedzina svecītes, bet rotā savu karavīru kapiņus ar karodziņiem un puķēm.  Memorial dayarī iezīmē vasaras sezonas sākumu, piemēram, daudzi āra baseini tiek atvērti tieši pēc Memorial day, un brīvdiena  ir lielisks iemesls izvilkt dārzā grilu un uzcept kādu desu vai steiku, kas, nenoliedzami, ir viena no amerikāņu iecienītākajām nodarbēm.

Garās brīvdienas pavadu no Denveras netālā kalnu pilsētiņā Nederlendā. Mazliet vairāk kā stundu garā brauciena laikā ceļš vijās gar pelēkām un sarkanīgām klintīm un skuju koku mežiem, un īpaši labs tas šķiet arī tāpēc, ka izbaudu to, braucot ar motociklu, kuru esmu “atziemojis” par godu Memorial day brīvdienām.

Pierūcinu pie pilsētiņas centrālā moteļa un noklausos, kā darbinieks informē priekšā stāvošo kundzīti no Teksasas. “Laipni lūgti mūsu pilsētiņā,  visi cilvēki šeit ir ļoti jauki un draudzīgi. Tikai istabā gan nepīpējiet, tas pie mums ir aizliegts, taču mums ir veselas četras marihuānas bodes, un tūlīt vienā sāksies happy hour, varēsiet tikai par vienu dolāru dabūt kāsi.” “Par dolāru kāsi?” – dāmīte nobrīnās. “Ziniet,” saka izpalīdzīgais moteļa saimnieks, “es neesmu tajā biznesā, tāpēc iedošu jums kāsi  tāpat, par brīvu.”  “Nē, labāk iešu uz  happy hour, būs man bildes, ko draudzenēm aizsūtīt”, prātīgi nosaka cienījamā izskata kundze un aiznes savas ceļa somas uz ierādīto istabu.

Kā vairums apdzīvoto vietu Kolorado, arī Nederlenda ir dibināta kaut kad ap 1850. gadu un sākotnēji kalpojusi  kā tirdzniecības punkts ar vietējām indiāņu ciltīm, bet vēlāk pārtapusi par zeltraču ciemu. Kā var saprast no nosaukuma,  nozīmīga loma reiz bijusi holandiešiem, bet ironiski, ka oriģinālā Nīderlande atrodas zemāk par jūras līmeni, kamēr mūsējā gozējas augstāk par  2500 metriem virs jūras līmeņa.

Pilsētiņas centrālajā laukumā motociklisti, kalnos kāpēji un kalnu velosipēdu entuziasti mijas ar dažāda vecuma un dzimuma hipiju paskata ļautiņiem, bet pie kafejnīcas, kura iemitināta vecā dzelzceļa vagonā, mundri grabina vietējo jauniešu alternatīvā roka grupa. Nederlendā gandrīz katrā nedēļas nogalē ir kādi svētki, bet vieni no dīvainākajiem ir  “Frozen Dead Guy days”, kas tiek rīkoti par godu kādam sasaldētam norvēģu vectētiņam, pilsētas vadība pat ir pieņēmusi speciālu likumu, kas aizliedz cilvēkiem glabāt jebkādus sasaldētus līķus, bet vienīgais izņēmums ir Bredo Morstøl, kura sasaldētā ķermeņa glabāšanai ir uzbūvēts pat speciāls šķūnītis. Festivāls tiek rīkots marta pirmajā nedēļas nogalē, un tajā notiek gan zārku parāde, gan skaistuma konkurss “kurš līdzīgāks sasaldētam līķim”  un tamlīdzīgas interesantas atrakcijas. Ja gribat zināt pilnu stāstu par norvēģu vectētiņu, droši iegūglējiet, tīmeklī par šo var atrast daudz informācijas.

Kolorado štatu  veidojuši no malu malām sabraukušie laimes meklētāji. Tādēļ tajā var atrast visdīvaināko tradīciju maisījumus. Vietējā vīna darītavā – jā, Nederlendā taisa arī savu vīnu no Kolorado audzētām vīnogām, aprunājos ar tur strādājošo meiteni vārdā Brī. Esot daudz ceļojusi pa ASV un paspējusi kādu brīdi padzīvot 22 štatos. “Ja nauda nebūtu problēma, kur Tu izvēlētos dzīvot?”, jautāju viņai. Es dzīvotu Nederlendā, jo šeit ir mana dzimtene un tik skaisti kā šeit, nav nekur, atbildēja Brī, kura, kā vairums amerikāņu, ārpus ASV nav bijusi.

Vai Devnera ir ASV visstraujāk augošā pilsēta tāpēc, ka tā vienkārši ir sanācis, vai arī tas ir pilsētas vadītāju un aktīvistu apzinātas rīcības rezultāts?  Kāpēc Nederlenda ir tūristus pievelkoša un forša vieta ar savu raksturu? Mans draugs Neils Balgalis  droši vien teiktu, ka vide un pilsētas ir jāplāno, ka tikai ar prasmi, izdomu un apzinātu rīcību var radīt kaut ko lielisku un aizraujošu. Šajā nedēļā viņa kompānija Rīgā rīko savu pilsētas plānošanas pasākumu: http://madcity.lv/, kuru lapbrāt apmeklētu, ja vien atrastos jūsu dīķa pusē. Būšot pat ideju ģenerēšanas konkurss ar iespēju saņemt desmit tūkstošus eiro galveno balvu.Kas zina, varbūt labākā Rīgas ideja pārspēs Nederlendas sasaldēto festivālu?

Pēdējā laikā esmu sācis pastiprināti meditēt par tēmu: “Kā vairāk un labāk pārdot ASV.” To daru gan tāpēc, ka mans darbs ir pārdot  SAF Tehnikas produktus, gan arī tāpēc, ka 20. jūnijā sadarbībā ar  žurnālu IR rīkojam semināru  “ASV: pārdošanas stratēģijas un partneru tīkla izveide.” Sīkāka informācija par pasākumu ir atrodama šeit: https://irir.lv/ir-notikums/pardosana-asv-pardosanas-strategijas-partneru-tikla-izveide-un-parvaldiba

Tā nu, meditējot Nederlendā, esmu nācis pie atziņas, ka pārdošanas stratēģijas, pareizi partneri, pārdevēji, to vadīšana un attīstīšana ir ļoti svarīga, bet, pirms tas viss sākas, ir nepieciešams uztaustīt paša biznesa būtību. Tas ir kā atrast naftu vai zelta dzīslu. Brīdī, kad tas ir noticis,  saskrien dažādi meistari un speciālisti un sākas  naftas vai zelta ieguve. Tiek organizēti strādnieki, izgudrotas un būvētas iekārtas, izkoptas metodes, dibinātas “kalnraču skolas”, “ražoti speciālisti” un tamlīdzīgi.

ASV bieži apmeklēju izstādes un konferences. Iepriekšējā reizē Čikāgā pie manis pienāca kāds solīds kungs, stādījās priekšā kā Tomijs, pieminēja pāris cilvēkus un projektus,  ar kuriem jau sadarbojos –  uzticības veicināšanai, un sāka stāstīt par kādu savu patentu un pēc manām domām pavisam fantastisku projektu. “Par cik pārdosi savu patentu?”, vaicāju Tomijam, un viņš, daudz neminstinoties atteica, ka par 150 miljoniem pārdošot, lai gan pēc pāris gadiem tas būšot miljardus vērts. Varbūt..  Vēlāk Denverā piezvanīju kopīgam paziņam, uz kuru Tomijs atsaucās, un pajautāju, vai mans jauniegūtais draugs  “ir īsts.” “Viņš ir īstāks par īstu”,  ļoti cienījams industrijas veterāns, pavisam nesen investēja palielāku naudiņu vienā citā projektā. ASV ir pilna ar labiem kontaktiem apveltītiem, izglītotiem un strādīgiem industrijas veterāniem un ambicioziem jauniešiem. Un daudzi to vien dara kā staigā un meklē, “kur nafta zem zemes”. Dažiem paveicas kaut ko sameklēt ātri, daži cīnās gadu gadiem, bet daži atmet ar roku un pārdodas tādiem, kuri savus naftas laukus jau atraduši.

Ir tāds milzīgs kārdinājums sākt būvēt sliedes vai sūkņus vēl pirms tā nafta ir atrasta  un jāatzīst, ka pats pārāk bieži esmu šādā grēkā kritis. Jo ir taču ļoti vilinoši darīt to, ko tu proti,  piemēram, zīmēt struktūras, ņemt darbā cilvēkus, veidot procedūras, gudrot  marketinga projektus, bet to ir arī  bīstami darīt, jo nekad uz priekšu  nezini, vai beigu beigās atradīsi zeltu, naftu vai čiku.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-05-26 16.07.332018-05-27 09.21.272018-05-27 05.23.48

Par nenotikušo apciemojumu

Katru gadu marta beigās Denverā organizējam palielu pasākumu Ziemeļamerikas SAF Tehnika partneriem. Šī ir reize, kad labprāt aicinām, uzņemam un lutinām viesus no Latvijas – lai uzņēmuma Rīgas darbinieki  satiktu klientus, partnerus un bez videokonferenču un e-pastu starpniecības ieraudzītu mūsu džonus, džefus un larrijus. Visus iepriekšējos gadus  svarīgs viesis bija Vents Lācars, viens no SAF Tehnikas dibinātājiem, Padomes priekšsēdētājs un Viceprezidents Biznesa attīstības jautājumos. Lielākā daļa mūsu partneru un svarīgāko klientu ir bijuši Rīgā. Parasti notiek tā – ja viņi vispār piekrīt atbraukt uz mazpazīstamo Latviju, tad pēc pāris SAF Tehnikā pavadītām dienām, ražotnes apskates, aparatūras testiem un sarunām ar  inženieriem, viņi kļūst par  ilgtermiņa un lojāliem klientiem. Vents bija šādu tikšanos neiztrūkstošs dalībnieks. Tādēļ klienti bieži jautāja: “Vai Vents atbrauks?”  Vents nemēdza gatavot prezentācijas un zīmēt smukas bildītes. Par to ar viņu dažkārt strīdējos. Bet viņš spēja uzkāpt uz kastes un stundu, divas vai, cik nu vajadzēja, runāt par tēmu. Un visi klausītāji zināja, ka viņš šo drēbi zina. Reti nākas sastapt cilvēkus ar tik dziļām un plašām zināšanām un mīlestību pret telekomunikācijām: gan tehnoloģijām, gan arī vēsturi un tirgu.

Arī šajā gadā marta beigās Vents plānoja braucienu uz Denveru. Aptuveni divas nedēļas pirms paredzētā brauciena Vents man piezvanīja un teica: “Zini, vecais, dakteri teica, ka kādu laiku man nekur braukt nevajadzētu.” Un tad es sapratu, ka lietas patiešām nav labas. Divus gadus viņš cīnījās ar riebīgo, grūti izārstējamo melanomu. Tādēļ, lai arī ar prātu sapratu, ka cerības izveseļoties vai nobremzēt procesu nav lielas, tomēr biju šokēts, kad pagājušajā piektdienā saņēmu ziņu par Venta nāvi. Tajā brīdī es atrados Čikāgas “Trading Show” izstādē un runāju ar klientiem, kuri labi pazīst Ventu, būtībā viņš ir stāvējis pie “Low Latency” radio produktu nozares šūpuļa. Vēl šokējošāk tas bija tāpēc, ka vēl dažas dienas iepriekš mēs bijām runājuši par projektiem, risinājumiem un SAF ilgtermiņa plāniem, kaut gan vismaz gadu viņš  zināja, ka dienas ir skaitītas. Tā ir reti sastopama drosme un uzticība savam aicinājumam – turpināt mierīgi darīt savu darbu arī tad, kad nāve jau elpo pakausī.

Vents ienāca manā dzīvē kaut kur ap 1992. gadu. Mēs kopā uzaugām Fortekā, tur bija sava noteikta leksika, mēs sapratām, ko nozīmē “ķert  peles”, “vārīt putru”, “vārīt vardi”  vai “zināt drēbi”. Arī tagad, satiekot vecos Fortekiešus, es jūtos kā saticis ļaudis, ar kuriem esmu uzaudzis vienā ciemā – ar viņiem raksturīgiem izteicieniem, grimasēm, stilu un vērtībām. Fortekā vairākus gadus kopā ar Ventu veidojām klientiem telekomunikāciju risinājumus. Tad nāca SAF Tehnika, un kopš uzņēmuma izveidošanas 1999. gadā Vents atbildēja par pārdošanu un vēlāk par biznesa attīstību. Kopš tā laika SAF Tehnika kļuva par viņa darbu un hobiju. Ir cilvēki, kuri dara darbu, jo par to maksā vai priekšnieks liek, un ir cilvēki, kuri kaut ko dara, jo tas viņiem patīk.  Ventam bija grūti kaut ko likt darīt, jo viņš darīja, kā uzskatīja par pareizu. Reiz pēc visai šerpām vārdu pārmaiņām es viņam jautāju: “Vent, vai Tu nebaidies, ka Tevi atlaidīs no darba?” Viņš bija patiesi izbrīnīts un atbildēja: “Nē, nemaz!” un tā ir liela laime, kas nav dota daudziem – dzīvot bez bailēm un ar pārliecību par to, ko dari. Šādi uzņēmumi mēdz būt kā organisimi – dažbrīd grūti prognozējami, bet toties dzīvi un ar milzu pielāgošanās spēju. Tāpat kā tarakāni, tie spēj pārdzīvot teju pat atomkaru.  Kā novēroja kāds jaunais SAF Tehnikas darbinieks: “SAFā idioti ilgi neturas”, un tas nav par personāla daļu vai kādām komisijām, kas vērtē un mēra.

Zinot šos faktus, 2015. gadā ar dalītām jūtām uzsāku strādāt SAFā – pirmkārt, maz ko zināju par nozari un produktiem, otrkārt, uzreiz braucu uz ASV un treškārt, mani mazliet biedēja Venta šerpā reputācija. Cik sākumā visam piegāju ar skepsi un tramīgumu, tik, laikam ejot, pārliecinājos, cik Vents ir erudīts un jauks cilvēks. Tieši pateicoties viņam mana “iebraukšana” nozares tehnoloģiskajos un politiskajos smalkumos bija ātra  un dvēseli bagātinoša. Dažbrīd mulsināja Venta stils uz jautājumiem atbildēt: “Viss  ir atkarīgs, no kuras puses  uz šo jautājumu paskatīties”, bet šādas atbildes nenoliedzami rosināja domāšanu un intelektuālu diskusiju. Varbūt tieši šī iemesla dēļ Venta vadītajā nodaļā ir tik ārkārtīgi patstāvīgi un zinoši darbimieki – to veicina organisms, kas pats atgrūž neiederīgos, komplektā ar domāt rosinošu vadītāju.

Vents bija estēts, apveltīts ar smalku gaumi, un viņa skaisti iekārtotajā mājā allaž bija patīkami ciemoties. Viens no nedaudzajiem Venta hobijiem bija ēdienu gatavošana un, tieši pateicoties viņa cienastiem un padomiem, arī es esmu apguvis lēngatavošanas noslēpumus un manu grāmatu plauktu rotā viena otra Venta ieteiktā pavārmākslas grāmata. Putras vārīt Ventam patika un arī padevās.

Otrs Venta hobijs bija WIKI katamarāns, ko viņš kopā ar  kompanjoniem nepārtraukti remontēja, pārbūvēja un uzlaboja 20 gadu garumā. Man bija sajūta, ka pats dizainēšanas un būvēšanas process varbūt pat bija svarīgāks par burāšanu, bet, tā iespējams, ir tikai mana interpretācija. Tas kuģis ir peldētspējīgs. To mēs zinām. Vismaz 1x vasarā  SAFa valde tika aizvesta līdz jūrai un arī atpakaļ.

Pēdējos gados Vents daudz laika pavadīja ar savu meitiņu. Atvēru Whatsupp un šādas ziņas, kad gribēju sazvanīties, Vents sūtīja bieži: “17:30 meitiņa no baleta jaasavaac un peec tam ritenis, jaabrauc maajaas, jaadod eest, jaamaacaas utt”.

Lielākajai daļai cilvēku ir laime nezināt, cik ilgi vēl tiem atlicis dzīvot. Vents ar  ziņu, ka laiks iztek, nodzīvoja vairākus gadus. Viņam laimējās, jo viņš darīja, ko mīlēja un bija vajadzīgs un cienīts līdz pēdējam. Izsaku līdzjūtību tuviniekiem un draugiem. Vent, satiksimies nākamajā pieturā!

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Čikāga, 2016.g. oktobris, vizinamies Ferris Wheel. Vents – smaidīgais pa labi.2016-10-17 17.59.37

Winterpark, 2017. gada marts  – pagājušā gada SAF NA partneru pasākuma laikā. Vents – vienīgais ķiverē.2017-03-25 09.06.54-1

Par naftinieku pilsētiņu Teksasā un pūķiem.

Vazājoties apkārt pa pasauli, esmu ievērojis, ka  cilvēki iedalās kādos desmit tipos, un, pat klaiņojot pa Reinjonas salu Indijas okeānā, kurā lielākā daļa iezemiešu ir šokolādes krāsā, bet ar kino aktiera Belmondo vaibstiem, pat tur var sastapt ļaudis, kuri izskatās un arī uzvedas kā mūsu pašu Uldis, Aleksis vai Antra.

Līdzīgi ir arī ar pilsētām un organizācijām. Piemēram, nekas nelīdzinās sajūtām, kādas pārņem, ienākot dzelzceļnieku štābos – vai tas būtu Latvijas, Lietuvas vai kāds ASV dzelzceļš. Daudzās vietās pat smaka koridoros ir līdzīga. Šī iemesla dēļ es esmu liels “nozaru vertikālās specializācijas” piekritējs, gadījumos, ja ir jāorganizē kāda produkta izstrāde vai, it īpaši, pārdošana. Diemžēl, neesmu vēl nekur izlasījis grāmatu – kā pārdot Dzelzceļam, Bankai vai Finanšu ministrijai, bet esmu ievērojis, ka ēku smaku pārzināšana un ļaužu pazīšana sniedz lielas priekšrocības biznesā.

Pagājušajā nedēļā United aviokompānija mūs aizveda uz Teksasas pilsētu San Antonio, un pēc tam Thrifty auto nomā saņemtais Ford Escape auto uz tuvējo piejūras pilsētiņu Corpus Christi. Viena no retajām nomadu dzīves priekšrocībām ir tāda, ka, daudz ceļojot, sakrājas bonusa punkti. Man par tiem sanāca gandrīz nedēļu garš ceļojums diviem, ieskaitot  arī auto nomu un viesnīcas. Jauks veids, kā aviokompānija rūpējas, lai “road warriors” izvēlētos tieši viņu pakalpojumus, jo, lai arī ceļojumi notiek biznesa uzdevumos, punkti ir izmantojami tikai individuāli.

Viens no maniem nu jau gadus desmit senajiem hobijiem ir kaitošana. Ziema un aukstums man kopumā riebjas, un kaitošana kalpo par lielisku ieganstu apceļot dažādas siltas eksotiskas piejūras zemes. Pārvākšanās uz Denveru nodarīja lielu postu šim hobijam, jo šeit ir kalni, brāzmains vējš un auksti ezeri. Savukārt kaitošanai vajadzīgs stiprs un stabils vējš, ūdens plašumi un ļoti jau vēlams arī silts laiks un ūdens. Tā pēdējos trīs gadus virsroku ņēma sniega dēlis un augstie Klinšu kalni. Tomēr šajā gadā kaitbords atkal piedzīvoja renesansi – saņēmos un pārsūtīju savu inventāru no Rīgas garāžas uz Denveras SAF Tehnikas noliktavu, kur vietas visdažādākajam hobiju inventāram ir atliku likām.  Iegūglēju: “Best kitespots in USA” un visā piedāvājumu dažādībā izbirst arī Corpus Christi vārds. Tuvākā lielā pilsēta ir San Antonio, uz kuru ir tiešais lidojums, vairs nedomāju daudz – pasūtu gan biļetes, gan auto, gan viesnīcas. San Antonio slavenākās tūristu atrakcijas ir “River walk” – ar krodziņiem, suvenīru bodēm un dzertuvēm  apbūvēta kādu jūdzi gara upmala un daži savienojošie kanāli, pa kuriem kursē mazliet pēc Venēcijas dvesmojošas motorlaivas. Otra pilsētas atrakcija – Alamo cietoksnis, kurā Meksikas kara laikā deviņpadsmitā gadsimta sākumā iebarikādējās un savas dzīvības atdeva vairāki simti amerikāņu karavīru. Par to šodien atgādina piemineklis un cietokšņa muzejs pilsētas galvenajā laukumā.

Bet ne jau uz San Antonio mēs braucām. Thrifty nomā, kura izrādās gandrīz tas pats, kas Hertz un Dollar, jo lieto vienas un tās pašas automašīnas, un, kā noskaidrosies vēlāk, arī “ceļu negadījuma formas” un auto servisu, tiek paziņots, ka rezervētā Toyota Corolla nav dabūnama, bet, tikai desmit dolārus dienā piemaksājot, var dabūt pusdžipu no Forda. Saruna notiek vakarā, lidostā, man nav noskaņojuma ar viņiem strīdēties, piekrītu. Tad tiek paziņots, ka jāpērk apdrošināšana, tā esot Teksasas štatā obligāta. Tā no “auto paņemts par punktiem” nonāku līdz nepilniem trīssimt dolāriem, kas jāpiemaksā. Auto noma ir  gandrīz tāda pati mistērija, kā kādreiz bija mobilo telefonu tarifi, ar kuriem pārdevējs dara visu, lai klients galīgi nespētu saprast, cik un par ko tas maksā. Bet, liekas, ka auto nomas šajā ziņā ir gājušas vēl tālāk, un ne tajā patērētājiem draudzīgākajā virzienā. Industrija gluži vai prasās pēc kāda īstermiņa auto nomas AirBnB analoga. Tā pukodamies un sodīdamies, bet negribēdams tērēt laiku un maitāt brīvdienu noskaņu, paņemu “upgreidoto” Fordu, kura nākamā jaukā īpašība izrādās “ātruma ierobežotājs”. ASV uz autostrādēm šoferi parasti pārvietojas, pārkāpjot ātruma ierobežojumu caurmērā par kādām 5-10 jūdzēm stundā. Tam uzmanību nepievērš arī policija, kura zibenīgi parādās, ja to pasauc vai notiek kāds negadījums, bet  par “mazajiem” ātruma pārkāpumiem klāt nesienas.  Mans “upgreidotais” Fords ar ātruma ierobežošanas fīču, kas izpaužas nejaukā pīkstēšanā un brīdinājumā uz tablo, mūs nosoda vilkties aiz pašām lielākajām fūrēm un speciālo kravu transporta auto, jo visi pārējie šoferīši, priecīgi svilpodami, mums paskrien garām.

Galvenā sajūta, iebraucot Corpus Christi – esmu nokļuvis Ventspilī. No visām pusēm mūsos noraugās milzīgas cisternas, torņi un caurules. Naftas cenas pasaulē ir augšā, un naftiniekiem atkal darba pilnas rokas. Sūkņi dūc, un caurules vibrē. Kādreiz deviņdesmitajos gados uz Ventspils naftu braucu vairākas reizes mēnesī, un sajūta ir tieši tāda pati, kā satiekot cilvēku, kurš ļoti līdzīgs kādam, ko labi pazīsti.

Izslavētākais kaitspots atrodas vietējās marīnas teritorijā, samaksā piecus dolārus, un tavā rīcībā ir gan pleķis, kurā  pacelt pūķus, gan saldūdens šļūtenes, pie kurām nomazgāties, gan pats galvenais – milzīga, līdz viduklim dziļa lagūna, kurā vējš pūš gandrīz cauru gadu, spēcīgi  un  stabili. Ūdens no aprīļa vidus ir tik silts, ka nekādi hidrotērpi nav vajadzīgi. Darba dienā spotā dzīvojās kādi 10-15 braucēji, lielākoties senioru gados, atbraukuši ar treileriem, jaunāki ļaudis parādījās pret vakaru un brīvdienās. Daži stāstīja, ka dzīvojot šeit pa sešiem mēnešiem gadā –  kaitspotos sajūta ir līdzīga kā marīnās vai uz jahtām, pēc pāris stundām aizmirstas visas ikdienas rūpes  un uztraukumi par pārdošanas rezultātiem, par to, vai kaut kas izdosies vai nē. Norit prātīgas sarunas par inventāra kvalitāti, vēju, vēja prognozi, tām vai citām vietām, kurās būts, un piedzīvojumiem, kādi piedzīvoti.

Vakarā, braucot mājās no vietējo gastronomijas piedāvājumu baudīšanas, netālu no mūsu ceļmalas viesnīcas tuvu priekšā braucošā automašīna strauji parauj pa kreisi, un dažu metru attālumā uz  braucamās joslas ieraugām skaistu metāla krēslu uz riteņiem. Vairāk nekā puse no transporta līdzekļiem Teksasā ir tie ar kravas kastēm aprīkotie džipi, kuros iezemieši pārvadā, kā dažreiz liekas, visu savu iedzīvi. Līdz ar to šis tas paliek mētājamies ceļmalās un arī uz ceļa. Kas būs, būs, atliek tikai turēt stūri taisni un mēģināt nabaga pamesto sēžamo izraut cauri riteņiem. Atskan nelaba žļerkstēšana, šķīst dzirksteles. Piesardzīgi apstājos, padodu atpakaļ. No krēsla izdodas nobraukt, atstāju to ceļmalā, pieliecos pie radiatora un secinu, ka, jauki guldzinot, no tā tek dzesēšanas šķidrums. Tā kā negadījumā cietušo nav, un viesnīca ir dažu minūšu attālumā, aizbraucu līdz stāvvietai un nolemju, ka auto nedienas risināšu nākamajā dienā. Galu galā – visa atbildība ir apdrošināta, un naktī auto nomas tāpat guļ.

Nākošajā dienā pieredzēju vienu no ASV jaukumiem – ja par kādu pakalpojumu esi samaksājis, tad ar vislielāko varbūtību saņemsi teicamu servisu un tevi neviens nečakarēs. Stundas laikā atbrauc lielais vilcējs, no kura šofera angļu valodas es saprotu labi ja pusi. Aizvizināmies līdz lidostai, nometam auto Hertz servisa pleķī, kur priekšā jau bariņš ar sasistām nomas mašīnām. Neviens pat neieskatās ne manā “negadījuma pieteikumā”, ne arī uzdod kādus jautājumus. “Ak, krēsls uz ceļa, nu, ko darīt sēr, tā gadās…”  Pēc piecām minūtēm tiek izsniegta jauna automašīna, šoreiz bez ātruma ierobežotāja, un ceļojums var turpināties.  “Zini, šajā pilsētā pilnīgi visas viesnīcas pieder trim džekiem, pie mums viss ir sadalīts”, uz atvadām nosaka eļļainais vilcēja šoferis, un šoreiz es viņa sacīto saprotu bez mazākās piepūles.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-05-03 09.01.462018-05-04 12.58.232018-05-04 14.39.022018-05-05 15.56.242018-05-06 15.53.41

Par topošajiem uzņēmējiem

Kādreiz senos laikos es aizrāvos ar lekciju lasīšanu uzņēmumu vadības studentiem Rīgas Biznesa skolā. Tas nebija maizes darbs, drīzāk hobijs, lai pavēdinātu galvu un satiktu cilvēkus ārpus parastās vides. Papildu ieguvums bija arī iespēja pašam kaut ko jaunu iemācīties, jo zināms, ka vislabākā mācīšanās sanāk, ja mēģina mācīt citus.

Mācīju uzņēmējdarbību, t.i., ko nozīmē būt par  uzņēmēju. Manuprāt, nav jau nekas vērtīgāks par vidi,  kurā uzņēmējus ciena un atbalsta, jo tie ir ļaudis, kas sarūpē darbu citiem un vēl arī samaksā nodokļus. Tātad – jo vairāk uzņēmēju, jo visiem labāk klājas.  Biznesa skolās uzņēmējdarbības mācīšana grozās  ap biznesa plānu gatavošanu, dažādu ideju prezentēšanu un rosola gatavošanu no visādām menedžmenta gudrībām – drusku finanses, personālvadība, mazliet  pārdošanas un tādā garā. Galu galā uzņēmējam ir jāspēj sazināties ar saviem speciālistiem, un sākumā īsts uzņēmējs burtiski ir viss vienā – gan apkopējs, gan finanšu direktors, gan pārdevējs.

Mana uzņēmējdarbības kursa ideja bija izveidot studentu grupas un samaisīt tās kopā ar reāliem izgudrotājiem, ar kuriem studenti kopā gatavotu biznesa plānu visa kursa garumā. Cerēju, ka vismaz daži arī pēc skolas beigšanas turpinās  attīstīt iesāktos projektus.  Kā šodien atceros, vienu gadu mums bija putnu būrīšu izgudrotājs, kurš kategoriski atteicās izpaust, kāda tieši ir viņa ģeniālā būrīša izgatavošanas metode, un visa plāna taisīšana beidzās ar pamatīgu ķīviņu, un studentiem nācās meklēt citu ideju. Parasti  izgudrotāji ir  cilvēki ar savām īpatnībām, bet tā jau arī ir visa uzņēmējdarbības sāls – spēja atrast kopīgu valodu ar visdažādākajiem ļaudīm.

Biznesa skola ir arī Denverā. Savā ziņā ļoti līdzīga RBS, tikai ēka lielāka, un  studentu vairāk. Bet tāpat tiek daudz runāts par to, ka lieliskajā Rietumu Kalnu štatā jāattīsta uzņēmējdarbība, jāmāca jaunie uzņēmēji, par to, ka skolai allaž trūkst naudas, un vajadzīgi veiksmīgi uzņēmēji, kuri ziedotu naudu un līdzekļus, jo, kam ir dots, tam vajag padalīties ar citiem.

Denveras biznesa skolā pat izveidots atsevišķs uzņēmējdarbības attīstības centrs, kura galvenais sponsors ir vietējais miljonārs un mēbeļu magnāts Jacke Jabs. Viņš ir Denveras mēroga zvaigzne un pat ieticis vienā no “South Park” sērijām, ar visu savu pazīšanās zīmi – balto  tīģeri, kuru, kā izskatās, vienmēr nēsā līdzi. Jabs ir no  Krievijas izceļojušu ebreju pēctecis, kurš pamanījies sasliet mēbeļu tirgošanas šķūņus pa visu Denveru un katrā pasākumā klātesošos iepriecina ar stāstiem, kā mamma viņam bērnībā likusi apgūst ģitāras spēli un iemācīties  dziedāt kantrīdziesmas, jo muzikantiem bads nekad neesot jācieš – ja proti uzspēlēt, tad cilvēki  tevi pabaros vienmēr.

Ap biznesa skolām gan Latvijā, gan arī Denverā vienmēr ganās kāds bariņš uzņēmēju, kuri  vēlas piedalīties, iesaistīties un socializēties.  Katrā šejienes skolas pasākumā satieku vīru, par kuru pārējie saka: “šis ir liels miljardieris, viņš izcēla pamatīgu piķi, pārdodot JD Edwards Oracle kompānijai.” Tie, kas ir pazīstami ar pasaules līmeņa grāmatvedības programmu vēsturi, noteikti zina, kas ir JD Edwards, bet man jaunums bija, ka tā ir Denveras kompānija.  Latvijā tam analogs varētu būt grāmatvedības programma “Apvārsnis”, tagad pazīstama kā “Horizon”. Ar šo gribu teikt, ka nemaz tik grandiozas atšķirības starp dzīvi Denverā un Rīgā nav. Vismaz biznesa skolas un personāži ir ļoti līdzīgi.

Šajā nedēļā Denveras biznesa skola  rīkoja sava biznesa plānu konkursa “Climb” noslēdzošo pasākumu, kurā gan Jacke Jabs ar visu savu tīģeri grozījās, gan arī studenti un  skolas plašā mentoru un piesaistīto uzņēmēju saime. Konkursā uzvarēja komanda, kura  prezetēja savu patentēto izgudrojumu – dronu, kurš novērš helikopteru kravu un glābšanas tērauda trošu žvangāšanos un tādējādi ļauj celtniecības kompānijām un glābējiem ietaupīt milzu naudu un izglābt daudz vairāk glābjamo. Komanda pat bija saģērbusies militāros formas tērpos  – armijas formas, ieroči un karogi amerikāņiem traki patīk. Par savu saturīgo ideju un atraktīvo prezentāciju komanda nopelnīja  piecu tūkstošu dolāru galveno balvu un godu, slavu un publicitāti. Savukārt tūkstoti un veicināšanas balvu saņēma puisis, kurš pats taisa smukus koka galdus un izīrē tos kāzām, izlaidumiem un tamlīdzīgiem masu pasākumiem. Viņš, liekas, bija vienīgais no prezentētājiem, kurš faktiski arī dara to, par ko bija uzrakstījis biznesa plānu.

Vispār esmu novērojis, ka, jo krāšņāk un pārliecinošāk cilvēki kaut ko prezentē, jo tālāk viņi ir no reālās dzīves.  Īsti uzņēmēji un izgudrotāji parasti ir  kautrīgi un šaubu pilni, jo viņi zina, ka līdz patiesiem panākumiem var tikt tikai caur zilumiem, pazemojumiem un neskaitāmām neveiksmēm.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Jacke Jabs un tīģeris

Par Baltijas prezidentu viesošanos Vašingtonā

Gluži tāpat kā Latvijā, arī Denverā ir atnācis pavasaris! Lai arī dažubrīd vēl uzkrīt sniegs, tomēr jau zied koki un  pēc dažām nedēļām  vairums dienu būs saulainas un siltas. Pagājušo nedēļu pavadīju Lasvegasā, NAB izstādē, kas ir lielākā pasaules televīziju tehnoloģiju izstāde. Man šis ir jau trešais NAB šovs SAF Tehnika stendā,un pamazām sāku justies kā industrijas veterāns – gandrīz katru  Lasvegasā pavadīto dienu saņēmām uzaicinājumus uz dažādām korporatīvām ballītēm, bet stendā visu nedēļu drūzmējās gan esošie klienti, gan tādi, kuri tikai gatavojas paļauties mūsu brīnumainajai tehnoloģijai. Noskatoties uz spietu, teicu kolēģim, ka šādi izskatās panākumi. Tie pielavās nemanāmi, ja ilgāku laiku dienu no dienas tiek darītas pareizas lietas. Vispirms tu rāpo, tad ej un tad jau skrien, teica Saimons no Anglijas, kurš tirgo portatīvas datu pārraides iekārtas visā pasaulē un algo arī 15 darbiniekus Ķīnā.

Vēl nedēļu iepriekš biju aizskrējis uz Vašingtonu, lai klātienē pavērotu Baltijas prezidentu vizīti un piedalītos ASV-Baltijas biznesa forumā. Pēc Sejasgrāmatā ievietotās bildes ar Vējoni daudzi Denveras latvieši neslēpa apbrīnu un aizrautīgi taujāja, vai tad arī pašu Trampu es esot redzējis. Liekas, ka Tramps patiešām var darīt, ko vien vēlas, bet viņa lojālā atbalstītāju bāze viņam turpinās ticēt bez mazākajām šaubām. Kā teica pats Tramps vēlēšanu kampaņas laikā – viņš varētu gaišā dienas laikā uz sestās avēnijas Ņujorkā nošaut cilvēku,un vienalga 50% amerikāņi par viņu balsotu.  ASV televīzijās pārējā pasaule vairs  neeksistē, tikai Trampa kārtējās dienas peripetijas. Vieni ziņu kanāli kliedz  “balts, balts, fake news!”,un citi tik pat pārliecināti “melns, melns, collusion!”.  Šobrīd ziņu kanālu programmām benzīnu pielej tikko iznākusī James Comey (Trampa atlaistais FIB direktors) “stāstu visu kā bija” grāmata “A Higher Loyality”.  Politika ir briesmīga lieta, kas sarīda un sanaido normālus un sakarīgus cilvēkus, bet bez tās jau arī uz priekšu tikt nevar. Patiesībai ir jāpiedzimst strīdos un kautiņos.

Vašingtonas biznesa forums notika USA Chamber of Commerce, monumentālā, klasicisma stilā celtā ēkā, dažu soļu attālumā no Baltā nama. Kā jau oficiālo valsts vizīšu “fona” pasākumos parasts, prāvajā zālē slaistījās bariņš nogarlaikojušos uzņēmēju un  sagurušu pieņemšanu salonu lauvu. Tie parasti pārstāv visādas “asociācijas” un “federācijas” un galvenokārt medī vientiešus, kuriem par mazu, bet taisnīgu samaksu pārdot savus lobistu vai “tirgus izpētes” pakalpojumus. Visaizkustinošāk man izklausījās kādas “federācijas” vadītājas arguments, ka “viņi uz maniem zvaniem vienmēr atbild” – tas bija par gigantisku militāri rūpnieciskā kompleksa flagmaņu atbildīgiem darbiniekiem. Dažiem šlipsotajiem sirmgalvjiem kabatā bija pat divas vai trīs vizītkartes –  atkarībā no saruna biedra profila un sarunas ievirzes viņi rāva no kabatām ārā savas skanīgās vizītkartes un siekalām šļakstot pičoja savas unikālās spējas. Balsis kļuva skaļākas un acis mirdzošākas proporcionāli izdzertā alkohola glāzēm. Rīkotājiem par godu jāsaka, ka atspirdzinājumos tika piedāvāta Latvijas Balzama produkcija, tajā skaitā arī “Riga Black Balsam”.

Forumā uzstājās ASV tirdzniecības ministrs Vilburs Ross. Ross slavēja ekonomisko sadarbību ar Baltijas valstīm, mudināja  stiprināt likuma varu un veidot vidi, kurā ir lēti un viegli strādāt. Kam nevar nepiekrist.  Vējonis pieminēja bankas un lielo darbu, ko sektora sakārtošanā veic Latvijas valdība, Lietuvas prezidente – šķidrās gāzes termināli un Igaunijas– teicamo e-pārvaldi, e-vēlēšanas un to, cik neticami progresīva ir Igaunijas valsts. Man jāsaka godīgi, ka no visām uzrunām visvairāk uz nerviem krita tieši Igaunijas prezidentes runa, jo viņa izpildījās kā  lietotu automašīnu pārdevēja, tik  uzmācīgi un samāksloti lielot savu valstiņu.

Lai arī Vējoni daudzi Latvijā izsmēja par švakajām angļu valodas prasmēm, “Saturday Night alive” viņam pat veltīja aizkustinošu skečiņu, kas, protams, bija mērķēts uz Trampu, tomēr klātienē tas nemaz tik slikti neizskatījās, turklāt Vējonis bija vienīgais no Baltijas prezidentiem, kurš uzkavējās foruma pieņemšanā un labprāt parunājās un paburzījās ar klātesošajiem uzņēmējiem.

Atceros, pirms gadiem daudzi  kritizēja Citadeles pārdošanu amerikāņiem. Alternatīva bija kādi Krievijas investori, kuri gan jau tagad cieš no amerikāņu sankcijām. Forumā uzstājās arī Beļavskis no Citadeles, viņa uzstāšanās bija viena no sakarīgākajām visā forumā. “Bērnībā es televizorā redzēju Reiganu un Polu Volkeru un uzskatīju viņus par ļaunuma iemiesojumiem. Tagad Pols Volkers ir viens no manis vadītās bankas akcionāriem. Mēs Latvijā esam nogājušu tālu ceļu”, apmēram šādi runāja Beļavskis.

Daudzi apšauba šādu forumu lietderību. Esot tikai zemē nomests laiks un nauda. Mana pieredze šādos pasākumos ir, ka nekad nevar prognozēt un viss atkarīgs no paša gatavošanās un arī veiksmes. Angliski ir tāds vārdiņš “serendipity”. Savos e-pastos pamanīju, ka jaunievēlētais ASV “Wireless internet services providers” asociācijas prezidents dzīvo Vašingtonā. Kā asociācijas biedrs uzaicināju viņu uz forumu. Viņš kā asociācijas prezidents, protams, bija pagodināts un atnāca. Viņš pazīst kaudzi ar cilvēkiem Vašingtonā, tie var palīdzēt SAFa biznesam šeit. Viss jau darbojas tikai uz personīgiem ieteikumiem un rekomendācijām. Ja uz forumiem un izstādēm  nebrauksi, tad cilvēkus nesatiksi, bet turpināsi sēdēt pie televizora un lamāt valdību.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi izskatījās ASV – Baltijas biznesa foruma norises vieta.2018-04-03 16.04.52

Par tradīciju spēku un fantastisko nākotni

Gluži nemanot ir paskrējis gads, un Denverā atkal rīkojām SAF Tehnika Ziemeļamerikas partneru sanāksmi. Par pagājušajā gada iespaidiem galva jālauza nav, viss ir kārtīgi piefiksēts un saglabāts nākamajām paaudzēm manā lieliskajā blogā: Par novusu un akcentu

Šogad nolēmām divriteni no jauna neizgudrot. Norises laiks tas pats – marta priekšpēdējā nedēļa, vieta arī tā pati  un dalībnieki arī aptuveni tie paši.  Galu galā arī Dziesmu svētki notiek zināmos laikos un ar diezgan prognozējamu saturu. Par Dziesmu svētku  biļešu tirgošanu es neizteikšos – cerēšu, organizatori un izpildītāji bija tikai diletanti. Plānojot savus  mazos  Dziesmu svētkus, atlika tikai apskatīties pagājušā gada pierakstus par to, kas izdevās labi, kas ne tik labi, piekoriģēt scenāriju un vairāk koncentrēties tieši uz pasākuma saturu un nevis uz organizatoriskajām peripetijām. Galu galā arī norises vietas izīrētāji mūs jau labi pazīst un mēs zinām, ko no tiem sagaidīt. Uzskatu, ka ilgtermiņa sadarbība un tradīciju ievērošana ir vieni no galvenajiem efektivitātes priekšnoteikumiem. Ar efektivitāti es saprotu plānotā rezultāta sasniegšanu prognozētā veidā, kad viss sanāk tā, kā ir plānots un apsolīts. Citi varētu iebilst, ka šāda prognozējamība izslēdz radošumu, negaidītus un brīnumainus sasniegumus. Mana teorija ir, ka radošuma meistari  kādreiz  nejauši uzskrējuši savam apbrīnojamajam izgudrojumam, bet pēc tam jau cilvēce  šo sasniegumu efektivizēja caur pacietīgu atkārtošanu un piemērotāko metožu izkopšanu. Gan jau, ka pirmais vīns  sarūga nejauši siltumā atstātā  sulas podā, bet aizbrauciet novembra trešajā svētdienā uz Bonu, Burgundijas vīnu galvaspilsētu, un paklausieties, ko smalkie franču vīnziņi jums tur stāstīs un par kādiem cipariem tiks nosolīts Christie’s rīkotajā izsolē attiecīgā gada smalkākais vīns.

Arī šogad balva mūsu labākajam partnerim bija novusa galds, jo pagājušajā gadā mēs ar gudru ziņu bijām pasūtījuši, iegravējuši un nobāzuši noliktavā divus komplektus. Turklāt pagājušajā gadā amerikāņi ar prieku to spēlēja un visādi apjūsmoja. Bet neraža tāda, ka pilnai laimei vajag, lai galds arī slīdētu. Un tam vajadzīga borskābe, kura Latvijā esot aizliegta, vai vismaz atdzīta par kaitīgu esam. ASV tik tālu cilvēku drošībā vēl tikuši nav, balto pulveri šur tur vēl var nopirkt. Biju padzirdējis baumas, ka tas esot nopērkams “Rite  Aid” aptieku ķēdē. Piebildīšu, ka ASV aptiekās var nopirkt arī cigaretes, alkoholu, par čipsiem un kokakolu nemaz nerunājot. Tā nu es aizdevos vispirms uz blakus birojam esošo “Walgreen” aptieku, kur farmaceits vispirms iztaujāja, kam es pulveri taisos lietot, un tad paziņoja, ka viņiem gan tādas mantas neesot. Cerību pilns traucos uz attālāko “Rite Aid”, tur jaunā aptieķniece uzreiz atteica, ka viņiem tāda pulvera neesot, bet es jau laikam esot pa telefonu viņiem zvanījis un pēc borskābes prasījis. Jautāju, kāpēc viņai šķiet, ka ar mani jau runājusi pa telefonu? Meitene samulsa un atbildēja, ka mans akcents esot līdzīgs zvanītāja akcentam, no kā izdaru secinājumu, ka ne mēs vieni Denverā novusu spēlējam. Bet stāsts beidzās laimīgi, tika izmantotas e-komercijas neizsmeļamās iespējas, un deficītā borskābe nopirkta Walmart e-veikalā. Produkta anotācijā rakstīts, ka tam piemītot pretsēnīšu iedarbība un ar to varot apkarot prusakus… Par novusu ne vārda!

Dienu pēc pasākuma saņēmu e-pasta vēstuli no kāda jauna partnera, kurš vaicāja, vai viņš varot iegādāties novusa galdu, jo viņa birojā Čikāgā Baltijas bērza galds ar iegravētu kompānijas logo lieliski izskatīšoties, un viņš gribot nevis šādu tādu, bet ekskluzīvu mēbeli ar stabilām kājām un uzliekamu vāku. Droši vien, ka, ieguldot pietiekami laiku un līdzekļus, novusa galdu varētu padarīt par populāru produktu ASV.

Katru gadu jebkurā jomā un ģeogrāfiskā vietā parādās milzīgs lērums jaunu lietu. Pēc ilgākas prombūtnes atbraucu uz Latviju un, skat – visi kā satrakuši uz eklēriem, uzradušās populāras ceptuves, plaša pildījumu izvēle. Tikmēr  Denverā neviens par eklēriem īsti neko nav dzirdējis. Toties Denverā brīvdienu rītos brokastu vietas piedāvā “bottomless” mimosas  un “Blody Mary’s”. Bottomless nozīmē – par vienu cenu dzer, cik vari izdzert. Rindas pie šādām kafejnīcām reizēm ir pusstundu vai pat vairāk garas, un piektdienu un sestdienu vakaros pārballējušies jaunieši nāk uz šīm brokastu vietām uzlāpīties.

Arī jebkurā citā sfērā nepārtraukti parādās novitātes. Pirms gada visi kā satrakuši ar saviem mobilajiem telefoniem meklēja virtuālos mošķus. Kāds Uber šoferis bārā tolaik stāstīja, ka brīvdienu rītos lielākā daļa viņa pasažieru ir bērni, kurus telefons sūta uz kādu Denveras nostūri meklēt dārgumus un ķert velniņus. Tagad neviens pat īsti vairs neatceras, kā tos sauca, bet laikā, kad šī spēle bija populāra, Nintendo akciju cena palēcās par saviem procentiem desmit.

Arī es savā laikā esmu pakļāvies dažādu modes lietu vilinājumiem. Kurš vairs šodien satraucas par kuponu kompāniju vilinājumiem. Bet pirms gadiem desmit Groupon bija “e-komercijas nākotne”, visur kā sēnes pēc lietus parādījās Groupon atdarinātāji, investori šādās kompānijās grūda naudu vagoniem. Jo vairāk naudas iegrūda, jo skaļāk visiem stāstīja, ka tieši kuponi ir cilvēces nākotne, ka visi, kuri pirks kuponus un ieguldīs kuponu kompānijās, būs bagāti, laimīgi un moderni.

Mācība ir vienkārša. Ja gribi, lai par tavu projektu runā un to popularizē – paņem no investoriem naudu. Jo vairāk naudas būs ieguldīts, jo skaļāk un no vairāk pusēm dzirdēsim, ka šī ir nākotne, kaut kas ļoti labs un vērtīgs. Šis  princips no laika gala darbojas gan modē, gan mākslā, gan arī politikā.

Nav iespējams paredzēt, kura  no visām neskaitāmajām eklēru, blokčeinu, politisko partiju un pokemonu idejām paliek tikai īslaicīga trokšņa statusā un kura  patiešām aizlido un izmaina pasauli. Bet tas jau arī dara mūsu dzīvi aizraujošu, neprognozējamu un piedzīvojumiem bagātu. Un mums atliek tikai šajā spēlē piedalīties un cerēt, ka ideja “izšaus”, ja ne šī, tad nākamā jau nu katrā ziņā!

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kolēģis Adams iemēģina roku.2018-03-23 16.46.02.jpg

%d bloggers like this: