Par iespringšanu un ASV noskaņām

Ir divas lietas, par kurām cilvēkiem ASV nav pilnīgi nekādas intereses: Pasaules  čempionāts hokejā un Eiropas parlamenta vēlēšanas. Vienīgi mūsu dārznieks Darvins bija informēts par globālajām  hokeja aktivitātēm, un arī tikai tāpēc, ka ir no Kanādas, un kanādieši kaut kādā dīvainā kārtā ir vairāk vērsti uz ārējo pasauli, nekā pašpietiekamie amerikāņi. Eiropas parlamenta vēlēšanas, pēc maniem novērojumiem, neizpelnījās vispār nekādu uzmanību ASV publiskajā telpā – vecais kontinents ir tālu, tāds nesaprotams, un šeit visiem daudz interesantāk ir lasīt Trampa tvītus, spriest par Millera ziņojumu vai vismaz sekot līdzi Stenlija kausa finālam, kurā, kā zināms, sacenšas Bostonas un Sentluisas komandas.  Vairums līdzjutēju ir pret Bostonu, jo tās komandas tāpat jau uzvarot pārāk daudzos sporta veidos, un vispār, bostonieši esot uzpūtīgi pūšļi.

Latvijā samērā viegli var pateikt, vai sarunu biedrs būs Ušakova atbalstītājs vai nē – ja krievvalodīgais, tad visticamāk, ka balso par Saskaņu, ja latvietis, tad par kādu no simts mazpartijām. ASV ar šādu kalibrēšanu ir grūtāk – no skata vien nevar pateikt, vai sarunu biedrs ir par Trampu vai demokrātiem. Tāpēc ikdienā cilvēki vairās pieminēt politiku un atklāt savus uzskatus. Nesen sēdēju ar kompāniju pie alus glāzēm un kaut kā neviļus izraisīju politisku diskusiju, liekas, notēloju stulbo ārzemnieku, kurš no ASV politikas neko nejēdz, un sarunu biedri tad ķērās mani apgaismot un paši kārtīgi sastrīdējās, jo viens izrādījās par Trampu, bet otrs par demokrātiem, kuri, protams, arī šobrīd ir kārtīgi sašķelti, jo no viņu saimes uz prezidentiem pieteikušies kādi 20 ļoti atšķirīgu kandidātu, tai skaitā viens no Denveras – bijušais gubernators Hikenlūpers.

Uzskatu atšķirības starp demokrātiem un republikāņiem dažbrīd ir mulsinošas. Kārtīgs republikānis būs par pilnīgu brīvību pirkt un darboties ar šaujamieročiem – tas pieder pie indivīda brīvības gara, bet tai pat laikā būs kaislīgs abortu pretinieks, jo dzīvība ir svēta. Republikāņi, Trampa atbalstītāji, būs arī pret imigrāciju, īpaši krāsaino, un vismaz pēdējā laikā par to, ka importa preces jāapliek ar ievedmuitām un viss pēc iespējas ir jāražo uz vietas. Tipisks Trampa atbalstītājs nāk no mazpilsētas vai laukiem, brauc ar mašīnu, kurai ir kravas kaste,  un nav pārāk augstās skolās gājis. Kaut kur izlasīju, ka aptuveni 50% no visām ASV automašīnām ir ar tām kravas kastēm, un nākošais jautājums rakstā bija – cik cilvēkiem tavā paziņu lokā pieder šādas mašīnas?  Manā paziņu lokā droši vien 90% brauc ar parastiem sedaniem vai parketa džipiem – tātad esmu tālu atrauts no normālajiem amerikāņiem, un manējais burbulis ir izteikti demokrātisks. Var jau šausmināties par Trampa tvītiem un izteiksmes stilu, bet ekonomika un dzīves līmenis pēdējos gados ir uzlabojušies, tātad viņa tarifi, nodokļu samazināšanas un vietējo ražotāju atbalstīšana vismaz īstermiņā nes pozitīvu rezultātu. Kosmopolītiskajiem demokrātiem par prezidenta krēslu nāksies pamatīgi pacīnīties. Protams, ja vien gada laikā amerikāņu dzīvē nenotiks kas tāds, kas tautu sadusmos un liks no Trampa novērsties. Bet balstiņas, kas pareģo drīzu nepatikšanu atnākšanu, kļūst arvien skaļākas – ekonomisti pēta parādzīmju cenas, biržas svārstības, inflāciju un drūmi dudina, ka labi nebūs. Jaukums šādai pareģošanai ir, ka nākotni neviens droši paredzēt nevar un, lai kāda tā arī būs, vienmēr atradīsies kāds, kura pareģojums piepildījies, un tas tad tiks celts godā un saukts par orākulu, lai gan, visticamāk, viņam būs vienkārši palaimējies ar uzminēšanu.

Mani demokrātiskie kaimiņi sludina, ka amerikāņiem būtu vairāk jāapceļo pasaule, tad viņi dvēseliski bagātinātos un labāk izprastu citas tautas. Realitāte gan ir tāda, ka vairums amerikāņu, īpaši tie, ar kravas kastēm aprīkotos auto braucošie, nekad ārpus ASV nav bijuši. Gan atvaļinājumi īsi, gan arī cilvēkiem brīvas naudas maz. Kaut kur lasīju, ka vairumam amerikāņu neplānoti  četrsimts dolāru izdevumi jau sagādātu lielas problēmas un liktu līst kredītkaršu parādos. Pie tam: kamdēļ gan braukt uz ārzemēm, ja tepat ASV viss ir pa ķērienam?

Tā arī es pielāgojos amerikāņu garam un pagājušajās brīvdienās, kad ASV bija brīva arī “Memorial Day” pirmdiena, nolēmu aizceļot ar motociklu uz Rushmore park, kas no Denveras ir kādu sešu stundu brauciena attālumā. Tā ir tā slavenā vieta, kur Hičkoka filmā “North by Northwest” galvenie varoņi skraidīja pa klintīs izcirstajām prezidentu galvām. Divdesmitā gadsimta sākumā Dienviddakota bija dieva aizmirsts nostūris, bet situācija mainījās, pateicoties auto, mobilitātei un augošiem ienākumiem. Vietējais politikānis izdomāja, ka vajag kaut ko lielu un dižu tūristu pievilināšanai. Un tā tapa ideja, ka skaistās, melnās klintis varētu mazliet paspridzināt un tajās izkalt četru prezidentu galvas – kā pieminekli demokrātijai, ASV varenībai un lai cilvēkiem būtu interesanti atbraukt un paskatīties. Piezīmēšu, ka “Black Hills” melnās klintis jau pašas par sevi ir ļoti skaistas, un prezidentu galvu parkā ieeja ir par baltu velti, tāpēc tūristu pūļi plūst nepārtraukti.

Izbraucām ar moci no Kolorādo cauri Vaiomingas štatam un pēc apmēram 7 stundu brauciena finišējām Rašmoras parka kempingā. Ceļš vijās cauri bezgalīgām prērijām, un vietām, īpaši Vaiomingā, vējš pūta tik stipri, ka brīžiem likās, mūs aizpūtīs ar visu moci uz burvja Oza zemi. Bet citādi skats bija gluži jauks un meditatīvs. Ceļojuma galamērķī nokļuvām jau pavēlu vakarā, un internetā rezervētā telts vieta izrādījās dziļi parkā, palielā augstumā. Nav brīnums, ka šeit bija brīvas vietas, jo telts bija jāceļ kādu pēdu dziļā sniegā. Bet vakarā vairs citas naktsmājas meklēt negribējās un nolēmām izmēģināt mūsu kalnu telts un guļammaisu kvalitāti un to spēju saglabāt siltumu.

Interesanti, ka pavisam netālu no “oficiālā” prezidentu galvu parka atrodas arī “Crazy Horse” jeb “Trakā Zirga” memoriāls, kur privātā zemē indiāņi veido vēl grandiozāku pieminekli vienam no saviem virsaišiem. To uzņēmās izspridzināt un izkalt poļu izcelsmes amerikāņu tēlnieks Korczak Ziolkowski (Korčaks Žolkovskis).  Vīrs savu misiju uzsāka piecdesmitajos gados, un no tā brīža viņš, sieva un viņu desmit bērni izveidojuši virsaiša galvu, un stafeti nu jau ir pārņēmuši arī mazbērni. Acīmredzama vismaz trīs paaudžu gatavība veltīt savu dzīvi šī plāna realizācijai. Turklāt nav nekādu struktūrfondu un budžeta līdzekļu, kurus “sazāģēt” – viss notiek paralēli, gan darbs, gan arī līdzekļu meklēšana. Spriežot pēc pieminekļa ģipša modeļa un jau klintī izveidotā rezulāta, līdz tā pabeigšanai varētu paiet vēl kādi gadi divsimt vai trīssimt, bet kas gan ir pāris simti gadu pret mūžību? Turklāt parks jau tagad sekmīgi darbojas, tajā ir liels muzejs, indiāņu universitāte un kultūras centrs, un regulāri notiek dažādi kulturāli un spirituāli sarīkojumi, kuri ir allaž labi apmeklēti.

Neviļus galvā sasienas doma, ka Latvijas “Trakā zirga” līdzinieks ir Likteņdārzs, kuru vēl neesmu paguvis apskatīt, bet kurš tagad, pēc šī  ceļojuma, ir nokļuvis manu apskatāmo vietu saraksta augšgalā. Cilvēkiem ir nepieciešami simboli – iespaidīgi un ar iespringumu un upuriem nākuši. Jā, kāpēc gan tie ir vajadzīgi? Varbūt, lai ļautu apjaust, ka esam daļa no kaut kā lielāka un varenāka, un tas savukārt piešķir visiem pūliņiem un cīņām jēgu. Jo citādi – kāda gan vispār jebkam ir jēga?

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi izskatījās mūsu telts ceļojuma pirmajā vakarā.Photo May 24, 19 43 27

Klintī ir izkaltas Džordža Vašingtona, Tomasa Džefersona, Abrahama Linkolna un Teodora Ruzvelta galvas.Photo May 25, 09 35 40

Šis ir Trakā Zirga parks – modelis un tālumā redzams, cik no plāna  septiņdesmit gadu laikā ir paveikts.Photo May 26, 10 36 27 (1)

Par Denveras pirtīm un Spotlight Latvia biznesa konferenci

Šodien pēc ilgiem laikiem aizgāju uzspēlēt skvošu. Sportiskās aktivitātes vajadzēja iepauzēt, jo visa pagājušā nedēļa pagāja Spotlight Latvia konferencē – uzņemot ciemiņus, izrādot SAF Tehnika Denveras biroju, apciemojot štata gubernatoru un runājoties ar tik daudz cilvēkiem, ka tagad jau viss manā galvā ir saplūdis vienā putrā, un situāciju mazliet glābj tikai telefonā esošie “Camera Roll” un “Evernote”, jo ļauj patīt filmu atpakaļ un atcerēties, kas  ir satikts  un kā kurš izskatās. Es, starp citu, regulāri  taisu darāmo darbu sarakstus, strīpoju padarīto un pierakstu jaunos uzdevumus, jo atmiņa ir tāda gaisīga padarīšana, un es ne visai cienu ļaudis, kuri tikai runā skaistas runas, bet pēcāk viegli piemirst sarunāto un sasolīto. Kas amerikāņu vidū ir visai izplatīti, bet par to citā reizē.

Bet atgriežamies pie skvoša. Ieeju pierastajā  4. stāva ģērbtuvē, kurai blakus ir gan sausā, gan arī slapjā pirtiņa, un ar iepīkumu secinu, ka pirts puse ir izārdīta un aizklāta ar plēvēm – norisinās remonts. Pirtis, starp citu, Denverā ir samērā liels retums, tāpēc latviešu pirtniekiem šeit būtu lielas iespējas amerikāņus iepazīstināt ar mūsu izmeklētajiem rituāliem un plašajiem pirts aksesuāriem.  No publiskajām pirtīm esmu atradis vien nedaudz noplukušu iestādījumu “Izba SPA”, kas atrodas visai šaubīgā pagrabā. Tiesa, pirtnieks Andrejs bija labs un apgalvoja, ka savā laikā arī pats Sandis Ozoliņš esot pie viņa regulāri piestaigājis.

Kamēr domāju par pirtīm un pukojos par remontu, ģērbtuvē ienesas Andrew, kāds mūsu kluba regulārs apmeklētājs, kuram pieder saldētu “Fast Food” ēdienu ražošanas kompānija.  “Kas šeit notiek”, mundri iesaucas Andrew, “izskatās, ka viss ir izārdīts.” Rādu skumīgu ģīmi un saku, ka pirtēšanās mums nespīd.  “Tas gan ir lieliski,” jautri dudina mans sarunu biedrs – “beidzot mums būs izremontētas pirtis, un tad gan mēs redzēsim, par ko īsti maksājam savas biedru naudas.”

Šī mazā ainiņa man lika aizdomāties par kultūru. Esmu ASV jau krietnu laiku, un man pašam liekas, ka esmu pozitīvs un laipns. Tomēr šajā epizodē sapratu, ka kārtīgs amerikāņu uzņēmējs vienmēr būs nesatricināmi pozitīvs, kamēr manas latviskās saknes mani vienmēr grauž, kņudina un liek meklēt trūkumus, nepilnības un iemeslus, par ko pažēloties.

Kā jau minēju, skvoša spēle pagājušajā nedēļā izpalika, jo tā pagāja Spotlight Latvia un ALA kongresa zīmē. Uz Denveru atbrauca ievērojama Latvijas uzņēmēju un amatpersonu delegācija, vairumu prominento runātāju var aplūkot šeit: https://spotlightlatvia.com/speakers/.

Man par konferenci bija dubults prieks, jo tā ļāva gan “iezīmēt” kartē pagaidām Latvijā vēl maz zināmo Denveru, kura ir lieliska vieta biznesam un atpūtai, gan arī  pārliecināties, ka latvieši ASV ir nozīmīgs spēks, un Latvijas – Amerikas tirdzniecības kamera ir gana jaudīga, lai spētu sarīkot šādu konferenci un piesaistīt pietiekamu skaitu teicamu latviešu izcelsmes uzņēmēju.

Konference  notika īpaši veiksmīgā laikā, jo Latvijā arī politiķi ir pacēluši prioritārā līmenī sakarus ar ārzemju tautiešiem un cenšas stiprināt kultūras un ekonomiskās saites, kas, manuprāt, ir pareiza un tālredzīga rīcība. Teju katrā ASV štatā ir organizēta vietējo latviešu sabiedrība, un visi tikai būtu ieguvēji, ja rosīgākie šīs sabiedrības pārstāvji palīdzētu Latvijas uzņēmumiem ieiet lielajā ASV tirgū, konsultējot šos uzņēmumus vai nu brīvprātīgi,  kā algoti darbinieki vai kā akcionāri. Tādējādi augtu gan Latvijas valsts labklājība, gan arī diasporas latviešiem būtu iemesls apciemot tēvu zemi biežāk nekā tikai uz Dziesmu svētkiem. Tas ir apbrīnojami, cik daudziem Amerikas latviešiem Latvijā nav radinieku, ar kuriem uzturēt  sakarus. Denverā vien ir papilnam tādu, kuri labi ja vienu reizi ir pabijuši Latvijā.

Spotlight Latvia konference atklāja arī ko jaunu par vietējo sabiedrību. Uzzināju, ka vietējai latvietei ir gluži labas izredzes šī gada jūnijā tikt ievēlētai par Denveras piepilsētas Auroras – kurā atrodas arī  SAF birojs, mēru. Iepazinos ar kādas milzīgas vairumtirdzniecības firmas darbinieci, kuras vārds un uzvārds nekādi neliecināja par saitēm ar latviešiem, kādas nu atklājās. Pie viņu durvīm bez panākumiem tiku klauvējis kādu gadu. Šādu sarakstu ar interesantiem jauniem kontaktiem varētu turpināt vēl un vēl.

Manuprāt, ļoti pareiza ideja bija rīkot Spotlight Latvia kopā ar Amerikas Latviešu apvienības ikgadējo kongresu. Tas ļāva nokomplektēt nopietnāku Latvijas oficiālo delegāciju, jo tikai biznesa konferences dēļ no Latvijas pāri dīķim nebūtu atlaidušies tik daudz dalībnieku. Nopietna Latvijas oficiālā delegācija ļāva piesaistīt arī nopietnus uzņēmējus gan no Latvijas, gan arī no ASV, un visa šī rezultātā Denveru gandrīz nedēļu bija pārņēmuši latvieši. Pat tādā apmērā, ka mūs pieņēma štata gubernators. Jāpiezīmē, ka viņš vienīgais bija savās “signature” zilajās botās (Denverai raksturīgajā krāsā), kamēr mēs, kā jau solīdi latvieši, melnās kurpēs un baltos kreklos. Un jā, jau pēc konferences saņēmu “follow up” e-pasta vēstules gan no Denveras mēra, gan Kolorado gubernatora ofisiem, kuri pauda pateicību par atvesto latviešu pulku un interesi turpināt iesākto sadarbību, kaut vai apmainoties ar tūristu grupām.

Vēl esmu novērojis, ka ir gandrīz izzudusi atšķirība starp Latvijas un ASV latviešiem. To savā runā atzīmēja arī Sandra Kalniete. Ja laikā, kad Latvija tikai atguva neatkarību, mēs bijām kā no dažādām pasaulēm, tad tagad mēs esam gandrīz vienādi, nu varbūt akcents dažreiz nodod, un “amerikāņi” ir smaidīgi  optimisti, bet “latvieši” drūmu rūpju rievu pesimisti, bet kopumā mēs visi esam vienādi un viena tauta. Un kā teica Maija no Ohaijo, jā, mēs pulcējamies baznīcā vai dejojam tautas dejas, bet tiešām, kāpēc gan latvieši nevarētu cits citam vairāk palīdzēt arī biznesā. No tā iegūtu mēs visi.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Pie Kolorādo gubernatora Jared Polis2019-05-01 16.17.29

Spotlight Latvia ainasIMG_9721

Par uzņēmumu pārvaldību

Žurnāla IR Nauda februāra numurā apcerēju jautājumu, kādēļ ārzemēs pastrādājuši cilvēki nereti Latvijas uzņēmumus apsaukā par «čmošņiku»* kantoriem. Šeit saite uz minēto rakstu: https://bergsblogo.com/2019/03/06/par-cmosnijiem-kantoriem/

Analizēju, ka šādu kantoru galvenās iezīmes ir oportūnisms lēmumu pieņemšanā, darbinieku pieņemšana un virzīšana pēc lojalitātes, nevis kompetences un slikti vai pavisam nedokumentēti un nekomunicēti iekšējie procesi, kad «vecie» saka, ka «pie mums viss notiek tā».

Pēc raksta publicēšanas saņēmu veselu lērumu komentāru, kritisku piezīmju un ieteikumu analīzes uzlabošanai. Vispirms jau mani vecie cīņubiedri «labdien» vietā sāka teikt: «Mēs esam no tipiska «čmošņiku» kantora,» un man nācās vien atzīt, ka arī pats neesmu labāks. Bijušie darbinieki sāka publiski uzdot jautājumus par kontroversiāliem lēmumiem, kādus savās darba gaitās tiku pieņēmis. Arī mani pašu sāka mocīt domas, ka ne visu līdz galam par šo jautājumu esmu pateicis. Tādēļ vēlos pasludināt, ka tipiskos «čmošņiku» kantoros vadībai nekad nav humora izjūtas un paškritikas — tiem, kuriem šīs īpašības piemīt, šis apzīmējums tiek nekavējoties noņemts!

Vēl būtisks faktors ir uzņēmuma vadītāja godīgums un nodomi. Menedžmentam allaž ir jāprot atrast līdzsvaru starp akcionāru, darbinieku un plašākas sabiedrības interesēm. Ja kantorī tiek uz nebēdu shēmots un mahinēts, tad tas nešaubīgi ir «čmošņiku» kantoris neatkarīgi no visām pārējām pazīmēm — procesu dokumentēšanas vai dziļi stratēģiski pieņemtiem lēmumiem. Esmu pamanījis sakarību — jo lielāks kantoris, jo vairāk vadībai gribas tērēt naudu stratēģiju gatavošanai un apspriešanai. Tas rada ieaijājošu sajūtu, ka tiek strādāts, un lieliski aizstāj nepieciešamību uzņemties risku un pieņemt lēmumus.

Domāju, ka gandrīz katra jaunuzņēmuma sākumā tā vadītājs vai īpašnieks ir kārtīgs diktators un oportūnists lēmumu pieņemšanā. Tas ir normāli un bieži vien pat labi. Lēmumi tiek pieņemti ātri, un iespējas garām laistas netiek. Uzņēmējs pēc definīcijas ir cilvēks, kurš uzņemas risku.

Tipisks «čmošņiku» kantoris vienmēr blēdīsies ar nodokļiem, īpaši tas izpaudīsies, maksājot melnās algas, allaž aizbildinoties, ka visi tā dara un, godīgi strādājot, izdzīvot nemaz nav iespējams. Pačukstēšu, ka tās ir blēņas — daudzi uzņēmumi nodokļus maksā godīgi, tomēr dzīvo un attīstās. Vēlme krāpties un mahinēt drīzāk ir mentāla problēma, nevis dzīves uzspiesta nepieciešamība.

Četrus gadus es dzīvoju un strādāju ASV, un vienmēr gribas mazliet salīdzināt. Gan jau arī šeit pa pilnam ir «čmošņiku» kantoru, tomēr procentuāli tādu, šķiet, ir daudz mazāk. Piemēram, šo četru gadu laikā es nekad neesmu bijis situācijā, kad kāds prasītu vai piedāvātu kukuli. Neesmu arī ne no viena dzirdējis ieteikumus, kā nošmaukt kādu nodokli. Dažādu nodokļu konsultantu gan šeit ir papilnam, bet tas viss tiek darīts, stingri ievērojot likumus un piemērojot konsultanta zināšanas un juridiski likumīgas konstrukcijas, nevis prastu krāpšanos.

Darbinieku un uzņēmumu attiecības ir daudz racionālākas un mazāk emocionālas. Piemēram, gandrīz katrs kādā savas dzīves posmā ir ticis atlaists no darba. Štatu samazināšana tiek uzskatīta par normālu parādību — apmēram kā krusa vai sausums. Cilvēki saka: manu uzņēmumu nopirka cits, lielāks, un skaidrs, ka pusi no mūsējiem atlaida. Piebildīšu, ka ASV cilvēku var atlaist no darba bez kāda pamatojuma un nekavējoties, izmaksājot varbūt pabalstu vienas nedēļas darba algas apjomā. Uzņēmumi īpaši nekautrējoties liek darba līgumos dažādus nekonkurēšanas nosacījumus un citas prasības, kādas Eiropas sociālismā dzīvojošajiem liktos gluži neiedomājamas. Vēl tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka darbiniekam ir jāklausa priekšnieks, savukārt priekšniekam ir jāparūpējas, lai cilvēki savu darbu varētu kvalitatīvi padarīt. Esmu novērojis, ka kopumā gan darbinieku disciplīna, gan arī darbu plānošana un organizācija ir stipri augstākā līmenī nekā pie mums.

Darbinieki arī ir visai pragmatiski un racionāli — ja citā vietā maksās vairāk, tad bez īpašas nožēlas tie savu darba devēju pametīs, lai arī mazos, ģimenes tipa uzņēmumos cilvēki parasti strādā gadu desmitus, kamēr pie industrijas titāniem, piemēram, Oracle, Microsoft, Amazon, Uber cilvēki vidēji nostrādā mazāk nekā divus gadus.

Martā ASV izcēlās liels skandāls, kad atklājās, ka turīgi cilvēki maksājuši «konsultantiem», lai to atvases iekļūtu prestižās koledžās. Tikuši viltoti jauniešu testu rezultāti un sportisko kvalitāšu novērtējumi. Klientu vidū bija arī pazīstamu kompāniju augsta ranga darbinieki un vadītāji. Latvijā šādās situācijās žurnāls Ir, visticamāk, mazliet paņaudētu, un viss turpinātu savu gaitu. ASV tā nav — visi skandālā iesaistītie priekšnieki vai puspriekšnieki nekavējoties vai nu paši atkāpās no amatiem, vai tika izlidināti uz ielas. Nešaubos, ka paies kāds pusgads un cilvēki dabūs sēdēt būros uz gariem gadiem. Reputācija un uzticība ASV vēl arvien ir ārkārtīgi svarīgas lietas, neraugoties uz to, ka pašreizējā valdība Vašingtonā arvien vairāk atgādina kaut ko tādu, par ko runāju šī raksta sākumā.

* Par «čmošņiku» krievu valodā nicīgi sauc morāli un fiziski nolaidušos cilvēku. Latviešu valodā šo vārdu lieto vecāki cilvēki, kuri atceras dzīvi PSRS okupācijas laikā.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF Tehnika  bezvadu sensoru tīklu Aranet lasi  šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šis raksts ir pirmpublicēts žurnāla IR Nauda 2019. gada aprīļa  numurā.

Par «čmošnijiem»* kantoriem

Kāds mans ilgstoši ārzemēs dzīvojošs paziņa par diezgan pazīstamu Latvijas uzņēmumu izteicās, ka «tas tomēr ir diezgan «čmošnijs» kantoris». Draugs, kurš pieradis strādāt dažādās spožās ārzemju korporācijās, piedzīvoja nelielu kultūršoku, mēģinot pastrādāt Latvijā. Arī es esmu strādājis un vadījis vairākus Latvijas uzņēmumus un darbojies arī starptautiskās firmās, tāpēc šis apzīmējums man nedod mieru, un šajā slejā centīšos rast atbildi uz jautājumu, kādus uzņēmumus ārzemju pieredzi sasmēlušies ļaudis varētu dēvēt šādā nesmukā vārdā. Ceru, ka vienam otram latviešu uzņēmējam šīs atklāsmes palīdzēs pāriet uz nākamo fāzi, kad viņa organizācijā gribēs strādāt talanti no visas plašās pasaules, jo Latvijā jau viņu ir tik, cik ir, un jebkuram sekmīgam uzņēmumam kādā brīdī ir jāsāk domāt par izaugsmi starptautiskajā arēnā.

Pēc manas pārliecības, galvenās «čmošņiku» kantora iezīmes ir oportūnisms lēmumu pieņemšanā, darbinieku pieņemšana un virzīšana pēc lojalitātes, nevis kompetences un slikti vai pavisam nedokumentēti un nekomunicēti iekšējie procesi, kad «vecie» saka, ka «pie mums viss notiek tā». Parasti tas viss nāk komplektā ar nepārtrauktu naudas badu un līdz ar to arī nespēju vai nevēlēšanos maksāt konkurētspējīgas algas.

Mazliet pakavēšos pie katras no šīm īpašībām. Oportūnisms lēmumos nozīmē, ka uzņēmumam nav sava stabila attīstības plāna, tas drīzāk grozās pakaļ īpašnieka vai vadītāja sajūtām, iegribām un tam, kas nu ejot pa dzīves ceļu pretī pagadās. Arī lēmumu pieņemšana nav institucionalizēta — drīzāk ir tā, ka priekšnieks atnāk un visiem pasaka, kas tiem jādara, bet parasti aizmirst izdomāt līdz galam, kā viņa ieceri realizēt un vai tam ir visi nepieciešamie resursi.

Lojālo darbinieku virzīšana ir ļoti izplatīta gan Latvijas privātajos, gan arī valsts uzņēmumos. Jo lojālie vadoni klausīs un neapgrūtinās ar stulbiem jautājumiem vai, nedod Dievs, neiedomāsies veidot konkurenci un graut vadītāja autoritāti. Lai arī īstermiņā varētu šķist, ka ar lojāliem darbiniekiem strādāt ir daudz vieglāk, tomēr problēmas rodas, ja uzņēmumam augot ir jāpiesaista spējīgi cilvēki no ārpuses, kuriem jādeleģē lēmumu pieņemšana un dažādas atbildīgas saimniekošanas funkcijas, un ievērojamu resursu pārvaldība. Tipiski gudriem un ambicioziem cilvēkiem nepatīk strādāt vietās, kur pārējie priekšnieki un darbinieki ir paklausīgi idioti.

Uzņēmumiem augot, parādās vajadzība pēc jaunām vadības pozīcijām, filiāļu vadītājiem un citādiem puspriekšniekiem. Tipiski vecos, labos «nekorporatīvos» uzņēmumos lēmumu pieņem vadītājs vai īpašnieks, un nav nekādas vajadzības veidot komitejas, «paplašinātās valdes» un dažādas citas institūcijas, kurām deleģēt lēmumu pieņemšanu. Ja likums prasa, ka jābūt padomei vai valdei, tad autoritatīvs vadītājs tur saliek sev lojālus un paklausīgus ļaudis, un tās institūcijas ķeksīša pēc kaut ko paraksta, ko tāds pats savējais jurists ir satapinājis. Šo saimniecību gudrā vārdā sauc par korporatīvo pārvaldību. Ja tā ir īsta un laba, tad var pasargāt uzņēmumu no stulbiem lēmumiem, it īpaši juku laikos. Bet, ja nav laba, tad notiek kaut kā tā, kā varam šobrīd noraudzīties Olainfarm vai Rīgas Satiksmes bēdīgajos piemēros.

Pirms aptuveni gada es sabiju visai interesantā igauņu spa, kur iepazinos ar kādu franču uzņēmēju. Tā kā nedēļu man ar viņu iznāca pavadīt visai daudz laika kopā, uzzināju arī viņa astoņu cilvēku uzņēmuma veiksmes formulu. Īsumā tā bija šāda: «Es visiem maksāju lielas un pilnīgi vienādas algas (ap 3000 eiro uz rokas). Alga vienāda gan manam vietniekam, gan noliktavas pārzinim. Manā uzņēmumā darba diena beidzas divos pēcpusdienā. No rīta visi apsēžas pie gara galda. Es sēžu galda galā, un mans suns sēž man blakus, bet uz galda. Tad es visiem pasaku, kas viņiem tajā dienā ir jāizdara, un viņi iet un dara.» Šāda brīnišķīga menedžmenta sistēma noteikti labi darbojas, bet prasa, lai vadonis vienmēr būtu klāt un iedziļinātos katrā detaļā. Es nepajautāju, kas sēdēja galda galā tajā nedēļā, kad stāstītājs peldinājās igauņu vannās, un vai suns tajā nedēļā arī sēdēja uz galda.

Noslēgumā — jebkurš start-up uzņēmums sākumā ir «čmošnijs» kantoris. Pēc definīcijas. Esmu pārliecināts, ka arī Tesla ir un Stīva Džobsa laiku Apple bija «čmošniji» uzņēmumi, kuriem ASV korporatīvā pārvaldība uzspieda valdes, padomes un citus rāmjus, kas šos uzņēmumus savalda, padara prognozējamus un vadāmus. Līdz ar to katrs sekmīgs uzņēmums kaut kur savā serdē un dvēselē ir drusku «čmošnijs», bet apkārt tam kā koka stumbra gadskārtu riņķi apaug labā korporatīvā pārvaldība, sakārtoti procesi, organizācijas struktūras, amatu pienākumu apraksti, sistemātiska darbības analīze, KPI (Key Performance Indicator — galvenie darbības indikatori) un citi instrumenti, kuri darbavietu padara saprotamu labi izglītotiem korporatīvajiem profesionāļiem.

Bet vēl daudz briesmīgāk ir tad, ja tā mistiskā uzņēmuma serdē esošā dzirksts ir nomirusi vai sapuvusi un palikuši tikai korporatīvisma riņķi. Diemžēl arī šādi uzņēmumi ir sastopami pārāk bieži.

* Par «čmošņiku» krievu valodā nicīgi sauc morāli un fiziski nolaidušos cilvēku. Latviešu valodā šo vārdu lieto vecāki cilvēki, kuri atceras dzīvi PSRS okupācijas laikā.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF Tehnika  bezvadu sensoru tīklu Aranet lasi  šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šis raksts ir pirmpublicēts žurnāla IR Nauda 2019. gada februāra numurā. Žurnāla IR Nauda saturs  ir pieejams arī  elektroniski un šeit ir saite uz rakstu: https://ir.lv/2019/02/04/par-cmosnijiem-kantoriem/

 

Par brīvo gribu, mazām kastītēm un viltīgām lapsām.

Nezinu, kā jums, bet man brīžiem ir sajūta, ka dzīve iet pa apli vai vismaz pa spirāli. Man ir draugs Mārtiņš, ar kuru mēdzam  iedzert un apspriest  brīvās gribas jautājumu. Reizēm debatēs nonākam līdz pavisam elegantiem un oriģināliem argumentiem un pierādījumiem, diemžēl tie nāk laukā tādā  fāzē, ka nākošajā rītā gandrīz neko no smalkajiem pierādījumiem vairs atcerēties nav iespējams. Filozofija ir gaisīga lieta, gandrīz vai kā pirmie pavasara saules stari.

Šādas domas mani pārņēma pagājušajā nedēļā, viesojoties Čikāgā, Dalasā un Hjūstonā. Jā, ģeogrāfija, attālumi un mērogi manā dzīvē ir palielinājušies, bet saturs, forma un tēmas pēdējo divdesmit piecu gadu laikā gandrīz nav mainījušies. Viss grozās ap to, ka varētu pagatavot tādu vai citādu mazu elektronisku kastīti  vai uzprogrammēt kādu nebūt datorprogrammu, kas kādam  atvieglotu dzīvi vai ļautu labi nopelnīt. Saki vēl, ka cilvēkam ir brīvā griba. Daru, ko darīdams, mūku, kur mukdams, bet vienmēr nonāku atpakaļ pie mazajām kastītēm un datoriem.

Viena no kastīšu biznesa īpatnībām ir nepieciešamība dot pamēģināt. Tev ir kastīte, ko gribi pārdot. Parādās potenciāls klients vai tālākpārdevējs.  Kā zināms, pārdot kaut ko var vienīgi tad, ja tavs produkts spēj atrisināt kāda problēmu. Problēmu pasaulē ir miljoniem, viss triks ir atrast pietiekami daudz cilvēku ar vienādām problēmām, pie tam tādu, kuri gatavi maksāt par problēmas atrisināšanu pulka vairāk nekā tev maksā pagatavot produktu vai sniegt pakalpojumu. Izklausās jau vienkārši, bet ja tas tā būtu, tad visi būtu kā Bils Geits vai Stīvs Džobss.

Bet iesākumā tev ir kastīte, un klients saka, ka grib pamēģināt. Ja manta ir lēta, tad vienkārši iedod un skaties, kas notiks. Arī lielveikalos ir stendi, kuros piedāvā pagaršot jauno, gardo mērci vai nobaudīt pinģerotiņu konjaka. Mūsu biznesā diemžēl kastītes maksā tūkstošus vai desmitus tūkstošu. Klients jaunu produktu uz dullo pirkt negrib, bet, iedodot katram pamēģināt, pavisam viegli var nonākt situācijā, kad pa pasauli klaiņo un reizēm arī pazūd bez pēdām mantas desmitu un pat simtu tūkstošu vērtībā. Ja klients ir pazīstams, tad, protams, risks ir neliels, bet parasti problēmas sākas tieši ar jauniem un nepazīstamiem klientiem.

Nesen SAF Tehnika uzsāka jaunas produktu līnijas Aranet ražošanu. Tie ir bezvadu sensori, kuri mēra un ieraksta dažādus vides parametrus – temperatūru, gaisa mitrumu, gaismas intensitāti un tamlīdzīgi. Viens no daudzajiem šādu produktu pielietojumiem ir siltumnīcu automatizācijā. Interesanti, ka tieši pēdējos desmit gados pasaulē ļoti strauji attīstās siltumnīcu un tā saucamo vertikālo fermu tehnoloģijas. Tas ir, tiek veidotas audzētavas, kurās tiek pilnībā nodrošināta mākslīga vide – gaisma, apūdeņošana, temperatūra, barošana. Ar šādām metodēm var izaudzēt  simtiem un pat tūkstošiem reižu vairāk augu nekā piemājas dārziņā, turklāt neatkarīgi no gada laika un klimata. Tieši tamdēļ jau arī lielveikalos jebkurā gada mēnesī var nopirkt svaigus salātus, tomātus un garšaugus. Un ko gan ēdīs nākamie Marsa iekarotāji, kad Īlons Masks tos ar savām raķetēm būs nogādājis uz mums tuvāko  planētu, vai arī Zemes klimats būs tik tālu sagandēts, ka kaut kas augs tikai hermētiskās metāla kastēs?

Šādu jūsmīgu domu pārņemts, dodos apciemot Čikāgas pievārtē apmetušos vadošu ASV hortikultūras pionieri. Pirms pāris mēnešiem  sazinājāmies tīklos un viņš izteica vēlmi pamēģināt mūsu sensorus savās fermās. Es, saprotams, daudz nekavējos un ar lielu prieku aizsūtīju mantiņas iemēģināt un aizturētu elpu gaidīju vērtējumu, ieteikumus un pasūtījumus.

Roberts uzņem laipni – ilgi rāda slaidus un stāsta par sevi un saviem sasniegumiem. Kādus salātu audzēšanas šķūņus viņi projektē, kā eksperimentē ar receptēm un metodikām, kā viss ir izdomāts tā, lai maksimāli  efektīvi  izaudzētu mazos, gardos salātiņus. Viņa veidojums ir gluži kā tāds siltumnīcu makdonalds – process pārdomāts no augsnes sagatavošanas vienā galā līdz gatavās produkcijas savākšanai caur durvīm būves pretējā pusē. Turklāt Roberts vēl eksportē savu gudrību uz tālām aizjūras valstīm, un vadošo ASV augstskolu studenti dodas pie viņa praksē. Ar lepnumu viņš izrāda lillā krāsā izgaismotos plauktus, kur plastmasas vanniņās, apūdeņoti un mitra gaisa apvēdināti, dīgst asni, un rāda pateicīgo studentu uzgleznotos sienu gleznojumus ar dažādām simboliskām cilvēces ēdināšanas ainām.

Vienīgais, kas tikšanās laikā mani dara mazliet nemierīgu, ir tas, ka namatēvs visu laiku stāsta un liela savu biznesu, sakarus un ietekmi, bet pavisam maz ko vēlas dzirdēt par maniem sensoriem un to pielietojumu. Parasti tas ir labi, ja klients vēlas stāstīt par savu biznesu un savām problēmām – laba pārdevēja galvenais uzdevums ir klausīties, saprast un tad piedāvāt jēdzīgu, izmaksās paceļamu risinājumu, kurš tiešām problēmu atrisinās. Bet šeit es sajūtu ko nelāgu – Roberts nestāsta par savām problēmām, gluži otrādi, viņš lielās un cenšas atstāt iespaidu. Sava priekšnesuma noslēgumā draudzīgais agronoms man piedāvā izvēlēties – vai nu man jāmaksā kārtīga nauda par to, ka viņš manas mazās kastītes testēs un pārbaudīs, vai arī pateicībā par viņa ieguldīto laiku atsūtītās kastītes man viņam ir jāuzdāvina. Varianti izvēlēties tiek piedāvāti precīzi divi, bet tad arī tikšanās laiks ir beidzies – namatēvam ir jāsteidzas uz nākamo tikšanos, bet manas mantiņas ir izpakotas un iedarbinātas. Laika tās savākt vairs nav.

Sajūta pēc tikšanās ar Robertu ir kā Pinokio, jeb  padomju bērniem zināmākajam Buratino, kuram  viltīgā lapsa ieteica iestādīt zemē naudu un tad gaidīt, kad izaugs naudas koks. Esmu patērējis laiku, uzzinājis šo to jaunu par hortikultūru, guvis pieredzi un iestādījis zemē diezgan vērtīgas mantiņas. Mana viltīgā lapsa ir dabūjusi mantiņas, guvusi gandarījumu klausoties savā skanīgajā balsī, un prieku, ka aptinusi ap pirkstu vientiesi.

Mēdz teikt, ka pieredze ir kaut kas, ko mēs iegūstam tajos gadījumos, kad nedabūjam to, ko gribējām.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par Aranet lasiet šeit: http://www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Aranet___Solutions.png

Par produktivitāti

Cik pasaulē ir valstu? Izrādās, uz šo elementāro jautājumu nav vienas atbildes. ANO ir 193 dalībvalstis un divas «novērotājas». Tajā pašā laikā 204 valstis pašas sevi uzskata par neatkarīgām. Savukārt FIFA ir 211 dalībvalstu.

Līdzīgi ir ar produktivitāti. Kādam tā ir līdzvērtīga uzņēmuma peļņai, citam — cik pīrādziņu stundā izcep darbinieks, vēl citam — cik vārdu dienā uzraksta rakstnieks, bet vēl citam — cik daudz šī rakstnieka sarakstīto grāmatu izdodas pārdot. Valstu salīdzināšanai parasti izmanto IKP uz iedzīvotāju.

Tomēr, lai kuru rādītāju skatītos, Latvija ir aptuveni 3—4 reizes trūcīgāka vai mazāk produktīva, salīdzinot ar ASV. Protams, arī šeit ir plašas iespējas interpretācijām, un kāds varētu vēl piebilst, ka nauda nav vienīgais, pēc kā mērīt labklājību un produktivitāti. Mans draugs Mārtiņš, kurš ar moci apceļoja pasauli, vispriecīgākos un atvērtākos cilvēkus sastapa tieši pašos tālākajos un trūcīgākajos pasaules nostūros. Bet par to citreiz.

Es produktivitāti definēju tā — kad cilvēkam vai organizācijai konsekventi izdodas sasniegt iecerēto rezultātu, turklāt ar mērķtiecīgu darbu laika gaitā to izdodas sasniegt, ieguldot arvien mazāk resursu. Resursi ir cilvēku laiks, materiāli, kapitāls. Produktivitāte var būt personīgā, kas jāattīsta katram pašam, un organizāciju — te jau runa ir par menedžmentu. Viena no labākajām personīgās produktivitātes attīstības grāmatām ir Seven Habits of Highly Effective People. Jau gadus divdesmit pārlasu to ik pa laikam un vienmēr atrodu ko jaunu.

Dzīvojot ASV, man ir radies priekšstats, ka amerikāņi ir produktīvāka tauta par latviešiem. Gan mājas uzbliež «lētāk», bet žiglāk. Ledusskapjus un veļasmašīnas pirmie palaida masās, nemaz jau nerunājot par Forda Model T autiņiem. Visādu veidu progress un dzīves ērtības saistās ar amerikāņiem.

Daži elementāri sadzīviski novērojumi. Pie friziera ASV nekad matu nogriešana nav aizņēmusi vairāk par 20 minūtēm. Par to jāsamaksā 50 dolāru. Latvijā tā ir stunda un 25 dolāri. Tātad amerikāņu friziera produktivitāte ir 150 dolāru stundā, bet latviešu friziera — 25 dolāri. Starpība sešas reizes, kas lielos vilcienos atbilst OECD oficiālajai statistikai. Turklāt ASV frizētava atsūtīs trīs atgādinājumus un gadījumā, ja apmeklējums pajuks, operatīvi meklēs citu klientu brīvajā logā. Tas pats attiecas uz ārstu apmeklējumu, sporta nodarbībām un jebkuriem citiem pakalpojumiem. Viņi centīsies visu izdarīt maksimāli ātri un bez dīkstāves.

Latvijā parasti spēlēju skvošu Joker klubā. Tur divi korti, un jāzvana, lai rezervētu laiku. Visi laiki ap sešiem vakarā parasti ir aizņemti jau nedēļas uz priekšu, bet patiesībā bieži korts stāv tukšs, jo cilvēki neatnāk. Partneris ir jāatrod pašam, klubs te nepalīdz. Denverā kortu rezervē interneta kalendārā. Vari ierakstīt pretinieku pats, vari paprasīt klubam, lai piemeklē. Turklāt rezervēt var ne vairāk kā septiņas dienas uz priekšu — lai kādi gudrinieki neaizsitu kortu uz gadu. Ja pretinieks netiek plānotajā laikā, ātri atrodas aizvietotājs. Rezultātā visiem sešiem kortiem ir praktiski 100% noslodze, jo cilvēku klubā ir daudz un viņi tiešām rūpējas, lai viss ir ērti un patīkami. Tā nu es spēlēju vismaz trīs reizes nedēļā. Labi man, labi klubam. Atbraucot uz Latviju, vienmēr nobrīnos par tukšajiem restorāniem un sporta klubiem — vai tiešām viņiem nevajag naudu? Daļa problēmas, protams, ir cilvēku daudzumā un pirktspējā, bet liela daļa ir atkarīga no attieksmes, laba servisa un saimnieka saprašanas, kā noslogot infrastruktūru un panākt, lai klienti ir laimīgi un nāk vēl.

Lai tā notiktu, vadītājiem ir jābūt ieinteresētiem savā lietā un jākustina rociņas, kājiņas un mazā pelēkā viela galvā. Starp citu, produktivitātes uzlabošanai ļoti būtiski ir vērot dažādu parametru izmaiņas laikā. Katram biznesam tas būs kas savs, ko vērot un censties optimizēt — tas ir menedžeru zināšanu, pieredzes un ieinteresētības jautājums.

Liela nozīme produktivitātes celšanā ir darba organizācijai un kultūrai. ASV parasti viss notiek tieši tā, kā sarunāts, — ja kaut ko apsola, tad izdara. Ja nevar izdarīt, tad nesola. Svarīgāka par visu ir vienmērīga noslodze un precīza darbu dalīšana. Labos ASV restorānos galdiņš vienmēr ir jārezervē uz priekšu, vai arī jārēķinās, ka būs kāda stunda jāpagaida rindā. Pašā ēstuvē vienmēr darbi ir smalki sadalīti — kas sagaida klientus, kas lej tikai ūdeni, kas izstāsta par ēdienkarti un pieņem pasūtījumus, kas novāc traukus utt. Kad paēdīsi, piecu minūšu laikā atnesīs rēķinu un mazliet liekulīgi smaidot sacīs: «Take your time guys, no pressure»*, bet ziņa ir saprotama — samaksā un dodies, jo nākamais jau gaida.

Amerikāņi ar mātes pienu ir iesūkuši, ka laiks ir nauda, darbs ir jāpadara ātri, kārtīgi un profesionāli. Ka jābūt fokusētiem — nedrīkst svaidīties no tēmas uz tēmu, labāk kārtīgi iemācīties darīt vienu darbu, nevis katru reizi izmēģināt ko jaunu. Arī es sevī cenšos apkarot vēlmi katru dienu skriet pakaļ kādām jaunām maldugunīm. Produktīvāk ir darīt to, ko proti. Bet vienmēr jau gribas pamēģināt ko jaunu. Tāpat kā svešā pilsētā paiet vēl uz priekšu, jo šis taču nav tas īstais restorāns, pareizais būs pēc kvartāla vai diviem. Bet varbūt tomēr vienkāršāk ir atvērt TripAdvisor, paskatīties tuvāko restorānu reitingus, cenas un atsauksmes un, netērējot laiku, izdarīt izvēli? Un pēc apmeklējuma atstāt savu vērtējumu, lai nākamajiem vieglāk izdarīt izvēli. Vismaz man šāda pieeja darbojas gluži labi.

* Nav nekādas steigas, bez stresa! — angļu val.

Šis raksts sākotnēji ir publicēts žurnāla “IR Nauda” 2018. gada jūnija numurā.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par iedvesmojošām nometnēm, kas ir labs priekšnieks un aizklapēto ASV valdību

Sensenos laikos, kad man bija kādi gadi sešpadsmit, savu klases audzinātāju Daci Rozentāli es spēju novest izmisumā ar, manuprāt, visai elementāru jautājumu: “Bet skolotāj, kāda tam visam ir jēga?”. Lieki piebilst, ka šo jautājumu es ar visnevainīgāko sejas izteiksmi regulāri uzdevu dažādās klases sanāksmēs, lai dotu savu konstruktīvo ieguldījumu klases darba organizēšanā. Tagad, kad esmu paaudzies un jau  gadus divdesmit pats priekšniekoju, mana attieksme pret šādiem sokrātiskiem vaicātājiem ir nocietinājusies.

Pagājušā vasarā mani uzmeklēja pasaules jauniešu nometnes “2 x 2” rīkotāji. Viņi meklējot uzņēmējdarbības ievirzes vadītāju – kādu, kurš nedēļas garumā nometnes dalībniekiem spētu iemācīt kaut ko lietderīgu par uzņēmējdarbību. Par šādām nometnēm kaut ko pa ausu galam biju dzirdējis – ka notiekot jau kopš sešdesmitajiem gadiem, to organizē ārzemju latvieši un tam ir kāds sakars ar latvietību, dziedāšanu un dancošanu. Tā kā savās biznesa gaitās ASV esmu saņēmis diezgan daudz palīdzību no šejienes latviešiem, tad nolēmu sekot senajam sakāmvārdam “dots devējam atdodas” un piekritu starp Ziemassvētkiem un Jauno Gadu nedēļu dzīvot nometnē, meža vidū, kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Draugi un radi man teica, ka esmu pilnīgi traks, jo tā jau tikai uz dažām nedēļām esmu atbraucis uz Latviju un tad vēl no visiem noslēpšos mežā.

Nerakstīšu tagad detaļās par nometni, variet paši sagūglēt un mājas lapā apskatīties gan programmas, gan bildes, gan visādu citādu noderīgu informāciju. Teikšu vien, ka ļoti, ļoti daudzus gadus es neesmu tik labi atpūties, kā pavadot nedēļu šajā nometnē un ar šiem cilvēkiem. Vislabākais kritērijs kaut kādas pieredzes izvērtēšanai ir – vai tu to darītu atkal un vai ieteiktu saviem draugiem un tuviniekiem. Un uz šiem jautājumiem es varu atbildēt apstiprinoši. Domāju, iemesls tam ir ārkārtīgi augstā rīkotāju un dalībnieku motivācija un tiešām kvalitatīvais saturs. Visu nedēļu dalībniekiem nav gandrīz nevienas minūtes brīva laika garlaikoties un skumt. Visi grib, lai būtu maksimāli forši, un, turklāt, neviens no dažādo ieviržu un projektu vadītājiem par savu darbu nekādu samaksu nesaņem, līdz ar to nometnē uz piecdesmit dalībniekiem strādāja kādi divdesmit organizatori. Tā kā visi strādā par baltu velti, tad īpašu izmaksu pieaugumu tas nerada, un ļauj visu nedēļu piepildīt ar teicamu saturu.

Protams, šādas nometnes atmosfēra un intensitāte nevarētu pastāvēt ikdienā. Tomēr, labākajās vietās, kur esmu strādājis, ir izdevies sasniegt tādu iesaisti, kad cilvēki strādā ar misijas apziņu un jūtas piederīgi kaut kam lielākam, nekā tikai nepieciešamībai saņemt eiro kaudzīti mēneša sākumā vai beigās. Nometnes pieredze un arī manas paša vadītāja gaitas lika man nedaudz pameditēt par tēmu, kas tad ir labs vadītājs? Jo no mūsu vadītājiem dikti daudz ir atkarīgs – viņi mūs moka, spīdzina un atņem enerģiju vai, gluži otrādi, iedvesmo, attīsta un uzlādē vismaz astoņas stundas katru darba dienu. Tātad priekšnieks ir vismaz tikpat svarīgs kā ģimene, nu labi, varbūt arī ne gluži tik svarīgs, jo no draņķīga priekšnieka ir daudz vieglāk tikt  vaļā kā no sačakarētas ģimenes.

Tagad īsi uzrakstīšu, kādas man šajā brīdī liekas laba vadītāja būtiskākās īpašības. Pirmā un svarīgākā īpašība ir neuzmest cilvēkus. T.i., nepievilt uzticību.  Ja viņš saka, ka kaut ko pie noteiktiem apstākļiem izdarīs, tad tā arī izdarīs. Ja darbinieks var ticēt, ka tā tas tiešām notiks, tad strādāt būs daudz vieglāk, nekā, ja nekad nevar paredzēt, kas tad īsti notiks un vai vispār tas priekšnieka teksts ir pareizi saprasts. Turklāt labs vadītājs arī nekautrēsies pateikt “Es nezinu” , jo tikai Dievs tas Kungs zina visu, bet mēs, parastie cilvēki, esam nepilnīgi un ierobežoti savā saprašanā. Šajā “neuzmešanā” ir arī kāds cilvēcīgs aspekts – ja priekšnieks “neuzmet”, tātad viņš pret padoto izturas kā pret cilvēcisku būtni, nevis nomaināmu resursu.

Nākošā būtiskā īpašība ir, ka vadītājs nenodarbojas ar mikromenedžmentu. Nelūr visu laiku par plecu un nekritizē, bet kopumā ļauj cilvēkiem pašiem darīt savu darbu. Galu galā, kādēļ gan ir vajadzīgs darbinieks, ja priekšnieks uzskata, ka viņš pats visu zina labāk un ir gudrāks par visiem? Man liekas, ka vadītāja uzdevums daudz vairāk ir radīt tādus apstākļus, lai tā padotie varētu būt veiksmīgi un labi darītu savu darbu, un nekādā gadījumā nedarīt darbu to vietā.

Trešā būtiskā laba vadītāja īpašība ir spēja iedot atpakaļsaiti. Galu galā, kā lai es zinu, vai es strādāju labi vai slikti, ja ar mani nerunā? Neviens pasaules ģēnijs nespēj uz sevi objektīvi paskatīties no malas. Paņemiet savu smartfonu un nofilmējiet, kā jūs runājat ar klientu pa telefonu vai uzstājaties sapulcē. Paši pabrīnīsieties, cik tizli skan jūsu balss un sagumuši ir jūsu pleci. Bet ar dažiem nelieliem uzlabojumiem varētu taču izskatīties labāk, vai ne? Un tad dzīve paliktu vieglāka.

Šīs trīs lietas droši vien nav viss, kas labam vadītājam jādara. Gudras grāmatas saka, ka vadītāja uzdevums esot plānot, organizēt, komunicēt un motivēt. Katrs ar šiem vārdiņiem, protams, saprot kaut ko drusku citu, bet tas ir apbrīnojami, cik maz par šīm elementārajām lietām tiek runāts menedžeru skolās un valsts augstāko ierēdņu apzinātības treniņos.

Tikmēr ASV federālā valdība kopš 22. decembra strādā “izslēgtā režīmā”, kad 800 tūkstoši federālo darbinieku nesaņem algas, jo politiķi Vašingtonā nespēj vienoties, vai un kādu sienu būvēt uz Meksikas robežas. Tāpēc nepieņem budžetu. Bet ASV ir tā – ja budžets nav pieņemts, tad arī rēķinus apmaksāt nevar. Tā kā viedokļi par sienas nepieciešamību ir pilnīgi pretēji, tad risinājums ir acīmredzams – aizklapēsim to valdību ciet un paskatīsimies, kuram pirmajam nervi neizturēs. Tikmēr daudzi muzeji ir slēgti, bet nacionālo parku atejās krājas neizvesto sūdu kalni. Katrā zemē ir savas nacionālās īpatnības.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par Limu, Bogotu un déjà vu sajūtu

Viena no mana brīnišķīgā darba priekšrocībām ir iespēja daudz ceļot. Tā pirms pāris nedēļām es sēdos United lidmašīnā un no Denveras caur Hjūstonu aizlidoju uz Limu, Peru galvaspilsētu. Lima atrodas Klusā okeāna krastā kādu krietnu strēķi uz dienvidiem no ekvatora. “Mūsu zivis ir tik garšīgas, ka pat japāņi brauc baudīt mūsu tunci,” lepojās vietējie peruāņi. Kopumā Lima ir civilizēta un rietumnieciska pilsēta, visur pazīstamie amerikāņu brendi  – stārbuki, makdonaldi, čipoltes u.tml., un var manīt, ka  gringo šeit ir lielā cieņā. Peru varot vazāties apkārt samērā droši, varbūtība, ka tevi nolaupīs vai nožmiegs, nav pārāk liela. Vienīgi auto šoferi šeit brauc tā, kā nekur citur pasaulē es neesmu redzējis. Izdara straujus manevrus starp joslām vai veic pagriezienus, neskatoties, vai kāds cits strauji tuvojas vai ne. Līdz ar to lielākajai daļai autiņu sāni ir apdauzīti un  sabuktēti, bet tas tiek uztverts pašsaprotami. Peruāņi arī nebraukā ar dārgiem auto – lielākoties tās ir kias vai kādi mums nezināmi ķīniešu brendi.

Kā jau šādos braucienos ierasts, lielākā daļa laika paiet, apciemojot dažādu partneru un klientu birojus, runājot par projektiem un kopējo biznesa klimatu valstī. Meldiņš visur apmēram viens – mums ir vajadzīgas ļoti zemas cenas, jo valsts ir nabadzīga un konkurence no ķīniešu ražotājiem ļoti nežēlīga.  Kādā sanāksmju telpā mani pieņem divi džentlmeņi, vienam ir vārdā Napoleons, bet otram – Cēzars. Un es nepavisam neesmu trakomājā, vienkārši Peru vēsturiski vārdi ir modē.

Dienvidamerikā lielākoties visi iepirkumi notiek caur tenderiem, un tenderiem ir biezi, biezi nolikumi un nereti absurdas un neizpildāmas prasības.  Vakarā viesnīcā pameditējot, man atnāca déjà vusajūta. Kaut kad deviņdesmito gadu vidū es regulāri gadus desmit braukāju uz Lietuvu  – mums tur bija vairāki biznesi.  Aizveru acis un kā šodien atceros aprūsējušo dzelzs zirga skulptūru un piepīpēto biroju Viļņā, Arhitektu gatves daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā. Un arī tad es tiku vadāts pa bezpersoniskiem ofisiem, valsts iestāžu birojiem, kuri izskatās visā pasaulē gandrīz vienādi, pat ASV, un arī tad man tika stāstīts, ka cenai ir jābūt zemai, ka tenderī uzvarēt ir grūti jo grūti un nolikums ir biezs jo biezs, un tāpēc ir jāģenerē daudz bezjēdzīgu papīru un jāveic citas rituālas darbības. Teikšu godīgi, ka uz ASV aizlaidos, lai no šā visa tiktu vaļā, un četrus gadus man nevienā tenderī nav bijis jāpiedalās, bet  aplis lēnām noslēdzas, un esmu atpakaļ, tikai Dienvidamerikā. Sistēma un principi tie paši, atšķiras tikai nacionālais kolorīts.

Stipri savādāka aina pavērās Kolumbijā. No šīs valsts gan pāris dienās paguvu apskatīt tikai Bogotu, kas ir vēl kilometru augstāk virs jūras līmeņa nekā Denvera – Bogota atrodas 2640 m virs jūras līmeņa, un pilsētā visu cauru gadu ir kādi +18 grādi pēc Celsija. Dikti izdevīgi, jo nav jātērē nauda ne apkurei, ne arī kondicionieriem. Bogotā gan tika silti ieteikts vienam pa ielām riņķī nevazāties, nu, izņemot varbūt visdrošāko finanšu rajonu. Katrs sevi cienošs uzņēmējs šeit brauc ar džipu ar ložu necauršaujamiem stikliem un riepām, un viena no pilsētas galvenajām vizītkartēm ir pamatīgs smogs un nebeidzami sastrēgumi. Sastrēgumu problēma tiek risināta tā, ka pāru datumos Bogotā drīkst braukt mašīnas ar pāru numuriem, un nepāru datumos ar nepāru numuriem. Šī kārtība, saprotams, noved pie tā, ka visiem sevi cienošiem cilvēkiem ir divi auto – ar pāru un ar nepāru numuriem.

Visos birojos Bogotā bija pamatīga apsardze, bet glītāko biroju ēku sargiem vēl piepalīdzēja sprāgstvielas ošņājoši sunīši un ar automātiem bruņoti apsargi. Bet citādi – viss mierīgi, cilvēki smaida, jokojas, un drošības situācija pēdējā laikā esot ļoti uzlabojusies.

Interesanti, ka uzņēmēji Kolumbijā uz kaimiņienēm Peru un Čīli skatās apmēram tāpat kā mēs uz Lietuvu vai Igauniju. Nu jā, mums jau tur aizbraukt ir tuvu, kultūra līdzīga, un kopumā no Bogotas ir iespējams čubināt biznesu visā reģionā. Jā, Brazīlija un Argentīna gan – tās ir milzīgas un dzīvo savu dzīvi, tajās nav iespējams taisīt biznesu bez savas pārstāvniecības. Vēl ir Venecuēla, bet tajā ir bads un trakie komuņagas. Bet runā jau, ka pavisam drīz, varbūt nākošajā gadā, lietas mainīšoties un tad, iespējams, vārti biznesam atkal būšot vaļā. Kolumbijā  pēdējā gada laikā no Venecuēlas ir ieradušies vairāki miljoni bēgļu, ielās un pie iestādēm varēja redzēt garas cilvēku rindas, daudz bija arī bezpajumtnieku, narkomānu un kabatas zagļu, bet nelikās, ka vietējie par viņiem kaut kā īpaši satrauktos.

Gan Peru, gan arī Kolumbijā valda demokrātija, kas, vietējo vārdiem sakot, izpaužas tā, ka, mainoties varai, daudzus no iepriekšējiem vadoņiem saliek cietumos, bet jaunie pēc neilga laika kļūst  tikpat žuļicīgi vai vēl sliktāki.

Pēc pavadītās nedēļas Dienvidamerikā esmu atkal Bogotas lidostā, lai lidotu uz Denveru. “Ļoti iespējams, ka tev lidostā kāda skaista meitene palūgs aizvest kādu paciņu. Tikai dieva dēļ neko ne no viena neņem un visu laiku pieskati savu bagāžu”, mani brīdina vietējais kolēģis. Katrā zemē ir sava specifika un lietas, no kurām jāpiesargājas, bet dzīve tomēr ir skaista un brīnumu pilna.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Lima ir gluži glīta pilsēta Klusā okeāna krastā2018-10-30 18.25.32

Mazliet pabraucot kalnā  visa Bogota kā uz delnas2018-11-02 10.40.27

Bogotas centrālais laukums un Simons Bolivars2018-11-02 12.08.20

Par svētku sajūtu un tīklošanos

Tāpat kā daudz kur citur pasaulē, arī Denverā mēs kārtīgi svinējām Latvijas simtgadi. Tiesa, štata valdības māja nebija izgaismota Latvijas karoga krāsās, un arī vietējie svarīgākie varas vīri bija atsūtījuši tikai vasaļus nolasīt apsveikuma runas, jo paši bija aizņemti citos darbos, tomēr Denveras Atlētiskā kluba balles zāle sapulcināja gandrīz trīs simtus svinēt gribētāju. Un −gan koris himnas dziedāja, gan vietējās un ciemos atbraukušās amatpersonas skaistas runas teica, gan arī tautas deju grupa “Virpulītis” smukus dančus iegrieza, un pēcāk Denveras «Jūrmalnieki» visus klātesošos iekustināja  gluži aizraujošās dejās. Labi, salūta mums nebija, bet svētku sajūta un prieks par Latviju bija, un to apgalvoja gluži vai visi balles dalībnieki.

Vēl nedēļu iepriekš savas vispasaules tūres ietvaros Denveru apciemoja rakstniece Nora Ikstena un vietējā latviešu centrā tikās ar lasītājiem, un stāstīja par savu grāmatu «Mātes piens». Runā, ka Sietlā viņa tieši 18. novembrī esot teikusi svinīgo uzrunu, kas uzņemta ar stāvovācijām. Jā, mākslai ir liels spēks, tā vieno un iedvesmo cilvēkus.

Bet māksla, dziesmas, dejas un tautastērpi nav vienīgais, kas vieno cilvēkus. Daudz ciešākas saites rodas tad, ja vieno kopīgs bizness un dienišķās maizītes pelnīšana. Pirms pusgada kāds uzņēmums Bolderā – slavenā universitātes pilsētiņā netālu no Denveras, −interesējās, vai Latvijā ir kāds, kurš varētu ražot viņu specifiskās elektroniskās iekārtas. Šobrīd ražošana notiekot Ķīnā, bet, tā kā ar Ķīnu attiecības vairs nav tik labas, arī cenas aug un liela varbūtība, ka prece tiks aplikta ar ievērojamu ievedmuitu, viņi ieinteresējās par Latviju. Aizūtīju dažas e-pasta vēstules, un tagad ar prieku uzzinu, ka sadarbība attīstās, un vēl kādam Latvijas uzņēmumam pieaugs eksports uz ASV. Vēl Denverā dzīvo latviešu meitene, kura ir divu restorānu līdzīpašniece, un viņas sapnis ir kādā jaukā dienā atjaunot Sēnīti – katram mums ir kādi jaunības dienu sapņi un sentimenti, un, skatoties kā viņa dienu no dienas raujas pa saviem krogiem, nešaubos, ka kādā jaukā dienā naudiņa būs sakrāta, lai to Sēnīti atkal ieceltu saulītē. Piemēru par sekmīgiem latviešu uzņēmējiem ASV un dažādu mērogu sadarbību starp Latviju un ASV ir ļoti daudz. Sākot no ģimenes tipa uzņēmumiem, kas no Latvijas apsaimnieko Airbnb objektus Floridā, un beidzot ar palieliem programmētāju un inženieru uzņēmumiem, kuri pilnīgi visu savu produkciju eksportē uz ASV. Piebildīšu, ka ASV tirgus ir ļoti liels un maksātspējīgs, un par labu produktu un kvalitatīvu pakalpojumu ir gatavs maksāt godīgu samaksu.

Pastaigājot vairāk pa ASV, var redzēt, ka gandrīz katrā šejienes pilsētā ir gan uzņēmēji, gan labos darbos strādājoši latviešu menedžeri.  Parasti ar nulles  biznesa saikni ar Latviju. Un daudzi man ir teikuši, ka jā, var jau būt, ka būtu arī interesanti kaut ko uzsākt ar Latviju, bet viņi taču tur neko nesaprot un kā gan lai izšķir, kur nopietns bizness un kur risks, čiks vien sanāks.

Nesen Čikāgā tika izveidota Latvijas Tirdzniecības kamera ASV. Tās mērķis ir veidot ASV latviešu uzņēmēju tīklu. Ja izdosies, kā iecerēts, tas veicinās ekonomisko sadarbību starp Latviju un ASV, nostiprinās ārzemju latviešu saites ar Latviju un palīdzēs arī latviešu izcelsmes uzņēmējiem ASV. Piemēram, es dzīvoju Denverā, bet gribu atrast kādu, kurš ir speciālists siltumnīcās Kalifornijā. Ja sistēma ir labi uzbūvēta, tad man vajadzētu spēt melnajā kastē iebērt savu vajadzību, un pēc neilga laika no tās izbirtu laipns, kompetents un palīdzēt gribošs mentors, kurš par baltu velti mani izglītotu nozares gudrībās un padalītos ar saviem kontaktiem. Jo kontakti un rekomendācijas, kā zināms, biznesā ir pati lielākā vērtība.  Es iztēlojos, ka ideālā gadījumā šāds tīkls pildītu divu veidu funkcijas – palīdzētu atrast pareizo kontaktu un kvalifikācijas cilvēku un pasargātu no balamutēm, laika zagļiem un  blēžiem. Šādam tīklam jādarbojas  kā kvalitatīvai iepazīšanās aģentūrai – pēc uzdotiem kritērijiem spēt atrast piemērotas  līgavas vai līgavaiņus. Jautājums, uz kuru man vēl nav labas atbildes, ir, vai latvietība ir pietiekams pamats, uz kura turēsies jaunās organizācijas moto: «The Latvian American Chamber of Commerce is a global network of Latvian and Latvian affiliated professionalsthat believe in assisting each other to succeed.”

Tikmēr Apple akcijas cena kopš oktobra ir nokritusies no 232 dolāriem uz 177 – kritums par nieka 24%, un arī citu tehnoloģiju kompāniju akcijām neklājas daudz labāk. ASV nekustamā īpašuma tirgus sāk atdzist – pārdevēju ir vairāk nekā pirkt gribētāju. Šādos laikos drauga plecs vajadzīgs vairāk  nekā jebkad! Priecīgu Pateicības dienu, un dzīvojiet prātīgi!

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-11-17 19.14.39.jpg

2018-11-17 20.17.23.jpg

Par Čikāgu

Viena no ASV pilsētām, uz kuru vienmēr braucu ar prieku, ir Čikāga. Grūti pat pateikt, kāpēc, jo tā ir milzīga un visai bardacīga, turklāt nomocīta ar nepārtrauktiem sastrēgumiem, un noziedzības līmenis tajā ir viens no augstākajiem ASV. Parasti uz Čikāgu dodos rudeņos un pavasaros,  apciemot mūsu biržu spekulantu klientus. Starp citu, pirms diviem gadiem blogā aprakstītais Mafins šajā rudenī cilpoja sveiks un vesels, tikpat piedzēries, vienīgi mazliet novājējis: https://bergsblogo.com/2016/10/23/par-mafinu-un-cusku-indes-pardevejiem/.   High frequency traders tagad atkal klājas labi, jo pasaules biržās valda liela nestabilitāte, un tieši šāda vide ir ļoti pateicīga naudas pelnīšanai ar viņu biznesa metodēm.

Čikāgā ir rajoni, kuros labāk nerādīties ne dienā, ne arī naktī, kur katru dienu kādu nošauj beigtu. Vakarā izsaukts taksists ilgi bubināja, ka negribot iebraukt alejā, kur atradās mans AirBnB  dzīvoklis, lai arī rajons izskatījās pavisam drošs, un iepriekšējos vakarus no centra biju nācis kājām, nejūtot ne mazākās bailes, bet var jau būt, ka sirdsmiers ir nezināšanā.

Jau piecos no rīta autostrāde, kas ved uz O’Hare starptautisko lidostu, bija sastrēgusi, un pievakarē Čikāgas centrā ātrāk pārvietoties viennozīmīgi ir kājām vai ar sabiedrisko transportu, jo mašīnas praktiski stāv. Šajā apciemojuma reizē manīju uzkrītoši daudz riteņbraucēju – tie traucās, neraugoties uz visai drēgno un vējaino laiku, un daudziem rokās pat nebija cimdu. ASV šobrīd ir panesusies mode braukāt ar riteņiem, un jaunās “transportēšanas” kompānijas kā Uber un Lyft pilnā sparā ir pieķērušās arī velosipēdu un elektrisko skūteru nomai. Tagad viņu aplikācijā var ne tikai pasūtīt auto, bet arī noīrēt kādu no šiem individuālās pārvietošanās līdzekļiem. Tas būtu pētīšanas vērts jautājums – kā šiem jaunajiem servisiem izdodas salauzt takšu firmu un pašvaldību pretestību, jo mobilajā telefonā  pasūtīt auto vai elektrisko  skrejriteni  nu jau var pilnīgi visās ASV lielpilsētās.

Neraugoties uz visiem  defektiem, Čikāgai  piemīt kaut kāds grūti izskaidrojams valdzinājums.  Pamanāmākās vietas  ir lielais parks ezera krastā,  brīnišķīgais “Art Institute Chicago” mākslas muzejs,  ar debesskrāpjiem piebakstītās debesis, pilsētas novietojums upes malā un, protams,  naudas tērēšanai un smuku mantiņu iegūšanai tik piemērotā Mičiganas avēnija. Mūsu birojā strādā vairāki kolēģi, kuri ilgāku laiku dzīvojuši Čikāgā, un viņi nebeidz jūsmot par šejienes  sporta komandām un lieliskajiem restorāniem. Lieliskie restorāni gan varētu būt arī gaumes un pieraduma jautājums, jo pēc  ”famous chicago deep dish pizza”  baudīšanas smaguma sajūta mani nepameta pāris dienu, un nelīdzēja pat vairāki rīta krosiņi.

Visiem, kuri grib uzzināt vairāk par Čikāgas vēsturi, iesaku izlasīt Erik Larson lielisko  grāmatu “The Devil in the White City.”  Grāmata ir par  1893. gadā  Čikāgā sarīkoto pasaules izstādi un pilnīgi neticamajiem tā laika notikumiem. Stāsts par elles lokiem, kuri  bija jāiziet, lai vispasaules izstāde vispār notiktu, kādu iespaidu tā atstāja uz pilsētas attīstību un tas viss vēl uz sērijveida slepkavību fona. Izlasot grāmatu, saproti,  kāpēc Rīgai vajag  ātrgaitas dzelzceļu uz Eiropu, kārtīgu starptautisku konferenču centru, un Latvijā visiem būtu jāiespringst, lai 2026. gadā Olimpiskās spēles notiktu arī Siguldā.  Ļoti gribētos dzirdēt mūsu topošās valdības veidotāju viedokli arī šajos jautājumos.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-10-18 17.48.06

%d bloggers like this: