Par «čmošnijiem»* kantoriem

Kāds mans ilgstoši ārzemēs dzīvojošs paziņa par diezgan pazīstamu Latvijas uzņēmumu izteicās, ka «tas tomēr ir diezgan «čmošnijs» kantoris». Draugs, kurš pieradis strādāt dažādās spožās ārzemju korporācijās, piedzīvoja nelielu kultūršoku, mēģinot pastrādāt Latvijā. Arī es esmu strādājis un vadījis vairākus Latvijas uzņēmumus un darbojies arī starptautiskās firmās, tāpēc šis apzīmējums man nedod mieru, un šajā slejā centīšos rast atbildi uz jautājumu, kādus uzņēmumus ārzemju pieredzi sasmēlušies ļaudis varētu dēvēt šādā nesmukā vārdā. Ceru, ka vienam otram latviešu uzņēmējam šīs atklāsmes palīdzēs pāriet uz nākamo fāzi, kad viņa organizācijā gribēs strādāt talanti no visas plašās pasaules, jo Latvijā jau viņu ir tik, cik ir, un jebkuram sekmīgam uzņēmumam kādā brīdī ir jāsāk domāt par izaugsmi starptautiskajā arēnā.

Pēc manas pārliecības, galvenās «čmošņiku» kantora iezīmes ir oportūnisms lēmumu pieņemšanā, darbinieku pieņemšana un virzīšana pēc lojalitātes, nevis kompetences un slikti vai pavisam nedokumentēti un nekomunicēti iekšējie procesi, kad «vecie» saka, ka «pie mums viss notiek tā». Parasti tas viss nāk komplektā ar nepārtrauktu naudas badu un līdz ar to arī nespēju vai nevēlēšanos maksāt konkurētspējīgas algas.

Mazliet pakavēšos pie katras no šīm īpašībām. Oportūnisms lēmumos nozīmē, ka uzņēmumam nav sava stabila attīstības plāna, tas drīzāk grozās pakaļ īpašnieka vai vadītāja sajūtām, iegribām un tam, kas nu ejot pa dzīves ceļu pretī pagadās. Arī lēmumu pieņemšana nav institucionalizēta — drīzāk ir tā, ka priekšnieks atnāk un visiem pasaka, kas tiem jādara, bet parasti aizmirst izdomāt līdz galam, kā viņa ieceri realizēt un vai tam ir visi nepieciešamie resursi.

Lojālo darbinieku virzīšana ir ļoti izplatīta gan Latvijas privātajos, gan arī valsts uzņēmumos. Jo lojālie vadoni klausīs un neapgrūtinās ar stulbiem jautājumiem vai, nedod Dievs, neiedomāsies veidot konkurenci un graut vadītāja autoritāti. Lai arī īstermiņā varētu šķist, ka ar lojāliem darbiniekiem strādāt ir daudz vieglāk, tomēr problēmas rodas, ja uzņēmumam augot ir jāpiesaista spējīgi cilvēki no ārpuses, kuriem jādeleģē lēmumu pieņemšana un dažādas atbildīgas saimniekošanas funkcijas, un ievērojamu resursu pārvaldība. Tipiski gudriem un ambicioziem cilvēkiem nepatīk strādāt vietās, kur pārējie priekšnieki un darbinieki ir paklausīgi idioti.

Uzņēmumiem augot, parādās vajadzība pēc jaunām vadības pozīcijām, filiāļu vadītājiem un citādiem puspriekšniekiem. Tipiski vecos, labos «nekorporatīvos» uzņēmumos lēmumu pieņem vadītājs vai īpašnieks, un nav nekādas vajadzības veidot komitejas, «paplašinātās valdes» un dažādas citas institūcijas, kurām deleģēt lēmumu pieņemšanu. Ja likums prasa, ka jābūt padomei vai valdei, tad autoritatīvs vadītājs tur saliek sev lojālus un paklausīgus ļaudis, un tās institūcijas ķeksīša pēc kaut ko paraksta, ko tāds pats savējais jurists ir satapinājis. Šo saimniecību gudrā vārdā sauc par korporatīvo pārvaldību. Ja tā ir īsta un laba, tad var pasargāt uzņēmumu no stulbiem lēmumiem, it īpaši juku laikos. Bet, ja nav laba, tad notiek kaut kā tā, kā varam šobrīd noraudzīties Olainfarm vai Rīgas Satiksmes bēdīgajos piemēros.

Pirms aptuveni gada es sabiju visai interesantā igauņu spa, kur iepazinos ar kādu franču uzņēmēju. Tā kā nedēļu man ar viņu iznāca pavadīt visai daudz laika kopā, uzzināju arī viņa astoņu cilvēku uzņēmuma veiksmes formulu. Īsumā tā bija šāda: «Es visiem maksāju lielas un pilnīgi vienādas algas (ap 3000 eiro uz rokas). Alga vienāda gan manam vietniekam, gan noliktavas pārzinim. Manā uzņēmumā darba diena beidzas divos pēcpusdienā. No rīta visi apsēžas pie gara galda. Es sēžu galda galā, un mans suns sēž man blakus, bet uz galda. Tad es visiem pasaku, kas viņiem tajā dienā ir jāizdara, un viņi iet un dara.» Šāda brīnišķīga menedžmenta sistēma noteikti labi darbojas, bet prasa, lai vadonis vienmēr būtu klāt un iedziļinātos katrā detaļā. Es nepajautāju, kas sēdēja galda galā tajā nedēļā, kad stāstītājs peldinājās igauņu vannās, un vai suns tajā nedēļā arī sēdēja uz galda.

Noslēgumā — jebkurš start-up uzņēmums sākumā ir «čmošnijs» kantoris. Pēc definīcijas. Esmu pārliecināts, ka arī Tesla ir un Stīva Džobsa laiku Apple bija «čmošniji» uzņēmumi, kuriem ASV korporatīvā pārvaldība uzspieda valdes, padomes un citus rāmjus, kas šos uzņēmumus savalda, padara prognozējamus un vadāmus. Līdz ar to katrs sekmīgs uzņēmums kaut kur savā serdē un dvēselē ir drusku «čmošnijs», bet apkārt tam kā koka stumbra gadskārtu riņķi apaug labā korporatīvā pārvaldība, sakārtoti procesi, organizācijas struktūras, amatu pienākumu apraksti, sistemātiska darbības analīze, KPI (Key Performance Indicator — galvenie darbības indikatori) un citi instrumenti, kuri darbavietu padara saprotamu labi izglītotiem korporatīvajiem profesionāļiem.

Bet vēl daudz briesmīgāk ir tad, ja tā mistiskā uzņēmuma serdē esošā dzirksts ir nomirusi vai sapuvusi un palikuši tikai korporatīvisma riņķi. Diemžēl arī šādi uzņēmumi ir sastopami pārāk bieži.

* Par «čmošņiku» krievu valodā nicīgi sauc morāli un fiziski nolaidušos cilvēku. Latviešu valodā šo vārdu lieto vecāki cilvēki, kuri atceras dzīvi PSRS okupācijas laikā.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF Tehnika  bezvadu sensoru tīklu Aranet lasi  šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šis raksts ir pirmpublicēts žurnāla IR Nauda 2019. gada februāra numurā. Žurnāla IR Nauda saturs  ir pieejams arī  elektroniski un šeit ir saite uz rakstu: https://ir.lv/2019/02/04/par-cmosnijiem-kantoriem/

 

Par brīvo gribu, mazām kastītēm un viltīgām lapsām.

Nezinu, kā jums, bet man brīžiem ir sajūta, ka dzīve iet pa apli vai vismaz pa spirāli. Man ir draugs Mārtiņš, ar kuru mēdzam  iedzert un apspriest  brīvās gribas jautājumu. Reizēm debatēs nonākam līdz pavisam elegantiem un oriģināliem argumentiem un pierādījumiem, diemžēl tie nāk laukā tādā  fāzē, ka nākošajā rītā gandrīz neko no smalkajiem pierādījumiem vairs atcerēties nav iespējams. Filozofija ir gaisīga lieta, gandrīz vai kā pirmie pavasara saules stari.

Šādas domas mani pārņēma pagājušajā nedēļā, viesojoties Čikāgā, Dalasā un Hjūstonā. Jā, ģeogrāfija, attālumi un mērogi manā dzīvē ir palielinājušies, bet saturs, forma un tēmas pēdējo divdesmit piecu gadu laikā gandrīz nav mainījušies. Viss grozās ap to, ka varētu pagatavot tādu vai citādu mazu elektronisku kastīti  vai uzprogrammēt kādu nebūt datorprogrammu, kas kādam  atvieglotu dzīvi vai ļautu labi nopelnīt. Saki vēl, ka cilvēkam ir brīvā griba. Daru, ko darīdams, mūku, kur mukdams, bet vienmēr nonāku atpakaļ pie mazajām kastītēm un datoriem.

Viena no kastīšu biznesa īpatnībām ir nepieciešamība dot pamēģināt. Tev ir kastīte, ko gribi pārdot. Parādās potenciāls klients vai tālākpārdevējs.  Kā zināms, pārdot kaut ko var vienīgi tad, ja tavs produkts spēj atrisināt kāda problēmu. Problēmu pasaulē ir miljoniem, viss triks ir atrast pietiekami daudz cilvēku ar vienādām problēmām, pie tam tādu, kuri gatavi maksāt par problēmas atrisināšanu pulka vairāk nekā tev maksā pagatavot produktu vai sniegt pakalpojumu. Izklausās jau vienkārši, bet ja tas tā būtu, tad visi būtu kā Bils Geits vai Stīvs Džobss.

Bet iesākumā tev ir kastīte, un klients saka, ka grib pamēģināt. Ja manta ir lēta, tad vienkārši iedod un skaties, kas notiks. Arī lielveikalos ir stendi, kuros piedāvā pagaršot jauno, gardo mērci vai nobaudīt pinģerotiņu konjaka. Mūsu biznesā diemžēl kastītes maksā tūkstošus vai desmitus tūkstošu. Klients jaunu produktu uz dullo pirkt negrib, bet, iedodot katram pamēģināt, pavisam viegli var nonākt situācijā, kad pa pasauli klaiņo un reizēm arī pazūd bez pēdām mantas desmitu un pat simtu tūkstošu vērtībā. Ja klients ir pazīstams, tad, protams, risks ir neliels, bet parasti problēmas sākas tieši ar jauniem un nepazīstamiem klientiem.

Nesen SAF Tehnika uzsāka jaunas produktu līnijas Aranet ražošanu. Tie ir bezvadu sensori, kuri mēra un ieraksta dažādus vides parametrus – temperatūru, gaisa mitrumu, gaismas intensitāti un tamlīdzīgi. Viens no daudzajiem šādu produktu pielietojumiem ir siltumnīcu automatizācijā. Interesanti, ka tieši pēdējos desmit gados pasaulē ļoti strauji attīstās siltumnīcu un tā saucamo vertikālo fermu tehnoloģijas. Tas ir, tiek veidotas audzētavas, kurās tiek pilnībā nodrošināta mākslīga vide – gaisma, apūdeņošana, temperatūra, barošana. Ar šādām metodēm var izaudzēt  simtiem un pat tūkstošiem reižu vairāk augu nekā piemājas dārziņā, turklāt neatkarīgi no gada laika un klimata. Tieši tamdēļ jau arī lielveikalos jebkurā gada mēnesī var nopirkt svaigus salātus, tomātus un garšaugus. Un ko gan ēdīs nākamie Marsa iekarotāji, kad Īlons Masks tos ar savām raķetēm būs nogādājis uz mums tuvāko  planētu, vai arī Zemes klimats būs tik tālu sagandēts, ka kaut kas augs tikai hermētiskās metāla kastēs?

Šādu jūsmīgu domu pārņemts, dodos apciemot Čikāgas pievārtē apmetušos vadošu ASV hortikultūras pionieri. Pirms pāris mēnešiem  sazinājāmies tīklos un viņš izteica vēlmi pamēģināt mūsu sensorus savās fermās. Es, saprotams, daudz nekavējos un ar lielu prieku aizsūtīju mantiņas iemēģināt un aizturētu elpu gaidīju vērtējumu, ieteikumus un pasūtījumus.

Roberts uzņem laipni – ilgi rāda slaidus un stāsta par sevi un saviem sasniegumiem. Kādus salātu audzēšanas šķūņus viņi projektē, kā eksperimentē ar receptēm un metodikām, kā viss ir izdomāts tā, lai maksimāli  efektīvi  izaudzētu mazos, gardos salātiņus. Viņa veidojums ir gluži kā tāds siltumnīcu makdonalds – process pārdomāts no augsnes sagatavošanas vienā galā līdz gatavās produkcijas savākšanai caur durvīm būves pretējā pusē. Turklāt Roberts vēl eksportē savu gudrību uz tālām aizjūras valstīm, un vadošo ASV augstskolu studenti dodas pie viņa praksē. Ar lepnumu viņš izrāda lillā krāsā izgaismotos plauktus, kur plastmasas vanniņās, apūdeņoti un mitra gaisa apvēdināti, dīgst asni, un rāda pateicīgo studentu uzgleznotos sienu gleznojumus ar dažādām simboliskām cilvēces ēdināšanas ainām.

Vienīgais, kas tikšanās laikā mani dara mazliet nemierīgu, ir tas, ka namatēvs visu laiku stāsta un liela savu biznesu, sakarus un ietekmi, bet pavisam maz ko vēlas dzirdēt par maniem sensoriem un to pielietojumu. Parasti tas ir labi, ja klients vēlas stāstīt par savu biznesu un savām problēmām – laba pārdevēja galvenais uzdevums ir klausīties, saprast un tad piedāvāt jēdzīgu, izmaksās paceļamu risinājumu, kurš tiešām problēmu atrisinās. Bet šeit es sajūtu ko nelāgu – Roberts nestāsta par savām problēmām, gluži otrādi, viņš lielās un cenšas atstāt iespaidu. Sava priekšnesuma noslēgumā draudzīgais agronoms man piedāvā izvēlēties – vai nu man jāmaksā kārtīga nauda par to, ka viņš manas mazās kastītes testēs un pārbaudīs, vai arī pateicībā par viņa ieguldīto laiku atsūtītās kastītes man viņam ir jāuzdāvina. Varianti izvēlēties tiek piedāvāti precīzi divi, bet tad arī tikšanās laiks ir beidzies – namatēvam ir jāsteidzas uz nākamo tikšanos, bet manas mantiņas ir izpakotas un iedarbinātas. Laika tās savākt vairs nav.

Sajūta pēc tikšanās ar Robertu ir kā Pinokio, jeb  padomju bērniem zināmākajam Buratino, kuram  viltīgā lapsa ieteica iestādīt zemē naudu un tad gaidīt, kad izaugs naudas koks. Esmu patērējis laiku, uzzinājis šo to jaunu par hortikultūru, guvis pieredzi un iestādījis zemē diezgan vērtīgas mantiņas. Mana viltīgā lapsa ir dabūjusi mantiņas, guvusi gandarījumu klausoties savā skanīgajā balsī, un prieku, ka aptinusi ap pirkstu vientiesi.

Mēdz teikt, ka pieredze ir kaut kas, ko mēs iegūstam tajos gadījumos, kad nedabūjam to, ko gribējām.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par Aranet lasiet šeit: http://www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Aranet___Solutions.png

Par produktivitāti

Cik pasaulē ir valstu? Izrādās, uz šo elementāro jautājumu nav vienas atbildes. ANO ir 193 dalībvalstis un divas «novērotājas». Tajā pašā laikā 204 valstis pašas sevi uzskata par neatkarīgām. Savukārt FIFA ir 211 dalībvalstu.

Līdzīgi ir ar produktivitāti. Kādam tā ir līdzvērtīga uzņēmuma peļņai, citam — cik pīrādziņu stundā izcep darbinieks, vēl citam — cik vārdu dienā uzraksta rakstnieks, bet vēl citam — cik daudz šī rakstnieka sarakstīto grāmatu izdodas pārdot. Valstu salīdzināšanai parasti izmanto IKP uz iedzīvotāju.

Tomēr, lai kuru rādītāju skatītos, Latvija ir aptuveni 3—4 reizes trūcīgāka vai mazāk produktīva, salīdzinot ar ASV. Protams, arī šeit ir plašas iespējas interpretācijām, un kāds varētu vēl piebilst, ka nauda nav vienīgais, pēc kā mērīt labklājību un produktivitāti. Mans draugs Mārtiņš, kurš ar moci apceļoja pasauli, vispriecīgākos un atvērtākos cilvēkus sastapa tieši pašos tālākajos un trūcīgākajos pasaules nostūros. Bet par to citreiz.

Es produktivitāti definēju tā — kad cilvēkam vai organizācijai konsekventi izdodas sasniegt iecerēto rezultātu, turklāt ar mērķtiecīgu darbu laika gaitā to izdodas sasniegt, ieguldot arvien mazāk resursu. Resursi ir cilvēku laiks, materiāli, kapitāls. Produktivitāte var būt personīgā, kas jāattīsta katram pašam, un organizāciju — te jau runa ir par menedžmentu. Viena no labākajām personīgās produktivitātes attīstības grāmatām ir Seven Habits of Highly Effective People. Jau gadus divdesmit pārlasu to ik pa laikam un vienmēr atrodu ko jaunu.

Dzīvojot ASV, man ir radies priekšstats, ka amerikāņi ir produktīvāka tauta par latviešiem. Gan mājas uzbliež «lētāk», bet žiglāk. Ledusskapjus un veļasmašīnas pirmie palaida masās, nemaz jau nerunājot par Forda Model T autiņiem. Visādu veidu progress un dzīves ērtības saistās ar amerikāņiem.

Daži elementāri sadzīviski novērojumi. Pie friziera ASV nekad matu nogriešana nav aizņēmusi vairāk par 20 minūtēm. Par to jāsamaksā 50 dolāru. Latvijā tā ir stunda un 25 dolāri. Tātad amerikāņu friziera produktivitāte ir 150 dolāru stundā, bet latviešu friziera — 25 dolāri. Starpība sešas reizes, kas lielos vilcienos atbilst OECD oficiālajai statistikai. Turklāt ASV frizētava atsūtīs trīs atgādinājumus un gadījumā, ja apmeklējums pajuks, operatīvi meklēs citu klientu brīvajā logā. Tas pats attiecas uz ārstu apmeklējumu, sporta nodarbībām un jebkuriem citiem pakalpojumiem. Viņi centīsies visu izdarīt maksimāli ātri un bez dīkstāves.

Latvijā parasti spēlēju skvošu Joker klubā. Tur divi korti, un jāzvana, lai rezervētu laiku. Visi laiki ap sešiem vakarā parasti ir aizņemti jau nedēļas uz priekšu, bet patiesībā bieži korts stāv tukšs, jo cilvēki neatnāk. Partneris ir jāatrod pašam, klubs te nepalīdz. Denverā kortu rezervē interneta kalendārā. Vari ierakstīt pretinieku pats, vari paprasīt klubam, lai piemeklē. Turklāt rezervēt var ne vairāk kā septiņas dienas uz priekšu — lai kādi gudrinieki neaizsitu kortu uz gadu. Ja pretinieks netiek plānotajā laikā, ātri atrodas aizvietotājs. Rezultātā visiem sešiem kortiem ir praktiski 100% noslodze, jo cilvēku klubā ir daudz un viņi tiešām rūpējas, lai viss ir ērti un patīkami. Tā nu es spēlēju vismaz trīs reizes nedēļā. Labi man, labi klubam. Atbraucot uz Latviju, vienmēr nobrīnos par tukšajiem restorāniem un sporta klubiem — vai tiešām viņiem nevajag naudu? Daļa problēmas, protams, ir cilvēku daudzumā un pirktspējā, bet liela daļa ir atkarīga no attieksmes, laba servisa un saimnieka saprašanas, kā noslogot infrastruktūru un panākt, lai klienti ir laimīgi un nāk vēl.

Lai tā notiktu, vadītājiem ir jābūt ieinteresētiem savā lietā un jākustina rociņas, kājiņas un mazā pelēkā viela galvā. Starp citu, produktivitātes uzlabošanai ļoti būtiski ir vērot dažādu parametru izmaiņas laikā. Katram biznesam tas būs kas savs, ko vērot un censties optimizēt — tas ir menedžeru zināšanu, pieredzes un ieinteresētības jautājums.

Liela nozīme produktivitātes celšanā ir darba organizācijai un kultūrai. ASV parasti viss notiek tieši tā, kā sarunāts, — ja kaut ko apsola, tad izdara. Ja nevar izdarīt, tad nesola. Svarīgāka par visu ir vienmērīga noslodze un precīza darbu dalīšana. Labos ASV restorānos galdiņš vienmēr ir jārezervē uz priekšu, vai arī jārēķinās, ka būs kāda stunda jāpagaida rindā. Pašā ēstuvē vienmēr darbi ir smalki sadalīti — kas sagaida klientus, kas lej tikai ūdeni, kas izstāsta par ēdienkarti un pieņem pasūtījumus, kas novāc traukus utt. Kad paēdīsi, piecu minūšu laikā atnesīs rēķinu un mazliet liekulīgi smaidot sacīs: «Take your time guys, no pressure»*, bet ziņa ir saprotama — samaksā un dodies, jo nākamais jau gaida.

Amerikāņi ar mātes pienu ir iesūkuši, ka laiks ir nauda, darbs ir jāpadara ātri, kārtīgi un profesionāli. Ka jābūt fokusētiem — nedrīkst svaidīties no tēmas uz tēmu, labāk kārtīgi iemācīties darīt vienu darbu, nevis katru reizi izmēģināt ko jaunu. Arī es sevī cenšos apkarot vēlmi katru dienu skriet pakaļ kādām jaunām maldugunīm. Produktīvāk ir darīt to, ko proti. Bet vienmēr jau gribas pamēģināt ko jaunu. Tāpat kā svešā pilsētā paiet vēl uz priekšu, jo šis taču nav tas īstais restorāns, pareizais būs pēc kvartāla vai diviem. Bet varbūt tomēr vienkāršāk ir atvērt TripAdvisor, paskatīties tuvāko restorānu reitingus, cenas un atsauksmes un, netērējot laiku, izdarīt izvēli? Un pēc apmeklējuma atstāt savu vērtējumu, lai nākamajiem vieglāk izdarīt izvēli. Vismaz man šāda pieeja darbojas gluži labi.

* Nav nekādas steigas, bez stresa! — angļu val.

Šis raksts sākotnēji ir publicēts žurnāla “IR Nauda” 2018. gada jūnija numurā.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par iedvesmojošām nometnēm, kas ir labs priekšnieks un aizklapēto ASV valdību

Sensenos laikos, kad man bija kādi gadi sešpadsmit, savu klases audzinātāju Daci Rozentāli es spēju novest izmisumā ar, manuprāt, visai elementāru jautājumu: “Bet skolotāj, kāda tam visam ir jēga?”. Lieki piebilst, ka šo jautājumu es ar visnevainīgāko sejas izteiksmi regulāri uzdevu dažādās klases sanāksmēs, lai dotu savu konstruktīvo ieguldījumu klases darba organizēšanā. Tagad, kad esmu paaudzies un jau  gadus divdesmit pats priekšniekoju, mana attieksme pret šādiem sokrātiskiem vaicātājiem ir nocietinājusies.

Pagājušā vasarā mani uzmeklēja pasaules jauniešu nometnes “2 x 2” rīkotāji. Viņi meklējot uzņēmējdarbības ievirzes vadītāju – kādu, kurš nedēļas garumā nometnes dalībniekiem spētu iemācīt kaut ko lietderīgu par uzņēmējdarbību. Par šādām nometnēm kaut ko pa ausu galam biju dzirdējis – ka notiekot jau kopš sešdesmitajiem gadiem, to organizē ārzemju latvieši un tam ir kāds sakars ar latvietību, dziedāšanu un dancošanu. Tā kā savās biznesa gaitās ASV esmu saņēmis diezgan daudz palīdzību no šejienes latviešiem, tad nolēmu sekot senajam sakāmvārdam “dots devējam atdodas” un piekritu starp Ziemassvētkiem un Jauno Gadu nedēļu dzīvot nometnē, meža vidū, kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Draugi un radi man teica, ka esmu pilnīgi traks, jo tā jau tikai uz dažām nedēļām esmu atbraucis uz Latviju un tad vēl no visiem noslēpšos mežā.

Nerakstīšu tagad detaļās par nometni, variet paši sagūglēt un mājas lapā apskatīties gan programmas, gan bildes, gan visādu citādu noderīgu informāciju. Teikšu vien, ka ļoti, ļoti daudzus gadus es neesmu tik labi atpūties, kā pavadot nedēļu šajā nometnē un ar šiem cilvēkiem. Vislabākais kritērijs kaut kādas pieredzes izvērtēšanai ir – vai tu to darītu atkal un vai ieteiktu saviem draugiem un tuviniekiem. Un uz šiem jautājumiem es varu atbildēt apstiprinoši. Domāju, iemesls tam ir ārkārtīgi augstā rīkotāju un dalībnieku motivācija un tiešām kvalitatīvais saturs. Visu nedēļu dalībniekiem nav gandrīz nevienas minūtes brīva laika garlaikoties un skumt. Visi grib, lai būtu maksimāli forši, un, turklāt, neviens no dažādo ieviržu un projektu vadītājiem par savu darbu nekādu samaksu nesaņem, līdz ar to nometnē uz piecdesmit dalībniekiem strādāja kādi divdesmit organizatori. Tā kā visi strādā par baltu velti, tad īpašu izmaksu pieaugumu tas nerada, un ļauj visu nedēļu piepildīt ar teicamu saturu.

Protams, šādas nometnes atmosfēra un intensitāte nevarētu pastāvēt ikdienā. Tomēr, labākajās vietās, kur esmu strādājis, ir izdevies sasniegt tādu iesaisti, kad cilvēki strādā ar misijas apziņu un jūtas piederīgi kaut kam lielākam, nekā tikai nepieciešamībai saņemt eiro kaudzīti mēneša sākumā vai beigās. Nometnes pieredze un arī manas paša vadītāja gaitas lika man nedaudz pameditēt par tēmu, kas tad ir labs vadītājs? Jo no mūsu vadītājiem dikti daudz ir atkarīgs – viņi mūs moka, spīdzina un atņem enerģiju vai, gluži otrādi, iedvesmo, attīsta un uzlādē vismaz astoņas stundas katru darba dienu. Tātad priekšnieks ir vismaz tikpat svarīgs kā ģimene, nu labi, varbūt arī ne gluži tik svarīgs, jo no draņķīga priekšnieka ir daudz vieglāk tikt  vaļā kā no sačakarētas ģimenes.

Tagad īsi uzrakstīšu, kādas man šajā brīdī liekas laba vadītāja būtiskākās īpašības. Pirmā un svarīgākā īpašība ir neuzmest cilvēkus. T.i., nepievilt uzticību.  Ja viņš saka, ka kaut ko pie noteiktiem apstākļiem izdarīs, tad tā arī izdarīs. Ja darbinieks var ticēt, ka tā tas tiešām notiks, tad strādāt būs daudz vieglāk, nekā, ja nekad nevar paredzēt, kas tad īsti notiks un vai vispār tas priekšnieka teksts ir pareizi saprasts. Turklāt labs vadītājs arī nekautrēsies pateikt “Es nezinu” , jo tikai Dievs tas Kungs zina visu, bet mēs, parastie cilvēki, esam nepilnīgi un ierobežoti savā saprašanā. Šajā “neuzmešanā” ir arī kāds cilvēcīgs aspekts – ja priekšnieks “neuzmet”, tātad viņš pret padoto izturas kā pret cilvēcisku būtni, nevis nomaināmu resursu.

Nākošā būtiskā īpašība ir, ka vadītājs nenodarbojas ar mikromenedžmentu. Nelūr visu laiku par plecu un nekritizē, bet kopumā ļauj cilvēkiem pašiem darīt savu darbu. Galu galā, kādēļ gan ir vajadzīgs darbinieks, ja priekšnieks uzskata, ka viņš pats visu zina labāk un ir gudrāks par visiem? Man liekas, ka vadītāja uzdevums daudz vairāk ir radīt tādus apstākļus, lai tā padotie varētu būt veiksmīgi un labi darītu savu darbu, un nekādā gadījumā nedarīt darbu to vietā.

Trešā būtiskā laba vadītāja īpašība ir spēja iedot atpakaļsaiti. Galu galā, kā lai es zinu, vai es strādāju labi vai slikti, ja ar mani nerunā? Neviens pasaules ģēnijs nespēj uz sevi objektīvi paskatīties no malas. Paņemiet savu smartfonu un nofilmējiet, kā jūs runājat ar klientu pa telefonu vai uzstājaties sapulcē. Paši pabrīnīsieties, cik tizli skan jūsu balss un sagumuši ir jūsu pleci. Bet ar dažiem nelieliem uzlabojumiem varētu taču izskatīties labāk, vai ne? Un tad dzīve paliktu vieglāka.

Šīs trīs lietas droši vien nav viss, kas labam vadītājam jādara. Gudras grāmatas saka, ka vadītāja uzdevums esot plānot, organizēt, komunicēt un motivēt. Katrs ar šiem vārdiņiem, protams, saprot kaut ko drusku citu, bet tas ir apbrīnojami, cik maz par šīm elementārajām lietām tiek runāts menedžeru skolās un valsts augstāko ierēdņu apzinātības treniņos.

Tikmēr ASV federālā valdība kopš 22. decembra strādā “izslēgtā režīmā”, kad 800 tūkstoši federālo darbinieku nesaņem algas, jo politiķi Vašingtonā nespēj vienoties, vai un kādu sienu būvēt uz Meksikas robežas. Tāpēc nepieņem budžetu. Bet ASV ir tā – ja budžets nav pieņemts, tad arī rēķinus apmaksāt nevar. Tā kā viedokļi par sienas nepieciešamību ir pilnīgi pretēji, tad risinājums ir acīmredzams – aizklapēsim to valdību ciet un paskatīsimies, kuram pirmajam nervi neizturēs. Tikmēr daudzi muzeji ir slēgti, bet nacionālo parku atejās krājas neizvesto sūdu kalni. Katrā zemē ir savas nacionālās īpatnības.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par Limu, Bogotu un déjà vu sajūtu

Viena no mana brīnišķīgā darba priekšrocībām ir iespēja daudz ceļot. Tā pirms pāris nedēļām es sēdos United lidmašīnā un no Denveras caur Hjūstonu aizlidoju uz Limu, Peru galvaspilsētu. Lima atrodas Klusā okeāna krastā kādu krietnu strēķi uz dienvidiem no ekvatora. “Mūsu zivis ir tik garšīgas, ka pat japāņi brauc baudīt mūsu tunci,” lepojās vietējie peruāņi. Kopumā Lima ir civilizēta un rietumnieciska pilsēta, visur pazīstamie amerikāņu brendi  – stārbuki, makdonaldi, čipoltes u.tml., un var manīt, ka  gringo šeit ir lielā cieņā. Peru varot vazāties apkārt samērā droši, varbūtība, ka tevi nolaupīs vai nožmiegs, nav pārāk liela. Vienīgi auto šoferi šeit brauc tā, kā nekur citur pasaulē es neesmu redzējis. Izdara straujus manevrus starp joslām vai veic pagriezienus, neskatoties, vai kāds cits strauji tuvojas vai ne. Līdz ar to lielākajai daļai autiņu sāni ir apdauzīti un  sabuktēti, bet tas tiek uztverts pašsaprotami. Peruāņi arī nebraukā ar dārgiem auto – lielākoties tās ir kias vai kādi mums nezināmi ķīniešu brendi.

Kā jau šādos braucienos ierasts, lielākā daļa laika paiet, apciemojot dažādu partneru un klientu birojus, runājot par projektiem un kopējo biznesa klimatu valstī. Meldiņš visur apmēram viens – mums ir vajadzīgas ļoti zemas cenas, jo valsts ir nabadzīga un konkurence no ķīniešu ražotājiem ļoti nežēlīga.  Kādā sanāksmju telpā mani pieņem divi džentlmeņi, vienam ir vārdā Napoleons, bet otram – Cēzars. Un es nepavisam neesmu trakomājā, vienkārši Peru vēsturiski vārdi ir modē.

Dienvidamerikā lielākoties visi iepirkumi notiek caur tenderiem, un tenderiem ir biezi, biezi nolikumi un nereti absurdas un neizpildāmas prasības.  Vakarā viesnīcā pameditējot, man atnāca déjà vusajūta. Kaut kad deviņdesmito gadu vidū es regulāri gadus desmit braukāju uz Lietuvu  – mums tur bija vairāki biznesi.  Aizveru acis un kā šodien atceros aprūsējušo dzelzs zirga skulptūru un piepīpēto biroju Viļņā, Arhitektu gatves daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā. Un arī tad es tiku vadāts pa bezpersoniskiem ofisiem, valsts iestāžu birojiem, kuri izskatās visā pasaulē gandrīz vienādi, pat ASV, un arī tad man tika stāstīts, ka cenai ir jābūt zemai, ka tenderī uzvarēt ir grūti jo grūti un nolikums ir biezs jo biezs, un tāpēc ir jāģenerē daudz bezjēdzīgu papīru un jāveic citas rituālas darbības. Teikšu godīgi, ka uz ASV aizlaidos, lai no šā visa tiktu vaļā, un četrus gadus man nevienā tenderī nav bijis jāpiedalās, bet  aplis lēnām noslēdzas, un esmu atpakaļ, tikai Dienvidamerikā. Sistēma un principi tie paši, atšķiras tikai nacionālais kolorīts.

Stipri savādāka aina pavērās Kolumbijā. No šīs valsts gan pāris dienās paguvu apskatīt tikai Bogotu, kas ir vēl kilometru augstāk virs jūras līmeņa nekā Denvera – Bogota atrodas 2640 m virs jūras līmeņa, un pilsētā visu cauru gadu ir kādi +18 grādi pēc Celsija. Dikti izdevīgi, jo nav jātērē nauda ne apkurei, ne arī kondicionieriem. Bogotā gan tika silti ieteikts vienam pa ielām riņķī nevazāties, nu, izņemot varbūt visdrošāko finanšu rajonu. Katrs sevi cienošs uzņēmējs šeit brauc ar džipu ar ložu necauršaujamiem stikliem un riepām, un viena no pilsētas galvenajām vizītkartēm ir pamatīgs smogs un nebeidzami sastrēgumi. Sastrēgumu problēma tiek risināta tā, ka pāru datumos Bogotā drīkst braukt mašīnas ar pāru numuriem, un nepāru datumos ar nepāru numuriem. Šī kārtība, saprotams, noved pie tā, ka visiem sevi cienošiem cilvēkiem ir divi auto – ar pāru un ar nepāru numuriem.

Visos birojos Bogotā bija pamatīga apsardze, bet glītāko biroju ēku sargiem vēl piepalīdzēja sprāgstvielas ošņājoši sunīši un ar automātiem bruņoti apsargi. Bet citādi – viss mierīgi, cilvēki smaida, jokojas, un drošības situācija pēdējā laikā esot ļoti uzlabojusies.

Interesanti, ka uzņēmēji Kolumbijā uz kaimiņienēm Peru un Čīli skatās apmēram tāpat kā mēs uz Lietuvu vai Igauniju. Nu jā, mums jau tur aizbraukt ir tuvu, kultūra līdzīga, un kopumā no Bogotas ir iespējams čubināt biznesu visā reģionā. Jā, Brazīlija un Argentīna gan – tās ir milzīgas un dzīvo savu dzīvi, tajās nav iespējams taisīt biznesu bez savas pārstāvniecības. Vēl ir Venecuēla, bet tajā ir bads un trakie komuņagas. Bet runā jau, ka pavisam drīz, varbūt nākošajā gadā, lietas mainīšoties un tad, iespējams, vārti biznesam atkal būšot vaļā. Kolumbijā  pēdējā gada laikā no Venecuēlas ir ieradušies vairāki miljoni bēgļu, ielās un pie iestādēm varēja redzēt garas cilvēku rindas, daudz bija arī bezpajumtnieku, narkomānu un kabatas zagļu, bet nelikās, ka vietējie par viņiem kaut kā īpaši satrauktos.

Gan Peru, gan arī Kolumbijā valda demokrātija, kas, vietējo vārdiem sakot, izpaužas tā, ka, mainoties varai, daudzus no iepriekšējiem vadoņiem saliek cietumos, bet jaunie pēc neilga laika kļūst  tikpat žuļicīgi vai vēl sliktāki.

Pēc pavadītās nedēļas Dienvidamerikā esmu atkal Bogotas lidostā, lai lidotu uz Denveru. “Ļoti iespējams, ka tev lidostā kāda skaista meitene palūgs aizvest kādu paciņu. Tikai dieva dēļ neko ne no viena neņem un visu laiku pieskati savu bagāžu”, mani brīdina vietējais kolēģis. Katrā zemē ir sava specifika un lietas, no kurām jāpiesargājas, bet dzīve tomēr ir skaista un brīnumu pilna.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Lima ir gluži glīta pilsēta Klusā okeāna krastā2018-10-30 18.25.32

Mazliet pabraucot kalnā  visa Bogota kā uz delnas2018-11-02 10.40.27

Bogotas centrālais laukums un Simons Bolivars2018-11-02 12.08.20

Par svētku sajūtu un tīklošanos

Tāpat kā daudz kur citur pasaulē, arī Denverā mēs kārtīgi svinējām Latvijas simtgadi. Tiesa, štata valdības māja nebija izgaismota Latvijas karoga krāsās, un arī vietējie svarīgākie varas vīri bija atsūtījuši tikai vasaļus nolasīt apsveikuma runas, jo paši bija aizņemti citos darbos, tomēr Denveras Atlētiskā kluba balles zāle sapulcināja gandrīz trīs simtus svinēt gribētāju. Un −gan koris himnas dziedāja, gan vietējās un ciemos atbraukušās amatpersonas skaistas runas teica, gan arī tautas deju grupa “Virpulītis” smukus dančus iegrieza, un pēcāk Denveras «Jūrmalnieki» visus klātesošos iekustināja  gluži aizraujošās dejās. Labi, salūta mums nebija, bet svētku sajūta un prieks par Latviju bija, un to apgalvoja gluži vai visi balles dalībnieki.

Vēl nedēļu iepriekš savas vispasaules tūres ietvaros Denveru apciemoja rakstniece Nora Ikstena un vietējā latviešu centrā tikās ar lasītājiem, un stāstīja par savu grāmatu «Mātes piens». Runā, ka Sietlā viņa tieši 18. novembrī esot teikusi svinīgo uzrunu, kas uzņemta ar stāvovācijām. Jā, mākslai ir liels spēks, tā vieno un iedvesmo cilvēkus.

Bet māksla, dziesmas, dejas un tautastērpi nav vienīgais, kas vieno cilvēkus. Daudz ciešākas saites rodas tad, ja vieno kopīgs bizness un dienišķās maizītes pelnīšana. Pirms pusgada kāds uzņēmums Bolderā – slavenā universitātes pilsētiņā netālu no Denveras, −interesējās, vai Latvijā ir kāds, kurš varētu ražot viņu specifiskās elektroniskās iekārtas. Šobrīd ražošana notiekot Ķīnā, bet, tā kā ar Ķīnu attiecības vairs nav tik labas, arī cenas aug un liela varbūtība, ka prece tiks aplikta ar ievērojamu ievedmuitu, viņi ieinteresējās par Latviju. Aizūtīju dažas e-pasta vēstules, un tagad ar prieku uzzinu, ka sadarbība attīstās, un vēl kādam Latvijas uzņēmumam pieaugs eksports uz ASV. Vēl Denverā dzīvo latviešu meitene, kura ir divu restorānu līdzīpašniece, un viņas sapnis ir kādā jaukā dienā atjaunot Sēnīti – katram mums ir kādi jaunības dienu sapņi un sentimenti, un, skatoties kā viņa dienu no dienas raujas pa saviem krogiem, nešaubos, ka kādā jaukā dienā naudiņa būs sakrāta, lai to Sēnīti atkal ieceltu saulītē. Piemēru par sekmīgiem latviešu uzņēmējiem ASV un dažādu mērogu sadarbību starp Latviju un ASV ir ļoti daudz. Sākot no ģimenes tipa uzņēmumiem, kas no Latvijas apsaimnieko Airbnb objektus Floridā, un beidzot ar palieliem programmētāju un inženieru uzņēmumiem, kuri pilnīgi visu savu produkciju eksportē uz ASV. Piebildīšu, ka ASV tirgus ir ļoti liels un maksātspējīgs, un par labu produktu un kvalitatīvu pakalpojumu ir gatavs maksāt godīgu samaksu.

Pastaigājot vairāk pa ASV, var redzēt, ka gandrīz katrā šejienes pilsētā ir gan uzņēmēji, gan labos darbos strādājoši latviešu menedžeri.  Parasti ar nulles  biznesa saikni ar Latviju. Un daudzi man ir teikuši, ka jā, var jau būt, ka būtu arī interesanti kaut ko uzsākt ar Latviju, bet viņi taču tur neko nesaprot un kā gan lai izšķir, kur nopietns bizness un kur risks, čiks vien sanāks.

Nesen Čikāgā tika izveidota Latvijas Tirdzniecības kamera ASV. Tās mērķis ir veidot ASV latviešu uzņēmēju tīklu. Ja izdosies, kā iecerēts, tas veicinās ekonomisko sadarbību starp Latviju un ASV, nostiprinās ārzemju latviešu saites ar Latviju un palīdzēs arī latviešu izcelsmes uzņēmējiem ASV. Piemēram, es dzīvoju Denverā, bet gribu atrast kādu, kurš ir speciālists siltumnīcās Kalifornijā. Ja sistēma ir labi uzbūvēta, tad man vajadzētu spēt melnajā kastē iebērt savu vajadzību, un pēc neilga laika no tās izbirtu laipns, kompetents un palīdzēt gribošs mentors, kurš par baltu velti mani izglītotu nozares gudrībās un padalītos ar saviem kontaktiem. Jo kontakti un rekomendācijas, kā zināms, biznesā ir pati lielākā vērtība.  Es iztēlojos, ka ideālā gadījumā šāds tīkls pildītu divu veidu funkcijas – palīdzētu atrast pareizo kontaktu un kvalifikācijas cilvēku un pasargātu no balamutēm, laika zagļiem un  blēžiem. Šādam tīklam jādarbojas  kā kvalitatīvai iepazīšanās aģentūrai – pēc uzdotiem kritērijiem spēt atrast piemērotas  līgavas vai līgavaiņus. Jautājums, uz kuru man vēl nav labas atbildes, ir, vai latvietība ir pietiekams pamats, uz kura turēsies jaunās organizācijas moto: «The Latvian American Chamber of Commerce is a global network of Latvian and Latvian affiliated professionalsthat believe in assisting each other to succeed.”

Tikmēr Apple akcijas cena kopš oktobra ir nokritusies no 232 dolāriem uz 177 – kritums par nieka 24%, un arī citu tehnoloģiju kompāniju akcijām neklājas daudz labāk. ASV nekustamā īpašuma tirgus sāk atdzist – pārdevēju ir vairāk nekā pirkt gribētāju. Šādos laikos drauga plecs vajadzīgs vairāk  nekā jebkad! Priecīgu Pateicības dienu, un dzīvojiet prātīgi!

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-11-17 19.14.39.jpg

2018-11-17 20.17.23.jpg

Par Čikāgu

Viena no ASV pilsētām, uz kuru vienmēr braucu ar prieku, ir Čikāga. Grūti pat pateikt, kāpēc, jo tā ir milzīga un visai bardacīga, turklāt nomocīta ar nepārtrauktiem sastrēgumiem, un noziedzības līmenis tajā ir viens no augstākajiem ASV. Parasti uz Čikāgu dodos rudeņos un pavasaros,  apciemot mūsu biržu spekulantu klientus. Starp citu, pirms diviem gadiem blogā aprakstītais Mafins šajā rudenī cilpoja sveiks un vesels, tikpat piedzēries, vienīgi mazliet novājējis: https://bergsblogo.com/2016/10/23/par-mafinu-un-cusku-indes-pardevejiem/.   High frequency traders tagad atkal klājas labi, jo pasaules biržās valda liela nestabilitāte, un tieši šāda vide ir ļoti pateicīga naudas pelnīšanai ar viņu biznesa metodēm.

Čikāgā ir rajoni, kuros labāk nerādīties ne dienā, ne arī naktī, kur katru dienu kādu nošauj beigtu. Vakarā izsaukts taksists ilgi bubināja, ka negribot iebraukt alejā, kur atradās mans AirBnB  dzīvoklis, lai arī rajons izskatījās pavisam drošs, un iepriekšējos vakarus no centra biju nācis kājām, nejūtot ne mazākās bailes, bet var jau būt, ka sirdsmiers ir nezināšanā.

Jau piecos no rīta autostrāde, kas ved uz O’Hare starptautisko lidostu, bija sastrēgusi, un pievakarē Čikāgas centrā ātrāk pārvietoties viennozīmīgi ir kājām vai ar sabiedrisko transportu, jo mašīnas praktiski stāv. Šajā apciemojuma reizē manīju uzkrītoši daudz riteņbraucēju – tie traucās, neraugoties uz visai drēgno un vējaino laiku, un daudziem rokās pat nebija cimdu. ASV šobrīd ir panesusies mode braukāt ar riteņiem, un jaunās “transportēšanas” kompānijas kā Uber un Lyft pilnā sparā ir pieķērušās arī velosipēdu un elektrisko skūteru nomai. Tagad viņu aplikācijā var ne tikai pasūtīt auto, bet arī noīrēt kādu no šiem individuālās pārvietošanās līdzekļiem. Tas būtu pētīšanas vērts jautājums – kā šiem jaunajiem servisiem izdodas salauzt takšu firmu un pašvaldību pretestību, jo mobilajā telefonā  pasūtīt auto vai elektrisko  skrejriteni  nu jau var pilnīgi visās ASV lielpilsētās.

Neraugoties uz visiem  defektiem, Čikāgai  piemīt kaut kāds grūti izskaidrojams valdzinājums.  Pamanāmākās vietas  ir lielais parks ezera krastā,  brīnišķīgais “Art Institute Chicago” mākslas muzejs,  ar debesskrāpjiem piebakstītās debesis, pilsētas novietojums upes malā un, protams,  naudas tērēšanai un smuku mantiņu iegūšanai tik piemērotā Mičiganas avēnija. Mūsu birojā strādā vairāki kolēģi, kuri ilgāku laiku dzīvojuši Čikāgā, un viņi nebeidz jūsmot par šejienes  sporta komandām un lieliskajiem restorāniem. Lieliskie restorāni gan varētu būt arī gaumes un pieraduma jautājums, jo pēc  ”famous chicago deep dish pizza”  baudīšanas smaguma sajūta mani nepameta pāris dienu, un nelīdzēja pat vairāki rīta krosiņi.

Visiem, kuri grib uzzināt vairāk par Čikāgas vēsturi, iesaku izlasīt Erik Larson lielisko  grāmatu “The Devil in the White City.”  Grāmata ir par  1893. gadā  Čikāgā sarīkoto pasaules izstādi un pilnīgi neticamajiem tā laika notikumiem. Stāsts par elles lokiem, kuri  bija jāiziet, lai vispasaules izstāde vispār notiktu, kādu iespaidu tā atstāja uz pilsētas attīstību un tas viss vēl uz sērijveida slepkavību fona. Izlasot grāmatu, saproti,  kāpēc Rīgai vajag  ātrgaitas dzelzceļu uz Eiropu, kārtīgu starptautisku konferenču centru, un Latvijā visiem būtu jāiespringst, lai 2026. gadā Olimpiskās spēles notiktu arī Siguldā.  Ļoti gribētos dzirdēt mūsu topošās valdības veidotāju viedokli arī šajos jautājumos.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-10-18 17.48.06

Par vēlēšanām un valdībām

Sveicieni visiem no tālās Denveras, kur tāpat kā Latvijā veiksmīgi ir aizvadītas 13. Saeimas vēlēšanas, un daudziem sajūta ir kā jau pēc kārtīgas ballītes.  Jāsāk  mazgāt trauku kalni, tīrīt piebradātā māja un jāmēģina atcerēties, kas gan ballēšanās sajūsmā un reibonī tika sadarīts un sasolīts. Bet tikmēr dzīve brauc savu neapturamo braucienu uz priekšu, mirkli nevar ne noķert, ne apturēt,  un gaidītā laimes un piepildījuma sajūta  jau  izsķaidījusies ikdienas pelēcībā kā  skaists, balts sniegavīrs, kas izkusis dubļu peļķē.

Arī pie mums Denverā bija vēlēšanu iecirknis, un dienas garumā mazajā latviešu centrā Leikvudā uz vēlēšanām atnāca kādi sešdesmit cilvēki. Apmēram tik daudz cilvēku parasti apmeklē arī dažādus latviešu pasākumus – Ziemassvētkus,  Jāņus  vai svētdienas dievkalpojumus. Vienīgā atšķirība, ka par vairumu vēlēšanu dalībnieku eksistenci Denverā mēs pat nezinājām.  Parastie pasākumu apmeklētāji ir “Amerikas latvieši”, kas šeit dzimuši un auguši, un varbūt daži aktīvāki un mazāk kautrīgi “Latvijas latvieši”, kā piemēram, šo rindu autors.  Un no šīs sabiedrības uz vēlēšanām atnāca pavisam nedaudzi. Kādam pases termiņš sen notecējis, citam nemaz nav Latvijas pases, vēl kāds nezina, par ko balsot un nejūtas piederīgs vai kompetents izvēlēties Latvijas valdīšanu.  Vēlēšanu rīta prieks bija kāda neredzēta latviešu ģimene no  Ledvilas, kura ieradās pirmā ar suni Raini, lai arī jābrauc bija kādas simts jūdzes. Dienas garumā vēlēšanu iecirknis atgādināja tādu “mazo Latviju” – karogi, ģerboņi, balsošanas informācija, televizors, kurā rāda “Panorāmu” un “Cepli”, un dažādi latviski un amerikāniski gardumi, kurus varēja nobaudīt ikviens vēlētājs.

ASV  šajās vēlēšanās nobalsoja drusku virs diviem tūkstošiem vēlētāju. Mazliet vairāk, nekā iepriekšējās vēlēšanās, bet ļoti maza daļa no tiem simts tūkstošiem latviešu, kuri dzīvojot ASV un kurus sakās pārstāvam ALA – Amerikas Latviešu apvienība.

Šāda aktivitāte un attieksme arī ir saprotama, jo vēlēšanas un valdība tomēr galvenokārt ir par ekonomiskām interesēm. Ja cilvēks ilgstoši dzīvo citā valstī un iztiku pelna, strādājot, piemēram, Microsoft  vai  vietējā bankā, tad neizbēgami lielāka interese ir par ASV ekonomiku, tirdzniecības līgumiem un imigrācijas jautājumiem.  Domāju, ja  ASV vairāk  darbotos latviešu uzņēmumi un ASV latvieši  vairāk iesaistītos saimnieciskos sakaros ar Latviju, tad arī interese par Latvijas politiku izrādītos lielāka.

No ASV puses skatoties uz Latvijas politiku, ir  grūti saprast, kāpēc mums ir  tik daudz partiju un ar ko tās cita no citas atšķiras.  Nu labi, kādas 3-4 vēl ir saprotami un pamatojami, bet 7 ievēlētās partijas gluži vienkārši ir reizes divas par daudz, dullina un putro cilvēku prātus, pie tam ievēlētajai Saeimai būs ļoti grūti izveidot stabilu un rīcībspējīgu valdību. Kā teiktu Tramps: “Bad deal!”  Katrs pārdevējs zina, ka cilvēkam, veicot pirkumu, ir jāpiedāvā maksimums trīs varianti – lētais, vidējais un luksusa, un tad pircējs, atkarībā no rocības, vajadzībām un garastāvokļa, pieņem lēmumu.  Protams, saprotu, ka sadrumstalotība ir radusies galvenokārt politiķu cilvēcisko konfliktu un uzņēmēju ekonomisko interešu dēļ. Kur katrs no 3A pielicis pirkstiņu,  kur Kvadrāts, kur kādi slīpi naudas mijēji, kur uzturēšanās atļauju tirgoņi un tranzīta fanāti  un tamlīdzīgi….   ASV labi ir tas, ka neviens, lai cik arī bagāts nebūtu, partiju nopirkt nevar. Kas savukārt ir Latvijas nelaime – pat ar visai niecīgu budžetu var sataisīt lielas politiskas jukas.  Tiesa, arī ASV viss nav balti un pūkaini.  Pavisam nesen vienu Kongresa kandidātu apsūdzēja par viņa kampaņai saziedoto līdzekļu izšķērdēšanu – kandidāts notrieca ceļojumos un dārgos pirkumos kādus simts tūkstošus dolāru, bet citu kandidātu savukārt apsūdzēja – “insider trading”  grēkā. Gādīgais politikānis apzvanīja radus, lai tie pagūtu notirgot akcijas uzņēmumā, kurā bija sagaidāmas lielas bēdas. Bet, kas ir labāk ASV – ka šos blēžus visai bieži arī atmasko un iesēdina, ko nevar novērot Latvijā. Līdz ar to tiesiskumam droši vien būtu jāpiešķir visaugstākā prioritāte.

Arī ASV biznesmeņi finansē gan partijas, gan arī atsevišķus kandidātus, un tiek daudz runāts par naudas varu un tās kaitīgo ietekmi.  TV ir pilnas ar politiskajām  anti-reklāmām.  Vēlētājiem tiek stāstīts, piemēram, ka šis simpātiskais opis patiesībā ir viens īsts vampīrs, naudu viņam dod ļaundari, kuri grib izpostīt dabu un urbt daudz naftas. Reklāmas tiek pavadītas ar drūmu mūziku un pats personāžs rādīts melnbaltās vai pelēcīgās krāsās ar savēkšķītu ģīmi.  Vienam Arizonas kongresa kandidātam pat palaida reklāmu, kurā seši viņa brāļi un māsas stāsta, ka šis esot baigais riebeklis un par viņu gan balsot nevajagot.

ASV viens no izcilākajiem pilsoņu kara karavadoņiem ir bijis ģenerālis Grants, viņa vārdā katrā pilsētā ir nosaukta iela.  Pēc kara viņš arī divus termiņus sabija ASV prezidents – viņš bija milzīgi populārs, un par ģenerāli un vēlāk armijas karavadoni tika nevis ar bagātu sponsoru vai ietekmīgu radu palīdzību, bet tāpēc, ka visi slavenākie ģenerāļi kaujas zaudēja, savukārt viņš vinnēja, un kādā brīdī neviens no krutajiem tur vairs  līst negribēja. Arī pēc kara bija jāvāc kopā izpostītā saimniecība, jādomā, ko darīt ar jaunatbrīvotajiem afroamerikāņiem, ko ar Kukluksklaniem un ko ar klaiņojošām marodieru bandām. Lai arī teju katru viņa soli pavadīja apsūdzības alkoholismā, dažādi finanšu skandāli, tomēr Grants joprojām ir viens no cienītākajiem un izcilākajiem ASV politiķiem, jo viņš bija no tiem, kurus izstūma priekšā tad, kad neviens cits darbu uzņemties negribēja.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Autors pie Denveras vēlēšanu iecirkņa.2018-10-06 16.58.24

Par izmeklēšanām un naudas varu

ASV pēdējās nedēļās apgriezienus uzņēmušas Kongresa un Senāta priekšvēlēšanu kampaņas, kurās uz kārts likts vietu skaits abās parlamenta palātās, drīz noskaidrosies, vai republikāņi saglabās savu pārsvaru, vai arī to iegūs demokrāti. Ja notiks pēdējais, tad Trampam ir sagaidāmi grūti laiki, viņš tiks pētīts un izmeklēts ar desmitkārtīgu entuziasmu, un tas gandrīz noteikti novedīs pie nopietniem impīčmenta mēģinājumiem.

Dzīvojot ASV, nepamet sajūta, ka šī ir pētnieku un izmeklētāju sabiedrība. Piemēram, šobrīd visu ziņu epicentrā nonākusi Augstākās tiesas tiesneša Brett Kavanaugh  kandidatūras pētīšana un vētīšana. Arī šajā gadījumā likmes ir augstas – republikāņi grib pagūt savu konservatīvo kandidātu apstiprināt līdz vēlēšanām, jo nevar zināt, vai pēc tam tiem pietiks balsu. Demokrāti, gluži pretēji, grib novilkt līdz vēlēšanām, jo cer, ka tad varēs izvirzīt savu kandidātu un saglabāt pārsvaru Augstākajā tiesā. Augstākās tiesas tiesnešus ieceļ uz mūžu, un viņiem pieder pēdējais vārds visprincipiālākajās un valsts attīstību ietekmējošākajās lietās.  Vēl pirms nedēļas šķita, ka kandidāts tiks apstiprināts bez aizķeršanās, viss bija perfekti  −  nevainojama  reputācija, atbilstoša kvalifikācija  un apstiprināšanai nepieciešamais balsu skaits. Taču parādījās sena klasesbiedrene, kura apgalvo, ka tiesnesis Brett Kavanaugh skolas un koledžas laikā neganti dzēris un  seksuāli uzmācies. Tas gan noticis pirms trīsdesmit sešiem gadiem, bet vai gan cilvēks, kurš jaunībā bijis šāds trakulis, ir cienīgs uz mūžu sēdēt augstākās tiesas solos? Uzpeld skolas albumi, kalendāri un parādās pikantas atmiņas. Situāciju sarežģī fakts, ka pēc  sešām nedēļām ir vēlēšanas. Ja kandidātu iebalsos bez pienācīgas apsūdzību izpētes, vēlētāji to var ņemt ļaunā, un republikāņi var pazaudēt vairākumu, bet, savukārt, ja pētīs pārāk ilgi, var netikt pie kārotā konservatīvā  tiesneša.

Tramps tikmēr televīzijā kliedz, ka labāka un cienīgāka kandidāta neesot un visas apsūdzības esot tikai “obstruct and delay” taktika. Tramps tvīto, ka demokrāti paši šīm apsūdzībām neticot un savā starpā gardi smejoties par savārīto putru. Nabaga kandidāts uzstājas ar interviju Fox Prime Timez iņu šovā un apgalvo, ka drusku jau iedzēris tajos koledžas gados esot gan, bet nevainīgs bijis vēl ilgi pēc skolas beigšanas, tāpēc nekādi neesot iespējams, ka būtu kādu izvarojis. Kas, protams, izraisa jaunu spekulāciju un ņirgu vilni. Izliecies par baznīcas kora puiku, bet, skat, skat, ko par tevi saka tā laika cīņu biedri!  Nu ka sarīkosim FBI izmeklēšanu un kārtīgi izpētīsim, kas tu par putnu biji agrā jaunībā!

Tas viss vēl notiek laikā, kad tikko notiesāja un cietumā iesēdināja astoņdemito gadu slavenāko ASV komediantu Bill Cosby – ko mīlīgi dēvēja par American Dad, visu amerikāņu tēti. Vēl pirms pāris gadiem viņa bagātību lēsa uz kādiem 400 miljoniem dolāru. Tagad astoņdesmitgadīgajam onkulim ir jāiet cietumā par trīsdesmit vai pat četrdesmit gadus seniem nodarījumiem, un, visticamāk, cietumā  viņš arī nomirs, bet visu viņa bagātību pievāks juristi un daudzās civilprasības iesniegušās nu jau ļoti cienījamos gados esošās dāmas.

Tiesneša kandidāta vētīšanā daudzi velk paralēles ar Kosbija gadījumu. Sak, kā tad tā – tiesnesi mēs taisamies apstiprināt uz mūžu bez kārtīgas izmeklēšanas, kamēr vecajam komiķim ir jāizput un jānomirst cietumā par tikpat seniem grēkiem. Protams, atšķirība tāda, ka tiesa pierādīja, ka komiķis sazāļoja un izvaroja mazgadīgas meitenes, kamēr tiesnesis varbūt tikai ballējās un palaida rokas.

Vakar Denver Post (tā ir avīze, kas vienmēr nolikta sporta kluba pirtiņā uz lāvas) izlasīju, ka  Bolderā, pilsētiņā netālu no Denveras, ir atradusies kāda dāma, kurai arī esot ko teikt par tiesneša kandidātu. Un viņas pārstāvību ir uzņēmies kāds advokāts, kurš jau ir pietiesājis prāvas naudas no vismaz četrdesmit dažādām sporta zvaigznēm, jo izrādās, ka tieši sporta zvaigznes un arī universitāšu profesori ASV esot ļoti pateicīgi subjekti, no kuriem varot piedzīt prāvas kompensācijas seksuālo noziegumu tiesu procesos un, kā visur, kur ir lieli tirgi, arī šajā jomā ir šauri specializēti advokātu biroji.

ASV ir zeme, kurā cietušie var piedzīt milzīgas naudas summas. Gan no kompānijām, gan arī no privātpersonām. Šāda prakse liek cilvēkiem būt ļoti uzmanīgiem. Piemēram, man pat prātā nenāk piedāvāt pavizināt kaimiņu bērnus ar moci, kas būtu pavisam normāli Latvijā. No otras puses, nauda piesaista lielu uzmanību.  Arī smēķēšanu ASV izskauda fakts, ka ar vēzi saslimušie no tabakas kompānijām kompensācijās varēja piedzīt desmitiem miljonu dolāru, ko arī ar entuziasmu darīja, kamēr nonāca līdz šodienai, kad ASV smēķē tikai retais.

Taisnīgumam ir tendence sekot naudai un varai un tiem spēles noteikumiem, kādi ierakstīti likumos. To mēs labi redzam arī Latvijā saistībā ar uzņēmumu bankrotiem un to mantības sadali.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Private-Investigator-Qualifications-UK1-e1443664140619_jpg__1000×570_.png

Par pārbraucienu Denvera-Losandželosa un skolām

Pagājušajā nedēļā ASV bija garā nedēļas nogale –  3. septembrī cilvēki nestrādāja un ar brīvdienu atzīmēja “Darba dienu.” Vikipēdijā atrodu, ka septembra pirmajā pirmdienā deviņpadsmitā gadsimta beigās ASV darba dienu iesāka atzīmēt arodbiedrības, rīkojot saviem biedriem parādes un tamlīdzīgus masu pasākumus. Tagad arodbiedrības vairs nav tik spēcīgas, un arī  parādes nekur nemanīju, tā vietā cilvēki ciemojas, pikniko un dodas baudīt neiztrūkstošās atlaides. Veikalniekiem  akcijas un atlaides nemitīgi piekārtojas dažādiem datumiem kalendāros. Pašlaik amerikāņi ir aizvadījuši bērnus skolas gaitās, nosvinējuši darba svētkus, un nu veikali jau sāk izlikt ķirbjus, raganas, miroņus un spokus, gatavojoties Helovīnu svētkiem. Aizejot uz veikalu, nekādi nebūs iespējams aizmirst, kāds ir gadalaiks un kādas atzīmējamās dienas tuvojas.

Mēs darba svētkus atzīmējām ar “Road trip”no Denveras uz  Losandželosu. Principā šo gabalu var novālēt vienā paņēmienā, jo no Denveras līdz Lasvegasai var aizbraukt 11 stundās, bet  Losandželosa no Lasvegasas  vispār ir rokas stiepiena attālumā –  brauciens aizņem vien četras stundas cauri vienmuļam, garlaicīgam tuksnesim, pa kuru braucot, nav iespējams nedomāt par filmu“Fear and Loathing in Las Vegas.”Losandželosā mums bija jābūt vien nākošajā dienā, tāpēc apmetāmies klasiskā ceļmalas motelī par simts divdesmit dolāriem diennaktī.  Motelī kaimiņu pārītis atgādina kaut ko no nostāstiem par Boniju un Klaidu, bet viesu uzņēmēja, jauna meksikāņu meitene, stāsta, ka krājot naudu un cerot iestāties koledžā, lai izmācītos par fizioterapeiti. Ārsti ASV pelna pieklājīgi, un šī izvēle man liekas gauži saprātīga.

Ceļi ASV ir labi, un gandrīz visos posmos mašīnas brauc ar kādām astoņdesmi jūdzēm stundā. Skaistākais gabals, neapšaubāmi, ir no Denveras līdz Lasvegasai, jo pa ceļam ir jāšķērso Klinšu kalni, kuri ir vismaz tikpat skaisti kā Alpi, un vēl pa ceļam priecē neskaitāmi kanjoni, neticamu formu un krāsu arkas, dabiski veidojušās pilis un formu un krāsu reljefi, kādus neredzējušam nav iespējams ne nosapņot, ne arī iztēloties.  Ielejās noslēpušās pilsētiņas, kurās audzē persikus, vīnogas uz visādus citus labumus, tās mijas ar raktuvēm un skarbiem, tuksnesīgiem klajumiem.

Darba svētku garajās brīvdienās ASV var sastapt daudzus ceļotājus, kuri pavada savas atvases uz studijām attālās pilsētās. Tā arī mēs aprunājamies ar kādu tēvu no Minesotas, kurš pavadīja meitu uz studijām Kalifornijā. Meita studēšot antropoloģiju. Lasot daudzos un dažādos iespējamos studiju novirzienus, mani nepamet doma, ka visas šīs koledžas, universitātes un “virtuālās” mācību iestādes ir gluži tāds pats bizness, kā viss pārējais šajā pasaulē. Skolām ir mācībspēki, vadītāji  un padomnieki, un viņu interesēs ir visiem darīt zināmu, cik ļoti šī skola ir svarīga un cik vajadzīgas ir tajā apgūstamās zinības. Nešaubos, ka viņus vada arī cēli motīvi, līdzīgi kā pārtikas industriju, kas pabaro cilvēci, vai farmācijas industriju, kas ārstē un pagarina cilvēku mūžu,  taču viņi pamanās iebarot mums arī cukurūdeņus, kotlešu maizes un atkarību izraisošus pretsāpju medikamentus, kuri kopumā cilvēkiem nodara lielu postu.  Uzņēmumu akcionāriem taču ir  jāpelna, bet vadītājiem gribas lielus  bonusus un akciju opcijas.

Manuprāt, jebkuram augstskolas audzēknim ir jāuzdod sev pavisam vienkāršs jautājums – vai skolā pavadītie gadi ļaus man nodrošināt finansiālu neatkarību un pieklājīgu materiālo dzīves līmeni nākotnē? Vai es mācos tāpēc, ka tā dara visi, tāpēc, ka nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi, vai arī man ir plāns un skolas apmeklējums ir daļa no šī plāna? Nav pārāk grūti ievākt statistiku par ienākumiem, kādus bauda tās vai citas skolas beidzēji, un šim ciparam ir jābūt svarīgam kritērijam skolas un mācāmo gudrību izvēlē. Nesaku, ka paredzamajiem ienākumiem ir jābūt vienīgajam kritērijam – vēl jau ir arī talanti, “noslieces”, fantāzijas un citi vēl netveramāki kritēriji, tomēr šīs finanšu mērauklas konsekventāka piemērošana ļautu mazināt to cilvēku pulku, kuri gaužas, ka skolās gan ir izmācījušies, bet maizītei sapelnīt nesanāk. Un ne jau sevi vai skolas viņi vaino, bet gan valsti, politiķus un visus pārējos.

Tikmēr daudzas lielās  kompānijas ASV ir pārstājušas savos darba sludinājumos prasīt obligātu koledžas diplomu –  mūsdienās ar datoru un interneta pieslēgumu, neizejot no mājas, var iemācīties ļoti daudz noderīgas lietas, arī darba devējiem nepieciešamās prasmes mainās daudz straujāk nekā jebkad agrāk. Tā kā skolas nereti māca nevis to, kas vajadzīgs darba devējam,  bet gan to, ko tām ir vienkāršāk mācīt, tad darba devējiem pašiem nākas saviem jaunajiem darbiniekiem iemācīt to, kas dotajā brīdī ir nepieciešams.

Piemēram, arī es šodien internetā atradu, kā apstrādāt reģipša sienu, kādas špakteles, krāsas un instrumentus lietot, un man pat prātā nenāca, ka šai vajadzībai būtu jāapmeklē kādi remontu kursi.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Visvairāk Denverā man pietrūkst jūras, toties Losandželosā tās ir papilnam!2018-09-02 18.26.13

Šādi izskatās kādu gabaliņu pirms Lasvegasas.2018-09-01 10.37.46

%d bloggers like this: