Par Limu, Bogotu un déjà vu sajūtu

Viena no mana brīnišķīgā darba priekšrocībām ir iespēja daudz ceļot. Tā pirms pāris nedēļām es sēdos United lidmašīnā un no Denveras caur Hjūstonu aizlidoju uz Limu, Peru galvaspilsētu. Lima atrodas Klusā okeāna krastā kādu krietnu strēķi uz dienvidiem no ekvatora. “Mūsu zivis ir tik garšīgas, ka pat japāņi brauc baudīt mūsu tunci,” lepojās vietējie peruāņi. Kopumā Lima ir civilizēta un rietumnieciska pilsēta, visur pazīstamie amerikāņu brendi  – stārbuki, makdonaldi, čipoltes u.tml., un var manīt, ka  gringo šeit ir lielā cieņā. Peru varot vazāties apkārt samērā droši, varbūtība, ka tevi nolaupīs vai nožmiegs, nav pārāk liela. Vienīgi auto šoferi šeit brauc tā, kā nekur citur pasaulē es neesmu redzējis. Izdara straujus manevrus starp joslām vai veic pagriezienus, neskatoties, vai kāds cits strauji tuvojas vai ne. Līdz ar to lielākajai daļai autiņu sāni ir apdauzīti un  sabuktēti, bet tas tiek uztverts pašsaprotami. Peruāņi arī nebraukā ar dārgiem auto – lielākoties tās ir kias vai kādi mums nezināmi ķīniešu brendi.

Kā jau šādos braucienos ierasts, lielākā daļa laika paiet, apciemojot dažādu partneru un klientu birojus, runājot par projektiem un kopējo biznesa klimatu valstī. Meldiņš visur apmēram viens – mums ir vajadzīgas ļoti zemas cenas, jo valsts ir nabadzīga un konkurence no ķīniešu ražotājiem ļoti nežēlīga.  Kādā sanāksmju telpā mani pieņem divi džentlmeņi, vienam ir vārdā Napoleons, bet otram – Cēzars. Un es nepavisam neesmu trakomājā, vienkārši Peru vēsturiski vārdi ir modē.

Dienvidamerikā lielākoties visi iepirkumi notiek caur tenderiem, un tenderiem ir biezi, biezi nolikumi un nereti absurdas un neizpildāmas prasības.  Vakarā viesnīcā pameditējot, man atnāca déjà vusajūta. Kaut kad deviņdesmito gadu vidū es regulāri gadus desmit braukāju uz Lietuvu  – mums tur bija vairāki biznesi.  Aizveru acis un kā šodien atceros aprūsējušo dzelzs zirga skulptūru un piepīpēto biroju Viļņā, Arhitektu gatves daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā. Un arī tad es tiku vadāts pa bezpersoniskiem ofisiem, valsts iestāžu birojiem, kuri izskatās visā pasaulē gandrīz vienādi, pat ASV, un arī tad man tika stāstīts, ka cenai ir jābūt zemai, ka tenderī uzvarēt ir grūti jo grūti un nolikums ir biezs jo biezs, un tāpēc ir jāģenerē daudz bezjēdzīgu papīru un jāveic citas rituālas darbības. Teikšu godīgi, ka uz ASV aizlaidos, lai no šā visa tiktu vaļā, un četrus gadus man nevienā tenderī nav bijis jāpiedalās, bet  aplis lēnām noslēdzas, un esmu atpakaļ, tikai Dienvidamerikā. Sistēma un principi tie paši, atšķiras tikai nacionālais kolorīts.

Stipri savādāka aina pavērās Kolumbijā. No šīs valsts gan pāris dienās paguvu apskatīt tikai Bogotu, kas ir vēl kilometru augstāk virs jūras līmeņa nekā Denvera – Bogota atrodas 2640 m virs jūras līmeņa, un pilsētā visu cauru gadu ir kādi +18 grādi pēc Celsija. Dikti izdevīgi, jo nav jātērē nauda ne apkurei, ne arī kondicionieriem. Bogotā gan tika silti ieteikts vienam pa ielām riņķī nevazāties, nu, izņemot varbūt visdrošāko finanšu rajonu. Katrs sevi cienošs uzņēmējs šeit brauc ar džipu ar ložu necauršaujamiem stikliem un riepām, un viena no pilsētas galvenajām vizītkartēm ir pamatīgs smogs un nebeidzami sastrēgumi. Sastrēgumu problēma tiek risināta tā, ka pāru datumos Bogotā drīkst braukt mašīnas ar pāru numuriem, un nepāru datumos ar nepāru numuriem. Šī kārtība, saprotams, noved pie tā, ka visiem sevi cienošiem cilvēkiem ir divi auto – ar pāru un ar nepāru numuriem.

Visos birojos Bogotā bija pamatīga apsardze, bet glītāko biroju ēku sargiem vēl piepalīdzēja sprāgstvielas ošņājoši sunīši un ar automātiem bruņoti apsargi. Bet citādi – viss mierīgi, cilvēki smaida, jokojas, un drošības situācija pēdējā laikā esot ļoti uzlabojusies.

Interesanti, ka uzņēmēji Kolumbijā uz kaimiņienēm Peru un Čīli skatās apmēram tāpat kā mēs uz Lietuvu vai Igauniju. Nu jā, mums jau tur aizbraukt ir tuvu, kultūra līdzīga, un kopumā no Bogotas ir iespējams čubināt biznesu visā reģionā. Jā, Brazīlija un Argentīna gan – tās ir milzīgas un dzīvo savu dzīvi, tajās nav iespējams taisīt biznesu bez savas pārstāvniecības. Vēl ir Venecuēla, bet tajā ir bads un trakie komuņagas. Bet runā jau, ka pavisam drīz, varbūt nākošajā gadā, lietas mainīšoties un tad, iespējams, vārti biznesam atkal būšot vaļā. Kolumbijā  pēdējā gada laikā no Venecuēlas ir ieradušies vairāki miljoni bēgļu, ielās un pie iestādēm varēja redzēt garas cilvēku rindas, daudz bija arī bezpajumtnieku, narkomānu un kabatas zagļu, bet nelikās, ka vietējie par viņiem kaut kā īpaši satrauktos.

Gan Peru, gan arī Kolumbijā valda demokrātija, kas, vietējo vārdiem sakot, izpaužas tā, ka, mainoties varai, daudzus no iepriekšējiem vadoņiem saliek cietumos, bet jaunie pēc neilga laika kļūst  tikpat žuļicīgi vai vēl sliktāki.

Pēc pavadītās nedēļas Dienvidamerikā esmu atkal Bogotas lidostā, lai lidotu uz Denveru. “Ļoti iespējams, ka tev lidostā kāda skaista meitene palūgs aizvest kādu paciņu. Tikai dieva dēļ neko ne no viena neņem un visu laiku pieskati savu bagāžu”, mani brīdina vietējais kolēģis. Katrā zemē ir sava specifika un lietas, no kurām jāpiesargājas, bet dzīve tomēr ir skaista un brīnumu pilna.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Lima ir gluži glīta pilsēta Klusā okeāna krastā2018-10-30 18.25.32

Mazliet pabraucot kalnā  visa Bogota kā uz delnas2018-11-02 10.40.27

Bogotas centrālais laukums un Simons Bolivars2018-11-02 12.08.20

Par svētku sajūtu un tīklošanos

Tāpat kā daudz kur citur pasaulē, arī Denverā mēs kārtīgi svinējām Latvijas simtgadi. Tiesa, štata valdības māja nebija izgaismota Latvijas karoga krāsās, un arī vietējie svarīgākie varas vīri bija atsūtījuši tikai vasaļus nolasīt apsveikuma runas, jo paši bija aizņemti citos darbos, tomēr Denveras Atlētiskā kluba balles zāle sapulcināja gandrīz trīs simtus svinēt gribētāju. Un −gan koris himnas dziedāja, gan vietējās un ciemos atbraukušās amatpersonas skaistas runas teica, gan arī tautas deju grupa “Virpulītis” smukus dančus iegrieza, un pēcāk Denveras «Jūrmalnieki» visus klātesošos iekustināja  gluži aizraujošās dejās. Labi, salūta mums nebija, bet svētku sajūta un prieks par Latviju bija, un to apgalvoja gluži vai visi balles dalībnieki.

Vēl nedēļu iepriekš savas vispasaules tūres ietvaros Denveru apciemoja rakstniece Nora Ikstena un vietējā latviešu centrā tikās ar lasītājiem, un stāstīja par savu grāmatu «Mātes piens». Runā, ka Sietlā viņa tieši 18. novembrī esot teikusi svinīgo uzrunu, kas uzņemta ar stāvovācijām. Jā, mākslai ir liels spēks, tā vieno un iedvesmo cilvēkus.

Bet māksla, dziesmas, dejas un tautastērpi nav vienīgais, kas vieno cilvēkus. Daudz ciešākas saites rodas tad, ja vieno kopīgs bizness un dienišķās maizītes pelnīšana. Pirms pusgada kāds uzņēmums Bolderā – slavenā universitātes pilsētiņā netālu no Denveras, −interesējās, vai Latvijā ir kāds, kurš varētu ražot viņu specifiskās elektroniskās iekārtas. Šobrīd ražošana notiekot Ķīnā, bet, tā kā ar Ķīnu attiecības vairs nav tik labas, arī cenas aug un liela varbūtība, ka prece tiks aplikta ar ievērojamu ievedmuitu, viņi ieinteresējās par Latviju. Aizūtīju dažas e-pasta vēstules, un tagad ar prieku uzzinu, ka sadarbība attīstās, un vēl kādam Latvijas uzņēmumam pieaugs eksports uz ASV. Vēl Denverā dzīvo latviešu meitene, kura ir divu restorānu līdzīpašniece, un viņas sapnis ir kādā jaukā dienā atjaunot Sēnīti – katram mums ir kādi jaunības dienu sapņi un sentimenti, un, skatoties kā viņa dienu no dienas raujas pa saviem krogiem, nešaubos, ka kādā jaukā dienā naudiņa būs sakrāta, lai to Sēnīti atkal ieceltu saulītē. Piemēru par sekmīgiem latviešu uzņēmējiem ASV un dažādu mērogu sadarbību starp Latviju un ASV ir ļoti daudz. Sākot no ģimenes tipa uzņēmumiem, kas no Latvijas apsaimnieko Airbnb objektus Floridā, un beidzot ar palieliem programmētāju un inženieru uzņēmumiem, kuri pilnīgi visu savu produkciju eksportē uz ASV. Piebildīšu, ka ASV tirgus ir ļoti liels un maksātspējīgs, un par labu produktu un kvalitatīvu pakalpojumu ir gatavs maksāt godīgu samaksu.

Pastaigājot vairāk pa ASV, var redzēt, ka gandrīz katrā šejienes pilsētā ir gan uzņēmēji, gan labos darbos strādājoši latviešu menedžeri.  Parasti ar nulles  biznesa saikni ar Latviju. Un daudzi man ir teikuši, ka jā, var jau būt, ka būtu arī interesanti kaut ko uzsākt ar Latviju, bet viņi taču tur neko nesaprot un kā gan lai izšķir, kur nopietns bizness un kur risks, čiks vien sanāks.

Nesen Čikāgā tika izveidota Latvijas Tirdzniecības kamera ASV. Tās mērķis ir veidot ASV latviešu uzņēmēju tīklu. Ja izdosies, kā iecerēts, tas veicinās ekonomisko sadarbību starp Latviju un ASV, nostiprinās ārzemju latviešu saites ar Latviju un palīdzēs arī latviešu izcelsmes uzņēmējiem ASV. Piemēram, es dzīvoju Denverā, bet gribu atrast kādu, kurš ir speciālists siltumnīcās Kalifornijā. Ja sistēma ir labi uzbūvēta, tad man vajadzētu spēt melnajā kastē iebērt savu vajadzību, un pēc neilga laika no tās izbirtu laipns, kompetents un palīdzēt gribošs mentors, kurš par baltu velti mani izglītotu nozares gudrībās un padalītos ar saviem kontaktiem. Jo kontakti un rekomendācijas, kā zināms, biznesā ir pati lielākā vērtība.  Es iztēlojos, ka ideālā gadījumā šāds tīkls pildītu divu veidu funkcijas – palīdzētu atrast pareizo kontaktu un kvalifikācijas cilvēku un pasargātu no balamutēm, laika zagļiem un  blēžiem. Šādam tīklam jādarbojas  kā kvalitatīvai iepazīšanās aģentūrai – pēc uzdotiem kritērijiem spēt atrast piemērotas  līgavas vai līgavaiņus. Jautājums, uz kuru man vēl nav labas atbildes, ir, vai latvietība ir pietiekams pamats, uz kura turēsies jaunās organizācijas moto: «The Latvian American Chamber of Commerce is a global network of Latvian and Latvian affiliated professionalsthat believe in assisting each other to succeed.”

Tikmēr Apple akcijas cena kopš oktobra ir nokritusies no 232 dolāriem uz 177 – kritums par nieka 24%, un arī citu tehnoloģiju kompāniju akcijām neklājas daudz labāk. ASV nekustamā īpašuma tirgus sāk atdzist – pārdevēju ir vairāk nekā pirkt gribētāju. Šādos laikos drauga plecs vajadzīgs vairāk  nekā jebkad! Priecīgu Pateicības dienu, un dzīvojiet prātīgi!

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-11-17 19.14.39.jpg

2018-11-17 20.17.23.jpg

Par Čikāgu

Viena no ASV pilsētām, uz kuru vienmēr braucu ar prieku, ir Čikāga. Grūti pat pateikt, kāpēc, jo tā ir milzīga un visai bardacīga, turklāt nomocīta ar nepārtrauktiem sastrēgumiem, un noziedzības līmenis tajā ir viens no augstākajiem ASV. Parasti uz Čikāgu dodos rudeņos un pavasaros,  apciemot mūsu biržu spekulantu klientus. Starp citu, pirms diviem gadiem blogā aprakstītais Mafins šajā rudenī cilpoja sveiks un vesels, tikpat piedzēries, vienīgi mazliet novājējis: https://bergsblogo.com/2016/10/23/par-mafinu-un-cusku-indes-pardevejiem/.   High frequency traders tagad atkal klājas labi, jo pasaules biržās valda liela nestabilitāte, un tieši šāda vide ir ļoti pateicīga naudas pelnīšanai ar viņu biznesa metodēm.

Čikāgā ir rajoni, kuros labāk nerādīties ne dienā, ne arī naktī, kur katru dienu kādu nošauj beigtu. Vakarā izsaukts taksists ilgi bubināja, ka negribot iebraukt alejā, kur atradās mans AirBnB  dzīvoklis, lai arī rajons izskatījās pavisam drošs, un iepriekšējos vakarus no centra biju nācis kājām, nejūtot ne mazākās bailes, bet var jau būt, ka sirdsmiers ir nezināšanā.

Jau piecos no rīta autostrāde, kas ved uz O’Hare starptautisko lidostu, bija sastrēgusi, un pievakarē Čikāgas centrā ātrāk pārvietoties viennozīmīgi ir kājām vai ar sabiedrisko transportu, jo mašīnas praktiski stāv. Šajā apciemojuma reizē manīju uzkrītoši daudz riteņbraucēju – tie traucās, neraugoties uz visai drēgno un vējaino laiku, un daudziem rokās pat nebija cimdu. ASV šobrīd ir panesusies mode braukāt ar riteņiem, un jaunās “transportēšanas” kompānijas kā Uber un Lyft pilnā sparā ir pieķērušās arī velosipēdu un elektrisko skūteru nomai. Tagad viņu aplikācijā var ne tikai pasūtīt auto, bet arī noīrēt kādu no šiem individuālās pārvietošanās līdzekļiem. Tas būtu pētīšanas vērts jautājums – kā šiem jaunajiem servisiem izdodas salauzt takšu firmu un pašvaldību pretestību, jo mobilajā telefonā  pasūtīt auto vai elektrisko  skrejriteni  nu jau var pilnīgi visās ASV lielpilsētās.

Neraugoties uz visiem  defektiem, Čikāgai  piemīt kaut kāds grūti izskaidrojams valdzinājums.  Pamanāmākās vietas  ir lielais parks ezera krastā,  brīnišķīgais “Art Institute Chicago” mākslas muzejs,  ar debesskrāpjiem piebakstītās debesis, pilsētas novietojums upes malā un, protams,  naudas tērēšanai un smuku mantiņu iegūšanai tik piemērotā Mičiganas avēnija. Mūsu birojā strādā vairāki kolēģi, kuri ilgāku laiku dzīvojuši Čikāgā, un viņi nebeidz jūsmot par šejienes  sporta komandām un lieliskajiem restorāniem. Lieliskie restorāni gan varētu būt arī gaumes un pieraduma jautājums, jo pēc  ”famous chicago deep dish pizza”  baudīšanas smaguma sajūta mani nepameta pāris dienu, un nelīdzēja pat vairāki rīta krosiņi.

Visiem, kuri grib uzzināt vairāk par Čikāgas vēsturi, iesaku izlasīt Erik Larson lielisko  grāmatu “The Devil in the White City.”  Grāmata ir par  1893. gadā  Čikāgā sarīkoto pasaules izstādi un pilnīgi neticamajiem tā laika notikumiem. Stāsts par elles lokiem, kuri  bija jāiziet, lai vispasaules izstāde vispār notiktu, kādu iespaidu tā atstāja uz pilsētas attīstību un tas viss vēl uz sērijveida slepkavību fona. Izlasot grāmatu, saproti,  kāpēc Rīgai vajag  ātrgaitas dzelzceļu uz Eiropu, kārtīgu starptautisku konferenču centru, un Latvijā visiem būtu jāiespringst, lai 2026. gadā Olimpiskās spēles notiktu arī Siguldā.  Ļoti gribētos dzirdēt mūsu topošās valdības veidotāju viedokli arī šajos jautājumos.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-10-18 17.48.06

Par vēlēšanām un valdībām

Sveicieni visiem no tālās Denveras, kur tāpat kā Latvijā veiksmīgi ir aizvadītas 13. Saeimas vēlēšanas, un daudziem sajūta ir kā jau pēc kārtīgas ballītes.  Jāsāk  mazgāt trauku kalni, tīrīt piebradātā māja un jāmēģina atcerēties, kas gan ballēšanās sajūsmā un reibonī tika sadarīts un sasolīts. Bet tikmēr dzīve brauc savu neapturamo braucienu uz priekšu, mirkli nevar ne noķert, ne apturēt,  un gaidītā laimes un piepildījuma sajūta  jau  izsķaidījusies ikdienas pelēcībā kā  skaists, balts sniegavīrs, kas izkusis dubļu peļķē.

Arī pie mums Denverā bija vēlēšanu iecirknis, un dienas garumā mazajā latviešu centrā Leikvudā uz vēlēšanām atnāca kādi sešdesmit cilvēki. Apmēram tik daudz cilvēku parasti apmeklē arī dažādus latviešu pasākumus – Ziemassvētkus,  Jāņus  vai svētdienas dievkalpojumus. Vienīgā atšķirība, ka par vairumu vēlēšanu dalībnieku eksistenci Denverā mēs pat nezinājām.  Parastie pasākumu apmeklētāji ir “Amerikas latvieši”, kas šeit dzimuši un auguši, un varbūt daži aktīvāki un mazāk kautrīgi “Latvijas latvieši”, kā piemēram, šo rindu autors.  Un no šīs sabiedrības uz vēlēšanām atnāca pavisam nedaudzi. Kādam pases termiņš sen notecējis, citam nemaz nav Latvijas pases, vēl kāds nezina, par ko balsot un nejūtas piederīgs vai kompetents izvēlēties Latvijas valdīšanu.  Vēlēšanu rīta prieks bija kāda neredzēta latviešu ģimene no  Ledvilas, kura ieradās pirmā ar suni Raini, lai arī jābrauc bija kādas simts jūdzes. Dienas garumā vēlēšanu iecirknis atgādināja tādu “mazo Latviju” – karogi, ģerboņi, balsošanas informācija, televizors, kurā rāda “Panorāmu” un “Cepli”, un dažādi latviski un amerikāniski gardumi, kurus varēja nobaudīt ikviens vēlētājs.

ASV  šajās vēlēšanās nobalsoja drusku virs diviem tūkstošiem vēlētāju. Mazliet vairāk, nekā iepriekšējās vēlēšanās, bet ļoti maza daļa no tiem simts tūkstošiem latviešu, kuri dzīvojot ASV un kurus sakās pārstāvam ALA – Amerikas Latviešu apvienība.

Šāda aktivitāte un attieksme arī ir saprotama, jo vēlēšanas un valdība tomēr galvenokārt ir par ekonomiskām interesēm. Ja cilvēks ilgstoši dzīvo citā valstī un iztiku pelna, strādājot, piemēram, Microsoft  vai  vietējā bankā, tad neizbēgami lielāka interese ir par ASV ekonomiku, tirdzniecības līgumiem un imigrācijas jautājumiem.  Domāju, ja  ASV vairāk  darbotos latviešu uzņēmumi un ASV latvieši  vairāk iesaistītos saimnieciskos sakaros ar Latviju, tad arī interese par Latvijas politiku izrādītos lielāka.

No ASV puses skatoties uz Latvijas politiku, ir  grūti saprast, kāpēc mums ir  tik daudz partiju un ar ko tās cita no citas atšķiras.  Nu labi, kādas 3-4 vēl ir saprotami un pamatojami, bet 7 ievēlētās partijas gluži vienkārši ir reizes divas par daudz, dullina un putro cilvēku prātus, pie tam ievēlētajai Saeimai būs ļoti grūti izveidot stabilu un rīcībspējīgu valdību. Kā teiktu Tramps: “Bad deal!”  Katrs pārdevējs zina, ka cilvēkam, veicot pirkumu, ir jāpiedāvā maksimums trīs varianti – lētais, vidējais un luksusa, un tad pircējs, atkarībā no rocības, vajadzībām un garastāvokļa, pieņem lēmumu.  Protams, saprotu, ka sadrumstalotība ir radusies galvenokārt politiķu cilvēcisko konfliktu un uzņēmēju ekonomisko interešu dēļ. Kur katrs no 3A pielicis pirkstiņu,  kur Kvadrāts, kur kādi slīpi naudas mijēji, kur uzturēšanās atļauju tirgoņi un tranzīta fanāti  un tamlīdzīgi….   ASV labi ir tas, ka neviens, lai cik arī bagāts nebūtu, partiju nopirkt nevar. Kas savukārt ir Latvijas nelaime – pat ar visai niecīgu budžetu var sataisīt lielas politiskas jukas.  Tiesa, arī ASV viss nav balti un pūkaini.  Pavisam nesen vienu Kongresa kandidātu apsūdzēja par viņa kampaņai saziedoto līdzekļu izšķērdēšanu – kandidāts notrieca ceļojumos un dārgos pirkumos kādus simts tūkstošus dolāru, bet citu kandidātu savukārt apsūdzēja – “insider trading”  grēkā. Gādīgais politikānis apzvanīja radus, lai tie pagūtu notirgot akcijas uzņēmumā, kurā bija sagaidāmas lielas bēdas. Bet, kas ir labāk ASV – ka šos blēžus visai bieži arī atmasko un iesēdina, ko nevar novērot Latvijā. Līdz ar to tiesiskumam droši vien būtu jāpiešķir visaugstākā prioritāte.

Arī ASV biznesmeņi finansē gan partijas, gan arī atsevišķus kandidātus, un tiek daudz runāts par naudas varu un tās kaitīgo ietekmi.  TV ir pilnas ar politiskajām  anti-reklāmām.  Vēlētājiem tiek stāstīts, piemēram, ka šis simpātiskais opis patiesībā ir viens īsts vampīrs, naudu viņam dod ļaundari, kuri grib izpostīt dabu un urbt daudz naftas. Reklāmas tiek pavadītas ar drūmu mūziku un pats personāžs rādīts melnbaltās vai pelēcīgās krāsās ar savēkšķītu ģīmi.  Vienam Arizonas kongresa kandidātam pat palaida reklāmu, kurā seši viņa brāļi un māsas stāsta, ka šis esot baigais riebeklis un par viņu gan balsot nevajagot.

ASV viens no izcilākajiem pilsoņu kara karavadoņiem ir bijis ģenerālis Grants, viņa vārdā katrā pilsētā ir nosaukta iela.  Pēc kara viņš arī divus termiņus sabija ASV prezidents – viņš bija milzīgi populārs, un par ģenerāli un vēlāk armijas karavadoni tika nevis ar bagātu sponsoru vai ietekmīgu radu palīdzību, bet tāpēc, ka visi slavenākie ģenerāļi kaujas zaudēja, savukārt viņš vinnēja, un kādā brīdī neviens no krutajiem tur vairs  līst negribēja. Arī pēc kara bija jāvāc kopā izpostītā saimniecība, jādomā, ko darīt ar jaunatbrīvotajiem afroamerikāņiem, ko ar Kukluksklaniem un ko ar klaiņojošām marodieru bandām. Lai arī teju katru viņa soli pavadīja apsūdzības alkoholismā, dažādi finanšu skandāli, tomēr Grants joprojām ir viens no cienītākajiem un izcilākajiem ASV politiķiem, jo viņš bija no tiem, kurus izstūma priekšā tad, kad neviens cits darbu uzņemties negribēja.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Autors pie Denveras vēlēšanu iecirkņa.2018-10-06 16.58.24

Par izmeklēšanām un naudas varu

ASV pēdējās nedēļās apgriezienus uzņēmušas Kongresa un Senāta priekšvēlēšanu kampaņas, kurās uz kārts likts vietu skaits abās parlamenta palātās, drīz noskaidrosies, vai republikāņi saglabās savu pārsvaru, vai arī to iegūs demokrāti. Ja notiks pēdējais, tad Trampam ir sagaidāmi grūti laiki, viņš tiks pētīts un izmeklēts ar desmitkārtīgu entuziasmu, un tas gandrīz noteikti novedīs pie nopietniem impīčmenta mēģinājumiem.

Dzīvojot ASV, nepamet sajūta, ka šī ir pētnieku un izmeklētāju sabiedrība. Piemēram, šobrīd visu ziņu epicentrā nonākusi Augstākās tiesas tiesneša Brett Kavanaugh  kandidatūras pētīšana un vētīšana. Arī šajā gadījumā likmes ir augstas – republikāņi grib pagūt savu konservatīvo kandidātu apstiprināt līdz vēlēšanām, jo nevar zināt, vai pēc tam tiem pietiks balsu. Demokrāti, gluži pretēji, grib novilkt līdz vēlēšanām, jo cer, ka tad varēs izvirzīt savu kandidātu un saglabāt pārsvaru Augstākajā tiesā. Augstākās tiesas tiesnešus ieceļ uz mūžu, un viņiem pieder pēdējais vārds visprincipiālākajās un valsts attīstību ietekmējošākajās lietās.  Vēl pirms nedēļas šķita, ka kandidāts tiks apstiprināts bez aizķeršanās, viss bija perfekti  −  nevainojama  reputācija, atbilstoša kvalifikācija  un apstiprināšanai nepieciešamais balsu skaits. Taču parādījās sena klasesbiedrene, kura apgalvo, ka tiesnesis Brett Kavanaugh skolas un koledžas laikā neganti dzēris un  seksuāli uzmācies. Tas gan noticis pirms trīsdesmit sešiem gadiem, bet vai gan cilvēks, kurš jaunībā bijis šāds trakulis, ir cienīgs uz mūžu sēdēt augstākās tiesas solos? Uzpeld skolas albumi, kalendāri un parādās pikantas atmiņas. Situāciju sarežģī fakts, ka pēc  sešām nedēļām ir vēlēšanas. Ja kandidātu iebalsos bez pienācīgas apsūdzību izpētes, vēlētāji to var ņemt ļaunā, un republikāņi var pazaudēt vairākumu, bet, savukārt, ja pētīs pārāk ilgi, var netikt pie kārotā konservatīvā  tiesneša.

Tramps tikmēr televīzijā kliedz, ka labāka un cienīgāka kandidāta neesot un visas apsūdzības esot tikai “obstruct and delay” taktika. Tramps tvīto, ka demokrāti paši šīm apsūdzībām neticot un savā starpā gardi smejoties par savārīto putru. Nabaga kandidāts uzstājas ar interviju Fox Prime Timez iņu šovā un apgalvo, ka drusku jau iedzēris tajos koledžas gados esot gan, bet nevainīgs bijis vēl ilgi pēc skolas beigšanas, tāpēc nekādi neesot iespējams, ka būtu kādu izvarojis. Kas, protams, izraisa jaunu spekulāciju un ņirgu vilni. Izliecies par baznīcas kora puiku, bet, skat, skat, ko par tevi saka tā laika cīņu biedri!  Nu ka sarīkosim FBI izmeklēšanu un kārtīgi izpētīsim, kas tu par putnu biji agrā jaunībā!

Tas viss vēl notiek laikā, kad tikko notiesāja un cietumā iesēdināja astoņdemito gadu slavenāko ASV komediantu Bill Cosby – ko mīlīgi dēvēja par American Dad, visu amerikāņu tēti. Vēl pirms pāris gadiem viņa bagātību lēsa uz kādiem 400 miljoniem dolāru. Tagad astoņdesmitgadīgajam onkulim ir jāiet cietumā par trīsdesmit vai pat četrdesmit gadus seniem nodarījumiem, un, visticamāk, cietumā  viņš arī nomirs, bet visu viņa bagātību pievāks juristi un daudzās civilprasības iesniegušās nu jau ļoti cienījamos gados esošās dāmas.

Tiesneša kandidāta vētīšanā daudzi velk paralēles ar Kosbija gadījumu. Sak, kā tad tā – tiesnesi mēs taisamies apstiprināt uz mūžu bez kārtīgas izmeklēšanas, kamēr vecajam komiķim ir jāizput un jānomirst cietumā par tikpat seniem grēkiem. Protams, atšķirība tāda, ka tiesa pierādīja, ka komiķis sazāļoja un izvaroja mazgadīgas meitenes, kamēr tiesnesis varbūt tikai ballējās un palaida rokas.

Vakar Denver Post (tā ir avīze, kas vienmēr nolikta sporta kluba pirtiņā uz lāvas) izlasīju, ka  Bolderā, pilsētiņā netālu no Denveras, ir atradusies kāda dāma, kurai arī esot ko teikt par tiesneša kandidātu. Un viņas pārstāvību ir uzņēmies kāds advokāts, kurš jau ir pietiesājis prāvas naudas no vismaz četrdesmit dažādām sporta zvaigznēm, jo izrādās, ka tieši sporta zvaigznes un arī universitāšu profesori ASV esot ļoti pateicīgi subjekti, no kuriem varot piedzīt prāvas kompensācijas seksuālo noziegumu tiesu procesos un, kā visur, kur ir lieli tirgi, arī šajā jomā ir šauri specializēti advokātu biroji.

ASV ir zeme, kurā cietušie var piedzīt milzīgas naudas summas. Gan no kompānijām, gan arī no privātpersonām. Šāda prakse liek cilvēkiem būt ļoti uzmanīgiem. Piemēram, man pat prātā nenāk piedāvāt pavizināt kaimiņu bērnus ar moci, kas būtu pavisam normāli Latvijā. No otras puses, nauda piesaista lielu uzmanību.  Arī smēķēšanu ASV izskauda fakts, ka ar vēzi saslimušie no tabakas kompānijām kompensācijās varēja piedzīt desmitiem miljonu dolāru, ko arī ar entuziasmu darīja, kamēr nonāca līdz šodienai, kad ASV smēķē tikai retais.

Taisnīgumam ir tendence sekot naudai un varai un tiem spēles noteikumiem, kādi ierakstīti likumos. To mēs labi redzam arī Latvijā saistībā ar uzņēmumu bankrotiem un to mantības sadali.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Private-Investigator-Qualifications-UK1-e1443664140619_jpg__1000×570_.png

Par pārbraucienu Denvera-Losandželosa un skolām

Pagājušajā nedēļā ASV bija garā nedēļas nogale –  3. septembrī cilvēki nestrādāja un ar brīvdienu atzīmēja “Darba dienu.” Vikipēdijā atrodu, ka septembra pirmajā pirmdienā deviņpadsmitā gadsimta beigās ASV darba dienu iesāka atzīmēt arodbiedrības, rīkojot saviem biedriem parādes un tamlīdzīgus masu pasākumus. Tagad arodbiedrības vairs nav tik spēcīgas, un arī  parādes nekur nemanīju, tā vietā cilvēki ciemojas, pikniko un dodas baudīt neiztrūkstošās atlaides. Veikalniekiem  akcijas un atlaides nemitīgi piekārtojas dažādiem datumiem kalendāros. Pašlaik amerikāņi ir aizvadījuši bērnus skolas gaitās, nosvinējuši darba svētkus, un nu veikali jau sāk izlikt ķirbjus, raganas, miroņus un spokus, gatavojoties Helovīnu svētkiem. Aizejot uz veikalu, nekādi nebūs iespējams aizmirst, kāds ir gadalaiks un kādas atzīmējamās dienas tuvojas.

Mēs darba svētkus atzīmējām ar “Road trip”no Denveras uz  Losandželosu. Principā šo gabalu var novālēt vienā paņēmienā, jo no Denveras līdz Lasvegasai var aizbraukt 11 stundās, bet  Losandželosa no Lasvegasas  vispār ir rokas stiepiena attālumā –  brauciens aizņem vien četras stundas cauri vienmuļam, garlaicīgam tuksnesim, pa kuru braucot, nav iespējams nedomāt par filmu“Fear and Loathing in Las Vegas.”Losandželosā mums bija jābūt vien nākošajā dienā, tāpēc apmetāmies klasiskā ceļmalas motelī par simts divdesmit dolāriem diennaktī.  Motelī kaimiņu pārītis atgādina kaut ko no nostāstiem par Boniju un Klaidu, bet viesu uzņēmēja, jauna meksikāņu meitene, stāsta, ka krājot naudu un cerot iestāties koledžā, lai izmācītos par fizioterapeiti. Ārsti ASV pelna pieklājīgi, un šī izvēle man liekas gauži saprātīga.

Ceļi ASV ir labi, un gandrīz visos posmos mašīnas brauc ar kādām astoņdesmi jūdzēm stundā. Skaistākais gabals, neapšaubāmi, ir no Denveras līdz Lasvegasai, jo pa ceļam ir jāšķērso Klinšu kalni, kuri ir vismaz tikpat skaisti kā Alpi, un vēl pa ceļam priecē neskaitāmi kanjoni, neticamu formu un krāsu arkas, dabiski veidojušās pilis un formu un krāsu reljefi, kādus neredzējušam nav iespējams ne nosapņot, ne arī iztēloties.  Ielejās noslēpušās pilsētiņas, kurās audzē persikus, vīnogas uz visādus citus labumus, tās mijas ar raktuvēm un skarbiem, tuksnesīgiem klajumiem.

Darba svētku garajās brīvdienās ASV var sastapt daudzus ceļotājus, kuri pavada savas atvases uz studijām attālās pilsētās. Tā arī mēs aprunājamies ar kādu tēvu no Minesotas, kurš pavadīja meitu uz studijām Kalifornijā. Meita studēšot antropoloģiju. Lasot daudzos un dažādos iespējamos studiju novirzienus, mani nepamet doma, ka visas šīs koledžas, universitātes un “virtuālās” mācību iestādes ir gluži tāds pats bizness, kā viss pārējais šajā pasaulē. Skolām ir mācībspēki, vadītāji  un padomnieki, un viņu interesēs ir visiem darīt zināmu, cik ļoti šī skola ir svarīga un cik vajadzīgas ir tajā apgūstamās zinības. Nešaubos, ka viņus vada arī cēli motīvi, līdzīgi kā pārtikas industriju, kas pabaro cilvēci, vai farmācijas industriju, kas ārstē un pagarina cilvēku mūžu,  taču viņi pamanās iebarot mums arī cukurūdeņus, kotlešu maizes un atkarību izraisošus pretsāpju medikamentus, kuri kopumā cilvēkiem nodara lielu postu.  Uzņēmumu akcionāriem taču ir  jāpelna, bet vadītājiem gribas lielus  bonusus un akciju opcijas.

Manuprāt, jebkuram augstskolas audzēknim ir jāuzdod sev pavisam vienkāršs jautājums – vai skolā pavadītie gadi ļaus man nodrošināt finansiālu neatkarību un pieklājīgu materiālo dzīves līmeni nākotnē? Vai es mācos tāpēc, ka tā dara visi, tāpēc, ka nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi, vai arī man ir plāns un skolas apmeklējums ir daļa no šī plāna? Nav pārāk grūti ievākt statistiku par ienākumiem, kādus bauda tās vai citas skolas beidzēji, un šim ciparam ir jābūt svarīgam kritērijam skolas un mācāmo gudrību izvēlē. Nesaku, ka paredzamajiem ienākumiem ir jābūt vienīgajam kritērijam – vēl jau ir arī talanti, “noslieces”, fantāzijas un citi vēl netveramāki kritēriji, tomēr šīs finanšu mērauklas konsekventāka piemērošana ļautu mazināt to cilvēku pulku, kuri gaužas, ka skolās gan ir izmācījušies, bet maizītei sapelnīt nesanāk. Un ne jau sevi vai skolas viņi vaino, bet gan valsti, politiķus un visus pārējos.

Tikmēr daudzas lielās  kompānijas ASV ir pārstājušas savos darba sludinājumos prasīt obligātu koledžas diplomu –  mūsdienās ar datoru un interneta pieslēgumu, neizejot no mājas, var iemācīties ļoti daudz noderīgas lietas, arī darba devējiem nepieciešamās prasmes mainās daudz straujāk nekā jebkad agrāk. Tā kā skolas nereti māca nevis to, kas vajadzīgs darba devējam,  bet gan to, ko tām ir vienkāršāk mācīt, tad darba devējiem pašiem nākas saviem jaunajiem darbiniekiem iemācīt to, kas dotajā brīdī ir nepieciešams.

Piemēram, arī es šodien internetā atradu, kā apstrādāt reģipša sienu, kādas špakteles, krāsas un instrumentus lietot, un man pat prātā nenāca, ka šai vajadzībai būtu jāapmeklē kādi remontu kursi.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Visvairāk Denverā man pietrūkst jūras, toties Losandželosā tās ir papilnam!2018-09-02 18.26.13

Šādi izskatās kādu gabaliņu pirms Lasvegasas.2018-09-01 10.37.46

Par kaimiņiem

Ģimenes apstākļu dēļ man ievajadzējās vēl vienu auto. Labi zināms, ka jaunas mašīnas vērtība pirmajos piecos gados vidēji samazinās par vairāk nekā 60%.  Ja mašīnu vajag uz pāris gadiem un nav nekādu speciālu prasību pret auto smalkumu vai jaunumu, tad viens no izdevīgākajiem variantiem ir nopirkt kaut ko lietotu, ko, cerams, pēc pāris gadiem nedaudz lētāk varēs arī  pārdot. Vienīgi, izvēloties šādu scenāriju, jāuzmanās no pirkuma, kura uzturēšanā jāiegulda vairāk nekā maksā pats auto.

Apbruņojies ar šīm gudrībām, ķēros pie auto meklējumiem. Vispirms ir neskaitāmi auto plači un interneta lapas, tos var vai nu apbraukāt, vai arī uzlikt “trigerus”, lai tie sūta e-pasta brīdinājumus, kad mājaslapās parādās atbilstošs modelis par vēlamo cenu. Bet plačos un pārdošanas saitos var galvenokārt atrast tādas mašīnas, kuras ir pirktas izsolēs un kuras cilvēki ir “uzfrišinājuši”, cerot kādu tūkstoti “uzvārīties”.  Izdomāju, ka gribu līdz desmit gadus vecu Subaru Outback vai Forester, galvenokārt tāpēc, ka ASV šīs mašīnas ir ļoti izplatītas – visur var atrast rezerves daļas un arī cilvēkus, kuri  tos spēj remontēt. Turklāt arī paši autiņi ir ļoti  piemēroti, lai dauzītos pa kalniem un citiem neceļiem, bet braukšanai un komfortam to salonos  nav nekādas vainas.

Visi šie auto plači un garāžas man uzticību neraisīja – pārdošanā izliktie autiņi grabēja un klabēja. Pārdevēji neko daudz par autiņu vēsturi pastāstīt nespēja, bet acis tiem bija tādas viltīgas viltīgas.  ASV ir populārs sociālais tīkls Nextdoor. Tas ir orientēts uz konkrētu rajonu iedzīvotājiem un viņu rūpēm un vajadzībām. Piereģistrējos, to var izdarīt, tikai  pierādot, ka patiešām dzīvo norādītajā adresē.  Manā gadījumā bija divi iespējamie autentifikācijas  varianti – kredītkartes vai mobilā telefona  billing adrese. Acīmredzot šos datus Nextdoor aplikācija spēj pārbaudīt, saistoties ar attiecīgajiem operatoriem.  Pēc īsas ieskatīšanās redzu, ka dzīve  portālā sit augstu vilni: pazuduši suņi, atrasti maki. Kāds rīko talku vai garāžas izpārdošanu. Citam applūdusi māja un visa iedzīve izpostīta. Lūdz palīdzēt. Cilvēki piesakās, atdod savas nevajadzīgās mantas. Divas ielas tālāk ļaudis pārvācas un par smiekla naudu dala mēbeles. Paziņojumi no policijas. Dažādu “handy man” reklāmas – kas labs santehniķis tuvumā, kur vislabākais ķīniešu takeway. Aizgāju – tiešām bija labs “Little dragon”, un klienti pēc ēdiena plūda nepārtrauktā straumē, bet “Dragonam” pat nebija savas interneta vietnes  – pasūtījumi tikai pa telefonu. No visas šīs piedāvājumu bagātības mani interesē tieši auto, un tiem ir veltīta vesela sadaļa. Ielieku meklētājā Subaru, un pāris atbilstoši sludinājumi arī izbirst. Viens auto – samērā jauns (2009. g), viens “oriģinālais”  īpašnieks, labā stāvoklī, riepas jaunas, regulāras apkopes pie dīlera, utt. Cena – samērā augsta. Protams, Nextdoor pārdod paši īpašnieki, līdz ar to arī gaidas dabūt augstu cenu par savu “lolojumu” mēdz būt neadekvātas. No otras puses, visu nosaka tirgus, un, ja cena ir par augstu, tad autiņš Nextdoor stāvēs  tik ilgi, kamēr pārdevējs nāks pie prāta.  Uzzvanu sludinājumā norādītajam Neilam, sarunājam  satikties pie tuvējā lielveikala. Izbraucu – auto tiešām izskatās labi, nekas negrab un ripo teicami. Neils  saka, ka tas esot viņa vecāku auto, pats esot muzikants. Pielietoju pārbaudītu metodi – saku, ka auto ir labs, bet cena ir tūkstoti par dārgu. Šī metode strādā vienmēr, tikai pērkot ir jābūt gatavam, ka pārdevējs atteiksies kaulēties un tad viss process sāksies no sākuma. Manā gadījumā muzikants pakonsultējas ar vecākiem un piedāvā cenu “pa vidu”, kurai es atkal nepiekrītu un piedāvāju simts dolārus vairāk par savu pirmo piedāvājumu. Tādā garā nonākam pie cipara, kurš apmierina abus, taču ir stingri tuvāks manam sākumā nosauktajam. Interesanti, ka visi auto pārdevēji gribēja samaksu skaidrā naudā, liekas, ka ASV cilvēkiem ir  bailes no banku pārskaitījumiem, čekiem un ar to saistītās  krāpniecības. Un  tam nav sakara ar vēlmi izvairīties no nodokļiem, jo visi piekrīt izrakstīt darījumu apliecinošu  “Bill of Sale” un nemēģina šmaukties ar dokumentā uzrādīto  summu. Arī bankā neviens nebrīnās, kad palūdzu čupu ar dolāriem, skaidrodams, ka eju pirkt auto skaidrā naudā, tikai pajautā, vai man nav iebildumu, ka naudu viņi skaitīs “virs letes” – t.i., vai es nebaidos, ka kāds to redzēs un pēcāk mani aplaupīs. Smieklīgi, bet lielas bankas filiālē nebija naudas skaitāmās mašīnas – visus simtniekus skaitīja pa vienam un ar pirkstiem.

Tālākais jau ir pavisam vienkārši – apdrošināšana ir viens zvans aģentam, CO emisijas tests aizņem 30 minūtes, un pie jauniem numuriem es tieku apmēram stundas laikā. Vienīgais, kas ir jāuzrāda, ir mašīnas “Title” dokuments, kurā ierakstīts mans vārds, pat auto VIN numurs ir jāpārbauda tikai automašīnām, kuras pārdod no cita štata. Varētu teikt, ka ASV biznesā valda stipri daudz uzticības, un viss ir veidots tā, lai darījumi notiktu ātri un bez aizķeršanās.

Vakarā ar jauno pirkumu braucu mājās un redzu, ka garāžas iebraucamajā ceļā divas mājas tālāk uz salokāmajiem krēsliem sasēdušies kādi desmit cilvēki. Piestāju, pamāju un jautāju, ko viņi dara. “Mēs tā katru piektdienas vakaru te tusējam, nāc, piebiedrojies”. Paņemu no ledusskapja pāris pudeles vīna un eju iepazīties. Šo pasākumu organizē Džuss, viņš ir mūsu mazās šķērsieliņas “mērs” – kādiem desmit kaimiņiem pļauj zāli un izpalīdz citos mājas darbos. Vakara gaitā cilvēki nāk un iet, liekas, ka gar Džusa garāžas pleķi izrotēja visi šķērsielas iemītnieki. Skraidīja suņi un bērneļi, un sev par prieku atklāju, ka diviem kaimiņiem ir arī kaķi. Laba lieta ir tāda kaimiņu padarīšana.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kaimiņu ikpiektdienas tusiņš.2018-08-24 21.37.14

Nextdoor Lowry (tā saucas mans rajons) vietnē dzīve sit augstu vilni.2018-08-26 15.22.45

Par ticību progresam

Nesen  mani  plāni sakārtojās tā, ka dažas dienas iznāca pavadīt Sietlā, Vašingtonas štata lielākajā pilsētā.  ASV administratīvie centri nereti ir nelieli miesti, kuros mitinās vietējie birokrāti un politikāņi, bet lielās pilsētas dzīvo savu atsevišķo biznesa dzīvi. Galu galā arī ASV galvaspilsētā Vašingtonā, kuru Tramps, kā zināms, pārdēvējis par purvu,  mitinās visi šie senatori, kongresmeņi, lobisti, juristi, CIP un Pentagona krokodili, militārie un federālie kontraktori  un tamlīdzīgi purvu radījumi. Tiesa, ar purva nosusināšanu Trampam nemaz neveicas tik labi, kā viņš solīja vēlēšanu laikā, citi pat melš, ka purvs esot palicis vēl dziļāks un smirdīgāks. Vai nevarētu būt tā, ka vērts pievērst uzmanību kandidātu un valdīt gribētāju mantiskajam stāvoklim un parādu slogam un svītrot tādus, kuriem naudiņu jau nu dikti vajag? Tie, kas trūkuma spiesti, izmisuši laužas pie siles, nekādus purvus nosusināt nevar, tikai iemitina tajā savus sugas brāļus.

Izgājušo reizi, kad ciemojos Sietlā, apmetos Belvjū priekšpilsētā, netālu no T Mobile biroja.  Toreiz mana viesnīca un tuvumā esošā civilizācijas “sala”  bija tieši tāda kā pilnīgi jebkur citur ASV:  Safeway pārtikas bode, Starbuck kafija, Papa Johns picērija un tamlīdzīgi civilizācijas labumi, ar kādiem Latvijā nevienu vairs nepārsteigsi.  Tovasar  plosījās  grandiozi  mežu ugunsgrēki, un redzamība bija apmēram 100 metri, viss pārējais bija baltā miglā slēpts. Pagalam neomulīga sajūta, nemaz nerosināja uz pilsētas apskati un vasaras izbaudīšanu.

Arī pašreiz  rietumkrastā meži deg kā traki, taču  vējš pūš citā virzienā, un Sietlā redzēt var drusku tālāk, turklāt es apmetos pašā  “vecpilsētā”, kājāmgājēju attālumā no visiem galvenajiem tūristu slazdiem un atrakcijām. Visjaukākais un latviešu cilvēkam saprotamākais ir tirgus, kurā ir gan daudz svaigu zivju, gan puķu, pīrādziņu un visādu citu krāmu, kurus es sev esmu svēti apsolījis nepirkt. Toties ASV pasts sola tirgū nopirktu zivi nākamajā dienā nogādāt uz jebkuru ASV adresi.

Man patīk  pilsētu sajust  rīta agrumā, kādu stundu vai pusotru  izskrienot  krosiņu,  turklāt Sietla tam ir visai labi piemērota, jo atrodas pie ūdens, un agros brīvdienu rītos pilsētas centrs ir pietiekami tukšs, lai varētu skriet bez lielas piesargāšanās no mašīnām vai bailēm no burlakiem. Skrēju gar ostu, prāmju termināli un dzelzceļa sliedēm, un bija sajūta, ka tikpat labi arī varētu rikšot kaut kur gar Andrejsalu. Gan cilvēki ar bagāžas somām meklē takšus, gan kravas vilcieni tāpat dudina, gan arī ostas žuļiki skatās tikpat blēdīgām acīm. Lielākā  atšķirība, ka Sietlā ir  daudz bezpajumtnieku, kuri mostas un dažkārt izdod visai neadekvātas skaņas vai citādi pievērš sev uzmanību, bet, liekas, ka nav bīstami. Arī apkārtnes zaļums un lietus biežums sauc atmiņā dzimteni, tāpēc arī nav brīnums, ka Vašingtonas štatā mitinās daudzi latvieši. Kurš programmē Microsoft, kurš ņemas kādā piezemētākā kantorī, bet latviešu kopiena šeit ir gana prāva, lai arī tāpat kā citur ASV, nesen atbraukušie ekonomiskie bēgļi ar pēckara emigrantiem īpaši netusē. Visi  trimdas latviešu centri ir organizēti ap baznīcu un latvietības saglabāšanu, kas, būsim godīgi, mūsdienu lielā dolāra pelnītājus interesē stipri maz, vai arī, vēl pareizāk – viņiem ir grūti asimilēties ilgajos trimdas gados izkoptajā emigrācijas latviešu kultūrā, savukārt “ārzemju” latvieši dzīvo savā trimdas burbulī un  maz interesējas par šodienas Latviju.

Sietla ir dibināta deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē un uzplaukusi Klondaikas zelta drudža laikā – kā osta, kurā reizē ar zelta kārotāju masām nonāca Aļaskā saraktais.  Zināms, ka daudz liekāka iespēja nopelnīt bija tiem, kuri šīs masas apkalpoja – pārdeva šmigu, šuva bikses u.tml. Kur cilvēku masas, tur arī iespēja tām pakalpot, par to paņemot taisnīgus dolārus. Arī mūsdienās ap daudzajiem tehnoloģiskajiem startapiem klaiņo dažādi konsultanti, finansisti, juristi un kopāstrādāšanas telpu nodrošinātāji. Ne jau aiz tīrās labdarības.

ASV spēks slēpjas spējā nepārtraukti izdomāt jaunas lietas un cilvēku ticībā progresam. Sietla, kura reiz bija zelta drudža priekšpostenis, ir pārtapusi progresīvā, liberālā tehnoloģiju mekā, kurā mājo MicrosoftAmazon, Boeingun vēl daudzas mazāk zināmas, bet ne mazāk progresīvas kompānijas. Liela nozīme šajās pārmaiņās ir Vašingtonas štata universitātei, kura ir pat tik daudzpusīga, ka ir vienīgā ASV augstskola, kurā var apgūt latviešu valodu.

Sietlā atrodas arī pirmā Starbuckkafijas dzertuve, interesanti, ka tā dibināta jau 1971. gadā un nebūt nav kaut kāds pavisam nesenu laiku fenomens. Arī Amazon šeit sāka kā pavisam pieticīgs grāmatu tirgonis, kurš, lai taupītu naudu, saviem darbiniekiem galdus esot licis taisīt no durvīm, tā bijis lētāk, nekā pirkt normālas mēbeles. Skrienot  pa Sietlas centru, pamanu nelielu veikaliņu ar uzrakstu Amazon Go un atceros, ka viņi ir atvēruši savu “konceptveikalu”, kurā demonstrē tirgošanās nākotni – veikalā nav ne kases, ne kasieru, ne arī ratiņu. Pircējs  paņem papīra tūtu, saliek tajā visu, ko redz plauktos, un mierīgi iziet no veikala. Kameras un sensori  piefiksē visu, kas tiek paņemts no plaukta vai nolikts atpakaļ, un, cilvēkam iznākot no veikala, naudiņa tiek paņemta no Amazonkontam piesaistītās kredītkartes un čeks pienāk e-pastā. Pamēģināju – strādā bez gļukiem. Domāju, vēl kāds laiciņš paies, kamēr tehnoloģijas pieslīpēsies un izmaksas sasniegs pieņemamu līmeni. Pieņemu, ka pagaidām tehnoloģijas ir dārgas un veikals vairāk ir  Amazon mārketinga projekts.

Turpat blakus  atrodas Amazon centrālais štābs, kurā uzbūvētas  “Sfēras” – kosmiska paskata lieli stikla bumbuļi, kuros audzē dažāda veida augus – tādu tur esot ap 40 000. Telpas tiek izmantotas ofisa un sanāksmju vajadzībām, un tās izskatās gluži kā no zvaigžņu karu filmas. Iekšā netiku, jo ātrākais pieejamais apmeklējuma laiks bija septembra sākums, tik ilgi uzskavēties Sietlā neplānoju. Interesanti, ka daudzi tehnoloģiju pionieri, kuri naudiņu uztaisīja ar IT un tirgošanos internetā, arvien lielāku uzmanību pievērš pārtikas audzēšanai un pārstrādei. Piemēram, Amazon dibinātājs Džefs Bezoss ir investējis vairākus simtus miljonu “vertikālo siltumnīcu” startapā un, iespējams,  garlaicīgā tomātu un gurķu audzēšana varētu kļūt par nākošo lielo lietu. Varbūt arī mūsu investoriem un jaunuzņēmējiem laiks pārorientēties no mobilo aplikāciju ražotāju atbalsta uz kaut ko taustāmāku un garšīgāku?

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Slavenais Amazon Go konceptveikals.2018-08-18 10.41.54

Amazon Spheres – augu audzētava / birojs2018-08-18 11.02.16

Šis mākslas darbs Sietlas mākslas muzejā man patika vislabāk. (viņiem ir arī viens Rotko).2018-08-18 16.21.36

Par pelēm un ežiem

Trīs gadi ir riņķī, un man šajā nedēļā nācās apmeklēt MVD – Motor Vehicle Department, lai atjaunotu autovadītāja tiesības, kuras tādiem šaubīgiem ārzemniekiem kā es ir jāatjauno katrus trīs gadus. Jau senāk rakstīju, ka ASV nav pretīgākas iestādes par šo. Kā parasti, uzgaidāmajā zālē liels cilvēku pūlis sēž, stāv vai balsta sienas, kamēr robots monotonā balsī izsauc numuriņus un norāda, pie kura lodziņa jāiet. Paiet tikai kādas desmit minūtes, un man galva jau dūc no numuriņiem un cilvēku murdoņas. Šādu iestāžu apmeklējums ir arī iespēja izkāpt no burbuļa, kādā  dzīvoju savā birojā un dzīvojamajā rajonā, un pavērot, kā izskatās vidējais ASV pilsonis, kurš ieradies nokārtot vadītāja tiesības. Neiegrimšu garos aprakstos, tikai pateikšu, ka viņš ir pavisam citāds nekā cilvēki, kādus esmu pieradis redzēt sev tuvākajā apkārtnē.

Dažas skaļas un miesās pilnīgas kundzes šo izpriecu uztver kā bingo spēli, skaļi aplaudē un klaigā, kad nosauktais numurs sakrīt ar viņu izdomāto spēli. Bargs sargs ik pa brīdim mēģina viņas apsaukt, bet īpašu rezultātu viņa pūliņiem nav. Desmit minūtes jau būtu nieks, bet paiet trīs stundas, līdz tiek nosaukts mans numurs, un nav arī tā, ka varētu kaut kur pamukt un atgriezties, kad pienāk rinda – visu laiku jākvern zālē un jākoncentrē dzirde, līdz atskan mans R145 numurs. Tā – pase, pierādījums par adresi. Kāpēc tev ir  pasta paziņojuma par adreses maiņu kopija, nevis oriģināls? Ak neesi izdrukājis i45 formu, kundze paliek pavisam pikta. Būs jāiet uz otro stāvu, tur varēsi piereģistrēties mūsu sistēmā un izdrukāt, kāpēc viņa pati to formu nevar apskatīt savā datorā, tas paliek noslēpums, bet labāk neizaicinu likteni ar jautāšanu. Pēc pazemīgas murmulēšanas un neko nesaprotoša ārzemnieka pietēlošanas kundze mazliet atmaigst un paziņo, ka otro reizi rindā jāstāv vairs nebūšot, lai tikai pats izdrukājot to formu un nākot atpakaļ bez rindas. Turpat uz vietas aparātā pārbauda redzi (vai redzu burtus otrajā rindā, atšķiru krāsas un pamanu mirguļojošu sānu gaismu), iekasē trīsdesmit dolārus, nobildē, un tā nieka trīs stundu laikā esmu ticis pie jaunām tiesībām, un uz trim gadiem atkal būs miers.  Latvijas CSDD, salīdzinot ar šīm mokām, ir progresivitātes un lieliskas klientu apkalpošanas kultūras iemiesojums, Latvijā vispār viss, kas attiecas uz valsts iestāžu servisa līmeni, e-pārvaldi un nodokļu deklarēšanu, ir nesalīdzināmi ērtāks un labāk izveidots nekā ASV. Par medicīnas pakalpojumu un apdrošināšanas izmaksām pat nerunāšu – ASV šīs lietas ir par kārtām dārgākas. Vienīgā ASV priekšrocība – ja esi gatavs kārtīgi rukāt, tad arī pelnīt vari par n-kārtām vairāk. Bet ja gribi slaistīties, tad bezdarbniekiem un citiem grūtdieņiem dzīve ASV nudien nav nekāda saldā.

Politiskajā vidē ASV, līdzīgi kā Latvijā, notiek aktīva gatavošanās novembrī paredzētajām “mid-term” vēlēšanām, kurās izšķirsies, kura partija nākošos divus gadus kontrolēs Kongresu un Senātu. Patreiz Republikāņiem ir gan prezidents, gan arī abas parlamenta palātas, līdz ar to, būtībā viņi var izstumt cauri ļoti daudzas izmaiņas likumdošanā. Demokrāti, protams, ir sasparojušies, ka atgūs kontroli pār Kongresu un Senātu un tad varēs apturēt Trampu un, kazi, pat kārtīgi sākt viņu drāzt. It kā viņiem esot izredzes pat tādos apgabalos, kuros demokrāts nav tapis ievēlēts pēdējos trīsdesmit gadus, jo tautai Tramps esot diezgan piegriezies. Tas neraugoties uz to, ka ekonomika ASV plaukst uz zeļ un bezdarbs ir zemākais desmit gadu laikā.

ASV vēlēšanu sistēma gan ir ļoti atšķirīga no Latvijas, jo netiek balsots par partiju izvirzītu kandidātu sarakstiem, bet gan par individuāliem kandidātiem, kuri pārstāv konkrētus vēlēšanu apgabalus. Gandrīz vienmēr iecirkņos ir tikai divi kandidāti – pa vienam no demokrātiem un republikāņiem. Savukārt, to, kurš būs konkrētās partijas kandidāts, nosaka “priekšvēlēšanas”, kad cilvēki piereģistrējas, par kuru partiju tie balsos, un izvēlas no konkrētās partijas izvirzītajiem kandidātiem, kuri parasti ir kādi pieci vai seši. Tas tiek darīts ar mērķi, lai ierobežotu partiju  spices un sponsoru iespējas ielikt sev tīkamus kandidātus un dotu lielāku teikšanu  partijas biedriem un atbalstītājiem. Tieši pateicoties priekšvēlēšanām  Tramps tika pie Republikāņu nominācijas uz prezidenta vēlēšanām. Ja teikšana būtu partijas “vecbiedriem” un sponsoriem, tad nemūžam tāds Tramps nebūtu ticis līdz vēlēšanām. Vai tas ir labi vai slikti, tas jau ir cits jautājums, bet šāda sistēma spiež izvirzītos kandidātus nemitīgi kampaņot, skaidrot savu pozīciju tajos vai citos jautājumos un nemitīgi vākt naudu savu kampaņu realizācijai.  Līdz īstajām vēlēšanām nonāk tikai tādi, kuri jau ir izmalušies nezin cik atlases kārtās, bet “šoferu dēliem” vai nevienam nezināmam planktonam  ir grūti tikt ievēlētam. Intereses pēc apskatieties Latvijas partiju kandidātu sarakstus un padomājiet, kā tie ir tapuši.

Cita interesanta atšķirība ir tajā, ka, neraugoties uz  milzīgo problēmu dažādību, sponsoru un interešu skaitu, personībām  un neskaitāmajām iekšpartejiskajām frakcijām, divu partiju sistēma turas kopā, un nenotiek šķelšanās un dalīšanās sīkpartijās, jo visi labi saprot, ka atšķelšanās garantēti nozīmē izlidošanu no lielās politikas. Un arī nonākšana lielajā politikā vēl nekādas garantijas nesniedz – tā ir kā nokļūšana kādas superkonkurētspējīgas, augsta līmeņa spēles laukumā, kurā spēlēt ir ļoti cienījami, bet arī risks tikt sabradātam ir augsts.  Piemēram, vakardienas politiskais skandāls bija, ka pret Republikāņu kongresmeni, vienu no kvēlākajiem Trampa atbalstītājiem, ir celtas apsūdzības par “insider trading” – viņš it kā padevis ziņu saviem rada gabaliem, ka kādas pretvēža zāļu firmas medikamenta klīnisko testu rezultāti ir negatīvi. Un radagabali paguva savas akcijas notirgot, pirms vēl firma pati šo slikto vēsti paziņoja visai tautai. Ja kongresmeņa vainu pierādīs, viņam būs jāiet cietumā uz ilgiem gadiem… Tas ir viens no pārsteidzošākajiem ASV sistēmas elementiem  – arī ļoti ietekmīgus un lielus cilvēkus tiesā un liek cietumā, turklāt tas notiek zibenīgos tempos.

Protams, Latvija par ASV nekad nepārvērtīsies, tāpat kā peles nevar pārvērsties par ežiem. Mums ir  jāatrod sava formula, kas padarītu politisko sistēmu darboties spējīgu un tautas interesēm atbilstošu. Parasti tā attīstās ar mēģinājumiem, kļūdām un kādiem liktenīgiem notikumiem.

Tikmēr iedzersim nervu zāles, iesim vēlēt par tiem sarakstiem, kādi mums ir, un ar interesi vērosim, kā puikas un meitenes ASV uzspēlē augstākajās līgās.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

I like to move it move

Esmu atgriezies Denverā, pilsēta mani sagaidīja ar lietu un kādiem +15 grādiem pēc Celsija. Atvēsinošie prieki gan neturpinājās ilgi,  jo pārējā  nedēļa  pagāja neciešamā svelmē, pēcpusdienās gaisa temperatūra brīžiem uzskrēja arī  līdz +37 grādiem. Tipiska Kolorādo vasara.

Turpinot Amerikas apgūšanu, nolēmām, ka ir pienācis laiks iegādāties savu dzīves vietu. Īres maksas šeit ir tik augstas, ka, ja vien tāda iespēja ir, izdevīgāk īpašumu ir nopirkt.  Pēdējā gada laikā nekustamā īpašuma cenas Denverā ir augušas par 8%,un Zillow, populārs nekustamo īpašumu portāls, pareģo, ka šajā gadā cenas pieaugšot vēl par 6%.  Ticēšana pareģotājiem ir riskanta lieta, tomēr šķiet, ka visstraujāk  augošā ASV pilsētā un labā rajonā nekustamo īpašumu cenām vajadzētu pieaugt arī turpmāk.

Iesākumā izvēlējāmies nelielu divistabu dzīvokli jaunceļamā mājā, kurai ir jānāk gatavai ap novembri.  Apskatījām vietu, plānus un norezervējām stūra dzīvokli ar jauku skatu uz kalniem. Projekta attīstītāji palūdza iedot čeku par desmit tūkstošiem kā rokas naudu, un dzīvoklis bija “aizsists.” Tomēr,vasarai tuvojoties un mantu daudzumam palielinoties, piezagās tādas kā šaubas. Vai tiešām tajā dzīvoklī pietiks vietas? Un kur apmetīsies viesi, kuri mūsu pusē uzrodas visai regulāri? Un kur nolikt slēpes, riteņus, moci un visu pārējo mantību? Nu labi, nav jau uzreiz jāpērk, bet tomēr paskatīsimies, kādas mājas šobrīd piedāvā…  Un tā maija beigās mēs vienā nedēļas nogalē apskatījām kādus astoņus dažādus objektus, vecumā no simts gadiem līdz salīdzinoši jauniem.  Jau Anšlavs Eglītis savos Amerikas stāstos rakstīja, ka viena no amerikāņu iecienītām brīvdienu izpriecām ir vazāties pa pārdošanai izliktām mājām, pat, ja viņi negrasās neko pirkt. Laikam neesmu vēl pietiekami amerikānis, jo mani šī nodarbe pārāk neaizrauj, taču māju skatītāji nāca un gāja nepārtrauktā straumē.

No astoņām apskatītajām mājām mums iepatikās tieši pati pirmā, pārējās bija vai nu par vecu, vai ne tik foršā vietā vai arī ne tik pareizā izmērā. Bet pirmā māja derēja kā uzlieta,  iesēdās galvā un  negāja prom. Nu labi, es jau māju nemaz pirkt negribu, piedāvāšu stipri zemāku cenu, ja pārdevējs piekritīs, tad domāšu. Labi zināms, ka savu panākt ir stipri vieglāk tad, ja nemaz neesi īpaši ieinteresēts rezultātā. Šādu apsvērumu vadīts, nosaucu ciparu un  saņēmu pretpiedāvājumu. Turpināju kaulēties, kamēr  gluži nemanot nonācu pie tā, ka māja bija vien jāpērk nost.

Īpašuma pirkšana ASV ir visai sarežģīts un regulēts process, ar licenzētiem aģentiem, neiztrūkstošiem juristiem, apdrošinātājiem, hipotēku devējiem, “Land title” kompānijām, māju īpašnieku asociācijām, vērtētājiem, auditoriem un vēl visdažādāko pakalpojumu sniedzējiem, bez kuru iesaistes darījumi nevar notikt.  Katrā īpašumu pārdošanas transakcijā kādi 6-7% aiziet viņiem. Tātad, ja Zillow taisnība un  nekustamo cenas augs  par 6%, tad  pārdodot pēc gada, pa nullēm vien iziešu, un “nopelnījis” būšu to, ko šobrīd maksāju par īri. Interesanti, ka ASV ir stipri izplatīta krāpniecība, kad hakeri, izliekoties par pārdevējiem, māju pircējiem pamanās e-pastā atsūtīt citu bankas kontu. Tādēļ pats naudas pārskaitīšanas akts tiek šausmīgi uzraudzīts. Kontu izsniedz tikai klātienē, nekādā ziņā nedrīkst uzticēties e-pastos atsūtītiem rekvizītiem, par visu jāpārliecinās zvanot,un tādā garā.

Liekas, ka dzīvē daudzas lietas var izskaidrot ar telepātiju vai kaut kādu sakritību. Tikai dažas dienas pēc tam, kad kļuvu par “Proud Colorado Home Owner”,  saņēmu e-pastu no aģentes Kristīnes, kurai bija  mans desmit tūkstošu dolāru čeks un priekšlīgums par dzīvokļa pirkšanu. Viņa esot sagatavojusi  līgumus,un man vajadzētu iegriezties pie viņas parakstīt papīrus un apskatīt dzīvokļu mājas celtniecības progresu. Kaunīgi rakstu, ka esam sapratuši, ka dzīvoklis mums būs par mazu,un nedaudz liekulīgi piebilstu, ka tik labam dzīvoklim viņai pircēju atrast nebūs grūti. Rokasnaudas čeku nepieminu, bet īpašas ilūzijas arī neloloju – galu galā, tāpēc jau viņi tos čekus no cilvēkiem ņem, lai būtu grūtāk pārdomāt. Liels ir mans pārsteigums, kad Kristīne atbild, ka viņa  arī domājot, ka mums labāk dzīvot mājā, ka viņa novēlot visu to labāko, un čeku viņa saplēsīšot, jo nauda taču mums noderēšot, ievācoties jaunajā mājā.

Tā nu Denverā nedēļas laikā man bija jāpārceļas uz jaunajām mājām. Šī jau būs piektā adrese trīsarpus gadu laikā, šoreiz, cerams, ka tik drīz vairs nekur jāpārceļas nebūs. Lai nemocītu sevi un kolēģus, šoreiz nolemju ņemt “moverus”, ASV tas ir populārs pakalpojums, jo ļaudis te pārvācas regulāri. Viens zvans uz “moveru” aģentūru, un man sāk zvanīt ieinteresētie pakalpojumu sniedzēji. Aprunājos ar kādiem trim un izvēlos to, kurš piezvanīja pirmais un nosauca viszemāko ciparu. Kailers ir atsaucīgs, runā pieklājīgi, visu noskaidro un apsola, ka smagais ar puišiem ieradīsies precīzi noteiktā laikā un par trīssimt piecdesmit dolāriem divu stundu laikā saudzīgā veidā  pārvedīs visas manas mēbeles. Turpat pa telefonu paņem simts dolāru priekšapmaksu un saka, ka pārvākšanās dienā zvanīšot un visu koordinēšot. Tā arī tiešām notiek – Kailers pārvākšanās dienā pamanās piezvanīt reizes četras. Būdīgie nesēji ierodas laikā un divās stundās, elsdami, bet  ne reizi neapstājoties, lai atpūstos, visu žigli pārnes. Kad darbs  jau gandrīz pabeigts, uzzvana Kailers un prasa: “Nu, vai viss kārtībā?”, saņēmis apstiprinošu atbildi, saka, nu tad es novilkšu no kartes atlikušo naudu un atsūtīšu tev linku. Uzraksti par mums labu rekomendāciju, tas mums ir svarīgi.

Jaunajā adresē mani sagaida pārpildīta pasta kaste – vietējais auto serviss, ķīmiskā tīrītava, kādas divdesmit vēstules no bankām, apsardzes kompānijas, jumtu labotāji. Visi ir milzīgi priecīgi par manu ievākošanos un gatavi pakalpot. Tikai vietējā “māju īpašnieku asociācija” pikti informē, ka koku zari pie mājas esot pārāk gari un tos esot nepieciešams apcirpt. Laiks iedots līdz pagājušās nedēļas vidum, pēc tā būšot jāmaksā sods. Nu ko, arī māju īpašniekiem ir savas problēmas, iešu meklēt kaimiņu Hosē, kurš  par nelielu samaksu jau pļauj manu mauriņu. Varbūt, ka viņam būs koku zaru zāģis.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Autors kopā ar kompānijas “I like to move it move” darbiniekiem.2018-07-19 14.43.18

%d bloggers like this: