Kas noticis 2022. gada pavasarī

Pavasaris ASV atnāca ar masu apšaudēm, vidusposma (midterm) vēlēšanu politiskajām kaislībām (abortu aizliegšana vai atļaušana amerikāņiem ir īpaši mīļa un sena tēma), sen nepieredzētu cenu kāpumu, Īlona Maska tvitera pirkšanu un amerikāņiem piemītošo nesatricināmo pārliecību, ka viņu valsts ir pati labākā un morāli skaidrākā pasaulē. No ikdienas dzīves Covid-19 ir praktiski pazudis, lielākā daļa cilvēku sejas maskas vairs nevalkā pat lidostās un tradicionāli līdz pēdējai vietai izpārdotajās lidmašīnās. Taču tam ir arī sekas — saslimstība ar Covid-19 ASV lielajās pilsētās atkal strauji pieaug. 

Pirms kāda laika norisinājās Baltā nama korespondentu vakariņas — nacionālajos medijos plaši atspoguļots pasākums, kurā piedalās viss politiskais, žurnālistu un mediju personību krējums. Fakts, ka pazīstamais epidemiologs Ēriks Feigls-Dins (Eric Feigl-Ding) ietvītoja ar Aranet4.com veiktos CO2 mērījumus pusdienu norises vietā, mūsu pārdošanas apjomus Amazon ASV trīskāršoja uz pāris nedēļām, kas uzskatāmi demonstrē influenceru spēku — epidemiologam ir vairāk nekā 700 tūkstoši sekotāju tviterī. Pēc vakariņām Covid-19 «noķēra» gan valsts sekretārs Entonijs Blinkens, gan vēl bariņš prominenču, ko arī ļoti precīzi paredzēja mūsu Aranet mērījums. Tātad laime nelaimē — slimība uzņem apgriezienus, un līdz ar tiem aug arī Aranet4 B2C pārdošanas apjomi. 

Tā kā Covid-19 «it kā izbeidzies», šopavasar piedalījāmies izstāžu un konferenču maratonā — nepārspīlēšu, teikdams, ka aprīlī un maijā apmeklējām kādu duci dažādu smalku pasākumu. Viena no SAF Tehnika svarīgākajām ASV izstādēm ir NAB Show, kas katru pavasari notiek Lasvegasā un ir veltīta televīzijas tehnoloģijām. Man patīk piedalīties izstādēs, kur vismaz kādā nelielā nišā esam neapstrīdami tirgus līderi, jo mūsu Studio to Transmitter Links izmanto kādi 80% no ASV televīziju ziņu studijām. 

Izstāde bija samērā labi apmeklēta — salīdzinājumā ar pirmspandēmijas laiku apmeklētāju bija par kādiem 25% mazāk, tomēr visus svarīgākos klientus satikām. Uzkrītoši mazāk bija apmeklētāju no ārzemēm — starptautiskie ceļojumi ir kļuvuši dārgi un arī riskanti, jo iespēja noķert vīrusu nozīmē dārgu karantīnu, pārceltus reisus un zaudētu laiku. No mūsu stenda sešiem darbiniekiem trijiem dažas dienas pēc izstādes konstatēja Covid-19, bet trīs (ieskaitot mani) nesaslima. Dalība masu pasākumos joprojām ir pielīdzināma loterijai.

Vēl interesanta pieredze bija aprīļa sākumā Losandželosā notikusī latviešu uzņēmēju tīklošanās konference Spotlight Latvia. Pasākumu organizēja Latvian-American Chamber of Commerce, atbalstīja Ārlietu ministrija, LIAA, Rīgas dome, Red Jackets, ALA un AmCham — tātad visas organizācijas, kurām šādu pasākumu arī pienāktos atbalstīt. Prominentākie un iedvesmojošākie konferences runātāji bija Laila Robins, slavena latviešu izcelsmes ASV aktrise, un Lolita Ritmanis, atzīta un apbalvota komponiste, kura cita starpā ir komponējusi mūziku filmai Dvēseļu Putenis. Latvijas valsti šajā konferencē pārstāvēja tā laika ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, LIAA direktors Kaspars Rožkalns un citi atbildīgie darbinieki.

Lai arī konferences tēma bija veltīta «izklaidei, multimedijiem un tehnoloģijām», absolūtais dalībnieku vairākums no Latvijas puses bija tehnoloģiju jaunuzņēmumi. Atliek secināt — lai kāda būtu Spotlight Latvia deklarētā tēma, tieši tehnoloģiju jaunuzņēmumiem ir ambīcijas, un vēlme iekarot jaunus tirgus ierakstīta viņu DNS. Domāju, viņiem bija interesanti gan pačupoties savā starpā, gan iegūt vienu otru jaunu biznesa kontaktu ASV. Turklāt pasākums notiek vairākas dienas, kuru laikā visi dalībnieki dzīvo vienā un tajā pašā viesnīcā, kas rada tādu kā kruīza kuģa sajūtu. To vēl vairāk pastiprināja fakts, ka konference norisinājās vēsturiskajā Losandželosas hotelī Millennium Biltmore Hotel, kurā 20. un 30. gados tika organizētas Oskaru pasniegšanas ceremonijas, par ko liecināja gaiteņos izliktās daudzās tālaika fotogrāfijas.

Daudzi dalībnieki kā vizītes mērķi minēja finansējuma piesaisti. Tomēr, kā zināms, ar naudu ir tāpat kā ar lietussargu lietainā dienā — tad, kad tev to visvairāk vajag, ar uguni nesameklēsi, bet, kad jau pietiek, būs vēl. Domāju, ka mūsu jaunuzņēmumiem šobrīd vieglāk tikt pie investoriem ir Baltijā, kur darbojas pietiekami daudzi valsts atbalstīti investīciju fondi, kuru tiešais uzdevums ir atrast un finansēt perspektīvus vietējos uzņēmumus. Ja gribi tikt pie naudas ASV, pārcelies uz šejieni un rēķinies, ka būs jāpavada gari gadi grūtā un mērķtiecīgā darbā un uzņēmumu izdosies palaist tikai tad, ja būsi ļoti labs un tev paveiksies.

Pieaugošās inflācijas dēļ arvien biežāk arī dzirdu, ka dāsnā finansējuma laiki tuvojoties beigām — fondiem vairs nebūšot pieejas lētai naudai, tāpēc jaunajiem uzņēmējiem tiek ieteikts pastiprināti studēt boot strapping filozofiju un gatavoties tam, ka nauda no ārpuses nenāks, nāksies mācīties attīstīt biznesu no pašu nopelnītā. 

Kā lai šādos neskaidros apstākļos necitē slavenā padomju laika romāna Maskava—Gailīši autoru Venediktu Jerofejevu: «Visam pasaulē jānotiek lēnām un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns, lai cilvēks būtu skumjš un apjucis.»

Kā palīdzēt Ukrainai?

Foto Krišjānis Radziņš

2022. gada 24. februārī notika tas, kam reti kurš ticēja Eiropā, bet par ko ASV brīdināja jau pagājušā gada beigās, — Krievija iebruka Ukrainā. Vēl janvārī Amerikas draugi un kaimiņi bažījās par mūsu plāniem apciemot Latviju — vai tas ir droši, viņi jautāja, Eiropā drīz sākšoties karš, bet mēs atmetām ar roku un teicām, ka Putina ieroču žvadzināšana nav ņemama nopietni.

Šajā rakstā mēģināšu pastāstīt, ko, sākoties karam, darīja un dara SAF Tehnika. Protams, es nepretendēju uz to, ka mūsu rīcība ir pareiza un optimāla, vienkārši šobrīd rīkojamies pēc savas labākās saprašanas un sirdsapziņas.

Ziedojam paši un aicinām to darīt savu draugus

Jau kara pirmajās dienās mēs ziedojām visai ievērojamu summu Ukrainas bruņotajiem spēkiem. To darīja un turpina darīt ārkārtīgi liels skaits Latvijas uzņēmēju. Visu šo laiku saņemu daudzus e-pastus no ASV draugiem un sadarbības partneriem. Savās atbildēs cenšos pastāstīt par situāciju Latvijā un to, kā Latvijas sabiedrības lielākā daļa vērtē Krievijas agresiju, arī aicinu ziedot Ukrainas armijai un bēgļu palīdzības organizācijām. Ukrainas armijas kontus var noskaidrot Ukrainas centrālās bankas interneta vietnē Bank.gov.ua. Savukārt pārbaudītas ziedojumu vākšanas un palīdzības organizācijas Latvijā ir Ziedot.lv un Gribupalidzetbegliem.lv, nelielas summas iespējams ziedot arī ar Mobilly lietotni.

Aktīvi komunicējam ar saviem darbiniekiem

Kara pirmajās dienās mūsu uzņēmuma SAF Tehnika vadītājs Normunds Bergs izsūtīja vēstuli visiem darbiniekiem gan Latvijā, gan ārzemēs, kurā pauda Krievijas kara nosodījumu un informēja par mūsu biznesa aktivitāšu pārtraukšanu Krievijas un Baltkrievijas tirgos. 

Mums nācās pieņemt steidzamu lēmumu nepiedalīties jau apmaksātā un sen plānotā izstādē Maskavā, kurā grasījāmies demonstrēt savus Aranet IoT produktus siltumnīcu automatizācijai. Lai arī esam investējuši šajā tirgū diezgan daudz, tagad par tomātu audzēšanas biznesu Krievijā būs jāaizmirst uz ilgāku laiku. 

Situāciju sarežģīja arī fakts, ka mēs algojam pilna laika aģentu Krievijā, bija jautājums — ko darīt ar darba attiecībām? Pēc pārrunām pieņēmām lēmumu, ka turpināsim maksāt algu līdz vasaras vidum un tajā laikā centīsimies viņam palīdzēt pamest Krieviju — Igors cer atrast patvērumu Izraēlā. 

Viena no SAF Tehnika vērtībām — mēs esam lojāli pret savējiem. Vairākiem mūsu darbiniekiem ir ģimenes Ukrainā — uzņēmums viņiem palīdz organizēt ģimenes locekļu evakuāciju uz Latviju, gan morāli, gan arī materiāli. Pēdējā laikā man bijušas vairākas darba intervijas ar ukraiņiem — potenciāliem darbiniekiem. Intervējot Marinu no Kijivas, sajūta bija, maigi sakot, sirreāla. Cilvēkam pavisam nesen bija labi apmaksāts darbs augsto tehnoloģiju uzņēmumā Kijivā, bet tagad viņa aizkļuvusi līdz Minsterei, kuri kopā ar vēl deviņiem bēgļiem dzīvo pie paziņu paziņām. Laimīga, ka palikusi dzīva, un jau aktīvi meklē darbu.

Saīsinām piegāžu ķēdes

SAF Tehnika ir augsto tehnoloģiju uzņēmums, un lielākā daļa mūsu komponenšu tiek iegādātas Rietumu tirgos, tomēr ir arī materiāli, kuri ceļo uz mūsu Rīgas rūpnīcu pa dzelzceļu no Ķīnas. Skaidrs, ka tagad preču sauszemes kustība caur Krievijas teritoriju būs vai nu apgrūtināta, vai pilnībā apturēta. Jau sākoties pandēmijai, transporta izmaksas auga vairākkārtīgi, un arī pasūtījumu izpildes termiņi kļuva daudz grūtāk prognozējami. Tāpēc esam pieņēmuši lēmumu turpmāk maksimāli visu ražošanai nepieciešamo iegādāties Baltijā vai tuvākajās Eiropas valstīs. 

Pašreizējās sankcijas pilnībā aptur augsto tehnoloģiju eksportu uz Krieviju, šajā situācijā gan uzņēmumu līmenī, gan arī iesaistot Latvijas valdību, ir būtiski parūpēties, lai sankcijas neapgrūtinātu ražošanas iekārtu un pusvadītāju pieejamību Latvijā. Tā ir būtiski pasliktinājusies jau kopš pandēmijas sākuma, bet karš un pāreja uz «zaļo» enerģētiku situāciju ar mikroshēmu pieejamību vēl vairāk pasliktinās. 

Kara pirmajās dienās Latvijā pārstāja darboties piekļuve mūsu ASV bankas internetbankai. Steidzāmi sasauktā sapulcē noskaidrojām, ka banka drošības pēc noslēgusi piekļuvi gan no Krievijas, gan arī visu Krievijas robežvalstu IP adresēm. «Mēs to darām jūsu pašu drošības interesēs,» mierinoši bubināja Bruno, mūsu bankas menedžeris. Laime, ka parasts VPN tunelis situāciju pagaidām atrisināja, bet notiekošais liek domāt par to, cik gan virtuāli un gaisīgi ir tie cipariņi pārskatos, kurus mēs saucam par savu kontu izrakstiem.

Veicinām enerģētisko neatkarību

Esmu pārliecināts, ka daudziem uzņēmējiem, redzot siltuma un elektrības rēķinus, atkaras žoklis. SAF Tehnika rūpnīca un biroju telpas šobrīd tiek apkurinātas, izmantojot dabasgāzi. Taču esam pieņēmuši lēmumu darīt visu, lai nākamajā apkures sezonā mēs vairs nebūtu atkarīgi no dabasgāzes — centīsimies iegādāties un uzstādīt šķeldas katlumāju. Domāju, ka visiem gan valstiskā, gan privātā līmenī jādara viss, lai vairotu neatkarību no Krievijas izejvielām un būtu gatavi funkcionēt arī pilnīgas Krievijas enerģētiskās blokādes apstākļos.

Noslēgumā

Šis ir tikai cīņas pats sākums, neviens nezina, kā tā beigsies — vai Krievija kļūs par Ziemeļkorejas tipa valsti, un mums būs jādzīvo, robežojoties ar šādu kaimiņu garus gadu desmitus, vai arī Putina režīmu gaida straujš sabrukums un Krieviju režīma maiņa. Tomēr skaidrs, ka arī Ukrainas dēļ mums jābruņojas ar pacietību un jāgatavojas maratonam. Labākais, ko varam darīt, ir stiprināt savu uzņēmumu konkurētspēju un gatavoties garai un grūtai ziemai.

Par latviešu biznesu ASV 2021. gadā

Kas gan varētu būt vienkāršāk — nodomāju, saņemot lūgumu no žurnāla “IR Nauda” redakcijas uzrakstīt apkopojumu par to, kā Latvijas uzņēmumiem ir veicies ASV tirgū 2021. gadā. Sākot tapināt šo rakstu darbu, sapratu, ka uzdevums nemaz nav tik vienkāršs, jo atbildes varētu rast vai nu anekdotiskā veidā, pārstāstot personīgus vai man pazīstamu uzņēmēju pieredzes stāstus, vai arī mēģināt analizēt situāciju no birokrātiski statistiskām pozīcijām. Turklāt tas viss jāietilpina rakstam atvēlētajā pieticīgajā apjomā.

Jāsaka, 2021. gads manā prātā kaut kādā ziņā atgādina mežonīgos deviņdesmitos — lai arī bandīti tagad apkārt nesiro un arī ar tiesiskumu situācija ir daudz labāka, tomēr biznesam nākas operēt ļoti lielas neskaidrības apstākļos. Ir kļuvis daudz grūtāk kaut ko plānot un prātīgi analizēt, jo situācija mainās ļoti strauji. Piemēram, transporta un energoresursu izmaksas gada laikā pieaugušas vairāk nekā trīs reizes, dažādas elektronikas komponentes vai nu vispār nav nopērkamas, vai maksā desmitiem reižu vairāk, nekā tikai pirms gada. Šādos apstākļos priekšrocības ir «oportūnistiem» — uzņēmumiem, kuri spēj ātri pieņemt lēmumus, uzņemties risku, un arī tādiem, kuriem ir brīvi resursi iesaistīties dažādās avantūrās.

Runājot par galvenajām tendencēm ASV tirgū, uzsvēršu dažas, kuras, manuprāt liek uz biznesa iespējām raudzīties pozitīvi.

 

E-komercijas paātrināta attīstība

Covid—19 ir izraisījis vēl straujāku e-komercijas attīstību, kas paver iespējas uzņēmumiem ar inovatīviem produktiem un biznesa modeļiem. Šobrīd ASV ir ļoti akūts darbaspēka trūkums — daudzi veikali un restorāni tāpēc ir spiesti saīsināt darba laiku vai vispār pārtraukt darbību, taču šī tendence paver plašas iespējas e-komercijas un citiem automatizācijas un attālināta darba risinājumu piegādātājiem. No Latvijas e-komercijas uzņēmumiem pamanāmi ASV bija «on-demand» jeb pēc pieprasījuma gatavoto produktu piegādātāji Printful un Printify. Turklāt novatorisms šo uzņēmumu biznesā parādījās ne tik daudz produktu klāstā, cik asprātīgajā biznesa modelī, izveidojot platformas, kuras ļauj apkalpot tūkstošiem nišas zīmolu.

 

Ķīnas produktu aizvietošana, īpaši telekomunikāciju nozarē

Fakts, ka Ķīnas telekomunikāciju iekārtu ražotāji būtībā ir izslēgti no ASV un Kanādas tirgus, nāk par labu arī nelieliem ražotājiem no Eiropas Savienības. Latvijas lielākie telekomunikāciju produktu eksportētāji uz ASV ir MikroTik un SAF Tehnika, bet domāju, ka arī Latvijas stikla šķiedras ražotājiem, piemēram, Valmieras stikla šķiedrai un Light Guide, šī tendence nāk par labu. Manuprāt, tuvākajos gados, attīstoties 5G tīkliem, Latvijas telekomunikāciju iekārtu un materiālu ražotājiem būs daudz attīstības iespējas ASV tirgū.

 

Celtniecības bums

Līdzīgi kā citur pasaulē, ASV šobrīd ir vērojams nekustamā īpašuma un celtniecības bums. Tuvākajos gados tas tikai pieaugs, jo 2021. gadā ASV Kongress pieņēma tā saucamo Build Back Better Act, kas paredz 3,5 triljonu ASV dolāru investīcijas publiskajā infrastruktūrā un komunikācijās. Šī nauda jau šobrīd parādās tirgū un izraisa augošu materiālu un pakalpojumu pieprasījumu.

 

Labs gads

Ņemot vērā augstāk minētos faktus, vairumam Latvijas uzņēmumu, kuri darbojas ASV tirgū, 2021. gadā ir klājies ļoti labi. Piemēram, SAF Tehnika bizness 2021. gadā ASV pieauga par vairāk nekā 50%, Valmieras stikla šķiedra informēja, ka viņu apgrozījums ASV ir audzis par 35%. Domāju, līdzīgi ir gājis vairumam Latvijas eksportētāju uz ASV.

Pērn Latvijas Eksportētāju asociācija Red Jackets izveidoja un publiskoja interneta vietni Eksportabarometrs.lv. Tajā cita starpā iespējams iegūt skaitlisku informāciju par Latvijas eksportu uz dažādām valstīm un eksportēto produktu kategorijām. Iepriecina fakts, ka Latvijas preču eksports uz ASV 2021. gadā bija aptuveni 281 miljoni eiro, kopš 2010. gada tad vidēji aug par 10—20% gadā.

Arī jaunuzņēmumiem un inovatīvajiem tehnoloģiju uzņēmumiem 2021. gads ir bijis veiksmīgs. Sonarworks, Printful, Printify un UAV Factory ir saņēmuši ievērojamas investīcijas no ASV, bet darbību aiz okeāna uzsākuši vai paplašinājuši tādi latviešu jaunuzņēmumi kā Supliful, Giraffe360, CastPrint un Exonicus.

Arī Latvijas eksportētāju asociācija sadarbībā ar Latvian-American Chamber of Commerce ir aktīvi rosījušies, organizējot tīklošanās vebinārus Mini-Spotlight Latvia, kuri ļauj Latvijas uzņēmumiem ar minimālām izmaksām nodibināt kontaktus un atrast potenciālus sadarbības partnerus ASV tirgus iekarošanā.

Pēc divu gadu pārtraukuma, Latvian-American Chamber of Commerce 2022. gada 1. aprīlī Losandželosā rīkos klātienes Spotlight Latvia konferenci, kas būs veltīta filmu, multimediju un spēļu nozarēm. Latvijas uzņēmumu dalību tajā atbalsta arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra — tā ir laba iespēja par saprātīgām izmaksām apošņāt Holivudas pavasarīgo gaisu.

Par demokrātiju, zāli un klinšu kalniem

Kopš 2015. gada es dzīvoju ASV Klinšu kalnu Kolorādo štata galvaspilsētā Denverā. Štats ir slavens ar steikiem, kukurūzu, seriālu Dienvidparks, pasaulē labākajiem slēpošanas kūrortiem un to, ka 2012. gadā tas kļuva par pirmo štatu ASV, kurā tika legalizēta marihuāna. Tādēļ sarunās ar draugiem un ciemiņiem bieži nākas atbildēt uz jautājumu: «Kā jums Denverā ar «zāli»?» Pieņemu, ka šis jautājums ir interesants arī Ir Nauda lasītājiem, tādēļ nododu jūsu vērtējumam šo mazo stāstiņu.

2012. gadā Kolorādo pavalsts legalizēja tās sauktās recreational marijuana jeb «atpūtas marihuānas» audzēšanu, pārstrādi, pārdošanu un lietošanu. Referendumā, kurā Kolorādo vēlētājiem tika piedāvāts balsot par grozījumiem štata konstitūcijā jeb Amendment 64, 55% vēlētāju balsoja par, 45% bija pret. Līdzīgi grozījumi tika virzīti jau 2006. gadā, taču toreiz vēlētāji tos noraidīja. Starp citu, Kolorādo tā laika gubernators Džons Hikenlūpers (John Hickenlooper) ir prominents legalizācijas atbalstītājs un šobrīd pārstāv štatu ASV Senātā, tātad «zāle» viņa politiskajai karjerai, visticamāk, ir nākusi par labu. 

Kopš Kolorādo legalizēja «atpūtas marihuānu», vēl 17 ASV pavalstis ir pieņēmušas līdzīgus likumus. Lielākās no tām ir Kalifornija, Ilinoisa un Ņujorkas pavalsts. Bet medicīniskiem nolūkiem marihuānu atļauts audzēt un iegādāties pavisam 36 ASV štatos, un, viticamāk, tuvākajā laikā «zāle» tiks legalizēta arī federālā līmenī. Lielākās Amerikas kontinenta valstis, kurās marihuāna ir legāla nacionālā līmenī, ir Kanāda, Meksika un Kolumbija.

Kā marihuānas legalizācija ir ietekmējusi mūsu štata dzīvi? Samērā vispusīgu informāciju par to var iegūt, izlasot 188 lappuses garo Kolorādo Division of Criminal Justice sagatavoto ziņojumu Impacts of Marijuana Legalization in Colorado (Marihuānas legalizācijas ietekme Kolorādo — no angļu val.). Cita starpā varam izlasīt, ka 2020. gada vasarā štatā oficiāli bija reģistrēti 2709 ar marihuānu saistīti uzņēmumi un nodokļu ieņēmumi no šīs nozares sasniedza 387 miljonus ASV dolāru, no kuriem gandrīz trešā daļa tika ieguldīta skolu attīstības fondā. Nepārsteidz, ka policijai darba bijis mazāk — ar marihuānu saistītie aresti no 2012. līdz 2019. gadam samazinājās par 68% (2019. gadā tika veikti 4290 aresti). 

Marihuānas ietekme uz cilvēku veselību gan nav tik viegli izvērtējama — no vienas puses, tiek ziņots par «zāles» labvēlīgo un ārstējošo ietekmi; no otras puses, ir arī ziņojumi par pašnāvību un psihisko saslimšanu pieaugumu. Daudzo skaitļu un faktu gūzmā ir grūti nonākt pie neapstrīdamiem secinājumiem, tādēļ, ja gribat jautājumu pētīt padziļināti, minētais ziņojums ir viegli atrodams internetā.

Pandēmijai sākoties, uz gadu biju pārcēlies uz Latviju un Denverā atgriezos tikai 2021. gada augustā. Šī gada laikā marihuānas jomā notikušas dažas pamanāmas pārmaiņas. Pirmkārt, bodes ir sākušas pieņemt karšu maksājumus. Pirms tam samaksāt varēja tikai skaidrā naudā, jo ASV federālās likumdošanas dēļ bankas nedrīkstēja apkalpot marihuānas biznesus. Otrkārt, tagad «zāli» cilvēki var pasūtīt arī internetā ar piegādi uz mājām. Atvērti arī dažādi marihuānas bāri un «laundži», lai gan pirms pandēmijas to lietot drīkstēja tikai privātās telpās. Turklāt lielākajā daļā īres namu ir kategoriski aizliegts lietot marihuānu, tādēļ pēdējos gados arvien populārāki ir dažādi ēdami un dzerami «marihuānas izstrādājumi» — konfektes, cepumi un limonādes.

No uzņēmējdarbības viedokļa marihuāna atgādina Bitcoin biznesu — pilns ar dažādiem avantūristiem un krāpniekiem. Piemēram, kāds man pazīstams finansists Denverā pirms pandēmijas daudz darbojās ar marihuānas firmām. Bet, satikts tagad, stāsta bēdu stāstu, ka viņa klients, marihuānas uzņēmuma īpašnieks, no kādas večiņas paņēmis kā ieguldījumu gandrīz miljonu dolāru un aizlaidies ar visu naudu tālēs zilajās. Paliekot parādā arī manam paziņam. Šādi gadījumi ir visai izplatīti, tādēļ, domājot par investēšanu, partneru izvēlē ir jābūt modram.

Marihuānas bizness ir arī izteikti high-tech. Noteikumi paredz, ka ražotājiem ir jānodrošina pilna izsekojamība no stāda līdz produktam veikalā. Tādēļ audzētavas ir pilnas ar sensoriem — katram stādam ir sava elektroniska aproce, bet visu izsekojamību nodrošina vismodernākie IT risinājumi.

Bet industrijas Meka ir MJBizCon izstāde, kura pēc pandēmijas pārtraukuma atkal klātienē notika 2021. gada oktobrī Lasvegasā. Apskatnieki ziņo, ka izstāde pagājusi optimistiskā gaisotnē — ASV marihuānas nozare esot ceļā uz to, lai 2025. gadā pārsniegtu 50 miljardu ASV dolāru apgrozījumu gadā, kas, salīdzinājumam, ir vairāk nekā ikgadējie craft beer jeb amatalus nozares ieņēmumi. Bet izstādes «darba uniforma» esot bijusi Levis 501 džinsi, rūtains kovboju krekls, apvienots ar uzvalka žaketi. Šādā veidā marihuānas uzņēmēji signalizējot par savu piederību industrijai un arī sniedzot norādi uz senajiem zelta meklēšanas laikiem.

Tikmēr Denveru katru vakaru ietver specifiskas smaržas mākonis, ko, braucot cauri pilsētai, nav iespējams nesajust. Pat viena no vecajām baznīcām ir izdaiļota ar psihedēliska izskata mākslas darbiem un nosaukta par The International Church of Cannabis (Internacionālā marihuānas baznīca — no angļu val.). Tur regulāri notiekot krāšņas, psihedēliskas ceremonijas, bet šīs ticības sekotāji tiek dēvēti par elevationistiem. Laipni lūgti Denverā — The Mile High City.

Par zīmoliem un saldējumu

Rakstu šo tekstu un mielojos ar Ben & Jerry’s ķiršu un šokolādes gabaliņu saldējumu, bet ledusskapī man stāv arī Häagen-Dazs karameļu saldējums. Ar to un citiem kārumiem, it īpaši dzīvojot ASV, gan jābūt ļoti piesardzīgam. Pēc pirmā šeit nodzīvotā gada mans svars pieauga par kādiem 15 kilogramiem, un tikai tagad es esmu iemācījies ēst gausīgi un saglabāt kaut cik pieņemamu fizisko formu.

Ilgus gadus mans mīļākais saldējums ir bijis Häagen-Dazs, un es, tāpat kā vairums amerikāņu, biju pārliecināts par tā augstdzimušo Eiropas izcelsmi. Tikai nesen uzzināju, ka no Eiropas šajā saldējumā nav ne smakas — tas ir dzimis un audzis skarbajā Ņujorkas piepilsētā Bronksā. Mana iemīļotā raidieraksta Business Wars nesenā sērijā bija sīki un smalki izstāstīta abu lielāko ASV saldējuma zīmolu vēsture un asiņainā cīņa par tirgu. Turklāt, manuprāt, ļoti labi parādīta arī reklāmas un sociālā mārketinga nozīme šo zīmolu attīstībā. 

ASV gandrīz visi populārākie zīmoli par kaut ko iestājas. Ben & Jerry’s izcēlās ar dažādu progresīvu politisku cīniņu atbalstu. Bet savas darbības pirmsākumos postulēja, ka šajā uzņēmumā pat vislielākā alga varēs būt tikai četras reizes lielāka nekā vismazāk atalgotajam uzņēmuma darbiniekam. Šo politiku gan gadu gaitā nācās paslaucīt zem tepiķa, jo ar tik trūcīgu algu kļuva neiespējami iesaistīt «topa talantus». Häagen-Dazs savukārt iestājās par bitēm un to labklājību, jo bez bitēm, kā zināms, iznīkst visi augi, kuriem ir nepieciešama apputeksnēšana. 

Ja pasaulē nebūtu zīmolu, iepirkšanās veikalos vai internetā būtu ļoti mokoša, gandrīz vai pilnīgi neiespējama. Kā gan es zinātu, kurā veikalā vispār iet un kādas preces izvēlēties? Kā es nopirktu vienu vai otru automašīnu, ja man nebūtu pastāstīts, ka Īlons Masks ir ļoti progresīvs un nākotni redzošs čalis, kurš cilvēci aizvedīs uz citām planētām un varbūt arī ar elektroauto izglābs Zemi no piesārņojuma un globālās sasilšanas? Visu to zinot, man nav īpaši ilgi jādomā, izvēloties savu nākamo auto, kuru atbilstoši laika garam nopirku ar dažiem klikšķiem internetā.

ASV ir reklāmu zeme. Šeit televīzija pārraida apmēram piecreiz vairāk reklāmu, nekā esmu redzējis jebkurā citā valstī. Visvairāk reklamē neveselīgu (un arī ļoti veselīgu) pārtiku, alkoholu, mobilo sakaru operatorus, apdrošināšanu un medikamentus, ieskaitot antidepresantus un pretvēža zāles. 

Protams, arī ASV reklāmas industrija piedzīvo pamatīgas pārmaiņas — cilvēki mazāk patērē tradicionālos medijus, bet vairāk laika pavada sociālajos tīklos. Tāpat kā Latvijā, arī šeit drukātajai presei ir grūti laiki — aizvien mazāk cilvēku to abonē un lasa, līdz ar to arī zīmolu attīstītājiem ir jādomā, kādas stratēģijas izvēlēties, lai nodrošinātu attīstību. Senāk mārketinga aģentūras tirgoja raidlaiku televīzijā vai reklāmas laukumus avīzēs, taču tagad viņiem pavērušās plašas un ienesīgas iespējas pārdot influenceru pakalpojumus. Piemēram, Lionels Mesi par vienu ierakstu sociālajos tīklos var paprasīt pusmiljonu vai pat vairāk dolāru, bet no Latvijas zīmoliem ASV visvairāk iecienītie ir Stoli degvīns un Kristaps Porziņģis. 

Aizvien vairāk reklāmas naudas tiek tērēts lielajās interneta kompānijās Google un Facebook. Kā sēnes pēc lietus ir saaugušas dažādas «digitālās» reklāmas aģentūras, «līdu» ģenerēšanas eksperti un mājaslapu meklēšanas algoritmu optimizācijas speciālisti. Izvēļu pārbagātība vienlaikus ir gan iespēja, gan lāsts. Sociālie tīkli, protams, ļauj arī mazpazīstamiem zīmoliem aiziet «virāli», viņu vēstījumam ļoti strauji gūstot milzīgu popularitāti. Tomēr šie panākumi nereti vairāk līdzinās uzvarai loterijā nekā rūpīgi izplānotas un īstenotas mārketinga stratēģijas rezultātam. 

Kaut ko līdzīgu piedzīvoja arī šo rindu autors, tirgojot ASV un citās valstīs SAF Tehnika ražotos Aranet gaisa kvalitātes sensorus. Negaidīta parādīšanās telekanāla CNN prime segmentā nodrošināja arī slavu sociālajos tīklos, visai eksplozīvu pieprasījuma pieaugumu un apgrozījuma kāpumu. Bet kaut ko tādu atkārtot bez milzu reklāmas budžeta būtu mazticami. 

Protams, zīmola attīstībā vislielākā loma ir pacietībai un konsekvencei — ja vēlies, lai tevi ņem nopietni, regulāri piedalies pareizajās izstādēs, stāsti par savu produktu nozares interneta izdevumos un izvēlies īstos influencerus. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka tieši «ietekmētāju» atklāšana un veicināšana ir viena no mūsdienu mārketinga aģentūru veiksmes formulām.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

State Farm un mežonīgās kalnu sēnes

Kopš pagājušā ieraksta pagājusi vien nieka nedēļa, bet jauni iespaidi gāžas pāri tik spēcīgā straumē, ka jāpieraksta, lai būtu kur aizķerties. Jau rakstīju, ka farmers markets un visādi āra pasākumi parkos ir šī laika raksturīgā iezīme Denverā. Tā pagājušās nedēļas nogalē aizklīdām uz netālo tirdziņu, kurš darbojās visu dienu un vēl līdz kādiem astoņiem vai deviņiem vakarā. Uzmanību piesaistīja divi puiši, kuri tirgojās ar uzmanību piesaistošām sēnēm. Nē, tās nebija īpašās sēnes, par kurām daudz zināja stāstīt Dons Huans Karlosa Kastaņedas grāmatās, lai arī puiši izskatījās pēc tādiem, kuri varētu kaut ko zināt arī par tām. Bet mūsu saruna ievirzījās par pārdošanā izliktajām dažādu krāsu austersēnēm. Mazliet papētot, atklājas, ka austersēņu audzētāji Kolorādo štatā ir saauguši kā sēnes pēc lietus. To audzēšanai tiek izmantotas “vertical farming” tehnoloģijas. Nereti audzētavas tiek būvētas, izmantojot modulārus konteinerus, kuros cita virs citas ir sakrāmētas statnes ar augiem, kuri tiek audzēti nevis zemē, bet speciālā barojošā šķidrumā.  

Par vertikālo fermu tehnoloģijām varētu runāt un rakstīt ļoti daudz, bet ne šeit tam ir īstā vieta. Piebildīšu tikai, ka šī ir sfēra, kura patreiz attīstās īpaši strauji – gan tādēļ, ka ir efektīva un nodrošina svaigu un kvalitatīvu produkciju, gan arī tādēļ, ka modernās sensoru un klimata kontroles tehnoloģijas ļauj attīstīt arvien efektīvākas pārtikas audzēšanas metodes. Esmu pārliecināts, ka, ja Īlonam Maskam reiz izdosies īstenot savu misiju un nodibināt pastāvīgu Marsa koloniju, tad ļaudis tur pārtiku iegūs tieši vertikālajās fermās. Vēl arī piebildīšu, ka mūsu Aranet sensoru produkti tiek plaši izmantoti arī siltumīcās un pārtikas tehnoloģijā, tā ka mana interese par sēņu audzētājiem bija gan gastronomiska, gan arī profesionāla.

Vaicāju, vai Kolorādo kalnos var atrast arī ēdamas sēnes. Protams, ka var, skanēja atbilde. Vērtīgākās esot baravikas, un tās varot atrast 10400 pēdu augstumā. Vēl mūsu jauniegūtie draugi pieminēja pāris vietu, kur šajā augstumā būtu ērti piebraukt un atstāt mašīnu, bet to es jums nestāstīšu, jo neviens kārtīgs latvietis ar savām sēņu vietām visai pasaulei neplātās.

“Iesakām šovakar sacept mūsu sēnes, attaisīt vīna pudeli un noskatīties Netflix filmu “Fantastic Fungi.” Šo labo padomu tajā vakarā īstenojām ar uzviju un vēl mazliet pilnveidojot. Jāsaka, ka sēnes un vīns bija garšīgs, bet filma visa iepriekšējā iespaidā likās tāda izplūdusi un pārlieku poētiska, lai arī vizuāli ārkārtīgi skaista.

Nākošajā rītā piecēlāmies agri un vēl ar pūkainu galvu devāmies aplasīt Kolorādo baravikas. Jāsaka, ka no stāvvietas līdz maģiskajam sēņu augšanas augstumam bija jārāpjas 1000 pēdas, kas ir gandrīz 300 metru vertikālā kāpuma. Mežiņš bija stāvs un akmeņains, bet, tuvojoties mērķim, celiņš  pārvērtās tikko samanāmā taciņā un brīžiem uzvēdīja zvēra smaka. Grūti bija nedomāt par kalnu lauvām, lāčiem un citiem zvēriņiem, ar kuriem vietējie mežziņi neiesaka sastapties. Visā ceļa garumā redzējām dažādas pakaltušas sēnes – priežu bekas, bērzlapes un arī dažas neredzētas un nepazīstamas sēnes. Izdevās arī atrast vienu lielu un tārpu neskartu baraviku, tā ka, droši vien, ja sēņošanai veltītu vairāk laika un pameklētu “īstās” vietas, varētu dodies uz to pašu tirdziņu un konkurēt ar vertikālo austersēņu audzētājiem, tikai ar īstu mantu.

Ceļš lejā šādā stāvumā pagāja divreiz ātrāk, bet fiziski tāpat bija diezgan izaicinošs. Kad līdz automašīnu stāvvietai atlicis pavisam nedaudz, ceļmalā pamanām smaidīgu vīru ar knišļu sakostām kājām. Laipni sveicināmies. Vai jūs esat skrējējs, pieklājīgi vaicāju. Nē, mani varētu nosaukt par Trail Marshal – jeb takas uzraugu. Tencinu par jaunapgūto vārdu, jo papildināt angļu valodas zināšanas nekad nav par skādi, un jau grasos čāpot tālāk, kad atskan jautājumi. Kur dzīvojat? Vai jūsu īpašums ir apdrošināts? Es jums tūlīt pat varētu sagatavot bezmaksas kvotu un, lūdzu – ņemiet par piemiņu vērtīgo pildspalvu ar manas kompānijas State Farm logo. – Palieciet vien labāk par takas maršalu, jo apdrošināt māju man šodien nenesas prāts. – Izdzirdot atteikumu, smaids no vīra sejas nenozūd, savukārt es nodomāju, ka tikai Amerikā, sēņojot, meža vidū, nav glābiņa no apdrošināšanas polišu tirgoņiem.

Tikmēr nepilnas nedēļas laikā pa pastu ir atceļojusi  mana atjaunotā “Drivers License” un atkal varu sajusties kā īsts un leģitīms ASV iedzīvotājs. Jo bez mazās plastikāta kartītes kabatā īsti tu šeit nekas arī neesi, katrā ziņā tā palīdz izvairīties no daudziem nevajadzīgiem jautājumiem.

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Back in the U.S.A.

Pagājušas jau vairāk nekā divas nedēļas, kopš abi ar Vinetu esam atgriezušies Denverā un, kā jau tas ierasts pēdējos sešus gadus, – katru reizi, kad esmu ASV, mani pārņem iedvesma. Zināms, ka šajos sērgas laikos no Eiropas uz ASV aizdoties nav nemaz tik viegli. Ceļotājam ir divas iespējas – vai nu aizbraukt  uz kādu valsti, kura nav “ASV melnajā Covid sarakstā”, piemēram, Meksiku, nosēdēt tur divas nedēļas, veikt Covid testu un tad ieceļot ASV; vai arī doties uz ASV vēstniecību Latvijā un lūgt piešķirt “National Interest Exception” – kas ir apliecinājums, ka lūdzēja ceļošanas iemesls ir pietiekami svarīgs, lai tam ļautu ieceļot ASV no Covid pārņemtās Eiropas Savienības.

Divas nedēļas sēdēt Meksikā, saprotams, negribēju, tādēļ izvēlējos otro ceļu un jau stipri laicīgi – jūnija sākumā – aizsūtīju vēstniecībai lūgumrakstu. Kārtējo reizi arī pārliecinājos, ka attiecībās ar ASV imigrācijas un konsulārajām iestādēm ir jābūt ārkārtīgi burtiskam un precīzam. Uz, manuprāt, veselā saprāta pilnu vēstuli, kurā skaidroju, ka ASV man ir pamatdarbs, īpašums un klienti, mani palūdza precizēt – kas ir mainījies, ja jau veselu gadu varēju strādāt no Latvijas, bet tagad ir jābūt Amerikā. Nācās vien rūpīgi pētīt oficiālās vadlīnijas NIE piešķiršanai un rakstīt garu un detalizētu pātarojumu ar atsaucēm uz tām. Kad to izlasīju, nobrīnījos, cik ASV ekonomikā esmu nozīmīga persona. Lai arī blogā iepriekš biju rakstījis, ka ierēdņi Amerikā vairāk balstās uz veselo saprātu nekā Latvijas iestādēs, tomēr atkal un atkal pārliecinos, ka viņi mēdz būt arī pārmērīgi “burta kalpi”. Piebildīšu gan, ka pēc NIE saņemšanas ceļojums uz ASV bija garlaicīgs – lidostas patukšas, bet ASV robežu es vēl nekad neesmu šķērsojis tik ātri un patīkami. Denverā imigrācijas formalitātes aizņēma ne vairāk kā 15 minūtes, ko es varu izskaidrot tikai ar to, ka imigrācijas oficierim datorā rādījās atzīme, ka esam jau pārbaudīti un mūs nevajag pratināt.

Pirmie iespaidi Denverā – ir silts, saulains un nedaudz dūmakains. Jau pierasts, ka katru vasaru ASV rietumos daudz deg meži un tas piesārņo gaisu tūkstošiem kilometru attālumā. Pa gadu apkārtne liekas sakoptāka – redzams, ka pilsēta nav taupījusi naudu ielu remontiem un arī  daudzi iesāktie celtniecības projekti ir strauji gājuši uz priekšu.

Māju sajūta pēc gada prombūtnes atgriežas apmēram nedēļas laikā. Šis tas jānopērk, šis tas jāpiekārto. Mocim, protams, beigusies reģistrācija – jāsamaksā $100 sods un vēl $150 par pašu reģistrāciju, un es varu tikt pie papīriņa, kurš jāuzlīmē uz numura, tad līdz septembra beigām varu rādīties uz ielas. Pēc tam šis vingrinājums būs jāatkārto par jaunu, lai iegūtu uzlīmīti, kas ļaus braukt līdz 2022. gada septembrim. Protams, visi transporta līdzekļi jāapdrošina, un tas ASV nav lēts prieks. Pa šo gadu beidzies arī ASV vadītāja apliecības derīguma termiņš, bet vizīte uz viņu CSDD, kuru ASV dēvē par DMV, līdz šim bijusi viena no pretīgākajām pieredzēm. Tomēr arī te Covid ir parūpējies par lietu sakārtošanu – uz apmeklējumu tagad var pieteikties internetā. Saņemu papīru ar svītrkodu, kurš būs jānoskenē pie ieejas. Ierodos DMV, pie durvīm uz ķeblīša sēž smaidīga meitene un prasa papīrīti. Paņem to, atver kladīti, atrod manu uzvārdu un ar krāsainu marķieri atzīmē, ka esmu atnācis, un aicina mani tālāk. “Es esmu skeneris”, darbiniece lepni paziņo un rāda tālāko ceļu. Turpmākā vadītāja apliecības atjaunošanas procedūra aizņēma vien minūtes desmit – tiku nobildēts, dokumenti pārbaudīti, acu gaišums notestēts, $50 iekasēti, pagaidu tiesības izdrukātas un paziņots, ka īstā apliecība atceļošot pa pastu divu nedēļu laikā. Tiešām neierasti jauks serviss, par ko nekavējos paslavēt strādīgos un laipnos DMV darbiniekus.

Piektdienas vakars – ierastais  mūsu mazās ieliņas iemītnieku saiets. Kāds pie mājas izlicis aliņus un sēžamos, un ļaudis sanāk – ar bērniem, suņiem un dzīvesbiedriem. Visi iedzer un pļāpā. Bērni paaugušies, dažiem jauni suņi, bet divām no alejas divdesmit mājām nomainījušies saimnieki. Bet citādi ir sajūta, ka nemaz neesam bijuši prom – noskaņa tāda pati, vienīgi, kad aizbraucām, kaimiņi staigāja maskās un distancējās, bet tagad visi ir sapotējušies un par kovidu pārāk nesatraucas. Latvijā savā ielā dzīvoju 30 gadus, bet visu šo gadu laikā neesmu tik daudz tusējis ar kaimiņiem kā Denverā nieka divu gadu laikā. Vēl viena pamanāma pārmaiņa Denverā – kā sēnes pēc lietus ir saaugušas apkaimju biedrības un dažādi tirdziņi – cilvēkiem gribas vairāk pulcēties un biedroties.

Vispār noskaņa Denverā ir gaišāka nekā pirms gada, kad aizbraucām. Cilvēki iet savās gaitās, veikali un restorāni atvērti, maskās staigā varbūt kāda puse no visiem apmeklētājiem, nosacījumi gan ir paša biznesa ziņā – vieni pieprasa maskas visiem, citi raksta, ka maskas ir jāvelk tikai nevakcinētajiem. Pēc Pfizer vakcīnas apstiprināšanas ASV daudzas lielās kompānijas – skolas, aviosabiedrības, bankas pieprasa darbiniekiem vakcinēties, tie, kuri to nedarīs, nevarēs turpināt darbu. Arī mūsu jomā atsākušās izstādes, pagājušajā nedēļā vien SAF Tehnika piedalījās divās izstādēs. Apmeklētība ir samazinājusies par kādiem 40%, bet klientu kvalitāte ir uzlabojusies, uz izstādēm vairs nenāk ierastie bukletu un pildspalvu putekļsūcēji – klienti ir īsti un sarunas daudz sirsnīgākas. Lielākā televīzijas tehnoloģiju izstāde “NAB Show” tikko paziņoja, ka izstādē ielaidīs tikai vakcinētus apmeklētājus un dalībniekus, tā ka no čipošanas arī šeit nevarēs izvairīties.

Pirms dažām dienām citā vietējā tusiņā runājām ar divām medicīnas jomas pārstāvēm. Vienai nozares darbiniecei brālis strādā slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā Kalifornijā, bet otra mūsu draudzene ieradās ballītes beigās pēc diennakts dežūras Auroras slimnīcas Covid intensīvās terapijas nodaļā. “Visa slimnīca ir pārpildīta, cilvēki tiek vesti arī no citiem štatiem, jo slimnīcas visur ir pārpildītas. Gandrīz visi nopietnie slimnieki nav vakcinējušies, un viņu ciešanas ir briesmīgas. Es par to pat negribu runāt, man nekavējoties jāiedzer,” viņa stāsta.

Tikmēr dzīve Denverā rit savu gaitu, cilvēki steidzīgi rosās, visur tiek meklēti darbinieki, kuru trūkst gandrīz visās jomās. Uz  automaģistrāles i70 gandrīz uzskrienam virsū no priekšā braucošā Ford truck kravas kastes izkritušām celtnieku trepēm, bet no ceļmalas “billborda” uz mums smaidīgs noraugās slavenais Denveras satiksmes negadījumu advokāts Frank AzarThe Strong Arm,  kurš aicina: “Ja esi cietis negadījumā – zvani, un mēs Tev palīdzēsim tikt pie naudas kaudzes.”

Es vadu  www.saftehnika. com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.

Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Par vienradžiem

Ir Nauda augusta numura tēma ir vienradži — jaunuzņēmumi, kuru vērtība pārsniedz vienu miljardu eiro. Šis, protams, Latvijai ir priecīgs un piemērots brīdis, kad runāt par vienradžiem, jo beidzot tāds ir arī pie mums. No sirds apsveicu Printful un kopā ar viņiem priecājos! Katrs jauns tehnoloģiju miljonārs ir potenciāls investors un ceļvedis nākamajai uzņēmēju paaudzei. Kā zināms, vislielākais skaits vienradžu Baltijā mitinās mūsu kaimiņzemē Igaunijā — līdz šim brīdim tur ir bijuši septiņi šādi uzņēmumi: Skype, Playtech, Wise, Pipdrive, ID.me, Bolt un Zego. Pirmie, protams, bija Skype, un tieši tā dibinātāji ir devuši ļoti daudz visas Baltijas jaunuzņēmumu kopienas attīstībai. 

Jau pirms desmit gadiem Igaunijā izveidojās, piemēram, jaunuzņēmumu kustība Garāža 48 (Garage48.org), kas realizēja tam laikam ļoti svaigu un pat radikālu ideju — kopā sanāk nejauši cilvēki un cits citam prezentē savas idejas. Turpat uz vietas izveido komandas un dažas labākās idejas nākamo 48 stundu laikā noved līdz rādāmam prototipam. To, ka šī iecere «aizlidoja», apstiprina gan fakts, ka Garage48 aizsācēju vidū ir Pipedrive un Bolt dibinātāji Ragnārs Sass (Ragnar Sass) un Martins Viligs (Martin Villig), gan tas, ka Garage48 joprojām aktīvi rīko hakatonus jeb tehnoloģiju maratonus daudzviet pasaulē.

Pirmsākumos arī es piedalījos vairākos Garage48 hakatonos mentora statusā. Tolaik Bolt un Pipedrive vēl bija nelieli jaunuzņēmumi, kas aktīvi meklēja sēklas investorus. 100 000 eiro investīcija tajos 2012. gadā būtu desmitu vai simtu miljonu vērta šodien, un man bija pilnīgi reāla iespēja ieguldīt. Taču es no tās apzināti atteicos. Pagājušajā Ir Nauda numurā spriedu par kļūdām uzņēmējdarbībā un kā no tām izvairīties. Tagad, kārtīgāk šo tēmu apdomājot, secinu, ka nemaz nevajag mēģināt vairītie no kļūdāms, jo kļūdīšanās ir gandrīz vienīgā iespēja, kā cilvēks var mācīties un kļūt stiprāks un gudrāks. 

Ir visai maza jēga bēdāties par pagātnē gar degunu palaistajām iespējām. Šāda refleksija būtu noderīga tikai tad, ja manā rīcībā būtu laika mašīna, kas ļautu atgriezties un izmainīt kļūmīgos lēmumus. Labāk izmēģināt kādu «domu eksperimentu» — vai ar šodienas sajēgu es dotu 100 000 eiro 19 gadus vecam censonim, kurš grib izkonkurēt Uber? Tik un tā nedotu. Taču biznesā ir cilvēki ar dažādām vēlmēm riskēt, un investoriem ir atšķirīga motivācija.

Manuprāt, galvenie investēšanas kritēriji, ko esmu sarindojis pēc svarīguma, ir šādi: gatavība ieguldīto naudu ar lielu varbūtību zaudēt, milzīga patika pret dibinātāju komandu un sajūsma par konkrēto biznesa ideju. Tikai tad, ja piepildās visi šie nosacījumi, ir vērts atdarīt maku. 

Vai Latvijā piedzims vēl kāds vienradzītis, un kurā virzienā pēc tā lūkoties? Esmu drošs, ka piedzims. Līdz šim visi šādi uzņēmumi ir bijuši saistīti ar IT tehnoloģijām un orientēti uz tā sauktā network effects izmantošanu, t. i., jo vairāk lietotāju izmanto uzņēmumu, jo lielāka ir tā vērtība un jo grūtāk jauniem konkurentiem šādu pakalpojumu vai produktu ir nokopēt. Tāpēc, protams, uz vienradža novērtējumu var pretendēt tikai pilnībā uz eksportu orientēti uzņēmumi, kuru biznesa modelis ļauj ātri uzraut gaisā lietotāju skaitu. 

Liekas, no visiem Baltijas vienradžiem Printful ir vienīgie, kuri veido savas rūpnīcas un ražo fiziskas preces. Turklāt tās, lai cik paradoksāli tas liktos, ir krekliņu un tamlīdzīgu tehnoloģiski pavisam vienkāršu lietu apdrukas ražotnes. Visi pārējie pēc būtības ir starpnieki, kuri, pateicoties veiksmīgai informācijas tehnoloģiju pielietošanai, spēj patērētājiem tādu vai citādu problēmu risināšanu padarīt ērtāku un vienkāršāku.

Tāpēc, meklējot potenciālos vienradžus, vērts skatīties uz nozarēm, kuras tradicionāli ir neefektīvas un kuru klienti nav laimīgi. Ne velti pēdējos gados plaukst un zeļ vesela plejāde finanšu nozares tehnoloģiju uzņēmumu, no kuriem zināmākais ir Revolut, kā arī nelāgu slavu iemantojušie ātro kredītu uzņēmumi. To uzplaukuma iemesls ir cilvēku neapmierinātība ar tradicionālo universālo banku iesūnojušajiem pakalpojumiem (tām par attaisnojumu varu tikai teikt, ka tām sev līdzi jāvelk gana smaga vēsturiska un arī regulatoru uzlikta bagāža). 

Bet par citiem cilvēces šī brīža izaicinājumiem mēs visi labi zinām — neizcepties un nenosmakt, un turpināt apdzīvot šo planētu iespējami komfortablā veidā. Turklāt cenšoties izvairīties no lipīgām slimībām.

Taču ļoti pamanāma pēdējā laika tendence ir arī kvalitatīvu nišas pakalpojumu attīstība. Piemēram, Zoom. Lai gan Microsoft jau gadiem piedāvāja Skype, turklāt nesen tam pievienojās arī platforma Teams, tomēr tieši Zoom ir videokonferenču tirgus uzvarētājs. Gluži vienkārši patērētāji mēdz atteikties no kompānijām, «kurām ir viss», un dod priekšroku specializētākiem, ērtākiem nišas piedāvātājiem. 

Tā ir laba ziņu mūsu uzņēmējiem — eksportējiet, taisiet īstus, labus produktus, risiniet reālas cilvēku problēmas, un jums iespēju netrūks.

Par eksporta aktualitātēm un aģentiem. 2. daļa

Iepriekšējā Ir Nauda numurā sāku rakstīt par aģentiem jeb tirdzniecības pārstāvjiem un sapratu, ka vienā slejā visu izstāstīt nevaru. Turklāt man pašam visus piecus gadus, kopš tirgojos pa plašo pasauli, šī tēma vienmēr ir bijusi ļoti aktuāla. Tādēļ lūdzu pieņemiet un novērtējiet raksta turpinājumu!

Dažkārt man liekas, ka būtu jāuzraksta romāns par to, kā es iepazinos ar Riku, kurš mani izvazāja pa Sprint, T-Mobile un Federal Communications Comission vadības gaiteņiem. Ar viņu kopā mēs ķērām zivis Havaju salās un ložņājām pa telekomunikāciju torņiem Arizonas tuksnešos un Sietlas pielijušajos pakalnos. Mūsu sadarbība noslēdzās ar to, ka Riks mani pierunāja investēt viņa dibinātā jaunuzņēmumā, no kura pats pēc gada notinās uz labi apmaksātu korporatīvu darbu. Jaunuzņēmums šo gadu gaitā ir apmetis pāris kūleņus, bet pārsteidzošā kārtā savas saistības pret mani turpina pildīt, un tikai miglā tītā nākotne rādīs šīs investīcijas patieso vērtību.

Varētu rakstīt arī par Sāru, ar kuru apstaigājām Kanādas mobilo sakaru operatorus Toronto debesskrāpjos un braucām uz Ņūbransviku, kas ir gluži mazapdzīvota un skaista province Kanādas ziemeļaustrumos. Sāra bija strādājusi par tehnisko direktori trešajā lielākajā Kanādas mobilajā operatorā, bet sadarbība ar mani viņai aizpildīja «caurumu», kas bija radies profesionālajā dzīvē pēc šī darba zaudēšanas. Tagad viņa vada lielu telekomunikāciju kompāniju kādā Āzijas valstī. Uzdrošinos domāt, ka īsais kopā pavadītais laiks viņas karjerai nāca tikai par labu.

Gan Rika, gan Sāras stāstus vieno fakts, ka viņi atrada mani, nevis es viņus. Vienā gadījumā tas notika izstādē, kurā SAF Tehnika piedalījās ar stendu, bet otrā aģents mani sameklēja LinkedIn un uzrakstīja atraktīvu iepazīšanās ziņu. Abus gadījumus vieno arī tas, ka sadarbības rezultātā es šķīros no visai ievērojamām naudas summām apmaiņā pret vērtīgām zināšanām, bet ļoti niecīgiem pārdošanas rezultātiem. Toties abi aģenti samērā labi mani izklaidēja un iepazīstināja ar iespaidīgu daudzumu savu draugu un paziņu.

Šī pieredze ir mani mācījusi, ka sākt sadarbību ar cilvēkiem, kuri paši aktīvi piedāvā savus pakalpojumus izstādēs vai sociālajos tīklos, nav pārāk laba ideja. Visticamāk, šādi cilvēki aktīvi meklē ienākumus, un sadarbība ar viņiem turpināsies līdz brīdim, kamēr šā pakalpojuma sniedzējs atradīs vai nu pastāvīgu darbu, vai labāk maksājošu klientu. 

Izņēmums ir situācija, kad kopējais bizness aiziet tik labi, ka aģents ir «labi paēdis» no jūsu sadarbības. Pieņemsim — tu salīgsti ar pārstāvi ASV, ka maksāsi viņam 10% komisiju no «atnestā» biznesa. ASV cilvēki jūtas labi, ja viņu ieņēmumi pārsniedz 100 000 dolāru gadā. Tāpēc viegli izrēķināt, ka aģents priecāsies ar tevi strādāt, ja gada apgrozījums būs viens miljons vai vairāk. Tikai tavā ziņā ir parēķināt, cik reāls ir šāds scenārijs un vai tavs uzņēmums vispār spēj šādus apjomus saražot un piegādāt. Cita būtiska nianse, slēdzot līgumus ar aģentiem, ir paredzēt, cik ilgi par «atnestu» klientu tam tiks maksāta komisija un kādi ir līguma pārtraukšanas nosacījumi. Ja par šīm lietām nepadomā laikus, var iznākt maksāt 10% no apgrozījuma kādā valstī neatkarīgi no tā, vai aģents kaut ko dara, vai jau sauļojas pie okeāna. Domāju, ka konsultantu pakalpojumus vispār var izmantot tikai īstermiņa projektiem, piemēram, lai sniegtu juridiskus pakalpojums, sertificētu produktu, veiktu tirgus izpēti, sagatavotu kādas rekomendācijas importa, eksporta operāciju veikšanai vai ko tamlīdzīgu.

Šāda veida konsultantus internetā labāk nemeklēt, bet gan paļauties uz dzīvu un īstu cilvēku ieteikumiem. Tāpat kā pieņemot darbā darbiniekus. Ļoti riskanti algot cilvēku, iepriekš nepārbaudot atsauksmes no viņa iepriekšējām darbavietām un sadarbības partneriem. Tavs īstais partneris vai konsultants nereti ir kluss un nemanāms kā akmens iežos paslēpies zelta tīrradnis. Par viņu var uzzināt tikai no citu apmierinātu klientu ieteikumiem.

Saskaroties ar eksportēt gribošiem Latvijas uzņēmējiem, bieži nākas dzirdēt jautājumus par kontaktiem konkrētās kompānijās. Apmēram tā — mūs interesē kāds noteikts industriāls uzņēmums vai veikalu tīkls. Lūdzu, iepazīstiniet ar tā augsta ranga pārstāvi, mēs viņam parādīsim savu produktu, gan jau viņam tas iepatiksies, un sadarbība aizies. Iespējams, vienā gadījumā no miljona tā arī notiek. Bet parasti tomēr uzņēmēji gadiem neatlaidīgi strādā pie sava produkta, cenšas atrast to maģisko formulu, «kā risināt kāda problēmu», un tikai pamazām, soli pa solim, izprotot klientus, tirgu, izveidojot reputāciju, izdodas uzbūvēt biznesu. Latvijas uzņēmēju priekšstats par «iepazīšanos un sarunāšanu» ASV gluži vienkārši nestrādā. Tāpat kā ideja, ka kāds bez maksas dos vērtīgus padomus vai strādās tavā vietā. Skopais vienmēr maksā divreiz, un par velti ir tikai siers peļu slazdā.

Par eksporta aktualitātēm un aģentiem

Pēdējos gados Latvijā ir savairojušies atpazīstami jaunuzņēmumi, piemēram, Sonarworks un Giraffe360, kas izteikti orientēti uz tehnoloģijām un eksportu. To pastāvēšanai kritiski ir ik pāris gadus atrast jaunus investorus, kuri notic uzņēmuma vīzijai un spējai nākotnē kļūt par izdevīgu ieguldījumu. Tāpēc par šiem uzņēmumiem zinām vairāk. Tie attīstās, izmantojot riska kapitāla fondu finansējumu, tādēļ ir ieinteresēti par sevi stāstīt.

To, ka šis modelis ir perspektīvs, pierāda kaut vai Igaunijas un Izraēlas «vienradžu» veiksmes stāsti. Paskaidrošu, ka par «vienradzi» sauc jaunuzņēmumu, kura vērtība pārsniedz vienu miljardu eiro. Tādi ir, piemēram, igauņu izcelsmes uzņēmumi Bolt, Transferwise un Pipedrive. Fakts, ka no nulles izdodas izveidot vairāk nekā miljardu vērtu uzņēmumu, kalpo par iedvesmas avotu citiem censoņiem. Pārdodot šos uzņēmumus, tirgū rodas jauni, bagāti investori — iepriekšējo «vienradžu» akcionāri, kuri metas investēt citos jaunuzņēmumos. Tā izveidojas pozitīva atpakaļsaite — veiksme rada jaunu veiksmi, un kopējais labums aug. Veidojas pilnīgi pretēja dinamika oligarhu mentalitātei, kura ved uz maksimālu resursu un varas koncentrāciju atsevišķu indivīdu vai sabiedrības grupu rokās un kopējā labuma mazināšanos.

Bet ne jau tikai tehnoloģiju jaunuzņēmumi orientējas uz eksportu. Par «tradicionālajiem» eksportētājiem, ar to saprotot uzņēmumus, starp kuru akcionāriem nav riska kapitāla investoru, sabiedrība uzzina mazāk. Tiem nav nepieciešams «pārdot» sevi investoriem. Daudzi ir kautrīgi, vēl citi uzskata, ka «nauda mīl klusumu». Tomēr arvien vairāk arī šādi uzņēmumi eksportē. Vēl pirms dažiem gadiem ievērojamākais produkts, ko no Latvijas eksportēja uz ASV, bija Latvijas Balzamā ražotais degvīns Stoli. Šobrīd, pieņemu, to ir apsteidzis Mikrotik ar saviem datu pārraides maršrutētājiem un citiem elektroniskajiem «gadžetiem». No Latvijas eksportē gan patronu, gan makšķerēšanas piederumu un ugunsdzēšanas aparātu ražotāji, nemaz nerunājot par pārtikas produktu, mēbeļu un sporta inventāra ražotājiem. Sortiments ir plašs. 

Pēdējā pusgada laikā esmu sācis darboties Latvijas Eksportētāju asociācijā Red Jackets, kas apvieno visdažādāko nozaru eksportējošos uzņēmumus. Mūsu biedrus un aktualitātes varat aplūkot vietnē Theredjackets.lv. Asociācijai ir laba sadarbība ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA). Bet viena no mūsu ikmēneša aktivitātēm ir vebināra sarīkošana kādam eksportējošam Latvijas uzņēmumam, dodot iespēju pastāstīt par savu biznesu ar mērķi atrast noderīgus kontaktus Amerikā. Šos pasākumus reklamē arī LACCLatvian-American Chamber of Commerce, kas ļauj uzrunāt plašāku ASV dzīvojošo latviešu profesionāļu kopienu. Vebināra klausītāji ir ASV un Kanādas latviešu diasporas pārstāvji un viņu uzaicinātie attiecīgās nozares profesionāļi. Šādas struktūras rada platformu, kurā cilvēki var dalīties savās problēmās un pieredzē, vairot zināšanas un palielināt kontaktu loku.

Gandrīz visiem eksportētājiem, ar kuriem man ir iznācis kontaktēties, aktuāls ir arī aģentu jautājums. Ja gribi kādā tirgū operēt, ir vajadzīgs kāds vietējais «zinātājs» jeb pārstāvis. Darbojoties SAF Tehnika, šo gadu gaitā esmu saskāries ar visdažādākajiem aģentiem, ir sakrājušās atziņas, ar kurām labprāt padalīšos.

Pats galvenais, ko iesaku aģentu meklētājiem, ir vispirms ļoti skaidri sev formulēt, ko konkrētajā brīdī gribi. Visticamāk, sākumā tā būs nopietnāka vai mazāk nopietna tirgus izpēte. Cik tas ir liels, kādi ir spēlētāji, kāda ir dinamika, kādas barjeras un iespējas? Tirgu var pētīt pats, var algot tirgus izpētes firmas vai arī iesaistīt biznesa skolu studentus. Viss atkarīgs no laika, budžeta un riska apetītes. Var, protams, arī uzskatīt, ka vislabākais veids, kā noskaidrot ūdens temperatūru un to, kādi zvēri tajā dzīvo, ir ielēkt un mēģināt izpeldēt. Gadās, ka paveicas, bet gadās arī, ka haizivs apēd…

Izplatīts aģentu veids ir dažādi «praktisko» jautājumu risināšanas profesionāļi. Viņiem tiek lūgts padoms, kā dibināt uzņēmumu, kā kārtot importa un eksporta lietas, kā slēgt kādus līgumus ar izplatītājiem. Šajos gadījumos nešaubīgi iesaku atrast vietējos profesionāļus ar labām rekomendācijām un uzticēt konkrētos darbus viņiem. Un kā gan labāk atrast šādu profesionāli, ja ne paprasot rekomendācijas sev līdzīgiem ļaudīm, kuri ar šādu problēmu ir saskārušies jau iepriekš?

Kad tirgus ir kaut cik izpētīts un lēmums par startēšanu tajā pieņemts, sākas plašā un aizraujošā tirdzniecības pārstāvju jeb aģentu rekrutēšana. Pieņemt jaunu, bet lētu, vai arī ar ordeņiem un tituliem apveltītu industrijas veterānu? Vai labāk pārvilināt kādu no konkurentiem, vai tomēr pieņemt darbā studentu un pievērst sava uzņēmuma ticībai? Iespēju ir tik daudz un dažādas, ka mēģināšu izveidot sistēmu un turpināšu šo tēmu apcerēt arī savā nākamajā Ir Nauda slejā.

%d bloggers like this: