Par nenotikušo apciemojumu

Katru gadu marta beigās Denverā organizējam palielu pasākumu Ziemeļamerikas SAF Tehnika partneriem. Šī ir reize, kad labprāt aicinām, uzņemam un lutinām viesus no Latvijas – lai uzņēmuma Rīgas darbinieki  satiktu klientus, partnerus un bez videokonferenču un e-pastu starpniecības ieraudzītu mūsu džonus, džefus un larrijus. Visus iepriekšējos gadus  svarīgs viesis bija Vents Lācars, viens no SAF Tehnikas dibinātājiem, Padomes priekšsēdētājs un Viceprezidents Biznesa attīstības jautājumos. Lielākā daļa mūsu partneru un svarīgāko klientu ir bijuši Rīgā. Parasti notiek tā – ja viņi vispār piekrīt atbraukt uz mazpazīstamo Latviju, tad pēc pāris SAF Tehnikā pavadītām dienām, ražotnes apskates, aparatūras testiem un sarunām ar  inženieriem, viņi kļūst par  ilgtermiņa un lojāliem klientiem. Vents bija šādu tikšanos neiztrūkstošs dalībnieks. Tādēļ klienti bieži jautāja: “Vai Vents atbrauks?”  Vents nemēdza gatavot prezentācijas un zīmēt smukas bildītes. Par to ar viņu dažkārt strīdējos. Bet viņš spēja uzkāpt uz kastes un stundu, divas vai, cik nu vajadzēja, runāt par tēmu. Un visi klausītāji zināja, ka viņš šo drēbi zina. Reti nākas sastapt cilvēkus ar tik dziļām un plašām zināšanām un mīlestību pret telekomunikācijām: gan tehnoloģijām, gan arī vēsturi un tirgu.

Arī šajā gadā marta beigās Vents plānoja braucienu uz Denveru. Aptuveni divas nedēļas pirms paredzētā brauciena Vents man piezvanīja un teica: “Zini, vecais, dakteri teica, ka kādu laiku man nekur braukt nevajadzētu.” Un tad es sapratu, ka lietas patiešām nav labas. Divus gadus viņš cīnījās ar riebīgo, grūti izārstējamo melanomu. Tādēļ, lai arī ar prātu sapratu, ka cerības izveseļoties vai nobremzēt procesu nav lielas, tomēr biju šokēts, kad pagājušajā piektdienā saņēmu ziņu par Venta nāvi. Tajā brīdī es atrados Čikāgas “Trading Show” izstādē un runāju ar klientiem, kuri labi pazīst Ventu, būtībā viņš ir stāvējis pie “Low Latency” radio produktu nozares šūpuļa. Vēl šokējošāk tas bija tāpēc, ka vēl dažas dienas iepriekš mēs bijām runājuši par projektiem, risinājumiem un SAF ilgtermiņa plāniem, kaut gan vismaz gadu viņš  zināja, ka dienas ir skaitītas. Tā ir reti sastopama drosme un uzticība savam aicinājumam – turpināt mierīgi darīt savu darbu arī tad, kad nāve jau elpo pakausī.

Vents ienāca manā dzīvē kaut kur ap 1992. gadu. Mēs kopā uzaugām Fortekā, tur bija sava noteikta leksika, mēs sapratām, ko nozīmē “ķert  peles”, “vārīt putru”, “vārīt vardi”  vai “zināt drēbi”. Arī tagad, satiekot vecos Fortekiešus, es jūtos kā saticis ļaudis, ar kuriem esmu uzaudzis vienā ciemā – ar viņiem raksturīgiem izteicieniem, grimasēm, stilu un vērtībām. Fortekā vairākus gadus kopā ar Ventu veidojām klientiem telekomunikāciju risinājumus. Tad nāca SAF Tehnika, un kopš uzņēmuma izveidošanas 1999. gadā Vents atbildēja par pārdošanu un vēlāk par biznesa attīstību. Kopš tā laika SAF Tehnika kļuva par viņa darbu un hobiju. Ir cilvēki, kuri dara darbu, jo par to maksā vai priekšnieks liek, un ir cilvēki, kuri kaut ko dara, jo tas viņiem patīk.  Ventam bija grūti kaut ko likt darīt, jo viņš darīja, kā uzskatīja par pareizu. Reiz pēc visai šerpām vārdu pārmaiņām es viņam jautāju: “Vent, vai Tu nebaidies, ka Tevi atlaidīs no darba?” Viņš bija patiesi izbrīnīts un atbildēja: “Nē, nemaz!” un tā ir liela laime, kas nav dota daudziem – dzīvot bez bailēm un ar pārliecību par to, ko dari. Šādi uzņēmumi mēdz būt kā organisimi – dažbrīd grūti prognozējami, bet toties dzīvi un ar milzu pielāgošanās spēju. Tāpat kā tarakāni, tie spēj pārdzīvot teju pat atomkaru.  Kā novēroja kāds jaunais SAF Tehnikas darbinieks: “SAFā idioti ilgi neturas”, un tas nav par personāla daļu vai kādām komisijām, kas vērtē un mēra.

Zinot šos faktus, 2015. gadā ar dalītām jūtām uzsāku strādāt SAFā – pirmkārt, maz ko zināju par nozari un produktiem, otrkārt, uzreiz braucu uz ASV un treškārt, mani mazliet biedēja Venta šerpā reputācija. Cik sākumā visam piegāju ar skepsi un tramīgumu, tik, laikam ejot, pārliecinājos, cik Vents ir erudīts un jauks cilvēks. Tieši pateicoties viņam mana “iebraukšana” nozares tehnoloģiskajos un politiskajos smalkumos bija ātra  un dvēseli bagātinoša. Dažbrīd mulsināja Venta stils uz jautājumiem atbildēt: “Viss  ir atkarīgs, no kuras puses  uz šo jautājumu paskatīties”, bet šādas atbildes nenoliedzami rosināja domāšanu un intelektuālu diskusiju. Varbūt tieši šī iemesla dēļ Venta vadītajā nodaļā ir tik ārkārtīgi patstāvīgi un zinoši darbimieki – to veicina organisms, kas pats atgrūž neiederīgos, komplektā ar domāt rosinošu vadītāju.

Vents bija estēts, apveltīts ar smalku gaumi, un viņa skaisti iekārtotajā mājā allaž bija patīkami ciemoties. Viens no nedaudzajiem Venta hobijiem bija ēdienu gatavošana un, tieši pateicoties viņa cienastiem un padomiem, arī es esmu apguvis lēngatavošanas noslēpumus un manu grāmatu plauktu rotā viena otra Venta ieteiktā pavārmākslas grāmata. Putras vārīt Ventam patika un arī padevās.

Otrs Venta hobijs bija WIKI katamarāns, ko viņš kopā ar  kompanjoniem nepārtraukti remontēja, pārbūvēja un uzlaboja 20 gadu garumā. Man bija sajūta, ka pats dizainēšanas un būvēšanas process varbūt pat bija svarīgāks par burāšanu, bet, tā iespējams, ir tikai mana interpretācija. Tas kuģis ir peldētspējīgs. To mēs zinām. Vismaz 1x vasarā  SAFa valde tika aizvesta līdz jūrai un arī atpakaļ.

Pēdējos gados Vents daudz laika pavadīja ar savu meitiņu. Atvēru Whatsupp un šādas ziņas, kad gribēju sazvanīties, Vents sūtīja bieži: “17:30 meitiņa no baleta jaasavaac un peec tam ritenis, jaabrauc maajaas, jaadod eest, jaamaacaas utt”.

Lielākajai daļai cilvēku ir laime nezināt, cik ilgi vēl tiem atlicis dzīvot. Vents ar  ziņu, ka laiks iztek, nodzīvoja vairākus gadus. Viņam laimējās, jo viņš darīja, ko mīlēja un bija vajadzīgs un cienīts līdz pēdējam. Izsaku līdzjūtību tuviniekiem un draugiem. Vent, satiksimies nākamajā pieturā!

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Čikāga, 2016.g. oktobris, vizinamies Ferris Wheel. Vents – smaidīgais pa labi.2016-10-17 17.59.37

Winterpark, 2017. gada marts  – pagājušā gada SAF NA partneru pasākuma laikā. Vents – vienīgais ķiverē.2017-03-25 09.06.54-1

Par naftinieku pilsētiņu Teksasā un pūķiem.

Vazājoties apkārt pa pasauli, esmu ievērojis, ka  cilvēki iedalās kādos desmit tipos, un, pat klaiņojot pa Reinjonas salu Indijas okeānā, kurā lielākā daļa iezemiešu ir šokolādes krāsā, bet ar kino aktiera Belmondo vaibstiem, pat tur var sastapt ļaudis, kuri izskatās un arī uzvedas kā mūsu pašu Uldis, Aleksis vai Antra.

Līdzīgi ir arī ar pilsētām un organizācijām. Piemēram, nekas nelīdzinās sajūtām, kādas pārņem, ienākot dzelzceļnieku štābos – vai tas būtu Latvijas, Lietuvas vai kāds ASV dzelzceļš. Daudzās vietās pat smaka koridoros ir līdzīga. Šī iemesla dēļ es esmu liels “nozaru vertikālās specializācijas” piekritējs, gadījumos, ja ir jāorganizē kāda produkta izstrāde vai, it īpaši, pārdošana. Diemžēl, neesmu vēl nekur izlasījis grāmatu – kā pārdot Dzelzceļam, Bankai vai Finanšu ministrijai, bet esmu ievērojis, ka ēku smaku pārzināšana un ļaužu pazīšana sniedz lielas priekšrocības biznesā.

Pagājušajā nedēļā United aviokompānija mūs aizveda uz Teksasas pilsētu San Antonio, un pēc tam Thrifty auto nomā saņemtais Ford Escape auto uz tuvējo piejūras pilsētiņu Corpus Christi. Viena no retajām nomadu dzīves priekšrocībām ir tāda, ka, daudz ceļojot, sakrājas bonusa punkti. Man par tiem sanāca gandrīz nedēļu garš ceļojums diviem, ieskaitot  arī auto nomu un viesnīcas. Jauks veids, kā aviokompānija rūpējas, lai “road warriors” izvēlētos tieši viņu pakalpojumus, jo, lai arī ceļojumi notiek biznesa uzdevumos, punkti ir izmantojami tikai individuāli.

Viens no maniem nu jau gadus desmit senajiem hobijiem ir kaitošana. Ziema un aukstums man kopumā riebjas, un kaitošana kalpo par lielisku ieganstu apceļot dažādas siltas eksotiskas piejūras zemes. Pārvākšanās uz Denveru nodarīja lielu postu šim hobijam, jo šeit ir kalni, brāzmains vējš un auksti ezeri. Savukārt kaitošanai vajadzīgs stiprs un stabils vējš, ūdens plašumi un ļoti jau vēlams arī silts laiks un ūdens. Tā pēdējos trīs gadus virsroku ņēma sniega dēlis un augstie Klinšu kalni. Tomēr šajā gadā kaitbords atkal piedzīvoja renesansi – saņēmos un pārsūtīju savu inventāru no Rīgas garāžas uz Denveras SAF Tehnikas noliktavu, kur vietas visdažādākajam hobiju inventāram ir atliku likām.  Iegūglēju: “Best kitespots in USA” un visā piedāvājumu dažādībā izbirst arī Corpus Christi vārds. Tuvākā lielā pilsēta ir San Antonio, uz kuru ir tiešais lidojums, vairs nedomāju daudz – pasūtu gan biļetes, gan auto, gan viesnīcas. San Antonio slavenākās tūristu atrakcijas ir “River walk” – ar krodziņiem, suvenīru bodēm un dzertuvēm  apbūvēta kādu jūdzi gara upmala un daži savienojošie kanāli, pa kuriem kursē mazliet pēc Venēcijas dvesmojošas motorlaivas. Otra pilsētas atrakcija – Alamo cietoksnis, kurā Meksikas kara laikā deviņpadsmitā gadsimta sākumā iebarikādējās un savas dzīvības atdeva vairāki simti amerikāņu karavīru. Par to šodien atgādina piemineklis un cietokšņa muzejs pilsētas galvenajā laukumā.

Bet ne jau uz San Antonio mēs braucām. Thrifty nomā, kura izrādās gandrīz tas pats, kas Hertz un Dollar, jo lieto vienas un tās pašas automašīnas, un, kā noskaidrosies vēlāk, arī “ceļu negadījuma formas” un auto servisu, tiek paziņots, ka rezervētā Toyota Corolla nav dabūnama, bet, tikai desmit dolārus dienā piemaksājot, var dabūt pusdžipu no Forda. Saruna notiek vakarā, lidostā, man nav noskaņojuma ar viņiem strīdēties, piekrītu. Tad tiek paziņots, ka jāpērk apdrošināšana, tā esot Teksasas štatā obligāta. Tā no “auto paņemts par punktiem” nonāku līdz nepilniem trīssimt dolāriem, kas jāpiemaksā. Auto noma ir  gandrīz tāda pati mistērija, kā kādreiz bija mobilo telefonu tarifi, ar kuriem pārdevējs dara visu, lai klients galīgi nespētu saprast, cik un par ko tas maksā. Bet, liekas, ka auto nomas šajā ziņā ir gājušas vēl tālāk, un ne tajā patērētājiem draudzīgākajā virzienā. Industrija gluži vai prasās pēc kāda īstermiņa auto nomas AirBnB analoga. Tā pukodamies un sodīdamies, bet negribēdams tērēt laiku un maitāt brīvdienu noskaņu, paņemu “upgreidoto” Fordu, kura nākamā jaukā īpašība izrādās “ātruma ierobežotājs”. ASV uz autostrādēm šoferi parasti pārvietojas, pārkāpjot ātruma ierobežojumu caurmērā par kādām 5-10 jūdzēm stundā. Tam uzmanību nepievērš arī policija, kura zibenīgi parādās, ja to pasauc vai notiek kāds negadījums, bet  par “mazajiem” ātruma pārkāpumiem klāt nesienas.  Mans “upgreidotais” Fords ar ātruma ierobežošanas fīču, kas izpaužas nejaukā pīkstēšanā un brīdinājumā uz tablo, mūs nosoda vilkties aiz pašām lielākajām fūrēm un speciālo kravu transporta auto, jo visi pārējie šoferīši, priecīgi svilpodami, mums paskrien garām.

Galvenā sajūta, iebraucot Corpus Christi – esmu nokļuvis Ventspilī. No visām pusēm mūsos noraugās milzīgas cisternas, torņi un caurules. Naftas cenas pasaulē ir augšā, un naftiniekiem atkal darba pilnas rokas. Sūkņi dūc, un caurules vibrē. Kādreiz deviņdesmitajos gados uz Ventspils naftu braucu vairākas reizes mēnesī, un sajūta ir tieši tāda pati, kā satiekot cilvēku, kurš ļoti līdzīgs kādam, ko labi pazīsti.

Izslavētākais kaitspots atrodas vietējās marīnas teritorijā, samaksā piecus dolārus, un tavā rīcībā ir gan pleķis, kurā  pacelt pūķus, gan saldūdens šļūtenes, pie kurām nomazgāties, gan pats galvenais – milzīga, līdz viduklim dziļa lagūna, kurā vējš pūš gandrīz cauru gadu, spēcīgi  un  stabili. Ūdens no aprīļa vidus ir tik silts, ka nekādi hidrotērpi nav vajadzīgi. Darba dienā spotā dzīvojās kādi 10-15 braucēji, lielākoties senioru gados, atbraukuši ar treileriem, jaunāki ļaudis parādījās pret vakaru un brīvdienās. Daži stāstīja, ka dzīvojot šeit pa sešiem mēnešiem gadā –  kaitspotos sajūta ir līdzīga kā marīnās vai uz jahtām, pēc pāris stundām aizmirstas visas ikdienas rūpes  un uztraukumi par pārdošanas rezultātiem, par to, vai kaut kas izdosies vai nē. Norit prātīgas sarunas par inventāra kvalitāti, vēju, vēja prognozi, tām vai citām vietām, kurās būts, un piedzīvojumiem, kādi piedzīvoti.

Vakarā, braucot mājās no vietējo gastronomijas piedāvājumu baudīšanas, netālu no mūsu ceļmalas viesnīcas tuvu priekšā braucošā automašīna strauji parauj pa kreisi, un dažu metru attālumā uz  braucamās joslas ieraugām skaistu metāla krēslu uz riteņiem. Vairāk nekā puse no transporta līdzekļiem Teksasā ir tie ar kravas kastēm aprīkotie džipi, kuros iezemieši pārvadā, kā dažreiz liekas, visu savu iedzīvi. Līdz ar to šis tas paliek mētājamies ceļmalās un arī uz ceļa. Kas būs, būs, atliek tikai turēt stūri taisni un mēģināt nabaga pamesto sēžamo izraut cauri riteņiem. Atskan nelaba žļerkstēšana, šķīst dzirksteles. Piesardzīgi apstājos, padodu atpakaļ. No krēsla izdodas nobraukt, atstāju to ceļmalā, pieliecos pie radiatora un secinu, ka, jauki guldzinot, no tā tek dzesēšanas šķidrums. Tā kā negadījumā cietušo nav, un viesnīca ir dažu minūšu attālumā, aizbraucu līdz stāvvietai un nolemju, ka auto nedienas risināšu nākamajā dienā. Galu galā – visa atbildība ir apdrošināta, un naktī auto nomas tāpat guļ.

Nākošajā dienā pieredzēju vienu no ASV jaukumiem – ja par kādu pakalpojumu esi samaksājis, tad ar vislielāko varbūtību saņemsi teicamu servisu un tevi neviens nečakarēs. Stundas laikā atbrauc lielais vilcējs, no kura šofera angļu valodas es saprotu labi ja pusi. Aizvizināmies līdz lidostai, nometam auto Hertz servisa pleķī, kur priekšā jau bariņš ar sasistām nomas mašīnām. Neviens pat neieskatās ne manā “negadījuma pieteikumā”, ne arī uzdod kādus jautājumus. “Ak, krēsls uz ceļa, nu, ko darīt sēr, tā gadās…”  Pēc piecām minūtēm tiek izsniegta jauna automašīna, šoreiz bez ātruma ierobežotāja, un ceļojums var turpināties.  “Zini, šajā pilsētā pilnīgi visas viesnīcas pieder trim džekiem, pie mums viss ir sadalīts”, uz atvadām nosaka eļļainais vilcēja šoferis, un šoreiz es viņa sacīto saprotu bez mazākās piepūles.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-05-03 09.01.462018-05-04 12.58.232018-05-04 14.39.022018-05-05 15.56.242018-05-06 15.53.41

Par topošajiem uzņēmējiem

Kādreiz senos laikos es aizrāvos ar lekciju lasīšanu uzņēmumu vadības studentiem Rīgas Biznesa skolā. Tas nebija maizes darbs, drīzāk hobijs, lai pavēdinātu galvu un satiktu cilvēkus ārpus parastās vides. Papildu ieguvums bija arī iespēja pašam kaut ko jaunu iemācīties, jo zināms, ka vislabākā mācīšanās sanāk, ja mēģina mācīt citus.

Mācīju uzņēmējdarbību, t.i., ko nozīmē būt par  uzņēmēju. Manuprāt, nav jau nekas vērtīgāks par vidi,  kurā uzņēmējus ciena un atbalsta, jo tie ir ļaudis, kas sarūpē darbu citiem un vēl arī samaksā nodokļus. Tātad – jo vairāk uzņēmēju, jo visiem labāk klājas.  Biznesa skolās uzņēmējdarbības mācīšana grozās  ap biznesa plānu gatavošanu, dažādu ideju prezentēšanu un rosola gatavošanu no visādām menedžmenta gudrībām – drusku finanses, personālvadība, mazliet  pārdošanas un tādā garā. Galu galā uzņēmējam ir jāspēj sazināties ar saviem speciālistiem, un sākumā īsts uzņēmējs burtiski ir viss vienā – gan apkopējs, gan finanšu direktors, gan pārdevējs.

Mana uzņēmējdarbības kursa ideja bija izveidot studentu grupas un samaisīt tās kopā ar reāliem izgudrotājiem, ar kuriem studenti kopā gatavotu biznesa plānu visa kursa garumā. Cerēju, ka vismaz daži arī pēc skolas beigšanas turpinās  attīstīt iesāktos projektus.  Kā šodien atceros, vienu gadu mums bija putnu būrīšu izgudrotājs, kurš kategoriski atteicās izpaust, kāda tieši ir viņa ģeniālā būrīša izgatavošanas metode, un visa plāna taisīšana beidzās ar pamatīgu ķīviņu, un studentiem nācās meklēt citu ideju. Parasti  izgudrotāji ir  cilvēki ar savām īpatnībām, bet tā jau arī ir visa uzņēmējdarbības sāls – spēja atrast kopīgu valodu ar visdažādākajiem ļaudīm.

Biznesa skola ir arī Denverā. Savā ziņā ļoti līdzīga RBS, tikai ēka lielāka, un  studentu vairāk. Bet tāpat tiek daudz runāts par to, ka lieliskajā Rietumu Kalnu štatā jāattīsta uzņēmējdarbība, jāmāca jaunie uzņēmēji, par to, ka skolai allaž trūkst naudas, un vajadzīgi veiksmīgi uzņēmēji, kuri ziedotu naudu un līdzekļus, jo, kam ir dots, tam vajag padalīties ar citiem.

Denveras biznesa skolā pat izveidots atsevišķs uzņēmējdarbības attīstības centrs, kura galvenais sponsors ir vietējais miljonārs un mēbeļu magnāts Jacke Jabs. Viņš ir Denveras mēroga zvaigzne un pat ieticis vienā no “South Park” sērijām, ar visu savu pazīšanās zīmi – balto  tīģeri, kuru, kā izskatās, vienmēr nēsā līdzi. Jabs ir no  Krievijas izceļojušu ebreju pēctecis, kurš pamanījies sasliet mēbeļu tirgošanas šķūņus pa visu Denveru un katrā pasākumā klātesošos iepriecina ar stāstiem, kā mamma viņam bērnībā likusi apgūst ģitāras spēli un iemācīties  dziedāt kantrīdziesmas, jo muzikantiem bads nekad neesot jācieš – ja proti uzspēlēt, tad cilvēki  tevi pabaros vienmēr.

Ap biznesa skolām gan Latvijā, gan arī Denverā vienmēr ganās kāds bariņš uzņēmēju, kuri  vēlas piedalīties, iesaistīties un socializēties.  Katrā šejienes skolas pasākumā satieku vīru, par kuru pārējie saka: “šis ir liels miljardieris, viņš izcēla pamatīgu piķi, pārdodot JD Edwards Oracle kompānijai.” Tie, kas ir pazīstami ar pasaules līmeņa grāmatvedības programmu vēsturi, noteikti zina, kas ir JD Edwards, bet man jaunums bija, ka tā ir Denveras kompānija.  Latvijā tam analogs varētu būt grāmatvedības programma “Apvārsnis”, tagad pazīstama kā “Horizon”. Ar šo gribu teikt, ka nemaz tik grandiozas atšķirības starp dzīvi Denverā un Rīgā nav. Vismaz biznesa skolas un personāži ir ļoti līdzīgi.

Šajā nedēļā Denveras biznesa skola  rīkoja sava biznesa plānu konkursa “Climb” noslēdzošo pasākumu, kurā gan Jacke Jabs ar visu savu tīģeri grozījās, gan arī studenti un  skolas plašā mentoru un piesaistīto uzņēmēju saime. Konkursā uzvarēja komanda, kura  prezetēja savu patentēto izgudrojumu – dronu, kurš novērš helikopteru kravu un glābšanas tērauda trošu žvangāšanos un tādējādi ļauj celtniecības kompānijām un glābējiem ietaupīt milzu naudu un izglābt daudz vairāk glābjamo. Komanda pat bija saģērbusies militāros formas tērpos  – armijas formas, ieroči un karogi amerikāņiem traki patīk. Par savu saturīgo ideju un atraktīvo prezentāciju komanda nopelnīja  piecu tūkstošu dolāru galveno balvu un godu, slavu un publicitāti. Savukārt tūkstoti un veicināšanas balvu saņēma puisis, kurš pats taisa smukus koka galdus un izīrē tos kāzām, izlaidumiem un tamlīdzīgiem masu pasākumiem. Viņš, liekas, bija vienīgais no prezentētājiem, kurš faktiski arī dara to, par ko bija uzrakstījis biznesa plānu.

Vispār esmu novērojis, ka, jo krāšņāk un pārliecinošāk cilvēki kaut ko prezentē, jo tālāk viņi ir no reālās dzīves.  Īsti uzņēmēji un izgudrotāji parasti ir  kautrīgi un šaubu pilni, jo viņi zina, ka līdz patiesiem panākumiem var tikt tikai caur zilumiem, pazemojumiem un neskaitāmām neveiksmēm.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Jacke Jabs un tīģeris

Par Baltijas prezidentu viesošanos Vašingtonā

Gluži tāpat kā Latvijā, arī Denverā ir atnācis pavasaris! Lai arī dažubrīd vēl uzkrīt sniegs, tomēr jau zied koki un  pēc dažām nedēļām  vairums dienu būs saulainas un siltas. Pagājušo nedēļu pavadīju Lasvegasā, NAB izstādē, kas ir lielākā pasaules televīziju tehnoloģiju izstāde. Man šis ir jau trešais NAB šovs SAF Tehnika stendā,un pamazām sāku justies kā industrijas veterāns – gandrīz katru  Lasvegasā pavadīto dienu saņēmām uzaicinājumus uz dažādām korporatīvām ballītēm, bet stendā visu nedēļu drūzmējās gan esošie klienti, gan tādi, kuri tikai gatavojas paļauties mūsu brīnumainajai tehnoloģijai. Noskatoties uz spietu, teicu kolēģim, ka šādi izskatās panākumi. Tie pielavās nemanāmi, ja ilgāku laiku dienu no dienas tiek darītas pareizas lietas. Vispirms tu rāpo, tad ej un tad jau skrien, teica Saimons no Anglijas, kurš tirgo portatīvas datu pārraides iekārtas visā pasaulē un algo arī 15 darbiniekus Ķīnā.

Vēl nedēļu iepriekš biju aizskrējis uz Vašingtonu, lai klātienē pavērotu Baltijas prezidentu vizīti un piedalītos ASV-Baltijas biznesa forumā. Pēc Sejasgrāmatā ievietotās bildes ar Vējoni daudzi Denveras latvieši neslēpa apbrīnu un aizrautīgi taujāja, vai tad arī pašu Trampu es esot redzējis. Liekas, ka Tramps patiešām var darīt, ko vien vēlas, bet viņa lojālā atbalstītāju bāze viņam turpinās ticēt bez mazākajām šaubām. Kā teica pats Tramps vēlēšanu kampaņas laikā – viņš varētu gaišā dienas laikā uz sestās avēnijas Ņujorkā nošaut cilvēku,un vienalga 50% amerikāņi par viņu balsotu.  ASV televīzijās pārējā pasaule vairs  neeksistē, tikai Trampa kārtējās dienas peripetijas. Vieni ziņu kanāli kliedz  “balts, balts, fake news!”,un citi tik pat pārliecināti “melns, melns, collusion!”.  Šobrīd ziņu kanālu programmām benzīnu pielej tikko iznākusī James Comey (Trampa atlaistais FIB direktors) “stāstu visu kā bija” grāmata “A Higher Loyality”.  Politika ir briesmīga lieta, kas sarīda un sanaido normālus un sakarīgus cilvēkus, bet bez tās jau arī uz priekšu tikt nevar. Patiesībai ir jāpiedzimst strīdos un kautiņos.

Vašingtonas biznesa forums notika USA Chamber of Commerce, monumentālā, klasicisma stilā celtā ēkā, dažu soļu attālumā no Baltā nama. Kā jau oficiālo valsts vizīšu “fona” pasākumos parasts, prāvajā zālē slaistījās bariņš nogarlaikojušos uzņēmēju un  sagurušu pieņemšanu salonu lauvu. Tie parasti pārstāv visādas “asociācijas” un “federācijas” un galvenokārt medī vientiešus, kuriem par mazu, bet taisnīgu samaksu pārdot savus lobistu vai “tirgus izpētes” pakalpojumus. Visaizkustinošāk man izklausījās kādas “federācijas” vadītājas arguments, ka “viņi uz maniem zvaniem vienmēr atbild” – tas bija par gigantisku militāri rūpnieciskā kompleksa flagmaņu atbildīgiem darbiniekiem. Dažiem šlipsotajiem sirmgalvjiem kabatā bija pat divas vai trīs vizītkartes –  atkarībā no saruna biedra profila un sarunas ievirzes viņi rāva no kabatām ārā savas skanīgās vizītkartes un siekalām šļakstot pičoja savas unikālās spējas. Balsis kļuva skaļākas un acis mirdzošākas proporcionāli izdzertā alkohola glāzēm. Rīkotājiem par godu jāsaka, ka atspirdzinājumos tika piedāvāta Latvijas Balzama produkcija, tajā skaitā arī “Riga Black Balsam”.

Forumā uzstājās ASV tirdzniecības ministrs Vilburs Ross. Ross slavēja ekonomisko sadarbību ar Baltijas valstīm, mudināja  stiprināt likuma varu un veidot vidi, kurā ir lēti un viegli strādāt. Kam nevar nepiekrist.  Vējonis pieminēja bankas un lielo darbu, ko sektora sakārtošanā veic Latvijas valdība, Lietuvas prezidente – šķidrās gāzes termināli un Igaunijas– teicamo e-pārvaldi, e-vēlēšanas un to, cik neticami progresīva ir Igaunijas valsts. Man jāsaka godīgi, ka no visām uzrunām visvairāk uz nerviem krita tieši Igaunijas prezidentes runa, jo viņa izpildījās kā  lietotu automašīnu pārdevēja, tik  uzmācīgi un samāksloti lielot savu valstiņu.

Lai arī Vējoni daudzi Latvijā izsmēja par švakajām angļu valodas prasmēm, “Saturday Night alive” viņam pat veltīja aizkustinošu skečiņu, kas, protams, bija mērķēts uz Trampu, tomēr klātienē tas nemaz tik slikti neizskatījās, turklāt Vējonis bija vienīgais no Baltijas prezidentiem, kurš uzkavējās foruma pieņemšanā un labprāt parunājās un paburzījās ar klātesošajiem uzņēmējiem.

Atceros, pirms gadiem daudzi  kritizēja Citadeles pārdošanu amerikāņiem. Alternatīva bija kādi Krievijas investori, kuri gan jau tagad cieš no amerikāņu sankcijām. Forumā uzstājās arī Beļavskis no Citadeles, viņa uzstāšanās bija viena no sakarīgākajām visā forumā. “Bērnībā es televizorā redzēju Reiganu un Polu Volkeru un uzskatīju viņus par ļaunuma iemiesojumiem. Tagad Pols Volkers ir viens no manis vadītās bankas akcionāriem. Mēs Latvijā esam nogājušu tālu ceļu”, apmēram šādi runāja Beļavskis.

Daudzi apšauba šādu forumu lietderību. Esot tikai zemē nomests laiks un nauda. Mana pieredze šādos pasākumos ir, ka nekad nevar prognozēt un viss atkarīgs no paša gatavošanās un arī veiksmes. Angliski ir tāds vārdiņš “serendipity”. Savos e-pastos pamanīju, ka jaunievēlētais ASV “Wireless internet services providers” asociācijas prezidents dzīvo Vašingtonā. Kā asociācijas biedrs uzaicināju viņu uz forumu. Viņš kā asociācijas prezidents, protams, bija pagodināts un atnāca. Viņš pazīst kaudzi ar cilvēkiem Vašingtonā, tie var palīdzēt SAFa biznesam šeit. Viss jau darbojas tikai uz personīgiem ieteikumiem un rekomendācijām. Ja uz forumiem un izstādēm  nebrauksi, tad cilvēkus nesatiksi, bet turpināsi sēdēt pie televizora un lamāt valdību.

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šādi izskatījās ASV – Baltijas biznesa foruma norises vieta.2018-04-03 16.04.52

Par tradīciju spēku un fantastisko nākotni

Gluži nemanot ir paskrējis gads, un Denverā atkal rīkojām SAF Tehnika Ziemeļamerikas partneru sanāksmi. Par pagājušajā gada iespaidiem galva jālauza nav, viss ir kārtīgi piefiksēts un saglabāts nākamajām paaudzēm manā lieliskajā blogā: Par novusu un akcentu

Šogad nolēmām divriteni no jauna neizgudrot. Norises laiks tas pats – marta priekšpēdējā nedēļa, vieta arī tā pati  un dalībnieki arī aptuveni tie paši.  Galu galā arī Dziesmu svētki notiek zināmos laikos un ar diezgan prognozējamu saturu. Par Dziesmu svētku  biļešu tirgošanu es neizteikšos – cerēšu, organizatori un izpildītāji bija tikai diletanti. Plānojot savus  mazos  Dziesmu svētkus, atlika tikai apskatīties pagājušā gada pierakstus par to, kas izdevās labi, kas ne tik labi, piekoriģēt scenāriju un vairāk koncentrēties tieši uz pasākuma saturu un nevis uz organizatoriskajām peripetijām. Galu galā arī norises vietas izīrētāji mūs jau labi pazīst un mēs zinām, ko no tiem sagaidīt. Uzskatu, ka ilgtermiņa sadarbība un tradīciju ievērošana ir vieni no galvenajiem efektivitātes priekšnoteikumiem. Ar efektivitāti es saprotu plānotā rezultāta sasniegšanu prognozētā veidā, kad viss sanāk tā, kā ir plānots un apsolīts. Citi varētu iebilst, ka šāda prognozējamība izslēdz radošumu, negaidītus un brīnumainus sasniegumus. Mana teorija ir, ka radošuma meistari  kādreiz  nejauši uzskrējuši savam apbrīnojamajam izgudrojumam, bet pēc tam jau cilvēce  šo sasniegumu efektivizēja caur pacietīgu atkārtošanu un piemērotāko metožu izkopšanu. Gan jau, ka pirmais vīns  sarūga nejauši siltumā atstātā  sulas podā, bet aizbrauciet novembra trešajā svētdienā uz Bonu, Burgundijas vīnu galvaspilsētu, un paklausieties, ko smalkie franču vīnziņi jums tur stāstīs un par kādiem cipariem tiks nosolīts Christie’s rīkotajā izsolē attiecīgā gada smalkākais vīns.

Arī šogad balva mūsu labākajam partnerim bija novusa galds, jo pagājušajā gadā mēs ar gudru ziņu bijām pasūtījuši, iegravējuši un nobāzuši noliktavā divus komplektus. Turklāt pagājušajā gadā amerikāņi ar prieku to spēlēja un visādi apjūsmoja. Bet neraža tāda, ka pilnai laimei vajag, lai galds arī slīdētu. Un tam vajadzīga borskābe, kura Latvijā esot aizliegta, vai vismaz atdzīta par kaitīgu esam. ASV tik tālu cilvēku drošībā vēl tikuši nav, balto pulveri šur tur vēl var nopirkt. Biju padzirdējis baumas, ka tas esot nopērkams “Rite  Aid” aptieku ķēdē. Piebildīšu, ka ASV aptiekās var nopirkt arī cigaretes, alkoholu, par čipsiem un kokakolu nemaz nerunājot. Tā nu es aizdevos vispirms uz blakus birojam esošo “Walgreen” aptieku, kur farmaceits vispirms iztaujāja, kam es pulveri taisos lietot, un tad paziņoja, ka viņiem gan tādas mantas neesot. Cerību pilns traucos uz attālāko “Rite Aid”, tur jaunā aptieķniece uzreiz atteica, ka viņiem tāda pulvera neesot, bet es jau laikam esot pa telefonu viņiem zvanījis un pēc borskābes prasījis. Jautāju, kāpēc viņai šķiet, ka ar mani jau runājusi pa telefonu? Meitene samulsa un atbildēja, ka mans akcents esot līdzīgs zvanītāja akcentam, no kā izdaru secinājumu, ka ne mēs vieni Denverā novusu spēlējam. Bet stāsts beidzās laimīgi, tika izmantotas e-komercijas neizsmeļamās iespējas, un deficītā borskābe nopirkta Walmart e-veikalā. Produkta anotācijā rakstīts, ka tam piemītot pretsēnīšu iedarbība un ar to varot apkarot prusakus… Par novusu ne vārda!

Dienu pēc pasākuma saņēmu e-pasta vēstuli no kāda jauna partnera, kurš vaicāja, vai viņš varot iegādāties novusa galdu, jo viņa birojā Čikāgā Baltijas bērza galds ar iegravētu kompānijas logo lieliski izskatīšoties, un viņš gribot nevis šādu tādu, bet ekskluzīvu mēbeli ar stabilām kājām un uzliekamu vāku. Droši vien, ka, ieguldot pietiekami laiku un līdzekļus, novusa galdu varētu padarīt par populāru produktu ASV.

Katru gadu jebkurā jomā un ģeogrāfiskā vietā parādās milzīgs lērums jaunu lietu. Pēc ilgākas prombūtnes atbraucu uz Latviju un, skat – visi kā satrakuši uz eklēriem, uzradušās populāras ceptuves, plaša pildījumu izvēle. Tikmēr  Denverā neviens par eklēriem īsti neko nav dzirdējis. Toties Denverā brīvdienu rītos brokastu vietas piedāvā “bottomless” mimosas  un “Blody Mary’s”. Bottomless nozīmē – par vienu cenu dzer, cik vari izdzert. Rindas pie šādām kafejnīcām reizēm ir pusstundu vai pat vairāk garas, un piektdienu un sestdienu vakaros pārballējušies jaunieši nāk uz šīm brokastu vietām uzlāpīties.

Arī jebkurā citā sfērā nepārtraukti parādās novitātes. Pirms gada visi kā satrakuši ar saviem mobilajiem telefoniem meklēja virtuālos mošķus. Kāds Uber šoferis bārā tolaik stāstīja, ka brīvdienu rītos lielākā daļa viņa pasažieru ir bērni, kurus telefons sūta uz kādu Denveras nostūri meklēt dārgumus un ķert velniņus. Tagad neviens pat īsti vairs neatceras, kā tos sauca, bet laikā, kad šī spēle bija populāra, Nintendo akciju cena palēcās par saviem procentiem desmit.

Arī es savā laikā esmu pakļāvies dažādu modes lietu vilinājumiem. Kurš vairs šodien satraucas par kuponu kompāniju vilinājumiem. Bet pirms gadiem desmit Groupon bija “e-komercijas nākotne”, visur kā sēnes pēc lietus parādījās Groupon atdarinātāji, investori šādās kompānijās grūda naudu vagoniem. Jo vairāk naudas iegrūda, jo skaļāk visiem stāstīja, ka tieši kuponi ir cilvēces nākotne, ka visi, kuri pirks kuponus un ieguldīs kuponu kompānijās, būs bagāti, laimīgi un moderni.

Mācība ir vienkārša. Ja gribi, lai par tavu projektu runā un to popularizē – paņem no investoriem naudu. Jo vairāk naudas būs ieguldīts, jo skaļāk un no vairāk pusēm dzirdēsim, ka šī ir nākotne, kaut kas ļoti labs un vērtīgs. Šis  princips no laika gala darbojas gan modē, gan mākslā, gan arī politikā.

Nav iespējams paredzēt, kura  no visām neskaitāmajām eklēru, blokčeinu, politisko partiju un pokemonu idejām paliek tikai īslaicīga trokšņa statusā un kura  patiešām aizlido un izmaina pasauli. Bet tas jau arī dara mūsu dzīvi aizraujošu, neprognozējamu un piedzīvojumiem bagātu. Un mums atliek tikai šajā spēlē piedalīties un cerēt, ka ideja “izšaus”, ja ne šī, tad nākamā jau nu katrā ziņā!

Es vadu  www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt  šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kolēģis Adams iemēģina roku.2018-03-23 16.46.02.jpg

Par vienkāršību

Nesen pabiju Floridā, piedalījos “sabiedriskās drošības izstādē”. Ziniet, dažādi vairogi, kamuflāžas tērpi, bruņoti automobiļi, sakaru ierīces. Starp visām tehnoloģiju izstādēm šī ir viena no nedaudzajām, kura gadu no gada paliek lielāka – vairojas gan dalībnieku, gan klientu, gan arī piedāvāto tehnoloģiju klāsts.  Dienā, kad bija jālido mājās, pakojot somu, īrētajā dzīvoklī ieslēdzu TV un uztrāpīju tiešraidei no Baltā nama. Baltajā namā bija savākušies Trampa kabineta pārstāvji un bariņš apmulsušu, darba kombinezonos un ķiverēs ieģērbtu strādnieku. Tika pateikta MAGA runa, paziņots par ievedmuitu ieviešanu tēraudam un alumīnijam un solīts, ka amerikāņu strādnieki tiks aizsargāti un visiem Pensilvānijas metalurgiem atkal pienāks labie laiki,  ka Tramps vairs neļaus pārējai pasaulei negodīgi čakarēt daudz cietušos amerikāņu darbaļaudis. Pēc tam runāt uzaicinātais muskuļotais strādnieks stāstīja, ka viņa tēva laikā ražotnē esot strādājuši septiņsimt cilvēku, bet tagad esot palikuši tikai trīsdesmit, un viņš cerot, ka jaunās ievedmuitas visu vērsīs uz labo pusi. Tramps vēlīgi smaidīja un piebilda, ka strādnieka tēvs debesīs noteikti ļoti lepojoties ar šo mirkli. Uz to pēc neveiklas pauzes strādnieks atteica, ka viņa tēvs esot vēl dzīvs un šobrīd skatoties TV. Tramps sāka smieties un teica: “Puiši, jūs gan noteikti esat bieži viesojušies Baltajā namā, bet nāciet, taisīsim tomēr kopā selfijus.” Nedēļu pēc šīs epizodes Pensilvānijā notika speciālās, viena Kongresa apgabala vēlēšanas. Tas bija apgabals, kurā Tramps prezidenta vēlēšanās dabūja ap 20% pārsvaru pār Klintoni, un tāpēc šīs vēlēšanas tika plaši iztirzātas un amerikāņi tās vērtēja jau kā rudenī gaidāmo Kongresa vēlēšanu rezultātu priekšvēstnesi. Tomēr, neraugoties uz  tarifiem un to, ka pats Tramps brauca uz Pensilvāniju un rīkoja MAGA mītiņus, viņa kandidāts pazaudēja. Demokrāti gavilē – esot atraduši formulu, kā rudenī atkarot Kongresu, jo neviens, pat visrepublikāniskākais apgabals, vairs neesot Republikāņiem drošs, un tautas entuziasms pret Trampu sācis noplakt. Nāks rudens, tad redzēsim, bet politika šeit ir interesanta un notikumu tik daudz, ka visiem ne izsekot.

Ir daudz  iepriekš skaidrots, ka vienkāršie cilvēki ir paguruši no gudri runājošajiem globālistiem, izglītotajiem intelektuāļiem un “prāta vētru” līmlapiņu virtuoziem. Tramps runā vienkārši: siena, tarifi un “nē – imigrantiem”. Un atkal atnāks vecie labie laiki. Mūsdienās ir modē raukt degunu un dalīt cilvēkus “komplikatoros” un “simplifikatoros”. Piemēram, Latvija ir klasiska komplikatoru zeme – teju nevienu lietu nav iespējams izdarīt vienkārši, pragmatiski. Sarežģīti noteikumi, likumu likumi, un mēs aizkombinējamies pie mājām-kuģiem, desmitiem gadu garām tiesvedībām, multi-miljonāriem maksātnespējas administratoriem un ekvilibristiskiem pierādījumiem, ka balts ir melns un otrādi. Arī tehnoloģiju un IT jomā cilvēki “komplicēšanas”  metodi neģēlīgi izmanto – pārdevējs vai menedžeris sāk vervelēt tehniskus terminus, kurus tā sarunu  biedrs nesaprot, un diskusijā uzvar tādēļ, ka otra puse nesaprot, par ko tiek runāts, bet baidās iebilst, tā parādot  savu nekompetenci. Šeit zāles var būt tikai vienas – pārvirzīt sarunu uz visiem saprotamiem jautājumiem. Nepērc no pārdevēja, kurš neprot izstāstīt savu piedāvājumu vienkāršiem vārdiem, prasi,  lai priekšnieks pasaka konkrēti, ko no tevis sagaida un kā sagaidāmo rezultātu sasniegt. Tieši tāpat arī jāvērtē un jāsijā politiķi. Alberts Einšteins teicis: “Ja tu kaut ko nespēj paskaidrot vienkārši, tu gluži vienkārši to nesaproti pietiekami labi.”

Sekojot  šai loģikai,  kļūst saprotamāk, kādēļ mācītajos ļaudīs klausās mazāk, viņus pat nicina, bet tādi politiķi kā Tramps gūst vēlētāju  atbalstu. Visos laikos populistu veiksmes formula ir bijusi veiksmīga propoganda un sarežģītu jautājumu vienkāršošana. Tajā pat laikā, vai mēs gribētu strādāt pie Trampa? Kadru mainība viņa kabinetā gada laikā ir pie 40%,  cilvēki tur nāk un tad krīt kā mušas. Arī darbā – vai mēs labāk strādāsim pie simplifikatora – pie tāda, kam uz visu būs vienkāršas atbildes, vai pie komplikatora – tāda, kurš nespēs atbildēt vienkārši ne uz vienu jautājumu, bet allaž sacīs: “Viss atkarīgs no tā, kā uz šo jautājumu paskatās.” Vai mēs gribam kaut ko pirkt no gudra pārdevēja, kurš mums piedāvās simts dažādus variantus, apžilbinās ar savu intelektu par apskatāmo jautājumu, un beigās samulsinās tā, ka mēs paķersim savu žaketīti un laidīsimies pie nomierinoša simplifikatora, kuram būs trīs varianti, no kuriem izvēlēties – lētais, vidējais un dārgais?

Es domāju, ka dalījums simplifikatoros un komplikatoros ir pārlieku primitīvs. Vēl ir jāņem vērā dimensija – gudrs vai stulbs. Un tad jau viss paliek skaidrāks – nekādā ziņā nevajag pīties ar stulbiem, nekompetentiem, vienalga, vai tie ir simplifikatori vai komplikatori. Protams, stulbs komplikators škiet, ir visnejaukākā  kombinācija, savukārt gudrs simplifikators ir augstākā klase.

Būtisks jautājums ir, vai cilvēks pats sev spēj noteikt pareizu diagnozi un tad pārmainīt sevi. Liekas, ka ļoti grūti – pats savā acī baļķi neieraudzīsi,  diagnozi  un zāles var iedot tikai dzīve ar saviem spērieniem un apdauzījieniem un varbūt, varbūt kāds satikts labs skolotājs. Šķiet arī, ka komplikatoru pataisīt par simplifikatoru ir grūtāk, jo šīs izpausmes ir saistītas ar rakstura īpašībām, cilvēku pazīšanas iemaņām,  savukārt stulbu par gudru ar pēršanu un mācīšanu var izmācīt salīdzinoši vieglāk, ja mācāmajam dievs iedevis apņēmību, pacietību un talantu, un pie tam šādā secībā.

Ideāls ir tāds priekšnieks vai pārdevējs, kurš ir gudrs un kompetents, bet kuram arī pietiek empātijas, vēlmes un pacietības iedziļināties mūsu situācijā, saprast, ko mums vajag un tad piedāvāt vajadzīgos risinājumus. Es sporta zālē paņēmu treneri. Viņš, iespējams, ir liels čempions un studējis augstās skolās un var stundām runāt par dažādām metodēm, paņēmieniem, rīkiem un to radītajiem efektiem uz dažādiem cilvēkiem. Tomēr mūsu rīcībā ir stunda. Viņš ir mazrunīgs: “Tā, Jāni, tagad uzvel plecos šo 40 mārciņu maisu un taisīsim pietupienus, tad izklupienus – tu vari, vari, tas tev nāks par labu.” Leonardo da Vinči teica, ka “Vienkāršība ir visaugstākā klase”. Bet to jau zina arī katrs iPhone lietotājs.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

IWCE 2018 izstādē Orlando. Viss par un ap komunikācijām un sabiedrisko drošību.2018-03-07 15.39.57.jpg

Par to, kas ir un nav labs darbs

Iepriekšējās divas nedēļas bloga autors pavadīja par Denveru siltākā vietā, pasildīja vecos kaulus, datoru līdzi neņēma, un tādēļ arī reportāžas izpalika. Bet nu jau nedēļu esmu atpakaļ Denverā, un šobrīd ir pēdējais laiks pārstāt slinkot un atgriezties ierastajā ritmā.

Pirms dažām dienām spēlēju skvošu ar Gregu – jaunu puisi, kurš  strādājis par finanšu analītiķi dažādās bankās un citos lielos kantoros. Gregs prot taisīt atskaites un izmantot dažādas “fancy” programmatūras paketes, kā SAPu, “Business Objects” un tamlīdzīgus. Ja kaut ko šādu vari ierakstīt CV, tad neapšaubāmi tava vērtība celsies. Iepriekšējā blogā kā reizi apcerēju faktorus, kas nosaka cilvēka vērtību darba tirgū: Par to, kāda ir tava vērtība

Lielākā daļa manu skvoša partneru nodarbojas vai nu ar finansēm, nekustamo īpašumu vai arī paši ir uzņēmēji – šis laikam vislabāk raksturo Denveras vidusslāņa izplatītākās nodarbes. Spēlētāji mēdz būt dažādi – vieni ir nerunīgi, citi  labprāt stāsta par sevi, ģimeni  un  darbu. Vieni spēlē rezervēti, citi  ātri uzvelkas, ja spēle neiet, lamājas un met raketi pa gaisu. Gregs nelamājas, spēlē ļoti pieklājīgi, bet visu laiku grib runāt par  darbu. Par to, ka nesen aizgājis no darba, ka sešu mēnešu laikā darbā nomainījušies trīs priekšnieki, ka katrs bijis lielāks idiots par iepriekšējo, par to, kādas bezjēdzīgas sapulces bijušas un neviens nav gribējis ne atzīt savas kļūdas, ne arī domāt ar galvu. Tā, nepilnu gadu nomocījies, Gregs uzrakstījis atlūgumu un tagad fantazēja par frīlansera karjeru, kā arī lepni paziņoja, ka varot spēlēt pilnīgi jebkurā laikā, jo viņam vairs neesot jārēķinās ar stulbajiem priekšniekiem. Lai arī savā CV viņš varēs ierakstīt ļoti prominentu darba vietas nosaukumu un pāris jaunus programmatūras rīkus, kuri liks viņam izskatīties profesionālākam un vērtīgākam, tomēr  darbā pavadītais laiks ir bijis  mokošs un pazemojošs. Par ko arī liecina drusku apaļākais vēderiņš un zilie riņķi zem acīm, salīdzinot ar veselīgo izskatu, kādā viņu redzēju tikai pirms mēnešiem četriem.

Grega sakarā atcerējos, ka pirms kāda laika sociālajos tīklos klīda rakstiņš par vidējo darba ilgumu prominetās tehnoloģiju kompānijās. Mani šokēja, ka facebook, gūglē un uberos  cilvēki nostrādā vidēji divus gadus. Acīmredzot ilgi tur turas tikai labi atalgotie, treknie runči, un lielā masa ar darbiniekiem, kuri atnāk, pazīstamā vārda vilināti, par mazu naudiņu tiek izdauzīti un izspiesti kā citroni, un tad ar lepnu ierakstu CV dodas uz kādu mierīgāku vietu, kur vairāk maksā, bet mazāk moka.

Katru gadu  arvien vairāk ASV darbaspēka kļūst par frīlanseriem, kuri sevi pārdod uz projektiem vai gabaldarbiem. Liekas, ka nākotne darba tirgū zīmējas apmēram šāda –  lielās kompānijas ar saviem treknajiem runčiem un vagariem, kuri bīda, organizē un algo masu ar pašnodarbinātajiem “speciālistiem”, kurus pakāpeniski, rāmi, lēnām izautomatizē roboti un mākslīgais intelekts. Tad mazie, privātie uzņēmumi, kuros, cik esmu redzējis gan Latvijā, gan ASV, cilvēki strādā ilgāk un jūtas drošāk, un, protams, pensionāri, ierēdņi un bezdarbnieki, kurus uztur sākumā minētā robotu, brīvā darbaspēka un menedžeru armija.

Tikmēr pat Meksikā nevarēja aizbēgt no Latvijas AB bankas un mūsu centrālās bankas vadītāja nedienām. Par to gan ziņas ļerināja, gan arī viens otrs izglītotāks tāspuses iezemietis iztaujāja. AB bankā darbu esot zaudējuši gandrīz tūkstotis labi atalgotu un izglītotu ļaužu. Tagad tie rīkojot akcijas un lamājot valdību par savu grūto likteni. Par šo varu tikai teikt, ka katrs bizness ir risks. Jo riskantāks bizness, jo vairāk var nopelnīt, bet arī var sāpīgāk apdauzīties. Tas attiecas arī uz uzņēmējiem un darba ņēmējiem riskantos biznesos. Parasti tur vairāk maksā, bet arī iespēja, ka bizness kādā dienā izbeigsies, ir lielāka. Protams, neviens nevar garantēt, ka rīt arī garlaicīgā Swedbanka neizdomā atlaist kādus piecus simtus darbinieku. Vai arī tad atlaistie pulcēsies, lamās valdību un rīkos flešmobus? Var jau būt, ka to arī darīs, bet valdība jau vien tik daudz var nodrošināt, ka darbu zaudējušie saņems pabalstus un varēs izmantot Nodarbinātības Valsts dienesta draudzīgos pakalpojumus.

Darba alga, kantora reputācija un vietas stabilitāte ir svarīgi faktori, tomēr, pēc manām domām, pats svarīgākais ir darba saturs, sajūta, ka katru dienu ir progress un vispārējā atmosfēra kolektīvā. Galu galā, vairums cilvēku savā darbā pavada lielāko daļu dzīves. Nekāda nauda, prestižs vai amats vizītkartē nespēj kompensēt apaļo vēderiņu un zilos riņķus zem acīm, jo dzīvojam mēs šodien, šeit un tagad.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-03-02 17.42.10

Par to, kāda ir tava vērtība

Eju gar lepna restorāna spožajiem logiem un vēroju, kā vieni saposušies bauda dārgus vīnus un cepešus, kamēr citi tiem iztapīgi lej ūdeni, pienes ēdienus, jokojas un cenšas nolasīt katru vēlmi no patronu acīm. Pēdējā laikā mani fascinē jautājums, kāpēc dažiem viss ir pāri pārēm, kamēr lielākajai daļai ir jāskrien tajā trakajā “rat race”, lai kaut cik savilktu galus kopā. Lai arī tehnoloģijas kļūst arvien jaudīgākas, tomēr liekas, ka cilvēku nevienlīdzība turpina pieaugt. No visām attīstītākajām pasaules valstīm ASV šī nevienlīdzība ir visizteiktākā. Lielā masa šeit rukā, galvu nepacēlusi, un daudziem ir nepieciešami vismaz divi darbi, lai izdzīvotu. Ja strādā veikalā vai par pastnieku, visticamāk, ka saņemsi likumā noteikto minimālo algas likmi, kas Kolorado štatā ir 10,2 dolāri stundā. Ar to labi nepadzīvosi. Dažādām  profesijām, protams, atalgojums būs atšķirīgs.  Vienmēr var iegūglēt un dabūt “tirgus” ciparu – cik saņem programmētājs, cik grāmatvedis un cik jurists. Apmēram tāpat kā tomāti, kartupeļi vai gurķi veikalā. Cenas regulē tirgus – piedāvājums un pieprasījums.

Un ir arī tādi pilsoņi, kas piepeši sāk saņemt vairāk, dažreiz pat nepiedienīgi daudz. Piemēram, mans amerikāņu draugs nesen sāka strādāt par viceprezidentu gigantiskā, miljardus pelnošā korporācijā. Un piepeši viņa “net worth” uzskrēja debesīs, viņš saka, ka tādus ciparus viņam iepriekš nekad mūžā neviens nav maksājis. Kā viņš tika pie šī darba, tas ir gandrīz vai mazas grāmatiņas apjoma vērts stāsts, un par to citā reizē.

Ir vērts pameditēt par dažiem jautājumiem, lai saprastu, cik tu esi potenciāli vērts, un uz ko vari šajā dzīvē cerēt. Pirmais, gluži praktiskais ir: “Ko tu patiešām labi proti?”  Stāsta, ka Īlons Masks darba intervijās taujājot, ko kandidāts mājās, šķunītī dara un labrāt ņemot tādus, kuri būvē savus robotus vai ko tamlīdzīgu. Mūsdienās diemžēl pasaule ir pilna ar jaukiem, izglītotiem cilvēkiem, kuri tā īsti neko paši izdarīt neprot, un tas arī ir iemesls izglītības un zinātnes prestiža norietam. Pārāk daudz tukšas muldēšanas. Piemēram, ja tu proti labi salabot sarautas ceļa krusteniskās saites vai uzprogrammēt mobilo aplikāciju, izmantojot šobrīd populāru izstrādes platformu, tad, visticamāk, tev dzīvē trūkums jācieš nebūs, bet ārsta vai IT speciālista diploms pats par sevi nekādu pārticību  negarantē.

Otrais jautājums ir par attiecībām ar risku un spēju maizes devējus no tā norobežot. Nav noslēpums, ka pasaule ir briesmu pilna. Jo apkārt nemierīgāks, jo vairāk cilvēki gatavi maksāt par drošību. Pietiek tikai paskatīties uz naudu, ko slimnieki gatavi maksāt par dzīvību glābjošām zālēm vai līdzekļiem, kādus Lembergs tērē Latvijas juristu saimes barošanai. Ja es algoju grāmatvedi, tad noteikti vairāk maksāšu tādam, kurš mani spēs aizsargāt no VID ķetnām, atkrustīties no pārbaudēm un vienmēr zinās, kā jāapietas ar kases aparātu, lai man nesanāktu kādas nepatikšanas. Jurists, kurš pratīs glābt no Konkurences Padomes daudzu miljonu sodiem, noteikti pelnīs desmitiem un varbūt pat simtiem reižu vairāk nekā viņa amata brālis valsts iestādē, kura ražo kārtējos nevienu neinteresējošos saistošos noteikums. Likums ir vienkāršs – ja atrodi kādu risku un iemācies no tā pasargāt, tad noteikti dzīvosi labāk nekā līdzīga darba darītājs, un arī nomainīt tevi ar citu, lētāku, būs grūtāk – risks tomēr.

Saka, ka cilvēka turība samērojama ar piecu viņa tuvāko sociālo kontaktu vidējo līmeni. Ja apgrozies turīgu un ietekmīgu cilvēku kompānijā, tad arī pats, visdrīzāk, tuvosies viņu līmenim. Šo likumu labi ilustrē Latvijā tik pazīstamais “šoferu dēlu” fenomens. Kādēļ lielo korporāciju prezidentiem maksā desmitus, simtus miljonus dolāru gada algu? Kādēļ Juris Gulbis ir vispelnošākais Latvijas menedžeris? Vai viņu DNA ar kaut ko atšķiras no mikroautobusa šofera ģenētikas vai intelekta līmeņa? Visticamāk, atšķirība ir diezgan neliela. Tomēr alga atšķiras simtiem reižu. Un viens no galvenajiem iemesliem ir, kādi vārdi un telefona numuri atrodas katra šī indivīda telefonu grāmatā. Ja es varu piezvanīt Bilam Geitsam, un viņš atbildēs, runās ar mani un, balstoties uz manu padomu, vēl pieņems tādu vai citu lēmumu, tad mana vērtība uzskries debesīs. Ja es varu piezvanīt tikai Jurčikam no Purvciema, tad mana vērtība būs apmēram tāda kā viņam. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ļaudis tiecas mācīties prestižās skolās, ir ne tik daudz tur iegūto zināšanu, cik tur satikto cilvēku un izveidoto kontaktu dēļ. Šī iemesla dēļ tikai  laba izglītība vien nelīdzēs nevienlīdzības mazināšanā. Pat ja esmu ļoti gudrs, man tomēr ir jāprot atrast ceļš pie bagāto, vareno un ietekmīgo prātiem un ausīm.

Visbeidzot, visdrošāk celt savu vērtību var, ja izdodas tikt pie sava zīmola. Porziņģis jau labu laiku vairs nav tikai labs basketbolists, viņš jau ir sporta brends. Bet Maikls Džeksons, lai arī sen jau miris, tomēr ir viena no pelnošākajām pasaules rokzvaigznēm. Bet kāpēc labi klājas arī Porziņģa brālim, to var izlasīt šajā rakstā dažas rindkopas uz augšu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-02-01 14.51.26

Par Hamiltonu un Superbolu

Lidoju mājās no brīnišķīgi pavadītas nedēļas nogales Ņujorkā. Pilsētā, kurā bieži gribas staigāt atgāztu galvu un kura stipri vien atšķiras no pārējās ASV gan ar tempu, gan arī visu vienlaicīgo notikumu, pasākumu un iespēju daudzumu. Ja esiet Soho, aizejiet uz brīnišķīgu Jaunzēlandiešu restorānu “The Musket Room” – padārgi, bet brīnišķīgs ēdiens, atmosfēra un arī šautene pie sienas. Atbraukt uz šejieni uz kādu nedēļu vai divām ir forši, bet dzīvot visu laiku šajā skudru pūznī ar kņadu un daudzajiem uzmanības zagļiem es negribētu. Tad jau labāk pāķiskā Denvera, kurā sajūtas nemaz tik ļoti atšķirīgas no Latvijas nav, vienīgi  cilvēki tērpjas botās, treniņbiksēs un hūdijos.

Ņujorkā beidzot noskatījos slaveno Brodveja mūziklu Hamiltons, uz kuru biļetes nopirku jau vasarā, izlasītās Hamiltona biogrāfijas iedvesmots, un par ko tajā laikā arī rakstīju blogā Par Aleksandru Hamiltonu. Pats mūzikls drīz ceļos arī uz Denveru, lieki piebilst, ka visas biļetes jau sen ir izpārdotas, bet no rokas tās var nopirkt par summām, kas tuvojas piecsimt dolāriem par vienu biļeti. Bet Hamiltons, protams, ir jāskatās Ņujorkā, jo tā ir viņa pilsēta, kuru viņš ar saviem darbiem un nedarbiem ir palīdzējis uzcelt. Izrādes mūziku katrs var noklausīties Spotify, pati izrāde saņēmusi 11 Tony balvas, 2016. gadā  saņēmusi Grammy balvu kā  gada labākais mūzikla albums un vēl daudz un dažādus apbalvojumus. Uzvedumā repa  stilā spēcīgi izdziedāti Hamiltona dzīves galvenie notikumi tā, kā tie izstāstīti un interpretēti Rona Černova 2004. gadā  iznākušajā Hamiltona biogrāfijā, kura joprojām atrodas grāmatu dižpārdokļu sarakstu augšgalos.

Hamiltonu rāda Rodžers teātrī Ņujorkas Brodvejā. Pārsteidza, ka tā ir visai neliela vieta, varbūt pat krietni mazāka par  Dailes teātri. Un tur nav, ne kur normāli mēteļus pakārt, ne arī kaut cik pieklājīgas kafejnīcas. Vispār operas un teātru ēkas Latvijā ir nesalīdzināmi ērtākas nekā lielākajā daļā ārzemēs. Oslo opera un dažas citas jaunbūvētas ēkas ir patīkami izņēmumi. Rodžers teātra izmērs, iespējams, arī izskaidro augstās biļešu cenas un to, ka uz dižpārdokli biļetes no paša teātra jāpērk bezmaz vai gadu iepriekš. Interesanti, ka spekulantus ASV neviens neapkaro, un uz to pašu Hamiltonu uz nākošo nedēļu mierīgi var dabūt biļeti no interneta tirgotājiem par nieka $600. Otrs mans pārsteigums bija, ka izrāde kaut kādā ziņā bija “piezemēta”, bez krāšņām dekorācijām vai specefektiem. Gandrīz visi izrādes aktieri bija afroamerikāņi, neparasti vērot tumšas ādas krāsas ģenerāli Vašingtonu un tādu pašu Hamiltonu kā tādus repojošus pašpuikas. Daudzi bija paņēmuši līdzi bērnus un izrādes laikā bieži vētraini aplaudēja, cēlās kājās un visādi atbalstīja patriotisko noskaņu, kura pārņēma visu zāli. Domāju, ka Latvijā vai citur Eiropā Hamiltonam  īpašu panākumu nebūtu, jo, lai to visu novērtētu, ir jāiet ASV skolā un jau no agras bērnības jāpateicas karavīriem “Thank You For Your Service”, un jāmāk dziedāt “The Star-Spangled Banner.”

Cits ārpus ASV neizprotams trakums ir gatavošanās šajā svētdienā paredzētajam Suberbolam, kas ir amerikāņu futbola profesionālās līgas fināls, kurā sacentīsies Filadelfijas “Eagles” ar  Jaunanglijas “Patriots”. Patrioti arī pagājušajā gadā uzvarēja Superbolu, un tagad viņiem ir visas iespējas šo panākumu atkārtot. Šis ir gada vissociālākais notikums, kad amerikāņi ciemojas, ēd un dzer vairāk, nekā Jaunā gada svinībās vai Pateicības dienā. Arī mēs plānojam iesaistīties Superbola vērošanā, protams, ar visiem tam paredzētajiem atribūtiem – vistu spārniņiem, hamburgeriem, alu un vīnu. Vietējās zāļu firmas jau pāris dienas TV un tviterī reklamē savus paģiru atvieglotājus un pareģo, ka cik tur miljonu amerikāņu pirmdien uz darbu neiešot, jo raugi, būšot “slimi”. Ņemot vērā  amerikāņu futbola popularitāti, prezidenta demokrātiskās vēlēšanas varētu mierīgi aizstāt ar prezidentālu futbola finālu, kurā uzvarējusī komanda varētu pateikt, kāds aktieris vai TV zvaigzne nākošos četrus gadus valdīs Baltajā namā. Galu galā, īpašas starpības jau nebūtu.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-02-03 13.47.06

Par Porziņģi Denverā

Pagājušajā reportāžā ziņoju par ASV valdības slēgšanu. Pirmdienā politiķi tomēr vienojās, un federālā valdība tika atgriezta pie dzīvības. Tiesa, vien uz trim nedēļām, tā ka priekšā liela tirgošanās par Meksikas sienu un nelegālo imigrantu likteņiem.

Tikmēr ASV kontinentālajā daļā spēkā pieņemas gripas epidēmija. Ziņās iedzīvotāji tiek aicināti valkāt maskas, izvairīties no cilvēku pūļiem un dzert daudz ūdens. Pēdējā laikā ar šo nelāgo slimību nokrituši gandrīz visi cilvēki manā tuvākajā apkārtnē, ieskaitot arī mani pašu. Augsta temperatūra, drudzis, un viss sāp, pat mati uz galvas. Ārsti ASV gripu diagnosticē ar vienkāršu testu: iebāž degunā tamponu, iegūto materiālu ieliek aparātiņā un pēc sekundēm trīsdesmit pasaka, ir gripa vai nav. Manā gadījumā, saprotams, ka bija. Savukārt visiem paziņām, kuri bija potējušies pret gripu, tā gāja secen, lielisks pierādījums tam, ka potes strādā.

ASV mani ārkārtīgi pārsteidz vienkārši fenomenālās atšķirības zāļu cenās, salīdzinot ar mūsu pašu Latviju. Piemēram, 10 tablešu anti-virālo gripas zāļu ASV maksāja 125 dolārus, bet Latvijā tas pats medikaments maksā ap 20 eiro. Un tā vēl ir neliela atšķirība, esmu pieredzējis arī, ka zāles, kuras Latvijā maksā 5 eiro, ASV maksā 500 dolārus. Tramps visu laiku sola mazināt birokrātiju, dažādas regulācijas un susināt purvu. Liekas, ka medicīnā un īpaši jau zāļu cenās ASV tas būtu jādara pirmām kārtām.

Gripas epidēmija nekādi nepatraucēja šo ceturtdien Denverā ierasties Ņujorkas “Knicks” kopā ar pašu Porziņģi. Liels notikums mūsu mazajā pilsētiņā, un visa Denveras latviešu kopiena aktīvi rīkojās. Tika iepirktas biļetes vairumā un kopienas locekļi tika instruēti  pienācīgi apģērbties, paņemt latviskos atribūtus un kolektīvi doties atbalstīt slaveno tautieti. Jāsaka arī, ka tribīnēs sanāca visai prāvs un skaļš atbalstītāju pulks. Daudziem bija “Knicks” krekli ar Porziņģa vārdu, citiem Latvijas hokeja izlases krekliņi, vēl citiem  krekli ar uzrakstiem “Latvija 100 gadi” un tamlīdzīga atribūtika. Es laikam “Knicks” komandai laimi nenesu, jo viņi zaudē vienmēr, kad spēles skatos klātienē. Arī šī reize nebija izņēmums, un mūsu Denveras “Nuggets” “Knickus” kārtīgi nomizoja. Nelīdzēja ne latviešu skaļais un aizrautīgais atbalsts, ne arī  kārtīgi izraudzītie atribūti. Tik vien kā izpelnījāmies Denveras kluba fanu nosodošos skatienus un purpināšanu.

Spēles beigās izplatījās baumas, ka visiem jāiet uz 130. sektoru, jo tur Porziņģis tikšoties ar saviem latviešu faniem. Protams, visi ar entuziasmu uz turieni metās, lai arī spēle zaudēta, tomēr elku apskatīt un varbūt pat roku paspiest un pašiņu uzņemt gribēja visi. Pēc kādu 20 minūšu nepacietīgas gaidīšanas sektorā sanāca norūpējušies apsardzes vīri un sāka apspriesties “what to do with the Latvians”, tad paziņoja, ka šis sektors esot tikai tiem sporta entuziastiem, kuri ir nopirkuši speciālu pass, tāpēc visi latviešu fani esot laipni aicināti doties pa šo eju tālāk un atbrīvot telpas godīgi samaksājušajiem skatītājiem. Tā nu visa mūsu delegācija drusku saīgušām sejām devās norādītajā virzienā, kas, protams, veda nevis pie Porziņģa, bet gan ārā uz ielas. Pat nezinu, vai ir kāds veids, kā latviešu basketbola fani var norunāt tikšanos ar zvaigzni, varbūt tas būtu tviteris, kurā mūsdienās pat Tramps sazinās ar saviem kolēģiem un atbalstītājiem, bet katrā ziņā Porziņģis dara labu darbu latviešu pašapziņas celšanā un cilvēku apvienošanā. Spēlē redzēju diezgan daudzus Denveras latviešus, kurus nekur citur iepriekš saticis nebiju.

Es vadu www.saftehnika.com  Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2018-01-26-PHOTO-00005323

%d bloggers like this: