Par to, kas veicina pilsētu uzplaukumu un par ko balsot vēlēšanās

Henrija Millera grāmatas “Vēža trops” galvenais varonis ir pusnoplucis žurnālists, kurš savas dienas vada bohēmā un alkohola dvingā 30. gadu Parīzē. Grāmata sarakstīta apziņas plūsmas žanrā, un savā laikā bija tik skandaloza, ka ASV to uzdrošinājās izdot tikai pēc kara, un arī tad grāmatas izdevējs dabūja pasēdēt cietumā par nepieklājīgu tekstu publicēšanu. Šīs grāmatas galvenais varonis Parīzē pārtiek, vakariņojot pie bagātiem cilvēkiem, bet ar laiku top tik izlepis, ka sāk jau izvēlēties, pie kā iet ciemos un kur namatēvs ir garlaicīgs, bet vīns lēts.

Es savā Amerikas iekarošanas procesā esmu nonācis ciklā, kad sāku jau piedalīties tajās pašās izstādēs pa otram lāgam un drīz jau aizies trešais aplis, bet ceļojumu laikā jāsāk izvēlēties, kurā pasākumā piedalīties un kam atteikt.

Patreiz esmu gaisā no Šarlotes, kas ir Ziemeļkarolīnes galvaspilsēta, uz Denveru. Un atkal ir laiks mazliet pameditēt par šajā nedēļā pieredzēto. Turklāt, rakstot laiks paiet ātrāk un domas sakārtojas. Tāda neliela terapija sanāk. Šajā reizē piedalījāmies UTC Telecom and Technology izstādē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, cilvēku plūsma bija nedaudz mazāka, bet kopējā sajūta pasākumā daudz pārliecinošāka. Jo pamazām iepazīstam, kādi procesi notiek industrijā, kuri ir svarīgākie viedokļu līderi un kādi projekti tuvāko gadu laikā gaidāmi. Tieši gadu laikā, jo elektriķi nemēdz plānot īstermiņā. Kā saka sirmais industrijas veterāns – tev jāčakarējas kādi pāris gadi, mēģinot iepārdot savu mantu, bet tad viņi sāk pirkt par miljoniem, un cena ir daudz mazāk svarīga par piegādātāja un mantas stabilitāti un drošību. Vispār, šādi klienti grib tevi pāris gadu redzēt savos industrijas pasākumos, lai saprastu, ka esi šeit uz palikšanu un nopietns spēlētājs. Kas jādara, lai tavu preci kāds gribētu izplatīt, konsultanti un projektu kompānijas par tevi interesētos un piedāvātu sadarbību? Mēģini panākt, lai pāris lielie klienti atnāk uz tavu stendu, un palaid runas, ka tas un tas svarīgais naudas maiss bija briesmīgi iespaidots no redzētā, nekaunies un stāsti visiem, ka tas un tas nāca, gribēja mēģināt, viņam patika, utt. Jo konkrētāki vārdi un projektu nosaukumi, jo labāk, un tad no interesentiem un draudzēties gribētājiem nevarēsi atkauties, jo ikviens grib draudzēties ar klases populāro meiteni un baidās palaist garām to superīgo ballīti, uz kuru aicina tikai izredzētos.

Lai arī Šarlotē iepriekš esmu bijis kādas 3-4 reizes, šī ir pirmā, kad paliekam smukā īrētā savrupmājā, kādu 15 minūšu gājiena attālumā no pilsētas centra, kur arī notiek pieminētā izstāde. Līdz ar to katru dienu ejam ar kājām uz centru, un divus rītus es kādu stundu skrienu un apskatu rajona ieliņas un cilvēkus. Skriešana ir vēl viens meditācijas paveids, kas ļauj iztīrīt galvu un noņemt stresu.

Šarlote ir daudz mazāka pilsēta par Denveru, bet arī viena no strauji augošajām ASV pilsētām. Tas tādēļ, ka pēdējos gados šeit ievācās liela daļa banku industrijas. Par uzplaukumu vizuāli liecina daudzie jaunbūvētie dzīvokļu kompleksi, ceļi, veikali un labi ģērbtie un paēdušie cilvēki. Nekustamā īpašuma nodoklis šeit esot reizes desmit zemāks nekā Čikāgā, un tas ir papildu stimuls attīstībai. Nodokļu ziņā ASV štati ļoti atšķiras, kopīgi ir tikai visiem obligātie federālie nodokļi. Bet laikam jau tas, vai nodokļi augsti, vai zemi, nav tik izšķirīgs pilsētu attīstībai. Jo plaukstošas un arī depresīvas pilsētas ASV ir gan zemu, gan arī augstu nodokļu vietās. Man liekas, ka valsts un arī pilsētas uzplaukums daudz vairāk ir atkarīgs no tā, cik godīga, kompetenta vai sapuvusi un zaglīga ir vietējā vara. Jo uzplaukums jau ir cilvēku galvās. Ja cilvēki tic, ka ir uzplaukums, tad tas arī atnāk. Un gluži pretēji, ja cilvēki domā, ka visi ir zagļi, tad arī paši domā: “Vai tad es kāds muļķis būšu vai, visi zog, un es arī zagšu.” Tas ir no tās pašas klasiskās sērijas par piečurātajām kāpņu telpām un piemēslotajām ielām. Ja apkārt tīrs un visi kopj, tad ir tīrs, bet, ja viss piemēslots, tad piemēslots. Kā nesen tviterī rakstīja kāds gudrs cilvēks – ja pilsētā daudz dārgu mašīnu, tad parasti ir sliktas ielas, un, ja dārgu mašīnu ir maz, tad ielas parasti ir labas.

Latvijā pavisam drīz būs pašvaldību vēlēšanas, tādēļ par šiem jautājumiem ir vērts padomāt. Labāk jau nobalsojiet par godīgākiem un kompetentākiem, nevis “savējiem.” ASV, piemēram, ir pilnīgi normāli, ka politiķi savām kampaņām vāc naudu no tautas. Reklāmas gan interneta lapās, gan televīzijās, gan radio, gan cilvēki ielās. Un tauta samet pa desmit vai divdesmit dolāriem. Kamēr šāda kultūra pie mums neiedibināsies, tikmēr būs švaki. Esošā politisko partiju finansēšanas kārība ir nepareiza, jo mudina krāpties un pārkāpt likumu, būtībā jau zagt, bet institūcijas, kas to izķertu, ir vājas, un tauta paliek apātiska.

Runājot par trakumu un pilsētām – 1. un 2. jūnijā Rīgā notiks interesants pasākums par pilsētu attīstību: http://www.madcity.lv. Tam nebūs nekāda sakara ar politiku vai vēlēšanām, bet tikai un vienīgi ar to, kā būt kompetentiem, ieinteresētiem un mūsdienīgiem.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Šarlotē ir arī Trampa golfa laukums un tā tas izskatās no ezera. Ja laivotāji spēlējot pārāk skaļu mūziku, tad gloferi bliežot ar savām bumbām tiešā tēmējumā. Mums šajā reizē paveicās.2017-05-11 19.33.49.jpg

Par stāvokli ar ASV televīzijām, Trampa 100 dienām un Latvijas brīvdienu maratonu.

Feisbukam piemīt šī apbrīnojamā funkcija atgādināt par pirms apaļiem gadiem izdarītām publikācijām. Tā arī šajā nedēļā tas man ziņo, ka pirms gada biju Lasvegasā un piedalījos televīzijas pārraides tehnoloģiju izstādē NAB show: https://bergsblogo.com/2016/04/24/lasvegasa-un-uber-taksometri/

Nav brīnums, ka arī šogad es biju Lasvegasā un piedalījos tajā pašā izstādē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, mūsu stends bija divas reizes lielāks, un iepriekšējā blogā pieminētais industrijas veterāns Džons tagad ir SAF darbinieks un mutīgi daudzina SAF produktus visam savam plašajam paziņu lokam. Vēl viena izmaiņa ir tāda, ka, lai arī esmu Lasvegasā teju nedēļu, uz Stripu neaizeju ne reizi. Tā vietā esam noīrējuši Airbnb māju kaut kur pilsētas nomalē, kur var netraucēti strādāt un mierā un klusumā izgulēties. Daudzas kompānijas šādās izstādēs stendus nemaz neņem, vien norezervē sapulču telpu un izstādi izmanto, lai tās nedēļas laikā satiktos ar saviem klientiem un piegādātājiem klātienē. Tas, protams, labi darbojas tad, ja tev jau ir eksistējoši klienti un piegādātāji, kurus satikt. Ja spēlē esi jaunpienācējs, tad bez stenda īsti iztikt nevar.

Liekas, ka pēc pēdējām vēlēšanām un arī apraides spektra pārdošanas telekomunikāciju uzņēmumiem, ASV televīziju nozare ir uz augšupejoša viļņa, lai arī, protams, ir googli, netflixi un amazoni, kuri piedāvā arvien plašākus straumēšanas pakalpojumus, un jaunākā paaudze parasto televīziju skatās aizvien mazāk. No otras puses, ziņas, sporta pārraides un citas tiešās translācijas arvien vēl ir tradicionālo televīziju lauciņš, un savas pozīcijas viņi aizsargā, organizējot aizvien labākas kvalitātes pārraides, kur interneta straumētājiem nepietiek pārraides ātrumu. Izstādē aizgāju uz 8k kino zāles demonstrāciju ar 20 kanālu skaņas ierakstu. Jāatzīmē, ka šādā kvalitātē ierakstīts simfoniskās mūzikas koncerts pēc skaņas kvalitātes nav atšķirams no dzīva izpildījuma, bet bilde izskatās tā, it kā tu skatītos uz dzīviem mūziķiem caur logu. Nākotnē cilvēka radītā realitātes projekcija vairs nebūs atšķirama no patiesās realitātes. Tamdēļ jau arī ir gana prominenti cilvēki, kas apgalvo, ka arī šī realitāte, ko piedzīvojam, nemaz tik reāla nav.

Kamēr Lasvegasā sapņu pārdevēji cits citam pārdod tehnoloģijas vēl izsmalcinātākai sapņu pārdošanai, tikmēr ASV ziņu kanāli kvēli apspriež Trampa 100 dienas prezidenta ofisā un šajā laikā paveikto. Vērtējumi mijas no Trampa paša pieticīgi paustā, ka neviens prezidents vēsturē 100 dienās nav paveicis vairāk par viņu, līdz liberālajos kanālos stāstītā, ka ASV vēsturē prezidenta krēslā vēl nav sēdējis nepiemērotāks un bīstamāks cilvēks. Dažu minūšu gājiena attālumā no mana dzīvokļa Denverā ir Barnes & Noble grāmatu veikals. Kaut kas līdzīgs Jāņa Rozes grāmatnīcai, tikai 10 x lielākā platībā, un vienā stūrī tajā iemitinājies Starbuck, kas piedāvā mierīgi padzert kafiju un iegrauzt kruasānu, šķirstot grāmatas. Goda vieta ierādīta rokasgrāmatām ar nosaukumiem “Kā pārdzīvot Trampa valdīšanu” vai “100 pazīmes, pēc kurām atpazīt tirāniju.” Lielā tirgū pieprasījumam vienmēr seko arī piedāvājums. Trampa atbalstītājiem adresētu grāmatu nav pārāk daudz, šķiet, tāpēc, ka grāmatu lasīšana nav viņu iecienītākais brīvā laika pavadīšanas veids.

Vēl kaut kur pa starpu šajās nedēļās nozibēja fakts, ka Bils O’Reilijs, slavenais Fox vakara šovu vadītājs, dabūjis aiziet no darba, jo kādas tur nešpetnas sievietes viņu apvainojušas par seksuālu uzmākšanos, un gaismā nākusi ziņa, ka Fox kanāls jau iepriekš samaksājis 13 miljonus dolārus citām sievietēm, lai viņas to nesūdz tiesā par līdzīgiem nodarījumiem. O’Reilija šovam vairāk nekā desmit gadus bijis visaugstākais reitings, un arī alga viņam bijusi mērāma desmitos miljonos dolāru. Ziņa bija tik svarīga, ka par to kādu nedēļu stāstīja visi ziņu kanāli un konkurējošie, protams, ar īpašu degsmi un iedziļināšanos. Interesanti, kādēļ gan Latvijā šādi skandāli publiskās figūras neķer? Publikai būtu interesanti, un arī morāles latiņa celtos uz augšu. Vai tiešām viņi neko tādu nedara, un ir rāmi un pieglaudīgi kā kastrēti runči? Vai vienkārši pie mums visiem tas ir pie kājas?

Tikmēr Latvijā ir kārtējā nedēļa, kura cilvēkiem lielākoties gandrīz visa ir brīva. Tāpēc šo blogu publicēšu otrdienā, jo pirmdien jūs visi gulēsiet vai ciemosities un pie bloga lasīšanas pieķersieties tikai, kad nokļūsiet birojā un sāksiet intensīvu darba dienu. No Amerikas šis brīvdienu maratons izskatās, maigi sakot, ekstravaganti, bet nu, piekrītu, ka latviešiem kā zemnieku tautai ir jādod iespēja parušināties dobēs un sagatavoties pavasara uzplaukumam. Vai pasēdēt un pameditēt, par ko balsot tuvākajās vēlēšanās.

Tā kā grāmatu nozarei Latvijā pieprasījums ir gaužām mazs, tad vienīgais, ko varu ieteikt, ir atgriezties pie klasiķiem. Lasiet, draugi, Kārli Skalbi un viņa “Kaķīša dzirnavas.” Un pirms dalāties ar kādu satraucošu ziņu vai paužat taisnīgas dusmas, atcerieties, kas tajā sacīts: “Kāpēc vairot sāpes, lai vairojas prieks.”

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!