Kas Amerikā ir citādāk

Sēžu lidmašīnā no Fīniksas uz Denveru. Bloga rakstīšana palīdz apkopot domas un īsināt laiku.

Fīniksa ir Arizonas štata galvaspilsēta, pašos Amerikas dienvidrietumos. Vasarā šeit mēdz būt +50 pēc Celsija. Pilsēta ir tuksnesī, tuvumā kalni, kuros ziemā sasnieg arī sniegs. Tagad gan Fīniksā dienā ir jauki silts +25 + 30 grādi.

SAF piedalījās liela vairumtirgotāja organizētā ikgadējā “bezvadu” industrijas ražotāju izstādē. Pasākums notiek pilsētas lielajā futbola stadionā. Kad amerikāņi runā par futbolu, tad ar to tiek domāts amerikāņu futbols, kas ir vairāk līdzīgs regbijam, un ir populārākais sporta veids Amerikā. Īpašā cieņā tas ir Denverā, jo mūsu komanda Broncos tikko uzvarēja Super Bowl un ir neapstrīdami pasaules čempioni.

Tātad izstāde, jeb kā amerikāņi to sauc, “šovs” notiek Fīniksas universtitātes futbola stadionā: https://en.wikipedia.org/wiki/University_of_Phoenix_Stadium. Vērts uzmest aci šīs stadiona Vikipēdijas lapai – par Amerikas mērogu liecina kaut vai tas, ka projekta izmaksas bijušas ap 500 miljoni ASV dolāru.

Šovs notiek futbola stadionā ne tikai tāpēc, ka tas ir milzīgs, bet arī tāpēc, ka tā ir ideāla “wireless industrijas” iespēju demonstrēšanas vieta. Vajadzīgi pamatīgi ieguldījumi, lai stadionā, kura ietilpība ir 78 000 cilvēku, normāli strādātu gan mobilie telefoni, gan wifi tīkli. Šādus produktus tad arī mūsu vairumtirgotājs pārdod. Interesanti, ka pie mūsu stenda piestāja apmeklētāji, kuri atcerējās un sveicināja Kristapu, kurš pirms pāris gadiem vadīja SAF ASV biroju, un turklāt izstāstīja daudz interesantu stāstu no nozares vēstures. Amerika ir liela zeme, bet pati nozare ir neliela, cilvēki cits citu pazīst un atceras. Tāpēc arī high tech nozarē vienīgā iespēja izsisties ir kaut ko ražojot globālajam vai vismaz kādam lielajam tirgum. Latvijas mazajā tirgū vietu ir pavisam maz.

Mana pirmā izstāžu pieredze Amerikā bija Lasvegasā ar FMS, kur Microstrategy partneru konferencēs mēģinājām pārdot papildus rīku, kuru bijām izveidojuši uz šīs platformas bāzes. Atceros, toreiz mani pārsteidza vieglums, ar kādu pie mums nāca un interesējās puiši no Facebook, Google vai McDonalds. Tiesa, toreiz neko daudz nepārdevām, jo visa interese atslāba, kad uz jautājumu “Kurā štatā jums ir birojs?”, atbildējām, ka birojs ir Latvijā. Neiedziļinoties sīkumos, morāle ir tāda, ka, ja gribi tirgot Amerikā, tad kādam šeit ir jādzīvo. Šoreiz mierīgi klientiem stāstam, ka dzīvojam Denverā, un bizness var turpināties.

Viena no galvenajām profesionālo “šovu” sastāvdaļām ir sociālie pasākumi vakaros. Tad nogurušie dalībnieki staigā ar alus glāzēm rokās un paplašina savu paziņu loku. Sāku runāties ar atraktīvu puisi no Īrijas. Neliels kantoris, viens partneris Īrijā pieskata ražošanu, bet mans jauniegūtais paziņa jau piecus gadus sildās Kalifotnijas saulē un tirgo savas antenas un kabeļus amerikāņu policijai un citām “military” un “public safety” iestādēm. Komunicējot ar citu valstu cilvēkiem, vairs Amerikā nejūtos kā kaut kādas mazas un nenozīmīgas vietas pārstāvis, kurš runā ar gudrajiem, lielajiem brāļiem no Rietumiem. Amerikā visi ārzemnieki ir vienādi, un īrs draudzīgi saka: “Ā, Latvija, nu, mēs jau esam tikpat kā kaimiņi.” Sākam runāties par atšķirībām biznesā Amerikā un Eiropā. Amerikā ienākt tirgū ir vienkāršāk nekā citur. Nevienu īpaši neinteresē, no kurienes tu nāc. Ja produkts ir labs un cena arī laba, no tevis pirks. Eiropā ir daudz vairāk šķēršļu, draugu būšanu un vienkārši aizspriedumu. Savējie pērk no savējiem, svešos dzen projām, un tamlīdzīgi. Amerikā klienti ir pieraduši pie laba servisa un to arī uzstājīgi pieprasa. Laikam, “sense of urgency” šeit ir milzīga nozīme. Pats nez cik reižu esmu piedzīvojis, ka tiek sacelts pamatīgs tracis par piegādēm vai tehniskām problēmām. Ja vari visu izdarīt ātri, tu esi “awesome”, bet, ja viss aiziet garajā, pēc dažām dienām klientam vairs neko nevajag. Viņš tevi noraksta un dodas pie cita piegādātāja. Tāpēc ar 9 stundu laika starpību ir stipri problemātiski nodrošināt servisu no Latvijas. Kļūdas Amerikā piedotas netiek, un vienreiz vīlies klients parasti otro reizi neatgriežas. Vēl īru puisis saka, ka Amerikā, salīdzinot ar Eiropu, klienti maksā daudz kārtīgāk. Nu, varbūt vācieši vēl maksā laicīgi, bet citur Eiropā nekur laikā nemaksājot. Ja kāds Amerikā laikā nesamaksā, tas nozīmē, ka naudas patiešām nav, bet Eiropā nemaksā, tāpēc ka tādi tikumi.

Parunājamies par tehnoloģiju progresu un nākotni, kas mūs sagaida. Filadelfijā ir uzstādītas “gudrās miskastes”. Konteinerā iebūvēts sensors un atkritumu saspiedējs. Lai nodrošinātu energoneatkarību, tajā ievietota saules baterija un mobilajam tīklam pieslēgtā miskaste vienlaikus kalpo arī kā wifi bāzes stacija. Tā pati paziņo atkritumu savācējiem, kad jābrauc iztukšot. Ar šo tehnoloģiju Filadelfija gadā esot ietaupījusi 700 000 USD, tikai optimizējot miskastnieku maršrutus. Varu tikai iedomāties, ka arī Rīgas kungiem šāds projekts varētu ļoti patikt .

Nezinu, vai patiesība vai pasakas, bet šādi stāsti nozares šovos tiek pārstāstīti bieži. Vandālisms Amerikā esot daudz mazāks, Eiropā neviens īsti nevarot iedomāties, ka tādas gudrās miskastes stāvētu neskartas. Amerikā gan neviens tās neaiztiek un kā nu aiztiks – vīrs, kurš stāv izstādē blakus stendā, man lepni rāda mobilajā telefonā sava iespaidīgā ieroču arsenāla bildes. Tur ir gan pistoles, gan automātiskās šautenes un vēl nez kas. Ak, viņš brīvajā laikā noņemot stresu un braucot uz tuksnesi pašaudīties pa tukšām bundžām.

Ceļā uz lidostu prasu Uber taksistam, kas jauns Fīniksā. Ak, viņš atsaka – visi strādā kā traki. Jo – “no job – no money. No money – no honey.” Tāda ir Amerika.

Sapņu komanda piedalās izstādē Fīniksā.2016-02-23 16.22.38

Mazākā antena tajā mastā ir mūsējā. Fīniksa, lielākā ASV spāņu televīzijas tīkla studija.2016-02-24 08.52.04

Austrumkrastā  laiks nelāgs, bet Fīniksā ir mūžīgā vasara.2016-02-24 09.52.42

Jaunas mantiņas jaunā smilšu kastē

Pagājušā nedēļa paskrēja kā trakā karuselī – SAF Denveras birojā sāka strādāt jauni darbinieki, ciemos brauca biznesa partneri, un arī man bija jādodas pie klienta uz kaimiņu štatu Vaiomingu. Sajūta, kā piedaloties slaloma sacensībās – ātrums liels, vārti nāk cits pēc cita, un jādara viss, lai tos izbrauktu, bet tas prasa tādu koncentrēšanos un piepūli, ka nedēļas beigās gribas tikai gulēt, iztīrīt galvu un atgūt spēkus.

Pirms gadiem septiņiem kādu laiku spēlēju galda tenisu pie trenera Žeņas. Lielākajai daļai treneru ir grūti iztikt tikai ar pamatnodarbošanos, darbs ir sirdslieta. Lai savilktu galus, vajadzīgi blakus biznesi. Atmiņā aizķēries Žeņas stāsts jeb līdzība par jaunu biznesa uzsākšanu. Liekas, ka toreiz viņš tirgoja kaut kādas slimnīcu gultas vai automātiskos vārtus, bet tas nav arī tik būtiski.

Iedomājies, ka mēģini uzsākt jaunu lietu, vienalga, vai tā būtu jauna nozare, kurā esi nodomājis darboties, vai arī sveša valsts, kā manā gadījumā tā  ir ASV. Tas ir tāpat kā bērnam pārcelties dzīvot uz jaunu vietu. Viņš iziet spēlēties jaunajā pagalmā. Un tur ir priekšā citi bērni. Viņi rotaļājas savās smilšu kastēs ar savām mantiņām. Un tad atnāk tas jauniņais. Sākumā viņu neviens negaida – aizdzen no smilšu kastes, atņem vai salauž rotaļlietas un, iespējams, arī iekausta vai izņirgā. Tas ir normāli, bērni tā dara un, tāpat kā pieaugušie, necieš svešos. Tu pārvari bailes, ej laukā spēlēties katru dienu, un pamazām tevi pieņem. Iespējams, tu sadraudzējies ar stiprāko pagalma puiku, un viņš kļūst par draugu un aizstāvi. Varbūt tu atnes kādu neredzētu mantiņu vai arī noorganizē kopīgu ābolu zagšanu no kaimiņu dārza. Lai nu kā, iespējams, ar laiku tu iedzīvojies, un pagalms tevi pieņem, kļūst par tavējo. Bet var arī būt, ka visi turpina tev darīt pāri, un vecākiem jāmeklē jauna dzīves vieta.

Lūk, biznesā ir precīzi tāpat – vai nu ar dūrēm, neredzētām mantiņām vai neatvairāmu smaidu, bet kaut kā ir jāizkaro vieta zem saules. Vai arī jāpako koferi un jādodas jauna pagalma meklējumos. Vai jāsamierinās, ka nekad nebūsi barvedis, un jāatrod kāds satrupējis celms, kurā paslēpties. Jāsamierinās, ka tevi izsmej un apbižo. Vai jākļūst par pagalma ākstu. Jāpienes lielajiem puikām ūdens. Vai beigu galā jāpiekauj pagalma barvedis un pašam jāpārņem vadība.

Rosoties biznesos, esmu dzirdējis daudz dažādu stāstu, bet nezin kāpēc man ir aizķērusies tieši Žeņas analoģija par jauna biznesa uzsākšanu un vietas atrašanu jaunā smilšu kastē, un es par to bieži domāju. Nezinu, kā šobrīd klājas galda tenisa trenerim Žeņam, bet, ja satieciet, noteikti viņu pasveiciniet.

Brauciens no Denveras uz Vaiomingas štata (https://en.wikipedia.org/wiki/Wyoming) pilsētu Džiletu (https://en.wikipedia.org/wiki/Gillette,_Wyoming) ilgst apmēram 6 stundas. Šis ir Amerikas visretāk apdzīvotais štats, kurā ir daudz ogļraktuvju un bizonu fermu. Tur atrodas arī slavenais Jeloustounas nacionālais parks.

Izbraucam no Denveras pievakarē un ap 11vakarā esam galā. Brauciens paiet kā meditatīvs sapnis. Denvera ir liela pilsēta, ceļš plats, mašīnu daudz. Pamazām ceļš paliek šaurāks, un arī mašīnas pazūd. Braucam pa līkumainu, pašauru ceļu, vienīgais, ko manām, ir tālumā esošo raktuvju gaismas un uz ceļa sašķaidīti mazāki vai lielāki dzīvnieciņi. Braucam, bet piepeši ceļa vidū guļ paliels lops, šķiet, kaza vai stirna. Laime, ka pagūstu paraut stūri, un ceļojums var turpināties.

Mans ceļa biedrs, viens no mūsu partneriem – pārdevējiem, stāsta, ka bērnībā kopā ar vecākiem aizbēdzis no Laosas (tur bijušas koncentrācijas nometnes un citas “jaukas lietas”). Nu ir ļoti veiksmīgi asimilējies Asian American. Pēc šī brauciena saprotu, ka nav īpašu atšķirību starp rasēm un tautībām. Viņš man atgādina pazīstamu puisi no Latvijas, vārdā Jānis – protams, ne pēc izskata.

Dodamies apraudzīt klientu, kurš savulaik daudz pircis, tad aizskrējis pie konkurenta un nu tā kā domā pie mums atgriezties. Jau Microlink laikos atklāju, ka kopīgi gari braucieni ir varen vērtīga lieta. Piecas stundas mašīnas šaurībā satuvina, un laiks ir pietiekams, lai sakaltu dažādus plānus, ja vien ir vēlme un galva strādā.

Klientu apciemojumi, vismaz mūsu industrijā, ir visai tipiski. Ja ej uz biroju no rīta, paņem līdzi bulciņas vai virtuļus (“America runs on Dunkins”). Mazajā sapulču istabiņā klients būs savācis bariņu darbinieku – ir atbraucis ražotājs, jāizrāda cieņa. Puses padarbosies ar PowerPoint, ēdīs virtuļus un stāstīs stāstus. Klients apgalvos, ka vajadzētu labāku cenu, stāstīs par iecerēm (parasti visai optimistiskām). Pēc tam parādīs torni vai aparatūras telpu. Tad pienāks lunch laiks, un visi dosies uz labāko vietējo ēstuvi, parasti tie ir 6-7 klienta darbinieki, un klients sagaida, ka ražotājs maltīti izmaksās. Satiekot klientu otro vai trešo reizi, vari jau uzskatīt, ka esat kļuvuši par labiem čomiem un pieņemt, ka spēlējaties vienā smilšu kastē.

Šis ir stāsts par mazajiem interneta servisu nodrošinātājiem, kuru firmās strādā 10 – 70 darbinieku, un pats saimnieks sēž pie pusdienu galda un pieņem lēmumus, no kā un ko pirkt. Savukārt, ja mēģināsi ko pārdot lielajām korporācijām – ar komitejām, struktūrām, iepirkumu procedūrām un t.m.l., – stāsts būs pavisam cits. Strādājam arī šajā virzienā, bet tas prasa citu pieeju un daudz lielāku pacietību.

Viss šī bloga arhīvs ir atrodams www.bergsblogo.com . Ja tev patika šis ieraksts, padalies ar draugiem!

Šajā tornī karājas 10 SAF radio, kuri nodrošina sakarus lielai daļai Vajomingas biznesa un valdības iestādēm.2016-02-18 11.20.32

Skats braucot mājās – bezgalīgi plašumi, bizonu bari un ik pa brīdim ogļu raktuvju melnumi.2016-02-18 14.12.12

Kā ceļot labāk.

Jau kādu laiku gribēju uzrakstīt blogu par ceļošanu. Sēžu United lidmašīnā, kas lido no Denveras uz Bostonu. Rīt pārlidošu uz Ņujorku, tāpēc šis liekas piemērots brīdis pakavēties pie ceļošanas tēmas.

Lielākā daļa manu braucienu ir saistīti ar biznesu, tāpēc par šo prieku maksā darba devējs. Ja daudz braukā apkārt, arī maksājumu un rēķinu ir daudz. Ja negribi pats maksāt, jāprot laicīgi atskaitīties. Līdz ar to, lai grāmatveži nesajuktu prātā, cenšoties piedzīt tēriņu atskaites, tēriņu uzskaite, čeku savākšana un nodošana “Road Warrioriem” ir paša labklājībai svarīga lieta. Iepriekš rakstīju, ka esmu startup, sekretāres man nav, braucieni jāorganizē pašam. Viens no ērtākajiem interneta servisiem ir Orbitz. Tas ļauj izveidot profilu, piesaistīt maksājumu kartes, ievadīt adresi, visas “frequent flyer” kartes un citu viesnīcu rezervēšanai un lidmašīnas biļešu pirkšanai nepieciešamo informāciju, tā ka lidmašīnas biļetes iegāde vai viesnīcas rezervācija tiešām ir salīdzinoši ātra, ļauj izvēlēties sakarīgas cenas un turklāt, pēc pasūtījuma veikšanas, uz e-pastu tiek atsūtīts maksājuma dokuments, kuru var ērti ierakstīt kā atsevišķu failu un pēcāk izmantot komandējumu atskaitēs. Lidojumu cenas var atšķirties pat 5-10 reizes, tāpēc vienmēr ir labi izmantot Orbitz, lai atrastu izdevīgāko variantu. Piemēram, ja gribu rīt lidot no Denveras uz Ņujorku, tad cena vienā virzienā būs $500-600, bet biļete pēc divām nedēļām uz Fīniksu abos virzienos maksā tikai smiekla $80. Normāla viesnīca maksā no $120-$220. Nomalē būs lētāk, Ņujorkā vai Bostonā dārgāk. Es domāju puslīdz labas 3-4 zvaigžņu viesnīcas. Orbitz vēl piedāvā jauku iespēju apskatīties citu ceļotāju atsauksmes un novērtējumu, kurš parasti arī atbilst patiesībai un ļauj izvairīties no prusaku apsēstiem slazdiem.

Daudz ceļojot ar lidmašīnām, diezgan ātri sakrājas lojalitātes punkti. Piemēram, aptuveni pusgadu ceļojot, esmu ticis līdz United Premier Silver klienta statusam. Tā ir liela lieta, jo dod divas būtiskas priekšrocības – “Priority access” iekāpšanu un vienu bezmaksas bagāžas vienību, kura normāli maksā $25 par lidojumu vienā virzienā. Prioritārā iekāpšana parasti nozīmē, ka tiec līdz geitam 20-30 minūtēs un bez lielas rindā stāvēšanas. “Boarding Group” 1  vai 2 nozīmē, ka lidmašīnā iekāpsi viens no pirmajiem. Amerikāņi ļauj ņemt līdzi lidmašīnā rokas somu un paliela izmēra čemodānu. Tāpēc plaukti virs sēdekļiem vienmēr ir pārbāzti, un visām somām vietas nepietiek. Viens no maniem labākajiem dzīvi atvieglojošajiem pirkumiem ir neliela izmēra ādas mugursoma. Tā negāžas, un to ir viegli novietot pie kājām, tāpēc piebāztie plaukti mani nemaz nesatrauc. Bez tam mugursoma ļauj staigāt ar brīvām rokām. Otrs labais pirkums ir  mazais MacBook. Tā izmērs ļauj ērti strādāt lidmšīnas šaurībā, ko arī šobrīd, sēžot lidmašīnā Bostona – Ņujorka, daru. Ir divi veidi, kā  lidojot izdodas īsināt laiku. Strādāt vai sarunāties ar blakussēdētājiem. Kuru no variantiem izvēlēties, ir atkarīgs no garastāvokļa un blakussēdētāja. Amerikāņiem gan runāties ļoti patīk, un iepazīšanās notiek viegli.

Vēl gandrīz visās ASV lidmašīnās ir Wi Fi. United par to prasa $3.99 par stundu, nav nemaz tik slikti.

Aviokompānijas Amerikā naski izmanto NPS (Net Promoters Score) metodi klientu apmierinātības noteikšanai. Pēc reisa, kas īpaši kavējies, saņemu kārtējo aptaujas anketu. Dusmās salieku visur “1” un uzrakstu, ka mūžā tādu draņķi kā United nevienam neieteikšu. Nākamajā dienā jālido uz Kaliforniju. Pirms lidojuma pienāk iepriecinoša e-pasta vēstule, ka esmu “upgreidots” uz “First Class”. Kā saka amerikāņi: The squeaky wheel gets the grease.”

Esmu atradis ērtu metodi tēriņu uzskaitei. Dropbox esmu izveidojis folderus ar mēnešu nosaukumiem. Katru reizi, kad nopērku biļeti, rezervēju auto, braucu ar Uber vai tērējos restorānos, čeku saglabāju kā failu attiecīgā mēneša folderī. Ja čeks ir papīriņš, tad, saņemot to, nekavējoties nofotografēju. Telefona “camera roll” arī sinhronizējas ar Dropbox, tāpēc nekas nepazūd, un tiem papīriņiem tieku klāt no jebkura datora vai arī sava telefona. Mēneša beigās tikai atliek visus čekus saskaitīt Excel  failā, pierakstīt pamatojumu, un atskaite gatava. Reti kad tas aizņem vairāk par pusstundu.

Atlidojot uz citu pilsētu, jāizvēlas pārvietošanās metodes. Ja jābrauc tālu – es teiktu, virs 50km, tad vērts īrēt auto. Ja autonomā esi jau reģistrēts klients, internetā var 10min laikā rezervēt mašīnu un ielidojot uzreiz doties pēc sagatavota auto, nav ne jāstāv rindās, ne ar kādu jāskaidrojas. Ja brauksi ar īrētu auto, tad svarīga ir navigācija, jo svešā pilsētā vienos naktī orientēties ir grūti. Tāpēc risinājums ir smartfons un Waze. Papildu priekšrocība, ka tas čakli ziņo par policijas posteņiem un dažādiem šķēršļiem ceļā. Īslaicīgi Amerikas apceļotāji var mierīgi nopirkt T-Mobile priekšapmaksas SIM karti par kādiem $40, tad 1GB datu limits un vietējais telefona numurs ceļošanu padara daudz ērtāku. Bez Amerikas telefona numura pat restorānu normāli nenorezervēsi, un vispār Amerikā gandrīz visas lietas tiek sarunātas pa telefonu. Bez sava numura būsi mēmais. Ja braucat kompānijā, tad apsverams variants ir SIM karti ielikt wi fi maršrutizētājā, un visiem kopā baudīt interneta pieslēgumu. Var jau, protams, arī telefonu iedarbināt “wifi hotspot režīmā”, un tad būs gan telefons, gan arī visi draugi varēs pieslēgties internetam. Izmantojot Waze navigācijai, iesaku atcerēties, ka telefonam vajadzīgs turētājs un USB lādētājs ar vadu, jo traki bīstami braukt, blenžot kaut kur uz sēdekļa nomestā ekrānā. Tiesa, telefona turētāju esmu aizmirsis vismaz divas reizes īres mašīnā (vienreiz arī maku ar visām kredītkartēm), tāpēc, kad vien iespējams, cenšos izmantot Uber pakalpojumus. Uber tevi atrod pēc telefona GPS lokalizācijas vietas. Grūtāk kaut ko aizmirst, nav jāstreso par navigāciju, nav jāmeklē un jāmaksā par stāvvietām, nav jāiepilda benzīns. Visbiežāk arī lētāk. Vienīgi nemēģiniet saukt Uber lielpilsētas centrā, kādos 11 vai 12 naktī, vietās, kur starp naktsdzīves centriem pārvietojas pūļi. Tad sava Uber atrašana atgādina kaut kādu vājprātīgu “aklo vistiņu” spēli.

Viesnīcas vēlams izvēlēties pēc novietojuma, citu lietotāju atsauksmēm un cenas. Kā jau minēju, ērti to darīt ar Orbitz. Citi saka, ka Airbnb esot vēl ērtāks un lētāks variants. Esmu šādi īrējis dzīvokļus uz nedēļu vai ilgāk. Ja ceļo ar ģimeni vai draugu kompāniju, tad Airbnb noteikti ir daudz labāks variants par viesnīcām, kuras tomēr ir bezpersoniskākas. Turklāt dzīvokļiem parasti ir komunikabli saimnieki, kuri viskautko izstāsta un iesaka.

Ja galamērķī nav zināms labs restorāns un neesi McDonalds vai Dunkin Donats (“America runs on Dunkin”) cienītājs, tad sakarīgu maltītes vietu vislabāk meklēt Tripadvisor vai Yelp. Uzliec savus kritērijus, un šie appi tevi aizvedīs uz vajadzīgo vietu vai palīdzēs to rezervēt. Sistēma, kad klients atstāj vērtējumu un savu komentāru, darbojas nevainojami. Starp citu, arī Uber pasažieris atstāj vērtējumu par šoferi un arī šoferis par pasažieri. Saki, ko gribi, bet konkurence un godīgs un visiem redzams vērtējums ir vislabākais motivators kvalitātes uzlabojumiem.

Vēl ceļojot jāpiedomā par apģērbu. Šodien Losandželosā ir +27 grādi, bet Ņujorkā -6. Noderīgi paņemt siltus apavus, cepuri, šallīti un cimdiņus. Ceļojot gadās sagrēkot un rīt tos Dunkin Donutus vai citus draņķus. Tad forši paņemt arī sporta drēbes, skrienamos apavus un izskriet vai aiziet uz sporta zāli. Labāk jau katru dienu.:)

Nezini, ko iesākt vakarā – Facebookā vari redzēt, kuri paziņas ir tuvumā. Bez tam cūka jau vienmēr dubļus atrod. Flash Seat aplikācija ļaus nopirkt biļeti uz kādu pasākumu. Piereģistrējies meet.com un ej uz dažādu interešu grupu tusiņiem. Gribi spēlēt futbolu vai galda tenisu – lūdzu. Varbūt iesaistīties vēstures mīļotāju interešu klubā? Nav problēmu. Amerikāņi ir mobila tauta, viegli maina pilsētas un tāpēc viss ir pakārtots iespējami ērtākai jaunās dzīves uzsākšanai.

Esmu tehnoloģiju cilvēks, tāpēc mani ceļošanas padomi tādi utilitāri tehniski. Citi noteikti varētu labi pastāstīt, kā vērot, krāt iespaidus vai izbaudīt vietas auru un enerģijas, atrast interesantas vietas vai cilvēkus. Kādreiz noteikti uzrakstīšu trako cilvēku atrašanas ceļvedi.

Ņujorkas Metropolitēna opera. Ceļojot jābauda arī kultūra.

2016-02-12 19.39.47

Bally mugursoma ir viens no labākajiem ceļojumu pavadoņiem.

2015-08-08 06.29.10

Ar dievu Bostona, ceļā uz Ņujorku. Nieka stundas lidojums.

2016-02-11 19.55.32

 

Whoot whoot! Go Broncos!

Šonedēļ turpinu uzturēties Kolorado. Lielāko daļu nedēļas pavadu birojā, vienīgi nedēļas nogalē aizbraucam uz kalniem. Darbam birojā ir savas priekšrocības, jo aktīvi apgūstu vērtīgu leksiku. Piemēram, “Shoot from the hips” būtu “Vispirms dara, pēc tam domā”. Savukārt, ēdot no Latvijas atvesto vafeļu torti “Vāverīte”, apspriežam dažādās šī vārda nozīmes, līdz uzzinu, ka angliski vismaz kaut kādā nozīmē šo vārdiņu varētu tulkot arī kā “Beaver”. Tamdēļ arī Kolorādo populārais slēpošanas kūrorts Beavercreek dažā labā amerikānī izsauc smaidu.

Marta sākumā SAF rīko Amerikas partneru pasākumu Brekenridžā. Brekenridža ir tāds jauks slēpošanas ciemats, stundas brauciena attālumā no Denveras. Mārketinga menedžera man nav, tad nu pats dodos inspekcijas un organizēšanas braucienā. Kādas ir istabas? Ā – katrā istabā divas “queen size” gultas un atsevišķa virtuve. Telpa, kur notiks seminārs? Brokastis, kafijas pauzes? Kādas būs izklaides? Un tādā garā.

Savos Fortech, Microlink un FMS gados esmu organizējis un piedalījies tik daudz pasākumos, ka visa šī ņemšanās īpašas problēmas nerada. Viesnīcas darbiniece, vārdā Terēze, stāsta, ka viņi regulāri rīkojot gan korporatīvus, gan privātus saietus. Privātie esot “wedding” vai “family re-union”, korporatīvie – kompāniju saliedēšanas pasākumi, klientu tusiņi un tamlīdzīgi. Kuras grupas ir pašas briesmīgākās? Protams, koledžu studenti, jo viņi sadzeroties, sapīpējoties un tad darot visādas muļķības. Bet personāls protot gādāt par visiem klientiem tā, lai tie justos laimīgi un aprūpēti. Mans pasākums strauji tuvojas, un, cerams, viss izdosies, tik labi kā iecerēts.

Varbūt atkārtošos, bet man šķiet būtiski piezīmēt, ka sajūtas, par to kā iet darbā, šeit virzās pa ļoti lielas amplitūdas sinusoīdu. Ir nedēļas, kad viss ir ekstrēmi slikti, klienti sūdzas, neko nepārdodam, un liekas, ka esmu nožēlojams neveiksminieks, kurš neko nespēj izdarīt. Un tad atkal seko labās nedēļas, kad liekas, ka jūra ir līdz ceļiem, nāk lielie darījumi un vēl lielākas cerības nākotnē. Vakar izlasīju Bena Horovica citātu. Bens ir puisis, kura grāmatu es reklamēju iepriekšējās nedēļas blogā un kuru pēc tam daudzi apsprieda un komentēja latviskajā sociālo tīklu segmentā. Citāts skanēja aptuveni šādi: “Kad strādāju startupā, es gulēju kā bērns – modos ik pēc divām stundām un ikreiz pēc pamošanās nevaldāmi raudāju.” Nevaldāmi raudājis vēl neesmu, bet, pamostoties no rīta, galvā parasti maļas visādas SAF lietas. Es te strādāju stipri vairāk, nekā biju pieradis Latvijā.

Latvijā ir populāri pārspriedumi par to, kas jāmaina izglītības sistēmā, lai paliktu labāk. Tādas organizācijas kā “Iespējamā misija” cenšas, dara, un viņu darbam ir pavisam taustāms un izmērāms rezultāts. Tad nu viens aicinājums ir – atbalstiet šādas organizācijas, un kaut kas jau uz labo pusi mainīsies. Man nav viena padoma, ko darīt ar izglītības sistēmu, kuru tik izmisīgi pūlas reformēt, kopš skola vispār ir izgudrota. Varbūt jāpakāpjas pāris soļu atpakaļ un jāpavēro, kas ir mainījies, salīdzinot ar to, kā bija pirms 10, 20 gadiem? Cilvēkiem ir tieksme ieciklēties uz sīkām detaļām, kaut kādām šī mirkļa problēmām. Kādu bildi redz muša, pastaigājoties pa gleznu? Vai tiešām “pedagogu atalgojuma modelis” ir tā panaceja, kura visu atrisinās? Tikai kam? Pedagogiem vai skolniekiem? Domāju, ka jāizmanto jebkāda iespēja mācīties, pastrādāt ārpusē. Jo tas bagātina, ļauj saprast, ka pasaule ir nesalīdzināmi daudzveidīgāka, nekā mēs to redzam savā mazajā ciematiņā. Tādēļ esmu bezgala pateicīgs saviem draugiem troļļiem, Airai un citiem par to, ka man radās iespēja dzīvot un strādāt ārpusē. Jo tas patiešām ir bezgala interesanti un iedvesmojoši, lai arī reizēm guļu kā bērns Bena Horovica pieminētajā startupā.

Man patika, kā Horovics runā par organizācijas struktūrām. Kādā brīdī tas startups tomēr izaug, un ir jāsāk veidot hierarhijas, citādi startupa vadonis kļūst par pudeles korķa šauro kakliņu, un šāda situācija parasti pie laba gala nenoved. Bena atdziņa par to, ka struktūra ir jāveido tā, lai kompānijā jebkurā brīdī notiktu komunikācija, man šķiet vislabākais kritērijs. Domāju, ka katrā tehnoloģiju kompānijā tiek lauzti šķēpi par to, kā pareizi organizēt piegādes, kur jāatrodas Produktu nodaļai, kādi resursi jāizmanto, utt. Vienas pareizās atbildes nav, bet zīmēt struktūru tikai tāpēc, ka Jānim vajag savu nodaļu, ko vadīt, vai arī Pēteris un Juris viens otru nevar ciest, ir stulbi. Lai arī kas tiktu sazīmēts, jārēķinās, ka komunikācija būs labāka vienas nodaļas vai vienam priekšniekam pakļautu nodaļu ietvaros, un ārpusē veidosies savstarpēja konkurence un komunikācija būs daudz sliktāka.

Es uzskatu, ka organizācijas struktūra laiku pa laikam ir jāpamaina, vadoties pēc principa, ka putras katls ir jāapmaisa, citādi tas var piedegt. Nav labi, ja menedžeri gadiem dara vienu un to pašu, jo iestājas rutīna un pārliecība, ka neko uzlabot vairs nevar, jo “pirms septiņiem gadiem jau tas tika darīts un nekas tur labs nesanāca.” Ir tāds labs Pētera Drukera teiciens: “Darba produktivitāte ir nevis strādnieka, bet gan menedžera atbildība.”

Tādas manas nedaudz saraustītās pārdomas pirms došanās ciemos, lai skatītos “Super Bowl” spēli. Jo amerikāņiem vēl bez darba ļoti svarīgs ir sports. Un šogad Denveras “Broncos” spēlē finālā! Whoot whoot! Go Broncos!

Zemsvītras piezīme.

Denveras “Broncos” saspringtā un interesantā spēlē uzvarēja Karolīnas “Panthers”. Amerikāņu futbols ir svarīgākais sporta veids ASV. Šī bija 50.-ā “Super Bowl” spēle ASV vēsturē, un trešā reize, kad Denveras komanda ieguva kausu. Šodien Denveras centrā ir gaidāma parāde un uzvarētāju godināšana, sagaida, ka tajā piedalīsies pat ap miljons cilvēku. Par parādi variet palasīt šeit: Par parādi Denverā

2016-02-09 14.32.56

2016-02-09 14.33.11