Whoot whoot! Go Broncos!
Šonedēļ turpinu uzturēties Kolorado. Lielāko daļu nedēļas pavadu birojā, vienīgi nedēļas nogalē aizbraucam uz kalniem. Darbam birojā ir savas priekšrocības, jo aktīvi apgūstu vērtīgu leksiku. Piemēram, “Shoot from the hips” būtu “Vispirms dara, pēc tam domā”. Savukārt, ēdot no Latvijas atvesto vafeļu torti “Vāverīte”, apspriežam dažādās šī vārda nozīmes, līdz uzzinu, ka angliski vismaz kaut kādā nozīmē šo vārdiņu varētu tulkot arī kā “Beaver”. Tamdēļ arī Kolorādo populārais slēpošanas kūrorts Beavercreek dažā labā amerikānī izsauc smaidu.
Marta sākumā SAF rīko Amerikas partneru pasākumu Brekenridžā. Brekenridža ir tāds jauks slēpošanas ciemats, stundas brauciena attālumā no Denveras. Mārketinga menedžera man nav, tad nu pats dodos inspekcijas un organizēšanas braucienā. Kādas ir istabas? Ā – katrā istabā divas “queen size” gultas un atsevišķa virtuve. Telpa, kur notiks seminārs? Brokastis, kafijas pauzes? Kādas būs izklaides? Un tādā garā.
Savos Fortech, Microlink un FMS gados esmu organizējis un piedalījies tik daudz pasākumos, ka visa šī ņemšanās īpašas problēmas nerada. Viesnīcas darbiniece, vārdā Terēze, stāsta, ka viņi regulāri rīkojot gan korporatīvus, gan privātus saietus. Privātie esot “wedding” vai “family re-union”, korporatīvie – kompāniju saliedēšanas pasākumi, klientu tusiņi un tamlīdzīgi. Kuras grupas ir pašas briesmīgākās? Protams, koledžu studenti, jo viņi sadzeroties, sapīpējoties un tad darot visādas muļķības. Bet personāls protot gādāt par visiem klientiem tā, lai tie justos laimīgi un aprūpēti. Mans pasākums strauji tuvojas, un, cerams, viss izdosies, tik labi kā iecerēts.
Varbūt atkārtošos, bet man šķiet būtiski piezīmēt, ka sajūtas, par to kā iet darbā, šeit virzās pa ļoti lielas amplitūdas sinusoīdu. Ir nedēļas, kad viss ir ekstrēmi slikti, klienti sūdzas, neko nepārdodam, un liekas, ka esmu nožēlojams neveiksminieks, kurš neko nespēj izdarīt. Un tad atkal seko labās nedēļas, kad liekas, ka jūra ir līdz ceļiem, nāk lielie darījumi un vēl lielākas cerības nākotnē. Vakar izlasīju Bena Horovica citātu. Bens ir puisis, kura grāmatu es reklamēju iepriekšējās nedēļas blogā un kuru pēc tam daudzi apsprieda un komentēja latviskajā sociālo tīklu segmentā. Citāts skanēja aptuveni šādi: “Kad strādāju startupā, es gulēju kā bērns – modos ik pēc divām stundām un ikreiz pēc pamošanās nevaldāmi raudāju.” Nevaldāmi raudājis vēl neesmu, bet, pamostoties no rīta, galvā parasti maļas visādas SAF lietas. Es te strādāju stipri vairāk, nekā biju pieradis Latvijā.
Latvijā ir populāri pārspriedumi par to, kas jāmaina izglītības sistēmā, lai paliktu labāk. Tādas organizācijas kā “Iespējamā misija” cenšas, dara, un viņu darbam ir pavisam taustāms un izmērāms rezultāts. Tad nu viens aicinājums ir – atbalstiet šādas organizācijas, un kaut kas jau uz labo pusi mainīsies. Man nav viena padoma, ko darīt ar izglītības sistēmu, kuru tik izmisīgi pūlas reformēt, kopš skola vispār ir izgudrota. Varbūt jāpakāpjas pāris soļu atpakaļ un jāpavēro, kas ir mainījies, salīdzinot ar to, kā bija pirms 10, 20 gadiem? Cilvēkiem ir tieksme ieciklēties uz sīkām detaļām, kaut kādām šī mirkļa problēmām. Kādu bildi redz muša, pastaigājoties pa gleznu? Vai tiešām “pedagogu atalgojuma modelis” ir tā panaceja, kura visu atrisinās? Tikai kam? Pedagogiem vai skolniekiem? Domāju, ka jāizmanto jebkāda iespēja mācīties, pastrādāt ārpusē. Jo tas bagātina, ļauj saprast, ka pasaule ir nesalīdzināmi daudzveidīgāka, nekā mēs to redzam savā mazajā ciematiņā. Tādēļ esmu bezgala pateicīgs saviem draugiem troļļiem, Airai un citiem par to, ka man radās iespēja dzīvot un strādāt ārpusē. Jo tas patiešām ir bezgala interesanti un iedvesmojoši, lai arī reizēm guļu kā bērns Bena Horovica pieminētajā startupā.
Man patika, kā Horovics runā par organizācijas struktūrām. Kādā brīdī tas startups tomēr izaug, un ir jāsāk veidot hierarhijas, citādi startupa vadonis kļūst par pudeles korķa šauro kakliņu, un šāda situācija parasti pie laba gala nenoved. Bena atdziņa par to, ka struktūra ir jāveido tā, lai kompānijā jebkurā brīdī notiktu komunikācija, man šķiet vislabākais kritērijs. Domāju, ka katrā tehnoloģiju kompānijā tiek lauzti šķēpi par to, kā pareizi organizēt piegādes, kur jāatrodas Produktu nodaļai, kādi resursi jāizmanto, utt. Vienas pareizās atbildes nav, bet zīmēt struktūru tikai tāpēc, ka Jānim vajag savu nodaļu, ko vadīt, vai arī Pēteris un Juris viens otru nevar ciest, ir stulbi. Lai arī kas tiktu sazīmēts, jārēķinās, ka komunikācija būs labāka vienas nodaļas vai vienam priekšniekam pakļautu nodaļu ietvaros, un ārpusē veidosies savstarpēja konkurence un komunikācija būs daudz sliktāka.
Es uzskatu, ka organizācijas struktūra laiku pa laikam ir jāpamaina, vadoties pēc principa, ka putras katls ir jāapmaisa, citādi tas var piedegt. Nav labi, ja menedžeri gadiem dara vienu un to pašu, jo iestājas rutīna un pārliecība, ka neko uzlabot vairs nevar, jo “pirms septiņiem gadiem jau tas tika darīts un nekas tur labs nesanāca.” Ir tāds labs Pētera Drukera teiciens: “Darba produktivitāte ir nevis strādnieka, bet gan menedžera atbildība.”
Tādas manas nedaudz saraustītās pārdomas pirms došanās ciemos, lai skatītos “Super Bowl” spēli. Jo amerikāņiem vēl bez darba ļoti svarīgs ir sports. Un šogad Denveras “Broncos” spēlē finālā! Whoot whoot! Go Broncos!
Zemsvītras piezīme.
Denveras “Broncos” saspringtā un interesantā spēlē uzvarēja Karolīnas “Panthers”. Amerikāņu futbols ir svarīgākais sporta veids ASV. Šī bija 50.-ā “Super Bowl” spēle ASV vēsturē, un trešā reize, kad Denveras komanda ieguva kausu. Šodien Denveras centrā ir gaidāma parāde un uzvarētāju godināšana, sagaida, ka tajā piedalīsies pat ap miljons cilvēku. Par parādi variet palasīt šeit: Par parādi Denverā
bergsblogo 