Par riņķa laukumu

Šajā nedēļā ASV bija grūti izvairīties no Republikāņu partijas konventa un Donalda Trampa.

Galvenā ziņa, ko viņi vēstīja, bija, ka ASV viss ir galīgā pakaļā, no visām pusēm uzbrūk, īstos amerikāņus apbižo un piesmej, un vienīgais, kurš zina, kā to bēdu leju vērst par labu, ir Tramps. Ja Trampu ievēlēs, tad ASV atkal būs dižena, citādi bēdu leja turpināsies un būs tikai sliktāk.

Bija arī daži jauki skandāli – Teds Krūzs nedeva savu svētību Trampam, lai arī bija solījis, un Trampa sieva Melānija bija smēlusies savas runas citātus no Obamas sievas Mišelas runas līdzīgā pasākumā 2008. gadā. Mēdiji Melānijas runu dēvēja par plaģiātismu. ASV ir daži izklaidējoši joku šovi, es dažreiz paskatos tādu “The Late Show with Stephen Colbert”, tad nu par Melāniju viņiem bija šāds sižetiņš: https://www.youtube.com/watch?v=Wh1wctQNKRM. Kongresa sakarā šis arī bija manas nedēļas jaukākais brīdis.

Pateicoties tehnoloģiju nodrošinātajam informācijas aprites ātrumam un pieejamībai, katastrofāli degradējies zinātnes un izglītotu cilvēku prestižs. Katrs idiots var uztaisīt savu blogu, ja vien viņš ir kaut mazliet izklaidējošs, vai kaut kā citādi prot sevi mārketēt, cilvēki pavelkās un pavisam nekritiski tic visam, kas tiem tiek stāstīts. Tas ir tāds dīvains paradokss – mūsdienu tehnoloģiju progress ir sasniegts, pateicoties zinātnei, zinātne var attīstīties tikai tad, ja cilvēkiem piemīt kritiskā domāšana, bet progresa rezultātā vairojas stulbums un nekritiska domāšana.

Vēl šajā nedēļā es izklaidējos ar darbinieku intervēšanu. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka izmantot rekrūterus ir pats nožēlojamākais, ko uzņēmējs var pasākt. To var darīt vienīgi gadījumos, ja pilnīgi precīzi zini, ko gribi atrast un spēj nodefinēt ļoti skaidru darba uzdevumu un soli pa solim atsekot uzdevuma izpildi. Citādi viņi tevi čakarēs kā muļķi un, kas pats skumjākais, pilnīgi noteikti nesameklēs tādu darbinieku kā vajadzīgs.

Uzkāpjot uz rekruteru grābekļa, esam pazaudējuši kādus trīs mēnešus, krietnu naudas summu un sapratuši, ka vadītāja spēja pašam atrast nepieciešamos darbiniekus ir viena no viņa galvenajām funkcijām. Ja tu to pats neproti, tad neviens cits tavā vietā to neizdarīs un, visticamāk, tad arī tu pats neesi savā vietā un bosiem lemt – vai pašiem meklēt tavu aizstājēju vai piesaistīt vislabāko personāla atlases konsultantu.

Bruņojušies ar šo atziņu, Denveras kreigslistā (tas ir kaut kas līdzīgs SM Reklāma Latvijā) ieliekam darba sludinājumu un sākam vētīt saņemtos pieteikumus. Vispār, ja meklējiet darbu Denverā, vēl variet pagūt pieteikties: http://denver.craigslist.org/tch/5671758670.html. Uz atraktīvu sludinājumu ar labu algu un glītu bildi ar debesskrāpjiem atsaucās apmēram 50 interesenti. No tiem aptuveni 15 ir tādi, kuru CV liekas pietiekami atbilstošs, lai sarīkotu telefona interviju, no nointervētajiem 15 apmēram 5 cilvēkus uzaicinām uz biroju, lai iepazītos klātienē. Lai viss būtu pareizi, man ir uzrakstīti arī telefona intervijas jautājumi, kuri tiek uzdoti visiem kandidātiem un sniegtās atbildes tiek ieprotokolētas. Mēs meklējam inžinieri ar tehnisku izglītību un iepriekšēju darba pieredzi. Viens no telefona intervijas jautājumiem, kas tiek pietaupīts pašām sarunas beigām, skan: “Pasaki, kāds ir laukums riņķim, kura diametrs ir 20 pēdas?” No intervētajiem 15 kandidātiem formulu zināja, liekas, tikai divi cilvēki, pie tam tie bija ar vispieticīgākajiem CV.

Klātienē uzaicinātajiem cilvēkiem, kuriem ir garu gadu pieredze un dažādi profesionāli sertifikāti sarunas beigās dodam vienkāršu testiņu par tīklu tehnoloģiju pamatiem. Līdz šim vēl neviens no pārbaudītajiem nav spējis uzrādīt labāku par 40% pareizu atbilžu rezultātu. Toties cilvēki lasa fantāzijas žanra literatūru, ķer pokemonus, spēlē datorspēles un lasa blogus.

Nezinu, varbūt, ka tas ir cilvēka cieņu pazemojoši uzdot šādus jautājumus cilvēkiem, kuri izmisīgi grib atrast labu darbu, bet novērotais rezultāts lieliski ilustrē pasauli, kurā dzīvojam.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Pokemoni uzbrūk

SAF Tehnika Amerikas birojs atrodas Denveras piepilsētā Aurorā, kur daudzas noliktavas un plati ceļi, pa kuriem lielās fūres var ērti atvest un aizvest preci. Tā kā Denvera pēdējos gados ļoti strauji attīstās, tad tuvumā visai eklektiski sadzīvo mazas noplukušas mājiņas ar metāla restēm uz logiem, moderni iepirkšanās centri un jaunbūvēti dzīvojamie rajoni. Aurorā ir gan Denveras cietums, gan arī milzīgs Kolorado universitātes medicīnas centrs.

Pagājušajā vasarā biju ieviesis tradīciju pēc pusdienām ieiet kādā no kaimiņu birojiem, vienkārši, lai iepazītos. Tā atklāju, ka kaimiņos pa labi mitinās “Ageless Aesthetics“, kas tirgojas ar kādu īpaši smalku kosmētiku no Anglijas. Bizness laikam pārāk labi negāja, jo tagad jau biroju remontē un kaimiņa smalkais Mercedes džips kādu laiku vairs nav manīts. Vēl mūsu kompleksā mitinās insektu iznīdētāji, kopieru un printeru tirgotāji, ceļu remonta mašīnu pārdevēji un dažādi citi neliela un vidēja izmēra uzņēmumi, kurus visus vieno nepieciešamība pēc noliktavas un vēlme nemaksāt pārāk augstu īres maksu.

“He is there, he is there, I got him, little bastard!” aiz sienas skan uzbudinātas balsis. Sienas amerikāņu birojos ir plānas, tādēļ atliek vienīgi klausīties vai uzgriezt skaļāk mūziku. Denveru ir pārņēmis pokemonu ķeršanas drudzis. Cilvēki staigā pa ielām un parkiem, un iebāzuši degunus savos mobilajos telefonos, spēlē jauno Pokemon Go spēli. Mērķis ir atrast un noķert pokemonus, šim mērķim jāizmanto dažādi virtuālie rīki, kurus var vai nu nopirkt vai nopelnīt spēlējot. Spēlētāji var apvienoties komandās un izdomāt kopīgas stratēģijas, lai noķertu vairāk pokemonu. Denveras vietējā televīzija ziņo, ka šīs svētdienas pēcpusdienā interesenti var pulcēties pilsētas parkā, lai kopīgi ķertu mošķus. Jauns puisis televīzijas ziņu pārraidē tiek stādīts priekšā kā Denveras kopīgās spēlēšanas organizators. Viņš entuziastiski paziņo: “Beidzot ir kaut kas, kas mūs visus vieno! Nāc uz parku, iepazīsies ar jauniem draugiem un labi pavadīsi laiku!” Pakļaujoties visai šai ažiotāžai, pagājušajā nedēļā novilku spēlīti, kura man iedeva dažas bezmaksas pokemonu ķeršanas bumbas. Tūlīt arī telefona ekrānā ieraudzīju, ka patiesībā turpat manā birojā zem novusa galda sēž žurkveidīgs pokemons, kuru veiksmīgi noķēru. Pārsteigtie kolēģi droši vien kārtējo reizi pārliecinājās, ka esmu nedaudz jucis, jo, turot telefonu acu priekšā, līdu zem novusa galda un drudžaini spaidīju telefonu. Šodien gan secinu, ka, lai turpinātu spēli, man jāiepērk ieroči, kas maksā pavisam reālus dolārus. Vēl var iet uz īpašajām ieroču iegūšanas vietām, bet samaksājot jebkurš pie sevis šādu vietu var ieviest. Piemēram, stūra picu bodīte vai bārs. Tā nu jauns masu produkts ir gaisā – kas liek staigāt pa fizisko pasauli, bet redzēt tajā lietas, kuras sistēma liek tev redzēt. Un uzvesties saskaņā ar šīs virtuālās realitātes likumiem. Īstenībā labs turpinājums manam iepriekšējam blogam par robotiem. Jo arī pokemoni un virtuālā realitāte ir šīs jaunās robotu pasaules kārtējā izpausme. Loģiski, ka nākošais solis ir brilles, lai nebūtu jāblenž telefonā, kas, piekritīsiet, tomēr ir tizli un bīstami, un tad jau neliela mikroshēma galvā, lai nebūtu jāsatraucas par akumulatoriem un lādēšanu, jo cilvēka rumpis taču spēj saražot ļoti daudz enerģijas no organiskiem produktiem.

Par jauno apsēstību runā visi Amerikas televīzijas kanāli un raksta praktiski visi rakstošie mēdiji. Amerikā šobrīd ažiotāža ap pokemonu ir salīdzināma ar uztraukumu par apvērsumu Turcijā vai Nicas slepkavnieku. Arī Rīgas Pašvaldības policija ir publicējusi instrukcijas, kā droši spēlēt pokemonu spēli, jo, blenžot telefonā un klausot telefona dotajām komandām, ir viegli nokrist no klints, paskriet zem mašīnas vai iemaldīties ļaunprāšu sagatavotās lamatās. Galu galā sistēmu droši vien iespējams arī uzlauzt un sākt sūtīt lietotāju miljoniem dažādas interesantas instrukcijas. Tas viss kaut kādā mērā arī atgādina pasakas par burvju stabulīti vai sirēnu dziesmām. Tagad tik sāksies lielā sacenšanās starp šādu rīku izgatavotājiem un virtuālā realitāte aizies meinstrīmā.

Nezinu, vai konkrētā pokemonu ažiotāža ir uz pāris nedēļām vai gadiem. Šī laikam ir pirmā tik masveidīgā izpausme jaunajam laikmetam, kad datori, roboti un tehnoloģijas saplūst ar fizisko realitāti. Katrā ziņā Nintendo kompānijas biržas vērtība nedēļas laikā pieauga par 11 miljardiem dolāru. Tātad nauda šajā visā ir un turklāt liela, tātad turpinājumi sekos.

P.S. Tālajā 2007. gadā, kad vēl strādāju FMS-ā, viens no mūsu Horizon klientiem bija Latvijas Robežsardze. Bija notikusi liela bēda – nobrucis serveris ar visiem grāmatvedības datiem. Tā laika robežsargu vadītājs ģenerālis Gunārs Dāboliņš teica apmēram tā: “Jūs, datoristi, variet man te stāstīt visādus pekstiņus, tāpat zinu, kad sāksies īstie sūdi, nekādi jūsu tīkli vairs nedarbosies un karu vinnēs tie, kuri mācēs labāk signalizēt ar sarkanajiem un zaļajiem karodziņiem.” Sekojot šim ieteikumam, ņemšu mugursomu un došos svētdien kalnos, kur nav ne interneta, ne arī pokemonu.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Roboti nāk

Denverā ielidoju pagājušajā svētdienā ap deviņiem vakarā. Kādā no blogiem jau rakstīju, ka maija beigās izvācos no iepriešējā dzīvokļa, mantiņas atstāju noliktavā sakrāmētas kastēs un jūniju pavadīju Latvijā, izbaudot Latvijas garšas un smaržas. Savukārt jauno dzīvokli noīrēju tikai no 1. jūlija – tomēr sanāk vairāku tūkstošu ekonomija, dzīvokļu īre šeit ir ļoti dārga. Jaunais dzīvoklis ir pilnīgi jauns un bez mēbelēm, tāpēc biju maijā nopircis visu nepieciešamo ar norādījumiem, ka mēbeles ir jāpiegādā un jāuzstāda 2. jūlijā, jo pats atbraucu dienu vēlāk. Lai cik arī tas pārsteidzoši izklausītos, svētdienas vakarā dzīvoklis mani sagaidīja ar visām mēbelēm, un atlika tikai ieslēgt dzesēšanas sistēmu un doties pie miera. Dzesēšanas sitēma noderēja, jo Denverā šajās nedēļās temperatūra pēcpusdienās uzsilst līdz kādiem 37 grādiem.

Vakar man uzstādīja mājas internetu no Comcast. Pasūtīšana un norēķins, protams, notiek internetā. Klientam piedāvā izvēlēties produktu, uzstādīšanas laiku 2 stundu “logā”, un meistars arī ierodas precīzi atzīmētajā laikā. Apmēram 20 minūtes pabakstījās, un viss sāka darboties. Tāpēc šo blogu rakstu jau savā jaunajā mājas kabinetā, pieslēdzies pie vakar uzstādītā interneta. Aptuveni trīs stundas pēc interneta uzstādīšanas man zvana nepazīstams numurs no Hatboro, Pensilvānijas, un robots laipnā balsī aicina novērtēt sniegtā servisa kvalitāti un jautā, vai es viņus ieteikšot draugiem, varbūtības skalā no 1-10. Diemžēl Comcast robots ir ļoti ziņkārīgs un uzdod nevis vienu, bet veselu virkni jautājumu, kuriem katra atbilde ir jābaksta telefonā. Tā kā robotiskā saruna notiek laikā, kad lielveikalā krāmēju ratiņos vakariņas, tad mana pacietība izsīkst pēc kādām 3 minūtēm un es vienkārši nolieku klausuli. Visas lielās kompānijas Amerikā savus pakalpojumus ir standartizējušas un robotizējušas ar domu, ka cilvēkiem ir jābūt lētiem un viegli maināmiem, bet servisam un klientu atpakaļsaitei maksimāli caurspīdīgai. Tas labi darbojas, kamēr kaut kas nesaiet šķērsām un viss notiek saskaņā ar izdomāto skriptu. Ja plates celiņš pārlec, tad vai nu ieslēdzas nākošais klientu servisa līmenis, vai arī tevi kā klientu “pasūta.”

Visa nedēļa pagāja, galvenokārt pārvedot un izpakojot kastes ar mantām un pērkot trūkstošo. Dažbrīd liekas, ka mantas tomēr ļoti apgrūtina – katra jauna lieta, ko nopērc, prasa laiku un uzmanību. Vai nu jāapgūst, kā jauno gadžetu lietot, vai arī, kas vēl ļaunāk, tas prasa regulāru apkopi un uzmanību. Mūsdienās visi ražotāji ir kļuvuši ļoti viltīgi un visu laiku gudro, kā piespiest tevi kaut kur reģistrēties, iziet regulāras apkopes, pirkt produkta uzlabojumus un paplašinājumus. Atslēgas vārds modernajā biznesā ir “reccuring revenue.” Pie velna, varbūt labāk dzīvot pavisam askētiski un nekļūt par visu šo lietu vergu. Tā vien gribas iegrimt H.D. Toro grāmatā “Voldena, jeb dzīve mežā” un doties tuvējos kalnos un tur arī apmesties uz dzīvi. Toro, starp citu bija amerikānis, un Amerika, kā mēs zinām, ir kontrastu zeme, te mīt gan pasaules labākie roboti, gan kvēlākie piekritēji dzīvei mežā. Tā kā gabals ir sarakstīts sen, tad to par baltu velti var lasīt jebkurš, kam ir piekļuve internetam un dators: http://www.gutenberg.org/ebooks/205. Atdzīstu, ka šis padoms gan ir drusku ironisks, jo tad, kad nonāksim mežā, tur nekāds internets un datori nebūs. Tā ka savā ziņā šī ir pēdējā grāmata, kuru vajag izlasīt.

Amerikas publiskajā telpā šajā nedēļā dominēja refleksijas par diviem gadījumiem, kad policisti nošāva melnādainus pilsoņus. Daudzās Amerikas pilsētās organizācijas “Black lives matter” rīkoja demonstrācijas, arī pie mums Denverā tāda bija. Vienā šādā demonstrācijā Dallasā kāds pilsonis iebarikādējās auto stāvvietā ar kārtīgu ieroču arsenālu un sāka metodiski apšaut policistus. Piecus viņam arī izdevās nošaut, bet vēl seši vai septiņi tika savainoti. Puisis bija atvaļinājies armijnieks, dienējis Afganistānā un ar ieročiem acīmredzot prata apieties labi. Viņam esot riebušies policisti un nebeidzamā vardarbība, tāpēc viņš izlēmis rīkoties.

Obama pat pārtrauca savu vizīti NATO samitā Varšavā, lai steigtos uz Dallasu. Un tad vēl tam visam pa virsu Tramps, Klintone un patiešām pretīgā Amerikas priekšvēlēšanu retorika. Politiskajās reklāmās galvenokārt dominē anti-reklāmu klipi, kuros tiek tiešām skarbi aplikti oponenti. Latvijai šajā ziņā vēl ir kur augt. To visu skatoties, domas par Toro un mežu kļūst vēl pievilcīgākas.

Starp citu, policistu slepkavu nogalināja robots, kurš bija aprīkots ar speciālu ūdens lielgabalu, kas ūdens strūklu spēj izšaut daudz ātrāk nekā lido lodes. Poliči aizsūtīja robotu, kurš nonesa sienu, aiz kuras slēpās slepkavnieks, un beigas viņam bija. Tagad Amerikā daži jau sāk spriest, vai ASV Konstitūcijas slavenais papildinājums, kurš katram pilsonim ļauj turēt ieročus, attiecas arī uz bruņotajiem robotiem? Galu galā, katrs pilsonis taču varētu iegādāties arī kaujas robotu, pat vairākus. Vismaz Amerikas Konstitūcijai nekādu iebildumu nav.

To, ka robotiem piederēs nākotne, es zinu jau no bērnības. Tāpēc labāk beigšu nīkt pie datora un došos uz Best Buy veikalu, tas man ir pavisam tuvu. Nopirkšu iRobot putekļu sūcēju, esot pavisam labs, jo māju pašam tīrīt riebjas. Turklāt Best Buy šodien ir fenomenālā izpārdošana, kad daudz ko var nopirkt par puscenu.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Vēl taču 4. jūlijā  bija ASV Netkarības diena!2016-07-07 21.19.20 (1)

Šādi izskatījās jaunajā dzīvoklī ievākšanās dienā.2016-07-04 14.01.12

Anglija ir aizslēgta un tā atslēg’ nolauzta.

Lidoju United lidmašīnā no Londonas uz Vašingtonu. Izveidojies reflekss, ka vislabāk rakstīt es varu apstākļos, kad esmu iesprostots noslēgtajā lidmašīnas bundžā. Iekšējā sajūta ziņo, ka pienācis laiks pārstrādāt uzsūktos iespaidus un nosūtīt atpakaļ Visumā, ko arī pacietīgi daru.

Trīs nedēļas esmu pavadījis Latvijā un neseno nedēļas nogali Londonā. Laiks Londonā bija ideāls, lai savām acīm ieraudzītu, kāda ir noskaņa britu galvaspilsētā tikai dažas dienas pēc Brexit referenduma.

Cilvēki uzvedās apmēram kā pēc kāda tuvinieka nāves vai kārtīga dzertiņa nākošajā dienā. Tādi kā samulsuši, drusku sakaunējušies, likās, ka attieksme ir, ka par mirušajiem runā vai nu labu, vai arī neko. It kā tāda Eiropas Savienība nemaz neeksistētu. Es neredzēju pilnīgi nevienu Eiropas Savienības karogu, visur plivinājās tikai viņu Jūnion Džeki. Bet arī prieku par iespēju izrauties brīvībā no Eiropas apspiestības nejutu. Drīzāk tāds kā mulsums un neizpratne, kas vispār ir noticis un kas tagad būs, tāda apjukusi pamošanās pēc murgaina miega… Premjers atkāpies un arī izstāšanās kampaņas vadoņi noslēpušies un nemaz neraujas pie vadības ruļļiem. Varu tikai iztēloties tos zoodārzus un “Country Clubus”, pa kuriem spieto elites pārstāvji un mēģina vienoties par tālāko rīcību un saķibināt rīcībspējīgu valdību. Liekas, ka neviens negaidīja šādu referenduma rezultātu un tāpēc nekādu plānu arī nebija. Daži vadošie politiķi izdomāja mazliet padedzināt kūlu, un nu uguns iemetusies arī tuvējā mežiņā, bet apdzēšanai plāna nav un arī ūdens pumpis ir saplīsis.

Angļu presē liels sašutums par bezatbildīgajiem politiķiem un tiek attīstītas visdažādākās teorijas par to, kas notiks tālāk. Vienoto tirgu pazaudēt negrib neviens, bet robežas aizvērt tā kā grib gan. Tajā pat laikā prominenti izstāšanās atbalstītāji tagad saka, ka robežas gan kontrolēs, bet imigrācija pārskatāmā laikā samazināta netiks, jo kas tad strādās, ja nelaidīs valstī tos imigrantus? The Telegraph pat uzzīmēja smuku karikatūru, kurā attēlots ielas slaucītājs un cīsiņu cepējs, abi arābiska paskata. Paraksts apakšā vēstīja “Anglijai ir vajadzīgi imigranti, kuri darīs darbus, kurus angļi paši negrib vai nevar. Piemēram, premjerministra vai opozīcijas līdera darbus.” Humors angļiem, kā vienmēr, līmenī, un tieši tāpēc šī nācija nepazudīs.

Pastaigājoties pa te lietainajām, te saulainajām Londonas ielām, latviešu valodu var dzirdēt ļoti bieži. Nesalīdzināmi biežāk nekā Denverā. Kā jau īsti latvieši, provokācijām nepadodamies un cītīgi izliekamies, ka nesaprotam nevienu viņu sacīto vārdu. Tomēr paši iekrītam, jo, runājot latviski, noslēpties Londonā nevar. Melnīgsnēja apkalpotāja libāniešu ēstuvē mums priecīga prasa, vai esam latvieši un ko daram Londonā. Viņa esot bulgāriete, bet draugs no Siguldas, esot iepazinušies internetā. Meitene drusku neticīgi noskatās un šūpo galvu, kad sakam, ka esam tikai tūristi, Londonā uz dažām dienām. Nu, nu – tādu tūristu šeit tūkstošiem, un neviens mājās netaisās.

Kā jau metropolē, Londonā katru dienu notiek tik daudz! Teātri, koncerti, muzeji, ballītes, sacensības – visneiedomājamākās iespējas. Tiem cilvēkiem, kuri šeit iesākuši dzīvot, nav nemaz daudz iemeslu, lai atgrieztos Latvijā. Daudziem jauniešiem draugi ir izklīduši pa pasauli un, iespējams, ka Anglijā pat ir plašākas iespējas socializēties, nekā dzimtenē, arī Facebooks un Draugiem taču darbojas. Darbu Anglijā atrast ir vieglāk un par to maksā vairāk, kāpēc vispār satraukties par Latviju?

Pirms pāris nedēļām Rīgā ar draugu ieklīdu taizemiešu restorānā uz Dzirnavu ielas. Esot atvēries pirms dažiem mēnešiem. Mūs apkalpoja ēstuves saimnieks, īstens taizemietis, sarkanās biksēs. Viņam piederot divi restorāni Tokijā nu un esot nolēmis, ka vajadzīga arī bāzes vieta Eiropā. “Bet kāpēc Rīga?” ar neizpratni jautājam. Rīga esot ļoti patīkama pilsēta, pēc Āzijas un Londonas pārbāztības šeit varot atpūtināt acis. Saimniekam gribējies bāzes vietu Eiropā. Taizemiešu restorānu starpā konkurence Rīgā nav liela. Turklāt arī izmaksas esot vismaz divas reizes zemākas nekā Londonā, cilvēki Latvijā esot ļoti jauki, vienīgi esot jāpierod, jo sākumā viņi izliekoties ļoti lieli un dusmīgi, un tas mazajiem taizemiešiem šķietot bīstami, bet pēc neilga laika pierodot un viss esot kārtībā.

Diezgan negaidīta iespēja palīdzēt Eiropai un cerams, ka Latvijai, ir pavērusies mūsu bijušajam premjeram Valdim Dombrovskim. Nezinu, vai Eiropas banku uzraudzības komisāra portfeli viņam iedevuši tikai paturēt, vai arī ļaus arī labu gabalu nest. Bet būtu pavisam interesanti, ja uz Rīgu varētu pārcelt Eiropas Savienības banku regulatoru, kurš šobrīd mitinās Londonā. Tas nekas, ka Rīgā trūkst labas starptautiskas skolas un visādas citādas infrastruktūras. Sabūvēsim. Bet pāris lieli debesskrāpji, kas pilni ar uzvalkos ģērbtiem klerkiem, starptautisku banku filiāles, lobistu armijas, finanšu forumi mūsu viesnīcu, golfa klubu, nekustamo īpašumu un dārgo restorānu nozarēm pat ļoti nāktu par labu. Arī taizemiešu restorānu nozares uzņēmējs tad būtu pacēlis kreiceni.

Prasīju kādam latviešu uzņēmējam un labam draugam, lai palīdz atrast darbu Rīgā jaunietim ar labu ārzemju izglītību. “Tikai neceri, ka varēšu maksāt tās Londonas algas, šeit ir Latvija un manas iespējas ir pavisam citas.” Man tomēr ir aizdomas, ka ar vienu vienīgu patriotismu vai tikumīgiem izglītības standartiem mēs jauniešus dzimtenē nenoturēsim un uz mājām neatsauksim. Vajadzēs arī normāli maksāt.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com