Par Prezidenta dienu un vēlēšanu tuvošanos.

Pirms nedēļas ASV bija garā nedēļas nogale. Pirmdien bija “President’s day”, kas izpaudās kā papildu brīvdiena un ierastās izpārdošanas. Īpaši ar savām atlaidēm mani vajāja Dell Computers, kurš tajā dienā pamanījās atsūtīt kādas septiņas mēstules. Vispār ir mazliet jāpiepūlas, lai izsekotu brīvdienām gan Latvijā gan ASV, jo cilvēkiem jau nepatīk saņemt uzaicinājumus uz sapulcēm brīvdienās vai arī piecelties septiņos no rīta, ieiet skaipā un secināt, ka iknedēļas sapulce nenotiek, jo citā valstī kolēģi atpūšas. Taisnības labad jāpiebilst, ka oficiāli svinamo brīvdienu skaits Latvijā un ASV ir aptuveni vienāds, tikai atvaļinājumi ASV darbaļaudīm ir uz pusi īsāki.
 

Prezidenta dienu ASV atzīmēja Baltajā namā ar oficiālajiem pasākumiem, Tramps ar mītiņu Floridā, bet Trampa pretinieki ar diezgan plašām protestu demonstrācijām un saukļiem “Not My President.” Es ar ģimeni savukārt izmantoju garās brīvdienas un no piektdienas līdz pirmdienai nodzīvoju kalnos. Un tāpēc arī pagājušajā nedēļā neuzrakstīju blogu. Jo bija citas jaukas lietas, ko darīt.

 No sabiedrisko attiecību viedokļa Tramps izcēlās ar to, ka Floridā savu atbalstītāju pulkam stāstīja, ka Zviedrijā nesen noticis briesmīgs terora akts. Uz ko zviedri neizpratnē raustīja plecus, jo nekāds terora akts tur noticis nebija. Vēl vairāk – viņi sāka runāt, ka Zviedrijā uz 100 000 iedzīvotājiem gadā notiekot 1.1 slepkavība, kamēr ASV 4,9. Vēlāk izrādījās, ka par Zviedrijas postu Tramps uzzinājis Fox News pārraidē. To viņš pats tviterī uzrakstīja. Fox ir Trampa iemīļotais ziņu kanāls, un arī es esmu iesācis to skatīties, lai saglabātu balansu un nedzīvotu tikai liberālajā pasaules burbulī. Tviterī gan Tramps seko tikai tam pašam Fox un daudziem Trampa torņiem. Nav pārāk plaši informācijas avoti, ja vien, protams, viņam nav kādi slepenie konti. Vēl šajā nedēļā Tramps nobanoja CNN, BBC, NYT un vēl dažu organizāciju žurnālistus no dalības savā preses konferencē. Tā teikt – jūs par mani rakstāt sliktas lietas, es jūs uz saviem pasākumiem nelaidīšu.

 Komiķiem ASV tagad ir ziedu laiki. Sabiedriskajā un politiskajā dzīvē daudz pateicīgu tēmu. Atmiņā nāk, ka arī PSRS laikos joki bija smieklīgi un daudz. Ko nevarētu teikt par humoru brīvajā Latvijā. ASV viens no augstākajiem reitingiem ir The Late Show with Stephen Colbert, bet arī citi TV kanāli no visas sirds iesmej par apkārt notiekošo. Diktatoru rokasgrāmata saka, ka pamazām ar visiem šiem smējējiem un kritiķiem sāk notikt dažādas ligas. Ko piekauj vārtu rūmē, kas saindējas ar pārtiku. Uzņēmumos uznāk dažādas dienestu pārbaudes, mainās īpašnieki u.tml. Šādu rokasgrāmatu autori Krievijā un Turcijā ir gana sprigani, un gan jau, ka gatavi ar draugiem padalīties.

 No otras puses, ASV akciju tirgi piedzīvo nebijušus kāpumus, un Tramps jau arī tikai cenšas pildīt visu, ko solīja pirms vēlēšanām, tāpēc joprojām nevaru sevi ierindot kategorisku Trampa pretinieku lokā. ASV demokrātijai ir tā foršā lieta, ka valdības visu laiku mainās un katra jaunā nojauc kādu gabaliņu, varbūt pašu nejēdzīgāko, ko iepriekšējās sastrādājušas, bet visu nojaukt nevar, jo spēcīga tiesu vara un arī daudz varas ir štatu līmenī. Tādēļ, manuprāt, ļoti svarīgi būs vērot, kas notiksies ar pašu demokrātisko sistēmu ASV. Kuras svarīga satāvdaļa ir arī brīva prese.

 Lasot Latvijas ziņas, nevar nepamanīt, ka pašvaldību vēlēšanas jau 3. jūnijā. Tāpēc mums priekšā visai traumatisks laiks. Kaut kā tie politiķi ir nākuši pie atziņas, ka visefektīvākais veids, kā uzvarēt, ir ar gavņilkām, pretinieku nomelnošanu un dažādu skandālu organizēšanu. Arī ASV visas kampaņas ir šausmīgi melnas. Man, piemēram, gribētos no politiķiem divas lietas – lai nemelo un lai nav tizleņi. Un tikai tad būtu jēga skatīties, par ko viņi iestājas un kādas ir viņu programmas. Nu labi, ja nevar melns un balts, tad kaut kādās pakāpēs – cik melīgs skalā no 1 līdz 10 un cik tizls šādā pašā mērījumā. Jo tiem, kuri melo, tāpat nevar ticēt, un kāda tad jēga vispār no viņu programmām, bet tie, kuri ir tizleņi, tāpat neko nevar izdarīt, un kāda tad jēga no viņu programmām? Varbūt kāds mēdijs varētu uzņemties ieviest melīguma un tizlības reitingu visiem kandidātiem. Tad varētu izrēķināt saraksta kopējo indeksu un pēc tā arī pieņemt lēmumu, kurus atbalstīt un kurus nē. Nu, gan jau no visa plašā piedāvājuma varēs atrast kādus, kuri daudz maz atbildīs šiem kritērijiem, un tad varēs sākt lasīt, ko viņi sola un ko grib panākt.

 Mans šīs nedēļas lielākais prieks bija Signes Baumanes kampaņa kikstarterī, kur viņa vāca naudu savai jaunajai filmai “My Love Affair With Marriage “. Visa plānotā 126k USD summa savācās dažas stundas pirms kampaņas beigām, un ir lielisks pierādījums, ka cilvēkiem izdodas, ja viņi rosās un zina, ko dara. Un pasaulē ir daudz talantīgu un veiksmīgu latviešu.

 Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

 Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

 

Par kapkeikiem un assholiem

Uz kruīza kuģa “Independence of the Seas” pavadītā nedēļa ir paskrējusi vēja spārniem. Aizbraucām no Fortlauderdāles garām Kubai līdz Haiti, Jamaikai un atpakaļ. Kuģis ar trīsarpus tūkstošiem pasažieru un mazliet virs tūkstoša apkalpojošā personāla pēc izmēra ir kā Latvijas vidēja izmēra pilsētiņa. Ar daudziem veikaliem, ēstuvēm, visplašākajām izklaides un sporta iespējām visām gaumēm. Protams, dzīve uz šāda kuģa ir stipri līdzīga dzīvei kādā Lasvegasas stripa viesnīcā. Ir gan kazino, gan teātri, bāri un diskotēkas. Sporta laukumi, klinšu kāpšanas sienas, mākslīgie sērfa viļņi, viss bērniem, veselīga dzīves veida cienītājiem, dzērājiem, tusētājiem, mākslas un parupju izpriecu cienītājiem un vienkārši rīmām. Ko var labi vērot daudzu pasažieru ķermeņa apveidos un manierēs. Viss uz kuģa tāds kā mākslīgs, bet arī labi izdomāts un pasniegts. Kuģis nestāv mierā ne mirkli. Piestāj, iepriekšējie pasažieri prom, un jaunā maiņa klāt. Pirms mums uz kuģa bija smagā metāla fanu festivāls. Kas izpaudās tā, ka atiešana aizkavējās, jo daudzi bija jānones no kuģa un šis tas bija arī izdemolēts. Piemēram, ienākot mūsu kajītē, konstatējām, ka grīda nez kāpēc ir slapja, un gandrīz uzskrējām virsū lielam industriālajam sildītājam, bet puvuma smaka izgaisa tikai pašās ceļojuma beigās. Uz lūgumu samainīt kajītes saņēmām atbildi, ka viss kuģis ir “fully booked”. Toties vienu vakaru mums atstiepa šampanieti, nākošajā vakarā zemenes šokolādē, bet vēl nākošajā divus spainīšus ar ledu. Tas laikam, lai baudu izstieptu trīs dienu garumā.

Amerikā liels kārums skaitās kapkeiki. Tiem nav nekāda sakara ar kapiem, tie ir tādi keksiņi, kuri ir apsmērēti un izdekorēti ar milzīgu daudzumu salda krēma. Parasti aicinoši ķīmiskās krāsās. Spilgti zilās, zaļās un rozā. Tā kā piektdien manam brālim bija dzimšanas diena, dodamies svētku kūkas meklējumos un iemaldāmies kapkeiku veikaliņā. Pēc neilgas sarunas ar pārdevēju noskaidrojam, ka viņa ir gatava pagatavot gigantisku kapkeiku ar apsveikuma uzrakstiem. Vēl pēc brīža dodos apsteidzošā uzbrukumā un prasu, no kurienes viņa ir un kā viņu sauc. Izrādās, ka Tamāra ir no Ukrainas. Darbs viņiem ir sešus mēnešus no vietas, bez brīvdienām. Tad divi mēneši atvaļinājums un atkal pusgadu jūrā. Maksājot jau labi, bet briesmīgi arī nogurstot un viņa nespējot vien sagaidīt, kad varēšot braukt mājās atvilkt elpu. Kuģa komanda atgādina Bābeles torni. Kapteinis un visi kapteiņa palīgi ir horvāti, šovbiznesa sadaļā pārsvarā amerikāņi. Virtuvē poļi, rumāņi, malaizieši. Apsardzē daudz indiešu. Droši vien Trampam būtu ko teikt par imigrantiem un darba atņemšanu amerikāņiem, bet uz kuģa likās, ka visi sadzīvo draudzīgi un saprotas labi. Tamāra saka, ka esot arī viens latvietis, strādājot kazino. Tā kā ar azartspēlēm neaizraujos, tad aizgāju uz kazino tikai vienu reizi, bet latvieti diemžēl nesatiku.

Ar Tamāru sākam apspriest kapkeika dizainu. Saku, ka vajadzētu ar torni un antenu, jo tas atbilst mūsu radio biznesa specifikai. Nu labi, tad taisīsim zilu kā zemeslodi un liksim zaļu saliņu. Es saku, ka uz saliņas tad liksim arī palmu. Un Tamāra aizraujas un sāk fantazēt, ko vēl varētu uztupināt viņas kūkai. Sarunas beigās aicina pieteikties viņas kapkeiku kursos, grupas esot pilnas jau vairākas dienas uz priekšu. Tā nu salīgstam, un nākošajā dienā gigantiskais kapkeiks ir gatavs un pat pārspēj mūsu cerības.

Izstādēm un konferencēm šāda kruīzkuģa vide ir ļoti piemērota. Neraugoties uz augstajām izmaksām, klienti jau brauciena vidū taujāja, vai nākamgad šāds pasākums atkal tiks rīkots un kad uz to varēs pieteikties. Visi grib izrauties no rutīnas un ikdienas un mazliet palutināt sevi un savus darba kolēģus. It kā Amerikā valda kapitālisms, bet tajā pašā laikā var redzēt arī ļoti sirsnīgas un ģimeniskas attiecības. Viens no mūsu labākajiem izplatītājiem ir vidēja izmēra ģimenes uzņēmums, kur visi darbinieki divas reizes nedēļā pusdienlaikā spēlē basketbolu un frīsbiju. Un viņu apgrozījums bez pārgudrām menedžmenta metodēm aug 20% gadā. Un darbinieki ir lojāli un lepni par savu uzņēmumu. Bet firmas prezidents pats būvē izstādes konstrukcijas un velk vadus, savukārt viņa sieva reģistrē dalībniekus un dara dažādus marketinga darbiņus. Un to, ka viņi spēlē to basketbolu, var tūlīt redzēt cilvēku sejās, savstarpējās attiecībās un valdošajā gaisotnē. Un kultūrā, kas saka: “We try to avoid assholes.”

Kuģis ir tāda interesanta padarīšana. Neitrālajos ūdeņos kapteinis uz kuģa ir kā dievs. Var laulāt, spriest tiesu, un visiem viņš ir jāklausa. Skatoties uz šo Latvijas pilsētas izmēra peldošo Bābeles torni, uzdodu sev jautājumu. Kas sanāktu, ja kuģa pasažieri kapteini un pārējo menedžmentu ievēlētu tiešās vēlēšanās? Vai šāds kuģis spētu darboties? Un vai ievēlētu prasmīgāko komandu vai arī to, kas solītu brīvpusdienas un kapkeikus katru dienu? Vai nav tā, ka Latvijā vēlētāji vispār neuzdod jautājumu, vai cilvēki, ko viņi ievēl, ir kompetenti un var izdarīt lietas, kuras jāizdara valsts funkcionēšanai. Mēs taču negribam, lai kuģi vai lidmašīnu, kurā esam, vada kāds, kurš to neprot darīt? Bet varbūt arī, ka nedēļa uz kruīza kuģa ir piesārņojusi mani ar kaitīgām vielām, un ir pienācis laiks kārtīgai detoksifikācijas tūrei.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Kuģis2017-02-08 08.32.52.jpg

KapkeiksDSC00224.JPG

Par kuģiem un afēristiem

Sēžu lidmašīnā no Denveras uz Maiami un klausos austiņās Beach Boys saulainās un bezbēdīgās dziesmas. Mūzika labi piestāv nākošās nedēļas plāniem pavadīt laiku uz kruīza kuģa, kurš kursēs no Fortlauderdāles uz Jamaiku un atpakaļ. Vakar noskatījāmies filmu par Bīčboju galveno džeku, kura pārsteidzošā kārtā bija ļoti skumja un depresīva. Grupas dziesmu autors bija pavisam traks, dzirdēja balsis, tēvs viņu čakarēja, izmantoja un tamlīdzīgi. Bet parasti jau viss ir citādi nekā izskatās. Arī feisbukā mēs lielākoties redzam smaidīgas ballīšu vai ceļojumu sejas vai arī noteiktas orientācijas ziņas, kuras manifestē to izplatošo cilvēku pārliecību vai ticību. Vai arī vairāk vai mazāk rafinētu vēlmi kaut ko notirgot. Vai vienkārši narcisismu, vai vēlmi izpausties. Kāds varētu izdomāt feisbuka un tvitera appu, kura pateiktu priekšā – šis tikai čakarē smadzenes, šī ir inde, šis grib iepārdot, bet šī tiešām ir īsta manta. Tādu ziņu lentas redaktoru. Bet varbūt cenzoru. Tad to appu varētu pārdot. Krieviem, ķīniešiem, Trampam vai Merkelei. Bet varbūt šāds apps jau sen ir uzrakstīts un mēs jau sen sēžam tajā filtrā. Katrs var izdomāt pats. Agrā jaunībā mana mīļākā filma bija Fellini “Kazanova”. Par afēristu, kurš klaiņoja pa Eiropas galmiem un mēģināja valdniekiem iepārdot visādus pekstiņus. Man liekas, ka tā tāda traki interesanta dzīve. Iesaku pamēģināt. Īpaši pēdējā laikā galmu sarodas arvien vairāk, valdīšana kļūst neordinārāka, un tā ir īstā augsne radošiem risinājumiem.

Industrijas izstādes uz kuģa ir brīnišķīga ideja. Kurš tad ir teicis, ka izstādēm un konferencēm ir jānotiek tikai Lasvegasā. Uz kuģa savāktajiem 300 klientiem nekur nebūs kur sprukt, bet mēs varēsim viņiem pastāstīt par SAF Tehnika lieliskajiem produktiem un tādā veidā veicināt mūsu dzimtenes ekonomiku. Es domāju, ka ekonomiski vispatriotiskā rīcība ir izdomāt un ražot produktus Latvijā, bet tirgot tos lielajās pasaules valstīs, tāpēc, jo vairāk ASV parādās censoņi no Latvijas, jo labāk. Ja vien viņi netaisās pazust ASV dzīlēs kā algots darba spēks. Tad tā ir Latvijai zudusi dvēsele, un vienīgais pienesums dzimtenei ir mājās aizsūtītā nauda. Kas arī nav slikti. Piemēram, Ozoliņš naudiņu nopelnīja Amerikā, bet Latvijā uztaisīja golfa klubu. Arī Porziņģim pavisam drīz būs laiks kaut ko uztaisīt, protams, lielāku un grandiozāku nekā Ozoliņam. Starp citu, Ozoliņu Denverā vēl arvien atceras, īpaši tāpēc, ka viņš spēlēja laikā, kad Avelanči izcīnīja Stenlija kausu. Tas notika labajos laikos, jo tagad viņiem iet švaki.

Svētdien vakarā notika Superbola spēle, kas ir gada lielākais ASV sporta notikums. Pilnīgi neticama spēle. Jaunanglijas “Patrioti” smagi zaudēja pēc pirmā puslaika, bet otrajā puslaikā atspēlējās un pagarinājumā uzvarēja Atlantas “Falkonus.” Gluži kā Tramps Hilariju.

Organizēt biznesu Latvijā un tirgot produktus visai pasaulei ir miljons reižu labāk nekā ļaut visādiem skandināviem taisīt savas programmētāju fermas un nosmelt visas labākās Latvijas smadzenes. Zinu to diezgan labi, jo esmu pabijis abās pusēs. Jā, Latvijai tiek normālas algas un nodokļi, bet tā vienalga ir resursu eksplutācija ar visai ierobežotu pievienoto vērtību. Vienīgais, kas attaisno šo fermu eksistenci, ir fakts, ka viņi iemāca noteiktu darba kultūru un vispār izglīto mūsu darba spēku. Dara to, ko Latvijas izglītības sistēma nespēj izdarīt. Un iedod drusku kontaktus un sajūtu, ka tavs tirgus ir visa pasaule un nevis dzimtā kūtiņa. Domāju, ka Latvija darītu dikti pareizi, ja visādos veidos atvieglotu programmētāju un visādu citu gudrinieku pārcelšanos uz darbu Latvijā. Vīzu programmas, darba atļaujas. Mēs varētu lieliski nosmelt smadzenes no ukraiņiem, baltkrieviem, krieviem, turkiem. Īpaši šajos juku laikos, kad Latvija varētu būt intelekta, kultūras un iecietības oāze. Tas būtu gudri, jo neliels skaits cilvēku maksātu lielus nodokļus un celtu vispārējo līmeni. Bet mazapmaksātie darbi lai paliek robotiem.

Tikmēr Amerikā tehnoloģiju firmas ir sastresojušās par paredzamajiem imigrācijas, darba vīzu ierobežojumiem, jo viņiem jau to smadzeņu jau tā katastrofāli trūkst. Bet tā varētu būtu mūsu izdevība. Vispār, pēc manām domām, divas lielākās ASV šizofrēnijas ir nelegālo imigrantu un ieroču jautājums. Tās ir tādas sasāpējušas un desmitgadēm nerisinātas problēmas, par kurām, mazliet iedziļinoties, var tikai brīnīties un plātīt rokas. Bet par šīm un vēl daudzām citām brīnumu lietām es uzrakstīšu kādā citā reizē.

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Lēdija Gaga uzstājas Superbola starpbrīdī!

2017-02-05-20-15-37