Atvaļinājums Amerikā

Priecīgas Lieldienas jums visiem Latvijā! Amerikā cilvēki olas tik čakli nekrāso, bet mēs šo tradīciju kopsim arī šeit. Sēžu Wolf Creek (http://www.wolfcreekski.com) slēpošanas kūrorta kafenē un skatos, kā garmatains jaunietis basām kājām un līdz ceļgaliem uzlocītās biksēs izpilda dīvainus vingrojumus. Plati ieplestām kājām ietupies ceļos, viņš vicina rokas kā purvā iebridis stārķis. Rokas iet augšā un lejā, un izskatās, ka tās slīd gar neredzamām aizsargkarmas sienām. Pēc mirkļa viņam piebiedrojas vecāka izskata kungs un nu jau viņi abi izpilda dīvainas rituālas kustības, kurām neviens no pārējiem pusdienotājiem nepievērš ne mazāko uzmanību.

Amerika ir pilna ar dažādiem dīvaiņiem, un liekas, ka citādība šeit tiek uztvera kā kaut kas pats par sevi saprotams. Cilvēki šeit ir tik dažādi: resni, tievi, tetovēti, reliģiozi, ateisti, melni, aziātiski, kristieši, mormoņi un musulmaņi, bet pāri tam visam viņi ir amerikāņi, un dīvainā veidā tas satur šo zemi kopā. Skatos uz apkārtnei uzmanību nepievērsošo jaunekli, un nāk prātā vakardien skatītā filma “The End of Tour.” ( http://www.imdb.com/title/tt3416744/?ref_=nv_sr_1 ) Par līdzīga izskata garmatainu puisi David Foster Wallace, kurš sarakstījis “Infinete Jest,” vienu no ievērojamākajām pēdējo desmitgažu ASV grāmatām (https://en.wikipedia.org/wiki/Infinite_Jest ). Kaut kādas paralēles viņa grāmatā var sasaistīt ar Kurta Vonnegūta gabaliem, kaut kas varbūt ir sajūtams arī no Henrija Millera. Kultūra Amerikā nav tikai par burvjiem, raganām, Supermeniem un Betmeniem. Un tieši tāpēc man šī zeme tik ļoti patīk, ka tajā atrodamā daudzveidība ļauj vienmēr attīstīties, apaugļoties, atrast jaunas idejas un jaunus ceļus, kuri piešķir dzīvei jēgu un piepildījuma sajūtu.

Esam 7 stundu brauciena attālumā no Denveras, un šī ir pēdējā mūsu atvaļinājuma diena. Ceļā satiktie amerikāņi brīnās: “Jūs no Denveras? Šis laikam ir pats tālākais slēpošanas kūrorts, uz kuru vispār no Denveras var aizbraukt.” Tiešām, mašīnu stāvietā redz daudz lielos džipus ar Teksasas, Arizonas un Ohaio numuriem. Skatoties uz šīm mašīnām, pārņem tāds kā mazvērtības komplekss, jo ko nu mans mazais Pasātiņš var sacensties ar Ford Expedition vai vismaz Toyota Land Cruiser autiņiem. Vajadzēs nopietni pārdomāt manu eiropeisko pieticību, jo vairāk, ja pilna bāka benzīna maksā tikai nieka 50 dolāru, un kalni no mana dzīvokļa ir vien stundas brauciena attālumā. Nāk vasara, un jāsāk nopietni domāt par kalnu velosipēdiem, nakšņošanu teltīs un transporta līdzekli, kurā varēs sakrāmēt visu nepieciešamo inventāru un aizstūrēt pa stāvajiem ceļiem uz lāču, lapsu un bizonu apdzīvotajiem kalniem.

Wolf Creek ir slēpošanas kalns, kurš lepojas ar “visvairāk sniega Kolorado” un tiešām, patreiz ārā snieg tā, it kā debesīs būtu pārgriezts kāds milzīgs maiss un dažu stundu laikā visu apsedz vairākas pēdas biezs pūderis. Nekad vēl neesmu snovojis tik dziļā un svaigā pūderī, turklāt kalns ir pietiekami liels, lielāko daļu laika var snovot cēlā vienatnē. Katrs nobrauciens līdzinās mazam pārgājienam, jo tas, kas citos slēpošanas kūrortos ir stingri aizliegts, šeit ir apzīmēts ar norādēm “Extreme conditions and unmarked obstacles ahead.” Ja parastās trases liekas par vienkāršu, var kādu pusstundu paiet pa naža asmens kalna kori un nokļūt “Zirga pakava” nobraucienā, kur sniegs ir vēl svaigāks, nobrauciens stāvāks un sajūtas ekstrēmākas.

Mūsu šīs nedēļas mājiņa atrodas tuvējā miestā Pagosa Springs, kādas pusstundas brauciena attālumā no pacēlājiem. Vietējā bāra apmekētāji izskatās pēc ilggadīga un dabiska šīs iestādes inventāra. Bārā visi pīpē, nezinu kā kopumā nesmēķējošajā Amerikā tas ir iespējams, bet gan jau, ka Pagosa Springs valda savi likumi. Puiši izceļas ar zobu trūkumu, kovboju cepurēm un tādiem garšīgiem smiekliem par jokiem, kurus saprot tikai viņi paši. Ekrānā mirguļo Deivids Bovijs jaunībā, un iesilušie iezemieši sāk apspriest viņa izskatu un seksuālo orientāciju. “Nu jā, bagāts pediņš,” ir konsensusa viedoklis. Politiskās sarunās neiesaistos, bet domāju, ka šādā bārā sēž īstenais Trumpa elektorāts, kurš atceras cik zāle bija zaļa, cik lēts bija drinks un kādi labi darbi bija pieejami pirms 20 gadiem, bet tagad visus šos labumus viņiem ir nocēluši meksikāņu imigranti, ķīnieši un visa pārējā pasaule, ieskaitot liekēžus latviešus, kuri parazitē uz Amerikas rēķina, prasot aizsardzību un palīdzību. Pilsētiņā gan runā, ka pēdējā laikā dzīve ejot uz augšu – viesi braucot gan medīt, gan slēpot, gan dauzīties ar krosa močiem un kalnu divriteņiem, gan vienkārši sēdēt vietējos sēra avotos. Cauri Pagosa Springs tek San Juan upīte, kura vēlāk jau saplūst ar vareno Lielo Kanjonu izgrauzušo Kolorado upi. San Juan upē ietek daudzi karstie sēra avoti – gar upes krastiem ceļas balti tvaika garaiņi, bet pilsētas centrā ir sabūvētas SPA viesnīcas ar āra baseiniem un iekštelpās pieejamām dziednieciskām procedūrām. Pašā centrālajā viesnīcā ir 26 āra baseini, kuru temperatūra ir no 85 līdz 106 grādiem pēc Fārenheita, bet ja ar to vēl nepietiek, var atvēsināties garām plūstošajā upē.

Visas labās lietas reiz beidzas, un tā arī nākošajā nedēļā man jāuzrota piedurknes un jāķeras pie Amerikas biznesa vides tālākas iepazīšanas. Vienu no mūsu partneriem ir pārņēmusi banka, līdz ar to, lai atgūtu naudu par neapmaksātajiem rēķiniem, atkal nāksies iesaistīt mūsu labo draugu, Denveras juristu. Jo bez bankām un juristiem diemžēl pagaidām nevar iztikt nekur.

Var sēdēt karstajā baseinā un vērot kā plūst upe. Vai lasīt japāņu dzeju.2016-03-26 08.37.33.jpg

Normāli autiņi Amerikā izskatās šādi.2016-03-24 13.35.40.jpg

Wolf creek slēpošanas trase.2016-03-23 11.09.17.jpg

Par veselīgu dzīvesveidu

Sēžu lidmašīnā, lidoju no Reikjavikas uz Denveru. Icelandair nodrošina salīdzinoši lētu un ērtu savienojumu ar ASV. Izmantoju šo maršrutu jau otro reizi un arī otro reizi nospriežu, ka vajadzētu kādas pāris dienas aizkavēties Islandē un apskatīt šo izslavēto zemi – kalni, karstie avoti, zilās lagūnas, vulkāni un citi dabas brīnumi. Spriežot pēc Reikjavikas lidostas, nekāda šikā komforta zeme Islande nav – lidosta atgādina lielu, pieblīvētu šķūni. Tomēr nākamajā reizē es noteikti izmantošu iespēju dažas dienas šajā zemē uzkavēties.

Latvijā sabiju tikai desmit dienas, knapi aklimatizējos, kad jau bija jālido atpakaļ. Dzimtenē es cenšos pēc iespējas parūpēties par veselību, apmeklēju ģimenes ārstu, taisu analīzes un dažādus izmeklējumus. Interesanti, ka pacientam pašam Latvijā par ģimenes ārsta apmeklējumu ir jāmaksā tikai 1.43EUR, nezinu, cik daudz par mani saņem ģimenes ārsts, gan jau ne pārāk daudz, jo citādi taču nebūtu nepārtraukto kašķu starp ārstu biedrībām un veselības ministriju. Uz ASV fona arī pilnas maksas medicīniskie pakalpojumi pie mums nešķiet dārgi. Vienīgais, apmeklējot Latvijas medicīnas iestādes, gandrīz vienmēr komplektā ar padomu nāk arī rekomendācija kaut ko nopirkt. Piemēram, vēnu centrā pārbaudu kāju vēnas. Slēdziens – viss esot vislabākajā kārtībā. Seko ieteikums, ka, lidojot vai sportojot – būtu vēlams valkāt speciālās, vēnas veseļojošās zeķes. Nieka 40EUR par pāri. Arī pēc ģimenes ārsta apmeklējuma es parasti tieku aplaimots ar recepšu čupiņu, pēc kurām pirktās zāles maksā tos pašus 50-100EUR. Tāda sajūta, ka, ja par pašu pakalpojumu Latvijā nav iespējams paņemt atbilstošu samaksu, tad tiek meklēti visi iespējamie veidi, kā tomēr kaut ko “iepārdot”.

Tagad pastāstīšu par ASV. Man ir paveicies, jo Amerikā vēl ne reizi nav bijusi vajadzība ne apmeklēt ārstu, ne arī pirkt kādas “prescription” zāles. Esmu tikai dzirdējis, ka izmaksas var būt pilnīgi astronomiskas. Nonāksi slimnīcā un mierīgi vari maksāt 5000 – 10 000$ par dienu. Tādēļ mans dāsnais darba devējs apmaksā ASV veselības apdrošināšanu. Pieticīga Anthem (tas ir apdrošinātāja vārds) polisīte maksā 600$ mēnesī. Ar šādu polisi man pašam jāsedz 30% no ārstēšanās izmaksām un “out of pocket” maksimālās izmaksas ir 4000$. Normāla ģimenes ārsta vizīte ASV maksā ap 150$, līdz ar to mans apdrošinātais 30% maksājums būtu 50$ par vienu ģimenes ārsta apmeklējumu. Salīdzinot ar Latviju, trīsdesmit reižu vairāk!

Vidējā darba alga Latvijā gadā ir 10 000EUR , kas ir 11 000USD. Vidējā darba alga ASV ir 52 000USD gadā. Līdz ar to var saprast, kādēļ visu veidu pakalpojumi Amerikā ir stipri vien dārgāki, vienkārši cilvēkiem ir jāvar samaksāt tās daudz lielākās algas.

Izmaksas laikam tomēr nav galvenais, kādēļ katru reizi Latvijā cenšos apmeklēt dakterus. Drīzāk jau tas ir tāds kā pieradums – labāk tomēr iet pie zināmā, latviešu valodā runājošā ārsta Rīgā, turklāt esmu vairāk nekā pārliecināts, ka saņemtā pakalpojuma kvalitāte visticamāk būs pat augstāka, nekā tā, kuru varu saņemt par “pieticīgo” ASV veselības apdrošināšanas polisīti, kura maksā tikai 600$ mēnesī.

Un vispār, vēl daudz labāk ir katru otro dienu noskriet kārtīgu krosiņu, vingrot, ēst liesu barību un dārgajiem ārstu kabinetiem mest līkumu.

 

 

Kādēļ vajadzīgi juristi

Gandrīz nedēļu jau esmu Rīgā. Pierašana pie Latvijas laika zonas prasa tikai kādas 2-3 dienas. Tik maz vajag, lai naktīs gulētu saldā, veselīgā miegā. Pie Amerikas laika nevaru pierast pat mēnesi – no rītiem pārāk agri mostos un hroniski neizguļos. Bet varbūt vainīgs arī augstums un pārāk sausais Denveras gaiss. Vai dzimtenes tālums. Gluži tāpat kā ar labo miegu, pierašana pie visa pārējā Rīgā man prasa tikai pāris dienu. Jā, ielas ir briesmīgā stāvoklī, ir bedres, caurumi. Nevienā pirmās vai pat otrās klases pasaules pilsētā tās nav tik nolaistas. Ko lai dara, acīmredzot pilsētas vadītājiem ir citas prioritātes. Dzimtā pilsēta ir un paliek dzimtā pilsēta, neraugoties uz tādiem sīkumiem. Gaiss šeit ir tik patīkams, ka elpojot vien jau var padzerties, nekur citur elpojot nav tik laba sajūta. To pašu varu arī teikt par gaismu – ja spīd saule, tad gaisma, īpaši no rītiem, ir brīnišķīga. Nemaz jau nerunājot par brīnišķīgajiem Latvijas draugiem, kuru satikšanai 10 dienu ir daudz par maz.

Pagājušajā nedēļā Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamera mani uzaicināja piedalīties konferencē, kas bija veltīta Amerikas iekarošanai un LTRK un Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā parakstītajam sadarbības līgumam. Vairāk informācijas par šo notikumu var atrast viņu mājas lapā: http://www.chamber.lv/lv/jaunumi/ltrk_un_amerikas_tirdzniecibas_palata_latvija_aicina_uz_preses_brifingu_-485.

Konferences tēma – “Amerikas iekarošana”. Līdz ar to visi runātāji kaut kādā mērā saistīti ar to. Zināms, viens no lielākajiem iekarotājiem ir “Valmieras stikla šķiedra”, jo viņi tur ne tikai pārdod savu preci, bet ir arī atvēruši rūpnīcu. Un “Laima”, kuras nosaukums šobrīd ir neizrunājams, jo ir pārdota norvēģiem un cenšas savas konfektes pārdod visur, arī Amerikā. No saldumu ražotāju pārstāvošās kundzes uzzinu, ka dzimtenes saldumus var nopirkt Čikāgas “O’Harre” lidostā. Amerikā “Laimas” zefīrus pārdodot kā “European style, chocolate coated marshmallow”. Šādi viņi apsaukā mūsu jaukos zefīrus šokolādē. Mana īsā pieredze Amerikā liecina, ka marshmallow galvenokārt ēd piknikos, kur bērni uzdur tos uz kociņiem un cepina ugunskurā, kamēr no ārpuses paliek brūni, bet no iekšpuses – mīksti, staipīgi. Tad rokas lipīgas un cukura masa garšīgi salīp ap zobiem. Nezinātājiem paskaidrošu, ka marshmallow ir tradicionāls amerikāņu bērnu kārums. Cukura želatīna pika, kura necepta atgādina baltu dzēšgumiju un garšo vienkārši pēc cukura.

Uzzināju, ka Latvija eksportē uz ASV vismaz 2 x mazāk kā Lietuva un Igaunija, līdz ar to šajā jomā mums ir daudz kur augt. Jau iepriekšējos bloga ierakstos rakstīju, ka ASV tirgus ir ļoti liels un pragmatisks. Labu, konkurētspējīgu preci tajā tiešām var pārdot. Amerikā visi ciena dolāru, un tajā valda likuma spēks. Šie arī ir galvenie priekšnosacījumi, lai kapitālisms labi funkcionētu. Nav nekādu desmitiem gadu velkošos tiesvedības un maksātnespējas administratoru triku, kuri Latviju padara par biznesam nedraudzīgu vietu. Bet to jau mēs labi zinām un daudzinām gadiem, tas ir tāpat kā ar aptaukošanos – zinām, ka būtu veselīgi trenēties un sakārtot organismu, bet visi tak savējie, un tie eklēriņi ir tik garšīgi.

No visām konferencē dzirdētajām prezentācijām man vislabāk atmiņā palicis Matīsa Kukaiņa, advokātu biroja “Spīgulis & Kukainis” pārstāvja, stāstītais. Viņam bija praktisks saraksts ar ieteikumiem, kas brašajiem Amerikas iekarotājiem būtu jāņem vērā. Uzreiz teikšu, ka sarakstiņš man patika, jo ietvēra sevī vismaz pusi no būtiskajiem jautājumiem, ar kuriem es šogad, sava pirmā gada laikā Amerikā, saskāros. Īpaši man patika advokāta izteiktā atziņa, ka klienta nopietnību vislabāk apliecinot advokātam iemaksātie 2000 USD “retainer”, iepriekšējs honorārs, kas nozīmējot, ka klients nav utu noēsts nabags vai bezcerīgs sīkstulis. Saņemot šādu “retainer”, pārliecinātais advokāts atvērs savu kontaktu grāmatu un mazliet padalīsies ar tajā ierakstītajiem vārdiem. Zinu, skan mazliet ironiski, bet sava taisnība Kukaiņa kungam noteikti ir.

Kad sāku strādāt Amerikā, pirmajā nedēļā visām mūsu kontaktpersonām izsūtīju e-pasta vēstuli, kurā iepazīstināju ar sevi un informēju, ka tagad es par visu atbildu. Atpakaļ saņēmu gan apsveikuma vēstules, gan piedāvājumus satikties kādā no tuvējiem “trade show”. Un aptuveni pēc nedēļas pienāca ierakstīta vēstule no kāda Kalifornijas juridiskā biroja, kurš sausā, bet draudīgā valodā mani informēja, ka viņa klientam ir nodarīts milzīgs posts, ko spēj labot tikai godīga nožēla un visai apaļa naudas summa. Uzreiz teikšu, ka vēstules forma un saturs manu darbošanās frekvenci kārtīgi palielināja. Vispār esmu ievērojis, ka visproduktīvāk es darbojos tad, kad pakaļa kārtīgi svilst.

Tā uz karstām pēdām es iepazinos ar ASV tiesību sistēmu un pavisam nejauši arī ar Denveras juristu Demonu. Kurš mani paglāba gan no Kalifornijas maitu lijām, gan arī palīdzēja piedzīt visai paprāvu parādiņu. Tagad viņš raksta man līgumus, “in – box warranties” un visādus citus tekstus tik apaļā valodā, kādā neviens jurists Latvijā nav spējīgs uzrakstīt. Turklāt dažkārt cienā mani arī ar kokteiļiem un izklaidē ar stāstiem par Ameriku. Cieniet Amerikas juristus un neskopojieties ar honorāriem – izvairīsieties no dažas labas problēmas, vai mazākais, – kaut ko iemācīsieties.

Amerikāņiem patīk maziņi

Šonedēļ ASV publiskajā telpā jaukas Republikāņu debates. Marko Rubio stāsta, ka Trampam esot mazas rociņas un tas liecinot, ka kaut kas cits viņam arī esot niecīgs, savukārt Tramps atcērt, ka viņam tur viss ir kārtībā un sīkais Rubio esot nosvīdis slapjš zaķapastala, kurš tikai plakšķina ar savām lielajām ausīm.

Aptuveni ar šādām debatēm ASV mediji mūs aplaimo no rīta līdz vakaram. Kolorado Demokrātu saimē priekšvēlēšanu uzvaras laurus plūca Bārnijs Sanders, kandidāts, kurš atgādina liberālu augstskolas profesoru, kas runā par nevienlīdzības mazināšanu, nodokļu celšanu un lielo banku sadalīšanu daudzās mazās. Viņa runas ir iedvesmojošas, un daudziem intelektuāļiem Bārnijs ļoti patīk. Vienīgā nelaime, ka sociālisms spēj pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr nebeidzas “other people’s money”. Neraugoties uz Bārnija popularitāti, liekas, ka Klintone tomēr izplēsīs Demokrātu nomināciju, un visticamāk, finālā sacentīsies Klintone un Tramps. Būs jautri.

Amerikā no politikas šobrīd nav iespējams aizbēgt nekur – visi to apspriež, mediji pilni ar debatēm, kuras diemžēl ir zem jostas vietas līmeņa. Obama joprojām ir populārs, daudzi saka, ka viņš ieies vēsturē kā viens no izcilākajiem ASV prezidentiem. Cilvēki uzskata, ka viņa lielākais trūkums ir, ka Amerika ir palikusi vāja, un viņš ļauj par daudz sev kāpt uz galvas. Tādēļ, lai ko arī ievēlēs, nākamais prezidents būs kareivīgāks par Obamu. Vienīgais miermīlīgais kandidāts ir Bārnijs, bet kā jau rakstīju, viņa izredzes tikt ievēlētam ir maziņas.

Es savukārt šonedēļ vingrinos nelielā korporatīvā pasākumu organizēšanā klientiem un piegādātājiem. Esam noīrējuši viesnīcu kalnu kūrortā Brekenridžā. Tas ir jauks ciematiņš pusotras stundas brauciena attālumā no Denveras, ar visām iedomājamajām atrakcijām gan ziemas, gan arī vasaras atpūtai. Ja iznāk būt šajā pusē, varat droši izvēlēties Brekenridžu: http://www.breckenridge.com. Varu teikt tikai to labāko gan par kalnu, gan arī par servisa kvalitāti.

Amerika ir liela, cilvēki savu laiku plāno. Nauda ir ļoti svarīga, un laiks, kā zināms, ir nauda. Tāpēc ir prātīgi korporatīvos pasākumus plānot vismaz gadu uz priekšu. Es gan uzsāku darboties pirms 4 mēnešiem. Vajadzēja viesnīcu, dāvanas, transportu no lidostas uz miestu, semināru telpu, pārtiku, vakara izklaides un, protams, sakarīgu saturu semināriem, kā arī atbilstošus dalībniekus, lai no visas ņemšanās un izdevumiem būtu arī kāda paliekoša jēga.

Norēķināšanās notiek ar kredītkartēm, līdz ar to kompānijas kredītkarte ar palielu limitu ir ļoti noderīga. Mana organzēšanas secība bija tāda, ka vispirms atradu viesnīcu, kurā bija pietiekami daudz istabu un normāla semināru telpa. Novembra sākumā dažas dienas slēpoju Brekenridžā, un tad arī sapratu, ka šī būs laba vieta nelielam, ap 20 cilvēku pasākumam. Sāku runāties reģistratūrā ar Terēzi un viņa pastāstīja, ka regulāri rīkojot gan korporatīvos, gan vienkārši izklaides pasākumus grupām. Tie esot vai nu uzņēmumu pasākumi, vai “weddings” un “family re-unions”. Terēze man šķita uzticama un iepatikās, tāpēc arī izlēmu laimi tālāk nemeklēt un palikt pie viņas. Norezervēju vajadzīgo skaitu viesnīcas numuru un tālāk jau gāju pa Terēzes izlikto diedziņu. Barotājs – Bils strādā Brekenridžā jau 20 gadus un esot klājis galdus Terēzes kāzās. Alternatīva – Endrjū, kurš arī ir labs barotājs. Tādā garā arī aizpildīju visu savu programmu – pēc Terēzes ieteikumiem un pēc iespējas izskatot divas alternatīvas. Sarunāšana notiek tikai pa telefonu, un rezervācija un apmaksa, nosaucot kredītkartes numuru. Vēlāk jau pa e-pastu viņi atsūta rēķinus un kādus nebūt dokumenus, bet tas notiek tikai pēc telefona sarunas. Tā arī, paļaujoties uz vietējo rekomendācijām, es sakomplektēju visu pasākumu. Un viss izdevās teicami. Neviens nepiečakarēja, serviss visur bija lielisks. Mazie pakalpojumu sniedzēji ļoti rūpējas, lai klients būtu laimīgs. Par barošanu atbildīgais Bils pats arī atveda visu sagatavoto pārtiku un vakarā bārā rūpējās, lai mūsu viesiem glāzes būtu pilnas. Jo tikai tā var savilkt galus – pats esi saimnieks un pats arī darbinieks, lielākā daļa mazo biznesu darbojas tā, ka īpašnieks arī ir vissmagāk strādājošais uzņēmuma darbinieks, nevis kaut kāds birojā sēdošs kundziņš, kurš nolīdzis baru ar darbiniekiem.

Ceturtdien no rīta viss notiek kā parasti. Semināra dalībnieki ir pabrokastojuši un sanākuši klausīties runas. Tiek ieslēgts mūsu Denveras “Craigs listā” par 250 dolāriem pirktais Hitachi projektors. Esmu lepns par taupīgo pirkumu, jo īrēt ir dārgi un arī jauns maksātu stipri dārgāk. Vērtīgais aparāts kādas trīs minūtes padarbojas, tad iedegas sarkanā lampiņa, kas siganlizē par pārkaršanu, un viss šovs izbeidzas. Laime, ka amerikāņi ir servisa orientēti. Par nieka 350 dolāriem izdodas atrast kompāniju, kura uz vienu dienu ir gatava izīrēt citu projektoru un atgādāt to uz viesnīcu 10 minūšu laikā. “Mazi” neplānoti izdevumi, un šovs var turpināties.

Sapulcināt vajadzīgos cilvēkus slēgtā pasākumā uz 3-4 dienām nav joka lieta. Neraugoties uz “Amazonu” uzvaras gājienu, bizness tomēr ir par rokas spiedieniem un skatīšanos acīs. Tā arī šajā reizē uzzinu, ka mūsu lielākais izplatītājs reizi gadā saviem klientiem un piegādātājiem rīko pasākumu uz kruīza kuģa. Tur tad arī varot satikt visus vajadzīgos cilvēkus un sarunāt interesējošās lietas.

Mēs Amerikā pagaidām esam maziņi, bet vairāki klienti man ir teikuši, ka tieši tāpēc viņi mūs izvēlējušies. Tāpat arī Denverā, sarunājot tikšanās vietu, man ir teikuši: “Labāk tiekamies tādā un tādā vietējā kafejnīcā. Starbakam tāpat dolāru pietiek.”

Mūsu nelielajā  Denveras birojā viesojas SAF Tehnika valdes priekšēdētājs Normunds Bergs. Drīz dosimies uz klientu pasākumu.

2016-02-26 11.34.49.jpg