Kādēļ vajadzīgi juristi

Gandrīz nedēļu jau esmu Rīgā. Pierašana pie Latvijas laika zonas prasa tikai kādas 2-3 dienas. Tik maz vajag, lai naktīs gulētu saldā, veselīgā miegā. Pie Amerikas laika nevaru pierast pat mēnesi – no rītiem pārāk agri mostos un hroniski neizguļos. Bet varbūt vainīgs arī augstums un pārāk sausais Denveras gaiss. Vai dzimtenes tālums. Gluži tāpat kā ar labo miegu, pierašana pie visa pārējā Rīgā man prasa tikai pāris dienu. Jā, ielas ir briesmīgā stāvoklī, ir bedres, caurumi. Nevienā pirmās vai pat otrās klases pasaules pilsētā tās nav tik nolaistas. Ko lai dara, acīmredzot pilsētas vadītājiem ir citas prioritātes. Dzimtā pilsēta ir un paliek dzimtā pilsēta, neraugoties uz tādiem sīkumiem. Gaiss šeit ir tik patīkams, ka elpojot vien jau var padzerties, nekur citur elpojot nav tik laba sajūta. To pašu varu arī teikt par gaismu – ja spīd saule, tad gaisma, īpaši no rītiem, ir brīnišķīga. Nemaz jau nerunājot par brīnišķīgajiem Latvijas draugiem, kuru satikšanai 10 dienu ir daudz par maz.

Pagājušajā nedēļā Latvijas Tirdzniecības un Rūpniecības kamera mani uzaicināja piedalīties konferencē, kas bija veltīta Amerikas iekarošanai un LTRK un Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā parakstītajam sadarbības līgumam. Vairāk informācijas par šo notikumu var atrast viņu mājas lapā: http://www.chamber.lv/lv/jaunumi/ltrk_un_amerikas_tirdzniecibas_palata_latvija_aicina_uz_preses_brifingu_-485.

Konferences tēma – “Amerikas iekarošana”. Līdz ar to visi runātāji kaut kādā mērā saistīti ar to. Zināms, viens no lielākajiem iekarotājiem ir “Valmieras stikla šķiedra”, jo viņi tur ne tikai pārdod savu preci, bet ir arī atvēruši rūpnīcu. Un “Laima”, kuras nosaukums šobrīd ir neizrunājams, jo ir pārdota norvēģiem un cenšas savas konfektes pārdod visur, arī Amerikā. No saldumu ražotāju pārstāvošās kundzes uzzinu, ka dzimtenes saldumus var nopirkt Čikāgas “O’Harre” lidostā. Amerikā “Laimas” zefīrus pārdodot kā “European style, chocolate coated marshmallow”. Šādi viņi apsaukā mūsu jaukos zefīrus šokolādē. Mana īsā pieredze Amerikā liecina, ka marshmallow galvenokārt ēd piknikos, kur bērni uzdur tos uz kociņiem un cepina ugunskurā, kamēr no ārpuses paliek brūni, bet no iekšpuses – mīksti, staipīgi. Tad rokas lipīgas un cukura masa garšīgi salīp ap zobiem. Nezinātājiem paskaidrošu, ka marshmallow ir tradicionāls amerikāņu bērnu kārums. Cukura želatīna pika, kura necepta atgādina baltu dzēšgumiju un garšo vienkārši pēc cukura.

Uzzināju, ka Latvija eksportē uz ASV vismaz 2 x mazāk kā Lietuva un Igaunija, līdz ar to šajā jomā mums ir daudz kur augt. Jau iepriekšējos bloga ierakstos rakstīju, ka ASV tirgus ir ļoti liels un pragmatisks. Labu, konkurētspējīgu preci tajā tiešām var pārdot. Amerikā visi ciena dolāru, un tajā valda likuma spēks. Šie arī ir galvenie priekšnosacījumi, lai kapitālisms labi funkcionētu. Nav nekādu desmitiem gadu velkošos tiesvedības un maksātnespējas administratoru triku, kuri Latviju padara par biznesam nedraudzīgu vietu. Bet to jau mēs labi zinām un daudzinām gadiem, tas ir tāpat kā ar aptaukošanos – zinām, ka būtu veselīgi trenēties un sakārtot organismu, bet visi tak savējie, un tie eklēriņi ir tik garšīgi.

No visām konferencē dzirdētajām prezentācijām man vislabāk atmiņā palicis Matīsa Kukaiņa, advokātu biroja “Spīgulis & Kukainis” pārstāvja, stāstītais. Viņam bija praktisks saraksts ar ieteikumiem, kas brašajiem Amerikas iekarotājiem būtu jāņem vērā. Uzreiz teikšu, ka sarakstiņš man patika, jo ietvēra sevī vismaz pusi no būtiskajiem jautājumiem, ar kuriem es šogad, sava pirmā gada laikā Amerikā, saskāros. Īpaši man patika advokāta izteiktā atziņa, ka klienta nopietnību vislabāk apliecinot advokātam iemaksātie 2000 USD “retainer”, iepriekšējs honorārs, kas nozīmējot, ka klients nav utu noēsts nabags vai bezcerīgs sīkstulis. Saņemot šādu “retainer”, pārliecinātais advokāts atvērs savu kontaktu grāmatu un mazliet padalīsies ar tajā ierakstītajiem vārdiem. Zinu, skan mazliet ironiski, bet sava taisnība Kukaiņa kungam noteikti ir.

Kad sāku strādāt Amerikā, pirmajā nedēļā visām mūsu kontaktpersonām izsūtīju e-pasta vēstuli, kurā iepazīstināju ar sevi un informēju, ka tagad es par visu atbildu. Atpakaļ saņēmu gan apsveikuma vēstules, gan piedāvājumus satikties kādā no tuvējiem “trade show”. Un aptuveni pēc nedēļas pienāca ierakstīta vēstule no kāda Kalifornijas juridiskā biroja, kurš sausā, bet draudīgā valodā mani informēja, ka viņa klientam ir nodarīts milzīgs posts, ko spēj labot tikai godīga nožēla un visai apaļa naudas summa. Uzreiz teikšu, ka vēstules forma un saturs manu darbošanās frekvenci kārtīgi palielināja. Vispār esmu ievērojis, ka visproduktīvāk es darbojos tad, kad pakaļa kārtīgi svilst.

Tā uz karstām pēdām es iepazinos ar ASV tiesību sistēmu un pavisam nejauši arī ar Denveras juristu Demonu. Kurš mani paglāba gan no Kalifornijas maitu lijām, gan arī palīdzēja piedzīt visai paprāvu parādiņu. Tagad viņš raksta man līgumus, “in – box warranties” un visādus citus tekstus tik apaļā valodā, kādā neviens jurists Latvijā nav spējīgs uzrakstīt. Turklāt dažkārt cienā mani arī ar kokteiļiem un izklaidē ar stāstiem par Ameriku. Cieniet Amerikas juristus un neskopojieties ar honorāriem – izvairīsieties no dažas labas problēmas, vai mazākais, – kaut ko iemācīsieties.

3 domas par “Kādēļ vajadzīgi juristi

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s