Bostonā sapnī un nomodā.

Viens no maniem jaukākajiem piedzīvojumiem divu Rīgā pavadīto nedēļu laikā bija izrāde, kurā Barišņikovs attēloja Brodska dzeju. Nu kaut kā – tik trāpīgi savirknēti vārdi. Klausoties izrādi, sajūta bija gluži kā īsu brīdi pēc pamošanās – sapnis liekas tik īsts, taustāms un nozīmīgs, bet pēc īsa brīža to vairs pat īsti nevar atcerēties. Gluži tāpat es jutos piektdien no rīta, mostoties viesnīcā Bostonā – mans sapnis bija tik krāsains, kinētisks un nozīmīgs. Atceros, gribēju to pierakstīt, lai varētu pastāstīt citiem, jo visa patiesība man bija rokā! Bet, kad izkāpu no gultas, tas jau bija izgaisis.

Bostona ir viena no senākajām Amerikas pilsētām – tajā apmetās pirmie angļu kolonizatori, un arī Amerikas revolūcija sākās tieši tur. Vietējie puiši sameta no kuģiem ūdenī tējas muciņas, lai protestētu pret nodokļiem, kas bija jāmaksā karalim. Viņi teica: “No taxation without representation”. Bet karalis bija skops un spītīgs un nekādu reprezentāciju tiem Anglijas parlamentā dot netaisījās, tāpēc pazaudēja visu savu Amerikas koloniju un tālāk viss notika tā, kā notika.

Bostonā ir viena no lielākajām īru kopienām Amerikā. 18. un 19. gs. viņi bariem gāzās uz šejieni, bēgot no bada un apspiestības dzimtenē. Daudzi vietējie pie savām mājām un firmām izlika laipnus uzrakstus NINA, kas nozīmē “No Irish Need Apply”.

Bostonā, salīdzinot ar citām Amerikas pilsētām, ir viseiropeiskākā sajūta. Daudz vecu māju, baznīcu un krogu. Visburvīgākais zelta rudens, kuram var līdzināties tikai Latvijas skati šajā gadalaikā. Pilsētu ieskauj osta un līcis, cauri Kembridžai tek Čārlza upe. Vēl līdzīgāku manai dzimtenei to padara slavenais Bostonas tunelis, kurš atslogo pilsētas satiksmi, to aizvadot zem līča. Tuneļa sākotnējās izmaksas bija saskaitītas 2,2 miljardu dolāru apmērā. Kad to kādus 5 gadus pēc plānotā termiņa pabeidza, tas bija izmaksājis nieka 22 miljardus dolārus. Vienu vārdu sakot – Bostonā es pat ļoti sajutos kā mājās. Ja kādreiz nopietni apsvēršu ideju par pastāvīgu dzīvi Amerikā, tad Bostona būs mana favorīte.

Un, protams, visiem zinātkārajiem – Bostonas piepilsētā Kembridžā atrodas slavenā Harvarda universitāte un ne mazāk slavenais MIT – Masačusetas Tehnoloģiju institūts. Harvarda universitātes gada budžets ir 4,2 miljardi ASV dolāru. Tas varētu būt aptuveni puse no visas Latvijas valsts valdības 2015. gada budžeta. Te arī varētu slēpties atbilde uz jautājumu, vai Latvijā kādreiz būs kāda pasaules klases universitāte. Vai Harvarda uzņem ar Latvijas vidusskolas diplomiem, to es nezinu, bet dažus cilvēkus no Latvijas, kuri šeit mācījušies, pazīstu. Harvarda skvērā čum un mudž no dažādu tautību studentiem – visi nēsājās ar grāmatām padusēs, apdzenot solīda izskata, acīmredzami pasniedzējus. Viss gluži kā amerikāņu filmās. Mani pārņem tāda kā nožēla, ka laikam jau Harvardā vairs nemācīšos un arī ar vienu vakaru šādā vietā ir stipri par maz.. Bet ko tur daudz nožēlot – Denvera mani gaida, bizness pūsdams un elsdams ripo uz priekšu, un mans uzdevums ir spārdīt to bumbu visu laiku uz priekšu, cenšoties izvairīties no brikšņiem un cerot, ka bumba ir apaļa un cieta, jo katram taču ir zināms, ka tukšas bumbas uz priekšu neripo.

Daži ļauži man vaicāja, vai netaisos šo blogu pārcelt uz angļu valodu, jo Google tulkotājs tomēr no latviešu uz angļu valodu tulko visai smieklīgi, pēdējā bloga rindkopa iztulkojas šādi:

“Some broke I asked if this blog was not going to be transferred to the English language, because Google translator but from Latvian into English translates quite funny, the last blog passage translated as follows:”

Pagaidām tomēr palikšu pie latviešu valodas, jo kuru gan Amerikā varētu interesēt kāda latvieša grafomāniskie centieni?

Tikmēr Amerikā visi drudžaini gatavojas Hellovīnu svinēšanai, kas liekas vieni no ievērojamākajiem gada svētkiem. Par tiem tad uzrakstīšu nākamajā reizē.

Skats uz Bostonu no līča  puses. Var paņemt kuģīti un kādas stundas laikā to apbraukt.

Arī sunīši Amerikā svin Helovīnu.

Bostonā iesaku iet uz Legal Sea Food restorānu, liekas, ka labākās vakariņas, kādas esmu Amerikā ēdis, bet noteikti ne pašas dārgākās.

Rudens Harvardā ir tik pat krāsains kā Latvijā.