Kategorijas: Uncategorized

Dirnu Sanfrancisko lidostā un gaidu reisu uz mājām, uz Denveru. Ir pienācis septembris, un sākusies lielā izstāžu sezona, tas nozīmē, ka līdz jaunajam gadam aizskriesim vismaz uz 8 telekomunikāciju izstādēm krustu šķērsu pa visu Ziemeļameriku. Bizness te lielā mērā notiek caur izstādēm, kurās satiekas piegādātāji, klienti un konkurenti. Visa barības ķēde uzskatāmi klaiņo pa izstādes pleķi, bāriem, restorāniem un skatās, kur ko iepārdot, aizstiept un netraucēti notiesāt. Tādā industrijas pasākumā analoģija ar mežu, kur gan lāči, gan skudras un lapsas staigā, ir vislabākā. Nesen kāds mūsu konkurents no Kanādas iesniedzis bankrota pieteikumu, un pārējie ar lielu entuziasmu sūta neveiksminieka klientiem glābjošus piedāvājumus, daži pat stendos nekaunīgi izlikuši plakātus ar aicinājumu šiem klientiem pieteikties uz īpašajiem piedāvājumiem; visi ar prieku urķējas pa kritušā lopiņa miesām un cenšas kaut ko vērtīgu pievākt. Atzīšos, arī mēs esam to vidū, un ar prieku vēroju, ka pēdējās nedēļās pārdošanas apjomi ir gājuši uz augšu. Esam tikuši gan pie kāda kritušā konkurenta klienta, gan arī plūdi Teksasā un viesulis Floridā ir nonesis pa kādam linkam un atnācis pie mums pasūtījumu izskatā.

Šajā nedēļā Sanfrancisko notika MWCA – “Mobile World Congress Americas”, Amerikas analogs Barselonas lielajai komunikāciju izstādei, kas parasti notiek martā. Lai arī organizatori tie paši, Sanfrancisko izstādi apmeklēja tikai kādi trīsdesmit tūkstoši, kamēr Barselonā uz izstādi atnāca vismaz četras reizes vairāk apmeklētāju. Tāpat kā pirms gada vai diviem visi runā par 5G mobilo tīklu, bet pat lielākie optimisti apgalvo, ka līdz tam būs jāpagaida savi gadiņi trīs. Tikmēr Facebook braši sludina, ka viņi ierādīs, kā jābūt, un paklusām bīda dažādus pilotprojektus, jo visi T-Mobile un AT&T esot atpakaļrāpuļi un Facebook gribot visu iekustināt un nodemonstrēt, kādam jābūt modernam un ātram tīklam. Tikmēr T-Mobili sodās, ka feisbuki un netfliksi noēd viņu tīklu kapacitāti, bet “net neutrality” likumi aizliedz no tiem piedzīt naudu, t.i., no ātrākiem tīkliem visu labumu noslauc Facebook, kamēr par infrastruktūru nākas maksāt T-Mobile. Apmēram ap šādām tēmām grozās ASV telekomunikāciju industrija. Turklāt arvien vairāk pieaug dažādu sensoru tīklu, gudro māju, pilsētu un mašīnu skaits, kas tikai vairo pieprasījumu pēc bezvadu sakariem.

Izstādē sastapts partneris lielās, ka daudz investējis mārketingā, sūtot saviem 4000 klientiem e-pastu vēstules, jaunumu lapas un piedāvājumus un ka ASV to izdarīt esot daudz vieglāk nekā Kanādā, jo tur šos labumus bez saņēmēja piekrišanas nemaz nedrīkst sūtīt. Un tā patiešām ir tiesa, ka ASV tevi vienkārši apber ar reklāmas mēstulēm. Šķiet, dienā manā e-pastā iebirst vismaz piecdesmit dažādi piedāvājumi no American Express, Spotify, Amazon un desmitiem mazāk zināmu kompāniju. Mājas pastkastīti esmu spiests iztukšot vismaz reizi nedēļā, jo tā tiek piebāzta ar apkārtnes bezmaksas avīzēm, reklāmām no krodziņiem, veikaliem un autoservisiem. Vieni pat bija tik nekaunīgi, ka kādus pāris mēnešus sūtīja draudīgas kartiņas ar “last notifcation” reģistrēt auto kādā servisa plānā ar nelielu, bet taisnīgu mēneša maksājumu. ASV valda uzskats, ka uzņēmumiem, kas domā par savu nākotni, ir jābūt mārketinga automatizācijas sistēmai, kas noķer perspektīvo klientu jau no mirkļa, kad tas ir ieklikšķinājis tā mājas lapā. Un tad klients iekļūst mārketinga dzirnavās, kas tam sūta e-pasta vēstules un, atkarībā no izsecinātiem uzvedības modeļiem, rāda reklāmas citās mājas lapās, vārdu sakot, glauda un masē klientu tik ilgi, kamēr tas vienreiz nopērk, un tad vēl un vēl. Feisbuks gadā nopelnot ap 26 dolāriem no katra ASV reģistrētā lietotāja, pareizāk sakot, tik maksājot reklāmu devēji par iespēju parādīt savas mirguļojošās bildītes, kuras nemitīgi piedāvā par brīvu izmēģināt dažādus produktus vai pakalpojumus. Vēl trakāk ir tas, ka Amerikā pārdevēji pamanās tikt arī pie klienta telefona numura. Šādus zvanus, kur kāds kaut ko laipni un sīrupaini mēģina pārdot, var saņemt pat vairākus dienā. Šī pārdošanas kultūra varbūt arī veicina izdaudzināto amerikāņu pieklājību, par kuru rakstīju pāris blogus iepriekš.

Stāvēdams rindā uz drošības pārbaudi, noklausījos, kā kāds vīrietis atbild uz telefona zvanu un nikni piekodina zvanītājam, lai tas izvāc viņa telefona numuru no datu bāzes un nekad vairs nezvana. Ir jau arī pieklājīgi veidi, kā atšūt zvanītāju, piemēram, pavaicāt, kur viņš dabūjis tavu telefona numuru un vai nevēlas iedot savējo.

Labas reklāmas uzdevums ir informēt pircēju par tam potenciāli nepieciešamu un izdevīgu darījumu. Taču ASV šobrīd reklāmas plūdi ir sasnieguši visai neciešamas kakafonijas apmērus. Arvien vairāk uzņēmumu iegādājas mārketinga automatizācijas risinājumus. Kas jauki, bet mani tagad ir apsēduši paši šie risinājumi, kuri izmisīgi mēģina sevi pārdot. Tas rada kaut kādu uztveres pārsātinājumu. Acīmredzot nākotnē šīs metodes iedarbosies aizvien mazāk un cilvēki būs spiesti izdomāt arvien jaunas un atjautīgākas metodes, kā informēt potenciālos pircējus par saviem piedāvājumiem. Un robeža starp gaumīgu reklāmu un pretīgu spamu ir diezgan šaura.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Sanfrancisko no AT&T stadiona puses.

Šī nedēļa ASV paiet viesuļvētras Irma zīmē, un laikā, kad šo rakstu, TV stacijas aicina cilvēkus pamest Floridu cik ātri vien iespējams. Ziemeļkoreja, Trampa izmeklēšanas un pat plūdi Hjūstonā ir palikuši otrajā plānā, jo Floridai tuvojas viesulis Kolorado štata izmērā un tā sagaidāmais spēks salīdzināms ar atombumbas sprādziena spēku. Organizācijas jau sākt vākt ziedojumus, un viens otrs apdomīgs SAF Tehnikas klients jau pasūta radio linkus, paredzot, ka daudzi masti tiks sagāzti un antenas aizpūstas. Tikmēr visu Kolorādo štatu pārklājis no Kalifornijas mežu ugunsgrēkiem atpūstais smogs, cauri kuram saule rēgojas draudīgi sarkana, bet redzamība nedēļas sākumā bija kā visbiezākajā miglā. Tā nu sēžu piektdienas pievakarē un domāju, ka klimata ziņā Latvijas iedzīvotāji ir vieni no laimīgākajiem pasaulē, jo šādas katastrofas pie mums nemēdz notikt.

Viens no Latvijā izplatītākajiem stereotipiem par Ameriku ir, ka cilvēki tur nepārtraukti rij hamburgerus un ir kārtīgi rešņi. Un tas nav tālu no patiesības. Sagūglēju OECD 2017. gada ziņojumu “Obesity report 2017” un ieraugu, ka ASV tiešām ir vislielākais aptaukojušos cilvēku procents pasaulē – gandrīz četrdesmit procentu no visiem iedzīvotājiem. Mierinājumam varu teikt, ka Latvijā tādu ir tikai divdesmit viens procents, bet pārāk priecāties arī nevar, jo tie paši igauņi šajā ziņā no mums atpaliek ar tikai deviņpadsmit procentiem aptaukojušos iedzīvotāju. ASV gan nav viendabīga, un ar prieku ziņoju, ka Kolorādo štats ir vismazāk aptaukojušais štats ASV – pie mums resnie ir tieši tikpat daudz cik Latvijā. Kolorādo salīdzinoši labie rādītāji neizbrīna – te cilvēki daudz skrien, kāpj kalnos un brauc ar riteņiem, un arī veselīgās ēstuves Denverā ir plaši pieejamas un populāras.

Tas pats OECD ziņojums arī sarūgtina, jo resniem cilvēkiem nākas ciest no diskriminācijas darba vietās – iespēja dabūt darbu ir mazāka nekā tievajiem, un izpētīts, ka viņu algas ir par 10% mazākas. Nerunājot nemaz par to, ka veselība un kopējā pašsajūta ir sliktāka. Ziņojuma autori atzīmē arī, ka liekais svars ir tieši saistīts ar izglītības un līdz ar to arī ienākumu līmeni. Mazāk izglītotiem un trūcīgiem ļaudīm parasti ir daudz lielāka varbūtība apaugt ar lieko svaru. Īpaši tas attiecoties uz sievietēm. Turklāt laika gaitā šī tendence tikai palielināšoties, pētījuma autori prognozē, ka ASV pēc desmit gadiem jau pusei no visiem iedzīvotājiem būs liekais svars, kamēr 1970. gadā tādu bija mazāk par piecpadsmit procentiem. Gribot negribot acu priekšā parādās Wall-e multenes rešņi kā mūsu civilizācijas nākotnes personificējums.

Tagad pienācis laiks atzīties. Divu gadu laikā, kopš pārvācos uz ASV, es pieņēmos svarā par 12 kilogramiem. Varbūt tāpēc, ka sākumā bija daudz stresa un bieži ceļojumi. Un aktīvais dzīvesveids – katru dienu vismaz stundu skrienu, spēlēju skvošu vai braucu ar riteni, – neko nelīdzēja. Kas tikai pierāda, ka sports ir labs, bet īpašu iespaidu uz svaru neatstāj.

Amerikā izplatītākais ēdiens ir hamburgers ar frī kartupeļiem. Jebkurā parastā ēstuvē papildus var dabūt arī dažādas fritētas gaļas vai dārzeņus. Esmu dzirdējis, ka lielākie fritēšanas fani pat ir iemanījušies pagatavot un baudīt fritētus snikerus. Ja dzīvesveids saistīts ar biežu ceļošanu un ēšanu ceļmalas ieskrietuvēs vai lietišķās vakariņās, rezultātu var skaidri redzēt, uzkāpjot uz svariem. Vasarā Rīgā mazliet pabalstīju Latvijas maksas medicīnu ar dažādām analīzēm, pārbaudēm un ārstu apmeklējumiem. Tā, asinspiediens paaugstināts, skatīsimies holesterīnu, sirdi, asinsvadus, utt. Izskrienot cauri visiem testiem un pārbaudēm, secinājums ir viens – jānomet liekais svars, citādi drīzā nākotnē nāksies regulāri dzert zāles un pašsajūta un darbaspējas vairs nebūs labas. Neviens jau cits kā pats par sevi neparūpēsies, un es kaut kādā mērā skatos uz savu rumpi kā uz instrumentu – mašīnas un citus rīkus mēs kopjam, remontējam un cenšamies, lai tie kalpotu iespējami ilgi. Nopirkt jaunu rumpi nekādi nav iespējams, vienīgais, ko var darīt, ir kopt un trenēt to tā, lai kalpo maksimāli ilgi. Aizgāju pie dietologiem, uztaisīju analīzi, lai noteiktu pārtikas nepanesamību, un formula ir rokā. Būtiskākais ir atteikšanās no jebkāda alkohola un miltu produktiem. Ēdu tikai liesu gaļu, dārzeņus un piena produktus. Turklāt cenšos ēst piecas reizes dienā pa mazām devām un vakaros pēc sešiem neēst nemaz. Tā divu mēnešu laikā esmu pazaudējis trīspadsmit kilogramus, un svars turpina samazināties. Un pārsteidzoši, ka arī ASV veikalos ļoti plašā izvēlē ir bezglutēna produkti un visdažādākajām diētām paredzēti ēdieni, vienkārši mazliet uzmanīgāk ir jāpaskatās, ko liec savā iepirkumu grozā un pēc tam uz galda.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Bilde no multenes WALL-E.

Pēc divām Latvijā pavadītām nedēļām atkal esmu ceļā uz ASV un visticamāk, ka līdz Ziemassvētkiem šajā pusē vairs neparādīšos. TV ziņās rāda milzu plūdus Teksasā, desmitiem tūkstoši cilvēki ir palikuši bez pajumtes un vairāki arī aizgājuši bojā. Uz šīs katastrofas fona plūdi Latgalē izskatās kā neliels pēcpusdienas lietutiņš.

Bet Denverā plūdu nav un, pēc laika prognozēm spriežot, tur kā parasti cilvēkus iepriecina jauks un saulains laiks. Mani sagaida “Another Beautiful Day in Colorado”. Iepriekš ciemojoties Latvijā, man bija sajūta, ka nekur jau es projām neesmu aizbraucis. Viss ir turpat un kā bijis pirms divarpus gadiem. Tagad, pirmo reizi mani pārņēma sajūta, ka esmu bijis projām ilgu laiku – kaut kas pārvilcies ar zirnekļu tīku, kaut kur jau saaugušas sūnas, bet dzīve Latvijā tikmēr ir aizgājusi uz priekšu. Nezinu, vai tas tāpēc, ka parādījušies restorāni, par kuriem es neesmu dzirdējis, kamēr vietējie saka, ka tā jau veca vieta. Vai arī, ka mani vairs īpaši neinteresē vietējā IT tirgus klačas un kaislības, bet notiekošais Amerikā man izliekas kaut kas sataustāmāks un reālāks.

Veids kā cilvēki komunicē ASV ir stipri atšķirīgs no Latvijā pierastā. Piemēram, gandrīz katrs e-pasts iesākas ar apvaicāšanos, kā Tev klājas un cerību izteikšanu, ka klājas labi, kurš var būt arī papildināts ar kādiem konkrētākiem laba vēlējumiem, piemēram, ka nesenais atvaļinājums tur un tur bija lielisks un tikšanās ar ģimenes locekļiem raisīja prieku un gandarījumu. Vai kaut kas tādā garā. Sēžot lidmašīnā blakus ierindas amerikānim, ir nepieciešamas maksimums desmit minūtas, lai viņš jau vilktu laukā savu mobilo telefonu un rādītu savas meitas izlaiduma foto, vai moci, vai laivu, vai lauku māju. Vairāki cilvēki Latvijā man jautāja, vai tiešām Amerikā ir pieņemts visu laiku runāt tās saldās runas, izskaistināt patiesību, bārstīt uzslavas vai vajag, vai nevajag un cik vispār var ticēt tam, ko saka amerikāņi. Īpaši jau svarīgi to saprast biznesā. Tāpēc arī pievienoju šim blogam grafikus, kuri rāda, kā apmēram vienu un to pašu realitāti interpretē amerikāņi un, piemēram, austrumeiropieši. Amerikā nav nekas neparasts, ja brauc liftā un Tev līdzbraucējs saka, ka viņam ļoti patīk Tavas kurpes, kur tās nopirki, vai jūsmo par pulksteni, vai akcentu, vai arī pilnīgi par jebko. Pēc neilga laika pierodu un tad Latvijā liekas, ka ko gan tie mūsu tautieši raksta tādus strupus un nepieklājīgus e-pastus, vai arī kapēc uz tās šaurās taciņas satiktie sveicinās visai negribīgi un rāda tik dusmīgas sejas un nemaz nedomā uzslavēt manas skaistās kurpītes.

Arī biznesā ASV cilvēki labprāt jūsmos par Tavu produktu, solīs ļoti drīz atbraukt ciemos, vai noteikti rūpīgi izpētīt Tevis atsūtītos materiālus. Viss viņiem būs “awesome”, “fantastic” vai kā minimums “wonderful”.

LinkedIn ir tāds produkts “Point Drive”, kurš ļauj sekot, kuri cilvēki ir atvēruši un apskatījušies tiem nosūtītos materiālus – sistēma parāda gan cilvēku vārdus, gan arī laiku, ko viņi ir pavadījuši lasot sūtījumus. Ja adresāts ir skatījies pats un vēl pārsūtījis materiālu trim saviem kolēģiem, tad tā ir laba zīme. Ja runājot pa telefonu bārstījis uzslavas, bet nav pat atvēris nosūtīto failu, tad secinājumus variet izdarīt paši. Jo kļūdīties ir tik viegli – tas, ko amerikānis uzskatīs par vienkārši neko nenozīmējošu pieklājību, to lētticīgais latvietis uztvers kā neviltotu sajūsmu un gandrīz drošu apsolījumu par lielisko biznesu nākotnē. Realitātē, protams, vienīgais, kas rāda nodomu patiesumu ir no kabatas izvilktā nauda, vai arī Tev veltītais laiks. Kas ASV ir apmēram viens un tas pats. Bet krāšņas runas parasti nenozīmē galīgi neko.

Domāju, šī cukurotā pieklājība nāk no vēsturiskā fakta, ka milzīgajā un sākumā mazapdzīvotajā zemē ilgu laiku ir klejojuši visdažādākie svešinieki. Ja ierodies svešā mežonīgo rietumu pilsētiņā, tad drošāk ir būt ļoti laipnam un pieklājīgam un nevienam neko sliktu neteikt, labāk jau visu slavēt un censties atrast jaunus draugus. Jo nekad nevar zināt, kam kabatā ir ierocis vai no kā var norauties pa muti, bet kura simpātijas un aizstāvība var izglābt dzīvību.

Man laimējies strādāt vietās, kur viens no principiem ir bijis “Brutally frank”, ko varētu tulkot kā nežēlīgā godīguma principu. Šis princips prasa teikt, ko domā, pat ja patiesība ir nepatīkama. Tas prasa lielu drosmi un arī uzticēšanos, izkāpšanu no komforta zonas. Jo vienkāršāk jau ir pateikt kaut ko jauku un patīkamu, nevis kritisku. Tajā pašā laikā jēga kritizēt ir tikai tad, ja nodoms ir palīdzēt uzlaboties un izdarīt kaut ko labāk. Tā nu jābalansē uz tās šaurās laipiņas starp būt pieklājīgiem un jaukiem, bet tajā pašā laikā saukt lietas īstajos vārdos, bet arī nenogalināt cilvēkos vēlmi censties.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Amerikā šī nedēļa bija visai nemierīga. Gan Tramps un Ziemeļkorejas vadonis viens otram izjusti un krāšņi padraudēja, gan arī Virdžīnijā (ASV Dienvidu štatā) izcēlās nemieri. Tur valdīšana taisās novākt Pilsoņu kara laika Konfederātu pieminekli un vietējie “white supremacists” sarīkoja grautiņus un nemierus, pretī iznāca “black lives matter” un citi antirasisti, un rezultātā daudzi cilvēki ievainoti, viens nogalināts, pilsētā izsludināts ārkārtas stāvoklis un ziņu kanāliem ir ko raidīt un ziņot.

Man pēdējās divas nedēļas ir pagājušas, nodarbojoties ar rekrutēšanu. Domāju, ka esmu sasniedzis līmeni, kad spēju visai veikli sameklēt darbinieku pārdošanā vai dažādās atbalsta profesijās. Rekrūteri par darbiņu ņem savus 25% no atrastā darbinieka gada algas, sanāk, ka darbinieka atrašana izmaksā 15 – 20 tūkstošus dolāru. Tajā pašā laikā viens darba sludinājums Craigslist maksā ap piecdesmit dolāriem. Lēti, un strādā ļoti efektīvi. Tiklīdz darba sludinājumā norādīsi algu, kas ir mazliet dāsnāka par tirgus vidējo, no strādāt gribētājiem nevarēsi ne atkauties. Craigslist ir Latvijā slavenā ss.lv ASV analogs. Viņu gada apgrozījums ir gandrīz 700 miljoni dolāru un peļņas marža ir 80%, tā ka pat ar salīdzinoši zemajām sludinājumu cenām viņi ir vispelnošākā “classified ads” kompānija pasaulē. Pamēģināju arī Ziprecruiter, tādu populāru darbinieku meklēšanas sistēmu, kas mazliet arī automatizē atlases procesu. Piemēram, rāda visus pieteikumus vienā sarakstā. Ļauj izdarīt piezīmes, atķeksēt statusus un pielikt pie kandidātiem īkšķi augšā vai īkšķi lejā. Ja pieliec īkšķi lejā, tad kandidāts no saraksta pazūd. Ar šo smalko tehnoloģiju Ziprecruiter noslauca no manis kādus dolārus piecsimt, bet kandidātu tur bija stipri mazāk nekā Craigslist, turklāt ar izcilību neizcēlās.

Atlasi veicu pēc visai vienkāršas sistēmas. Vispirms apskatos CV. Ja cilvēkam ir kaut vai attāli līdzīga pieredze kā man nepieciešams, tad piezvanu. Sarunai man ir mazs špikerītis, kuram cenšos iziet cauri. Piemēram, pajautāju, vai kandidāts ir izlasījis darba sludinājumu. Ieskatījies mūsu mājas lapā. Diezgan pārsteidzoši, cik daudz cilvēku vienkārši visur izmētā savus CV, bet pat nepapūlas paskatīties, ko darba devējs īsti meklē. Ja cilvēks spēj sakarīgi pārstāstīt manu darba sludinājuma saturu un arī aprunāties par SAF Tehnikas biznesu, tad pirmo testu viņš jau ir izturējis. Tālāk taujāju par iepriekšējo darba pieredzi. Ja pēdējos trīs četros darbos cilvēks ir pavadījis gadu katrā, tad arī parasti sarunu neturpinu, jo man ir vajadzīgi stabili kadri, nevis kaut kādi laimes meklētāji vai neveiksminieki. Ja telefona saruna ir bijusi kaut cik sakarīga un pretendents spējis izraisīt interesi, tad aicinu viņu uz biroju, uz interviju klātienē. Desmit dienu laikā es runāju pa telefonu ar kādiem trīsdesmit pretendentiem, no kuriem astoņus uzaicināju uz biroju. Atšķirībā no latviešiem amerikāņi prot skaisti runāt un rakstīt. Viņu CV ir pilni ar tādiem epitetiem kā: “Relationship building skills”, “Personal integrity with strong business ethics”, “Creative with the ability to think outside the box”. Daži CV ir sakarīgi, bet daži ir tādi, kurus varētu izmantot “bullshit bingo” spēlē. Tāpēc darba intervija ir visai reglamentēta. Visiem palūdzu piereģistrēties SAF Tehnika mājas lapā, izvēlēties kādu produktu un sagatavot par to prezentāciju, kas būtu adresēta kādam potenciālajam distributoram. Tas ir, būtu jāpastāsta par produktu un jāpārliecina, ka to būtu labi tirgot. Kad aicinu cilvēku uz biroju, visai sīki izstāstu gan par mājas darbu, gan to, ka intervijas laikā tiks doti testi un vaicāju, vai tas ir pieņemami. Uzdevumiem un testiem piekrīt visi, bet triks ir tāds, ka es jau redzu, vai cilvēks ir piereģistrējies mājas lapā, vai nav. Un visai pārsteidzoši, ka apmēram puse tā arī mājas lapā nepiereģistrējas, bet uz interviju tomēr atnāk. Intervijas laikā neko daudz cilvēkam par sevi runāt neļauju, bet cenšos noskaidrot, ko tieši viņš iepriekš ir darījis, kas viņam ir paticis un kas ne. Kas ir bijis labākais viņa iepriekšējais darbs un kāpēc. Un tad vienkārši palūdzu noprezentēt mājas darbu, dodu uzdevumus, kas prasa koncentrēties, loģiski domāt un mazliet padarboties ar Excell. Beigās palūdzu, lai nosauc kādus trīs cilvēkus, kuri varētu kaut ko par viņu pastāstīt. References ir ļoti svarīgas, esmu dažkārt iekritis, noslinkodams piezvanīt un aprunāties ar kandidāta iepriekšējiem priekšniekiem vai kolēģiem, un tad kandidāts ir izrādījies ne visai atbildīgs vai profesionāls. Tieši rakstura īpašības – pacietība, strādīgums un godīgums, ir īpašības, kuras meklējam savos darbiniekos, jo visu citu ir iespējams iemācīties.

Secinājumi visai skumīgi – ar uzdevumu risināšanu amerikāņiem veicas švaki. Tikai daži spēja nodemonstrēt kaut cik sakarīgu loģisko domāšanu, bet pilnīgi pareizi uztaisīt tāmi, sastāvošu no trīs rindiņām ekselī, spēja tikai viens no uzaicinātajiem kandidātiem, kurš cita starpā bija profesors un senos laikos strādājis par kriptogrāfu Nacionālajā drošības aģentūrā.

Cilvēki, kas piesakās darbā, iedalās divās vecuma grupās. Jaunuļi vecumā no 25 līdz 35 gadiem. Tie parasti ir entuziastiski, enerģiski, interesējas par straujām karjeras iespējām, bet nav pārāk pieredzējuši. Otra kategorija ir “večuki”, virs četrdesmit pieciem gadiem. Tos parasti dzīve ir apdauzījusi, viņiem nav nekādu īpašu ilūziju, viņi ir pieredzējušāki, vairāk zina, saprot un vienkārši meklē dzīvē stabilitāti. Bieži šie vecie ir strādājuši labos darbos, bijuši priekšnieki vai speciālisti jomās, kuras vairs nav pieprasītas. Citiem vārdiem sakot, viņi ir “overqualified”. Un man veidojas dilemma – izvēlēties jaunuli, kuru es apmācīšu, un tad viņš gribēs stipri lielāku algu vai arī aizskries, kur maksās vairāk, vai izvēlēties večuku, kurš nekur īpaši neskries, bet nebūs arī milzu enerģisks un, iespējams, viņam galvā jau būs saviesušies tarakāni un nekādus jaunus trikus viņam iemācīt nevarēs.

Saka, ka Denverā bezdarbs esot ļoti zems un ASV šobrīd piedzīvo ekonomikas uzplaukumu. Skatoties uz maniem darba kandidātiem, es nekādi to neredzu. Cilvēki ir noguruši no daudziem pagaidu darbiem bez sociālajām garantijām. Ja arī darbs ir pieejams, tad, lai cik arī smagi tu strādātu, šobrīd vairs nevar nopelnīt tik daudz, lai, piemēram, varētu atļauties savu māju un vidusšķiras cienīgu dzīvi. Un tuvākā nākotnē vēl daudzi darbi izzudīs, jo tos paņems roboti. Man ir sajūta, ka mēs esam kaut kādu ļoti pamatīgu, neatgriezenisku pārmaiņu vidū un grūti pat iedomāties, kā izskatīsies pasaule pēc nieka pieciem gadiem.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

 

Nu jau drusku vairāk par nedēļu esmu atpakaļ Denverā. Lai arī ASV ir ļoti atšķirīgas no Latvijas, tomēr ir lietas, kas mums līdzīgas. Piemēram, visu šo laiku, kopš dzīvoju ASV, nepārejoša tēma ir bēdīgais stāvoklis ar veselības aprūpi un cīniņi par vispareizākā veselības apdrošināšanas modeļa ieviešanu. Visi piekrīt, ka medicīna ASV ir pārlieku dārga, bet receptes situācijas labošanai ir radikāli atšķirīgas. Ja Sandersa demokrāti uzskata, ka vajadzīga visiem pieejama valsts apmaksāta veselības sistēma, “Universal Healthacare”, un ASV esot vienīgā attīstītā valsts pasaulē, kur šādas sistēmas neesot, tad konservatīvajiem republikāņiem jebkāda valsts lomas palielināšana ir pretrunā ar viņu pamata ideoloģiskajām nostādnēm un tāpēc nepieņemama.

Vārds Obamacare ASV tiek viļāts kā karsts kartupelis. Tiem, kas nezina, pateikšu, Obamacare ir valsts subsidēta medicīnas apdrošināšana, kas nodrošina medicīnas aprūpes minimumu mazturīgiem iedzīvotājiem. To pieņēma 2010. gadā un tā tika finansēta caur papildu nodokļiem. Republikāņi šo sistēmu uzskata par sociālistisku, pretrunā ar brīvā tirgus principiem un pārlieku dārgu. Bet, lai arī patreiz republikāņiem ir vairākums gan Kongresā, gan Senātā, gan arī savs prezidents, tomēr viņi nespēj vienoties un nākt klajā ar kādu labāku veselības aprūpes likumu. Jo vieni grib likumu tikai nedaudz pielabot, atceļot kādas visnepopulārākās normas, bet citi atkal grib to atcelt pavisam. Un tā izrādās, ka republikāņu partija arī nemaz tik monolīta nav. Visu pagājušo nedēļu ziņu kanāli vārījās par to, ka Senāts tūlīt balsos un atcels to likumu, bet kārtējo reizi čiks vien sanāca, pietrūka kādas trīs balsis. Domāju, ka beigu galā viņi kompromisu atradīs un izmaiņas tiks pieņemtas, taču uz šī fona Latvijas nodokļu reforma izskatās tāda diezgan kompakta, labi sagatavota un raiti novadīta.

Samudžinātās nodokļu sistēmas reforma bija viens no Trampa galvenajiem priekšvēlēšanu solījumiem, tāpēc noteikti sekos mēģinājumi to mainīt. Izskatās gan, ka mainīt nodokļu sistēmu būs vēl grūtāk nekā atcelt Obamacare. Jo, tiklīdz sāc kaut kur samazināt nodokļus, tā parādās budžeta deficīts, vai arī jāmeklē, kur samazināt izdevumus. Bet izdevumu samazināšana, kā mēs to redzam Latvijā, normālos apstākļos gandrīz nav iespējama. Ir jānotiek kādai globālai kataklizmai, lai šādus nepopulārus lēmumus varētu pieņemt. Tā nu nabaga amerikāņu politiķi mokās, gluži tāpat kā viņu kolēģi Latvijā. Vienīgais, viņi nerunā par “jauniem politiskiem spēkiem”, visa ņemšanās notiek labi ieeļļotās divu partiju sistēmas ietvaros. Katrai partijai sava nacionāla infrastruktūra, atbalsta punkti, sponsori, un jaunpienācējiem izredžu tur nav nekādu. Vienīgais, kas varētu mainīt šo sistēmu, būtu Republikāņu vai Demokrātu šķelšanās, bet šķeltniekus attur tas, ka, ja otra partija saglabās vienotību, tad sašķeltajiem būs ļoti grūti kaut kur uzvarēt. Pēc šādas loģikas īsti neko labu es neredzu jauno pirmsvēlēšanu politisko spēku plejādē Latvijā. Jo “Saskaņa” jau nesašķelsies, un tātad diezgan ticams, ka viņu pozīcijas tikai nostiprināsies.

Esmu no dažiem amerikāņiem dzirdējis viedokļus, ka Eiropā daudzpartiju sistēma esot demokrātiskāka, jo izvēle ir lielāka un koalīcijā sanākušās partijas katra kaut kādā mērā varot ietekmēt valsts kursu un bīdīt savas prioritātes. Amerikāņiem ir tikai divas izvēles, un katrā partijā ir kaut kas labs un arī kaut kas galīgi nepieņemams, tāpēc cilvēkiem nākas balsot nevis par to, kam viņi tic, bet gan par mazāko ļaunumu. Protams, situāciju mazliet atvieglo diezgan lielā iekšējā konkurence un demokrātiskais veids, kā tiek izvirzīti kandidāti. Piemēram, Tramps galīgi nebija Republikāņu partijas nomenklatūras kandidāts, tāpat kā Obama tāds nebija Demokrātu partijai. Tomār viņi bija tik populāri, ka paši spēja izkarot līdera vietu. Latvijā laikam gan būtu grūti kādam jaunajam un populārajam ātri tikt lielā amatā.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

Iepriekšējā blogā rakstīju par laba darba atrašanas paņēmieniem. Taču ir cilvēki, kuriem negribas būt darbiniekiem un tādēļ viņi kļūst par uzņēmējiem. Parasti visizplatītākais motīvs ir vēlme labi dzīvot, bet mēdz gadīties arī, ka cilvēki kļūst par uzņēmējiem, jo paliek bez darba, vai gluži vienkārši grib realizēt savas idejas vai pierādīt sevi.

Pēc grāmatu definīcijas uzņēmējs ir tas, kurš uzņemas risku. Senos laikos bija tādi ceļojošie tirgotāji, kuri sapirka preci, piekrāmēja ratus ar mantām un devās tās iztirgot. Ja izdevās pārdot, tad dzīvoja labi, bet, ja ne, tad izputēja, varbūt pat nonāca parādu cietumā. No šejienes ir nācis termins “Entrepreneur.”

Nereti cilvēki uzsāk kādu savu mazo rūpaliņu. Vai nu sāk nodarboties ar mājražošanu, vai paši sniedz kādus pakalpojumus, vai pat atver veikaliņu vai ko tamlīdzīgu. Šādus cilvēkus sauc par dzīvesstila uzņēmējiem, viņi biznesu veido, lai savilku galus kopā vai piepildītu savas vēlmes. Parasti šādos gadījumos viņiem nav ambīciju, iespēju vai zināšanu, lai uzaudzētu savu uzņēmumu lielu, nodarbinātu daudz darbinieku un kādreiz to pārdotu, turklāt uzņēmums dzīvo tikai tik ilgi, kamēr tā īpašniekam labpatīk tajā strādāt.

Bieži cilvēki uzņēmējus apskauž un domā, ka dzīve tiem ir ļoti salda. Varu teikt droši, ka nekas nevarētu būt tālāk no realitātes. Ja esi uzņēmējs, tas nozīmē, ka naudu vari saņemt tikai tad, ja tā ir tava uzņēmuma kontā, bet sākumā tās nekad nav. No vienas puses tevi spiež klienti un kreditori. No otras puses – darbinieki, kuri vienmēr grib algu, un vēl arī piegādātāji un valsts, kas ļoti grib kaut ko iekasēt. Uzņēmēja dzīve paiet kā vāveres ritenī – nemitīga skriešana pēc naudas (turklāt naudas devēji vienmēr domā, ka uzņēmējs prasa pārāk daudz) un nemitīga daudzo atplesto mušu pabarošana (pie tam atplestās mutes vienmēr ir pārliecinātas, ka viņas apčakarē, jo naudas taču ir ļoti daudz, tikai tas skopulis nedalās).

Tāpēc, pat nesākot diskutēt, kas ir labs bizness un kas nav, – vai tagad jāiegulda lauksaimniecībā, jātaisa kādas mobilās lietotnes vai arī jācep eklēri, apgalvošu, ka jebkuram, kurš grib bāzt galvu uzņēmējdarbībā, ir jāspēj tikt galā ar četrām pašām svarīgākajām lietām.

Pirmā ir spēja izturēt spiedienu un stresu. Arī strādājot algotu darbu, stresa mēdz būt daudz. Piemēram, es noteikti nevarētu strādāt par skolotāju, jo bērni ir tik palaidnīgi un viņus sargājošie likumi tagad ir stingri. Tomēr uzņēmēja stress ir īpašs ar savu daudzveidību. Var gan šausmīgs klients gadīties, gan neaizstājams darbinieks atlūgumu uzrakstīt, gan VID pārbaudīte uzrasties vai Konkurences padome apciemot. Tāpēc uzņēmēja ikdiena ir kā pastaiga pa mīnu lauku. Atceros, pirms gadiem četriem man gadījās tāds smagais klients, ka vienīgais veids, kā nesajukt prātā, bija kādu pusgadu divas reizes nedēļā iet uz sporta zāli un ilgi un izjusti sist un spārdīt boksa maisu, jo līgums bija noslēgts un no klienta vairs atteikties bez miljona zaudēšanas nevarēja.

Otrā ir mācēt izskaitīt naudu. Tas ir apbrīnojami, cik naivi naudas lietās ir daudzi cilvēki. Var jau viskautko safantazēt, bet ļoti bieži bankrotē tieši uzņēmumi, kuriem ir augošs apgrozījums, bet vai nu nav padomāts par kādām rezervēm, vai arī augšana notikusi pārāk strauji, nauda aptrūkstas, un bankas, kā zināms, naudu dod tikai tad, kad tev to nevajag.

Trešā īpašība ir spēja pašam izdomāt, ko darīt, un vēl pielikt citus pie darba. Es to saucu par virpuļa iegriešanu. Ja tu esi darbā, tad parasti priekšnieks pasaka, ko darīt, vai arī ir sarakstītas procedūras un priekšraksti. Ja esi uzņēmējs, tad neviens neko priekšā neteiks. Turklāt, ja tev piemīt tieksme veidot neizpildāmus plānus, tad nobeigsies gan pats, gan arī tavi darbinieki. Pareizāk sakot, notiks tā, ka visi būs pārstrādājušies, naudu nesaņēmuši un dusmīgi.

Visbeidzot, uzņēmējam ir jāspēj pārliecināt cilvēkus darīt to, ko viņš ir izdomājis. Tas attiecas gan uz klientiem, gan uz darbiniekiem. Jo tikai tad, ja viņam ticēs, lietas ies uz priekšu. Šī laikam ir galvenā īpašība, bet vienlaikus arī bīstama, jo tādi tipi, kuri ir ļoti pārliecinoši, bet ne visu līdz galam izdomājuši, var nodarīt daudz posta.

Šīs uzskaitītās spējas kaut kādā mērā ir pretrunīgas. Ja cilvēks ir labs virpuļa griezējs, tad visticamāk, ka slikti skaita naudu, vai vāji pārcieš stresu. Šeit nu atliek tikai strādāt pie sevis un mācīties, vai arī uzaicināt komandā kādu, kurš   vājās vietas var kompensēt.

Ļoti trāpīgi un arī vizuāli skaisti šīs lietas izstāstītas seriālā par sešdesmito gadu Ņujorkas reklāmistiem “Mad Men”. Ja esat uzņēmējs, un ir pacietība skatīties septiņas sezonas, tad iesaku.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!