Vilku barā Denverā

Denverā jau otro dienu pēc kārtas snieg, un laika prognoze nekādus uzlabojumus līdz nākošās nedēļas vidum nesola. Līdz ar to sajūta ir depresīva un liekas, ka laiks ir apstājies un nekas īsti nenotiek.

Pēc pagājušās nedēļas priekšvēlēšanu rezultātiem ir pieaugusi varbūtība, ka novembrī vēlēšanās sacentīsies Hilarija un Donalds. Hilarija lielākajai daļai cilvēku šeit ir stipri vienaldzīga, līdz ar to vēlēšanās sacentīsies trampisti un anti-trampisti. Liekas, ka Tramps ir veidots no līdzīgiem māliem kā mūsu Aivars, tāpēc arī lielai amerikāņu tautas daļai viņš šķiet ļoti tīkams – saimnieks, bagāts, runā tautas valodu, ne kā nīstie, glumie politiķi. Turklāt ar viņu vienmēr ir interesants šovs.

Attieksme pret Trampu ir galēji polāra – vai nu karsti mīl un dievina, vai arī no visas sirds ienīst. Katrā ziņā par viņu runā visi. Jau tagad var redzēt, ka šajā gadā būs daudz mēslu un tautas baidināšanas no abām pusēm. Bukmeikeri dod 70% varbūtību, ka Hilarija būs nākošā ASV prezidente, bet vēsture rāda, ka Amerikas prezidenta vēlēšanās gadās lieli pārsteigumi. Galu galā arī Obama uzradās no nekurienes un reti kurš paredzēja, ka viņš tiks tur, kur tika. Tāpēc intriga saglabājas, tauta iesaistās un Amerikas reklāmas tirgum šis ir lielās pļaujas gads.

Vēl šonedēļ uzzināju, ka no 2020. gada uz divdesmit dolāru banknotēm septīto ASV prezidentu Andrew Jackson nomainīs Harriet Tubman, melnādaina cīnītāja par verdzības atcelšanu. Dzimusi verdzībā, izbēgusi un tad savu dzīvi veltījusi cīņai par verdzības atcelšanu. Jackson izrādās esot bijis vergturis, atpakaļrāpulis un visādi citādi nelabs cilvēks, tādēļ neesot pelnījis rotāt dolārus. Ja palasa Amerikas vēsturi, tad var redzēt, ka tā sastāv no vienām vienīgām pretrunām un pretēju viedokļu cīņām. Sistēma šeit uzbūvēta tā, ka cīņas gan ir kaislīgas un brīžiem asiņainas, bet vardarbība tiek ierobežota un zaudējusī puse samierinās un pieņem uzvarējušo viedokli, neraugoties uz to, ka ieroči šeit ir viegli pieejami un cilvēki savā mentalitātē brīvi.

Tikmēr citā flangā notiek cepšanās par nesen pieņemtu Ziemeļkarolīnas likumu, kurš aizliedz dzimumu mainījušām personām apmeklēt sava jaunā dzimuma tualeti. Tas ir, ja puika ir pārtapis par meiteni, tad šis likums aizliedz viņam apmeklēt meiteņu tualetes. Tramps šajā jautājumā ir neitrāls un apgalvo, ka viņam nešķiet, ka kaut kas traks varētu notikt, ja tam puikam, kurš tagad meitene, ļaus iet uz meiteņu mazmājiņu. Bet kvēlākie konservatīvie to izmanto kā pierādījumu, ka Tramps nemaz nav īsts republikānis, bet gan maita, maskējies demokrāts, tāpēc visiem spēkiem vēl pēdējā brīdī mēģina samest springuļus viņa ratu riteņos.

Šajās dienās ir apritējis gads, kopš esmu pārcēlies uz Ameriku. Neraugoties uz visai cītīgi apmeklētajiem “accent reduction” kursiem, kurus vadīja jaukā runas trenere Liza, šodien saņēmu veselus divus komplimentus par manu brīnišķīgo akcentu, kurš izklausoties krievisks, bet ja tā ieklausoties, tomēr īsti krievisks neesot. Progress ir sasniegts vismaz tajā ziņā, ka cilvēki vairs nepārjautā, ko es saku, kā tas bija pirms gada, kad tikko uz šejieni atbraucu. “Vilku barā esi, neblēj kā aita!”, teica kāda gudra sieva tepat Latvijā.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Lasvegasa un Uber taksometri

Neraugoties uz neganto sniega vētru, kura pagājušo svētdien piemeklēja Denveru, uz Lasvegasu tomēr sekmīgi aizlidojām un veiksmīgi piedalījāmies televīzijas un pārraides tehnoloģiju izstādē NAB show 2016. Mēs nebijām vienīgie, kuri nesa Latvijas vārdu šajā pasākumā. Dzimto valodu dzirdējām arī pie būdiņas ar uzrakstu Veset Nimbus. No latviešiem tas gan arī bija viss. Ja kāds mūsējais vēl tur klaiņoja, lai man piedod – neredzēju. Toties pie mūsu stendiņa pienāca SAF partneri un klienti no Austrālijas, Peru, Portugāles, Brazīlijas, nemaz nerunājot par amerikāņu klientiem. Vispār, izstāde pēc platības aizņēma 11 futbola laukumus. Izstādē piedalījās 1789 kompānijas, un tiem 11 futbola laukumiem izskrēja cauri 103 119 dalībnieki. Ja iepriekš jau neesi saorganizējis mītiņus un sastādījis sarakstu ar interesējošajiem stendiem, tad dalība šādā izstādē līdzinās adatas meklēšanai siena kaudzē. Industrijas veterāns Džons stāstīja, ka pirms divdesmit gadiem šovs bijis daudz grandiozāks – broadcasteriem bijuši pavisam citi budžeti un NAB šova balles esot bijušas, maigi sakot, ekstravagantas. “Tagad ir bada laiki,” dveš Džons, “turklāt skaties, tas sarūkošais piķis izsmērējas uz daudz vairāk mutēm. Jo tagad to krāmu ir daudz, un izvēles iespējas, kur tērēties, plašākas.” Senos laikos pircēji naudu neskaitījuši. “You could pack up and send them your boxes with bricks and they would happily take them.” Jāpiezīmē, ka vārdu “bricks” var tulkot gan kā “ķieģeļi”, gan arī kā “sūdi”. Tā nu pamazām apgūstu nozares vēsturi un mācos terminoloģiju angļu valodā.

Ja divos vārdos jāpasaka, kas izstādē bija vismanāmākais, tad tie bija droni, kuri visās malās plivinājās, apkarināti ar kamerām, un 4k izšķirtspējas tehnoloģijas. Visapkārt milzīgi ekrāni ar superlabas kvalitātes attēliem. Un tūkstošiem dažādu specializētu iekārtu un programmatūru. Kameras, roboti, gaismas, specefekti, satelīti, torņi un antenas.

Aizvadot nedēļu Lasvegasā, iedomājos par iepriekšējās paaudzes politiķi, kurš gribēja Rīgu pārvērst par maziņu Austrumeiropas Lasvegasu. Jauka vīzija – salā uz Daugavas sabūvējam kazino, uzceļam izstāžu kompleksus un nekavējoties kļūstam par pievilcīgu tusiņu vietu tuviem un tāliem viesiem. Par tiltu starp austrumiem un rietumiem. Pievilcīgi, vai ne? Vajag tikai pirmo pusmiljardu kaut kur sadabūt, un tad jau sniega bumba sāktu ripot.

No otras puses, runā, ka Lasvegasu kopā ar draudzīgajiem politiķiem uzcēluši bandīti un narkotirgoņi, jo kam gan citam būtu tāda nauda? Pilsēta gan dod darbu simtiem tūkstošu viesmīļu, pavāru, komediantu un krupjē, bet visādi citādi tā nav progresīva vai inovatīva vieta, drīzāk jau tāds liels zelta būris, viens vienīgs nebeidzams tingeltangelis. Pa kuru laiku lai tādā troksnī inovē un kādēļ tas būtu jādara? Vienīgi trūkums un liela, liela gribēšana var piespiest cilvēkus izdomāt kaut ko jaunu. Zīmīgi, ka Lasvegasa bija viena no pēdējām, kura atļāva Uber pasažieru pārvadājumus. Viss jau jauki sadalīts starp savām takšu firmām, priekš kam tur vēl kaut kāds Ubers? Un atļāva arī tikai tāpēc, ka visa Amerika to lieto, klienti pieraduši, un klientu ērtības svarīgākas par mazo takšu biznesiņu.

Latvija šādā ziņā ir interesanta vieta pa vidu. Mēs nespējam uzcelt Lasvegasu, jo tam esam pārāk mazi, ķildīgi un nestabili. Vienu vārdu sakot – demokrātiski. Tajā pašā laikā mēs nespējam arī atļaut Uberi, jo tam mūsu vara ir pārāk šaurredzīga, alkatīga un konservatīva. Un šī situācija, manuprāt, ir ārkārtīgi bīstama, jo esam ne šis, ne tas. Un kamēr elite nevienosies, kādu valsti mēs gribam uzcelt – cilvēki pārcelsies uz anglijām, īrijām un amerikām. Jo tur tevi neviens nesver un nevērtē, sistēma ir godīgāka, bet sirds par apkārtējo bardaku sāp mazāk.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Wynn hotelis man liekas viens  no visgaumīgākajiem  Lasvegasā. To uzcēla 2005. gadā un tas izmaksāja 2,7 miljardus dolārus. Tātad Rīgas “Lasvegasas”  sniega bumbas ieripināšanai ar pusmiljardu nepietiks.2016-04-22 00.13.33

 

Denveras ekonomiskais brīnums

Denveras klimatu varētu salīdzināt ar Latvijas hokeja līdzjutēju uzvedību pasaules čempionāta laikā. Eiforija mijas ar depresiju. Denverā vakar spīdēja saule un bija krietni virs 20 grādiem, šodien jau viss ir apmācies un drēgns, bet rīt sola pēdu dziļu sniegu. Savukārt visu nākamo nedēļu temperatūra būšot tā ap +25 – + 28. Tajā pašā laikā kalnos vēl ir sniegs, un cilvēki, kuri to nav visu ziemu atēdušies, brīvdienās pošas slēpot. Tā kā svētdien sola sniega vētru, tad īsti nezinu, vai aizlidošu, kā plānots, uz Lasvegasu, lai visu nākamo nedēļu piedalītos raidorganizāciju tehnoloģiju izstādē http://www.nabshow.com. SAF Tehnika ražo labu datu pārraides aparatūru, kuru izmanto “Broadcasteri” daudzās pasaules valstīs, un šajā izstādē piedalāmies ne pirmo reizi un, kā allaž, ceram uz lieliskiem rezultātiem.

Vēl man iznāca interesēties par Denveras skolām un veidu, kā tajās var iestāties. Tāpat kā Latvijā, arī Denverā ir publiskās un privātās skolas. Lai tiktu valsts skolā, bērnam ir jādzīvo attiecīgās skolas pieraksta rajonā. Privātajai skolai ir dziļi vienalga, kāda ir tava pieraksta adrese, bet labākajās nemaz nav brīvu vietu, neraugoties uz gada mācību maksu 25 tūkstošu dolāru apmērā. Amerikā ir gudrinieki, kuri apgalvo, ka, lai tiktu labajās valsts skolās, nemaz nav jādzīvo norādītajā rajonā, pietiekot tikai izkombinēt virtuālu adresi ar pareizo pasta indeksu. Citi atkal internetā raksta, ka šādi blēdīties nekādā ziņā nevajagot, jo varot sanākt lielas nepatikšanas. Cilvēki jau laikam visur domā, kā gūt savu labumiņu, mazliet apčakarējot sistēmu – gan Latvijā, gan Amerikā.

Internetā lasu, ka Latvijā jāsamazina skolu skaits gandrīz divas reizes, jo skolnieku skaits strauji rūk. Denverai atkal citas problēmas – pilsētā gadā iebrauc 100 000 jauni iedzīvotāji. Visur, kur vien paskaties, notiek celtniecība. Jaunas mājas, veikali, skolas un dzelzceļa līnijas. Nekustamo īpašumu cenas gada laikā ir pieaugušas par 10% un turpina kāpt. Interesanti, vai tas turpināsies bezgalīgi? Dažbrīd piezogas doma, ka īrēt taču ir stulbi – labāk nopirkt un priecīgi vērot, kā īpašuma vērtība katru gadu pieaug par 10%. Bet tad atkal atmiņā nāk 2007. gads Latvijā, un tā īsti nesaproti, vai pirkt, vai arī turpināt īrēt.

Interesanti, ka vēsturiski Denvera ir bijusi tipiska “boom & bust” pilsēta. Dzelzceļš, derīgie izrakteņi, lauksaimniecība un enerģētika. Visas šīs nozares attīstījušās cikliski, un uzplaukums mijies ar dziļu pagrimumu. Tikai pēdējos 15-20 gadus pilsētai ir izdevies pietiekami dažādot savu ekonomiku tā, ka tajā nozīmīgu lomu spēlē arī inovatīvās tehnoloģijas, ražošana, tūrisms, marihuāna un fakts, ka šeit joprojām ir zemas izmaksas. Pēkšņi šī vieta ir kļuvusi tāda “super-cool” un tai ir parādījies jaudīgs “mojo“. Ja ir interese, tad par Kolorado ekonomikas nozarēm variet vairāk lasīt šeit: http://www.advancecolorado.com/key-industries.

Domāju, ka Latvija varētu daudz mācīties no Kolorado štata. Galu galā arī mēs Eiropas savienībā esam jauka, patīkama zemo izmaksu zeme. Un mums ir “mojo“. Tātad varētu domāt, ko darīt, lai atgrieztos gan emigrējušie Latvijas iedzīvotāji, gan iebrauktu kādi jauki un kulturāli eiropieši, piemēram franči vai zviedri, mācītos latviešu valodu un apmestos uz dzīvi Latvijā. Galu galā, Denverā ir pilns ar labā un ne tik labā angļu valodā runājošiem frančiem, zviedriem, latviešiem un krieviem.

Starp citu, šorīt piedzīvoju mērenu šoku. Skrēju rīta skrējienu gar Cherry creek strautu un pretī braucošais riteņbraucējs braši uzsauc latviski: “‘Čau, Jāni!” Kādu brīdi pilnīgi pazaudēju sajēgu, kur atrodos un kas ar mani runā, līdz aptvēru, ka tas ir Denverā dzīvojošs latviešu puisis, pārcēlies uz ASV pirms gadiem astoņiem.

Domāju, ka Latvijas valdības cilvēkiem tiešām būtu vērts pamācīties no Denveras – ko darīt, lai ekonomika aizietu uz augšu un lai mūsu valsts piedzīvotu uzplaukumu. Varbūt labs starta punkts būtu atvērt LIAA pārstāvniecību Denverā? Iegūtu Latvijas eksports uz ASV, varētu mācīties, pārņemt pieredzi un Denverā parādītos vēl jauni latvieši.

Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com

Nesen uzceltā Stapletona un šodienas pavasaris tajā.2016-04-16 12.05.26

Par papīriem un Trampa mikropeni

Beidzot arī Denveru ir sasniedzis pavasaris. Par to liecina gan ziedošie ķirši un ābeles, gan gaisa temperatūra, kas pēcpusdienā jau stabili pārsniedz +20 grādus pēc Celsija, gan arī nevaldāmā kāre braukt ar motociklu vai velosipēdu un vispār – uzturēties ārā, priecāties un nopurināt ziemas putekļus un drupačas.

Nedēļas sākumā biju divu dienu komandējumā uz Sietlu. Tā ir liela pilsēta Amerikas ziemeļrietumos, Vašingtonas štata galvaspilsēta. Pazīstama kā Bila Geita dzimtā pilsēta. Starbucks, Amazon, T-Mobile un daudzi citi pazīstami biznesi dzīvo šeit. Kādreiz Sietlas apkaimē bija arī Boinga štābs, bet tagad viņi ir pārcēlušies uz Čikāgu. Aviācijas nozarē šajā štatā gan joprojām darbojas daudzi uzņēmumi.

No visām Amerikā redzētajām pilsētām Sietla man visvairāk atgādināja Latviju. Laikam tādēļ, ka bija vēss, lietains, ļoti zaļš un visapkārt daudz ūdens. Diemžēl mans ceļojumu režīms neļauj pārāk labi iepazīties ar dažādajām vietām, kuras apmeklēju. No rīta atlido, iečekojies viesnīcā, skrien uz sarunātajiem mītiņiem, vakarā vakariņas, atkrīti viesnīcā un nākamajā rītā jau brauc uz lidostu, lai dotos uz nākamo pilsētu. No pilsētas redzi pavisam maz, paliek vienīgi kaut kādas netveramas sajūtas un asociācijas. Tad lūk – Sietla man asociējās ar Latviju. Un vēl arī ar Mobiju Diku, kurš bija tik laipns, mazliet pasprauslāja un pat pavēra manā virzienā savu lielo aci.

Latvijā lielākā šīs nedēļas ziņa bija par publiskotajiem Panamas kompānijas Mossack Fonsecka papīriem. Amerikā šim notikumam tikpat kā nepievērš uzmanību. Tāpēc, ka tajos dokumentos nav atrodami slavenu amerikāņu vārdi. Viņi saka – jā, tur Putins apdāvinājis savus draugus, Porošenko, vēl kādi diktatori un Eiropas politiķi. Bet amerikāņu tur nav, tādēļ nekādas sensācijas nesanāk. Vai tos dokumentus nopludināja kāds tiešām godīgs cīnītājs par taisnību, vai krievu vai amerikāņu specdienesti, to mēs laikam neuzzināsim nekad, vai arī varēsim to skatīties pēc gadiem kādā aizraujošā spiegu filmā. Katrā ziņā šī noplūde ir daudz kaitīgāka demokrātisko valstu politiķiem, kuriem ir jāuztraucas par savu tēlu, vēlēšanu un referendumu iznākumiem. Bet no otras puses – demokrātija tomēr ir laba ar to, ka dažādi slīpi politikāņi nevar pārāk dziļi iesakņoties. Darbojas pašattīrīšanās mehānisms. Citi atkal saka, ka svarīgi ir nevis vārdi, kuri ir papīros, bet gan tie, kuri nav. Jo varbūt pie kāda ir tā papīru nepublicētā daļa, un tad jau sanāk pavisam skaista šantāža, vai ne?

Šonedēļ Amerikā daudz lielāka ziņa bija, ka Bērnijs Sanders uzvarējis Vaiomingā priekšvēlēšanās, un intrigas, kādas vērpj Republikāņu grandi, lai novērstu Trampa nominēšanu par partijas prezidenta kandidātu. Man grūti iedomāties, ka Latvijā varētu būt šāda ņemšanās un politiskā konkurence. Pārāk mazs mums tas pīļu dīķītis. Svarīgās lietas mūsu tēvoči nolemj klusos kabinetos vai zoodārzos, un pārsteigumi gadās reti. Amerikā cīņa un pārsteigumi ir gandrīz katrās vēlēšanās, jo šeit to tēvoču ir daudz vairāk. Galu galā arī Obama tika tur, kur tika, pateicoties tautas atbalstam un harizmai, nevis savas partijas mašinērijai.

Citi atkal priecājas par Trampa kailportretu ar mikropeni, kuru uzgleznoja māksliniece Ilma Gore, izklausās pavisam latviski, vai ne? Bildi variet aplūkot šeit: Mākslinieces mājas lapa, un kurš tagad ir aizceļojis uz kādu Londonas mākslas galeriju:  Ziņa par izstādi Londonā. Vienu vārdu sakot, pavasaris ir atnācis un dzīve sit augstu vilni!

Par nodokļiem un mākslīgo intelektu

Šī nedēļa bija savāda. Pēc ilgāka pārtraukuma to pavadīju Denverā un nekur nebraucu. Izbaudīju vientulību un atpūtos no biežajiem viesiem un nepieciešamības socializēties. Parasti man patīk kompānijas un tusiņi, bet dažreiz uznāk sajūta, ka ir labi arī baudīt klusumu un vientulību. Interesantāka kompānija par sevi jau arī nemaz nevar būt, veltīju brīvo laiku grāmatām un komforta līmeņa paaugstināšanai dzīvoklī. Piemēram, ieviesu gaisa mitrinātāju, jo gaiss Denverā ir tik sauss, ka visu laiku jākasās. Atradu labu vietējo kafijas grauzdētavu. Izlasīju labas grāmatas. Sportoju. Iesniedzu savu pirmo ASV nodokļu maksātāja deklarāciju.

Par deklarācijas aizpildīšanas termiņa tuvumu liecina visai uzmācīgās radio reklāmas, kurās možās balsīs vīterojošie pieteicēji aicina pārliecināties, vai tavs grāmatvedis (viņi to sauc par CPA: Certified Public Accountant) tiešām specializējas uz nodokļu deklarācijām un, pats galvenais, ja IRS (Internal Revenue Service) klaudzinās pie tavām durvīm, vai deklarācijas aizpildītājs atrotīs piedurknes un metīsies aizstāvēt savu veikumu. Konkrētā radio reklāma izskan ar pilnīgi neatvairāmu “value proposition“, kas aicina potenciālo klientu atnest pagājušā gada deklarācijas sagatavošanas rēķinu un sola šajā gadā to pašu darbu paveikt tikai par pusi no iepriekšējā gadā samaksātās summas. Tā kā iepriekšējā gadā ASV es vēl deklarācijas negatavoju, tad arī rēķina, kuru būtu iespēja samazināt uz pusi, man nav. Pietrūkst nekaunības izmēģināt aiznest baltu lapu un prasīt, lai viņi pastrādā par nulles cenu. Reklāma mani sakūda tikai uz jautājumu savam Džefam, vai viņš būs gatavs cīnīties līdz galam, ja IRS mani mēģinās aiztikt. Džefs atbild, ka cīnīsies kā lauva, un tad es arī izlemju uzticēt savu nodokļu rēķināšanu viņam.

Visa nodokļu lieta sākas pavisam nevainīgi. Ir standarta gada atskaite, kuru darba devējs izsniedz savam darbiniekam, tajā uzskaitītas visas algā saņemtās bruto summas, samaksātie nodokļi u.tml. Līdzīgu atskaiti Latvijā darba devēji uz pieprasījumu dod saviem darbiniekiem, no Horizon to var izdrukāt ar vienu pogas spiedienu. ASV gadījumā tā pat nav jāprasa, varu ieiet savā darbinieka interneta portālā un šo atskaiti paņemt. ASV mēs esam mazs uzņēmums, algu aprēķinus un izmaksas mums nodrošina ārpakalpojuma sniedzējs, kura pienākumos ietilpst arī “salary slips” un citu darbiniekiem nepieciešamo atskaišu nodrošināšana “on-line” portālā. Problēmas ar deklarāciju sākas, kad uzzinu, ka ir jādeklarē arī pilnīgi visi bankas konti un to maksimālās vērtības pagājušā gada laikā, visi izsniegtie aizdevumi, uzņēmumos piederošās daļas un gūtie ienākumi visā pasaulē – algas, dividendes, un tamlīdzīgi. Pie tam ienākumu deklarācija ir jāiesniedz gan federālajam ienākumu dienestam IRS, gan arī Kolorado štata ienākumu dienestam, jo katrs no viņiem iekasē sava veida nodokļus. Grāmatveža Džefa veikums pēc mēnesi ilgas komunikācijas un dažādiem precizējumiem aizņem 70 lapas. Man nav ne mazāko cerību spēt pārbaudīt, cik pareizi viņš visu ir aprēķinājis un saskaitījis, bet gala atlikumā iznāk, ka man mazliet ir jāpiemaksā gan IRS, gan arī Kolorado štatam. Pašu 70 lapu biezo deklarāciju var iesniegt elektroniski un kā elektroniskais paraksts tiek izmantots Adobe Cloud nodrošinātais pakalpojums. Amerikā nav tāda “oficiālā valsts e-paraksta”, tā vietā viņi izmanto normālus, komerciālus pakalpojumu sniedzējus, domāju, ka arī Latvijā būtu jābeidz līdzekļu izšķiešana, būvējot visādas “valsts oficiālās e-pasta platformas” un tā vietā pilnīgi viss, ko var atdot, jāatdod privātajiem pakalpojumu sniedzējiem. Ticiet man, privāts uzņēmums vienmēr efektīvāk apsaimniekos līdzekļus un, galvenais, veidos produktus, kuri tiešām būs ērti un vajadzīgi, nevis ko kāds “eksperts” būs iespecificējis iepirkuma specenē.

Atgriežos pie Amerikas. Tātad deklarāciju var aizpildīt un iesniegt elektroniski, parakstot ar Adobe parakstu. Nodokļu samaksu gan visērtāk veikt, uzrakstot čeku un nosūtot to uz abiem nodokļu dienestiem pa pastu. Doma, ka deklarācija varētu jau būt aizpildīta vismaz ar tiem datiem, kuri jau ir valsts rīcībā, liekas kā nesasniedzams sapnis. Salīdzinot ar Ameriku, Latvija ar savu VID EDS izskatās kā ērtuma un vienkāršības paraugs.

Nesen ASV viesojās igaunijas premjers Taavi Roivas. Kā jau igaunis, viņš paspēja uzstāties dažādos televīzijas sarunu šovos un izreklamēt Igauniju kā progresīvu, jauneklīgu un ārkārtīgi “cool” vietu. Pastāstīja par bezmaksas pieejamo bezvadu internetu un on-line nodokļu deklarāciju aizpildīšanu. Intervētājs brīnījās, ka deklarācijas aizpildīšana aizņem tikai 5 minūtes, bet Roivas viņu izlaboja, ka 5 minūtes esot bijušas vajadzīgas senāk, tagad, pēc sistēmas uzlabošanas, deklarāciju varot aizpildīt 3 minūtēs. Interviju variet apskatīties šeit, vismaz no Amerikas saite darbojas: http://www.cc.com/shows/the-daily-show-with-trevor-noah/interviews/sbjjbj/exclusive-taavi-roivas-extended-interview

Kas atliek mums, latviešiem? Teikt, ka mums viss ir vēl labāk, tikai mēs neesam tādi lielībnieki un gaisa grāpšļi kā igauņi? It kā jau mēģinām, bet īsti neskan. Latvijā ir jāatrod kaut kāda sava, pasaulei interesanta tēma, kas sistemātiski jāstumj un jāpopularizē daudzu gadu garumā. Atceros, pirmā igauņu e-valdības sistēma tika izveidota 1998. gadā, tā bija pavisam elementāra dokumentu vadības sistēma, bet jaunums tajā laikā bija, ka viņi pasludināja, ka valdība esot pilnībā pārgājusi uz bezpapīru tehnoloģiju. Varbūt Latvijā ir laiks iecelt kādu ar mākslīgo intelektu apveltītu robotu par ministru, vai pieņemt likumu, ka viss valsts sektors pāriet uz pašbraucošajiem Google autiņiem?