Par cukurotajiem amerikāņu komplimentiem

Pēc divām Latvijā pavadītām nedēļām atkal esmu ceļā uz ASV un visticamāk, ka līdz Ziemassvētkiem šajā pusē vairs neparādīšos. TV ziņās rāda milzu plūdus Teksasā, desmitiem tūkstoši cilvēki ir palikuši bez pajumtes un vairāki arī aizgājuši bojā. Uz šīs katastrofas fona plūdi Latgalē izskatās kā neliels pēcpusdienas lietutiņš.

Bet Denverā plūdu nav un, pēc laika prognozēm spriežot, tur kā parasti cilvēkus iepriecina jauks un saulains laiks. Mani sagaida “Another Beautiful Day in Colorado”. Iepriekš ciemojoties Latvijā, man bija sajūta, ka nekur jau es projām neesmu aizbraucis. Viss ir turpat un kā bijis pirms divarpus gadiem. Tagad, pirmo reizi mani pārņēma sajūta, ka esmu bijis projām ilgu laiku – kaut kas pārvilcies ar zirnekļu tīku, kaut kur jau saaugušas sūnas, bet dzīve Latvijā tikmēr ir aizgājusi uz priekšu. Nezinu, vai tas tāpēc, ka parādījušies restorāni, par kuriem es neesmu dzirdējis, kamēr vietējie saka, ka tā jau veca vieta. Vai arī, ka mani vairs īpaši neinteresē vietējā IT tirgus klačas un kaislības, bet notiekošais Amerikā man izliekas kaut kas sataustāmāks un reālāks.

Veids kā cilvēki komunicē ASV ir stipri atšķirīgs no Latvijā pierastā. Piemēram, gandrīz katrs e-pasts iesākas ar apvaicāšanos, kā Tev klājas un cerību izteikšanu, ka klājas labi, kurš var būt arī papildināts ar kādiem konkrētākiem laba vēlējumiem, piemēram, ka nesenais atvaļinājums tur un tur bija lielisks un tikšanās ar ģimenes locekļiem raisīja prieku un gandarījumu. Vai kaut kas tādā garā. Sēžot lidmašīnā blakus ierindas amerikānim, ir nepieciešamas maksimums desmit minūtas, lai viņš jau vilktu laukā savu mobilo telefonu un rādītu savas meitas izlaiduma foto, vai moci, vai laivu, vai lauku māju. Vairāki cilvēki Latvijā man jautāja, vai tiešām Amerikā ir pieņemts visu laiku runāt tās saldās runas, izskaistināt patiesību, bārstīt uzslavas vai vajag, vai nevajag un cik vispār var ticēt tam, ko saka amerikāņi. Īpaši jau svarīgi to saprast biznesā. Tāpēc arī pievienoju šim blogam grafikus, kuri rāda, kā apmēram vienu un to pašu realitāti interpretē amerikāņi un, piemēram, austrumeiropieši. Amerikā nav nekas neparasts, ja brauc liftā un Tev līdzbraucējs saka, ka viņam ļoti patīk Tavas kurpes, kur tās nopirki, vai jūsmo par pulksteni, vai akcentu, vai arī pilnīgi par jebko. Pēc neilga laika pierodu un tad Latvijā liekas, ka ko gan tie mūsu tautieši raksta tādus strupus un nepieklājīgus e-pastus, vai arī kapēc uz tās šaurās taciņas satiktie sveicinās visai negribīgi un rāda tik dusmīgas sejas un nemaz nedomā uzslavēt manas skaistās kurpītes.

Arī biznesā ASV cilvēki labprāt jūsmos par Tavu produktu, solīs ļoti drīz atbraukt ciemos, vai noteikti rūpīgi izpētīt Tevis atsūtītos materiālus. Viss viņiem būs “awesome”, “fantastic” vai kā minimums “wonderful”.

LinkedIn ir tāds produkts “Point Drive”, kurš ļauj sekot, kuri cilvēki ir atvēruši un apskatījušies tiem nosūtītos materiālus – sistēma parāda gan cilvēku vārdus, gan arī laiku, ko viņi ir pavadījuši lasot sūtījumus. Ja adresāts ir skatījies pats un vēl pārsūtījis materiālu trim saviem kolēģiem, tad tā ir laba zīme. Ja runājot pa telefonu bārstījis uzslavas, bet nav pat atvēris nosūtīto failu, tad secinājumus variet izdarīt paši. Jo kļūdīties ir tik viegli – tas, ko amerikānis uzskatīs par vienkārši neko nenozīmējošu pieklājību, to lētticīgais latvietis uztvers kā neviltotu sajūsmu un gandrīz drošu apsolījumu par lielisko biznesu nākotnē. Realitātē, protams, vienīgais, kas rāda nodomu patiesumu ir no kabatas izvilktā nauda, vai arī Tev veltītais laiks. Kas ASV ir apmēram viens un tas pats. Bet krāšņas runas parasti nenozīmē galīgi neko.

Domāju, šī cukurotā pieklājība nāk no vēsturiskā fakta, ka milzīgajā un sākumā mazapdzīvotajā zemē ilgu laiku ir klejojuši visdažādākie svešinieki. Ja ierodies svešā mežonīgo rietumu pilsētiņā, tad drošāk ir būt ļoti laipnam un pieklājīgam un nevienam neko sliktu neteikt, labāk jau visu slavēt un censties atrast jaunus draugus. Jo nekad nevar zināt, kam kabatā ir ierocis vai no kā var norauties pa muti, bet kura simpātijas un aizstāvība var izglābt dzīvību.

Man laimējies strādāt vietās, kur viens no principiem ir bijis Brutally frank, ko varētu tulkot kā nežēlīgā godīguma principu. Šis princips prasa teikt, ko domā, pat ja patiesība ir nepatīkama. Tas prasa lielu drosmi un arī uzticēšanos, izkāpšanu no komforta zonas. Jo vienkāršāk jau ir pateikt kaut ko jauku un patīkamu, nevis kritisku. Tajā pašā laikā jēga kritizēt ir tikai tad, ja nodoms ir palīdzēt uzlaboties un izdarīt kaut ko labāk. Tā nu jābalansē uz tās šaurās laipiņas starp būt pieklājīgiem un jaukiem, bet tajā pašā laikā saukt lietas īstajos vārdos, bet arī nenogalināt cilvēkos vēlmi censties.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

2017-08-26 01.38.47

Par darba intervijām

Amerikā šī nedēļa bija visai nemierīga. Gan Tramps un Ziemeļkorejas vadonis viens otram izjusti un krāšņi padraudēja, gan arī Virdžīnijā (ASV Dienvidu štatā) izcēlās nemieri. Tur valdīšana taisās novākt Pilsoņu kara laika Konfederātu pieminekli un vietējie “white supremacists” sarīkoja grautiņus un nemierus, pretī iznāca “black lives matter” un citi antirasisti, un rezultātā daudzi cilvēki ievainoti, viens nogalināts, pilsētā izsludināts ārkārtas stāvoklis un ziņu kanāliem ir ko raidīt un ziņot.

Man pēdējās divas nedēļas ir pagājušas, nodarbojoties ar rekrutēšanu. Domāju, ka esmu sasniedzis līmeni, kad spēju visai veikli sameklēt darbinieku pārdošanā vai dažādās atbalsta profesijās. Rekrūteri par darbiņu ņem savus 25% no atrastā darbinieka gada algas, sanāk, ka darbinieka atrašana izmaksā 15 – 20 tūkstošus dolāru. Tajā pašā laikā viens darba sludinājums Craigslist maksā ap piecdesmit dolāriem. Lēti, un strādā ļoti efektīvi. Tiklīdz darba sludinājumā norādīsi algu, kas ir mazliet dāsnāka par tirgus vidējo, no strādāt gribētājiem nevarēsi ne atkauties. Craigslist ir Latvijā slavenā ss.lv ASV analogs. Viņu gada apgrozījums ir gandrīz 700 miljoni dolāru un peļņas marža ir 80%, tā ka pat ar salīdzinoši zemajām sludinājumu cenām viņi ir vispelnošākā “classified ads” kompānija pasaulē. Pamēģināju arī Ziprecruiter, tādu populāru darbinieku meklēšanas sistēmu, kas mazliet arī automatizē atlases procesu. Piemēram, rāda visus pieteikumus vienā sarakstā. Ļauj izdarīt piezīmes, atķeksēt statusus un pielikt pie kandidātiem īkšķi augšā vai īkšķi lejā. Ja pieliec īkšķi lejā, tad kandidāts no saraksta pazūd. Ar šo smalko tehnoloģiju Ziprecruiter noslauca no manis kādus dolārus piecsimt, bet kandidātu tur bija stipri mazāk nekā Craigslist, turklāt ar izcilību neizcēlās.

Atlasi veicu pēc visai vienkāršas sistēmas. Vispirms apskatos CV. Ja cilvēkam ir kaut vai attāli līdzīga pieredze kā man nepieciešams, tad piezvanu. Sarunai man ir mazs špikerītis, kuram cenšos iziet cauri. Piemēram, pajautāju, vai kandidāts ir izlasījis darba sludinājumu. Ieskatījies mūsu mājas lapā. Diezgan pārsteidzoši, cik daudz cilvēku vienkārši visur izmētā savus CV, bet pat nepapūlas paskatīties, ko darba devējs īsti meklē. Ja cilvēks spēj sakarīgi pārstāstīt manu darba sludinājuma saturu un arī aprunāties par SAF Tehnikas biznesu, tad pirmo testu viņš jau ir izturējis. Tālāk taujāju par iepriekšējo darba pieredzi. Ja pēdējos trīs četros darbos cilvēks ir pavadījis gadu katrā, tad arī parasti sarunu neturpinu, jo man ir vajadzīgi stabili kadri, nevis kaut kādi laimes meklētāji vai neveiksminieki. Ja telefona saruna ir bijusi kaut cik sakarīga un pretendents spējis izraisīt interesi, tad aicinu viņu uz biroju, uz interviju klātienē. Desmit dienu laikā es runāju pa telefonu ar kādiem trīsdesmit pretendentiem, no kuriem astoņus uzaicināju uz biroju. Atšķirībā no latviešiem amerikāņi prot skaisti runāt un rakstīt. Viņu CV ir pilni ar tādiem epitetiem kā: “Relationship building skills”, “Personal integrity with strong business ethics”, “Creative with the ability to think outside the box”. Daži CV ir sakarīgi, bet daži ir tādi, kurus varētu izmantot “bullshit bingo” spēlē. Tāpēc darba intervija ir visai reglamentēta. Visiem palūdzu piereģistrēties SAF Tehnika mājas lapā, izvēlēties kādu produktu un sagatavot par to prezentāciju, kas būtu adresēta kādam potenciālajam distributoram. Tas ir, būtu jāpastāsta par produktu un jāpārliecina, ka to būtu labi tirgot. Kad aicinu cilvēku uz biroju, visai sīki izstāstu gan par mājas darbu, gan to, ka intervijas laikā tiks doti testi un vaicāju, vai tas ir pieņemami. Uzdevumiem un testiem piekrīt visi, bet triks ir tāds, ka es jau redzu, vai cilvēks ir piereģistrējies mājas lapā, vai nav. Un visai pārsteidzoši, ka apmēram puse tā arī mājas lapā nepiereģistrējas, bet uz interviju tomēr atnāk. Intervijas laikā neko daudz cilvēkam par sevi runāt neļauju, bet cenšos noskaidrot, ko tieši viņš iepriekš ir darījis, kas viņam ir paticis un kas ne. Kas ir bijis labākais viņa iepriekšējais darbs un kāpēc. Un tad vienkārši palūdzu noprezentēt mājas darbu, dodu uzdevumus, kas prasa koncentrēties, loģiski domāt un mazliet padarboties ar Excell. Beigās palūdzu, lai nosauc kādus trīs cilvēkus, kuri varētu kaut ko par viņu pastāstīt. References ir ļoti svarīgas, esmu dažkārt iekritis, noslinkodams piezvanīt un aprunāties ar kandidāta iepriekšējiem priekšniekiem vai kolēģiem, un tad kandidāts ir izrādījies ne visai atbildīgs vai profesionāls. Tieši rakstura īpašības – pacietība, strādīgums un godīgums, ir īpašības, kuras meklējam savos darbiniekos, jo visu citu ir iespējams iemācīties.

Secinājumi visai skumīgi – ar uzdevumu risināšanu amerikāņiem veicas švaki. Tikai daži spēja nodemonstrēt kaut cik sakarīgu loģisko domāšanu, bet pilnīgi pareizi uztaisīt tāmi, sastāvošu no trīs rindiņām ekselī, spēja tikai viens no uzaicinātajiem kandidātiem, kurš cita starpā bija profesors un senos laikos strādājis par kriptogrāfu Nacionālajā drošības aģentūrā.

Cilvēki, kas piesakās darbā, iedalās divās vecuma grupās. Jaunuļi vecumā no 25 līdz 35 gadiem. Tie parasti ir entuziastiski, enerģiski, interesējas par straujām karjeras iespējām, bet nav pārāk pieredzējuši. Otra kategorija ir “večuki”, virs četrdesmit pieciem gadiem. Tos parasti dzīve ir apdauzījusi, viņiem nav nekādu īpašu ilūziju, viņi ir pieredzējušāki, vairāk zina, saprot un vienkārši meklē dzīvē stabilitāti. Bieži šie vecie ir strādājuši labos darbos, bijuši priekšnieki vai speciālisti jomās, kuras vairs nav pieprasītas. Citiem vārdiem sakot, viņi ir “overqualified”. Un man veidojas dilemma – izvēlēties jaunuli, kuru es apmācīšu, un tad viņš gribēs stipri lielāku algu vai arī aizskries, kur maksās vairāk, vai izvēlēties večuku, kurš nekur īpaši neskries, bet nebūs arī milzu enerģisks un, iespējams, viņam galvā jau būs saviesušies tarakāni un nekādus jaunus trikus viņam iemācīt nevarēs.

Saka, ka Denverā bezdarbs esot ļoti zems un ASV šobrīd piedzīvo ekonomikas uzplaukumu. Skatoties uz maniem darba kandidātiem, es nekādi to neredzu. Cilvēki ir noguruši no daudziem pagaidu darbiem bez sociālajām garantijām. Ja arī darbs ir pieejams, tad, lai cik arī smagi tu strādātu, šobrīd vairs nevar nopelnīt tik daudz, lai, piemēram, varētu atļauties savu māju un vidusšķiras cienīgu dzīvi. Un tuvākā nākotnē vēl daudzi darbi izzudīs, jo tos paņems roboti. Man ir sajūta, ka mēs esam kaut kādu ļoti pamatīgu, neatgriezenisku pārmaiņu vidū un grūti pat iedomāties, kā izskatīsies pasaule pēc nieka pieciem gadiem.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

 

Par Aleksandru Hamiltonu

How does a bastard, orphan, son of a whore
And a Scotsman, dropped in the middle of a forgotten spot in the Caribbean by providence impoverished,
In squalor, grow up to be a hero and a scholar?

Kā bastards, bārenis, maukas
Un skota dēls, iesviests aizmirstā Karību pakšķī,
Likteņa apdalīts un nabags,
Visā tajā draņķībā, izauga par varoni un zinību vīru?

Apmēram tā tulkojas pašreiz populārā Brodveja mūzikla “Hamiltons” tituldziesmas pirmais pantiņš. Rakstu, klausoties Spotify ritmiskās, melodiskās, hip-hop stilā saraksītās, biogrāfiskās un politiskās mūzikla dziesmas. Izrādi rāda jau divus gadus, bet viena biļete joprojām maksā ap tūkstots dolāriem, un visas ir izpārdotas kādu pusgadu uz priekšu. Redzot šādu fenomenu, vienmēr ir interesanti mazliet parakties ciparos un papētīt pasākumu no biznesa puses. Tātad tikai Ņujorkā, kur mūziklu rāda Richard Rodgers teātrī, nedēļas ieņēmumi par biļetēm ir ap trīs miljoniem dolāru. Divu gadu laikā ieņēmumi ir sasnieguši divsimt trīsdesmit trīs miljonus, prese to sauc par pēdējo desmit gadu veiksmīgāko teātra uzvedumu un paredz, ka tā ieņēmumi pārsniegs miljardu. 2016. gadā Hamilton saņēma Grammy balvu kā gada labākais albums mūziklu kategorijā, bet tā radītāji un investori tagad ir bagāti cilvēki un nodrošinājuši materiālu neatkarību un pārticību visai dzīvei. Izrāde tika veidota sešus gadus un izmaksāja, kā tagad šķiet, salīdzinoši nelielu naudu – 12,5 miljonus dolāru. Amerikāņu sapnis – dzīvē vari sisties kā nabags, bet vari arī diezgan ātri kļūt pasakaini bagāts.

Un kurš gan Latvijā ir ko dzirdējis par tādu Hamiltonu? Bet izrādās, ka tieši viņš ir atbildīgs, ka Ņujorka ir pasaules finanšu centrs, ka ASV ir visai centralizēta, rūpnieciska, dinamiska, demokrātiska un beigu galā, ka tāda valsts vispār pastāv. Ja uzvarētu alternatīvās vīzijas – lauksaimniecība, fermeri, vāja centrālā vara un “dienvidu dzīvesziņa”, tad droši vien, ka ASV būtu līdzīgākas Brazīlijai, Argentīnai vai Venecuēlai, ja jums tā labāk tīk.

Diezgan ieintriģēts izgrauzos cauri vairāk nekā 800 lappušu biezajai Roja Černova dzīvi un krāsaini sarakstītajai Hamiltona biogrāfijai un nejutos vīlies. Gan paliku drusku gudrāks par ASV vēsturi, gan arī sapratu vairāk par šejienes politikas saknēm un no kurienes nāk tās nebeidzamās diskusijas par lielu valdību/mazu valdību, lieliem nodokļiem/maziem nodokļiem un ikviena tiesībām nēsāt ieročus un brīvajā laikā doties laukā pašaudīt prērijsuņus. Un sapratu arī to, ka neviens nav tikai melns vai balts un arī astoņpadsmitajā gadsimtā notika skaļi seksa skandāli, un bija pilns ar “fake news”. Sapratu, ka cilvēki jāvērtē tikai un vienīgi pēc viņu spējām un krampja, jo visu nosaka viņu iekšējie kompasi, pārliecība un spēja atšķirt labu no ļauna.

Man vienmēr ir likusies dīvaina un nereāla situācija pēc ASV revolūcijas, kad 13 kolonijas atdalījās un pasludināja neatkarību, kā viņi spēja salipināt kopā vienotu valsti – ASV. Jo katram štatam bija savas intereses, sava ekonomiskā situācija. Viena lieta bija uzrakstīt jauno konstitūciju, bet kas cits bija to ratificēt visos štatos. Un process bija intrigu un karstu emociju pilns. Mans lielais atklājums ir, ka visi tā laika politiķi rakstīja esejas, kurās aizstāvēja savu viedokli, pamatoja savu pozīciju un bieži vien arī nolika savus pretiniekus. Dažreiz viņi rakstīja ar īsto vārdu, bet daudz biežāk ar dažādiem pseidonīmiem. Hamiltona lielais veikums ir tā saucamie Federālistu papīri, kuros 85 rakstos tika izskaidrota un aizstāvēta jaunā konstitūcija un bez kuriem, ļoti ticams, ASV konstitūcija pieņemta netiktu. Vispār Hamiltons bija liels rakstītājs, un viņa vara un autoritāte balstījās uz tūkstošiem lapu sarakstītām un publicētām esejām. Mazliet skumīgi, ka mūsdienu politiķi ir mēmi! Viss aprobežojas tikai ar smukām bildēm vai tukšvārdīgu vervelēšanu, bet ko viņi patiesībā domā, ja vispār domā, mēs tā arī neuzzinām, jo viņi jau par īstiem jautājumiem neizsakās. Vēl, pabeidzot par Hamiltonu – visa cita starpā viņš bija arī ASV pirmais finanšu ministrs, kurš ieviesa centrālās valdības nodokļus, muitu un krasta apsardzi. Un pats ģeniālākais – arī pārņēma uz centrālo valdību visu štatu parādus un izveidoja centrālo banku, kas padarīja ASV par daudz grūtāk izjaucamu veidojumu. Kaut kas šajā stāstā arī ir tāds, ko pamācīties Eiropas Savienību atbalstošajiem politiķiem.

Tikmēr skatos, ka no 27. februāra līdz 5. martam ar divām izrādēm dienā Hamiltons viesosies arī pie mums Denveras Buell teātrī. Biļetes ir nopērkamas par $747 gabalā. Tādi ir tie amerikāņi – māk lieliski samaisīt asarainu patosu, visgaišākos ideālus un, to visu darot, arī nopelnīt kārtīgu piķi. Un Hamiltons bija tas, kurš to visu iesāka.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!

hamilton-bill-resized1