Par cukurotajiem amerikāņu komplimentiem

Pēc divām Latvijā pavadītām nedēļām atkal esmu ceļā uz ASV un visticamāk, ka līdz Ziemassvētkiem šajā pusē vairs neparādīšos. TV ziņās rāda milzu plūdus Teksasā, desmitiem tūkstoši cilvēki ir palikuši bez pajumtes un vairāki arī aizgājuši bojā. Uz šīs katastrofas fona plūdi Latgalē izskatās kā neliels pēcpusdienas lietutiņš.

Bet Denverā plūdu nav un, pēc laika prognozēm spriežot, tur kā parasti cilvēkus iepriecina jauks un saulains laiks. Mani sagaida “Another Beautiful Day in Colorado”. Iepriekš ciemojoties Latvijā, man bija sajūta, ka nekur jau es projām neesmu aizbraucis. Viss ir turpat un kā bijis pirms divarpus gadiem. Tagad, pirmo reizi mani pārņēma sajūta, ka esmu bijis projām ilgu laiku – kaut kas pārvilcies ar zirnekļu tīku, kaut kur jau saaugušas sūnas, bet dzīve Latvijā tikmēr ir aizgājusi uz priekšu. Nezinu, vai tas tāpēc, ka parādījušies restorāni, par kuriem es neesmu dzirdējis, kamēr vietējie saka, ka tā jau veca vieta. Vai arī, ka mani vairs īpaši neinteresē vietējā IT tirgus klačas un kaislības, bet notiekošais Amerikā man izliekas kaut kas sataustāmāks un reālāks.

Veids kā cilvēki komunicē ASV ir stipri atšķirīgs no Latvijā pierastā. Piemēram, gandrīz katrs e-pasts iesākas ar apvaicāšanos, kā Tev klājas un cerību izteikšanu, ka klājas labi, kurš var būt arī papildināts ar kādiem konkrētākiem laba vēlējumiem, piemēram, ka nesenais atvaļinājums tur un tur bija lielisks un tikšanās ar ģimenes locekļiem raisīja prieku un gandarījumu. Vai kaut kas tādā garā. Sēžot lidmašīnā blakus ierindas amerikānim, ir nepieciešamas maksimums desmit minūtas, lai viņš jau vilktu laukā savu mobilo telefonu un rādītu savas meitas izlaiduma foto, vai moci, vai laivu, vai lauku māju. Vairāki cilvēki Latvijā man jautāja, vai tiešām Amerikā ir pieņemts visu laiku runāt tās saldās runas, izskaistināt patiesību, bārstīt uzslavas vai vajag, vai nevajag un cik vispār var ticēt tam, ko saka amerikāņi. Īpaši jau svarīgi to saprast biznesā. Tāpēc arī pievienoju šim blogam grafikus, kuri rāda, kā apmēram vienu un to pašu realitāti interpretē amerikāņi un, piemēram, austrumeiropieši. Amerikā nav nekas neparasts, ja brauc liftā un Tev līdzbraucējs saka, ka viņam ļoti patīk Tavas kurpes, kur tās nopirki, vai jūsmo par pulksteni, vai akcentu, vai arī pilnīgi par jebko. Pēc neilga laika pierodu un tad Latvijā liekas, ka ko gan tie mūsu tautieši raksta tādus strupus un nepieklājīgus e-pastus, vai arī kapēc uz tās šaurās taciņas satiktie sveicinās visai negribīgi un rāda tik dusmīgas sejas un nemaz nedomā uzslavēt manas skaistās kurpītes.

Arī biznesā ASV cilvēki labprāt jūsmos par Tavu produktu, solīs ļoti drīz atbraukt ciemos, vai noteikti rūpīgi izpētīt Tevis atsūtītos materiālus. Viss viņiem būs “awesome”, “fantastic” vai kā minimums “wonderful”.

LinkedIn ir tāds produkts “Point Drive”, kurš ļauj sekot, kuri cilvēki ir atvēruši un apskatījušies tiem nosūtītos materiālus – sistēma parāda gan cilvēku vārdus, gan arī laiku, ko viņi ir pavadījuši lasot sūtījumus. Ja adresāts ir skatījies pats un vēl pārsūtījis materiālu trim saviem kolēģiem, tad tā ir laba zīme. Ja runājot pa telefonu bārstījis uzslavas, bet nav pat atvēris nosūtīto failu, tad secinājumus variet izdarīt paši. Jo kļūdīties ir tik viegli – tas, ko amerikānis uzskatīs par vienkārši neko nenozīmējošu pieklājību, to lētticīgais latvietis uztvers kā neviltotu sajūsmu un gandrīz drošu apsolījumu par lielisko biznesu nākotnē. Realitātē, protams, vienīgais, kas rāda nodomu patiesumu ir no kabatas izvilktā nauda, vai arī Tev veltītais laiks. Kas ASV ir apmēram viens un tas pats. Bet krāšņas runas parasti nenozīmē galīgi neko.

Domāju, šī cukurotā pieklājība nāk no vēsturiskā fakta, ka milzīgajā un sākumā mazapdzīvotajā zemē ilgu laiku ir klejojuši visdažādākie svešinieki. Ja ierodies svešā mežonīgo rietumu pilsētiņā, tad drošāk ir būt ļoti laipnam un pieklājīgam un nevienam neko sliktu neteikt, labāk jau visu slavēt un censties atrast jaunus draugus. Jo nekad nevar zināt, kam kabatā ir ierocis vai no kā var norauties pa muti, bet kura simpātijas un aizstāvība var izglābt dzīvību.

Man laimējies strādāt vietās, kur viens no principiem ir bijis “Brutally frank”, ko varētu tulkot kā nežēlīgā godīguma principu. Šis princips prasa teikt, ko domā, pat ja patiesība ir nepatīkama. Tas prasa lielu drosmi un arī uzticēšanos, izkāpšanu no komforta zonas. Jo vienkāršāk jau ir pateikt kaut ko jauku un patīkamu, nevis kritisku. Tajā pašā laikā jēga kritizēt ir tikai tad, ja nodoms ir palīdzēt uzlaboties un izdarīt kaut ko labāk. Tā nu jābalansē uz tās šaurās laipiņas starp būt pieklājīgiem un jaukiem, bet tajā pašā laikā saukt lietas īstajos vārdos, bet arī nenogalināt cilvēkos vēlmi censties.

Es vadu www.saftehnika.com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV

Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.

Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!