Bostonā sapnī un nomodā.

Viens no maniem jaukākajiem piedzīvojumiem divu Rīgā pavadīto nedēļu laikā bija izrāde, kurā Barišņikovs attēloja Brodska dzeju. Nu kaut kā – tik trāpīgi savirknēti vārdi. Klausoties izrādi, sajūta bija gluži kā īsu brīdi pēc pamošanās – sapnis liekas tik īsts, taustāms un nozīmīgs, bet pēc īsa brīža to vairs pat īsti nevar atcerēties. Gluži tāpat es jutos piektdien no rīta, mostoties viesnīcā Bostonā – mans sapnis bija tik krāsains, kinētisks un nozīmīgs. Atceros, gribēju to pierakstīt, lai varētu pastāstīt citiem, jo visa patiesība man bija rokā! Bet, kad izkāpu no gultas, tas jau bija izgaisis.

Bostona ir viena no senākajām Amerikas pilsētām – tajā apmetās pirmie angļu kolonizatori, un arī Amerikas revolūcija sākās tieši tur. Vietējie puiši sameta no kuģiem ūdenī tējas muciņas, lai protestētu pret nodokļiem, kas bija jāmaksā karalim. Viņi teica: “No taxation without representation”. Bet karalis bija skops un spītīgs un nekādu reprezentāciju tiem Anglijas parlamentā dot netaisījās, tāpēc pazaudēja visu savu Amerikas koloniju un tālāk viss notika tā, kā notika.

Bostonā ir viena no lielākajām īru kopienām Amerikā. 18. un 19. gs. viņi bariem gāzās uz šejieni, bēgot no bada un apspiestības dzimtenē. Daudzi vietējie pie savām mājām un firmām izlika laipnus uzrakstus NINA, kas nozīmē “No Irish Need Apply”.

Bostonā, salīdzinot ar citām Amerikas pilsētām, ir viseiropeiskākā sajūta. Daudz vecu māju, baznīcu un krogu. Visburvīgākais zelta rudens, kuram var līdzināties tikai Latvijas skati šajā gadalaikā. Pilsētu ieskauj osta un līcis, cauri Kembridžai tek Čārlza upe. Vēl līdzīgāku manai dzimtenei to padara slavenais Bostonas tunelis, kurš atslogo pilsētas satiksmi, to aizvadot zem līča. Tuneļa sākotnējās izmaksas bija saskaitītas 2,2 miljardu dolāru apmērā. Kad to kādus 5 gadus pēc plānotā termiņa pabeidza, tas bija izmaksājis nieka 22 miljardus dolārus. Vienu vārdu sakot – Bostonā es pat ļoti sajutos kā mājās. Ja kādreiz nopietni apsvēršu ideju par pastāvīgu dzīvi Amerikā, tad Bostona būs mana favorīte.

Un, protams, visiem zinātkārajiem – Bostonas piepilsētā Kembridžā atrodas slavenā Harvarda universitāte un ne mazāk slavenais MIT – Masačusetas Tehnoloģiju institūts. Harvarda universitātes gada budžets ir 4,2 miljardi ASV dolāru. Tas varētu būt aptuveni puse no visas Latvijas valsts valdības 2015. gada budžeta. Te arī varētu slēpties atbilde uz jautājumu, vai Latvijā kādreiz būs kāda pasaules klases universitāte. Vai Harvarda uzņem ar Latvijas vidusskolas diplomiem, to es nezinu, bet dažus cilvēkus no Latvijas, kuri šeit mācījušies, pazīstu. Harvarda skvērā čum un mudž no dažādu tautību studentiem – visi nēsājās ar grāmatām padusēs, apdzenot solīda izskata, acīmredzami pasniedzējus. Viss gluži kā amerikāņu filmās. Mani pārņem tāda kā nožēla, ka laikam jau Harvardā vairs nemācīšos un arī ar vienu vakaru šādā vietā ir stipri par maz.. Bet ko tur daudz nožēlot – Denvera mani gaida, bizness pūsdams un elsdams ripo uz priekšu, un mans uzdevums ir spārdīt to bumbu visu laiku uz priekšu, cenšoties izvairīties no brikšņiem un cerot, ka bumba ir apaļa un cieta, jo katram taču ir zināms, ka tukšas bumbas uz priekšu neripo.

Daži ļauži man vaicāja, vai netaisos šo blogu pārcelt uz angļu valodu, jo Google tulkotājs tomēr no latviešu uz angļu valodu tulko visai smieklīgi, pēdējā bloga rindkopa iztulkojas šādi:

“Some broke I asked if this blog was not going to be transferred to the English language, because Google translator but from Latvian into English translates quite funny, the last blog passage translated as follows:”

Pagaidām tomēr palikšu pie latviešu valodas, jo kuru gan Amerikā varētu interesēt kāda latvieša grafomāniskie centieni?

Tikmēr Amerikā visi drudžaini gatavojas Hellovīnu svinēšanai, kas liekas vieni no ievērojamākajiem gada svētkiem. Par tiem tad uzrakstīšu nākamajā reizē.

Skats uz Bostonu no līča  puses. Var paņemt kuģīti un kādas stundas laikā to apbraukt.

2015-10-24 11.49.08

Arī sunīši Amerikā svin Helovīnu.

2015-10-24 12.38.43

Bostonā iesaku iet uz Legal Sea Food restorānu, liekas, ka labākās vakariņas, kādas esmu Amerikā ēdis, bet noteikti ne pašas dārgākās.

2015-10-23 19.18.30

Rudens Harvardā ir tik pat krāsains kā Latvijā.

2015-10-23 17.19.58

Ko nemāca biznesa skolā?

Sēžu pie geita Frankfurtes lidostā. Pats ērtākais ceļš uz Denveru ir ar Lufthansu un caur Frankfurti. Jāpārsēžas tikai vienu reizi, reģistrēties lidojumam var ērti no mobilās aplikācijas, lidostā nav jāmaina termināļi un nav arī atkārtoti jāiziet drošības pārbaudes. Lidojot ar citām aviokompānijām, kāda no šīm neērtībām neizbēgami iestājas. Turklāt lidostā ir labas ēstuves, labi veikali un bezmaksas internets. Šoreiz esmu paņēmis līdzi arī snovborda inventāru, jo sezonas slēpošanas biļete ir nopirkta un Kolorado kalnos jau parādās pirmais sniegs, tāpēc kādā no nākamajiem blogiem ziņošu par sniegu un trašu stāvokli.

Sajūta pēc divām Rīgā pavadītām nedēļām ir tāda, it kā būtu pagājis daudz ilgāks laiks. Pusdienas, vakariņas, tikšanās – saraksts ar plānotajiem pasākumiem ir daudz garāks, nekā var paspēt divās nedēļās. Pirmo reizi arī piezagusies sajūta, ka Rīgā ir ļoti forši un tā īpaši nemaz atpakaļ uz Ameriku braukt negribas.

Tomēr iesāktās lietas pamest gribas vēl mazāk. Mana līdzšinējā pieredze biznesā ir šāda:

  • Kaut ko panākt var tikai ar mežonīgu spītību un idiota neatlaidību. Tad, kad normāli cilvēki iecerei ir atmetuši ar roku jau trīs reizes, tu turpini spītīgi darīt savu. Parasti agrāk vai vēlāk kaut kas sāk izdoties, bet pa vidu nākas piedzīvot visu emociju gammu. Turklāt es neesmu redzējis, ka kāds pasākumus “aizietu” ātrāk nekā pēc trīs gadu pacietīgas “rakšanas”. (Azarta spēles es nespēlēju).
  • Ļoti svarīgi, ar ko tu kopā strādā un vai spēj savākt ap sevi cilvēkus, ar kuriem vari saprasties no pusvārda un kuriem vari uzticēties. Pirmais iespaids par cilvēkiem mēdz būt mānīgs, un cilvēku īstā seja parādās, kad ir stress, nogurums un dažādas ķibeles vai kārdinājumi. Tāpēc daudz efektīvākas darba intervijas būtu nevis kārtīgā ofisa vidē, bet kaut kādos ekstrēmos un neierastos apstākļos.

Nu un vēl pa virsu šim ir veiksme, profesionalitāte (ko var iemācīties skolās un citās darba vietās), intuīcija (kas pēc manām domām ir kaut kas ļoti tuvs pieredzei) un harizma (ko iemācīties ir ļoti grūti).

Esmu pats mācījies biznesa skolā un kādus septiņus gadus arī mācījis MBA studentiem uzņēmējdarbību. Daudz nepārspīlēšu, ja teikšu, ka tur iegūtās zināšanas man ir ļoti daudz palīdzējušas. Tomēr, šīs zināšanas varbūt dod kādus 49% no veiksmīgam uzņēmējam nepieciešamā komplekta. Piemēram, zināšanas, ka ir tāda “Zilā okeāna stratēģija” un ka mūsdienās visa teikšana ir “Zināšanu darbiniekiem”.

Un vispār, nākotnē, iespējams, visu darīs roboti, bet čaklākie cilvēki tikai laiski filozofēs.

Vēstule no Rīgas

Sveicieni visiem no Rīgas – esmu šeit jau veselu nedēļu un vēl pilnu nedēļu plānoju šeit būt. Pazudušās somas atbrauca kādas divas dienas vēlāk par mums. Pazudis nekas nebija, vienīgi atradām lapiņas ar atzīmi, ka somas ir pārbaudītas.

Pēc pusgada prombūtnes sāk parādīties tāda kā “skats no malas” sajūta. Diez – cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai pilnībā izkristu no aprites un nonāktu kategorijā, kad neesi vairs “vajadzīgs” cilvēks? Lielos vilcienos jau Latvijā nekas īpaši mainījies nav – tā pati valdība, tie, kas dzīvoja labi, turpina to darīt. Eiropas naudas, projektu gatavošana, grūstīšanās ap projektu sarakstiem… Dažbrīd nevaru saprast, vai šī Eiropas naudu esamība nāk par labu vai arī pavisam otrādi – ir lāsts, kas mūs čakarē un rada kaut kādas pavisam greizas motivācijas.

Pirmajās dienās divas lietas Latvijā liekas ļoti uzkrītošas. Ielas Rīgā ir ļoti bedrainas un draņķīgā stāvoklī, sajūta gandrīz kā braucot pa grantētu ceļu. Otrs novērojums – taksisti un oficianti ir ārkārtīgi nelaipni. Īpaši taksisti. Amerikā tāda attieksme pret klientiem būtu pilnīgi neiedomājama. Nezinu, vai tas tāpēc, ka Amerikā visur jādod dzeramnaudas, un tāpēc apkalpojošais personāls ir motivēts būt labiņš, vai tā ir vienkārši kultūra. Vispār – sveši cilvēki Amerikā ir daudz, daudz laipnāki. Tas attiecas arī uz “small talku”, piemēram, braucot liftā vai gaidot rindā, vai iepērkoties veikalā. Ilgāku laiku uzturoties Amerikā, tas pielīp un tad Rīgā sajūta ir “hmm, kas gan tiem cilvēkiem vainas, kādēļ tādas raižpilnas un īgnas sejas?”. Varbūt Latvijā derētu kāda sociāla kampaņa – “Esi laipns, pasmaidi, un dzīve visiem kļūs jaukāka?”

Beidzot sapratu, kādēļ mani tik ļoti nokaitināja, pat nobiedēja tikumības sargu ņemšanās un tie “skandāli” ar dzeju un filmām Latvijas skolās. Pirmkārt – esmu principā pret cenzūru. Uzskatu, ka valstī katram ir jābūt brīvībai izteikties, neatkarīgi no teiktā satura, ja vien netiek pausti aicinājumi uz vardarbību vai citu cilvēku tiesību apspiešanu. Otrkārt – uzskatu, ka tas, kādus dzejoļus vai filmas skolā izmantot, ir konkrētā skolotāja atbildība un piekasīties kādam vienam no konteksta izrautam, stundā izmantotam darbam, ir ārkārtīgi stulbi. Tad jau drīzāk būtu jācīnās, lai skolās strādātu labi, motivēti skolotāji un lai izglītības līmenis pie mums būtu augsts. To nekādā ziņā nenodrošinās “Izglītības Standartu” pastiprināšana. Savukārt no kāda dzejoļa vai filmas aizliegšanas līdz grāmatu sārtiem pilsētas laukumos un bungu rībināšanai un maršēšanai, diemžēl, ir diezgan īss ceļš ejams. Tāpēc ierosinu, lai visās skolās skolniekiem tiktu rādītas filmas “The Wall” (http://www.imdb.com/title/tt0084503/?ref_=fn_al_tt_1) , “1984” (http://www.imdb.com/title/tt0087803/?ref_=nv_sr_1)  un lasītas “Dzīvnieku ferma”, “Skārda bungas” un tamlīdzīgi darbi. Nevaru solīt, ka tajos nav rupjību, bet esmu drošs, ka šo darbu lasīšana un skatīšanās palīdzēs Latvijai kļūt labākai.

Pagājušajā nedēļā SAF Tehnikā sabrauca pārdevēji un aģenti no visas pasaules. Četri amerikāņi, puisis no Bogotas, bariņš no Eiropas un Latvijas. Trīs dienas no rīta līdz vakaram tika runāts par produktiem, klientiem un, kā labāk un vairāk pārdot. Projekti Indijā, Sešeļu salās, Amerikā un Āfrikā. Strādājot SAF Tehnikā, gribot negribot iznāk daudz labāk apgūt ģeogrāfiju. Latvijā ir labi inženieri un programmētāji. Mēs spējam taisīt pasaules klases lietas. Ceļš uz priekšu ir kustēties, domāt, ražot, organizēt un pārdot lietas visai pasaulei. Soli pa solim. Izdarīt vienu lietu, paskatīties. Ja sanāk- iet tālāk. Ja nesanāk – censties vairāk. Uz to arī aicinu jūs visus koncentrēties.

Amerikas onkulis

Pagājušā nedēļa pagāja, gatavojoties ceļojumam uz Latviju. Pusgada laikā esmu te bijis vien divas reizes, tāpēc sajūta bija, kā gatavojoties uz kaut ko lielisku.

Tviterī un citos autoritatīvos ziņu avotos lasu, ka Latvijas šī mirkļa lielākā problēma ir gaidāmie bēgļu uzplūdi un netiklība Latvijas skolās. Šīs diskusijas izliekas kā tādas atšālējušās alus putas – aktīvisti bez īpašas kaislības, ar tādu kā nogurušu pienākuma sajūtu atražo savas klišejas. Islāmisti pārņem, latvieši izmirst! Solidaritāte un cilvēcība. Bērni nobrieduši, visu saprot … Vai mums labas dzejas trūkst, ka tādi “bļaģ” bērniem jāmāca. Ej nu saproti, kuriem taisnība, un tādas vienas universālas taisnības jau arī nav, ir tikai kaut kāds fons, uz kura izcelties cenšas vieni vai otri klaigātāji.

Amerikā atkal šajā laikā laikā ir divas galvenās problēmas – ko Trumps atkal pateicis par kādas TV komentētājas mēnešreizēm vai Obamas spējām, un šaudīšanās skolās. Šaudīšanos tas pats Trumps iesaka atrisināt, visiem skolotājiem iedodot šaujamos. Tad iespēja lielāka, ka bruņots skolotājs tos neliešus laikus atmaskos un nošaus. Ko darīt, ja skolotājs nojūdzas un sāk atšaut savus skolniekus, kas izliekas pavisam reāli, zinot kāda ir mūsdienu jaunatne, par to pagaidām vēl domājuši nav. Bet, ja tā gadīsies, tad gan jau ierosinās, ka katram gadījumam arī visiem skolniekiem uz skolu ir obligāti jāņem savi šaujamie. Vienu vārdu sakot, liekas, ka idiotisms visā pasaulē iet savu triumfējošo uzvaras gājienu, un atliek vai nu doties uz neapdzīvotu salu, vai arī klusi darīt savu lietu, lai vismaz pasaule tavā tuvākajā apkārtnē būtu mazliet jaukāka.

Jau pāris nedēļas pirms gaidāmā brauciena sākas komunikācijas plūdi. “Tu taču man zābaciņus atvedīsi!”. “Vajadzētu iPhone 6s Plus, Zelta krāsā, ja nevar nopirkt unlocked, pērc iPhone 6 Plus, t.i., veco modeli”. Apple veikalos cilvēki stāv rindā un pierakstās pēc gadžetiem. Lai tiktu tikai pie pārdevēja, lai nopirktu jebko, veikalā jāpavada vismaz 30-40 minūtes. Cenu starpība gan arī nav vairs tā – Amerikā telefons maksā 800 dolāri, Latvijā 1000 dolāri. Amerikā “sales tax” ir 6%, Latvijā 21%, tas ir, cenu starpība veidojas galvenokārt uz nodokļu rēķina. Tomēr drēbes, elektronika un dažas pārtikas preces Amerikā ir par kādiem 20-30% lētākas nekā Latvijā. Visi pakalpojumi gan ir daudz, daudz dārgāki… Vienu vārdu sakot, sajutos kā tāds Amerikas onkulis – vakarā pirms izbraukšanas somas ir pilnas ar iPhoniem, zābaciņiem, Viktorijas sekretiem, kļavu lapu sīrupa pudelēm un vēl visādiem citiem labumiem. Pusdienlaikā sēžamies lidmašīnā uz Čikāgu, nieka 6 stundas paiet Čikāgas lidostā, dzerot margaritas (tikai beigās pamanot, ka viena glāze maksā 20 USD), tad Helsinki, un tad jau arī pavisam tūlīt Rīga ir klāt. Pus-apdulluši izvelkamies pie bagāžas lentas – visādu izmēru, krāsu un formu bagāžas aizslīd mums garām un … mūsējās, gaidītās, ar mīlestību pakotās, nav. Manā pusgada klaidoņa dzīves laikā šī ir ceturtā reize, kad bagāža aizkavējas. Līdz šim tā vienmēr ir atradusies, bet šobrīd vienīgais, ko redzam – ka somas ir izkrautas Čikāgā.